Dzīvoklis bez numura

38

Burtnieks bija vairāk nekā pārsteigts, kad Makuļevičs sāka sarunu bez parastajām ievada frāzēm. Viņa pār­steigums vēl pieauga, redzot, ka ciemiņš rūpīgi aizbultē durvis un čukstus apjautājas:

— Vai, izņemot mūs abus, dzīvoklī neviena nav?

Burtnieks noraidoši papurināja galvu.

— Un arī blakus istabā? — neatlaidās Makuļevičs.

— Nav. Ja gribat, lūdzu, pārliecinieties pats.

Tikai tagad Makuļevičs sniedza viņam roku:

— Cik labi, ka jūs vēl dzīvs. Es tā uztraucos par jums, cienījamais draugs …

— Bet kāpēc uztraukties, Makuļeviča kungs? Es vēl netaisos mirt…

Tā laikam bija pirmā reize dzīvē, kad Makuļevičs kādu pārtrauca:

— Atnācu, lai atklātu jums lielu noslēpumu, — viņš tā pazemināja balsi, ka Burtnieks tikko sadzirdēja vār­dus. — Jūsu dzīvībai draud lielas briesmas … Gestapo … Nejautājiet tālāk, vairāk es nekā nedrīkstu teikt.

It kā nekas nebūtu noticis, Visvaldis noņēma acenes un sāka tās tīrīt ar kabatas lakatiņu. Lūk, par ko izkū­ņojies šis šķietamais ideālists! Nejēdzīgā nāves filozofija bijusi maska, zem tās slēpjas hitleriešu aģents, kura veikals ir nevis abstraktā nāve, bet gan pilnīgi reālā. Tagad Makuļevičs grib viņu izprovocēt. Un kapliča? Tad jau iznāk, ka tur bijušas lamatas! Bauers varbūt jau noķerts… Vai tiešām viņš būtu kaut ko atklājis saviem spīdzinātājiem?… Nē, Baueram Burtnieks ticēja. Tāds nenodod biedrus.

— Kungs Burtniek, kāpēc jūs nekā nedarāt? — Ma­kuļevičs uztraucās arvien vairāk. — Jums pēc iespējas ātrāk jāsakravā ceļa somas-un jābēg uz ārzemēm!

Burtnieks piespieda sevi pasmaidīt:

— Godātais draugs, šodien taču nav pirmais aprīlis.

— Tas nav nekāds joks. Es jūs ļoti lūdzu piesargāties.

— Nu, ko jūs, ko jūs, Makuļeviča kungs! Es esmu privātuzņēmuma īpašnieks, kuram nav jābīstas no ge­stapo. Viņi cīnās pret komunistiem un labi dara.

— Un es domāju, ka jūs arī esat komunists, — vīlies teica Makuļēvičs.

— Kā jums varēja rasties tik aplama doma?

— Redziet, šturmbanfīrers Raup-Dīmenss teica, ka kungs Bauers esot komunists, — nesakarīgi sāka stāstīt Makuļevičs, — tas pats kungs, kas mani pratināja . . . Un tad, nekā nenojauzdams, es izstāstīju par slēdzeni… Un tad šis kungs ar varu iesēdināja mani mašīnā un aizveda uz Pētera kapiem … Un tad es biju par lieci­nieku, kā viņi ielenca kapliču… Un tad šis drausmīgais sprādziens… Es taču ar kungu Baueru vēl iepriekšējā vakarā sarunājos un nemaz nezināju, ka viņš ir tāds pats varonis, kādus aprakstījis Plutarhs … Vēl ilgi pēc tam es biju galīgi slims … Es zināju, ka jābrīdina jūs, bet man bija bail… Man vēl tagad ir bailes … Jūs taču nevienam neteiksiet, ka es atnācu pie jums … Lūdzu, lūdzu, brauciet projām! Es nekad nevarēšu sev piedot, ja ar jums kaut kas notiktu, dārgais kungs Burtniek.

Lai cik juceklīgi skanēja stāsts, Burtnieks saprata visu. Un, ko viņš gluži nesaprata, to varēja iedomāties. Makuļeviča balsī izpaudās tāds izmisums, tik patiesas bailes, kādas nevar notēlot. Vēl tagad viņš drebēja. Šī mazā cilvēciņa uzupurēšanās tā aizkustināja Burtnieku, ka uz mirkli pat aizmirsās Bauera nāve un pašam drau­došās briesmas. Pirmo reizi pazīšanās laikā viņš sniedza tam roku no visas sirds.

— Pateicos, Makuļevič. Jūs darāt labi, ka domājat par dzīvajiem . . . Bet par mani neuztraucieties, ejiet mierīgi mājās. Kad saņemšu Kerkoviusa dzejas, pazi­ņošu jums.

— Paldies, kungs Burtniek. Bet tās man tagad vairs nav vajadzīgas … Savu veco pasauli esmu pazaudējis uz visiem laikiem … Un jauno … nez vai man to vairs atrast.

Dodoties pie Daugavieša, Burtnieks šoreiz sevišķi piesargājās. Viņš uztraucās vairāk, nekā gribēja atzīties. Pat neviens mierinošs latīņu citāts neienāca prātā! Visu māju novēro. Tas nozīmē, ka apdraudēta tipogrāfija. Atvēris durvīs šauru spraugu, Burtnieks nogaidīja, kamēr Savstarpējās kredītbiedrības kasieris uzkāpa savā kan­torī. Tikai tad viņš devās lejā.

Jānis pašlaik apspriedās ar Nadeždu par tuvākajiem uzdevumiem. Brīvība ar padomju karavīru šauteņu lai- dēm jau klauvēja pie Rīgas vārtiem, vajadzēja pienācīgi sagaidīt to. Daudzās fabrikās pastāvēja apsardzes grupas. Dienā, kad fašisti atkāpsies, šo grupu strādnieki izvilks paslēptās šautenes un pasargās savus cehus no uzspri­dzināšanas. Tur, kur hitlerieši sākuši izvest rūpnīcu ierīces, tie jau tagad veic lielu darbu — mašīnas ierok zemē, bet uz Vāciju aizlaiž ar akmeņiem piekrautas kastes.

Kad Burtnieks īsumā atstāstīja savu sarunu ar Ma­kuļeviču, Daugavietis sadrūma:

— Žēl Bauera. Krietns biedrs… Nevaru saprast, kā­dēļ mēs paši neesam pamanījuši, ka māju novēro.

— Nav nekāds brīnums, — atbildēja Visvaldis un aizveda Jāni pie loga ielas pusē. — Arī es to tikai nupat ievēroju. Palūkojies, vai tu redzi ko aizdomīgu?

Jānis mazliet pavēra biezo aizkaru, kas pastāvīgi se­dza logu, neļaujot ziņkārīgiem ieskatīties dzīvoklī. Velti viņš meklēja aģentus, kurus parasti diezgan viegli varēja pazīt pēc laiskās gaitas, kad tie soļo turp un atpakaļ, izliekas kādu gaidām vai lasām izkārtnes. Tādu nebija. Arī uz stūra neviens nedežurēja. Bija tikai parastie gājēji, kas aizsteidzās garām un vairs neatgriezās. Pie nama ielas pretējā pusē sētnieks slaucīja ietvi.

— Tu taču nedomā sētnieku? — šaubīdamies no­stiepa Jānis.

— Tas pats. Paskaties, kā viņš slauka!

Tagad arī Daugavietis ievēroja, ka sētnieks jau labu laiku berž vienu un to pašu vietu un pie tam neskatās uz leju, bet Baumaņa mājas virzienā. Jā, Visvaldim taisnība.

— Kādi neprašas mēs esam bijuši! Vajadzēja pašiem saprast, kāpēc tur pēkšņi nomainījās sētnieki!

— Tas vēl nav viss, — teica Burtnieks. — Arī sētas pusē māju novēro. Nāc virtuvē, es tev parādīšu.

Šoreiz Jānim nācās vieglāk pazīt gestapo aģentu. Blakus nama pagalmā pie otrā stāva loga sēdēja cilvēks un lasīja avīzi. Brīžiem tas nožāvājās un ar interesi nolūkojās Baumaņa mājas sētā, kaut gan tur nebija nekā ko redzēt.

— Es pirmīt novēroju viņu gandrīz pusstundu, — paskaidroja Visvaldis. — Viņš pat lappusi nepāršķīra.

— Šoreiz gan šie nelieši smalki strādā, — teica Jānis, atgriezies istabā. — Var redzēt, ka viņi negrib palaist tevi garām. Droši vien ap māju glūn vēl citi špiki. Pa ielu tev ceļš atgriezts. Bet palikt te tu nedrīksti.

— Ko nu par mani… Esmu vairāk nobažījies par spiestuvi. Vai nevajadzētu labāk izbeigt darbu?

— Visprātīgāk tas jau būtu, bet to mēs nevaram atļauties. Mums pašlaik jāstrādā dienu un nakti. Izšķī­rējā posmā nedrīkst aprakt ieročus. Rīdzinieki jāaicina izvairīties no varmācīgās izsūtīšanas uz Vāciju, glābt savu pilsētu no izpostīšanas, neļaut fašistiem aizvest transporta līdzekļus, sabotēt okupācijas iestāžu rīkoju­mus, atvieglināt padomju karaspēka ienākšanu … Katru dienu vajadzīgi uzsaukumi. Nē, mums nav tiesību izbeigt darbu!… Ko tu par to domā, Nadja?

Cvetkovu Burtnieka paziņojums nepārsteidza. Pagrī­des apstākļos ar to vajadzēja rēķināties ik dienu. Taču nedrīkst pieļaut, ka dzīvokli bez numura atklātu, kā mēdz sacīt, tieši piecas minūtes pirms divpadsmitiem. Protams, nevarēja zināt, cik ilgs laiks paies, kamēr Rīgu atbrīvos, jo hitlerieši izmisīgi mēģinās noturēt pēdējo lielāko atbalsta punktu Baltijā. Tomēr Nadežda cieši ticēja, ka Oktobra svētkos Rīgas torņus jau rotās sarka­nie karogi.

— Tā tas ir, — piekrita viņa. — Bet tāpēc jo vairāk jālūko neiekrist. Mūsu pienākums palikt dzīviem un no­turēties postenī līdz pēdējam brīdim. Jāņem vērā, ka māju novēro un uzsaukumus tādēļ nevarēs iznest.

— Par to esmu jau padomājis, — atspēkoja Jānis. — Mums taču vēl ir rezerves ceļš — pazemes eja, kas ved uz drupām Daugavmalā. Tur gan grūti izlīst, bet nekā nevar darīt… Arī tev, Visvaldi, būs jāpazūd pa šo ceļu. Apmeties kādu laiku pie Šiliņa, tu jau zini, Čiekurkalnā… Bet tagad nedrīkst zaudēt laiku. Še, uz­velc manas vecās kurpes, tavas man nepieciešamas mazai kara viltībai.

Redzot Burtnieka izbrīnu, viņš paskaidroja:

— Tu pazudīsi, bet aģenti tevi nebūs redzējuši iznā­kam no mājas. Dabiski radīsies aizdomas, ka tu slēpies tepat kādā dzīvoklī. Lai novērstu vispārēju kratīšanu, jāinscenē bēgšana caur bēniņiem pa jumtu.

Atvadījies no Nadeždas, Burtnieks Jāņa pavadībā de­vās dzīvoklī bez numura. Tur viņš pirmo reizi satikās ar Ēriku, par kur tik daudz bija dzirdējis. Burtniekam bija tāds kā kauns aiziet projām un pamest biedrus, kurus varbūt nekad vairs neredzēs. Bet «dum spiro, spero» — kamēr elpoju, ceru! Varbūt kādreiz būs iespēja sēdēt kopā draudzīgā pulkā un noplēst atmiņu kalandāram lapu pēc lapas.

Cieši jo cieši Visvaldis paspieda abiem biedriem roku un. neveikli saliecies, ielīda šaurajā pazemes ejā.

Jānis uzkāpa dzīvoklī, Ēriks atkal pievērsās savam darbam. Nebija vaļas domāt par jauno, bīstamo stāvokli, jāsteidzas salikt uzsaukumu.

Pagrīdes tipogrāfijā turpināja strādāt.