Dzīvoklis bez numura

31

— Nu, kas jauns, Ranke? Cik komunistu esat sa­zvejojuši, kamēr biju projām? — jautāja Raup-Dīmenss, kad pēc desmit dienu atvaļinājuma atkal ieradās darbā.

Ranke sarāvās no šīs ironiskās piezīmes, kas likās sakām: «Tas vispār ir liels gods, ka es ar jums saru­nājos.»

— Atļausiet ziņot, oberšturmfīrera kungs. Mēs nevienu, toties viņi izvilkuši prāvu lomu. Ģenerālis Hartmuts kritis mežabrāļu rokās.

Oberšturmfīrers aizdedzināja cigareti un brītiņu mie­rīgi smēķēja.

«Dzelzs nervi,» nodomāja šarfīrers Ranke, kas zi­nāja, ka ģenerālis Hartmuts ir priekšnieka labs paziņa. Bet Raup-Dīmenss pilnīgi negaidot nometa cigareti uz grīdas un tik strauji pielēca kājās, ka krēsls apgāzās. Vicinādams dūres, viņš kliedza:

— Ko?! Arī Hartmuts?! Par to jūs man atbildēsiet!

Ranke instinktīvi atkāpās dažus soļus. Tādu viņš

savu priekšnieku nekad nebija redzējis.

— Es neesmu vainīgs, oberšturmfīrera kungs, — viņš stomījās. — Lietu izmeklēja šturmfīrers Vegezaks, jo mums sākumā likās aizdomīgi, ka no četriem cilvē­kiem izglābies tikai viens — šoferis Bauers.

— Un kādi ir izmeklēšanas rezultāti? — jau maz­liet nomierinājies, jautāja priekšnieks.

— Viss kārtībā. Šoferis patiešām izbēdzis no gūsta. Bandīti viņu sašāvuši kājā. Viņš vēl tagad guļ kara slimnīcā.

— Ko viņš stāsta par ģenerāļa likteni?

— Kad Bauers bēdzis, ģenerālis vēl bijis dzīvs. Bet nav nekādu šaubu, ka tagad viņi to jau būs nogali­nājuši.

— Vai tad šie muļķi nevarēja tūlīt sūtīt karaspēku un atbrīvot Ilartmutu?

— Sūtīja jau. Šoferis ļoti sīki aprakstīja viņu apme­šanās vietu. Bet soda ekspedīcija nāca par vēlu, atrada tikai dažas pamestas zemnīcas . . . Nabaga ģenerāļa kungs, varu iedomāties, kā boļševiki viņu spīdzināja . . .

— Izbeigt! — uzbļava Raup-Dīmenss. — Ar kadam ziņām jūs mani vēl iepriecināsiet?

— Mūsu darbinieks Tukuma vilcienā apcietinājis kādu Bērziņu, kas izteicies, ka Hitleram pēc Staļingra- das esot kaput. Šis Bērziņš boļševiku laikā Tumes pa­gastā dabūjis zemi. Vai tūlīt pratināsiet?

— Jā, ieved . . .

Bet, kad Ranke pagriezās uz durvju pusi, viņu aiztu­rēja oberšturmfīrera kliedziens:

— Kas par pratināšanu?! Nošaut uz vietas — un cauri! Visus tikai nošaut! Visus!

Ranke atmuguriski izlēca no kabineta.

Raup-Dīmenss tikmēr nekustīgi sēdēja krēslā, iegrimis pārdomās: «Nevajadzēja pavadīt atvaļinājumu Vācijā. Tikai nervus esmu sagandējis. Pastāvīgie uzlidojumi, pārbiedētie vīrieši, histēriskās sievietes . . . Tēvu pat pa­zīt nevar — staigā apkārt, kā krupi norijis. Par Baku naftas laukiem pat ieminēties nedrīkst. Jā, tā tas ir — mēs zaudējam vienu poziciju pēc otras. Bet tik vien­kārši mēs no viņu zemes neaiziesim. Izpildīsim savu vēsturisko misiju — iznīcināsim visu, kas ož pēc ko­munisma. Varbūt mūsu paaudze noliks par to savas galvas, bet ar to mēs nodrošināsim savu pēcteču eksis­tenci. Nav nekādu šaubu, ka fīrers lauzīs sev kaklu. Tādi nerri, kas iedomājas par dievu izraudzītiem vado­ņiem, nedzīvo mūžīgi, bet paliek Raup-Dīmensi, paliek Krupi, paliek Tiseni, tie, bez kuriem pasaule nevar pa­stāvēt. Gan tie pratīs kopā ar angļiem un amerikāņiem nodibināt stipras dūres savienību, kas komunismu sa­trieks galīgi…

Un tomēr — tas nemaz nav tik viegli — cīnīties pret šo neizprotamo, neaptveramo spēku. Mums klājas kā sengrieķu Sizifam. Tikko akmens ar milzīgām pūlēm uzvelts līdz augšai, tas atkal ripo lejā…»

Marlēna bija īpaši saposusies Haralda sagaidīšanai pēc viņa desmit dienu prombūtnes. Šim gadījumam viņa bija uzvilkusi vissmalkāko mežģiņu veļu, visskaistāko, tikko pašūto pēcpusdienas tērpu, iesmaržojusies ar vis­dārgāko franču parfīmu, ko tai pirms divām dienām bija pasniedzis spāņu zilās divīzijas pulkvedis Kolonna. Bez tam Haraldu gaidīja viņa mīļākais ēdiens — pus- jēls steks, pagatavots pēc angļu receptes.

Haralds to notiesāja ar labu apetīti. Šīs dienas īgnums norima, un cigārs pēc vakariņām garšoja it labi. Arī Mērija, kas pirms aizbraukšanas viņam jau bija sākusi apnikt, atkal likās kairinoša.

Marlēna labi redzēja iekāres ugunis Haralda acīs. «Nu tas būs mīksts kā vasks,» viņa nodomāja, laiski apsēžoties Haraldam klēpī, un ar violeti nokrāsotajiem nagiem viegli pakasīja viņa pakausi.

— Darling, kāpēc tu nekā nesaki par manu jauno kleitu? Vai tev nepatīk? Tava paša dāvana, atceries, šo drānu tavs brālis bija atsūtījis no Čehoslovakijas.

Haraldam atkal uznāca dusmu lēkme.

— čehi! Izdzimteņi! Tūlīt met šo lupatu nost! — viņš izvirda niknumā.

— Bet, mīlulīt, kas tev kaiš?

— Lūk, kas man kaiš! — kliedza Haralds un ar rā­vienu pārplēsa Marlēnas tērpu no augšas līdz apakšai.

Pirmajā brīdī Marlēna apstulba, bet, redzot, ka Ha­ralds nomierinājies, viņa savukārt sāka histēriski plēst matus.

— Mana skaistākā kleita! … Tu traks esi kļuvis! . . . Es saukšu policiju! . . . Kliegšu pilnā balsī, lai dzird visa iela.

— Nomierinies, nomierinies, Mērij, — lūdza ober­šturmfīrers, atguvis saprātu. — Piedod, bet, kad tu pie­minēji Čehoslovakiju, es atcerējos savu brāli, ko čehi noslepkavojuši gaišā dienas laikā, kad viņš braucis uz savu fabriku.

— Man ļoti žēl tava brāļa, — Marlēna šņukstēja. — Bet vai tad tur kleita vainīga?

— Es tev nopirkšu divas jaunas, tikai, dieva dēļ, beidz raudāt. Tu zini, es nevaru ciest asaras.

Marlēna tomēr nerimās. Sākot ar šo dienu, viņai aiz­vien biežāk nācās ar pūderi slēpt asaru pēdas, jo Haralda garastāvoklis spēji pasliktinājās.