Dzīvoklis bez numura

30

Ielā vēl valdīja tumsa, kad Elize Svempa, atgriezusies no sava parastā rīta gājiena, uzkāpa pie Burtnieka. Viņa nesūdzējās. Taču gurdenā kustība, ar kādu Svempa at­laidās gādīgi piebīdītajā krēslā, liecināja, ka viņai kļūst arvien grūtāk pildīt uzsaukumu iznesējas pienākumus.

— Vēl drusku jāpaciešas, māmulīt, Jānis atsūtījis labu ziņu… — Burtnieka balss pēdējā laikā bija kļuvusi spirgtāka, stāja enerģiskāka. Tiesa, slimā sirds joprojām izspēlēja visādus jokus. Bet katra diena, jā, pat katra stunda nesa jaunas vēstis par Sarkanās Armijas panā­kumiem, par veiksmīgām partizāņu kaujām, pagrīdes darbība vērtās arvien plašāka, vārdu sakot, gaisā juta tuvo pavasari.

— Drīz vien pārvadāsim literatūru ar mašīnu, — viņš līksmi paskaidroja. — Tad laidīsim tevi atpūtā. Tu jau sen esi to pelnījusi.

Svempa pakratīja sirmo galvu:

— Tas jau būtu labi — kājas kā negrib klausīt, tā negrib. Un ar varu nepiespiedīsi… Bet kā es tā, bez darba? Man taču tas kaulos iegājies. Kā Piektajā gadā sāku ar to patronu pienešanu, tā visu cauru mūžu arvien bijis kas darāms …

— Gan jau kas atkal atradīsies … Varēsi kaut vai Donatam palīdzēt uzmanīt māju.

Tā nebija tikai mierināšana. Burtnieks apzinājās, cik tas tagad svarīgi. Jo lielāks kļuva pagrīdes cīnītāju skaits, jo zvēriskāk un neatlaidīgāk rīkojās gestapo. Vajadzēja divkāršot modrību — ik stundu, ik minūti, ik mirkli atcerēties, ka viņu nams ir ugunspunkts, kas atrodas pastāvīgā ielenkumā.

Kā piebalsojot šai domai, trauksmaini ierunājās durvju zvans. Abi satrūkās… Grāmatu pasūtītāji tik agri nemēdza nākt. Tas nebija arī norunātais signāls…

Te pēkšņi tas arī atskanēja — divi īsi zvani, viens stiepts, tad atkal divi īsi. Tātad apmeklētājs uztraukumā bija vienkārši aizmirsis, ka jālieto signāls.

Burtnieka izskaidrojums izrādījās pareizs — sieviete, kas atnesa zīmīti, tik briesmīgi steidzās, ka pat nepateica paroles vārdus.

— Te būs pasūtījums! Ļoti steidzams! — viņa izelsa, nometa vēstuli uz galda un aizskrēja.

Baidīdamies zaudēt laiku, Burtnieks nepacietīgi at­plēsa aploksni, uz kuras nesējas pirksti bija atstājuši melnus tipogrāfijās krāsas nospiedumus. Acīm pārskrēja rindiņām, tad, it kā pats sev neticēdams, lasīja vēlreiz skaļi:

— «Šīs dienas «Tēvijā» iespiests tautas nodevēja do­centa Grāves raksts. Prasīdams visnežēlīgāko izrēķinā­šanos ar partizāņiem, viņš min vairākus «šausminošus faktus», starp tiem ģenerāļa Hartmuta un tā pavadoņu nogalināšanu. Hitleriešu cenzūra nebija izsvītrojusi šo ziņu, bet Dankers pēdējā brīdī nācis pie atziņas, ka tā varot graut okupantu autoritāti. Izdots rīkojums kon­fiscēt «Tēviju», bet tirāžas lielākā daļa jau izvadāta pa kioskiem.»

Elize Svempa nobālēja un ieķērās krēslā. «Skaidrīte!» bija viņas pirmā doma. «Skaidrīte briesmās!» Viņa pat nevarēja to Burtniekam pateikt skaļi — vārdi iesprūda kaklā.

Visvaldim pamudinājuma nevajadzēja. Nekā neredzē­dams, nekā nedzirdēdams, viņš vilka mēteli mugurā. Kā tas gandrīz allaž gadās tādās reizēs, roka nelīda pie­durknē. Viņš to grūda ar varu, padilusī atlasa odere švirkstēdama plīsa — Burtnieks pat nepamanīja to. No joņojis pa kāpnēm un brīžiem saskriedamies ar gā­jējiem, viņš steidzās uz tramvaja pieturu.

Skaidrīte bija briesmās, lielās briesmās. Nekā neno­jauzdama par negaidīto rīkojumu, viņa saliks uzsauku­mus «Tēvijas» numuros. Atbrauks policija konfiscēt laikrakstu un atradīs…

Aizelsies Burtnieks sasniedza piestātni. Šajā stundā, kad vairums rīdzinieku brauca uz darbu, bija saradies vesels bars gaidītāju. Drebinādams zili nokrāsotos logu stiklus, beidzot tuvojās tramvajs. Tas bija pārpildīts. Pie durvīm tūdaļ izveidojās blīvs ķermeņu murskulis. Ļaudis izmisuši cīnījās par vietu uz pakāpiena, jo nevienam negribējās saņemt sodu par nokavēšanos. Burtnieks ierāva galvu plecos un spiedās pūlī. Radis balstu vienai kājai, viņš ieķērās kādā elkonī. Hitlerietis! Tas atbrīvoja roku un no visa spēka nogrūda Burtnieku no pakā­pieniem.

Ja izpalīdzīgas rokas nebūtu viņu parāvušas nost, droši vien būtu nokļuvis zem riteņiem.

Apdullināts viņš piecēlās. Nebija laika domāt par sāpēm, nebija arī laika nopurināt sniegā novārtīto mē­teli. Jāsteidzas, jāsteidzas! Pievilkdams kreiso kāju, ko bija sagrūdis kritienā, Visvaldis devās uz priekšu. Bet jau pēc dažiem kvartāliem bija spiests palēnināt gaitu. Nemūžam viņam netikt laikā! Braukt ar tramvaju? Cik ilgi būs jāgaida nākamais? Minūtes piecpadsmit, varbūt pat divdesmit… Par vēlu, par vēlu!

Burtnieks atrāvās atpakaļ — nogrimis drūmajās do­mās, viņš tikai pēdējā mirklī bija pamanījis kravas ma­šīnu, kas tikko neskāra viņu ar dubļu aizsargiem. Vai vīrs pie stūres nebija Šiliņš? Saucot, lai apstājas, viņš skrēja pakaļ. Kad Šiliņš beidzot sadzirdēja kliedzienus un apturēja, Burtniekam gandrīz pietrūka spēka ierāp­ties kabīnē. Ko darīt, sirds nebija radīta skriešanai.

Bet tagad nebija īstais brīdis nodoties filozofijai par savu veselību. Burtnieks lika Šiliņam izspiest no mašīnas visu iespējamo. Šoferis tūlīt iegriezās ielā, kur satiksme nebija tik dzīva, un tas bija prātīgi darīts. Ātrums tālu pārsniedza atļauto, nami un koki saplūda bezveidīgā, tumšā masā.

Uz stūra, kur atradās kāds kiosks, Šiliņš bija spiests mazliet palēnināt gaitu. Nākamajā mirklī mašīna jau atkal ar pilnu jaudu rāvās uz priekšu, bet Burtnieks paguva ievērot, ka kioska lete ir tukša. Izpirkt visus «Tēvijas» numurus tik ātrā laikā nevarēja, tātad bija tikai viens izskaidrojums — avīze jau izņemta no ap­grozības.

Saņēmusi «Tēviju», Skaidrīte petrolejas lampas blā­vajā gaismā sakārtoja laikrakstus. Viņa sevišķi nestei­dzās — pirmie pircēji mēdza ierasties tikai pēc pusstun­das — un paguva pat izlasīt rakstu par ģenerāļa Hart- muta nolaupīšanu. Pirmo reizi Skaidrīte sajuta tādu kā skaudību. Tur partizāni veica varoņdarbus, bet viņas dzīve ritēja vienmuļi, bez sevišķiem notikumiem.

Lūk, paredzētajā laikā atnāca «partijas māmuļa», šķirstīja žurnālus, ļāva Skaidrītei apmainīt somas un atkal aizgāja. Somā meitene atkal atrada ābolu, un šis mazais, sārtais ābols lika arī viņas vaigiem sārtoties. Un atkal nez kādēļ uzmācās neprātīga doma, ka šīs mazās veltes sūta Ēriks.

Skaidrītes sirds ielīksmojās. Klusi dungodama dzies­miņu par Katjušu, kura, gaidīdama savu tālo draugu, glabā mīlestību, viņa salika uzsaukumus «Tēvijas» nu­muros un novietoja plauktā. Jā, viņas dzīvē nekas se­višķs nenotika, un par to šajos apstākļos varēja tikai priecāties.

Arī tas, ka pie kioska piestāja smagā mašīna, nebija nekas sevišķs. Bet, kad no kabīnes izkāpa divi šucmaņi, Skaidrīti pārņēma dīvaina briesmu nojauta.

— Šurp visas «Tēvijas»! Un fiksāk, jaunkundzīt! — pavēlēja rupja balss.

— Kas tad noticis? — vaicāja Skaidrīte, lai iegūtu laiku.

— Bez izrunāšanās! Avīze ir konfiscēta!

Meitene uzelpoja brīvāk. Sagrābis pasniegtos laik­rakstus, šucmanis jau taisījās iemest tos mašīnā, bet otrs apstādināja viņu ar rokas kustību:

— Pagaidi, vispirms saskaitīsim, — un izvilka no kabatas lapu.

Salīdzinājis rezultātu ar tipogrāfijās uzdoto skaitli, viņš paziņoja:

— Trūkst divdesmit numuru.

— Tie jau pārdoti, — varonīgi meloja Skaidrīte, kaut pašai kājas grīļojās.

Pirmais tikai pabrīnījās:

— Tik agri?

Bet otro atbilde neapmierināja. Atrāvis durvis ar tādu sparu, ka izkrita slēdzene, viņš ieskatījās kioskā.

— Un kas tas? — viņa pirksts radīja uz plaukta novietotajiem numuriem.

Jau izmisīgi domādama, ko darīt tālāk, Skaidrīte katram gadījumam turpināja melot:

— Vai es neteicu, ka tās pārdotas? Šie pircēji man maksā mēnesi uz priekšu.

— Nav mūsu darīšana, — un stiegraina roka ar gredzenā iekaltu miroņgalvu uz vidējā pirksta sniedzās pēc laikrakstiem.

Šinī īsajā mirklī caur meitenes smadzenēm izšāvās simtiem domu: pamest uzsaukumus, bet pašai bēgt?… Iesist šucmanim un ar visiem uzsaukumiem mesties projām?… Nekā nedarīt cerībā, ka viņš iemetīs avīzes mašīnā, nepamanījis skrejlapas?… Nē, īsts pagrīdnieks nedrīkstēja paļauties uz brīnumiem… Bet ko darīt? Ko? Ko?

Un pēkšņi viņa pilnīgi svešā balsī mierīgi teica:

— Vai drīkstu vismaz pateikt saviem pircējiem, ka avīze konfiscēta?

Šucmanis apmulsa, roka palika pusceļā.

Ar šo mirkli pietika. Lampa apgāzās, petroleja izlija, no laikrakstiem izšāvās spēja liesma, kas zibens ātrumā pārsviedās uz žurnāliem, uz plānajām sienām. Aizsargā­dams seju, šucmanis izskrēja, aizcērtot aiz sevis durvis, un Skaidrīte apsvilinātā mētelī, apdegušām rokām rāvās uz izeju. Viņas pēdējā doma — «Lai nu notiek kas notikdams! Uzsaukumi iznīcināti!», tad viss izplūda, iz­zuda, izgaisa.

Kad līdz kioskam bija palikuši tikai trīs kvartāli, Burtnieks atskārta, ka Skaidrīte viņu nemaz nepazīst. Viņai radīsies aizdomas, sak, kāpēc šis cilvēks viņu brī­dina … Un ja nu meitene nojauš, ka viņš darbojas pa­grīdē? Bet galu galā velns ar visu konspirāciju — Skaid­rītes dzīvība dārgāka!

Kad Šiliņš ar asu pagriezienu apbrauca stūri un iz- drāzās laukumā, Burtnieks ar šausmām sajēdza, ka viņa prātojumi bijuši lieki. Viņš nokavējis — viens šucmanis stāvēja pie kioska, otrs patlaban iegāja tajā. Burtnieks vel nebija paguvis izšķirties, ko iesākt, kad šucmanis atkal izlēca un no kioska loga izlauzās bieza dūmu grīste. Vienā acumirklī Burtnieks apjēdza notikušo — Skaidrīte aizdedzinājusi būdu, lai uzsaukumi nekristu policijas rokās.

Nedomādams, ka arī viņu var apcietināt, Burtnieks metās uz priekšu. Viņš gribēja atraut durvis, bet tās nepadevās, tad ar kājas triecienu viņš salauza grūstošos dēļus un izvilka samaņu zaudējušo Skaidrīti no liesmām. Arī Šiliņš bija klāt. Divatā viņi noplēsa svilstošo mēteli un kurpes, ar sniegu apslāpēja plēnējošo Uguni, kas lēnām ēdās cauri vilnas kleitai. Tikai tad Burtniekam iešāvās prātā šucmaņi.

— Nes ātrāk uz mašīnu! — viņš uzsauca Šiliņam, pats gatavodamies aizsargāt Skaidrīti.

Bet tas nebija vajadzīgs. Tikko kiosks sāka degt, šucmaņi bija aizskrējuši izsaukt ugunsdzēsējus. Aiz­braucot Burtnieks kā caur miglu vēl redzēja, ka uguns ar negantu šņācienu uzbruka policijas vāģim un aizde­dzināja tajā samestās avīzes. Arī pārējo viņš redzēja kā caur miglu: pretī lidojošu namu saraustītos apveidus, ēnām līdzīgus ļaudis, kas steidzās uz notikuma vietu, garām aizjoņojošo ugunsdzēsēju mašīnu. Burtnieks ne­maz nejuta Skaidrītes ķermeņa smagumu. Viņš glaudīja tās apdegušos matus, bez mitas pusbalsī atkārtodams:

— Nabaga meitēn! Manu drosmīgo nabaga mei­tēn! . . .

Tikai pēc laba brīža, kad prāts jau atkal sāka nor­māli darboties, viņš saprata, kāpēc visu redz kā caur plīvuru — glābjot Skaidrīti, viņš bija pazaudējis savas acenes. Un tūdaļ uzpeldēja cita doma:

— Uz kurieni mēs braucam?

— Uz tuvāko slimnīcu. Kur tad citur? — atsaucās Šiliņš.

Nekādā ziņā! Šucmaņi varbūt ziņos gestapo. Skaidrīti var sākt meklēt . . . Labāk ārā no Rīgas, pēc iespējas tālāk projām! Tas bija vienīgais pareizais ceļš.

— Cik tev benzīna?

— Kādiem piecdesmit kilometriem.

— Nu, tad brauc . . . Brauc uz Jelgavu!