Dzīvoklis bez numura

8

Tai pašā namā, tikai vienu stāvu augstāk, Elize Svempa piezvanīja pie grāmatu aģentūras durvīm, kas atradās tieši iepretī Marlēnas dzīvoklim. Viņai atvēra Visvaldis Burtnieks, vienlaicīgi firmas īpašnieks un per­sonāls. Tikai pasūtījumus viņš neiznēsāja pats, bet uzti­cēja Skaidrītes mātei.

— Labvakar, Burtnieka kungs. Vai šodien daudz grā­matu jāaiznes? — vēl nepārkāpusi pār slieksni, skaļā balsī vaicāja Elize Svempa.

— Šis tas jau nu ir. Arī uz pastu vajadzētu aiznest dažus sūtījumus provinces klientiem…

Durvis aizvērās. Uz letes, saliktas kārtīgās kaudzēs, ietītas biezā papīrā ar zīmogu «Drukas darbi», atradās grāmatas. Daži saiņi bija pārsieti ar melnu auklu, citi — ar baltu. Saskaitījusi saiņus, Svempa smagi apsēdās ap­dilušajā ādas krēslā.

— Nav jau vairs tie gadi, kad bez aizdusas varēju uzkāpt sestajā stāvā. Visu dienu uz kājām, vakarā pat nostāvēt grūti.

Burtnieks noņēma acenes un sāka tās ar kabatas lakatiņu spodrināt.

— Zinu, zinu, tev daudz grūtāk nekā mums pārējiem. Nekā nevar darīt, šie sainīši vēl šovakar jāaiznes. Cilvēki taču gaida.

— Vai tad es ko saku? … Šodien bija daudz apmek­lētāju ?

— Kā jau parasti, — atbildēja Burtnieks, atkal pa­slēpdams savas kautrās, tuvredzīgās acis aiz biezajiem stikliem. — Atbrauca ģenerāļa Ilartmuta šoferis, tad vēl iegriezās Makuļevičs … Vārdu sakot, tas pats karuselis …

— Ak tas vīrelis, kas sacerē franču peršas? Viņš jau nāk katru dienu. Tam taču kāda skrūvīte vaļā. — Un Svempa sabāza grāmatas savā lielajā tirgus somā, pašā augšā uzliekot vācu ilustrētos laikrakstus.

Visvaldis Burtnieks aizbultēja durvis un atlaidās tajā pašā krēslā, kurā nupat bija sēdējusi Elize Svempa. Arī viņš vakaros jutās nožēlojami. Vainīga bija sirds. Scle- rosis aortae — tas skanēja skaisti, gandrīz kā Ilorācija heksametrs. Bet, kad uznāca cenzūra — tā Burtnieks pašironiski dēvēja brīžus, kad sirds pamira, — viņš ne­varēja sev piedot, ka 1941. gada pavasarī bija atteicies no ceļazīmes uz sanatoriju Kaukāzā. Tagad nebija nekā­das iespējas ārstēties.

Nebija nekāds brīnums, ka Burtnieka sirds bieži strei­koja — jaunības dienās viņš to maz bija saudzējis. Cēlies no trūcīgas darbaļaužu ģimenes, Visvaldis par savu dzīves mērķi bija spraudis apgūt zināšanas un sniegt tās citiem. Strādājot dažādus gadījuma darbus, ar lielu neat­laidību viņam bija izdevies kaut kā izkulties un pabeigt augstskolu. Taču izrādījās, ka čaukstošais diploms, ko viņš bija saņēmis no rektora rokām, neienesa viņa dzīVē nekāda atvieglojuma. Viss bijis velts — pārtikšana no sausas maizes un cerībām, pie grāmatām pavadītās nak­tis, hroniskās galvas sāpes. Tāpat kā daudzi buržuāziskās Latvijas universitātes diplomandi, Visvaldis nevarēja at­rast piemērotu darbu. Bet tieši šī vilšanās noveda viņu uz pareizā ceļa …

Burtnieks pēc dabas bija sabiedrisks cilvēks. Taču tagad, apstākļu spiests, viņš bez kurnēšanas atteicās no saviem daudzajiem pirmskara paziņām. Gandrīz vienīgie, ar kuriem iznāca sarunāties, bija kaimiņi un nedaudzie grāmatu pasūtītāji.

Lūk, šis ģenerālis Hartmuts, kas kolekcionēja erotisku literatūru visādās valodās. Ko viņš ar to dara, nevar saprast, jo, izņemot vācu valodu, ģenerālis nevienu citu neprata. Pats viņš reti rādījās aģentūras kantorī, bet jo biežāk sūtīja savu šoferi Baueru, kas Burtniekam likās daudz izglītotāks par priekšnieku. Bauers jau tāpēc vien piederēja pie simpātiskiem apmeklētājiem, ka nekad ne­sveicināja «Ileil Hitler», kā to darīja citi vācieši. Priekš­nieka pasūtītās grāmatas viņu nemaz neinteresēja, toties viņš šodien bija izlūdzies no Burtnieka fašistiskajā Vā­cijā aizliegtos Heines dzejoļus un Stefana Cveiga noveles.

Burtnieks atcerējās savus ironiskos vārdus:

— Tie taču neāriski autori, — palasiet labāk Nīčes «Tā runāja Zaratustra», — bet jefreitors pasmīnēja:

— Tā runāja fīrers… Bet man «zemcilvēks» Heine tomēr mīļāks par «pārcilvēku» Nīči ar tā pātagas filozo­fiju. Vācijā ir vēl labas literatūras cienītāji.

Pieminēdams Baueru, Visvaldis neviļus pašūpoja galvu. Viņš nebija vēl ticis skaidrībā par šo cilvēku, bet nevarēja noliegt, ka ģenerāļa šoferis būtiski atšķiras no citiem okupantiem …

Un ko lai domā par šo Makuļeviču, ar kuru Bauers, projām ejot, sastapās durvīs? Makuļevičs, kā jau parasti, ar aristokrātiski smalku žestu noņēma mūžveco, līdz oderei novalkāto platmali un dziļi palocījās. Tad viņš nolika galvassegu uz grīdas, kā to mēdza darīt pirms simt gadiem, iemeta tanī nenoteicamas krāsas cimdus un kautri gaidīja, kamēr viņam sniegs roku.

Tiešām uzjautrināja šis oriģināls, kura rīcībā viss bija dīvains. Taču, kas pazina Makuļeviča līdzšinējo dzī­ves gājumu, par viņa savādībām nebrīnījās. Makuļeviča tēvam kādreiz Tirgoņu ielā bija piederējis neliels juve­liera veikals, kas tam bija devis iespēju dēlu izglītot Francijā. Vēlāk vecais juvelieris bankrotējis un, nespē­dams pārdzīvot negodu, ūtrupes dienā pakāries. Māte drīz vien mirusi no bēdām, bet dēls Antons, kuru bargie likteņa sitieni bija ķēruši pilnīgi nesagatavotu, mazliet sajucis prātā. No tā laika viņš vairs nebija spējis atrast pamatu savai eksistencei un, pats nīkuļodams, sāka uz­skatīt visu dzīvi par pārpratumu …

Vardu pa vardam Burtnieka atmiņa uzpeldeja šīs­dienas saruna…

— Kā jūs šodien jūtaties, kungs Burtniek? — sieviš­ķīgā balsī jautāja Makuļevičs, parādot savus nelīdzenos, pieklājīgā smaidā atņirgtos zobus. — Vai sirds atkal dara raizes?

— Nē, var iztikt.

Makuļevičs savukārt piekrītoši pamāja ar galvu, kuras retie mati bija tikpat nenosakāmas krāsas kā viņa noval­kātie cimdi.

— Par to paldies dievam, cienījamais draugs. Visiem ģeniāliem cilvēkiem piemīt šī kaite. Lielais domātājs Montangardo, piemēram, nomira ar sirdstrieku, uzzinājis, ka viņa sievai piedzimuši dvīnīši.

— Man liekas, ka par to tikai jāpriecājas.

— Jūs maldāties, kungs Burtniek! Visa dzīvība ir viens vienīgs traģisks pārpratums. Mīlestība starp pretēja dzimuma radījumiem ir nosodāma, jo tā veicina šo pār­pratumu. Pasaules vienīgā patiesā eksistences forma ir iznīcība, nāve. Tāpēc es varu samierināties ar fašistiem. Viņi gan nes cilvēcei neizmērojamas ciešanas, noposta kultūras pieminekļus, taču svarīgs ir gala iznākums. Hitlerieši papriekš iznīcinās savus pretiniekus, pēc tam cits citu, kamēr pasaulē nepaliks neviena cilvēka. Tad absolūtā nāve atgūs savas pirmatnējās kosmiskās tiesības.

— No kurienes jums radusies tik asinskāra filozofija?

— Tieši otrādi, godātais kolēģi! Vai jūs neredzat, ka aiz šiem uzskatiem slēpjas dziļš humānisms? Nāve taču ir atpestīšana, un to es novēlu visiem saviem līdzcilvē­kiem.

— Bet jūs pats vēl nemaz netaisāties mirt.

— Man vispirms jāpabeidz dzeju krājums «Le bon- heur des morts»[1]. tas sastāvēs no piecpadsmit sonetu vainagiem, kuru pirmās rindas savukārt veidos noslē­guma vainagu. Pagaidām esmu ticis tikai līdz trešdaļai. Tas gan nav vienīgais iemesls. Garu biedē apziņa, ka manas mirstīgās atliekas varētu sajaukties ar zemi, kas baro dzīvību.

Visdīvainākais tas, ka pats Makuļevičs cieši ticēja saviem vārdiem. Nebija nekādas nozīmes mēģināt pār­liecināt šo cilvēku, kura izsmalcinātās manieres un dzīves apnikuma aristokrātiskās idejas bija brēcošā pretrunā ar nabadzīgo apģērbu un daudzās vietās lāpītajām kurpēm.

Pēc stundu gara ievada Makuļevičs beidzot pievērsās sava apciemojuma mērķim:

— Atļaujiet atgādināt, ka pirms gada pasūtīju jums Morica Kerkoviusa dzeju krājumu «Aizsaules gaviles». Papildus noskaidroju, ka tas iznācis Bāzelē 1827. gadā 25 eksemplāros autora apgādā. Ceru, ka šīs ziņas palī­dzēs jūsu cildenajām pūlēm pagādāt man šo unikālo sējumu.

Šis savdabis tātad vēl nebija zaudējis cerības iegūt grāmatu, kuru sameklēt tikpat grūti kā prātīgu domu viņa paša galvā.

Tā, atmiņā cilādams dienas notikumus, bijušais kla­sisko valodu katedras aspirants Visvaldis Burtnieks ilgi sēdēja, atspiedis plaukstā bakurētaino seju, kas likās kā no poraina akmens izcirsta. Kad viņš jau grasījās ieiet blakus istabā, kur mēdza pārnakšņot, pie durvīm zvanīja.

Nācējs bija Jānis Daugavietis.