Dzīvoklis bez numura

39

Trešais rudens, ko Raup-Dīmenss pavadīja Rīgā. Oktobris. Zeltainas liepas buvāros, naktīs viegla salna, dienām rāma saulgoze, kas pārvērta kanāla brūno rāvu dzidrā stiklā. Un uz caurspīdīgā ūdens dzelteno, sarkano, mēļo lapu mozaīka, vēja nopūtas gaisā, blāva saule virs Bastejkalna. Visur varēja sajust rudeni, vītumu, bet rīdzinieku sejās caur bēdām spraucās pirmie nedrošie prieka asni.

Šīs cerības atspīdums, kas plaiksnījās gandrīz katra pretimnācēja vaibstos, saniknoja Raup-Dīmensu līdz ār­prātam. Rīga viņam nemaz vairs nelikās tīkama. Pēdējā laikā viss misējās. Sprādziens Pētera kapsētā, kur gāja bojā Ranke, Ozols un vēl astoņi vīri, bija atbalsojies līdz pašai Berlīnei. Turienes stulbeņi iedomājās, ka Bauers bijis iejaukts kādā atentātā pret Hitleru, un tādēļ nevarēja piedot šturmbanfīreram viņa neveiksmi. Tikai pateicoties tēva ietekmei un tam, ka Rīgā pašlaik katram gestapo darbiniekam nācās strādāt ar divkāršu slodzi, šturmbanfīreram izdevās izglābties no nosūtīšanas uz priekšējām pozicijām. Jā, Bauers velnišķīgā kārtā izslīdējis caur pirkstiem. Toties Raup-Dīmensa izmestajā tīklā ķepurojās Burtnieks. To apsargāja dienu un nakti, no pretējā nama ar tālskati vēroja aģentūras kantora telpas. Ikvienam Burtnieka apmeklētājam tūdaļ piekārās slepenais. Kuru katru dienu Raup-Dīmenss sagaidīja, ka pēdas novedīs uz tipogrāfiju un līdz ar to uz Rīgas pa­grīdes organizācijas centru. Šturmbanfīreram jau rādījās simtiem apcietināto, karātavas, vesela karātavu gatve no Brīvības pieminekļa līdz Vidzemes tirgum… Viņi, šie miroņi cilpā, būs vienīgie, kas sagaidīs boļševiku atgrie­šanos. Jau bija izstrādāts sīks plāns Rīgas iedzīvotāju piespiedu evakuācijai, kur ne tikai katram šucmanim un žandarmam, bet pat katram policijas sunim iedalīta sava loma. Nevienu cilvēku viņi neatstas boļševikiem, nevienu māju. Nepaliks ne akmens uz akmens, kā teikts bībelē.

Bet šie sapņi tikai īslaicīgi iežūžināja Raup-Dīmensu. Pēc mazākās klizmas viņš atkal zaudēja pašsavaldīšanos, un šarl'īreram Hesenam, kas tagad strādāja Rankes vietā, bija pamats raizēties par priekšnieka veselību. Pēkšņās pārejas no izmisīgām dusmām uz pārmērīgām cerībām izraisīja Raup-Dīmensā nedabisku enerģiju, tāpat kā elektrības pretējie poli nepārtrauktu strāvu. Nekad agrāk viņa padotie netika tā nodzīti, nekad agrāk viņa rīcība nebija tik viltīga un visu aptveroša. Tagad, kad atlicis maz laika, nedrīkstēja kļūdīties, katram triecienam jāķer mērķī.

Divas reizes dienā šturmbanfīrers lika Ilesenam ziņot par Burtnieka novērošanas rezultātiem. Šoreiz šarfīrers ieradās pirms noteiktā laika:

— Šlurmbanfīrera kungs, zvanīja, ka Burtnieka grā­matu aģentūru nupat apmeklējis kāds cilvēks. Pēc ārē­jām pazīmēm spiežot, tas bijis Makuļevičs. Iespējams, ka viņš nācis brīdināt Burtnieku … — un Ilesens katram gadījumam atkāpās līdz durvīm.

— Iespējams! Vai tad, izņemot mani, nevienam te smadzenes nedarbojas? Kādam velnam šie stulbeņi viņu ielaida iekšā! Uz ielas vajadzēja apcietināt, ja citādi nevarēja!

— Šturmbanfīrera kungs, atļaujiet aizrādīt. Jūs ka­tegoriski pavēlējāt neaiztikt nevienu Burtnieka apmek­lētāju, tikai izsekot viņu gaitas un ziņot jums. Mūsu ļaudis domāja …

— Vajag domāt ar galvu, nevis ar zināmu vietu! Tūlīt apcietināt Makuļeviču!

— Jau izdarīts, šturmbanfīrera kungs.

Raup-Dīmensa dusmu izvirdums šoreiz bija vairāk

iekšējs nekā ārējs, jo viņš apzinājās, ka pats zināmā mērā atbildīgs par šo nepiedodamo nevīžību. Langem taisnība! Kas reiz iekļuvis gestapo, vairs nedrīkst atstāt to dzīvs, kaut tas būtu simtkārt bez vainas. Tagad Ma­kuļevičs pats sev parakstījis nāves spriedumu. Nekas, vēl Burtnieks nav izbēdzis. Tas nevar izbēgt, jo gestapo aģenti pavadīs to līdz pat pasaules malai. Ņemot vērā jaunos apstākļus, Burtnieks nekavējoties jāapcietina un viņa aģentūrā jāierīko slazdi.

Pēc desmit minūtēm Raup-Dīmenss ar visiem viņa rīcībā esošajiem vīriem 2>iebrauca pie Grēcinieku ielas stūra. Lai pārsteigtu Burtnieku, civilā ģērbtie gestapieši pa vienam iegāja mājā un uzkāpa Savstarpējās kredīt­sabiedrības kantorī. Novērošanā norīkotajiem aģentiem bija dota pavēle aizturēt katru, kas mēģina atstāt namu.

Kad pēc trīsreizējas zvanīšanas grāmatu aģentūras durvis neatvērās, šturmbanfīrers čukstus lika tās atmū­ķēt. Pārmeklēja katru kaktu, bet Burtnieka kā nebija, tā nebija. «Izsprucis, nolādētais,» nodomāja Raup- Dīmenss, norīdams skaļu lāstu. «Tikai neļauties histē­rijai! Skaidru prātu! Ja viņš būtu izgājis no mājas, novērotāji to būtu redzējuši. Tātad viņš vēl tepat — pagrabā, bēniņos, varbūt kādā kaimiņu dzīvoklī. Labi, ka mēs nesacēlām troksni.»

Viņš pagriezās pret Ilesenu:

— Atvediet Leo!

Pēc brīža namā ienāca paresns omulīga izskata vī­rietis ar pakausī atbīdītu cietu platmali. Viņa garie svārki bija pašķīrušies, uz vēdera vizēja vecmodīga pulksteņ- ķēde. Tikpat omulīgs kā saimnieks izskatījās arī melnais vilku sugas suns, kas, luncinādams asti, apdomīgi soļoja blakus. Nevienam nevarēja ienākt prātā, ka tas ir Leo, gestapo izslavētais policijas suns.

Burtnieka dzīvoklī instruktors piesprādzēja sunim pie siksnas pavadu un stingri parāva to. Tā bija zīme sākt darbu.

Leo tūdaļ pārvērtās — ķermenis saspringa, ausis sa­cēlās, sabozās pat spalva. Apošņājis Burtniekam piede­rošo apģērba gabalu, suns vispirms ieskrēja dibenistabā, tad atgriezās kantorī un, sekodams pēdām, ar nekļūdīgu instinktu devās lejā pa kāpnēm …

«… Sarkanā Armija jau pie Rīgas vārtiem. Izšķirošā stunda tuvojas. Fašistiem ir sagatavots viss, lai pēc bēg­šanas mūsu pilsētā nepaliktu vesela neviena māja, uz kuras varētu uzvilkt brīvās Padomju Latvijas karogu. Rūpnīcas, iestādes, tilti sagatavoti uzspridzināšanai . . .»

Domu pavediens pārtrūka. Daugavietis pakodlja zī­muli, mēģināja turpināt, bet acis meklēja Nadeždu, kas, paslēpusies aiz aizkariem, novēroja ielu. Donats ar slotu rokā rosījās te pagalmā, te kāpņu telpā. Posteņi izlikti, piesardzības soli sperti. Tomēr ielenkuma stāvoklis, kaut tas pagaidām neattiecas tieši uz dzīvokli bez numura, nomāca Jāni. Varbūt tāpēc šoreiz tik gausi veicās ar rakstīšanu. Bet uzsaukumam, kam jāmobilizē rīdzinieki, vajadzēja, vēlākais, rīt būt gatavam. Laika atlicis maz, kuru katru stundu hitlerieši var sākt spridzināt svarīgā­kos objektus.

Ar piespiešanos Daugavietis turpināja strādāt. No vannas istabas atskanēja dobja klauvēšana. Viņš steidzīgi pabeidza teikumu, izrāva no bloknota aprakstīto lapu, iedeva to Ērikam un, it kā atvainojoties par skubu, teica:

— Šodien būs jārauj cauri triecientempā. Kad tiksi galā ar šo, pieklauvē … Tikko atnāks Skaidrīte, sūtīšu viņu palīgā …

Atgriezies istabā, Jānis jautājoši pavērās Nadeždā.

— Skaidrītes vēl arvien nav, — viņa norūpējusies teica, — cerams, ka nekas nebūs noticis . .. Vai vēl gaidīsim?

Daugavietis paskatījās pulkstenī:

— Nē, ilgāk gaidīt nevar. Sešos vakarā pie Burtnieka ieradīsies VEF strādnieks. Tas katrā ziņā jābrīdina. Nekā nevar darīt, būs jāiet Donatam. Es viņam tūlīt pateikšu.

Jānis atvēra ārdurvis, bet tālāk netika. Gandrīz apgā­žot viņu, starp kājām izskrēja liels, melns suns.

— Rokas augšā!

Kaut vārdi bija teikti čukstus, tie Jānim šķita kā pērkona grāviens. Atlika vienīgi paklausīt. Bīdot Dauga­vieti ar revolvera stobru sev pa priekšu, gestapieši iegāja dzīvoklī. No virtuves atskrēja Nadežda… Arī tai pavē­lēja paceltām rokām nostāties pie sienas.

— Pārmeklēt istabas! — nokomandēja Raup-Dīmenss.

Tūkstoš dažādu minējumu plosīja Daugavieša prātu

un palika bez atbildes. Vai šis iebrukums attiecas tikai uz viņu vai uz spiestuvi? Un viņš pat nav paguvis dot Ērikam trauksmes signālu! Tas ir nepiedodami. Varbūt vēl tagad var kaut kā izmanīties. Bet kā par spīti šturm- banfīrers ar savu muguru aizklāja taisni to vietu, kur zem tapetes slēpās signālpoga. Gestapietim pietiek sa­dzirdēt Ērika klauvēšanu, lai saprastu, ka aiz vannas istabas atrodas vēl kāda telpa. Tad tas nerimsies, kamēr nebūs atradis izskaidrojumu. Izjauks sienas, griestus, grīdu un galu galā uzies spiestuvi. To nedrīkst pielaist! Nedrīkst, nekādā ziņā nedrīkst! Paiet sekunde pēc se­kundes, varbūt Ēriks pašlaik saliek pēdējo burtu .. . Daugavietim jau šķita, ka viņš dzirdētu Ēriku rāpjamies pa šauro eju… Tūlīt atskanēs klauvēšana! Nē, labāk mirt nekā ļaut tipogrāfijai iekrist! Ar vienu lēcienu viņš atradās pie gestapieša un ietrieca to sienā, iedarbinot signālu.

Nedodot Raup-Dīmensam laiku atjēgties, Daugavietis izskrēja virtuvē, atvēra logu un izlēca pagalmā. Bet te viņa galvu ķēra spēcīgs trieciens, un viņš pakrita. Abi aģenti, kas apsargāja māju no ārpuses, aizlauza bēglim rokas aiz muguras un iestiepa atpakaļ dzīvoklī. Pēc tam viņu dauzīja, spārdīja ar kājām, sita ar revolvera spalu pa galvu. Bet nekādi sitieni nespēja izdzēst viņa sejā triumfējošo smīnu.

Dzīvoklis bez numura nosargāts.