Hamburgas orākuls

memento mori!

Mani sauc Hamburgas orākuls. Sākumā tas bija, draudzīgs joks, tagad daudzu mutēs skan kā lāsts.

MAGNUSS MENKUPS

— Atvainojiet! — Mūns piecēlās un pamāja Deilijam.

Viņi iegāja telpā, ko no zāles šķīra sarkana samta por­tjera. Auksti margoja izlietnes. Klusi rūca ozonators. Roku susināmie un odekolona automāts savos niķeļa korpusos atspoguļoja stīvinātos dvieļus. Aiz puspievērtām durtiņām mirdzēja baltām flīzēm izklātās, ideāli tīrās tualetes ka­bīnes.

Stāvēdams aiz mazliet pašķirtās portjeras, Mūns redzēja aizstikloto skapi ar enciklopēdiju melnajiem sējumiem, bet tālumā caur dīvainām dūmu grīstēm — Menkupu. Melnā lakotā soma gulēja uz galda starp viņu un Lovīzi. Mūns centās nepazaudēt to no redzes loka.

— Kas noticis? — Deilijs uzlika viņam roku uz pleca.

— Sekojiet Lovīzei Knoopai. Viņai somā ir pistole, — Mūns teica, turpinādams sasprindzināti lūkoties dūmos.

— Vai esat pārliecināts?

Mūns nenoteikti pašūpoja galvu.

— Ak tad tā! Mani allaž pievelk sievietes ar noziedzī­gām tieksmēm, — Deilijs pavīpsnāja. — Visu laiku lauzu galvu — kas tik intriģējošs Lovīzē? Ne sevišķi skaista, tomēr apburoša. Izrādās — pievilcis ierocis, par kuru man pat jausmas nebija. Vai gadījumā neatceraties, kam pie­der šie vārdi: «Mīlestībā visu izšķir priekšnojauta.»

— Spriežot pēc idiotisma, pašam … Kāpēc gan, Deilij, jums nesastādīt aforismu krājumu? Tam būtu trakota pie­krišana — galvenokārt pie psihiatriem.

— Ideja! Jāatzīstas, mūsu dāma ar pistoli iedvesmojusi mani radīt šādu aforisma pērli: «Viņa bija tik skaista, ka likās gandrīz vai neskaista.»

— Baidos, ka man drīz vajadzēs meklēt sev jaunu kom­panjonu, — Mūns bezcerīgi nopūtās.

— Vai tad vecais vairs neder?

— Kritis par upuri vampīriem! — Mūns norūca.

— Kādiem vampīriem? — Deilijs nesaprata.

— Sievišķiem! — Mūns paskaidroja. — Viņas izsūku­šas no jums visas smadzenes. Trīs pudeles šampanieša, kad kabatā ne graša! Vai tas ir normāls trakums vai ne­normāla nekaunība? Bet pērļu virkne? Riskēt ar ieslodzī­jumu skaistules dēļ, kas vēl vakar neuzskatīja ziepes par higiēnas piederumu, bet par importa delikatesi?!

Deilijs apmierināti iesmējās.

— Vai tad jūs, izslavēts detektīvs, neesat sapratis, ka tā bija imitācija?

— Nu protams, — Mūns pamāja. — Un, tā kā tukšajās pērlēs paslēptā narkotika arī ir viltojums, atliek tikai pie­metināt, ka vismeistarīgākā imitācija ir pati nēģeriete. Patiesībā tas ir prezidents de Golls, kas ieradies neoficiālā vizītē pie Adenauera.

— Narkotika? Jūs kļūdāties! Vai esat kādreiz dzirdējis par slavenajiem Kimberlejas dimantiem? Apvaicājos pa­vadonei. Uz manas melnās princeses tranzitbiļetes bija aviosabiedrības «Royal Airways.» Kimberlejas filiāles zīmogs.

— īsti dimanti viltotās pērlēs! — Mūns nevarēja liegt savu atzinību šim asprātīgajam kontrabandas paņēmie­nam. — Bet ko viņa būtu darījusi, ja ceļā negadītos tāds dumiķis kā jūs?

— Manuprāt, viņa diezgan izšķērdīgi apmaksājusi manu nelielo pakalpojumu.

— Redzēju. Pasniedza roku skūpstam.

— Ne tikai skūpstam, — Deilijs piegāja pie odekolona automāta, bet laikā atminējās, ka viņam tikai amerikāņu monētas. — Pasauciet viesmīli! — viņš teica Mūnam.

— Kāda velna pēc? Lai jums pasniegtu šampanieti tieši tualetes telpās?

Deilijs uzskatīja zem savas cieņas atbildēt. Pašķīris portjeru, viņš ar galvas mājienu piesauca zāles pārzini.

— Ko kungs vēlas? — palocīšanās pauda vienādās proporcijās gan pašcieņu, gan cieņu pret apmeklētāju.

— Izmainiet man šo papīrīti, — Deilijs nevīžīgi izvilka no kabatas simts marku asignāciju.

— No kurienes jums gadījusies vācu valūta? — Mūns brīnījās.

— Man vajadzīgi desmit feniņi! — Deilijs pilnīgi igno­rēja jautājumu.

— Visu summu desmit feniņu monētās? — zāles pār­zinis paraustīja plecus. — Būs jāaizsūta uz banku, — pie tam viņš saglabāja profesorisku izskatu, tādēļ nebija viegli saprast, vai tas ir joks vai vēlēšanās pierādīt ārzem­niekam, ka ekonomiskā brīnuma valstī iespējami arī tādi sīki brīnumi. <

— Pagaidām pietiks ar vienu, — Deilijs vēlīgi atļāva. Saņēmis monētu un piedevām veselu žūksni rūpīgi no­gludinātu banknošu, viņš iedeva dzeramnaudai desmit marku. Zāles pārzinis revanšējās ar tādu pašu precīzi no­mērītu palocīšanos, kas pierādīja, ka vācu nacionālā paš­cieņa nav atkarīga no dzeramnaudas lieluma.

— Nu? — Deilijs izaicinoši vaicāja. — Cerams, tagad esat sapratis, ar ko jums darīšana?

— Ar sīku blēdi. Tas ir vēl ļaunāk nekā pašaizliedzīgs muļķis.

Deilijs smīnēdams iemeta monētu spraugā. Pielicis pie pulverizatora plaukstas, viņš diezgan ilgi ieberzēja ar odekolonu rokas un seju. •

— Brīnišķīgs aromāts! — viņš beidzot ierunājās. — Šķiet, lielais Longfello nosaucis odekolonu par šķidru pavasari cietā iesaiņojumā.

— Ja jūsu frizieri sauc par Longfello, tad tas Vēi;nav iemesls uzskatīt to par lielu! — Mūns bez sevišķas pati­kas turpinaja asprātību apmaiņu. Viņu kopējās darbības sākumā Deilija tieksme vissaspringtākajos mirkļos pie­kopt humora fizkultūru kaitināja. Taču ar laiku Mūns ap­jēdza, ka tas diezgan.labs līdzeklis pret nervu pārslodzēm.

— Jūs sakāt, es — sīks blēdis? — Deilijs pašapmieri­nāti atkārtoja. — Un kas tas? — viņš bez steigas izvilka no kabatas cieši sapresētu paciņu. — Pat ja Menkups pēc brīža nomirtu un līdz ar to atstātu mūs bez solītā honorāra, te pietiktu atceļam un veselam vagonam šam­panieša.

— Lūdzu piedošanu! Tā kā mūsu sabiedrībā morālais vērtējums atkarīgs no ienākumu apjoma, paaugstinu jūs no sīka blēža dižkomersanta kārtā.

— Pateicos, — Deilijs paklanījās. — Un kā jums pa­tika amerikāņu pilots, nelaimīgais žūpa, kas, pamatoda­mies uz savu nez kad notikušo arestu, izvilka no manis turpat desmito tiesu ar tādu risku nopelnītās summas!

— Tieši liela vēriena komersanti arī nodarbojas ar filantropiju.

— Ja ņem vērā, ka šodien redzēju viņu pirmo reizi mūžā, ka viņš pazīst nevis mani, bet muitnieku, kuram iestāstīja, ka esmu starptautiskās policijas detektīvs, tad par filantropu drīzāk varētu dēvēt amerikāņu pilotu.

— Mans dievs! Cilvēks ar tādu talantu strādā detek­tīvu aģentūrā! — Mūnam bija tāds izskats, it kā viņš pie­dalītos bērēs. — Tas ir gandrīz tas pats, kas Romas pā­vestam lasīt antireliģiskas lekcijas… Kur viņš pazu­dis? — aizrāvies ar sarunu, Mūns uz brīdi bija izlaidis no acīm Menkupu. — Somu arī vairs neredzu.

— Vai esat drošs, ka pistole nav jums spokojusies? — Deilijs, pilnām izbaudījis savu triumfu, tūdaļ kļuva no­pietns.

— Beidzot! — Mūns atviegloti uzelpoja. Daži apmek­lētāji, kas bija nostājušies Menkupam priekšā, atgāja no galdiņa. Viss bija savā vietā — šampanieša pudeles, kausi, soma un pats Menkups.

— Kā tad paliek ar pistoli? — Deilijs atkārtoja.

Mūns deva viņam zīmi apklust. Jauns, glīts gaišmatis,

kas bija ienācis pirms minūtes, joprojām izlikās mazgā­jam rokas. Ticis galā ar šo nodarbošanos, viņš turpināja noklausīties.

— Ejam! — Mūns ierosināja. — Jo vairāk tāpēc, ka esam te notupējuši pietiekami ilgi, lai nostiprinātu nacio­nālo reputāciju …

— Hroniskas kuņģa kaites slimnieku reputāciju? — Deilijs jokoja.

— Kāpēc tik rupji? Es runāju par leģendu, pēc kuras amerikānis dodas uz tualetes telpām vienīgi tādēļ, lai izvilktu no kabatas plakanu blašķi un izsūktu to līdz dibenam … Pagaidiet! Mums vēl šis tas jānoskaidro, — Mūns aizturēja Deiliju, kurš jau grasījās doties atpakaļ pie galdiņa.

— Tādā gadījumā ieteicu turpināt pie bufetes kautrīgā alkoholiķa lomu! — Deilijs pasmaidīja.

Lete bija no marmora. Atbalstījušies pret to, daži ka­fejnīcā uz pāris mirkļiem ieskrējuši vīrieši dzēra litilitu — neapšaubāmi hamburdziešu tradicionālo dzērienu. Viesmī­lis, vēl gluži zēns, gandrīz bez pārtraukuma nesa projām tukšos alus kausus un glāzītes, neaizmirsdams ik reizi no­slaucīt slapjo leti.

— Jūs interesējaties par somas saturu, — pasūtījis deg­vīnu, kas te tika saukts par «Kornbrand», Mūns turpināja sarunu. — Nezinu.

— Nesen jūs bijāt vairāk pārliecināts.

— Sīs piecas minūtes atšķirībā no jums domāju. Lovīze Knoopa man patīk. Pats Menkups sacīja, ka viņa vairāk vērta par visiem citiem kopā, un tas nemaz neizklausījās pēc apslēpta sarkasma. Kādēļ viņš, tik gudrs un tālre­dzīgs, kļūdītos par šo sievieti?

— Pieņemsim, ka nekļūdās.

— Tad problēma kļūst vēl sarežģītāka. Labam cilvē­kam nav iemesla nogalināt citu labu cilvēku. Varbūt Men­kups pelna nāvi? — Mūns skaļi prātoja.

— Jūsu apšaubāmie sofismi nav nemaz labāki par ma­niem aforismiem.

— Piekrītu, — Mūns pamāja. — Jo vairāk tāpēc, ka Menkups ir personība, un kaut vai tādēļ viņam daudz vairāk tiesības dzīvot nekā miljoniem viduvējību.

— Abstrakcijas abstrakciju galā, — Deilijs atgaiņājās. — Daudz vienkāršāk ieskatīties somā.

— Varbūt jūs tajā atradīsiet pistoli, bet konflikta iemeslu tā kā tā neuziesiet… Personības bieži vien ir netaisnas pret tiem, kas zemāki intelektuālā ziņā. Bet tie, kuriem nav izdevies atrauties no ganāmpulka, patērētāji, kas pārtiek no konveijera padotās spēkbarības, iefes-t cil­vēkus ar spilgtu individualitāti. Kas ir individualitāte? Pirmkārt, peldēšana pret straumi, pastāvīgs konflikts ar pūli.

— Lovīze katrā ziņā arī nepieder pie pūļa, — Deilijs piezīmēja.

— Pameklēsim citu konfliktu! — Mūns sadrūma.

— Greizsirdība.

— Par to esmu jau domājis. Vai viņi atgādina mīlētā­jus? — Mūns paskatījās Menkupa virzienā. Zāles pārzi­nis nule bija iedarbinājis ventilatorus, dūmi slīpiem slā­ņiem tiecās pret griestiem, Menkupa un Lovīzes sejas va­rēja skaidri saredzēt.

— Ja nebūtu ieverojama gadu starpība, es gandrīz teiktu — atgādina. Kaut gan, cik atceros, kāds dižgars ne bez pamata teicis: ja vien cilvēkam izdevies pārvarēt milzu bezdibeni starp vīrieša loģiku un sievietes nekon­sekvenci, tad visas pārējās atšķirības drīzāk tuvina.

— Spriežot pēc vēstules, Menkupa dzīvība apdraudēta jali vairākas nedēļas, — Mūns nogrima pārdomās. — Pie­ņemsim, ka draudi patiešām nāk no Lovīzes puses. Kādēļ viņa tik ilgi gaidījusi?

— Ar tādiem pašiem panākumiem jūs varētu prasīt, lai es, nobraucis pa kamīna skursteni tumšā istabā, tūdaļ no­teiktu, kā saimnieki izturas pret freidismu … Labāk iedzersim, šī nodarbošanās vismaz neprasa garīgu piepūli.

— Ejam! — ieraudzījis, ka Lovīze pieceļas, Mūns mudi­nāja. Viņa sasveicinājās ar tikko ienākušu pusmūža sie­vieti un atkal apsēdās.

— Starp citu, iedzeršana nākusi man par labu, — Dei­lijs nometa banknoti uz letes. — Bet ja nu Lovīzei ir zināms, kas mēs tādi? Un iespējams, pat kļuvis zināms, ka Menkups atlicis uz nenoteiktu laiku izskaidrošanos ar mums? " r

— Kā redzu, Deilij, jūs vēl neesat izkļuvis no tumšās istabas.

— Bet ja nu tomēr? Tādā gadījumā loģika pasaka priekšā, ka viņu nošaus tieši šodien.

Kad viņi pievienojās pārējiem, izrādījās, ka tēlnieks pārsēdies tuvāk Magdai. Krēsls līdzās Lovīzei bija tukšs. Deilijs tūdaļ izmantoja šo apstākli. Dzīvi flirtēdams, viņš lūkoja nemanot pievilkt lakoto somu sev tuvāk. _

— Piedodiet, ka aizkavējāmies, — Mūns pagriezās pret Menkupu. — Apspriedām rakstu sēriju, ko mans kolēģis

domā veltīt Hamburgai. — Mūns pateica to tīšām skaļi, lai pārbaudītu, kā reaģēs Lovīze. Ja viņai zināma īstenība, tam kaut kādā veidā jāizpaužas. Aktrise turpināja mierīgi \ tērzēt ar Deiliju.

— Vai mums nebūtu laiks doties uz izrādi? — Mūns vaicāja.

— Tas ir teātris intelektuāliem gardēžiem, — spriežot pēc Menkupa balss, viņš bija dzēris krietni daudz. — Bekets, Jonesko, Olbijs… To apmeklē cilvēki, kuriem nav jāceļas agri no rīta. Izrāde sākas tikai deviņos.

— Vārdu sakot, eksperimentāls teātris, — Mūns sa­viebās.

— Neesat cienītājs?

— Maz saprotu no tādas mākslas. Bet skatīties vai nu zemcilvēkos, vai supercilvēkos, kas nez no kurienes iznirst, nez par ko spriedelē, nez kāpēc atkal pazūd, — vienkārši garlaicīgi.

— Acīm redzot, autori uzskata, ka absurda un zemapzi­ņas filozofijas kokteilis vislabāk izsaka divdesmitā gad­simta otro pusi. Kas attiecas uz šā teātra apmeklētājiem, tad viņiem citas lugas vispār neeksistē. Jo nesaprotamāk, jo labāk. Vairāk vielas asprātīgiem minējumiem, oriģinā­liem spriedumiem un sarežģītiem strīdiem.

— Strīdēties ne par ko arī ir garlaicīgi, — Mūns ar acu kaktiņu turpināja sekot somai, kas lēnām tuvojās Dei­lijam. — Kaut gan, lai redzētu Lovīzi Knoopu uz skatu­ves, esmu ar mieru noskatīties pat lugu, kur pārējie visu vakaru tēlos kurlmēmos.

— Tāds upuris šoreiz nebūs vajadzīgs. Lovīze pačuk­stēja man, ka šīsdienas gabals esot kaut kas detektīv- lugai līdzīgs.

— Pačukstēja? — Mūns pabrīnījās.

— Nūja. Šī izrāde tīta pilnīgā noslēpumā. Avīžniekus neielaida uz mēģinājumiem, aktieriem bija jāzvēr klusēt, autors nav nevienam zināms. Pseidonīms Arno Hels, īsto uzvārdu nezin pat literārā aģentūra, kurai viņš piesūtījis lugu.

— Ja tai vajadzīga tada reklāmā, tad nekas labs laikam nav sagaidāms, — Mūns pasmaidīja.

— Jūs droši vien neesat sapratis.

— Lieliski sapratu. Bet mūsu laikos vislabākā reklāma ir tieši reklāmas trūkums.

— Šoreiz direkcija drīzāk rūpējusies par savu reputā­ciju. Intelektuāli rēbusi īpašiem cienītājiem — un pēkšņi vulgārs detektīvgabals! Esmu dzirdējis, ka autoram bijis jāizpērk zāle desmit izrādēm.

— Tas ir, no .savas kabatas jāatlīdzina kases ienākumi? Redzams, šim dramaturgam maz talanta, toties pārāk daudz naudas.

— Summa jau nav tik liela, — Menkups iesmējās. — Visā zālē tikai simt četrdesmit vietu. Teātris tā arī saucas: «Teātris istabā.»

— Tumšā istabāl Tā būs precīzāki — drūmi jokoja Mūns, atcerējies savu sarunu ar Deiliju. — Gribētos zināt, uz ko Lovīze Knoopa šaus dramatiskajā samezglojumā?

— Kāpēc obligāti jāšauj? — Menkups jautāja, raudzī­damies kaut kur sānis.

— Kurā rindā mūsu vietas? — Mūns aizvien vairāk sadrūma.

— Pirmajā! — Menkups nez kādēļ paskatījās uz Lo- vīzi, kura ar mierīgu kustību pievilka sev klāt somu un novietoja to uz ceļiem.

— Tā tikai trūkal ^

— Ja esat tālredzīgs, varēs ar kādu apmainīties vie­tām. Man tur būs milzums paziņu, — Menkupa tonī va­rēja sadzirdēt neslēptu izsmieklu.

— Par mani nerūpējieties! Es tikai nodomāju, ka no tāda atstatuma nav grūti aizšaut garām un trāpīt kādam publikā.

— Lo neaizšaus garām. Viņai ir lieliska redze.

Mūns apklusa. Viņam bija nospiedoša sajūta, it kā abi

ar Menkupu mēģinātu kādas absurdas lugas dialogu, bet kafejnīca «Vecā mīlestība» ar visiem apmeklētājiem būtu dekorācija, uz kuras fona aktieri apmainās citiem pilnīgi neizprotamām, bet pašiem simboliska zemteksta pilnām replikām. Un kas pats ļaunākais, katrs vārds projicējas īstenībā — kā tajā sirreālistiskajā filmā, kurā varonim pietika izrunāt vārdu «nāve» — un tā nekavējoties bija klāt.

Ventilatori atkal nedarbojas. Dūmi sabiezeja. No mig­las iznira un atkal pagaisa cilvēku izplūdušās kontūras. No smiekliem un dunoņas izlidoja nejauši teikumu frag­menti — lieliska dramaturģiska viela psihiatriskās slim­nīcas pacientu filozofiskam disputam.

Pēc brīža šī sajūta izzuda. Viss atkal nostājās savā vietā. Māksliniece, tikusi galā ar tēlnieku, zīmēja

Magdas portretu. Nebija grūti saprast, kāpēc tā izvēlēju­sies arhitekti, nevis Lovīzi — spilgtas krāsas, kolorīts, kas neprasa sīku izzīmēšanu. Magda, turpinādama runāties ar Ballinu un skulptoru, graciozi pozēja. Tamborētāja bija paguvusi kopā ar savu rokdarbu un modes žurnālu pār­ceļot pie paziņām, kas apmetušies loga tuvumā. Viņas vietu ieņēmis gaišmatis, kura dēļ Mūnam un Deilijam pirmīt vajadzēja pāriet pie bufetes letes. Tam priekšā stā­vēja neskarta alus krūze. Spriežot pēc saspringtās pozas, tas uzmanīgi vēroja Menkupa galdiņu.

— Kāpēc nedzerat? — Menkups ar smīnu paskatījās uz Mūnu. — Toties nenolaižat acis no Lovīzes. Varētu domāt, ka apsargājat nevis mani, bet viņu, — viņš pie­bilda tikko dzirdami.

— Uz jūsu veselību! — Mūns pacēla kausu. — Starp citu, vai esat sen pazīstami?

— Desmit gadus. Tā kā sieviete nav politiķis, kurš pa šo laiku pagūst apgriezt savu kredo otrādi vismaz trīs reizes, man tiesības teikt, ka zinu par viņu gandrīz visu …

— Gandrīz — vēl nav viss.

— Visu cilvēks nezina pat par sevi. Piemēram, es pats. Vai tad tam Magnusam Menkupam, kas eksistēja pirms pusgadā, pietiktu gribasspēka … — nepabeidzis viņš ar drudžainu steigu pārlēca uz citu tēmu: — Uzminiet — kāpēc man patīk šī kafejnīca? «Memento mori» dēļ! Atce­ries nāvi! Senajiem romiešiem šim gudrajam mērķim kal­poja zārks, ko nolika blakus mielasta galdam. Seit to aiz­vieto sienas freskas.

Tieši Mūnam pretim bija Hamburgas Lielā ugunsgrēka ainava.

— Gleznotāja fantāzija piešķīrusi šai domai diezgan modernu izteiksmi, — Mūns pasmīnēja, ar izplestiem pirk­stiem it kā iztverdams no tabakas dūmu apņemtās dego­šās pilsētas baznīcas torni. Atdalīta no jumta, šaura smaile uz stateniska uguns staba uzlidoja debesīs. — Vel­nišķīgi atgādina raķeti!

— Tā nav fantāzija. Mans vectēvs redzēja savām acīm.

— Jūsu vectēvs? — Mūns apšaubīja. — Ugunsgrēks taču bija sen.

— 1842. gadā, — Menkups pamāja. — Vectēvam toreiz bija septiņi gadi, viņš mira tai dienā, kad hitleriešu kara­spēks iemaršēja Sudetu apgabalā. Gandrīz visi Mēnkupi

nodzīvojuši līdz sirmam vecumam, es būšu vienīgais izņē­mums.

— Ja tik pesimistiski raugāties uz savām izre­dzēm… — Mūns iesāka, bet Menkups pārtrauca viņu:

— Vectēvs stāstīja, kā tas izskatījies. Viņš atbraucis tēvam līdzi pārdot zivis. Ugunsgrēks pakāpeniski aizdzi­nis viņus līdz Svētā Nikolaja baznīcai. Kad aizdedzies tornis, kas jums tā iepaticies, zvani sākuši zvanīt paši no sevis. Zvanījuši tik ilgi, kamēr izkusuši. Smaile vis­pirms uzlidojusi gaisā un tikai tad nogāzusies. Vectēvs teica, ka tas esot līdzinājies tiešai sarunai ar dievu — ne­izturami baismi un skaisti. Baismi un skaisti, — viņš bez gala atkārtoja šos vārdus …

— Par to nemaz nav pārāk jābrīnās. Vai zināt, par ko tika. teikts — «Sīs ainas skaistums ir pa spēkam vienīgi lieliem dzejniekiem»? Par eksperimentālās atombumbas sprādzienu Alamogordo. Tie ir ģenerāļa Farela vārdi…

— Vectēvs stāstīja, ka laukumā baznīcas priekšā sa­pulcējies milzīgs pūlis… No nejaušas dzirksteles aizde­gusies mati, dejojošās blāzmas izķēmotas, atpakaļ atgāz­tas sejas, brūkošo baļķu brīkšķi, zvanu varenā balss, māņticīgas šausmas un bijīga sajūsma. Bērnībā man šī aina bieži vien rādījās sapņos, allaž pamodos no paša kliedzieniem. Vai domājat, ka mani, desmitgadīgu zēnu, biedēja pats ugunsgrēks? Nē, mani jau toreiz biedēja vec­tēva apzīmējums «skaisti». Vai esat kādreiz mēģinājis sa­prast, kādēļ drošā atstatumā novērotas grandiozas kata­strofas izsauc drīzāk sajūsmu nekā šausmas? … To var attiecināt uz visu ko — uz Neronu, kas no pils bajkona majestātiskā pozā vēro liesmojošo Romu, uz reihstāga nodedzināšanu, uz Koventri iznīcināšanu, uz Līdices izpos­tīšanu …

— Piedodiet, ka nelūgts iejaucos jūsu sarunā. Ja ne­maldos, esat amerikānis?

Gaišmatis no tualetes istabas, gaišmatis pie kaimiņu galdiņa, gaišmatis ar neskarto alus kausu. Viņš pienāca nemanot un tagad stāvēja Mūnam pretim, mazliet muls- dams, tomēr pilns apņēmības. Maigi veidota, apbrīnojami pareizas formas seja, iesārti vaigi ar retiem vasaras rai- bumiņiem, pūkas uz virslūpas, gaiši zilas acis, vijīgi mati ar ieslīpu celiņu sānos. Būdams pusaudzis, Mūns tika reiz redzējis vecu vācu filmu «Heidelbergas dziesma». Tieši tāds izskatījās students, kurā iemīlējusies profesora

meita, — korporācijas labākais paukotājs, skaistu balsi, uzticīgs mīlestībā, pastāvīgs draudzībā, mazliet sentimen­tāls, kad runa par Dzelzs kancleru vai Veco Frici.

Vācietis taisīja puspagriezienu — glītu, noteiktu kus­tību, kas lika sajust līdz spīdumam nospodrinātu zābaku un parādes laukuma agrīnā zaļuma smaržu, — pretī otra­jai sienai, kur Hamburga zem melnajiem blīvā ierindā lidojošiem bumbvedēju mākoņiem pārvērtās degošā ske­letā.

— Nav taisnīgi uzvelt visu vainu mums, — gaišmatis teica.

— Jūs personiski neviens nevaino, — Menkups ar no­raidošu žestu nosēdināja viņu atpakaļ pie neskartā alus kausa.

— Es esmu vācietis. Sacīt, ka nacisti apmānījuši tautu, ir visvieglāk. Jā, bija gan Koventri, gan Līdicel Kur koku cērt, tur skaidas lec. Bet Hamburgas necilvēciskajā bom­bardēšanā esat vainīgi jūs, amerikāņi, un jūsu sabied­rotie — angļi. Kāpēc novelt visu uz Hitleru? Fīrers bija ideālists. Viņš raudāja katru reizi, kad vajadzēja parak­stīt pavēli par cilvēku iznīcināšanu, man to stāstīja ļaudis, kuriem nevar neticēt.

— Tādā gadījumā vishumānākais dzīvnieks ir kroko- dils, — Lovīze asi atcirta.

Menkups un viņa draugi apmētāja nacistu ar veselu sarkasmu krusu. Bet viņš tikpat mierīgi turpināja aizstā­vēt savus uzskatus.

— Piedodiet! — beidzot viņš teica, griežoties tieši pie Mūna. — Neesmu orators, bet, ja jums gadīsies būt Rie- tumberlīnē, kur mācos, iepazīstināšu ar citiem studentiem. Viņi daudz labāk par mani pratīs izskaidrot, ko mēs gri­bam. Te būs mana adrese! — viņš izrāva no bloknota jau iepriekš aprakstītu lapiņu. — Mani sauc Karls Ābers!

— Prieks iepazīties! — Menkups piecēlās ar ironisku svinīgumu. — Bet es esmu Hamburgas orākuls!

Gaišmatis nobālēja. Viņa glītajai, maigi veidotajai se­jai pārskrēja naida trīsas. Viņš kaut ko izgrūda caur zobiem un, strauji apsviedies, devās pie sava galdiņa.

Ballins uzlēca kājās ar sitienam atvēzētu dūri.

— Liecies mierā, Dīter! — Menkups atsēdināja viņu atpakaļ. — Ja iznāks boksēties, tev šodien tiks atņemta iespēja noskatīties lugu.

— Kas noticis? — Mūns vaicāja.

— Vai tad nedzirdējāt? — Ballins drebēja aiz niknuma.

— Puisis teica, ka ar mani viņi vēl izrēķināšoties, — Menkups mierīgi paskaidroja. — Un šis vācietis varētu būt mans dēls! … Vārds «vācieši» allaž rada manī aso­ciācijas ar Heines rindām par sfinksu. Pēc krieviēm, kas negaidot parādīja pasaulei Oktobra revolūcijas gran­diozo seju, mēs esam vismīklainākā nācija. Ilgu laiku mūs uzskatīja par domātāju tautu, bet mēs izrādījāmies zinātniski izstrādātas, matemātiski nopamatotas masu iznīcības metodes lieliski organizatori. Mūs kādreiz godi­nāja kā mūziķu tautu, bet mēs lepojāmies ar krematorijas krāšņu augstajām caurlaides spējām. Hitleru uzskata par neprāti, bet šis astrologu ielenktais paranoiķis un misti­ķis, kas no tiesas ticēja tūkstošgadīgā reiha pastāvēša­nai, pirms nāves kļūst par tālredzīgu reālistu. Runāju par Hitlera politisko testamentu, kurā viņš pareģojis, ka nā­kotne pieder Amerikai un Krievijai… Mums vajadzētu nevis piebāzt vēderus ar sātīgām pusdienām un skaitīt eksporta ienākumus, bet lūkot kaut ko saprast šajā Baha fūgu un asiņainās lopkautuves, faustiskās patiesības mek­lēšanas un Gebelsa runu it kā nesavienojamā konglome­rātā. Mums nepieciešami skeptiķi, dubļu smēlēji, mikrobu mednieki, kuriem pietiktu drosmes izdibināt līdz galam paradoksu, ko dēvējam par vācu dvēseli… Bet mēs uz­liekam ģermāņu sfinksai demokrātijas uzpurni, cerē­dami, ka ar to viņa jau kļuvusi par mīlīgu kucēnu…

Gaišmatis izdzēra tukšu savu alus kausu un, piesaucis viesmīli, samaksāja. Ne reizi tas vairs neatskatījās uz Menkupa pusi. Tomēr Mūns atviegloti nopūtās, ieraudzī­dams jauno cilvēku jau pie durvīm. Šim jauneklim, kas mierīgi atsita niknos uzbrukumus, Magnuss Menkups bija nevis politisks opohents, bet pats ļaunuma iemiesojums. Tādu kā viņš droši vien bija ļoti daudz. Tūkstoši vēlēja Hamburgas orākulam nāvi. Nevarēja nevēlēt, jo tas ņir­gājās par viņu dieviem. Bija vēl brīnums, ka Menkups jo­projām dzīvs.

— Laiks kustēties! — Lovīze atgādināja.

Menkups atģidāš no pārdomām.

— Par tavu šāsdienas uzstāšanos, Lo! — balss bija jautra, tomēr Mūns saklausīja tajā dziļi apslēptu tra­ģismu.

Lovīze pastiepa savu kausu, lai pieskandinātu, bet pēkšņi atrāva roku.

— Nevaru, — viņa teica ar dīvainu izteiksmi.

— Ko nevari? — Menkups pasmīnēja.

— Nevaru vairs dzert, — viņa nolika kausu un pie­cēlās.

— Skatuves drudzis, — Ballins paskaidroja. — Man tas uznāk pirms katras jaunas grāmatas. Esi vīrišķīga, Lo! Tas nav tik briesmīgi, kā rādās… Par tevi! Par mums visiem! Par Magnusu! Par gudrību un bezbailību!

— Tieši tā, — Menkups iesmējās. — Pats galvenais — droši iziet uz skatuves un laikā aiziet, nesapinoties priekš­karā. — Viņš piesauca viesmīli.

Starp viņu un Deiliju izcēlās ķīviņš, kuram maksāt. Māksliniece, ātrumā pabeigusi otro portretu, pienāca pie galdiņa. Izrādījās, viņa tos zīmējusi pārdošanai. Tēlnieks pat neielaidās sarunās. Magda ar redzamu nožēlu atdeva zīmējumu atpakaļ, aizbildinādamās ar to, ka nauda pa­likusi mājās.

— Kaut dažas markas! — varēja just, ka gleznotāja tikai ar pūlēm valda asaras.

— Es pērku! — jauns cilvēks ar sārtu, gludi skūtu seju un bloknotu sporta žaketes kabatā nekaulēdamies samaksāja un pazuda ar savu pirkumu.

— Vai kāds viņu pazīst? Kāpēc viņam vajadzīgs mans portrets? — Magda sacīja pa pusei glaimotā, pa pusei apvainotā balsī.

— Ne tikai tavējais, — tēlnieks noburkšķēja. — Velti ceri, ka viņš to ierāmēs zeltā un pakārs virs gultas.

— Tas ir Fredijs Ainlelers no «Hamburgas Orākula»,— Ballins paskaidroja.

— Nevar būt, — Magda šaubījās. — Vai dzirdi, Mag­nus? Tavi līdzstrādnieki ir tik pieklājīgi, ka pat neuzskata par vajadzīgu sasveicināties ar tevi.

— Par kuru jūs runājat? — Menkups, atjāvis Deilijam revanšēties ar brangu dzeramnaudu, bija jau samaksā­jis lēsi.

— Par Frediju Ainteleru.

— A, Fredijs! Viņš saka strādāt pēc manas aiziešanas. Visspējīgākais reportieris kriminālhronikas nodaļā.

— Te jums būs atminējums! — Ballins smējās. — Do­mājams, jūsu ģīmji drīzumā nokļūs kriminālistikas mu­zejā!

Magda un tēlnieks mēģināja pievienoties smiekliem, bet tie iznāca ne visai jautri. *.

— Kādēļ esi tik drūms, Lerh? — Lovīze nervozi knibi­nāja somas slēdzi. — Varbūt gods karāties pie vienas sienas kopā ar Mūna un Deilija kungiem tev nav pa prā­tam?

— Ar mums?! — Deilijs iepleta acis. — Kādā nozīmē?

— Jums taču sakars ar policiju? — viņa pagriezās pret tēlnieku. — Tiesa, Lerh?

— Mūžam tu kaut ko jauc… — viņš apstājās, it kā meklēdams īstos vārdus. — Es tikai sacīju, ka mūsu cie­miņi, acīm redzot, arī strādā kriminālhronikas nodaļā, — viņš nikni izkratīja pīpes pelnus tieši uz grīdas. — Iesim! Mēs jau esam nosebojuši.

Šis starpgadījums lika Mūnam un Deilijam piemirst Lovīzi. Viņi jau atradās tuvu pie durvīm, kad sadzirdēja Menkupa balsi.

— Lo, neaizmirsti somu! — viņš panāca to ar somu rokā.

Mūns apgriezās. Lovīze paskatījās uz Menkupu ar nik­numu un, izrāvusi somu, izskrēja ārā.

Pēc kafejnīcas dūmu virpuļiem āra gaiss likās tīrā pa­radīze. Mijkrēslis sabiezēja. Ballins devās pēc savas mašī­nas, kas bija atstāta pazemes garāžā Lielajā Mārku ielā.

Pārējie stāvēja klusēdami, atspiedušies pret čuguna margām.

Mūns aizpīpēja cigāru. Dīvaini, kafejnīcā it nemaz ne­gribējās smēķēt. Viņš raudzījās uz tumstošajām debesīm un pārdomāja nejēdzīgo situāciju, kurā iekļuvis. Bez ieroča, bez nepieciešamās informācijas svešā pilsētā — viņš īsu mirkli pat jutās kā apmaldījies milzu labirintā. Mūns cieši nolēma ceļā uz teātri izstāstīt Menkupam sa­vus novērojumus un panākt atklātu sarunu.

Bet no tā nekas neiznāca. Piebrauca Ballins ar savu mazlitrāžas fordtaunu. Tēlnieks iesēdināja Magdu un pa­lika stāvam, gaidīdams Lovīzi.

— Lo brauks ar mums! — Menkups paziņoja.

— Bet…

Munam nevajadzēja izgudrot kādu ieganstu, jo Lovīze pati aizsteidzās priekšā:

— Braukšu ar Dīteru. Bet tu tikmēr izdari aptauju «Jūsu iespaids par Lovīzi Knoopu». Manā klātbūtnē tavi ciemiņi baidīsies teikt patiesību.

— Tieši otrādi! Viņi nekādā ziņā negrib šķirties no tevis, — Menkups neatlaidās. — Sēdiesl — Viņš gandrīz ar varu nosēdināja aktrisi sev blakus.

Un atkal Mūns netika vaļā no miglainām aizdomām, ka tas darīts tīši, ka Menkups cenšas atlikt konkrētu sarunu. Brauciens noritēja pilnīgā klusumā. Ielās cita pēc citas iedegās gaismas reklāmas. Skrejošo, lēkājošo, virpuļojošo burtu, cigarešu, pudeļu, puskailu sieviešu, apģērbtu vī­riešu ņirbošais elektriskais kaleidoskops pēc sava vēriena neatpalika no lielas amerikāņu pilsētas vakarīgās pano­rāmas. Un, ja nebūtu šīs par godu komercijas djevietei sarīkotās uguņošanas, kuras drudžainie atspīdumi pie­šķīra sejām karnevāla jautrības izteiksmi, varētu nodo­māt, ka viņi brauc nevis uz pirmizrādi, bet uz bērēm.