Hamburgas orākuls

sankt-pauli

Zobgafi apgalvo, ka vāciešiem, lai tie justos lai­mīgi, vajadzīgs tikai pilns vēders un sīka priekš­niecības instrukcija, kad ēst. Nav tiesa! Mums, rietumu vāciešiem, daudz nepieciešamāka nacionālā lieluma apziņa.

MAGNUSS MENKUPS

Atklāti parunāt ar Menkupu atkal neizdevās. Lovīze ap­sēdās pie Ballina, toties Menkups aiz kaut kāda iegansta iesēdināja savā mašīnā tēlnieku.

— Tātad uz restorānu? — Mūns vaicāja. — Atzīmēsim Būhenvaldes kundzes efektīgos šāvienus?

— Vai nebija lieliski? — Menkups pamāja ar roku Lo­vīzei. Viņa pasmaidīja, tad paslēpa seju neļķu pušķī. Vai Lovīze raudāja? Gaisma fordtaunā tūlīt nodzisa, tāpēc Deilija acumirklīgais iespaids tā arī palika hipotētisks. Iespējams, viņa nemaz neraudāja, bet smējās.

— Tik lieliski, ka izrāde tikko nebeidzās ar viņas ap­cietināšanu, — Mūns īgni atsaucās.

— Jūsu mēģinājums pārvērst lugu par Būhenvaldes kundzes nogalināšanu atentātā pret Hamburgas orākulu ir visai aizkustinošs, — Menkups zobojās. — Labi, ka laikā novērsu neparedzēto iejaukšanos autora iecerē.

— Ja ņem vērā, ka pistole ir īsta, mana kļūda nav ne­maz tik kliedzoša, — Mūns varēja runāt bez ierobežoju­miem, jo tēlnieks nesaprata angliski. Tas sēdēja pakaļējā sēdeklī blakus Deilijam un klusēja gandrīz kā vien'mēr.

Vienīgi lētas pīpju tabakas smaka nodeva viņa klāt­būtni.

— Parasti teātros lieto butaforiskus ieročus, — Deilijs teica. — Bet, tā kā šajā teātrī paredzētas tikai vārdu div­kaujas, tur tāda rekvizīta, acīm redzot, trūkst.

— Par rekvizītu nekā nezinu, bet autors… pareizāk sakot, Lo vēlējās panākt maksimālu patiesīgumu. Es aiz­devu viņai savējo.

— Jūs esat diezgan vieglprātīgs, Menkupa kungs, — Mūns īsi noteica.

— Saprotu jūs no pusvārda. Bet pistole man patiešām nav vajadzīga. To glabāju vēl no kara laikiem. Saistīt tās iegādāšanos ar manu vēstuli ir tikpat ačgārni kā turēt aizdomās Lovīzi vai citu manu draugu.

Tēlnieks strauji pieliecās, lai paceltu nokritušo pīpi. Dei­lijam galvā iešāvās doma, vai tikai angļu valodas ne­prašana nav izlikšanās. Tagad, kad Lovīze Knoopa pār­stāja atrasties uzmanības centrā, daži fakti un detaļas no dibenplāna pārvietojās uz priekšējo. Deilijs pūlējās atce­rēties kafejnīcā notikušo sarunu… Kā tur bija? «Ham­burgas Orākula» reportieris nopirka tēlnieka un Magdas portretus… St§rp citu, kā viņu īsti sauc? Ak jā, Ainte- lers, Freds Aintelersl Deilijs atcerējās, ka reportieris pēc starpbrīža pārsēdās brīvajā vietā pirmajā rindā. Pēcāk viņš to sastapa aktieru ģērbtuvē. Dažas minūtes vēlāk saradušies žurnālisti un aktieru paziņas atstūma Deiliju tuvāk durvīm. Viņš tikai redzēja Ainteleru runājamies ar Lovīzi… Varbūt intervija? Bet kāpēc kriminālhronikas reportierim atņemt maizi teātra kritiķim? … Sakarā ar portretu pirkšanu izraisījās saruna, kurā Lovīze lika no­prast, ka viņai zināma amerikāņu viesu īstā profesija. Par informācijas avotu viņa uzdeva tēlnieku. Tas ne visai veikli izkļuva no situācijas, apgalvodams, ka uzskatījis viņus par kriminālreportieriem.

— Uz restorānu braukt vēl par agru, — Menkups teica. — Ūdens koncerts sāksies apmēram pēc stundas. — Tā ir nepaskaidrojis, kas tas par ūdens koncertu, viņš izbāza pa logu roku, lai parādītu Ballinam virzienu. — Aizbrauksim uz Sankt-Pauli! Hamburgai tas ir tas pats, kas Neapolei Ve- zuvs. Kā tur saka itālieši? «Vide e morire.» Redzēt un mirti

Nogriezušies no autostrādes, kas apjož vecpilsētu, viņi ienira šauru, vāji apgaismotu ieliņu labirintā un pēc da­žām minūtēm piebrauca pie upes. Mašīnā iesitās darvas, pūstošu jūras zāļu, ūdens, naftas, svaigu zivju asā smaka. Tieši viņu priekšā bija Elbas tuneļa platie vārti, ko nere­dzama svītra dalīja uz pusēm. Kreisajā spīguļojot un lais­toties plūda iededzināto starmešu pienainā straume. Izni- rusi zemes virsū, tā sadalījās atsevišķos automobiļos. Bet pretējā virzienā tecēja tikpat nebeidzama rubīna jāņtār­piņu plūsma.

— Mēs atrodamies Sankt-Pauli priekšpilsētāl — Men­kups svinīgi paziņoja.

— Un kur jūs dzīvojat? — Mūns jautāja.

— Netālu no teātra. Pabraucām tieši garām.

— Varēja pie viena uznest ceļasomas.

— Nav kur steigties. Varbūt jūs vēl dosiet priekšroku viesnīcai.

Pie dvīņu steķiem, ko savā starpā un ar krastu savie­noja paralēlas ejas, atejošo un pienākošo kuģu manevri atgādināja jautru rotaļu. Visnotaļ drūzmējās ļaudis, atgā­dinādami skudru armiju pārgājienā. Kuģu būvētavu strād­nieki sēdās nosmulētā upju tramvajā, kas par desmit feni­ņiem nogādās tos Parelbā. No izpriecu tvaikoņa, baltajā klājā novietotā orķestra tušas pavadīti, kāpa lejā tūristi. Glītas meičas rotaļīgos frencīšos, kas atgādināja hitle­riešu pretgaisa aizsardzības formu, sadalīja tos pa auto­busiem.

— Kā tev šķiet, Lerh? — Menkups vāciski vērsās pie tēlnieka. — Kur maniem ciemiņiem būs ērtāk?

— Viņu vietā es apmestos viesnīcā, — tēlnieks izņēma pīpi no zobiem.

— Kādēļ? — Deilijs jautāja.

— Magnuss neļaus jums gulēt. Augu nakti vajadzēs klausīties viņa politiskos paradoksus. Un, tā kā tie pēc būtības daudz neatšķiras no nule redzētās lugas, jums uz rīta pusi vajadzēs izsaukt ātro palīdzību.

— Tev droši vien nebūtu nekas pretī redzēt viņu šķir­stā. Ņemiet vērā, manam draugam Lerham dzīvi cilvēki kopš zināma laika liekas mazvērtīgi. 'Viņš un Magda stā­jušies komerciālās laulībās, lai laistu pasaulē kapa piemi­nekļu firmu.

— Būtu man tavi ienākumi, es turpinātu darināt savas nevienam nevajadzīgās figūriņas, — tēlnieks atrūca.

Ļaužu straumē, kas mutuļoja ap steķiem, rosījās avīžu, saldumu, gaisa balonu pārdevēji. Elba, cik vien aptvēra skatiens, atgādināja nepārtrauktu gaismas mozaīKu - uz melnā, ar naftas perlamutra vizmām izraibinātā ūdens pa­mata. Uguņi — violeti, balti, zaļi, dzelteni, sarkani, ne­kustīgi, līgani projām slīdoši, strauji tumsā izgaistoši, te sakrustodamies, te atkal izšķirdamies, veidoja kaut ko līdzīgu trasējošu ložu mežonīgai dejai. Smagi tusnīdams, piepeldēja ar traktoriem piekrauts prāmis. Tarkšķēja zvej­nieku laivu motori. Tās blīvā barā devās vienā virziena.

— Apskatīsimies, kā izkrauj zivis, — Menkups ierosi­nāja.

Viņi izkapa no mašīnas. Līdz tirgum bija pavisam ne­tālu. Dienasgaismas spuldzes apspīdēja viscaur zivju zvī­ņām aplipušo koka segumu, kas saplūda ar pietauvota-,- jiein, cieši sablīvētajiem kuteriem. Nakts un dienas manī­gajā robežā milzīgie toveri ar sidrabainajiem ķermeņiem izskatījās brīnumaini. Saucieniem un sālītiem jokiem ska­not, vīrieši, sievietes, bērni izkrāva šīsdienas lomu, kur pa starpām gadījās visai retas zivis.

— Mazliet atgādina Parīzes vēderu, vai ne? — Men­kups domīgi pratoja. — Mana viesnīca atradās puskvar- tālu no tirgus. Smagās mašīnas, kas visu nakti pieveda saknes un gaļu, ar savu dārdoņu neļāva iemigt. Bet tagad es atdotu par šīm bezmiega naktīm Parīzē… — Menkups apstājās, kā meklēdams īsto vārdu.

— Kā mēdz teikt, pusi dzīves, — Deilijs pateica priekšā.

— Droši vien nekaulēdamies atdotu visu, — Menkups nopūtās. — Bet faktiski nav ko gausties. Man taču neviens neliedz aizbraukt uz Parīzi, vai ne, Lerh? — pēdējos vār­dus viņš pateica vāciski. — Jeb vai tu uzskati, ka no ma­nas puses būtu cūcīgi likt tavai firmai zaudēt drīzu peļņu?

— Ciet klusu, Magnus! — tēlnieks izgrūda caur zo­biem. — Tu, acīm redzot, uzskati mani par granīta bluķi? — viņš nervozi atgāja sāņus.

Menkups, nepievērsdams viņa asajai reakcijai nekādu uzmanību, paskaidroja, ka slavenā zivju ūtrupe sāksies sešos no rīta. Zvejnieki lūko pēc iespējas agrāk atvest preci, lai varētu rīta agrumā doties atkal selgā. Reizēm tālbraucēji jūrnieki atgādā šurp arī vienu otru eksotisku retumu.

— Jums veicies! — viņš pirmais pamanīja matrožus, kas izkrāva krastā lādi, kura izskatījās pēc milzim domāta pašdarināta zārka. Pa spraugām sūcās ūdens, tecēja pa iēdegušajiem, piepūle pietvīkušajiem jūrnieku kakliem.

— Haizivs? — Menkups jautāja.

Matroži ar troksni nolaida zemē savu nastu. Norausa ar plaukstu sviedrus, noslaucīja rokas kabatlakatos, aiz­smēķēja. Tikai pēc tam viens uzskatīja par iespējamu atbildēt:

— Kaut kas zobaināksl Pērciet, direktora kungs! Atdo­dam tikpat kā par velti. Apaļš tūkstotis — un skaistule ir jūsējā! Varat griezt gabalos un uzkost, varat pagatavot nagu vīli savai kundzenei.

— Bet, ja negribat, varat izmantot, lai izdarītu hara- kiri, — cits piebilda ar smiekliem. — Oriģināls paņēmiens tikt vaļā no dzīvības, pie tam tikai par tūkstoš markām.

Viņš nocēla vāku. Milzīga zobenzivs, šaušalīga kā nakts murgi, palēcās. Ja nebūtu smalkā tērauda tīkla, tā būtu izdūrusies cauri tēlniekam, kurš stāvēja pavisam tuvu. Viņš atrāvās, bet pēc mirkļa jau atkal aplūkoja briesmoni ar saspringtu profesionāļa uzmanību.

— Tas ir negodīgi, Lerh, — Menkups pasmīnēja. — Būtu iedevis kaut dažas markas.

— Par ko? — ar izklaidīgu sejas izteiksmi nomurmināja tēlnieks.

— Zobenzivs pozē tev krāšņam zemūdenes jūrnieku piemineklim, par kuru tu saņemsi brangu summu.

— Kādas muļķības! — tēlnieks, pagriezis briesmonim muguru, aizsmēķēja pīpi. — Miera laikos kara jūrnieki nemirst.

— Toties cik to guļ Atlantijas okeāna dzelmē! Jūras dzīļu varoņi, bruņinieki, kam ir Dzelzs krusti ar lauriem, briljantiem un velns sazina ar ko vēl. Bet kur ir kapak­meņi, ko sērojošie radi varētu aplaistīt patriotiskām asa­rām?

— Ir gan tev fantāzija! — tēlnieks iesmējās. — Brau­cam! Man no zivīm radusies ēstgriba!

— Bet kur pārējie? — Mūns tikai tagad atcerējās.

— Iespējams, Dīters pazaudējis mani no redzes loka, kad iebraucām Sankt-Pauli. Jo labāk, viņi rezervēs gal­diņu.

— Vai tad tu neesi pasūtījis? — tēlnieks jautāja. N ļ

— Aizmirsu, — Menkups paraustīja plecus. — Pat zie­dus Lovīzei gandrīz piemirsu nosūtīt uz teātri. Ņemot vērā šo fenomenālo aizmāršību, nebūs nekāds brīnums, ja pat aizmirsīšu nomirt.

Un atkal Mūnu sagrāba trauksmaina nojauta, ka Men­kupa joki, zobošanās par tēlnieku, garāmejot pieminētā

Parīze, katrs viņa it kā nejauši izmestais vārds pilns sle­penas jēgas.

Kas attiecas uz Deiliju, tad viņš vairāk domāja par tēl­nieku un sevišķi par Magdu. Nez no kurienes radās fan­tastisks tēls — kapa piemineklis ar ķiršu krāsas jaku mu­gurā, no kura spraucas zobenzivs robotais zāģis. Un kas šķita visdīvainākais — piemineklis asociējās nevis ar kap­sētu, bet ar lidostu, tās noteiktu vietu — reklāmu stendu Fūlsbitelas aerodromā.

— Un tagad parādīšu jums Lielo brīvību! — Menkupa balss iztraucēja Deiliju no radīšanas mpkām. Atcerējies amerikāņu lidotāju, kas arīdzan pieminēja šo pašu Lielo brīvību, viņš plašāk iepleta acis.

Izlēkusi no mazas ieliņas, automašīna ielidoja liesmo­joša vulkāna krāterim līdzīgā platā piltuvē. Tā dārdēja sinkopēm, šņāca neona gaismekļiem, nogāza uz simtiem apžilbināto automobiļu karstu elektrības ūdenskritumu, apglabāja cilvēkus zem kailu ķermeņu drausmīgajiem blāķiem… Trīssimt šaurā platībā saspiestu izpriecas vietu, naktsklubu, varietē teātru, bāru, restorānu, vienkārši dzertuvju, bet ar obligāto striptīzu — nevis iela, bet jē­dziens, simbols. Nekā tamlīdzīga Mūns un Deilijs netika redzējuši pat Amerikā. Sievietes visās izģērbšanās stadi­jās, kliedzoši apgaismoti skatlogi kā kāršu spēlē izlik­tām miesām jebkurai gaumei, fotoattēli dabiskā lielumā, erotiskas ainas kinoteātru milzu afišās, sārti argona ķer­meņi, šaudīgas elektriskās dejotājas, miljonu kilovatu tra­kas niezes sakairināts kārdinošu pozu drudzis. Viņas bija visur — pie sienām, uz jumtiem, uz ietvēm. Viņas rādījās, cieši pieblīvējušas pat gaisu, izsaucot kaklā slāpšanas spazmas, viņas pātagoja, mudināja, manikirētiem nagiem līda kabatā, izvilka kopā ar naudas zīmēm dvēseli. Seksa bakhanālija, komerciālas mīlas orģija, gaļas un kopā ar ādu nodīrātu vīģes lapiņu Bābeles tornis.

— Pietiek? — Menkups jautāja. — Ja kāds optimistisks muļķis runā ar mani par brīvību, kas it ka kompensējot mūsu dzīves veida ēnas puses, atvedu viņu šurp. Hitlerie­šiem vēl tālu līdz mums. Viņiem "prieka mājas bija zal­dātu stimulēšanai, pie mums tās pārvērtušās par valsts ka­rogu … Nezinu, kam ienācis prātā nosaukt šo ielu par Lielo brīvību, bet tas bijis vai nu garīgs paralītiķis, vai arī…

— Ironijas ģēnijs! — Mūns pateica priekšā. — Kad franči atsūtīja mums dāvanai Brīvības statuju, viņi nepretendēja uz humoru. Ļaunā jokā tā izvērtās mūsu pašu vainas dēļ.

— Tomēr jebkurš gangsteris man simpātiskāks par vācu filozofijas doktoru, kas dievina Hēgeli, balso par Adenaueru un sapņo par Vācijas diženumu. Ideāla labā viņš upurēs it visu. Tādēļ gatavs kļūt par rēķinvedi, kas pieraksta kreisajā ailē izlietotās lodes, bet labajā — ienā­kumus, ražojot augstvērtīgas ziepes no cilvēka izejvie­las. — Menkups ar veiklu manevru izbrīvēja automobili no blīvas satiksmes plūsmas.

Mašīna nogriezās sānielā. Gar pakaļējo aizsargstiklu aizslīdēja sārta kāja paīsā, melnā zeķē, kas, kārdinoši pa­mirkšķinājusi atvadām, izgaisa.

Pēc kolosālā miesas tirgus iela, pa kuru viņi pašlaik brauca, likās pārāk pieklājīga, cilvēki gandrīz.vai pārmē­rīgi apģērbti. Bet tā taču bija izdaudzinātā Rēperbāna, kādreiz ikviena tālbraucēja jūrnieka sapnis, neierobežotas jautrības sala pirmskara patriciāniskajā tirgoņu Ham- burgā, matrožu uzdzīves un kautiņu sinonīms. Spīdošās Lielās brīvības nabaga radiniece, konkurenci neizturējusi traktiera saimniece, nemākulīgi nogrimēta bijusī prima- donna — tagad tā dzīvoja uz savas pagātnes rēķina.

— Uzdzīvosim līdz galam! — Menkups smējās. — Pa- noptiks ir vēl vaļā! Salīdzinot ar Tiso kundzes iestādi, kur esmu pavadījis daudzas stundas, šī te ir mazliet provin­ciāla, toties jo pamācošāka.

Vajadzēja drusku uzgaidīt — kasiere bija izgājusi. Ap desmit cilvēku, kārtīgi sastājušies cits aiz cita, mierīgi gaidīja to atpakaļ.

— Vai jums nerādās, ka man ir dīvaina gaume? Zivju tirgus un panoptiks! — Menkups ziņkārīgi apskatīja ap­meklētājus. — Zivis ir mana pagātne, sākot ar zvejnieku vecvectēvu, beidzot ar tēvu, veselas flotes īpašnieku, kas eksportēja slaveno Hamburgas kūpināto siļķi uz desmit zemēm. Bet panoptiks — tā ir cilvēces pagātne, ar kuras palīdzību var reizēm prognozēt nākotni. Jūs tūdaļ paši redzēsiet.

Menkups aizveda ciemiņus pa aplinkus ceļu uz visat­tālāko zāli. Iestādes īpašnieks rādīja cilvēces vēsturi, sā­kot ar viduslaikiem, izņēmumi bija vienīgi visizcilākās personības. Viena no tām bija Kleopatra. Pagājušā gadu simtenī pagatavotā figūra pretendēja uz galēju natyrā- lismu. Ieplakā starp krāšņajām krūtīm izvijās melna čūska, nāvējošā kodiena vietu apzīmēja iesārts punktiņš, no kura sūcās asiņaina asara. Nabaga Kleopatral Lielās brīvības karalieņu aizēnota, tā dabūja redzēt vienīgi ap­meklētāju nevīžīgās muguras. Leģendārā netikle, kas rija vīriešus līdzīgi piramidona tabletēm, atstāja uz publiku šokējošu absolūtas jaunavas iespaidu.

— Iepazīstietiesl Mans iemīļotākais varonis! — Men­kups apstājās pie kādas figūras. Nikna izskata vīrietis spēcīgām rokām pūlējās saraut cietuma kameras grīdā iemūrēto ķēdi. — Ne filozofs, ne dzejnieks, ne tautas va­ronis. Jūras laupītājs Klauss Štertebekers. Cilvēks, kuram bija drosme mest izaicinājumu Hanzai, tās flotei, tās ba­gātībai, tās godīgās peļņas reliģijai, tās ekonomiskajam brīnumam. Otrs Mārtiņš Luters, kuram abordāžas zobens paticis vairāk par krustu. Hamburga devusi vēsturei bendi Heidrihu, bet man tā mūžam paliks Klausa Stertebekera pilsēta!

Viņi gāja tālāk pa zālēm, ko apdzīvoja karavadoņi, sla­venas indētājas, valstsvīri, karaļu favorītes. To spīdošajā sabiedrībā nedaudzie garīgo profesiju pārstāvji izskatījās kā nožēlojami ubagi. Ar savu olimpisko stāju starp tiem patīkami izcēlās sirmais Gēte, kas ar zoss spalvu rak­stīja savu «Marienbādes elēģiju» — ne jau velti viņš bija ne tikai dzejnieks, bet arī galma ministrs. Taču pat viņš bija spiests notušēties sava mīlestības objekta priekšā. Pa­tīkama izskata vaska meitene ar visu savu pozu rādīja, ka viņam tur nav nekādu nopelnu. Bet kādam bija jāuzraksta viņai veltītā «Marienbādes elēģija», un viņa žēlīgi atļāva Gētes kungam stāvēt sev blakus.

Visas šīs figūras, atstādamas Mūnu un Deiliju pilnīgi vienaldzīgus, droši vien kaut ko nozīmēja Menkupam. Vai yņš pratoja par cilvēcei ne visai glaimojošo faktu, ka mietpilsoņa un vēsturnieka acīs slava visbiežāk saistīta ar izlieto asiņu daudzumu? Vai risināja jautājumu, kāpēc ne­vienā pasaules panoptikā nav cilvēka, kas ieguvis slavu ar savu labsirdību? Varbūt, sekodams šiem no vaska iz­lietajiem ceļa stabiem, kuriem uzskatāmības dēļ dots cil­vēku izskats, Menkups dodas vēstures dziļumos, lai iz­prastu, kā un kāpēc brašais prūšu solis, pamazām piln­veidojoties, pārvērties trieciennieku kāju dipoņā, no kuras drebēja demolētās ebreju bodes?

Tēlniekam visi šie imperatori Barbarosas, feldmaršali

Hindenburgi un Diseldorfas briesmoņi nozīmēja tikai iespēju nostiprināt savas mākslas pozīcijas. Ar nicinošiem skatieniem viņš aptaustīja šīs reālistiskās formas. Filozofu Nīči viņš pagodināja, izdauzīdams pret tā degunu pīpi. Piepildīja no jauna,"bet, ieraudzījis uzrakstu «Smēķēt stin­gri aizliegts, jo dūmi kaitē eksponātiem», dusmīgi paslēpa pīpi kabatā.

— Magnus! — viņš sauca.

— Kas ir?

— Iešu paelpot svaigu gaisu. Ieteiktu tev to pašu. Vien­mēr esmu uzskatījis tevi par visneparastāko cilvēku, ko gadījies mūžā sastapt. Vaska miroņu pulki, bet tu mierīgi pastaigājies šajā vidē. Tavā vietā…

— Zinu, manā vietā tu dotu priekšroku Lielajai brīvī­bai. Bet man, lūk, patīk. Patīk apzināties, ka pēc nāves ne­kad nenokļūšu šajā desmit feniņu slavas templī, kur tev līdzīgi apmeklētāji izdauzīs pret mani pīpes. Vai iedomā­jies, ka panoptiks ar vēsturiska kurioza tiesībām eksis­tēs tūkstoš gadu? Pienāk pie manis attāls pēctecis un pēc galvaskausa formas tūdaļ saprot, ka neesmu bijis visai gudrs cilvēks. Tā taču ir taisnība. Izraujiet mani no šīs vides, no šiem politisko maniaku un pusaklo muļķu lai­kiem, un visa mana tālredzība uzreiz pārvērtīsies visparas­tākajā normā!

Pamanījis Deiliju, kurš pārstaigāja zāli, daiļā dzimuma pārstāves meklēdams, Menkups strupi aprāva sarunu: — Lai iet! Parādīsim ciemiņiem vispamācošāko eksponātu un tad pilnām burām pretī tavam sapnim — bezmaksas vakariņām!

Pamācošais eksponāts atradās pašā pirmajā zālē. Tam apkārt bija daudz brīvas telpas — pierādījums tālredzīgi aplēstajam pievilkšanas spēkam. Sī telpa reti kad bija tukša. Ari šai vēlajā stundā Hitleru ielenca blīvs pūlis. Viņš stāvēja, roku izmetis uz priekšu, ar sasprindzinājumā sasvīdušo slaveno matu šķipsnu pāri pierei, ar savai dievesamībai noticējušā fanātiķa ekstātisko seju. Izbolītas acis, mute līdzīga stobram, no kura izlido gandrīz taustāmi naida šāviņi, vārgs cilvēciņš, sīciņš mikrofons, kurā kliedz ar asinīm un dzelzi raudzētā Lielvācija.

Viņš it nemaz nebija smieklīgs. Tāds viņš nelikās pat ārzemniekiem, angļiem vai kanādiešiem, kas ar jautru fa- miliaritāti meta viņam tieši acīs savu zibspuldžu uzliesmo­jumus. Viņš bija briesmīgs. Viņš atbaidīja un hipnpti- zēja — maza mēģene, kas izmērījusi asins okeānus, pusār- prātīgs pravietis pāri disciplinētu izpildītāju milzu ba­ram.

Pietika paskatīties uz dažiem nekustīgi stāvošiem vācie­šiem, dažāda vecuma cilvēkiem, lai uzreiz aizmirstos pa­noptiks, kur publikas uzjautrināšanai izstādīta vaska .lelle ar Hitlera sejas vaibstiem. Šie te stāvēja malā, nesajauk­damies ar ārzemniekiem, nekustīgi kā kareivji, kas gaida pavēli. Viņiem nebija nepieciešams nākt tuvu klāt, viņi tāpat dzirdēja katru tā vārdu. Viņi zināja, ka fīrers apmā­nījis pasauli, nevis viņus. Apmānījis ar savu pašnāvību, lai turpinātu dzīvot. Un, jo vairāk gadu pagāja kopš viņa nāves, jo vairāk vāciešu cerībās raudzījās uz debesīm, no kurienes viņš augšāmcēlies, atjaunots zem cita veidola, nokāps, lai dotu tiem atkal lielumu.