Hamburgas orākuls

nāve pusnaktī

Teikt patiesibu vienmēr bīstami, sevišķi mūsu laikos. Ja neesmu nomētāts akmeņiem līdz nāvei

kā bībeles pravietis, tad vienīgi tādēļ, ka mūsu ideāli asfaltētajos ceļos trūkst oļu.

MAGNUSS MENKUPS

Pēc kara visā pasaulē saradusies īpaša ļaužu suga, kas naktī nenodzēš elektrību. Gaisma viņiem ir glābējs talis­mans, sargeņģelis pret pagātnes šausmām un nākotnes bailēm. Rolfs Bodenšterns nebija to skaitā. Viņam naktslampiņa nozīmēja vienīgi tehnikas burvību. Hamburgas slepkavību izmeklēšanas komisijas, saīsināti — «nāves ko­misijas» nakts dežuranti zināja, ka, uzgriežot numuru, tūlīt dzirdēs atbildi: — «Komisārs Bodenšterns pie tāl­ruņa!»

Kad uz pulksten sešiem uzvilktā modinātāja rādītāji tu­vojās divdesmit minūtēm pāri pusnaktij, iezvanījās tele­fons. Bodenšterns spēji izlēca no gultas — uz mata tā­pat kā, virsnieks būdams, trauksmes gadījumā izšāvās no zemnīcas. Vienīgā atšķirība — tagad viņš satvēra nevis automātu vai granātu saišķi, bet telefona klausuli.

— Komisārs Bodenšterns pie tālruņa! — ne pārāk skaļi, lai neuzmodinātu sievu, ja nav nekas nopietns, tomēr skaidri un noteikti, bez mazākās miegainības pazīmes. Jau pirmie zvanītāja vārdi lika viņam pārsteigumā iekliegties. Traute pamodās.

— Kas ir? — viņa samiegojusies jautāja.

— Magnuss Menkups! — viņš, aizsedzis membrānu ar plaukstu, pačukstēja, tad pavēlēja: — Melnu kafiju! Sviestmaizes!

— Cik pulkstenis? — Traute vaicāja, uzmezdama rīta svārkus. Viņa, karavīra sieva, meita un mazmeita, uz­skatīja par dabisku celties jebkurā stundā un padot, ko pavēlēs — kafiju vai diskus ar patronām. Visi Verneru ģimenes locekļi bieži brauca prom, reizēm atgriezās, rei­zēm par viņiem pienāca tikai lakonisks paziņojums. Viņi ceļoja, kā īstiem vīriešiem piedienas, — ar ieročiem, ka­reivja mugursomu, planšeti un karti.

Kad Bodenšterns ienāca virtuvē, Traute piepildīja div- litru termosu. Viņš jau bija formas tērpā, siksnas un pisto­les maksts patīkami gurkstēja, pogas rūpīgi aizpogātas, sarmas skartie, bet vēl vienmēr biezie mati kārtīgi sasu­kāti. Iespējams, viņas Rolfs nederēja par mūsdienu poli­cijas grāvēja varoni — pārāk tukls, nelabvēļi pat sacītu — paresns. Bet Trautes acīs miesas vājums nekad nesaderē­jās ar priekšstatu par īstu vīrieti, tieši tādēļ viņa kādreiz juta instinktīvu antipātiju pret izstīdzējušo Gebelsu. Cieši iespīlēts mundierī, Rolfs izskatījās sevišķi vīrišķīgs. Nevie­nam nebūtu ienācis prātā, ka viņš jau tuvojas sestajam gadu desmitam.

Bodenšterns, uztvēris sievas skatienu, pasmaidīja. Vīrie­tim patīk redzēt sevi tādu, kāds tas tēlojas mīļotai sie­vietei. Viņš nekad neatklāja, ka valkā formas tērpu vie­nīgi viņas dēļ. Tagad modē diemžēl viss privātais — ap­ģērbs, stāja, runas maniere, pat nopratinašanas metodes. Citi policijas darbinieki ģērbās sporta žaketēs, puloveros ar augstām apkaklītēm vai vecmodīgos svārkos, tomēr tas netraucēja viņiem nokļūt avīžu slejās biežāk nekā Bo- denšternam. Patiesību sakot, nospļauties par to. Sešdesmit gadu vecumā nav vairs ko cerēt uz karjeru. Skaistie sapņi sadedzināti reihskancelejas pagalmā kopā ar fīrera līķi, bet līdz Vācijas atdzimšanai viņam nenodzīvot. Mūžā bijusi tikai viena īsta veiksme — Traute. Desmit dienu atvaļinājums pēc kara hospitāļa, nejauša iepazīšanās pus­sagrautajā Hamburgā, saderināšanās dažas stundas pirms aizbraukšanas uz fronti — vārdu sakot, raksturīgas kara laika laulības. Parasti šāda laulības dzīve nebija ilg­stoša — cilvēkus izšķīra nāve, gūsta gadi,cietums,emigrā­cijā pāri okeānam. Bija arī tādi, kas, laimīgi satiku­šies pēc sakāves un sagrāves, nāca pie slēdziena, ka dažas kopējā gultā pavadītas naktis vēl nav nekāds iegansts kopdzīvei. Bet viņiem abiem viss iznāca gluži citādi. Bo- denšternam no gūsta atgriežoties, Vācija bija īsta elle. Visur tiesas prāvas, bads, svētumi ar kājām tika mīdīti, bailes, nedrošība par rītdienu. Bet šīs elles vidū — nožē­lojamā, kaut kā saremontētā istabelē viņš atrada Trauti, mazliet vecāku, mazliet izbrīnījušos par to, ka viņam mu­gurā nevis reihsvēra izskatīgais mundieris, bet apvalkātas amerikāņu drēbes. Viņa uzlūkoja Bodenšternu mirdzošām acīm, un šai brīdī viņš no jauna ieraudzīja sevi braši soļojam savu rīkļurāvēju priekšgalā. Tajā drūmajā oktobra vakarā viņš ienāca sievas apziņā nevis kā pazemots, sa­kāves rūgtumu izbaudījis karotājs, bet kā uzvarētājs. Un tāds palika uz visiem laikiem. Bodenšterns nekad'neuzdro- šinātos atzīties Trautei, ka īstenībā nav tas vīrišķīgais policijas virsnieks, kāds tēlojas viņai, bet pavecs, noguris cilvēks ar pārkairinātiem nerviem, kuram jādzīvo vēl vien­mēr mainīgajā, nedrošajā pasaulē. Savā laikā viņš bija izgājis cauri denacifikācijai, bet tas vēl neko nenozīmēja. Laiku pa laikam no policijas un tiesu orgānu dienesta atlaida, bet paretam pat apcietināja ievērojamus darbinie­kus, kuriem nelaimīgi gadījies nokļūt zem laikrakstu ap­šaudes. Un viss tādēļ, ka pagātne vēl nav aizgājusi vēs­turē, neraugoties uz oficiālo tendenci nodot zināmus fak­tus aizmirstībai. Joprojām atrodas morāli kropļi, sadisti, kuri gatavi bērt sāli nācijas asiņojošā brūcē. Pat starp kolēģiem (taisni viņiem pāri visam būtu jāvērtē pienā­kums) atgadās tādi, kas, sniegdami viņam roku, vairās skatīties acīs. It kā tas, ka Trautes tēvs pakārts kā kara noziedznieks, būtu apkaunojošs traips.

Bodenšterns apsēdās pie galda, ielēja sev no kannas atlikušo biezo melno kafiju un, skatīdamies pulkstenī, sāka ēst. Steigā sagrieztas rupjās kviešu maizes šķēles bez sviesta, toties ar lielu Vestfāles šķiņķa gabalu — tieši tādas maizītes bija viņa gaumē.

— Menkups? — vaicāja Traute, vērodama, cik ātri no­zūd sviestmaizes. — Liekas, viņa dēļ tevi toreiz atlaida no Konstitūcijas apsardzības dienesta?

Gan pats darbs šajā iestādē, gan tās pasvītroti civilais, jocīgais nosaukums, aiz kura slēpjas slepenā valsts poli­cija, izraisīja Trautei alerģiju. Rolfam bija jāvalkā privā­tas drēbes, bez tam dzīve klusajā Bonnā nelikās diez cik pievilcīga. Toties darbs šajā dienestā tika uzskatīts par lielu godu. Savā laikā gestapo darbojās visuzticamākie vīri.

— Bija vajadzīgi grēkāži, — Bodenšterns nikni teica. — Tā kā pēc štatiem augstākajai priekšniecībai nepienākas atbildēt par savām pavēlēm, cieta izpildītāji. Gerlings braucis Menkupam pakaļ uz Spāniju, pārējie viņu prati­nājuši. Protams, viņi nav bijuši pārāk taktiski, bet galu galā valsts nodevējs nav deju partnere, kurai nedrīkst kāpt uz kājām. Par to viņiem publiski nolaida bikses — esiet priekšdienās rātni bērni, neaiztieciet demokrātiju, citādi atkal dabūsiet rīkstes …

— Un kāds tev bija sakars? — Traute atcerējās, kā Rolfs bija pārdzīvojis savu atvaļināšanu. Pārcelšana agrā­kajā darbā kriminālpolicijā ar zemāku pakāpi un algu bija tam uz ilgu laiku laupījusi dzīvotprieku. Traute, patiesību sakot, toreiz pārdzīvoja vairāk vīra dēļ, kaut gan rūpīgi to slēpa. Pati viņa šķīrās no Bonnas bez nožēlas. Atkal kopš bērnības ierastā, trokšņainā, pēc jūras smaržojoša, nemierīgā Hamburga, atkal Rolfs drīkst nēsāt formu.

— Tu taču zini, — Bodenšterns nenoteikti paraustīja plecus. Viņš nekad netika stāstījis par savu lomu šajā notikumā. — Tādos gadījumos meklē nevis vainu, bet kādu, kam piesieties. Tavs tēvs bija pietiekams iegansts.

— Piedod, — Traute piespieda vaigu pie mundiera, kas tik patīkami oda pēc stipras tabakas. Reiz sarunā ar kādu Bonnas paziņu viņa nejauši bija pieminējusi tēvu. Trau- tes tēvs dienēja īpašā SS bataljonā.

Bieži vien, kad viņa, vēl maza būdama, sēdēja tēvam klēpī un klausījās pasaku par Ribecālu vai kalnā dusošo ķeizaru Barbarosu, atnāca ziņnesis motociklistu vienības formā, ar apputējušiem dzelteniem zābakiem un neciešami spīdošu zoda siksnu. Tēvs pazuda — uz dienu, .uz divām, uz nedēļu. Atgriezās viņš noguris un pirmajā dienā nekad nestāstīja pasakas. Viņš nosēdināja to klēpī, glāstīja jocīgi spurainos linu baltos matiņus un īsi pavēstīja par dzim­tenes ienaidnieku kārtējo nošaušanu. Pienāks tādas dienas, kad cilvēki bez vēstures izjūtas uzdrošināsies viņus no­sodīt, — tā tēvs teica. Lai tad meita vienmēr atceras, ka bez viņa asiņainā darba Vācija nekad nebūtu kļuvusi diža … Tad viņš ieņēma miega zāles, bet nākamajā rītā no nācijas likteņu dzelžaina lēmēja atkal kļuva par laipnu tēvu un labsirdīgu pasaku teicēju.

— Vai atceries Menkupa rakstu sakarā ar mana tēva notiesāšanu? — Traute, kura steigā salika sviestmaizes celofāna maisiņā, pārtrauca savu darbošanos.

— Es nekā nepiemirstu, — Bodenšterns piecēlās. — Ir vārdi, kuriem vieta vienīgi kapa plāksnē. Viens no tiem — Magnuss Menkups.

— Viņš nogalināts?

— Ceru! Kaut nekas noteikts vēl nav zināms. Nav vairs tie laiki. Visur mīkstmieši.

No ielas atlidoja automobiļa taurēšana — trīs īsi sig­nāli.

— Kad redzēšu tevi? — Traute vaicāja, pasniegdama viņam tumši brūnu portfeli ar diviem slēdžiem, šis port­felis bija vienīgā vārīgā vieta ierastajā izvadīšanas,, pro­cedūrā. Tas pārāk atgādināja visbēdīgākos laikus — tos trīs gadus, kad pēc atgriešanās no gūsta Rolfs, slēpdamies franču zonā, kur viņu neviens nepazina, bija spiests strā­dāt par grāmatvedi mākslīgo mēslu fabrikā.

Tad draugi atrakstīja, ka viņš var droši pārbraukt uz Hamburgu. Rolfs sekmīgi izgāja denacifikāciju, viņu tūdaļ pieņēma darbā kriminālpolicijā un pēc dažiem gadiem pārcēla uz Bonnu.

— Nezinu, — Bodenšterns aizpogāja pistoles maksti. — Rīt diez vai.

Tā viņš vienmēr aizgāja. Un, lai cik ilgu laiku bija projām, nekad viņam prātā neienāca piezvanīt uz mājām, nomierināt, apvaicāties, kā jūtas sieva. Bet, ja piezvanītu, Traute droši vien justos sarūgtināta. Viņa sūtība — pil­dīt pienākumu, viņas — izvadīt ceļā, vārīt kafiju, paga­tavot sviestmaizes un salikt šajā pretīgajā kancelejas portfelī. Bet šajā punktā Rolfs nepiekāpās. — Mēs dzīvo­jam valstī, kur teikšana pieder ierēdņiem, — viņš sacīja ar rūgtumu. — Ja gribi tikt uz4 augšu pa dienesta kāp­nēm, jāpiemērojas.

— Negarlaikojies! — viņš paplikšķināja Trautei pa vaigu. Nekad viņam neienāca prātā painteresēties, ko sieva dara viņa prombūtnes laikā. Kaut gan Traute bija stipri jaunāka gados, vēl diezgan pievilcīga, pašpārlieci­nāta sieviete ar lielām, pelēkām acīm. Ne jau velti Boden­šterns izgudroja mīlināmo «Trau», kas nozīmēja «tici!». Traute ne reizi nebija kļuvusi viņam neuzticīga, ja ne­skaita okupācijas gadus. Bet vai tad var saukt par ne­uzticību fizioloģisko aktu, kas izdarīts maizes kumosa dēļ?

Viņš jau bija pavēris durvis, kad Traute vaicāja:

— Un ja nu tā tomēr ir slepkavība?

— Darīšu visu, kas manos spēkos, — Bodenšterns sa­koda zobus. — Ārstam, kas operē augoni, nav vietas uz apsūdzēto sola!

— Tev var būt nepatikšanas darbā, Ro?

Bodenšterns nemanot saviebās. Ro bija viņa mīlināmais

vārds. Traute izgudroja to pirmajā naktī, kad visi trauk­smes laikā nokāpa patvertnē un viņi abi palika dzīvoklī vieni. Savas vēstules no frontes viņš allaž parakstīja «Tavs Ro». Bet tagad šis vārds izsauca nepatīkamas aso­ciācijas. Ro-Ro-Ro — tā saucās izdevniecība, kas laida klajā vispretīgāko musinošo literatūru.

— Man arī ir savi principi, — viņš cieti noteica. — Jau paziņoju priekšniekam. Protams, delikātā veidā…

Ierosināju uzticēt izmeklēšanu citam, ja viņš neuzskata mani par pietiekami objektīvu.

— Un kā viņš reaģēja? — Traute ar bažām jautāja.

Bodenšterns pasmīnēja. Durvis mīksti aizcirtās. Pa

kāpņu telpas betona flīzēm aizdunēja soļi. Lifts ierūcās un aizslīdēja lejup. Pēc minūtes Traute sadzirdēja aiz­braucošās automašīnas rūkoņu.

* * *

Jau sēžot pie stūres, Menkups piesauca viesmīli un pa­lūdza atnest divas pudeles šampanieša. Nebija jābrauc pārāk tālu, tomēr pusceļā Menkups lika Magdai apsēsties viņa vietā.

— Lieliski svētki — es esmu piedzēriesl — viņš pazi­ņoja. — Bet ne tik daudz, lai riskētu ar savu draugu un jo vairāk — paša dzīvību.

Hamburga jau gulēja. Dzīvojamās kazarmās vienmuļi atkārtojās viena un tā pati aina — uz simts tumšiem kvadrātiem divi trīs gaiši. Bet centrālās ielas joprojām kratīja drudzis — spilgti apgaismoti skatlogi, neona izkār­tnes, dzīva satiksme.

— .Mums pieder otrā vieta Eiropā! — Menkups, mazliet gāzelēdamies, komiski atdarināja lokālpatriotisma pār­ņemtu runātāju: — Automobilisma attīstībā! To apliecina daiļrunīgi skaitļi: uz tūkstoš iedzīvotājiem — piecpadsmit avārijas ar līķiem. Ja vēl pieskaita pie šiem nelaiķiem tos, kas tikuši cauri ar zaudētām vadītāja tiesībām, roku un kāju amputāciju, galvaskausu trepanāciju un citām traumām, tad mums ir iespēja kļūt par pirmo nāciju pa­saulē!

Deilijs sēdēja aiz Magdas. Gaismas reklāmu šaudīgā atblāzma slīdēja pār viņas ceriņkrāsas jaku. Ik reizi, kad sarkana atgaisma piešķīra tai purpura nokrāsu, Deilijs neviļus atcerējās jakas otro — ķiršu krāsas pusi. Citi vērojumi, domas, asociācijas bija uz ilgāku laiku atstū­mušas šo impresiju sānis. Tagad tā atkal iznira virspusē. Deilijs bija gandrīz pārliecināts, ka kaut kur redzējis šo jaku, redzējis vēl pirms iepazīšanās kafejnīcā «Vecā mī­lestība», redzējis to ķiršu krāsas atveidā. Bet kur? Lai cik cītīgi viņš rakņājās atmiņas neskaitāmajās atvilktnēs, atbildes nebija, rādījās tikai visādi jokaini redzējumi. Balts mākonis, balti spārni, stjuartes baltā tērpā.

— Nu kā jums patīk Hamburgas virtuve, Deilija kungs? — Menkups vaicāja.

— Ko? — Deilijs nesadzirdēja.

— Man interesē jūsu uzskats par labekausu.

— Mēle vēl tagad sajūt svētlaimi. Diemžēl vēderam nav ne jausmas, kas tam ticis.

— Mēģiniet atminēt! — Menkups smējās.

— Hamburga slavena ar to, ka piedāvā ārzemniekiem kulinārijas brīnumus, — Magda piemetināja.

Deilijs pūlējās uzminēt, bet viņa domas lidinājās pa­visam citās sfērās. To vien Menkups bija gaidījis. Kamēr tas ar manāmu patiku uzskaitīja sīki sakapātu siļķi, žā­vētu vērša gaļu, gurķus, dažādas garšvielas, kartupeļus, kas izveidoja šo oriģinālo putru, Deilijs ar apbrīnojamu spītību mēģināja risināt citu krustvārdu mīklu. Balts mā­konis, balti spārni, stjuartes baltā tērpā. Tikko viņš atce­rējās tumši sarkano jaku, zemapziņā uzpeldēja tieši šis neskaidro priekšstatu juceklis.

Menkups pievērsās Mūnam. Tā nogaršotais ēdiens ar krāšņo nosaukumu «skābā aste» sniedza neizsmeļamu vielu humoram. Menkups jokoja vietā un nevietā.

Nemanot viņi aizbrauca līdz Harvestehudes rajonam, kur pacēlās jaunu augstceltņu masīvs. Vienā no tām, pē­dējā, četrpadsmitajā stāvā dzīvoja Menkups.

— Esmu dzīvokļa Jpašnieks! — viņš ar ironiju pazi­ņoja, izkraudams viesu ceļasomas. — Kopš izdarīts mūs­laiku civilizācijas vispostošākais atklājums — pirkumi uz nomaksu, respektabli ļaudis pērk dzīvokļus. Katrs plebejs, iemaksājis pirmās simts markas par suņu būdu, kas labā­kajā gadījumā pāries viņa īpašumā tikai pēc divdesmit gadiem, drīkst saukties par namīpašnieku. Bet ne katrs var palielīties: «Man pieder dzīvoklis namā, kur mīt viens no Krupu dinastijas locekļiem!» Kā nekā glaimojoši. Var pasildīties to slavas saulē.

Viņi uzgaidīja Ballinu, kura fordtauna motoram ceļā bija atgadījusies kāda kļūme, un trokšņaini iebruka liftā. Tā ādas popējums oda pēc dārgām cigaretēm, franču smar­žām un suņiem. Ne jau tādiem, kas savāc savā vilnā liel­pilsētas ikdienišķās smakas, bet pēc labi audzinātiem, ar smaržīgu šampūnu iesvaidītiem istabas suņiem, kas ti­kai visretākos gadījumos samaina lifta durvis ar koku. Nama cēlāji bija rēķinājušies ar pircēju antipātijām pret kolektīvismu — katrā sekcijā ik stāvā atradās tikai viens dzīvoklis.

Menkups atslēdza durvis. Viņi iegāja plašā hallē. Spil­gto krāsu izšķērdība tūdaļ liecināja, ka dzīvoklis izveidots pēc Magdas projekta. Pārdrošu nokrāsu spoguļplastikāts gandrīz visur aizstāja koku.

— Jums droši vien liekas dīvaini? — Menkups pārgāja uz nopietnu toni. — Bet man patīk. Daudzi, tai skaitā mana sieva, ieteica nopirkt veclaiku savrupmāju klusā aristokrātiskā rajonā, kur nejūt mūslaiku standartizāciju un tās neizbēgamo pavadoni — saspiestību.

— Pārnesiet Sopenhaueru šajā mikrokvartālā, kur tūk­stoš cilvēku mīt zem viena jumta, un viņš dāvinās mums tādu filozofiju, ar kuru salīdzinot viņa izslavētā mizan- tropija šķitīs himna cilvēkmīlai! — Lovīze, šūpodamās krēslā, norādīja uz logā redzamām vienādām plakanām celtņu kārbām.

— Nemaz neiebilstu pret laikmetīgumu, — paskatījies Lovīzē, Menkups ātri novērsās. — Tikai pret tā liekulību, kas, maskēdamās ar rūpēm par cilvēci, lūko pārvērst mūs pirkšanas un domāšanas automātos. Esmu pret viltus pravieti, kurš, ietērpies reklāmas raibajā talārā, sludina pārticības iestāšanos. Bet es mīlu mūsdienu līniju krāsai­nību, brīvību, pat nelielo neprāta dzirksti… Tādā dzīvoklī jūti savu mūžam jauno gadsimtu, tajā tu pats nenoveco un, iespējams, pat nomirsi, jauns būdams …

— Diemžēl vairums turīgu ļaužu sāk jau neieredzēt šo, kā tu apzīmēji, neprāta dzirksteli, — Magda nopūtās. — Vecas gleznas, vecmodīgas mēbeles, tumši toņi… Ne­kādi nevaru pielāgoties šim pēdējam modes kliedzienam.

— Mans dzīvoklis ir, tā sakot, Magdas gulbja dziesma, — Menkups atkal kļuva ironisks. — Gribot ne­gribot jāizvēlas starp kapa pieminekļu firmu un pašnāvību.

— Magnus, tu esi nepiedodami piedzēries! — tēlnieks ar strauju kustību izņēma pīpi no zobiem.

Arī Mūnam un Deilijam Menkupa tonis likās pārlieku agresīvs. Skaidrā tā neviens ar draugiem nerunā. Taču, neraugoties uz mazliet grīļīgo stāju un iedzērušam cilvē­kam raksturīgo runas veidu, negribējās ticēt, ka viņš pa­tiešām stipri iereibis.

— Man tas ir piedodami, — Menkups pajokoja. Vai tiesa, Magda?

— Apskatiet šīs skulptūras! — Magda pievērsās vie­siem. — Cik izdomas!

Skulptūras bija plastmasas, koka, māla, pat plastilīna,, tās stāvēja visur. Pusabstrakti ķermeņi, dzīvas ģeomet­riskas figūras liecināja ja ne par talantu, tad par neikdie­nišķu fantāziju. Sevišķi ietekmēja viena kompozīcija — izļodzīta metāla struktūra. Taču, ja to iztēlojās ar dzīvām miesām, acu priekša tūdaļ nostājās paniski bēgošs cilvēks, kuram kāds dzenas pakaļ. Pēc atgāztās galvas varēja pat noprast, ka viņš bēg no lidmašīnas.

— So darbu esmu nosaucis «Stukasi lido». Iespējams, labākais, ko esmu radījis! — manīdams Mūna un Deilija interesi, ar nopūtu sacīja tēlnieks. — Mani iedvesmoja glezna Baha istabā, jūs to tūlīt paši redzēsiet…

Gan istabu, gan gleznu viņi ieraudzīja, kad krēsla izdzēš kontūras. Menkups, izpletis kājas, viegli šūpojās uz pirkst­galiem, viņš likās enerģijas pārpilns.

— Jā, Lerh! — Menkups papurināja galvu. — Ja tu nomirtu agrāk nekā es, man ar laiku, iespējams, dotu par taviem radošajiem untumiem krietnu summu. Paši māksli­nieki reti kad nodzīvo līdz šim «ar laiku» … Diemžēl arī tu esi kritis par upuri vispārējai slieksmei uz reālo, taus­tāmo, vispārējai restaurācijai, kas nozīmē ilgas pēc pa­gātnes. Tagad viss tiek restaurēts, tai skaitā Eiropas ieka­rotāju varoņslava. Bet nav jau tik briesmīgi! Jāprot tikai īstajā laikā pārkārtoties. Beigsies ar to, ka Reihskancele- jas pagalmā, kur tika sadedzināts Hitlers, pacelsies jūsu firmas pagatavots lielisks piemineklis, bet Dīters …

Tēlnieks tumši pietvīka. Magda nobālēja. Baltā seja, krasi atšķirdamās no spilgtā tērpa, šķita karājamies gaisā.

— Atvainojies, Magnus! — Lovīze neļāva Menkupam pabeigt. — Atvainojies! — viņa atkārtoja lūstošā balsī. — Pat tev nav tiesību teikt tādus vārdus! Tas ir necie­šami!

— Magnuss tikai joko! Vai tad neredzat? — Ballins, neveikli piecēlies no zemā atzveltnes krēsla, kurā līdz šim sēdēja pushorizontālā stāvoklī, pūlējās novērst sadursmi.

— Protams, jokoju, — Menkups apstiprināja ar mierīgu smaidu. — Tāpēc ļaujiet man joka pēc nobeigt teikumu… Bet Dīters Ballins uzrakstīs savas grāmatas «Ģenerāļu sazvērestība» jaunu variantu un šoreiz pieskaitīs svēta­jiem nevis dumpīgos ģenerāļus, bet gestapoviešus, kas tos nošāva.

Ballins paspēra dažus soļus uz Menkupa pusi. Mūns un Deilijs, vērodami, kā Lovīze mēģina nomierināt tēl­nieku un Magdu, palaida garām šo momentu. Kad Mūns pagrieza galvu, Ballins, apstājies pusceļā, iesmējās:

— Kā redzi, Magnus, mēģināju apvainoties, bet no tā nekas neiznāca. Karaliskiem nerriem un Hamburgas orā­kulam viss tiek piedots! Tava privilēģija — bārstīt zob­galības. Toties mana svētā privilēģija — atbildēt tām ar karaliskiem smiekliem.

— Braši, Dīter! — Menkups uzsita viņam uz pleca. — Ko mēs iesāktu bez glābēja eņģeļa, vārdā «humors»? — Menkups pasmīnēja un, novērsies no Ballina, paskatījās pulkstenī.

Lielais mēness krāsas disks, kas nokarājās no gries­tiem, ar sarkanām svītrām ciparu vietā, iespējams, liktos pārāk oriģināls citā telpā. Taču tas labi saskanēja ar pusabstrakto figūru izstādi un spilgto, plastmasā veido­tās halles arhitektonisko risinājumu. Vizošie metāla rā­dītāji sakrustojās — bez piecpadsmit divpadsmit. Un tūdaļ stundenis sāka zvanīt.

Noskanēja trīs stingru paužu atdalīti sitieni, un tikai tad Mūns apjēdza, ka tā ir drīzāk kosmiska mūzika, zvaig­žņu kuģa sinkopēti signāli, kas cauri neiedomājamiem tālumiem sasnieguši sen atstāto Zemi. So skaņu kompo­nists, bez šaubām, bijis ne vien mūziķis, bet arī filozofs. Tās lika domāt par esamību, par telpas un laika relati­vitāti, par velns zina kādām Mūnam pilnīgi svešām pro­blēmām. Viņš ar izbrīnu atcerējās, ka lidmašīna nolaidu­sies Fūlsbitelas aerodromā tikai pirms sešām stundām, un nošausminājās, atcerēdamies notikumu gūzmu, kaš bija gāzusies viņam pāri šajā nelielajā laika sprīdī.

Notikumu? Tieši otrādi, šajās sešās stundās itin nekas nebija noticis. Tā bija vienkārši ilūzija. Nebija nekādu notikumu, bija vienīgi Magnuss Menkups, ar iesauku Hamburgas orākuls. Skaļi domāja, ironizēja, stāstīja, pie­spiezdams viņu, Mūnu, pārdzīvot Hamburgas vēsturi, Vā­cijas vēsturi, Rietumu civilizācijas vēsturi. Likdams kopā ar jūras laupītāju mest izaicinājumu varenajai Hanzai, mesties kopā ar tūkstošiem saelektrizēto ļaužu zem hitle­riešu impērijas Džagernauta ratiem, pārdoties un pirkt uz Lielās brīvības bulvāra. Pusstundu šķīstīties ūdens, gaismas un harmonijas sintēzē, tad atkal iegremdēties . mūsdienu pasaules dubļos …

Vēlāk Mūns uzzināja, ka tādas pašas domas bijušas ari Deilijam.

— Nācietl — pēkšņi kļuvis steidzīgs, Menkups parādīja viņiem rezervētu istabu.

— Manas sievas apartamenti. — Daiļrunīgs žests aici­nāja pašiem iztēloties tās raksturu. Modernistiskajos plū­dos saglabājusies sala ar tumšām mēbelēm, bieziem ne­uzkrītošiem aizkariem, mierīgiem akvareļiem, platu gultu, īpaši ciemiņiem bija nolikts guļamais krēsls. Vienīgi tas un varbūt vēl televizors atgādināja, ka pati telpa paga­tavota paneļu rūpnīcā un novietota ar celtņa palīdzību.

— Te būs līgumsl — atvēris sekretāru, Menkups izņēma četrkārt salocītu papīru un pie viena ieslēdza plauktos iemontēto televizoru. Istabu piepildīja pa metāla segumu trakā ātrumā joņojošu automašīnu dārdi. — Cerams, tas jums būs pa prātam. Izmēģināt indes un apvilkt ložu dro­šas vestes jums nevajadzēs, — viņš pasmīnēja. — Izlasiet, bet es tikmēr ieslēgšos savā bahiskajā kabinetā un pa­beigšu steidzamu rakstu … Tas aizņems ne vairāk kā des­mit minūtes.

— Un ko dara jūsu draugi? — Deilijs jautāja.

— Izklīduši pa istabām, katram ir sava — iecienītā … Kopš izšķīros no sievas, viņi bieži vien paliek pa nakti, — pamanījis Mūna sarauktās uzacis, Menkups pašūpoja galvu: — Allaž esmu ļoti nožēlojis ļaudis, kuru profesija liek turēt aizdomās visu cilvēci.

— Vai mums nebūtu laiks izrunāties? — saviebies no ekrāna varoņa spalgā pistoles šāviena, Mūns vaicāja. — Jūs solījāt…

— Jā, sniegt jums izsmeļošu informāciju… Bet pēc pusnakts, — Menkups uzsvēra. — Gaidu kādu cilvēku. Mazliet pacietietiesl Un netaisiet tik skābus ģīmjus! Ne­aizmirstiet, mūs gaida ne tikai darīšanas, bet arī šampa­nietis. Šodien man ir svētki! — viņš pievēra aiz sevis dur­vis, it kā nogriezdams iespēju kaut ko iebilst.

Un tik liela bija šī neparastā cilvēka spēja pakļaut sev citus, ka Mūns neuzdrošinājās pretoties.

Izklaidīgi pavēries ekrānā, viņš sāka lasīt uz notariāta firmas veidlapas iespiesto līguma tekstu. Zem tā jau bija Menkupa stingrais, it kā ar nedzēšamu tinti uztrieptais paraksts. Deilijs iztraucēja viņu, atstāstīdams strīdu starp Menkupu un viņa draugiem. Tā kā valodas bija risināju­šās vācu mēlē, Mūns tikai daļēji saprata.

— Interesanti! — viņš piezīmēja un atkal iedziļinājās līgumā. Televizors neviļus piesaistīja uzmanību. Mūns pa­zina pirms dažiem gadiem redzētu amerikāņu gangsteru filmu ar šaušanu uz dzīviem mērķiem. Upuru vāciski ieskaņotie pirmsnāves kliedzieni, it īpaši, ja aizvēra acis, brīnumaini precīzi saskanēja ar Menkupa nostāstiem par Lielvāciju. Mūns piecēlās, lai izslēgtu televizoru tieši tai mirklī, kad policijas vajātie gangsteri iebrauca lidlaukā.

— Tā bija viņa! — Deilijs pēkšņi iesaucās. — Lidostā blakus Menkupa mašīnai. Viņa stāvēja, paslēpusies aiz reklāmu stenda. Kamēr sarunājos ar lidotāju, redzes lokā bija tikai jaka. Nobriedušu ķiršu krāsā …

— Magda Štrēlica? — Mūns tūdaļ uzminēja. Televizors tā ir palika neizslēgts.

— Viņa! Kad devos pie mašīnas, īsu mirkli redzēju seju … Sveša, nekā neizteicoša seja, tādēļ to neatcerējos. Bet teātrī, kad Magda novilka jaku un nolika uz krēsla ar sarkano pusi uz augšu … — Deilijs uzbudināti bēra vārdus.

Viņi centās saistīt šo faktu ar tēlnieka un Lovīzes pār­steidzošo informētību par viņu arodu un pat biogrāfijām.

— Nepatīkama situācija, — Mūns drūmi konstatēja. — Visi četri lielākā vai mazākā mērā aizdomīgi.

— Visi, izņemot 'Ballinu, — Deilijs nogrima pārdomās.

— Stundu pirms Grundega nāves viņš atradies tai pašā mašīnā, — Mūns norūca un tūdaļ atcerējās Menkupa tei­cienu par profesionālo neuzticību. Ar tādu kā vainīgu se­jas izteiksmi viņš atkal pievērsās līgumam.

— Skaties! Līgums uz veselu mēnesi! — Deilijs ātrāk par viņu pamanīja šo punktu.

— Augu mēnesi sekot viņam pa pēdām? Pateicos! — Mūns neapmierināti jokoja. — Sajās trīsdesmit dienās viņš tā piebāzīs mani ar saviem paradoksiem, ka pats kļūšu par filozofu.

— Ja pieklājīgi maksā, esmu gatavs būt pat par orā­kulu! — Deilijs ar pirkstu apvilka lappuses beigās ierak­stīto summu un tā arī sastinga ar smaidu uz lūpām. — Ko tas nozīmē? — bažas balsī un sejas izteiksme bija krasā pretstatā.

Arī Mūns jau bija pamanījis paragrāfu, kura kancele- jiskais žargons izbiedēja.

— Gadījumā, ja Magnuss Menkups nomirs šā mēneša laikā varmācīgā nāvē, apņemamies atlikušo līguma' ter­miņu veltīt tās izmeklēšanai… — viņš iesāka lasīt, bet apstājās,-sadzirdējis sitam pulksteni.

Sienu un durvju biezā popējuma apslāpētās skaņas izklausījās citādi nekā pirmīt hallē. īsās pauzes krita uz nerviem. Tirdīja saspringtas gaidas — vai atskanēs vēl kāds signāls, vai arī šis ir pēdējais, aiz kura nekas ne­sekos, vienīgi cita izplatījuma nāves klusums?

Sēstajam sitienam atskanot* šai muzikālajai parafrāzei pievienojās ekrāna varoņu spalgie pistoļu šāvieni. Desmi­tajam atskanot, Deilijs saklausīja ko līdzīgu skaļam korķa paukšķim. Tas atlidoja no gaiteņa viņa gala, droši vien no Menkupa kabineta.

— Kā jums tīk? Dzer šampanieti! Bez mums! — viņš komiski pacēla rokas. — Nevienā līguma pantā par to nav ne vārda! Vienkārši cūcība!

— Tas nebija korķis, — Mūns šaubījās.

— Tūlīt uzzināsim, — Deilijs, piegājis pie durvīm, ener­ģiski nospieda rokturi.

Durvis neatvērās. Tās bija aizslēgtas.

— Vai tiešām šāviens? — Mūns izdvesa, bez kādas jēgas apstrādādams dūrēm mīksto ādas popējumu. Deilijs satvēra krēslu un laida to pret sienu. Uzlauzt durvis viņi neuzdrošinājās — drīzāk tā ir viltus trauksme. Gaiteņa viņā galā atskanēja tā kā vaidi, tā kā kliedzieni. Deilijs ieskrējies mēģināja izsist durvis ar kāju. Pazole bez re­zultāta atspērās pret biezo popējumu. Tai pašā mirklī ārpusē klusi noskrapstēja durvju bulta. Uz sliekšņa stā­vēja Ballins.

— Kas aizslēdza durvis?! — Mūns uzbrēca.

— Menkups! — Ballinam raustījās seja. — Menkups! — Ballins izmisīgi atkārtoja. Tas skanēja kā atbilde Mūna jautājumam, tomēr attiecās uz ko citu.

Menkupa kabineta durvis bija plaši atvērtas. Telpu ap­gaismoja vienīgi darba lampa uz rakstāmgalda. Balstīda­mās uz kāpurainas metāliskas kājas, tā bija pakalpīgi no­liekusies, lai apgaismotu rakstāmmašīnā ieliktu lapu. Magda klusi šņukstēja. Tēlnieks stāvēja pie loga, abām rokām pieturēdams štoras, kuras, acīm redzot, nupat bija atrāvis. Neskaidrajā gaismā viņa melnais siluets asi iezī­mējās pret statenisko, it kā gaišiem caurumiņiem izrai­bināto debess strēmeli. Lovīzi Mūns atrada uz dīvāna. Viņa gulēja, gandrīz neredzama tumsā, ar seju uz atzveltnes pusi, it kā neciešamās sāpēs savilkusies čokurā. Pats Men­kups sēdēja pie rakstāmgalda. Pietika viena vienīga ska­tiena, lai konstatētu — beigts.

Briesmīgs brīdis. Mūnu pieveica ārkārtīga nevarības sajūta. Pēc brīža viņu pārņēma gluži cita emocija. Mūns ar izbrīnu apjēdza, kas tā par izjūtu. Atvieglojums. Atbrī­vošanās. Atgriešanās. Atgriešanās pie sevis. Magnuss Menkups bija pārāk spēcīga personība. Viņš nomāca.

— Neko neaiztikti — Mūns pavēlēja. — Nekavējoties piezvanīt policijai!