Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Četrdesmit trešā nodaļa Morlenders rīkojas

Smidzināja viegls, pelēks lietutiņš, atstādams uz sejām un apģērbiem mikroskopiskus ūdens pilieniņus. Arturs Morlenders, staigādams šurp un turp pa kuģu piestātni, bija nosalis un juta vieglas trīsas. Īstenību sakot, tam par iemeslu nebija Petrogradas lietutiņš. Visas pēdējās dienas Morlenderu mocīja šī pretīgā vajāta zvēra sajūta. Viņš juta sev aiz muguras neatlaidīgu acu pāri; redzēja gar ielas malu vieglu ēnu, kas krita aiz viņa paša ēnas; katru reizi, kad vajadzēja ieiet savā miteklī vai iziet ārā, viņš redzēja gan garo cilvēku ar kataraktiem acīs, gan veco ubadzi, ko bija sastapis jau pirmajā dienā, kad iebrauca. Bet rītos, līdzko viņš nokāpa lejā pa trepēm, pie durvīm stāvēja jocīgs austrumnieciska tipa cilvēks, brūns kā abesinis. īstenībā tas bija zābaku spodrinātājs. Viņš pastāvīgi sēdēja tur pie Moikastrita Nr. 18 parādes durvīm, sakāris uz koka stativa visādas mantas: zābaku saites, sukas, gumijas papēžus, pazoles, starpzoles, bet apakšā zem taburetes salicis rindā veselu sēriju apavu krēmu. Tikko pamanījis garāmgājēju, spodrinātājs uzvilka kādu nacionalu dziesmu, kas skanēja apmēram tā:

Azer — Azer — Azer — bai — džana!

Romašvili — Erevana!

Arī Arturs Morlenders bija pāris reizes tīrījis pie viņa zābakus.

Bet šodien bija noticis kaut kas dīvains. Šorīt spodrinātājs, ieradies pretēji paradumam mazā gaismiņā, pats piedāvājās nospodrināt viņam zābakus un pat sagrāba viņu aiz kājas, lai gan Morlenders, baidīdamies nokavēt «Torpēdas» pienākšanu, netaisījās apstāties. Bet viņš nepaguva atvairīties, kad viņa zābaks jau bija noziests no abām pusēm ar biezu krēma kārtu, bet spodrinātājs, galvu nepaceldams, pēkšņi klusu iejautājās vistīrākā ang]u valodā ar amerikaņu akcentu:

— Mister Morlender, vai jūs nezināt, kur palikusi jūsu skaistā sieva?

— Kas jūs tāds esat? — pārsteigtais Morlenders tikai paguva iesaukties.

— Neizrādiet, ka jūs ar mani sarunājaties… Mani Džeks Kreslings nolicis jūs izsekot. Bet es nepiederu pie viņu bandas. Mans vārds ir Vilings, atslēdznieks Vilings. Sekot es jums sekoju, lai mani neturētu aizdomās, un ziņoju par jums tīru patiesību: ka jūs bijāt Čekā, ka jūs atdevāt viņiem savu indi un bumbas, ka jūs acīm redzot esat pārsviedies no viņu krasta uz citu krastu. Ziņoju, bet pats pēc pretējās puses lēmuma sargāju un uzmanu, lai gadījumā, ja būtu kādas machina- cijas, glābtu jūsu dzīvību. Sapratāt?

— Sapratu, — Morlenders atbildēja, lai gan nesaprata absolūti nekā. — Bet Kete, Katja Ivanovna, ko tad viņa? No kuras puses viņa?

— No pretējās, tas ir mūsējās, strādnieku puses. Neuztraucieties, viņai arī, jādomā, kļuvis skaidrs, kur jūs esat pārsviedies.

Arturs tumši nosarka:

— Kur viņa atrodas?

Vilingam izkrita no rokām suka, bet tūliņ viņš to pacēla. Viņa seja izskatījās nobēdājusies:

— Vispirms spodrums, tad spīdums. Paceliet purngalu tuvāk, tā… Bet mēs jau cerējām to uzzināt no jums … Tātad pazudusi meitene! Lielas bēdas mums …

Bet te piebrauca motociklets, un Vilings drūmi apklusa, savākdams savas sukas un plīša gabaliņu.

Arturs Morlenders aizbrauca uz piestātni ar mokošu nemieru sirdī, Kete pazudusi! Meitenes draugi nezina, kur viņa palikusi. Un viņš bija viņu padzinis no kopējās pajumtes, kurā viņi dalījās! Bet tūlīt pienāks «Torpēda». Desmit minūtes viņš parunās ar kapteini un uzzinās sava tēva bojā ejas noslēpumu …

Visdažādāku jūtu plosīts, uztraukts, bāls, viņš devās augšā uz klāja, līdzko pēdējais pasažieris bija nokāpis. Augšā uz tiltiņa, noskatīdamies, kā viņš kāpj, stāvēja neliela auguma cilvēks kapteiņa cepurē, zem kuras sarkanīgi lāsmoja biezi, rudi mati. Likās, it kā šai cilvēkā nebūtu nekā sevišķa, un tomēr Morlenderam pār muguru pārskrēja savādi drebuļi. Sarkanmatainais panāca dažus soļus viņam pretī.

— Jūs darījāt pilnīgi pareizi, ka atnācāt pats saņemt kasti, ko jūs pasniegsiet šejieniešiem amerikaņu darbaļaužu vārdā! — laipni uzsāka kapteinis Greguars, līdzko Morlenders bija uzkāpis uz klāja. — Nedrīkst pieļaut piestātnē demonstrācijās. Bet te, šķiet, gatavojas tās rīkot… — Viņš parādīja ar pirkstu lejā, un Morlenders apgriezies ieraudzīja, ka pie trapa sāk pulcēties pūlis, kāds uzmet gaisā cepuri, kāds uzsauc: «Lai dzīvo tirdzniecības līgums!…»

— Ieiesim pie manis, — kapteinis turpināja, iedams pa priekšu un rādīdams ceļu. — Te ir mana personīgā kajitē… Boj!

Neļaudams viņam izrunāt līdz galam, jau skrēja zēns ar paplāti.

Glāzes pielietas, cigāri aizsmēķēti, Morlenders sēž mierīgi krēslā. Bet kapteinis it kā izbrīnījies un pārsteigts visu laiku cieši raugās viņa sejā. Cīnīdamies ar nepārvaramu bezspēku, kas viņu pārņēma līdzīgi snaudai ar vaļējām acīm, Arturs Morlenders beidzot atrada vārdus, kas daudzas dienas viņam bija bijuši uz mēles:

— Kaptein, man ir kāds jautājums. Kur tieši un kādā veidā zārks ar manu tēvu Jeremiju Morlenderu nokļuva uz jūsu kuģa? Mana pamāte, cik atceros, runāja ar jums, bet man neiznāca…

Arturs gribēja turpināt, bet pusvārdā aprāvās. No kapteiņa dīvainā, plati ieplesto acu skatiena viņam mēle pielipa pie aukslējām, visi locekļi sastinga, mati uz galvas sacēlās gaisā. Mute kļuva neciešami sausa. Beidzot viņš atplēta muti, ierāva gaisu un nodūra galvu uz krūtīm. Viņš bija iemidzis.

Kapteinis Greguars divreiz nospieda zvana pogu. Ienāca mičmanis Kovaļkovskis kopā ar gara auguma sirmu cilvēku, kuram bija katarakti acīs un kurš lasītājam jau pazīstams zem nabadzīgā grafa maskas.

— Jums taisnība, — kapteinis sausi noteica. —- Vajag viņu pievākt, bet pagaidām atstāt dzīvu. Nogādājiet turpat, kur novietota kaste un jau atrodas viņa pavadone. Es atbraucu ar Džeka Kreslinga tiešu direktivu nosūtīt Vasilovu vēl pirms dāvanas pasniegšanas kā ekskursantu uz Centrālo Aeroelektrostaciju — tikai paskatīties, iepazīties, parunāties un vairāk neko, — bet aizejot atstāt tur nemanot šīs bumbiņas, kam piemīt lēna iedarbība. Bet šis cilvēks ir mūs nodevis. Viņš nav noderīgs. Taču, ja esam nogrimējuši vienu, viegli varam nogrimēt arī otru. Jūs, graf, esat apmēram tāda paša auguma. Grimētājs, kas no Morlendera iztaisīja Vasilovu, ir te. Viņš jums piešķirs līdzību, un uzdevumu braukt uz Aeroelektrostaciju uzņemieties jūs. Bet šo te… — kapteinis Greguars piedūra ar purngalu pie Artura kājas, — turēsim hipnozē un nosūtīsim pasniegt dāvanu.

— Lieliski! — skābeni atsaucās šķietamais ubags. — Viņi tam uzticas. Izvelciet tikai viņam dokumentus manām vajadzībām …

Bet velti kapteinis grābstījās pa aizmigušā kabatām. Morlenders savus dokumentus bija atstājis istabā uz galda. Zābaku spodrinātājam, kas pildīja savu dienestu, nebija grūti iemest aci Artura pamestajā istabā, lai lieku reizi pārliecinātos, vai miss Ortone neslēpjas kaut kur tuvumā. Ielīdis istabā un ieraudzījis uz galda Vasilova dokumentus, nosvērtais Vilings katram gadījumam bija iebāzis tos sev krūšu kabatā, lai nevarētu pārsteigt nekāda nejaušība. Tādējādi kapteinis Greguars pie Morlendera nekā neatrada.

— Jūs, graf, aizbrauciet uz rūpnīcu un palūdziet, lai jums iedod caurlaidi pie stacijas galvenā montiera, un

viss. Bet tagad — aši aši atgūstiet savu jauneklību, noņemiet parūku, kataraktu grimu, uzacis, krunkas un nododiet sevi mūsu burvja rokās! Jā, vēl kas: fonografs atkārtos jums vairākas reizes Vasilova runu, un jūs pamēģiniet savā istabā piesavināties tās intonāciju un tembru.