Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Četrdesmit piektā nodaļa aeroelektrostacijas montieris

Visas šīs dienas techniķis Sorovs pavadīja bezdarbībā: vecā purva drudža lēkme, kas viņam bija uzbrukusi jaunībā mitrajās Kreslinga šachtās, pēkšņi nolika viņu gar zemi. Lādēdams savu' slimību, viņš izgāza dusmas uz trim uzticamajiem draugiem, kas bez kurnēšanas nāca viņu apkopt un veica svarīgu darbu pilsētā.

Sorovs zināja visas ne pārāk priecīgās vēstis: Miks bija viņam telegrafējis, ka pēdējā brīdī Kreslings acīm redzot apmainījis pulkstenī mechanismu, ko techniķis Sorovs tik asprātīgi bija padarījis nekaitīgu, un Lorijs Lens pēc viņa pavēles jau sazinājies ar padomju varas iestādēm un tās sīki informējis. Sorovs zināja arī par notikumiem, kas gatavojās Petrogradā — svinīgo Petro- gradas padomes sēdi un psichiatru kongresu. Šodien, juzdamies krietni labāk, viņš piecēlās, apģērbās un apmainīja gulēšanu pret staigāšanu. Kad trīs uzticamie draugi — gaišmatainais Lorijs, klusais Neds un nosvērtais Vilings zābaku spodrinātāja izskatā — iemeta aci viņa istabā, tie ieraudzīja, ka vecais Sorovs, pēc paraduma salicis rokas uz muguras un mērī — turp un atpakaļ, turp un atpakaļ, no vienas sienas līdz otrai, — savas istabas mazo platību.

— Sēdieties, klājiet vaļā, zēni! — viņš pamāja tiem ar galvu, nepacietīgi turpinādams savu pastaigu, no kuras drudzis viņu tik ilgi bija atturējis. — Kas jauns? Kur Miks? Vai «Torpēda» pienākusi? Vai miss Ortone atradās? Sāc kaut vai tu, Lorij 1

Nabaga Lorijs nosarka un nodūra galvu. Visu šo laiku, dienām un naktīm, viņš nesekmīgi bija meklējis pazudušo skaistuli. Bet viņam nebija izdevies atrast ne pēdu, ne kaut ko tādu, kas uz to norādītu. Viņa seja bija samulsusi un nomākta.

— Neko, Sorov, neesmu atradis. Miss Ortone kā ūdenī iekritusi. Pats Morlenders mums nevarēja palīdzēt — Vilings stāsta, ka Arturs viņu neesot redzējis kopš tā brīža, kad viņa iegājusi no istabas. Arī čemodānu neviens neesot pieprasījis.

Sorovs pašūpoja galvu. Lorija nelaimīgais izskats atturēja viņu pateikt kādu vārdiņu, kas viņam jau bija mēles galā. .

— Un tu, Ned? — viņš jautāja pēc zināma klusuma brīža, kas visus nomāca.

— Manas ziņas ir labākas. Divas kastes — ņem vērā: ne vienu, bet divas — nocēla no «Torpēdas. Es izsekoju, kurp tās aizveda. Abas nogādātas vienā un tai pašā vietā. Uz pirmās — zinu precizi, pats ar lupu saskatīju — mūsu zīme. Tajā laikam tas pats pulkstenis, Sorov. Kas otrā — nav zināms.

Nosvērtais Vilings cītīgi nokremšļojās:

— Man ir svarīgas ziņas. Vispirmām kārtām pateikšu, ka noskatīju visus pasažierus, Miku starp tiem neredzēju. Otrkārt, Morlenders aizgāja pie kapteiņa Gre- guara, nosēdēja stundas divas viņa kajitē, pēc tam iznāca no turienes … Nu, Sorov, gaidi brīnumus, vecīt! Iznāca atkal viņa vietā cits. Iztaisīts pēc Vasilova, neko teikt, tikai tas nebija Morlenders. Bet kur pats Morlenders, dzīvs vai miris — nezinu. Tas vēl nav viss. Jaunais Vasilovs aizbrauca no «Torpēdas» tieši uz rūpnīcu. Ko viņš tur darīja, kā tu domā? Izdabūja sev caurlaidi un atļauju doties uz Centrālo Aeroelektrostaciju!

— Uz Aeroelektrostaciju! — lielā nemierā iesaucās Sorovs, pārstājis staigāt. — To mēs netikām paredzējuši. Ir kaut kas jādara. Bet kāpēc atļauju no rūpnīcas? Viņam taču kabatas pilnas dokumentu, un viņam uzticas, Viling?

Netīrais zābaku spodrinātājs pasmīnēja, izvilka no platajām biksēm kabatas portfeli, bet no kabatas port- feja — dažas mazlietiņ ar zābaku krēmu noziestas lapiņas un lepni izklāja tās Sorovam priekšā:

— Te ir tie dokumenti. Es tos savlaicīgi pievācu Morlendera istabā.

— Ziķeris! — Sorovs uzslavēja. — Redziet ko, puiši… Laika vairs nav daudz. Kur ir tavs jaunais zellis, Viling?

— Rūpnīcā. Līdz rītrītam nevar neko iesākt — iekļūšanas laiks stacijā jau beidzies.

— Labi. Lorij, kur trauciņi ar grimu?

Lorijs Lens ne bez izbrīnās atnesa viņam kasti ar krāsām.

— Nu, apsēdieties visi trīs rindā, lai man nevajadzētu apstrādāt katru atsevišķi!

Lorijs, Neds un Vilings apsēdās uz soliņa, nesapratnē raudzīdamies Sorovā.

Sorovs iemērca lupatu ūdenī, — viens, divi — norāva Lorijam gaišās ūsas un uzacis, Vilingam visu austrumu garnituru, bet pēc tam pārvilka pār viņu sejām slapju lupatu. To beidzis, viņš paņēma otu, trīs gaišas parūkas, deguna knaibles un citus grimēšanas noslēpumus un sāka aši darboties gar visiem trim brašajiem puišiem, pilnīgi objektivi notriepdams viņus vienādi. Pēc pusstundas viņa priekšā stāvēja trīs jauni cilvēki, kas bija talantīgi atdarināti pēc nelaimīgā Vasilova jeb Artura Morlendera.

— Nostrādāts, var teikt, ne pārāk smalki, mazliet klibo, — Sorovs noteica, priecādamies par savu roku darbu, — nu, bet mums būs labi arī tā. Lorij, vai mums ir pieklājīgs apģērbs?

— Vienam džentlmenim, Sorov, — palūk tur, skapī.

Sorovs izņēma jaunu, melnu uzvalku, kurpes, cilindru,

kaklasaiti, cimdus un spieķi un visu to kritiski apskatīja.

— Nav liela bēda, draugi! — viņš stingri noteica. — Sadaliet vienu džentlmeni uz trim, būs tāpat labi.

Nepagāja ne minūte, kad Vilings bija uzcirties lieliskā smokingā, Neds — švītīgās biksēs, bet Lorijs — cilindrā, lakkurpēs un paņēmis spieķi.

— Goda vārds, — Sorovs noteica, — jūs tiksiet visur cauri! Bet tagad saņemiet dokumentus.

Viņš pasniedza Lorijam rekomendācijās vēstuli uz

Vasilova vārda, Nedam — apliecību uz Vasilova vārda, bet Vilingam — partijas biļeti uz Vasilova vārda un nopietnā balsī piebilda:

— Uzklausiet, zēni, mani ar prātu. Sprādziena es nebaidos. Vai mašīna ir pārmainīta vai ne — bet padomju vara ir brīdināta. Vienīgais, no kā mums jābaidās, tā ir nelaime, kas var atgadīties ar Aeroelektrosta- cijas montieri. Sapratāt? Diez vai jaunais Morlenders līdīs pie viņa no agra rīta. Tāpēc, draugi, uzņemieties nelielu darbiņu: līdz ar gaismiņu dodieties uz Aeroelektrostaciju un parunājieties ar montieri Vasilova vārdā …

— Par ko gan lai runā? — Lorijs izbrīnā iejautājās.

— Kā par ko? — Sorovs piemiedza aci. — Dabiski, ka par uzpirkšanu. Tā un tā, paprasiet, vai viņš nepārdos par pieklājīgu sumu padomju varu un vai neatskrū- vēs turpat jūsu acu priekšā kādas skrūvītes.

— Sorov, tu esi jucis! — Vilingam paspruka.

— Ne prātā nenāk, — Sorovs mierīgi atbildēja. — Pirmajam no jums, protams, no cietuma neizbēgt, bet lai iet iekšā tūliņ otrs. Rīkojoties gudri un diplomātiski, var cerēt, ka arī otro netaupīs. Tad īstā reizē doties trešajam.

— Kāda velna pēc? — Neds nopūtās.

— Tāda velna pēc, muļķa pauri, ka ceturtajam Vasilovam viņi vairs ne runāt neļaus — saprati?

Puiši saskatījās un, skaļi smiedamies, gribēja Sorovu noskūpstīt, bet tas novērsās tieši laikā, lai saglabātu uz draugu sejām dārgo grimu.

Aeroelektrostacija bija visvairāk nocietinātais punkts pilsētā. Montieris, kas pārzināja gaisa telpas elektrifi- kaciju, uzturējās tur dienu un nakti kā Romas pāvests bez tiesībām atstāt savu teritoriju. Gaisā nepārtraukti šaudījās baltas lidmašīnas, sargādamas milzīgos elektro- uztvērējus. Līdzko tiktu saņemta pirmā vēsts par briesmām, milzīga svira ar transmisijas spēku divdesmit verstu garā ķēdē, ko veido dzelzs sijas, izsviestu tūkstoš metru augstumā virs Petrogradas neredzamas elektrības bruņas. Līdz ar to visa pilsēta tūliņ iegrimtu absolūtā tumsā, jo tiktu izslēgts elektrības tīkls.

Lejā pie stacijas vārtiem stāvēja sargkareivju vads, kas mainījās ik pēc pusstundas.

Agri no lita, kad nomainītais sargkareivju vads, salutējot savai maiņai, vēl nebija paguvis aizsoļot atpūtā, laukumā ieradās nemierīgs jauns cilvēks cilindrā un spieķi rokā. Viņš soļoja, vairāk virzot uz priekšu rokas un kājas, bet auguma vidusdaļu, cik iespējams, pastiepjot atpakaļ, tāpēc nožēlojamie svārķeļi un salāpītās bikses palika pilnīgi noslēpti novērotāja acīm.

— Es esmu komunists Vasilovs, — viņš aprauti pateica un piebāza dežurantam dokumentus pie deguna, — man tūliņ vajag sastapt montieri!

Dokuments tika izlasīts un pieņemts, bet Vasilovam norādīts uz pirmo pagalmu, kur viņš aizskrēja, vicinādams ar cimdiem.

Visi šķēršļi — un ne jau bez pūlēm — pārvarēti.

Aeroelektrostacijas pieņemamā istaba. Montieris, sirms vīrs ar nekustīgu, stingru seju, iznāca pretī apmeklētājam.

— Biedri.. . ē? Jūs runājat angliski?

— Jā, — montieris atbildēja.

— Es atnācu … ē … kādas lielvalsts uzdevumā … Montier, vai jūs zināt dolara kursu? Kādas ir jūsu domas par lieliskā dolara kursu?

Montieris izbrīnījies nenovērsa acu no dīvainā cilvēka.

— Pietiek dzīt velnu! — samierinošā tonī teica cilvēks cilindrā un saķēra montieri aiz pleca. — Izjauc visu šo spēlīti! Lielvalsts neskoposies… Tūkstošiem miljardu … Viens, divi!

Montieris iesvilpās un uzsauca stacijas apsardzes vadam, kas atsteidzās.

— Vai nu garīgi slims vai noziedznieks! Uz stacijas cietuma nodaļu!

Jauno cilvēku saķēra aiz padusēm un, lai gan viņš vairākkārt mēģināja kost un spļaut, nekavējoties novietoja stacijas cietuma kopējā kamerā.

Pēc pusstundas sargkareivju vadu, kas svinīgi stāvēja pie ieejas stacijas teritorijā, nomainīja jauns. Vads nosalutēja atnācējiem, paņēma šautenes plecā un stalti aizsoļoja uz kazarmām.

— Kha, kha! — atskanēja pieglaimīga klepošana, un pie jaunā vada pienāca cilvēks, lepni izgāzis vēderu.

Viņš bija ģērbies lieliskā smokingā, un ikviens skatiens neviļus apstājās pie džentlmeņa impozantās figūras, un tas deva viņam iespēju turēt abas noplīsušos zābakos ieautās kājas krietni iepakaļ pārējām ķermeņa daļām.

— Biedri, es esmu komunists Vasilovs! Te būs mans dokuments. Aizvediet mani pie montiera! — svarīgi un ar pauzēm pateica smokings.

Vārti bija vaļā, un džentlmenis tik veicīgi iespraucās ar priekšējo daļu iekšā, ka abas kājas tikko nepalika aiz vārtiem, kas tika aizcirsti ciet.

Sirmais montieris ar nepatiku iznāca pretī otrajam apmeklētājam. Viņš nodrebēja, kad ieraudzīja tā pārsteidzošo līdzību pirmajam. Bet viņa izbrīna pārvērtās par mulsumu, kad apmeklētājs pameta viņam ar pirkstu un noslēpumainā tonī sacīja:

— Montier, panāc šurp! Nāc, draugs! Es pie tevis smalkā lietā. Vai tu nevari… tā, par krietnu miljonu dolāru, atskrūvēt man kādus pāris uztvērējus? Mēs taisāmies ar kādu draudzīgu lielvalsti nomest te bumbiņu … Ko?

Pēc desmit minūtēm viņš jau spārdījās stacijas cietuma kopējā kamerā, baidīdams savus apsargus ar briesmīgām skaņām, tādu kā rēkšanu, kā skaļiem smiekliem.

Pa to laiku jaunā sardzes vada priekšā stāvēja jauns cilvēks lieliskās balles biksēs, salicis kājas cirkuļa veidā un noliecis galvu sānis, it kā tā būtu nenozīmīgs sainis ar pirkumiem. Viņš izplēta savas bikses gara auguma un cienīga izskata sargkareivja priekšā, nosaukdams caur degunu savu uzvārdu:

— Es esmu komunists Vasilovs, te būs mans dokuments. Man jāsastop montieris valsts darīšanās!

Saņēmis caurlaidi, viņš apgriezās ap savu asi un lēnām iegāja pa vārtiem, likdams kāju pirkstgalus uz iekšu, cik to ļāva cilvēka ķermeņa anatomija.

— Dīvaini! — montieris nomurmināja, ieraudzījis trešo apmeklētāju.

— Draugs, — uzrunāja viņu jaunais cilvēks biksēs, — iedomājies, ka tev ir sieva un bērni. No vienas puses, sieva, bērni un triljons dolāru — nevis šādu tādu, bet Vašingtonas, iegaumē! No otras puses, kaut kāda tur elektrifikacija, kas nav spļāviena vērta… Apdomā labi, draudziņ!

Ieslēdzis viņu kopējā kamerā, montieris izsauca pa telefonu dežurantu.

— Hallo! — viņš aprauti teica. — Pilsētā izcēlusies trakuma epidemija, ja tikai tā nav sazvērestība. Nemainiet sardzi līdz vakaram. Ja parādās jauni Vasilovi, ņemiet tos ciet bez jebkādas runas, izkratiet un konvoja pavadībā nosūtiet uz stacijas cietumu.

Nebija dežurants paguvis pakārt klausuli, kad sardzes priekšā apstājās Putilova fabrikas dienesta automašīna un no turienes izlēca privātās drēbēs tērpies cilvēks labā uzvalkā ar visiem tualetes piederumiem.

— Es esmu komunists Vasilovs, — viņš laipni teica, pieiedams pie dežuranta un pielikdams divus pirkstus pie cepures. — Te būs lūgums no rūpnīcas vadītāja …

Nebija viņš to vēl izteicis, kad vairāki duči sarkanarmiešu metās viņam virsū, sasēja rokas un kājas un izčamdīja viņu no galvas līdz kājām.

— Noliec tos būdā! — teica viens, pasniegdams dežurantam savādu stikliņu, mūķīzerus, flakonu ar zilām bumbiņām un neglītu, āķim līdzīgu tērauda instrumentu.

Noķertais tika pacelts un konvoja pavadībā nogādāts stacijas cietuma kopējā kamerā, kur viņš nodrebēja un niknumā nenovērsa acu no trim jautriem, šausmīgi līdzīgiem puišiem, kas, viņu ieraugot, sāka nevaldāmi smieties.