Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā

Četrdesmit astotā nodaļa valzirgs no sanfrancisko

Nebija vēl no rīta vardes paguvušas nokvakstēt himnu saulei, kad jau mistera Milki jaunais sekretārs iznāca terasē un stājās pie savu pienākumu pildīšanas. Uz galda atradās vesels žūksnis korespondenču, kas tikko bija pienākušas ģenerālprokuroram.

Viņš mechaniski atvēra dažas aploksnes, ātri tās izlasīja un sāka kaut ko rakstīt savā piezīmju grāmatā. Pāvels Tusks bija akurats cilvēks. Lai gan viņam bija uzspiests dīvains nedzīvuma un sastinguma zīmogs, kas raksturoja visu viņa ārieni, Tūska acis pauda dziļu inteliģenci. Viņš jau bija ticis ar savu darbu pusē, kad viņa rokās nonāca neliela, diezgan netīra aploksne, kas oda pēc tabakas dūmiem. Tikpat metodiski kā iepriekš viņš atvēra arī šo aploksni un gribēja iegrimt lasīšanā, kad pēkšņi viņa seja piesarka, acis iemirdzējās kā ārprātī- gani. Misters Tusks pietrūkās kājās un ar skatienu meklēja pēc zvana. Jāatzīstas, ka viņa manieres nepavisam neatgādināja no emigrantiem cēlušās dienestpersonas manieres. Nēģeris, kas uz viņa zvanīšanu ienāca, apstājās pie durvīm kā sālsstabs.

— Ei, paklausieties! — priekšnieka tonī teica sekretārs, turēdams rokā aploksni. — Kas līdz šim lasīja mistera Milki korespondenci?

— Miss Junona, — nēģeris nošļupstēja, ieplētis lielas acis.

— Pasauciet viņu šurp!

— Miss Junona pašlaik sēž piena vannā, — nēģeris uzdrošinājās ziņot.

— Pasauciet viņu, kad būs beigusi! — sekretārs teica un atkal iegrima vēstules lasīšanā.

— Nolla, — nēģeris teica resnai nēģerietei, kas pārzināja miss Junonas istabenes, — pasaki jaunajai miss, lai viņa kāpj ārā no piena. Sekretārs gaida un nevar vien sagaidīt, kad viņa nāks, tā arī pasaki.

— Muļķis! — nēģeriete atbildēja. — Labāk būtu nosaucis par jaunu to sālīto govs gaļu, ko viņa izsniedz pusdienām!

Un, sasējusi zem zoda aubi, viņa devās uz vannas istabu, kur miss Junona Milki mierīgi sēdēja pienā sev par apšaubāmu noderīgumu, taču par lielu laimi saviem tuvākajiem, jo piens, kā zināms, neizceļas ar caurspīdīgumu. Miss Junona nebija garīgi stipra, bet šī stingrā rakstura galvenā iezīme bija prasme nepadoties liktenim ne dzīvai, ne mirušai.

— Tu saki, viņš aizjāja vēlu naktī, neliekot nevienu modināt? — viņa pārjautāja savai istabenei, kas gatavoja miezerī balzamu no izkaltēta heliotropa, pūdera un dažādām ziedēm.

— Tā tas bija, miss, — istabene vēlīgi atbildēja. — Zirgu puisis stāsta, ka viņš, gaidīdams zirgu, dīžā- jies kā strauja ķēve, tad ielēcis seglos un projām.

— Re, ko nozīmē greizsirdība… — domīgi noteica miss Junona, noknakšķinādama pienā kaulus gluži kā kastaņetes. — Nekad neieteicu tev, Doroteja, stāstīt jaunam pielūdzējam par saviem dievinātājiem. Tas šausmīgi iedarbojas uz viņu patmīlību!…

Viņa pāris minūtes klusēja, tad sapņaini noteica, skatīdamās griestos: — Man nevajadzēja, viņam klātesot, tā priecāties par mistera Tūska ierašanos, pavisam, pavisam nevajadzēja!

— Misters Tusks lūdz miss Milki pēc iespējas ātrāk iznākt pie viņa … — aizelsusies pateica Nolla, pabāzusi pa durvīm melno galvu. — Viņš teicis Samam, Sams man, bet es …

Miss Milki neļāva viņai izrunāt līdz galam. Uzmetusi Dorotejai triumfējošu skatienu, viņa pašķīra piena viļņus un iznira no tiem visā savā Afrodites staltumā.

Pēc pusstundas terasē sīkiem solīšiem ieskrēja rud- mataina meitene īsā kleitiņā:

— Iesim brokastīs, dārgais mister Tusk! Darbs var pagaidīt! — viņa burvīgā naivitatē iesaucās un ieķērās sekretaram elkonī.

Bet sekretārs izrādīja neparastu stūrgalvību. Viņš caururbjoši paskatījās uz meiteni, pasniedza aploksni un teica:

— Izlasiet vēstuli un pamēģiniet atcerēties, kur jūs esat likusi iepriekšējo, uz kuru autors atsaucas.

Miss Milki neviļus paklausīja sekretārā pavēlei. Viņa izlasīja:

Nezināmas izcelšanās, nogādāta ar suni, kas ieradies no Amerikas Kronštatē, un nosūtīta adre- satam ar kuģa «Amelija» kapteiņa ira Mak-Ķinleja starpniecību.

Pēc šiem lielajiem ķeburiem, kas bija pamatīgi ap- vēdīti ar tabakas dūmiem, sekoja vēstule:

ILINOISAS STATA ĢENERĀLPROKURORAM

Augsti godājamies ser, ja Jūs esat saņēmis manu iepriekšējo vēstuli un izņēmis sainīti no manas slēptuves, Jums nebūs neinteresanti uzzināt Morlenderu lietas turpinājumu. Es turu rokās visus pavedienus. Es esmu ievietots trako namā, no kurienes vislabāk sekot galvenajam noziedzniekam. Jūs mani sastapsiet, ja pieprasīsiet atbrīvot no 132. kameras prātā jukušo

Robertu Druku.

Miss Milki nepacietīgi paraustīja plecus:

— Dārgais mister Tusk, viņš nemaz neslēpj, ka ir prātā jucis. Es nevaru saprast, vai tiešām kāds var piešķirt nozīmi prātā jukušu vēstulēm!

— Bet jūs saņēmāt viņa pirmo vēstuli?

— Ak, cik jūs esat neatlaidīgs! Lūk, tai lādē ir absolūti visas vēstules, kas saņemtas uz tētiņa vārda. Ja gribat, ņemiet un izšķirojiet tās līdz pašam dibenam!

Pāvels Tusks tieši tā arī darīja. Lai gan pie viņa ieradās četru nēģeru deputacija, kas trīs reizes aicināja brokastīs, viņš apsēdās pie lādes un nosēdēja tur krietnu pusi dienas. Visi viņa meklējumi izrādījās velti. Nekas līdzīgs Roberta Druka vēstulei neatradās. Tad viņš parādīja apbrīnojamu enerģiju: lika iejūgt zirgus un aizvest sevi uz tuvējo telegrāfā staciju, no kurienes viņš ģenerālprokurorā vārdā aiztelegrafēja uz Čikāgu, lai nekavējoties izsūta viņam Ņujorkas vājprātīgo namu pilnīgu sarakstu. Pēc tam viņš atgriezās kotedžā un ņēmās iešūt dienesta dokumentus un vēstules.

Kad pēc pusdienas nevarīgo sirmgalvi izstūma ar braucamo krēslu terasē, Tusks apsēdās pie viņa ar tik neatkarīgu izskatu, ka miss Junonas sirdī sakustējās dīvaina priekšnojauta: vai tas tik nav paša Dota ieliktenis?

— Mīļais ser, — viņš teica sirmgalvim lietišķā tonī,

— jūs esat stipri ielaidis savas lietas. Ja atļausiet, brauksim šodien abi uz pilsētu, uz sesiju, un sāksim kārtot dažas no sūdzībām, kas pienākušas uz jūsu vārda.

— Nne šodien, ser! — žēli iestenējās sirmgalvis, uzmezdams savam sekretaram bezpalīdzīgu skatienu.

— Sšodien esmu vvelnišķīgi aizņemts!

— Massa Milki šodien gaida slaveno valzirgu, ser, — sarunā iejaucās nēģeris Sams, nākdams savam kungam palīgā.

— Valzirgu?

— No Sanfrancisko, ser. Pēc interesanta raksta avīzē.

— Nu jā! — Junona kaprizi iejaucās, nostādamās opozicijā pret patvaļīgo sekretāru. — Ja mēs, mister Tusk, pieņemam darbā cilvēkus, tad arvien jautājam mēs un viņi atbild, bet nevis otrādi!

— Kas tas par valzirgu no Sanfrancisko? — turpināja interesēties nepielūdzamais sekretārs aprautā tonī.

*— Valzirgs! — Junona histēriski iekliedzās. — Es izlasīju tētiņam avīzē, ka Sanfrancisko krastā iznācis apbrīnojams, neparasti resns valzirgs un sācis briesmīgi riet. Kad viņu gribējuši noķert, viņš meties ar savām spurām skriet tieši uz pilsētu, pārskrējis pāri trim ielām, ielīdis aptiekā un gandrīz sakodis aptiekaru. Tētiņš, protams, sadomāja nopirkt šo valzirgu, un mēs izrakstījām to no aptiekara uz pēcmaksu.

— Labi gan jūs nodarbojaties ar valsts lietām, mister un miss Milki! — drūmi atcirta sekretārs, cieši uzlūkodams abus ar pārmetošu skatienu. — Te portfelī gaida kārtu pulkveža sievas noslēpumainā slepkavība, kreolietes briljantu nolaupīšana, testamenta nozušana kādā Čikāgu kantorī, divas trīs ne mazāk svarīgas lietas. Te atrodas apsūdzības raksts pret kokainistu, astoņas sūdzības par spīdzināšanu un laupīšanu, četri simti neizmeklētu šantažas un izspiešanas gadījumu, slepens ziņojums par koku pludināšanas akciju sabiedrību uz Misisipi upes, ziņojums, ka noķerts kāds, kas gribējis izbēgt no bankrota ar diviem miljardiem dolāru un, beidzot, ano- nima vēstule par to, ka kņazs Teofans Obolonkins uzpircis deputātu Piruetu, bet jūs nekā neesat lasījuši un ne par ko nerūpējaties… Nēģer! Pasniedz man spalvu, tinti, papīru!

Sams izskrēja no istabas ar drebošu apakšlūpu un pēc sekundes atnesa visu nepieciešamo.

— Miss Milki, rakstiet!

Nav zināms kāpēc, bet miss Milki paklausīgi paņēma spalvu un, sekretaram diktējot, uzrakstīja:

Sakarā ar manu slimību nododu visas savas Ilinoisas štata ģenerālprokurorā tiesības misteram Pāvelam Tuskam.

— Bet tagad parakstieties tēva vietā.

Miss Milki drebošiem pirkstiem uzvilka parakstu.

— Tā! Bet tagad nodarbojieties ar valzirgiem, un lai visa korespondence līdz manai pārbraukšanai netiktu atvērta!

Ar šiem vārdiem sekretārs paķēra papīru, pamāja ar galvu miss Milki un viņas tēvam un aši nokāpa no terases, dodamies uz zirgu staļļiem.

— Uzurpators! — spiedzīgi nokliedza viņam nopakaļ miss Milki, paplēta rokas kā divus airus gar vecas laivas sāniem un noģība.

Nevarīgais sirmgalvis sēdēja krēslā, skatīdamies viņā ar bērnišķīgu līdzcietību, velti saukdams nēģerus, kas muka prom.

— Juni, — viņš ar mokām pateica, — džentlmenim taisnība … Neraudi, Juni!

Pagulējusi minūtes piecas, Junona atguva samaņu, paskatījās uz tēvu ar jocīgu, aptumšotu skatienu un iegāja savā istabā.

Pāvels Tusks aizauļoja līdz stacijai un ar ātrvilcienu nokļuva pilsētā. Viņš enerģiski izmeklēja kādas desmit krimināllietās, uzstājās ar divām runām, apmeklēja divus trīs ieslodzītos, apsolīdams drīz izbeigt viņu lietu, un beidza ar to, ka ārkārtīgi iepatikās tiesu publikai.

— Tam tik ir nags! — tie sačukstējās viņam aiz muguras, kamēr viņš savā aprautajā tonī kārtoja lietišķas sarunas.

Bija jau vakars, kad viņš pārradās kotedžā. Viņa skatienam pavērās dīvaina aina.

Pie mistera Milki krēsla cinkotā kastē ar ūdeni tupēja milzīgs, spīdīgs valzirgs, raudzīdamies ar mazajām, gudrajām actiņām tieši sirmgalvja acīs. No viņa puspievērtās rīkles nāca ārā rejoši vaidi, spuras bija nedzīvi pieplakušas pie kastes sieniņām.

— Tomēr saņēmāt! — bez sevišķas patikas teica sekretārs, dodamies valzirgam garām uz terasi.

Tai pašā mirklī valzirgs atmeta galvu un gaisu piepildīja tik šausmīgs, tik plosošs rējiens, ka nēģeri pakrita zemē, slēpdami sejas starp ceļgaliem, bet pats misters Tusks juta nepatīkami sažņaudzamies sirdi.

— Valzirdziņam grūti! — misters Milki murmināja. — Palīdziet viņam, ser!

— Muļķības! — aprauti noteica sekretārs, tomēr pieiedams pie valzirga.

Viņš vērīgi aplūkoja to, pacilāja spuras, pārvilka ar roku pār kaklu un vēderu, un valzirgs to pacieta apbrīnojamā lēnprātībā. Pēkšņi sekretārs pabāza roku zem ūdens un uzkliedza nēģeriem:

— Ei! Atnesiet šurp krūzīti ar vemjamām zālēm!

Ņurdēdami un klupdami pārbiedētie nēģeri atnesa viņam visu vajadzīgo.

— Ielejiet valzirgam rīklē!

Bet šoreiz sekretārā maģiskajai balsij nebija nekāda iedarbības spēka. Nēģeri kāpās cits aiz cita atpakaļ un apstājās soļus desmit no valzirga.

Klusu šķendēdamies, misters Tusks pacēla valzirga purnu, un niknais dzīvnieks bez jebkāda protesta norija zāles; pēc tam misters Tusks, atrotījis piedurknes, atkal iebāza roku ūdenī un kaut ko tā saspieda, ka pa valzirga ķermeni pārskrēja krampjainas trīsas.

— Hav! Hav! — viņš vēlreiz ierējās un sāka raustīties šausmīgās mokās.

Pagāja sekundes divas, trīs — un no valzirga rīkles parādījās kaut kas spīdīgs. Vēl mirklis, un tas izlidoja ārā, nokrita uz grīdas un šķindēdams saplīsa pie mistera Milki kājām.

— Pudele! — sekretārs teica, izņēmis roku no ūdens. — Bet tajā papīra tīstoklis!

Pie šiem vārdiem viņš aši paķēra nodzeltējušo lapu vīstokli un aiznesa uz savu istabu, atstājis valzirgu un prokuroru nogrimušus patīkamā savstarpējā vērošanā.