Pasauļu karš

11 PIE LOGA

Es jau teicu, ka manas emociju vētras mēdz spēji apsīkt pašas no sevis. Pēc kāda brīža es atjēdzos, ka esmu nosalis un slapjš un ap mani uz kāpņu celiņa satecējušas ūdens peļķītes. Gandrīz mehāniski es pieslējos kājās, iegāju ēdamistabā un iedzēru maz­liet viskija, un tad man ienāca prātā apmainīt drē­bes.

Pārģērbies es devos augšup pa kāpnēm uz savu darbistabu, pats nezinādams, kāpēc to daru. No ma­nas darbistabas loga pāri kokiem un dzelzceļa līni­jai paveras skats uz Horselas tīreli. Aizbraukšanas steigā šis logs bija atstāts vaļā. Koridors bija tumšs, un kontrastā ar ainu, ko ietvēra loga rāmis, šī ista­

bas puse šķita necaurredzamā tumsā tīta. Es sastingu uz sliekšņa.

Negaiss bija pārgājis. Austrumu koledžas torņu un augsto priežu ap to vairs nebija, un tāltālu, plaik- snīgas sarkanas gaismas apspīdēts, bija redzams tī­relis pie smilšu karjera. Tumši iezīmēdamies uz sārtā fona, šurpu un turpu kustējās milzīgi, melni si­lueti, ērmoti un savādi.

Patiešām šķita, ka tajā pusē deg visa zeme — plašā nokalne aiz tīreļa bija kā nosēta ar sīkām liesmu mēlēm, kas šaudījās un locījās norimstošās vētras brāzmās, mezdamas sarkanu atblāzmu uz pāri skrejošajiem mākoņiem. Šad un tad gar logu aizvēlās dūmu tīņa no kāda tuvāka ugunsgrēka, uz brīdi aizsegdama marsiešus. Es nevarēju saskatīt, ko viņi tur dara, ne arī skaidri saredzēt viņus pašus un melnos priekšmetus, ap kuriem tie rosījās. Tāpat es nevarēju redzēt arī tuvējo ugunsgrēku, kaut gan at- spīdumi no tā lēkāja pa istabas sienu un griestiem. Gaiss bija pilns ar asu, sveķainu deguma tvanu.

Es klusiņām aizvēru durvis un pielīdu pie loga. Nu man pavērās daudz plašāks skats: vienā pusē līdz mājām pie Vokingas stacijas, otrā — līdz pat Bai- flītas melnajiem, izdegušajiem mežiem. Lejā uz dzelz­ceļa līnijas netālu no tilta arkas spīdēja uguns, un vairākas mājas gar Msiberijas ceļu un stacijai tuvē­jās ielās bija pārvērtušās kvēlojošās drupās. Uguns uz dzelzceļa sākumā mani samulsināja: tur bija kaut kāds melns blāķis, kam apkārt šaudījās liesmas, un pa labi no tā rēgojās virkne dzeltenu, garenu četr­stūru. Tad es sapratu, ka tas ir katastrofu cietis vil­ciens, kura priekšgals sadragāts un deg, bet pakaļē­jie vagoni vēl palikuši uz sliedēm.

Starp šiem trim galvenajiem gaismas centriem —mājām, vilcienu un degošo Čobemas nokalni — ple­tās nevienādi tumšas zemes laukumi, kuros vietvie­tām nespodri gailēja kūpoši uguns perēkļi. Tas bija ārkārtīgi dīvains skats — šis melnais plašums, pie­kaisīts ar ugunīgiem plankumiem. Vairāk par visu tas man atgādināja Poterīzu [1] naktī. Sākumā es nema­nīju neviena cilvēka, kaut gan lūkojos ļoti vērīgi. Vēlāk es pret Vokingas stacijas gaišumu ieraudzīju vairākus melnus stāvus, kas cits pēc cita steidzās pāri dzelzceļa uzbērumam.

Un šī bija tā mazā pasaulīte, kurā es gadiem ilgi tik mierīgi biju dzīvojis, — šis ugunīgais haoss! Es vēl arvien nezināju, kas noticis pēdējo septiņu stundu laikā, taču sāku apjaust sakarību starp šiem mehāniskajiem kolosiem un tūļīgajiem radījumiem, ko biju redzējis izraušamies no cilindra. Dīvainas bezpersoniskas intereses mudināts, es pagriezu savu rakstāmgalda krēslu pret logu, apsēdos un sāku vē­rot tumšo, uguns postīto zemi un jo sevišķi trīs mel­nos gigantus, kas kustējās šurpu turpu pie blāzmas apspīdētā smilšu karjera.

Tie šķita ārkārtīgi aizņemti. Es lauzīju galvu, kas gan tie varētu būt. Saprātīgi mehānismi? Kaut kas tāds man likās neiespējams. Vai varbūt katrā no tiem sēdēja marsietis, vadīdams, virzīdams, pārvaldī­dams, kā cilvēka smadzenes pārvalda un vada viņa ķermeni? Es sāku salīdzināt šos mehānismus ar cil­vēku radītām mašīnām un pirmoreiz mūžā sev jau­tāju, kāds gan varētu likties ar prātu apveltītam ze­mākam dzīvniekam mūsu bruņukuģis vai tvaika ma­šīna.

Debesis pēc negaisa bija noskaidrojušās, un pāri

degošās zemes dūmiem rietumos, blāvi mirdzēdama, slīdēja lejup Marsa mazā kniepadatas galviņa, kad manā dārzā parādījās kāds kareivis. Izdzirdējis klusu grabināšanos pie žoga, es nokratīju letarģisko stingumu, kas bija mani pārņēmis, palūkojos lejup un pamanīju viņu tumsā rāpjamies pāri zedeņiem. Ieraugot otru cilvēcisku būtni, es jutu izgaistam savu apātiju un mudīgi izliecos pa logu.

— Klusu! — es nočukstēju.

Viņš pārsteigts brīdi sastinga jāteniski uz žoga, tad nošļūca lejā un saliecies klusiem soliem pāri mauram pienāca pie mājas stūra.

— Kas tur ir? — viņš jautāja, arī čukstus, stāvē­dams zem loga un lūkodamies augšup.

— Uz kurieni jūs ejat? — es vaicāju.

— Dievs vien zina.

— Vai jūs mēģināt paslēpties?

_ Jā. ,

— Nāciet iekšā! — es aicināju.

Es nokāpu lejā, atdarīju durvis un, ielaidis kareivi iekšā, atkal tās aizslēdzu. Viņa seju es nevarēju sa­skatīt. Viņš bija bez cepures un atpogātos svārkos,

— Mans dievs! — viņš izdvesa, kad es viņu ievilku priekšnamā.

— Kas noticis? — es vaicāju.

— Labāk nejautājiet! — Pustumsā es redzēju viņu izmisīgi atmetam ar roku. — Viņi mūs iznīcināja vienā rāvienā … vienā rāvienā! — viņš atkal un at­kal atkārtoja.

Gandrīz mehāniski viņš sekoja man uz ēdamistabu.

— Iedzeriet malku viskija! — es teicu, ieliedams krietnu porciju.

Kareivis izdzēra. Tad pēkšņi apsēdās pie galda, no-, laida galvu uz rokām un pilnīgā nervu sabrukumā

sāka šņukstēt un raudāt kā mazs zēns, bet es, dīvainā kārtā aizmirsis savu neseno izmisumu, izbrīnījies stāvēju līdzās.

Pagāja labs brīdis, iekams viņš spēja kaut cik sa­ņemt sevi rokās, lai atbildētu uz maniem jautāju­miem, un arī tad vēl runāja juceklīgi un saraustīti. Viņš bija lielgabalu vedējs artilērijas dajā un iera­dies notikumu vietā tikai ap septiņiem. Tai laikā tīrelis jau apšaudīts, un viņš dzirdējis runājam, ka pirmā marsiešu partija, aizsegusies ar metāla vai­rogu, lēnām lienot sava otrā cilindra virzienā.

Vēlāk šis vairogs uzslējās augšup uz trim kājām un kļuva par pirmo kaujas mašīnu, ko es redzēju. Lielgabals, ko šis kareivis vedis, novietots netālu no Horselas ar tādu aprēķinu, lai varētu bombardēt smilšu karjeru, un tā ierašanās paātrinājusi noti­kumu gaitu. Kad vedēji devušies uz aizmuguri, viņa zirgs iebrucis truša alā un paklupdams nosviedis jātnieku zemes ieplakā. Tai pašā mirklī lielgabals aiz viņa eksplodējis, munīcija uzsprāgusi gaisā, viss apkārt sācis degt, un pēkšņi viņš atjēdzies, ka guļ zem pārogļojušos līķu un beigtu zirgu kaudzes.

— Es gulēju klusu, — viņš stāstīja, — aiz bailēm vai prātu zaudējis, un man virsū bija uzvēlusies zirga priekšdaļa. Mūs iznīcināja vienā rāvienā! Un šī smaka — žēlīgais dievs! Pēc sadegušas gaļas! Krizdams no zirga, es biju satriecis muguru, un man vajadzēja palikt tur guļam, kamēr jutīšos mazliet la­bāk. Vēl pirms brīža viss bija kā parādē, un tad pēkšņi — blīkš, blaukš, švirkš, švarkš!

— Vienā rāvienā! — viņš sacīja.

Viņš ilgi slēpies zem beigtā zirga, zagšus lūrēdams uz tīreļa pusi. Kārdiganas pulka vīri, izvērsušies ķēdē, mēģinājuši iet uzbrukumā bedrei, bet vienā mirkli noslaucīti no zemes virsas. Tad briesmonis iz- slējies uz kājām un sācis lēnām staigāt šurpu turpu pa tīreli starp nedaudzajiem bēgošajiem kareivjiem, un tā kaprcveida augšdaļa grozījusies apkārt gluži kā cilvēka galva ar uzmauktu kapuci. Vienā no saviem rokai līdzīgajiem locekļiem briesmonis turējis komplicētu metāla kārbu, ap kuru lēkājušas zaļas dzirksteles, un no šīs ierīces drāzies ārā kar­stuma stars.

Pēc dažām minūtēm, cik artilērists varējis redzēt, tīrelī viss dzīvais bijis pagalam un katru krūmu un koku, kas vēl neesot bijis pārvērties melnā skeletā, apņēmušas liesmas. Huzāri atradušies uz ceļa aiz paugura, un tos viņš nav redzējis. Kādu brīdi viņš dzirdējis tarkšķam ložmetējus, bet drīz vien tie ap­klusuši. Līdz tam Vokingas stacija un apkārtējās mā­jas vēl bijušas veselas, bet tad milzenis pavērsis kar­stuma staru uz to pusi un pilsēta pārvērtusies degošu drupu kaudzē. Tad viņš izslēdzis karstuma staru un, pagriezdams muguru artilēristam, sācis gāzelēdamies iet projām uz gruzdošo priežu mežu pusi, kur atra­dies otrais cilindrs. Tai brīdī no bedres izslējies vēl viens metāla titāns.

Otrais briesmonis sekojis pirmajam, un tad artilē­rists sācis ļoti piesardzīgi līst pa karstajiem virsāja pelniem uz Horselas pusi. Viņam izdevies dzīvam aizkļūt līdz ceļmalas grāvim un pa to aizbēgt uz Vokingu. Viņa tālāko stāstījumu pavadīja bieži iz­saucieni. Pilsētā gandrīz nav bijis iespējams tikt uz priekšu. Lielākā daļa iedzīvotāju tur gājuši bojā, daudzi apdeguši un apsviluši, dzīvi palikušie saju­kuši prātā. Uguns aizšķērsojusi artilēristam ceļu, un viņš paslēpies kādas sabrukušas mājas vēl gandrīz kvēlojošajās drupās, kad atgriezies viens no mar­siešu milzeņiem. Viņš redzējis, ka tas seko kādam cilvēkam, sagrābj viņu ai savu metāla taustekli, pa­ceļ gaisā un triec ar galvu pret priedes stumbru. Beidzot, kad satumsis, viņš meties projām no turie­nes un pārlīdis pāri dzelzceļa uzbērumam.

Pēc tam viņš slapstīdamies nācis uz Meiberijas pusi, cerēdams izkļūt no briesmām Londonas vir­zienā. Cilvēki slēpušies grāvjos un pagrabos, un dau­dzi bēguši projām uz Veco Vokingu un Sendu. Viņu mocījušas neciešamas slāpes, kamēr viņš netālu no dzelzceļa tilta uzdūries pārplīsušam ūdensvadam, no kura uz ceļa kā no avota burbuļojis ūdens.

Tādi bija notikumi, ko es mazpamazām uzzināju no artilērista. Stāstīdams un cenzdamies man uzska­tāmi attēlot visu paša redzēto, viņš nomierinājās. Jau pašā sākumā viņš bija ieminējies, ka kopš pus­dienlaika neesot ēdis ne kumosa, un es sameklēju pieliekamajā jēra cepeša gabalu un maizi un ienesu ēdamistabā. Gaismu mēs neiededzinājām, baidīda­mies piesaistīt marsiešu uzmanību, un šad tad mūsu rokas, sniedzoties pēc maizes vai gaļas, saskārās. Pa­mazām apkārtējie priekšmeti sāka neskaidri izdalī­ties no tumsas un aiz loga kļuva redzami samīdītie krūmi un nolauztie rožu kociņi. Šķita, ka pāri mau­ram būtu drāzies cilvēku vai dzīvnieku bars. Ta­gad es varēju saskatīt artilērista seju, tumsnēju un novārgušu, kāda bez šaubām bija arī manējā.

Pabeiguši ēst, mēs klusām uzgājām augšā manā darbistabā, un es atkal pavēros laukā pa atvērto logu. Vienā naktī ieleja bija pārvērtusies par nāves ieleju. Uguns tagad bija apsīkusi. Liesmu vietā pa­cēlās dūmu strūklas, bet neskaitāmās sagrauto un nodegušo māju drupas un melnie, pārogļojušies koki, ko nakts bija paslēpusi, tagad drūmi un baismīgi rē­gojās nežēlīgajā rīta gaismā. Tomēr vietvietām šis tas bija paglābies — tur neskarts spīdēja balts dzelzceļa signāls, te krāsmatu vidū spodrs un gaišs slējās siltumnīcas gals. Nekad vēl karu vēsturē iznī­cināšana nav bijusi tik visaptveroša, tik universāla.

Un, austcšās gaismas apspīdēti, trīs metāla mil­zeņi stāvēja pie bedres, grozīdami savas kapuces, it kā vērtējoši aplūkotu pašu nodarītos postījumus.

Man šķita, ka bedre ir paplašināta, un atkal un atkal no tās pretī spožajai rītausmai uzšāvās zaļu dūmu mutuļi — uzšāvās, pa virpuļo ja gaisā, sašķīda un izgaisa.

Aiz tīreļa Čobemas pusē pacēlās uguns stabi. Līdz ar pirmajiem saules stariem tie pārvērtās par asins- sarkanu dūmu stabiem.