Pasauļu karš

KRĪTOŠĀ ZVAIGZNE

Tad pienāca nakts, kad nokrita pirmā zvaigzne. Agri no rīta tā tika redzēta drāžamies pāri Vinčes- terai austrumu virzienā. Simtiem cilvēku bija redzē­juši šo uguns šautru augstu debesīs un noturējuši par parastu krītošu zvaigzni. Elbins rakstīja, ka tā atstājusi aiz sevis zaļganu svītru, kas vēl kvēlojusi dažas sekundes. Denings, mūsu lielākā autoritāte meteorītu jautājumos, apgalvoja, ka tā kļuvusi re­dzama jau deviņdesmit vai simt jūdžu augstumā un, pēc viņa domām, nokritusi uz Zemes apmēram simt jūdžu uz austrumiem no tās vietas, kur atradies viņš.

Es šai stundā biju mājās un strādāju savā darb­istabā, taču, kaut gan mani logi iziet uz Oteršovu un aizkari bija atvilkti (tajās dienās man tikās šad un tad pavērot nakts debesis), nekā neredzēju. Tomēr šis visdīvainākais priekšmets, kāds jebkad nonācis uz Zemes no izplatījuma, bija nokritis tieši tajā laikā, kad es tur sēdēju, un es noteikti būtu to ieraudzījis, ja vien būtu īstajā brīdī pacēlis acis. Daži, kas re­dzējuši to lidojam, stāsta, ka bijusi dzirdama arī šņākoņa. Es nedzirdēju it nekā. Daudzi cilvēki Bērk- šīrā, Sari jā un Midlseksā bija redzējuši to nokrītam, bet gandrīz visi nodomājuši, ka tas ir meteorīts. Ne­viens, šķiet, nebija papūlējies tonakt uzmeklēt nokri­tušo masu.

Bet agri no rīta nabaga Odžilvijs, kas bija redzējis joņojošo zvaigzni un bija pārliecināts, ka kaut kur tīrelī starp Horselu, Oteršovu un Vokingu nokritis meteorīts, steigšus piecēlās un devās to meklēt. Drīz pēc rītausmas viņš to arī atrada netālu no smilšu karjera. Šāviņa trieciena spēks bija izsitis zemē mil­zīgu dobi, un pāri viršiem uz visām pusēm mežonīgi izsvaidīto smilšu un grants kaudzes bija redzamas jau pusotras jūdzes attālumā. Austrumu pusē virsājs dega, un pret rīta debesīm cēlās viegli, zili dūmi.

Pats priekšmets bija gandrīz pilnīgi ieurbies smil­tīs, un tam visapkārt mētājās šķembas no egles, ko tas krizdams bija sašķaidījis gabalos. Redzamā daļa izskatījās pēc milzīga apdeguša cilindra, kura virsmu, padarot aprises neasas, klāja biezs, zvīņains pelēcīgi brūnas masas slānis. Tā diametrs bija apmēram trīs­desmit jardu. Odžilvijs piegāja milzenim tuvāk, pār­steigts par tā izmēriem un it sevišķi par formu, jo meteorīti parasti mēdz būt vairāk vai mazāk noapa­ļoti. Taču cilindrs no sava lidojuma cauri atmosfērai vēl arvien bija tik karsts, ka gluži klāt pieiet tam nevarēja. Kluso troksni, kas atskanēja no cilindra, Odžilvijs izskaidroja ar virspuses nevienmērīgo at­dzišanu, jo tobrīd viņam ne prātā neienāca, ka tam varētu būt dobs vidus.

Viņš palika stāvam uz kritienā izsistās bedres ma­las, vērīgi aplūkodams dīvaino priekšmetu, visvairāk izbrīnīts par tā neparasto formu un krāsu un pat vēl tagad neapjauzdams, ka tā ierašanās nav nejaušība. Agrais rīts bija brīnišķīgi rāms, un saule, pakāpusies pār priežu galotnēm Veibridžas pusē, jau krietni sil­dīja. Odžilvijs neatcerējās torīt dzirdējis putnus, gaisā nejuta ne vēsmiņas, un vienīgās saklausāmās skaņas bija klusa skrapstināšanās brūni pelēkajā cilindrā. Viņš bija tīrelī gluži viens.

Tad piepeši virš satrūkdamies ievēroja, ka pelnai­niem izdedžiem līdzīgā kārta, kas klāja meteorītu, augšgalā vietām sāk krist nost. Tā plēksnēm vien atlobījās un bira smiltīs. Tad pēkšņi atlūza kāds lielāks gabals un nogāzās zemē ar spalgu troksni, kas lika viņa sirdij bailēs salēkties.

Pirmajā mirklī viņš nesaprata, ko tas nozīmē, un par spīti briesmīgajam karstumam tomēr norāpās lejā bedrē, lai tuvāk apskatītu savādo priekšmetu. Pat tagad viņš vēl domāja, ka šī parādība varētu būt izskaidrojama ar ķermeņa atdzišanu, taču nemieru viesa tas fakts, ka pelni bira nost tikai no cilindra gala.

Un tad viņš pamanīja, ka cilindra apaļā virsa lēnī- tiņām griežas. Šī kustība bija ārkārtīgi lēna, un viņš to konstatēja tikai tad, kad ievēroja, ka melnais plankums, kas pirms piecām minūtēm bija atradies iepretim viņam, tagad pavirzījies tālāk pa cilindra perimetru. Un pat tad viņš vēl īsti nesaprata, ko tas varētu nozīmēt, kamēr izdzirdēja apslāpētu čirkstoņu un redzēja melno plankumu palecam uz priekšu par kādu collu. Piepeši viņam atausa gaisma. Cilindrs bija mākslīgs veidojums ar dobu vidu un noskrūvē­jamu galu! No iekšpuses kāds skrūvēja to vaļā!

— Žēlīgās debesis! — Odžilvijs iesaucās. — Tur iekšā ir cilvēks, tur ir cilvēki! Izcepušies līdz nāvei! Mēģina tikt laukā!

Un pēkšņi spējā gara apskaidrībā viņš aptvēra, ka nokritušajam priekšmetam ir kāds sakars ar uzlies­mojumu uz Marsa.

Doma par ieslodzīto radījumu bija tik baismīga, ka Odžilvijs aizmirsa karstumu un steidzās klāt pie cilindra, lai palīdzētu griezt. Taču versmojošā svelme, par laimi, viņu apstādināja, iekams viņš bija paguvis apdedzināt rokas pie vēl arvien kvēlojošā metāla. Kādu mirkli viņš stāvēja neziņā, tad pagriezās, izrā­pās no bedres un skriešus metās uz Vokingu. Tobrīd pulkstenis varēja būt apmēram seši. Viņš satika važoni un mēģināja tam iestāstīt, kas noticis, bet runāja tik nesakarīgi un izskatījās tik mežonīgs (cepuri viņš bija pazaudējis bedrē), ka vīrs nemaz neklausījās un brauca tālāk savu ceļu. Tāpat viņam izgāja ar krodzinieka puisi, kas patlaban pie Hor- selas tilta slēdza vaļā kroga durvis. Sis viņu noturēja par pasprukušu vājprātīgo un mēģināja, gan bez panākumiem, ieslodzīt drošā vietā. Tas Odžilviju mazliet atskurbināja, un, ieraudzījis dārzā Hender- sonu, Londonas žurnālistu, viņš uzsauca tam pāri žogam un centās runāt tā, lai viņu varētu saprast.

— Henderson, — viņš sauca, — vai jūs vakar­nakt redzējāt to krītošo zvaigzni?

— Nu un tad? — Hendersons atjautāja.

— Tā tagad atrodas Horselas tīrelī.

— Kungs dievs! — iesaucās Hendersons. — No­kritis meteorīts! Interesanti!

— Bet tas ir kaut kas vairāk nekā meteorīts. Tas ir cilindrs, mākslīgi izgatavots cilindrs, saprotiet! Un tajā ir kaut kas iekšā!

Hendersons atliecās ar lāpstu rokās.

— Kas tas ir? — viņš jautāja. Viņš ar vienu ausi nedzirdēja.

Odžilvijs pastāstīja viņam visu, ko bija redzējis. Pagāja kāds brīdis, kamēr Hendersons to aptvēra. Tad viņš nosvieda lāpstu, paķēra svārkus un iznāca uz ceļa. Abi vīrieši steigšus atgriezās tīrelī un atrada cilindru vēl arvien tādā pašā stāvoklī. Bet tagad troksnis iekšpusē bija apklusis, un starp cilindra virsu un korpusu varēja redzēt spožu metāla joslu. Gar tās malu, klusi sīkdams, ieplūda vai izplūda gaiss.

Viņi klausījās, ar nūju viegli padauzīja izdedžu kārtu un, nesagaidījuši atbildes, nosprieda, ka cil­vēks vai cilvēki iekšpusē ir vai nu nesamaņā, vai pagalam.

Protams, viņi divi vien nespēja neko iesākt. Viņi skaļi nokliedza mierinājuma vārdus un solījumus un devās atpakaļ uz pilsētu pēc palīdzības. Varu iedo­māties, kā viņi, novārtījušies ar smiltīm, uzbudināti, nekārtīgā apģērbā, skrēja pa mazo ieliņu spožajā saules gaismā tieši tajā laikā, kad bodnieki noņem savus slēģus un ļaudis atver guļamistabu logus. Hen­dersons tūlīt aizsteidzās uz dzelzceļa staciju, lai pa telegrāfu nosūtītu sensacionālo vēsti uz Londonu. Avīžu raksti jau bija sagatavojuši cilvēku prātus tās uzņemšanai.

Pulksten astoņos bars zēnu un no darba brīvu vīriešu jau bija ceļā uz tīreli, lai redzētu «beigtos cilvēkus no Marsa». Tādā formā šī vēsts izplatījās ļaužu vidū. Es par to uzzināju no avīžu zēna, kad apmēram ceturksni pirms deviņiem izgāju ārā no­pirkt savu «Daily Chronicle». Dabiski, ka es ļoti sa­traucos un nevilcinādamies tūlīt pat devos pāri Oter- šovas tiltam uz smilšu karjeru.