Pasauļu karš

5 KLUSUMS

Iekams devos uz pieliekamo, es vispirms nostip­rināju durvis, kas veda no trauku mazgātavas uz virtuvi. Bet pieliekamais bija tukšs, es neatradu tur vairs ne kripatiņas. Acīmredzot marsietis iepriekšējā dienā bija pievācis visu līdz pēdējam. Pirmoreiz mani pārņēma izmisums. Vienpadsmitajā un divpadsmi­tajā ieslodzījuma dienā es netiku ne ēdis, ne arī dzēris.

Mana mute un rīkle bija izkaltusi, un es strauji zaudēju spēkus. Es kvernēju tumšajā trauku mazgā­tavā, bezcerīga izmisuma pārmākts. Prātā bija tikai ēšana. Es domāju, ka esmu kļuvis kurls, jo trokšņi, ko biju paradis dzirdēt no bedres, šķita pilnīgi ap­klusuši. Es jutos pārāk vārgs, lai klusiņām aizlīstu līdz spraugai, citādi es būtu to izdarījis.

Divpadsmitajā dienā slāpes kļuva tik neciešamas, ka es, riskēdams piesaistīt marsiešu uzmanību, sāku darboties ar čīkstošo pumpi, kas atradās līdzās izliet­nei, un dabūju pāris glāzes duļķaina, sasmakuša lie­tus ūdens. Tas mani ļoti atspirdzināja, un, redzēdams, ka marsieši nereaģē uz pumpja čīkstoņu un ložņā­jošais tausteklis neparādās, es jutos jau drošāks.

Šajās dienās es daudz domāju par mācītāju un viņa nāvi, bet manas domas bija gaužām juceklīgas un neskaidras,

Trīspadsmitajā dienā es atkal izdzēru nedaudz ūdens, snauduļoju un nesakarīgi domāju par ēšanu un visādiem nereāliem glābšanās plāniem. Iesnau­dies es allaž murgoju par fantastiskiem briesmoņiem, mācītāja nāvi vai bagātīgām pusdienām, bet kā miegā, tā nomodā jutu sevī mokošu sāpi, kas lika man dzert atkal un atkal. Gaisma, kas iespiedās trauku mazgātavā, tagad bija nevis pelēka, bet sar­kana. Manai uzbudinātajai iztēlei tā šķita asiņu krāsā.

Četrpadsmitajā dienā es iegāju virtuvē un pār­steigts konstatēju, ka sarkanās zāles skarainās vasas ir aizaugušas priekšā caurumam sienā un tāpēc tel­pas puskrēsla ieguvusi purpura nokrāsu.

Piecpadsmitajā dienā agri no rīta es izdzirdēju virtuvē skaņas, kas šķita dīvaini pazīstamas, un, ie­klausījies vērīgāk, sapratu, ka kaut kur tuvumā oš­ņājas un skrāpējas suns. Iegājis virtuvē, es ieraudzīju starp sarkanās zāles vasām pabāztu suņa purnu. Tas mani ļoti pārsteidza. Saodis mani, suns īsi ierējās.

Es nodomāju, ka būtu labi, ja izdotos suni klusi­ņām ievilināt iekšā — tad es varētu viņu nosist un apēst; tā vai citādi, bet suni nogalēt vajadzētu, lai viņš nepiesaista marsiešu uzmanību.

Es līdu uz priekšu, mīlīgi čukstēdams:

— Sunīt, sunīt!

Bet suns parāva galvu atpakaļ un nozuda.

Es ieklausījos — nē, kurls es nebiju, bedrē patie­šām viss bija klusu. Es dzirdēju tikai tādus kā putnu spārnu švīkstus un piesmakušu ķērkšanu, nekā vai­rāk.

Es ilgi gulēju pie cauruma sienā, neuzdrīkstēda­mies pabīdīt nost sarkanos augus, kas aizsedza skatu. Pāris reižu es saklausīju klusu dipoņu — laikam

lejā smiltīs skraidīja suns, atkal dzirdēju laidelēja­mies putnus, un tas bija viss. Beidzot, klusuma ie­drošināts, es paskatījos laukā.

Bedre bija tukša, tikai vienā tās malā lēkāja vārnu bars, plēsdamies ap marsiešu nogalināto cil­vēku skeletiem.

Es skatījos un neticēju savām acīm. Visas mašīnas bija aizvāktas. Manā priekšā pletās tukša, apaļa smilšu bedre, un par marsiešu uzturēšanos tajā lie­cināja tikai pelēcīgi zilā pulvera kaudze vienā malā, daži alumīnija stieņi otrā un barībai izlietoto cilvēku atliekas, virs kurām lēkāja melni putni.

Es lēnām izspraucos cauri sarkanās zāles aizka­ram un paliku stāvam uz gruvešu kaudzes. Man pavērās skats uz visām pusēm, izņemot ziemeļus, kas atradās aiz muguras, bet nekur nebija ne miņas no marsiešiem. Tai vietā, kur es stāvēju, bedres mala bija ļoti stāva, bet gabaliņu tālāk gruveši un smiltis izveidoja slīpu nogāzi, pa kuru varēja uzrāpties līdz pašai augšai. Ilgi gaidītais bēgšanas brīdis bija klāt! Es sāku trīcēt pie visām miesām.

Kādu mirkli es vēl vilcinājos un tad, izmisīgas ap­ņēmības pilns, sirdij mežonīgi dauzoties, uzrāpos uz augstā zemes vaļņa, zem kura tik ilgi biju aprakts.

Es atkal palūkojos apkārt. Arī ziemeļu pusē nebija neviena marsieša.

Kad es pēdējo reizi dienas gaismā biju redzējis šo Šīnas daļu, te bija neregulāri apbūvēta iela ar glī­tām, baltām un sarkanām savrupmājām kuplu, ēnainu koku ielokā. Tagad es stāvēju uz smilšu, māla un sabirzušu ķieģeļu grēdas, kas visa bija ap­augusi ar sarkaniem kaktusveida augiem. Tie snie­dzās jau līdz ceļgaliem, un neviens zemes augs ne-

bija spējis konkurēt ar tiem. Tuvējie koki bija kaili un nobrūnējuši, bet tālāko vēl dzīvoš stumbrus ap­vija sarkani staipekņi.

Apkārtējās mājas visas bija sapostītas, bet ne­viena nebija nodedzināta. Dažām sienas bija veselas līdz otrajam stāvam, tikai logi izsisti un durvis izgā­zušās. Sarkanā zāle sparīgi kuploja bez jumta pali­kušajās istabās. Lejā lielajā bedrē vārnas plūcās ap līķu atliekām. Pa drupām bariem laidelējās citi putni. Tālumā es pamanīju izkāmējušu kaķi, kas zaglīgi līda gar sienu, bet no cilvēkiem nebija ne vēsts.

Pēc tumšās slēptuves diena man šķita žilbinoši spoža, debesis mirdzoši zilas. Maigs vējiņš liegi šū­poja sarkano zāli, kas klāja katru brīvo zemes lau­kumiņu. Un cik reibinoši smaržoja gaiss!