Pasauļu karš

6 PIECPADSMIT DIENU DARBS

Kādu brīdi es grīļodamies stāvēju uz gruvešu un zemes grēdas, aizmirsis baiļoties par sevi. Tai pretī­gajā midzenī, no kura tikko biju izlīdis, es visu laiku nemitīgi biju domājis tikai par draudošajām briesmām. Es nezināju, kas pa to laiku noticis ar pa­sauli, man nebija ne jausmas, ka tā būs tik satriecoši pārvērtusies. Es biju sagatavojies ieraudzīt Šīnu drupās, bet tagad man visapkārt pletās noslēpumaina un draudīga citas planētas ainava.

Šai mirklī manī pamodās sajūta, kas normālos ap­stākļos cilvēkiem ir sveša, bet pārāk labi pazīstama nabaga dzīvniekiem, pār kuriem mēs valdām. Es ju­

tos tā, kā varētu justies trusītis, kas, atgriezies pie savas alas, pēkšņi ierauga, ka ducis vīru tajā vietā rok pamatus mājai. Tobrīd es pirmoreiz nojautu to, ko drīz vien apzinājos pilnīgi skaidri un kas mani no­māca daudzas dienas, — cilvēks bija gāzts no troņa, no radības kunga pārvērties par dzīvnieku starp ci­tiem tādiem pašiem dzīvniekiem zem marsiešu pa­pēža. 'Mums klāsies tāpat kā viņiem — mūs izsekos un vajās, mēs bēguļosim un slēpsimies. Cilvēka go­dības un varas laiks bija beidzies.

Bet, tiklīdz es biju to apjēdzis, šī doma pagaisa un visas manas emocijas pārmāca bada sajūta pēc ilgā, mokošā gavēņa. Mazliet nostan no bedres aiz žoga, kas bija apaudzis ar sarkano zāli, es ieraudzīju ne­apbērtu sakņu dārza stūrīti. Tas viesa manī cerības, un es devos turp, brizdams pa sarkano zāli līdz ce­ļiem un dažbrīd pat līdz kaklam. Biezumbiezajā zālē es jūtos drošībā. 2oga mūris bija apmēram sešas pē­das augsts, un, kad es mēģināju uzrausties uz tā, iz­rādījās, ka nespēju uzvilkt kājas augšā. Pagājies tā­lāk gar žogu, es nonācu pie stūra, kur bija izveidots akmeņu krāvums, uzrāpos pa to uz mūra uņ nokūle­ņoju lejā dārzā. Tur es atradu dažus jaunus sīpoli­ņus, dobi ar sīkiem burkāniem un pāris gladiolu sī­polu. Apēdis visu, es pārrāpos pāri žogam, kur mū­ris bija sagruvis, un pa spilgti sarkanu un tumši sārtu koku aleju sāku iet Kjū virzienā, juzdamies tā, it kā soļotu starp gigantiskām asins lāstekām. Mani vadīja divi dzinuļi: dabūt vēl kaut ko ēdamu un pēc iespējas ātrāk tikt projām no šīs nolādētās, šausmī­gās vietas, kas vairs nelīdzinājās Zemei.

Mazliet tālāk zāļainā norā es uzgāju sēņu pudurīti un arī tās kāri apriju. Pēc tam es nonācu pie brūnas, seklas ūdens lāmas, kas aizstiepās pāri pļavām.

Apēstā trūcīgā barība tikai vēl vairāk saasināja bada sajūtu. Sākumā es nevarēju saprast, kā karstā, sausā vasarā pļavās pēkšņi gadījies ūdens, bet vēlāk at­klāju, ka šās parādības cēlonis ir sarkanās zāles tro­piskā audzelība. Tiklīdz šis neparastais augs sastapās ar ūdeni, tas sasniedza gigantiskus apmērus un nere­dzēti ātri vairojās. Tā sēklas bija iekļuvušas Vējā un Temzā, un spēcīgie, leknie dzinumi drīz vien pie­pildīja abas šīs upes.

Putnijā, kā es vēlāk redzēju,, viss tilts bija apau­dzis ar šās zāles mudžekli, un arī pie Ričmondas Temzas ūdeņi platā un seklā straumē plūsmoja pāri Hemptonas un Tvikenemas pļavām. Audzelīgā zāle sekoja ūdenim, un sagrautās villas Temzas ielejā uz kādu laiku apņēma sarkani džungļi (es atrados vienā to malā), kas paslēpa lielu daļu no marsiešu nodarī­tajiem postījumiem.

Galu galā sarkanā zāle iznīka gandrīz tikpat ātri, kā bija izplatījusies. Domājams, ka tā gāja bojā no kādas baktēriju izraisītas ļaundabīgas slimības. Vi­siem Zemes augiem dabiskās izlases ceļā ir izveido­jusies pretošanās spēja bakteriālām slimībām, un tie nekad nepadodas sērgām bez cīņas. Turpretī sarkanā zāle sapuva uzreiz, it kā nemaz nebūtu dzīvs orga­nisms. Lapas un dzinumi zaudēja krāsu, sačervelējās un kļuva trausli. Visvieglākais pieskāriens tos no­trauca, un ūdens, kas sākumā bija veicinājis sarkanās zāles augšanu, aiznesa tās pēdējās paliekas uz jūru …

Pienācis pie ūdens, es, protams, vispirms steidzos dzesēt slāpes. Es dzēru ilgi un daudz un pēc tam, ziņkāres un bada mudināts? sakošļāju dažas sarkanās zāles lapas, bet tās bija ūdeņainas, ar pretīgu metā­lisku piegaršu. Redzēdams, ka ūdens ir sekls, es sāku brist lāmai pāri, kaut arī sarkanā zāle pinās pa kājām. Bet tuvāk pie upes kļuva dziļāks, un es pagriezos atpakaļ uz Mortleikas pusi. Man izdevās sazīmēt ceļu pēc māju drupām, žogiem un laternām, un tā es drīz vien izkļuvu no šīs applūdušās iepla­kas, sasniedzu Rouhemptonas kalna pakāji un tuvo­jos Putni j ai.

Šeit ainava izmainījās. Tā vairs neatgādināja svešu planētu: visapkārt bija tikai parastas drupas un postaža, it kā pāri būtu drāzusies viesuļvētra. Pēc kādiem piecdesmit sešdesmit jardiem es šur tur ieraudzīju pilnīgi neskartas mājas ar kārtīgi aizvilk­tiem aizkariem un noslēgtām durvīm, it kā to īpaš­nieki būtu aizbraukuši uz neilgu laiku vai arī gulētu diendusu. Sarkanās zāles te bija mazāk, un ap aug­stajiem ceļmalas kokiem nevijās sarkanie staipekņi. Es ložņāju starp kokiem, meklēdams kaut ko ēdamu, bet nekā neatradu, un tādā pašā nolūkā iegriezos pāris tukšās mājās, taču tās jau bija uzlauztas un izlaupītas. Līdz krēslai es nogulēju krūmājā, jo jutos pārāk vārgs un nomocījies, lai dotos tālāk.

Visu šo laiku es neredzēju neviena paša cilvēka un nekur nemanīju arī marsiešus. Es sastapu tikai divus izkāmējušus suņus, bet tie abi metās bēgt, kad mēģināju tos piesaukt klāt. Netālu no Rouhemptonas es redzēju divus cilvēku skeletus — nevis līķus, bet tīri noskrubinātus skeletus — un tuvējā mežā atradu izmētātus, salauzītus kaķu un trusīšu kaulus un aitas galvaskausu. Es gan pasūkāju dažus kauliņus, bet no gaļas uz tiem vairs nebija ne smakas.

Pēc saules rieta es klunkuroju tālāk uz Putniju, kur, kā man šķita, marsieši kaut kāda iemesla dēļ bija lietojuši karstuma staru. Kādā sakņu dārzā aiz Rouhemptonas es saraku pusaugušus kartupeļus un apmierināju izsalkumu. No šā dārza pavērās skats uz

Putniju un upi. Krēslā tas šķita sevišķi drūms un bezcerīgs: nomelnējuši koki, melnas, tuksnesīgas drupas un aiz tām pārplūdušās upes ielejā ar sarkano zāli pieaugušas ūdens jomas. Un pāri visam — nā­ves klusums. Mani pārņēma neaprakstāmas šausmas, iedomājoties, cik ātri notikusi šī baismīgā pārvērtība.

Kādu brīdi man šķita, ka visa cilvēce ir iznīcināta, noslaucīta no zemes virsas un es stāvu šeit viens — pēdējais dzīvs palikušais cilvēks. Kāpjot augšā Put- nijhilā, es uzdūros vēl vienam skeletam, kam rokas bija izrautas un nosviestas dažus jardus tālāk. Tur­pinot ceļu, manī arvien vairāk nobrieda pārliecība, ka šajā pasaules daļā cilvēces iznīcināšana ir jau pabeigta un tikai šur tur vēl klīst viens otrs tāds bēg­lis kā es. Marsieši, es spriedu, ir pametuši par tuk­snesi pārvērsto novadu un devušies meklēt barību kaut kur citur. Varbūt patlaban viņi posta Berlīni vai Parīzi, bet iespējams, ka ir pagriezušies uz zie­meļiem . . .