Pasauļu karš

3 IESLODZĪJUMA DIENAS

Kad ieradās otra kaujas mašīna, mēs pametām spraugu un paslēpāmies trauku mazgātavā, jo baidī­jāmies, ka marsietis no sava augstā trijkāja mūs pa­manīs. Vēlāk mēs sākām justies drošāk, jo sapra­tām, ka marsiešiem, kas atrodas ārā, spožā saules gaismā, mūsu patvērums izskatās tikai kā melns tuk­šums, taču sākumā mazākās aizdomas par viņu tuvo­šanos lika mums ār strauji pukstošām sirdīm mesties uz trauku mazgātavu. Un tomēr par spīti visām briesmām šī novērošanas sprauga mūs abus neatvai­rāmi pievilka. Tagad es pats brīnos, atcerēdamies, ka tajā šausmīgajā situācijā, kad mums gandrīz neiz­bēgami draudēja vai nu bada nāve, vai vēl drausmī­gāks gals, mēs šās skatīšanās dēļ pat kāvāmies. Mēs manīgi lavījāmies cauri- virtuvei, degdami ziņkārē un baidīdamies sacelt troksni, dunkājām viens otru, grūstījāmies un spārdījāmies, aizmirsuši, ka mūs kuru katru mirkli var atklāt.

Mēs ar mācītāju bijām pilnīgi pretēja rakstura cilvēki ar krasi atšķirīgu domāšanas un rīcības veidu; briesmas un izolētība šo nesaderību vēl vairāk pa­stiprināja. Jau Halifordā man krita uz nerviem viņa bezpalīdzīgā gaušanās, kūtrums un aprobežotība. Viņa nebeidzamā izmisīgā murmulēšana padarīja ne­auglīgas visas manas pūles izdomāt kādu rīcības plānu, kļuva ar katru ieslodzījuma dienu necieša­māka un dažbrīd noveda mani vai līdz trakumam. Viņam nebija ne par matu vairāk savaldības kā dumjam sievišķim. Stundām ilgi viņš varēja raudāt, un esmu pārliecināts — šis dzīves vārgulis patiešām domāja, ka viņa gļēvās asaras kaut kā palīdzēs. Mūsu tumšajā slēptuvē es ne uz brīdi nespēju noro­bežoties no viņa uzmācības. Viņš ēda vairāk par mani, un veltīgi es pūlējos viņam iestāstīt, ka mūsu vienīgais glābiņš ir palikt šai mājā tik ilgi, kamēr marsieši būs pabeiguši strādāt bedrē, un ka drīz mums aptrūks ēdamā. Viņš neēda bieži, bet, kad ķērās klāt, tad rija bez sāta. Gulēja viņš maz.

Dienām aizritot, viņa vieglprātīgā izrīkošanās pa­darīja mūsu stāvokli tik kritisku un bīstamu, ka es pret savu gribu biju spiests viņam piedraudēt un bei­dzot pat laist darbā dūres. Tas līdzēja, bet ne uz ilgu laiku. Viņš bija viens no tiem vājajiem, gļēvajiem, pretīgajiem radījumiem, kam it nemaz nav pašlep­numa, toties netrūkst izmanīgas viltības, un kas ne­skatās acīs ne dievam, ne cilvēkiem, ne arī paši sev.

Man ir nepatīkami to atcerēties un aprakstīt, taču es gribu, lai mans stāsts būtu patiess līdz galam. Tie, kam nav bijis jāsastopas ar dzīves tumšajām un bais­mīgajām pusēm, droši vien steigsies nosodīt manu brutalitāti un niknuma uzliesmojumus mūsu traģē­dijas pēdējā posmā, jo viņi gan zina, kas ir slikti un kas ir labi, bet nezina, uz ko var būt spējīgi izmi­sumā iedzīti cilvēki. Turpretī tie, kas paši ir izjutuši ēnas saltumu un nolaidušies līdz stihijas tumšajām dzīlēm, sapratīs mani un būs žēlsirdīgāki.

Un, kamēr mēs tur savā krēslainajā slēptuvē čuk­stot strīdējāmies, rāvām viens otram no rokām ēdienu un dzērienu, cīkstējāmies un kāvāmies, ārā bedrē šā baismīgā jūnija žilbinošajā saulē rosījās dīvainās būtnes no Marsa, darīdamas savus mums neizprotamos darbus. Tagad es pastāstīšu, ko jaunu tur ieraudzīju, kad pēc laba laika uzdrošinājos atkal atgriezties pie spraugas. Bija ieradušās vēl vismaz trīs kaujas mašīnas un atgādājušas šurp kaut kādas jaunas ierīces, kas stāvēja sarindotas pie cilindra. Otrā darba mašīna tagad bija pabeigta un apkal­poja vienu no šām jaunajām ierīcēm. Tās korpuss pēc formas atgādināja piena kannu; virs tā griezās bumbierveida piltuve, un apakšā apaļā rezervuārā strūklā tecēja balts pulveris.

Piltuvi grieza viens no darba mašīnas taustekļiem. Ar divām lāpstveida rokām tā raka mālus un svieda piltuvē, bet ar trešo laiku pa laikam atvēra durtiņas korpusa vidusdaļā un izgrāba rūsgani melnus izde­džus. Otrs metāla tausteklis pa šķautnainu reni aiz­mēza pulveri no rezervuāra uz kādu citu tilpni, ko manam skatienam paslēpa zilganu putekļu kaudze. No šās neredzamās tilpnes augšup stīgoja zaļu dūmu strūkliņa, paceldamās vertikāli rāmajā gaisā. Tad ar klusu, melodisku šķindoņu darba mašīna gluži kā garu tālskati izbīdīja uz priekšu taustekli, kas vēl pirms sekundes bija tikai neliels izcilnis pie tās kor­pusa, un pasniedzās pāri mālu kaudzei. Nākamajā acumirklī tausteklis jau bija pacēlis gaisā baltu alu­mīnija stieni, vēl kvēlojošu un žilbinoši spožu, un novietojis to pie citiem augošajā grēdā bedres malā. No saules rieta līdz pirmajām zvaigznēm šī izveicīgā mašīna izgatavoja vairāk nekā simt šādu stieņu tieši no māliem, un zilganā pulvera kaudze auga augumā, līdz pacēlās jau pāri bedres malai.

So mašīnu atrās, sarežģītās kustības krasi kontras­tēja ar pašu marsiešu gausumu un neveiklību, un man vēl ilgi bija sev jāatgādina, ka nevis tās, bet gan viņi ir dzīvas būtnes un to saimnieki.

Tobrīd, kad bedrē tika atvesti pirmie cilvēki, pie spraugas atradās mācītājs. Es sakņupis sēdēju lejā un saspringti klausījos. Viņš spēji atrāvās atpakaļ, un es, izbijies, ka mūs pamanīs, sastingu šausmās. Mācītājs nošļūca lejup pa gruvešiem un pieplaka pie grīdas tumsā man blakus, kaut ko nesakarīgi murminādams un žestikulēdams. Uz mirkli viņa iz­bīlis pielipa arī man. Ar rokas mājienu viņš lika saprast, ka pie spraugas vairs neatgriezīsies, un pēc maza brītiņa, ziņkāres urdīts, es sadūšojos, piecēlos kājās pārkāpu viņam pāri un uzrausos uz sijas. Sā­kumā es nevarēju saprast, kāpēc viņš tā pārbijies. Bija jau krēsla, debesīs blāvi mirgoja mazas zvaig­znītes, bet bedri apgaismoja plaiksnīga zaļa uguns no alumīnija izgatavošanas ierīcēm. Skats uz šo ņirbīgo, zaļo spožumu un kustīgajām, melnajām ēnām atstāja dīvaini baismu iespaidu. Pa vidu un pāri tam visam, nemaz nebaidīdamies, lidinājās sikspārņi. Ķepurojo­šies marsieši vairs nebija redzami, tos paslēpa zili zaļā pulvera grēda. Vienā bedres stūrī stāvēja kau­jas mašīna ar ievilktām, saīsinātām kājām. Tad pie­peši cauri mašīnu žvadzoņai atskanēja tā kā cilvēku balsis, bet pirmajā brīdī es to pat īsti neaptvēru.

Pieplacis pie spraugas, es cieši vēroju šo kaujas mašīnu un tagad pats savām acīm pārliecinājos, ka tajā patiešām atrodas marsietis. Kad uzšāvās zaļās liesmas, es varēju saskatīt viņa eļļaini spīdīgo ādu un spožās acis. Un tad piepeši es izdzirdēju klie­dzienu un redzēju garu taustekli pastiepjamies pāri mašīnas plecam uz nelielu grozu, kas karājās aiz­mugurē. Mirkli vēlāk tausteklis pacēla augstu pret zvaigžņotajām debesīm kaut ko tumšu, kas izmisīgi ķepurojās tā skavās, un, kad šis mīklainais, melnais objekts tika nolaists lejup, es, uzplaiksnoties zaļajai gaismai, saskatīju, ka tas ir cilvēks. Vienu mirkli es viņu redzēju pilnīgi skaidri. Tas bija tukls, sārts pusmūža vīrietis labās drēbēs: pirms trim dienām viņš droši vien cienīgi staigāja pa šo pasauli. Es redzēju viņa plaši ieplestās acis un gaismas atspī- dumus uz pogām un pulksteņķēdes. Viņš nozuda aiz kaudzes, un uz mirkli iestājās klusums. Tad atska­nēja griezīgi kliedzieni un ilga, apmierināta marsiešu sēkšana . . .

Es noklunkuroju zemē, pietrūkos kājās un, aizspie­dis ausis, iemuku trauku mazgātavā. Mācītājs, kas vēl arvien klusu sēdēja turpat, galvu rokām apķēris, paskatījās uz mani, kad skrēju garām, skaļi ieklie­dzās aiz bailēm, ka es viņu pametu, un teciņiem ne­sās man pakaļ…

Tai naktī, kad mēs tupējām trauku mazgātavā, pār­dzīvodami nāves bailes, bet tik tikko spēdami pār­varēt dīvaino kārdinājumu paraudzīties pa spraugu, es, lai cik liela bija mana apņēmība kaut ko uzsākt, veltīgi pūlējos izgudrot kādu glābšanās plānu. Bet otrā dienā es ar vēsu prātu ņēmos apsvērt situā­ciju. Ar mācītāju apspriesties nebija iespējams, briesmīgās bailes viņam bija laupījušas saprātu un domāšanas spējas, atstājot tikai primitīvas dziņas. Faktiski viņš jau bija noslīdējis līdz dzīvnieka līme­nim, bet es, kā mēdz teikt, saņēmu sevi cieši rokās. Aukstasinīgi visu apdomājis, es nospriedu, ka, lai cik bīstams ir mūsu stāvoklis, pagaidām vēl nav pamata padoties pilnīgam izmisumam. Mēs diezgan droši varējām cerēt, ka marsieši bedrē apmetušies tikai pagaidām. Un, ja arī viņi te ierīkos pastāvīgu no­metni, diez vai uzskatīs par nepieciešamu to apsar­gāt, tā ka mums varbūt radīsies izdevība aizbēgt. Es arī ļoti rūpīgi apsvēru iespēju izrakt pazemes eju uz pretējo pusi, taču risks, ka mēs tur varam uzdur­ties kādai sardzē stāvošai kaujas mašīnai, šķita pārāk liels. Pie tam man būtu jārok vienam pašam. Uz mā­cītāja palīdzību nebija ko cerēt.

Trešajā dienā, ja atmiņa mani neviļ, manā acu priekšā tika nogalināts jauneklis. Tā bija vienīgā reize, kad es redzēju, kā barojas marsieši. Pēc tam es gandrīz veselu dienu netuvojos spraugai. Es iegāju trauku mazgātavā, izcēlu durvis un vairākas stundas cītīgi raku ar savu cirvīti, cenzdamies darboties iespējami klusu. Bet, kad biju izracis apmēram divas pēdas dziļu alu, irdenā zeme ar troksni iebruka, un es vairs neuzdrīkstējos turpināt. Baiļu pārņemts, es ilgi gulēju turpat uz grīdas, neuzdrošinādamies pat pakustēties. Pēc tam es vispār atmetu domu par ejas rakšanu.

Cik satriecošu iespaidu uz mani bija atstājuši mar­sieši, liecina šāds fakts. Sākumā es neloloju tikpat kā nekādas cerības, ka mūs varētu izglābt cilvēku uz­vara pār viņiem. Bet ceturtajā vai piektajā naktī es izdzirdēju smago lielgabalu šāvienus.

Bija dziļa nakts, un spoži spīdēja mēness. Marsieši bija aizvākuši projām zemes racēju un arī paši kaut kur nozuduši; tikai viena kaujas mašīna stāvēja uz bedres tālākās malas, un tieši zem manas novēroša­nas spraugas bedres stūrī, ko es nevarēju redzēt, strādāja darba mašīnas. Bedri ietina tumsa, ko klie­dēja tikai baltās mēness gaismas strēles un blāvs spožums no darba mašīnas. Izņemot tās šķindoņu, nebija dzirdams ne troksnītis. Nakts bija brīnišķīgi skaidra un rāma. Šķita, ka pasaules telpā ir tikai mēness un viena planēta. Piepeši kaut kur tālumā iekaucās suns, un šī pazīstamā skaņa lika man ieklausīties vērīgāk. Es gluži skaidri izdzirdēju tādu dunoņu, it kā šautu smagie lielgabali. Es saskaitīju sešus šāvienus un pēc ilga pārtraukuma — vēl sešus. Un tad viss apklusa.