3 HORSELAS TĪRELĪ

Es tur atradu nelielu pūlīti — cilvēku divdesmit, kas bija aplenkuši milzīgo bedri, kurā gulēja cilindrs. Es jau esmu aprakstījis šā kolosālā, zemē iegrimušā priekšmeta izskatu. Zāle un grants visapkārt tam šķita apsvilusi it kā no sprādziena. Acīmredzot šāviņa trieciens bija radījis uguns uzliesmojumu. Hender- sona un Odžilvija tur nebija. Saprazdami, ka patla­ban nekas nav darāms, viņi laikam bija aizgājuši uz Hendersona māju paēst brokastis.

Četri vai pieci zēni, kājas kūļādami, sēdēja uz bedres malas un uzjautrinājās, apmētājot ar akme­ņiem gigantisko cilindru. Kad es aizrādīju, ka tā nevajag darīt, viņi sāka spēlēt «sunīšus», skraidīdami šurp un turp starp skatītājiem.

To vidū bija pāris puišu ar velosipēdiem, dārz­nieks, kura pakalpojumus es šad tad izmantoju, kāda meiča ar zīdaini uz rokas, miesnieks Gregs ar savu mazo dēlēnu un divi vai trīs dīkdieņi un golfa bum­biņu pienesēji, kas parasti slaistījās dzelzceļa staci­jas apkārtnē. Runāts tika ļoti maz. Tolaik reti kādam no Anglijas vienkāršajiem ļaudīm bija kaut mazākā jēga par astronomiju. Vairums klātesošo klusēdami blenza uz lielo, galdam līdzīgo cilindra galu, kas vēl arvien stāvēja tāpat, kā Hendersons ar Odžilviju to bija atstājuši. Ļaudis šķita vīlušies, gaidītās pārogļo- jušos līķu kaudzes vietā ieraudzīdami šo nedzīvo milzeni. Kamēr es biju tur, daži aizgāja projām un ieradās citi. Es nokāpu bedrē, un man likās, it kā es zem kājām sajustu vāju kustību. Cilindra gals no­teikti vairs negriezās.

Tikai tagad, kad biju pienācis tik tuvu, es īsteni aptvēru, cik šis priekšmets savāds. Pirmajā acu uzmetienā tas tiešām nelikās vairāk uztraukuma vērts kā apgāzušies rati vai pār ceļu novēlies koks. Pat vēl ne tik. Tas visvairāk atgādināja pa pusei zemē ieraktu, aprūsējušu gāzes balonu. Vajadzēja būt samērā labi izglītotam cilvēkam, lai saprastu, ka pelēkais, zvīņainais slānis, kas sedza cilindru, nav parasts oksīds, ka dzeltenīgi baltajam metālam, kas spīdēja spraugā starp tā vāku un korpusu, ir nere­dzēta, sveša nokrāsa. Vairumam skatītāju jēdziens «eksterestriāls» neko nenozīmēja.

Tajā brīdī man jau bija pilnīgi skaidrs, ka šis priekšmets ir nokritis no Marsa, taču likās neticami, ka tajā atrodas kāds dzīvs radījums. Es domāju, ka cilindrs var atskrūvēties automātiski. Par spīti Odžil- vija spriedumiem es vēl arvien ticēju, ka uz Marsa ir cilvēki. Mana fantāzija sāka darboties: es iztē­lojos, ka atsūtītajā tvertnē ir manuskripts, apsvēru grūtības, kādas mums varētu rasties tā atšifrēšanā, minēiu, vai mēs tajā atradīsim arī monētas, marsiešu izstrādājumu paraugus, un tā tālāk. Taču tādam no­lūkam cilindrs bija mazliet par lielu. Es degu nepa­cietībā redzēt to atvērtu. Tā kā patlaban te nekā vairāk nebija ko redzēt, ap pulksten vienpadsmitiem es, šādu domu pilns, atgriezos savā mājā Meiberijā. Taču man bra grūti piesēsties pie saviem abstrakta­jiem pētījumiem.

Pēcpusdienā tīrelī izskatījās iau pavisam citādi. Vakara avīžu agrie izdevumi bija satraukuši Lon­donu ar milzīgiem virsrakstiem:

* «SŪTĪJUMS NO MARSA», «SVARĪGS ZIŅOJUMS NO VOKINGAS», un tā joprojām. Bez tam Odžilviia telegramma Astro- nomiias biedrībai bra sacēlusi kājās visas observato­rijas Apvienotajā Karalistē.

Uz ceļa pie smilšu karjera tagad stāvēja savs pus­ducis vai vairāk ekipāžu no Vokingas staciias. vaļējs faeto^s no Tobemas un kāda visai majestātiska ka­riete. Turpat līdzās atradās vesela kaudze velosipēdu. Bez tam daudzi par spīti karstaiai dienai biia atnā­kuši kāiām no Vokingas un Čērtsijas, tā ka tīrelī bija salasījies krietns laužu pūlis, kurā redzēja arī pāris uzkrītoši ģērbušās dāmas.

Saule svelmaini karsēja, debesīs nebija ne māko­nīša, gaisā ne vēsmiņas, un vienīgi zem retajām priedēm varēja atrast paēnu. Degošais virsājs bija apdzēsts, bet viss līdzenums uz Oteršovas pusi, cik tālu vien sniedza skatiens, rēgojās melns, un no tā vēl cēlās vertikālas dūmu strūkliņas. Kāds uzņēmīgs Čobemroudas tirgotājs bija atsūtījis šurp savu dēlu ar zaļiem āboliem un ingveralus pudelēm piekrau­tiem ratiņiem.

Piegājis pie bedres malas, es ieraudzīju lejā ap­mēram pusduci vīru — Hendersonu, Odžilviju, vēl kādu gara auguma gaišmatainu vīrieti (tas, kā vēlāk uzzināju, bija Stents, Karaliskais astronoms) un dažus strādniekus ar lāpstām un kapļiem. Stents skaļā, augstā balsī deva rīkojumus. Viņš stāvēja uz cilin­dra, kas tagad acīmredzot bija jau daudz vēsāks. Viņa seja bija pietvīkusi un sviedriem norasojusi, un šķita, ka kaut kas viņu sadusmojis.

Liela daļa cilindra bija jau atrakta, taču tā apak­šējais gals vēl arvien atradās zemē. Tiklīdz Odžilvijs skatītāju pūlī uz bedres malas pamanīja mani, viņš uzsauca, lai es nokāpjot lejā, un palūdza, vai es ne­varētu aiziet pie lorda Hiltona, muižas īpašnieka.

Nemitīgi pieaugošais pūlis, viņš teica, it sevišķi zēni, sākot nopietni traucēt atrakšanu. Viņš gribēja, lai ap bedri uztaisītu vieglu iežogojumu, kas neļautu ļaudīm pienākt pārāk tuvu. Viņš pastāstīja, ka vēl arvien laiku pa laikam tvertnē esot dzirdams kluss troksnis, bet strādnieki nav varējuši atskrūvēt galu, jo neesot kur pieķerties. Tvertnei acīmredzot bija ārkārtīgi biezas sienas, un pilnīgi iespējams, ka vā­jās skaņas, ko mēs dzirdējām, patiesībā nozīmēja skaļu rosīšanos iekšpusē.

Es ar prieku biju gatavs izpildīt Odžilvija lūgumu un tādējādi kļūt par privileģētu skatītāju iekšpus paredzētā iežogojuma. Lordu Hiltonu es nesastapu mājās, bet man pateica, ka viņš atgriezīšoties no Londonas pulksten sešos ar Vaterlo vilcienu, un, tā kā tobrīd bija tikai vēl ceturksnis pāri pieciem, es aizgāju uz mājām, padzēru tēju un tad devos uz sta­ciju viņu sagaidīt.

Загрузка...