Pirmie cilvēki uz Mēness

9. NODAĻA Sākas izlūkošana

Mēs beidzām skatīties un pagriezāmies viens pret otru ar to pašu domu prātā, ar to pašu jautājumu acīs. Lai šie augi varētu augt, bija jābūt gaisam, kaut retinātam, gaisam, kas arī mums derēs elpošanai.

— Vai atvērsim lūku? — es jautāju.

— Jā! — Keivors sacīja. — Ja tikai tas ir gaiss …

— Pēc neilga laika, — es teicu, — šie augi būs mūsu garumā. Pieņemsim … labi, pieņemsim … Bet vai tas ir droši? Kā lai zina, ka tā viela ir gaiss? Tas var būt slāpeklis… tā var būt pat ogļskābe!

— To viegli pārbaudīt, — Keivors sacīja un sāka rīkoties. Viņš sadabūja prāvu gabalu saburzīta pa­pīra, aizdedzināja to un aši izgrūda pa lūkas ventili. Es saliecos un lūrēju lejup cauri biezajam stiklam, gaidīdams to parādāmies ārpusē — šo mazo liesmu, no kuras liecības bija atkarīgs tik daudz!

Es redzēju, ka papīrs izkrīt ārā un viegli nolidinās uz sniega. Sārtā liesmiņa nozuda. Vienu mirkli šķita, ka tā ir nodzisusi. Bet tad es papīra malā ieraudzīju mazu, zilu mēlīti, kas trīcēdama līda uz priekšu un kļuva lielāka!

Viss papīrs, izņemot vietu, kur tas tieši saskārās ar sniegu, klusi pārogļojās un sačokurojās, raidīdams augšup trīsuļojošu dūmu strūkliņu. Man vairs nebija nekādu šaubu: Mēness atmosfēra sastāvēja vai nu no tīra skābekļa, vai gaisa un tātad — ja vien tā nebija pārlieku retināta — spēja apmierināt mūsu organisma vajadzības. Mēs varējām līst laukā no lo­des, nebaidoties par savām dzīvībām!

Es apsēdos ar izplestām kājām pie lūkas un grasī­jos skrūvēt to vaļā, bet Keivors mani apstādināja.

— Vispirms mazu piesardzību, — viņš sacīja un brīdināja, ka, lai gan ārpusē noteikti esot skābekli saturoša atmosfēra, tā varot būt tik ļoti retināta, ka mēs to nepanesīšot. Viņš atgādināja man kalnu sli­mību un pastāstīja par asiņošanu, kas piemeklē aero- nautus, ja viņi pārāk strauji nolaižas. Pēc tam viņš rūpīgi sagatavoja kaut kādu pretīgi garšojošu maisījumu un piespieda arī mani to iedzert. Es no tā jutu nelielu stīvumu ķermenī, bet nekā citādi tas uz mani neiedarbojās. Tad Keivors atļāva sākt at- skrūvēšanu.

Drīz lūkas stikla vāks bija tiktāl atskrūvēts, ka blīvākais gaiss no mūsu lodes sāka izplūst gar vīt­nēm uz āru, sīkdams tā, kā sīc ūdens katliņš pirms uzvārīšanās. Tādēļ Keivors lika man pārtraukt skrū- vēšanu. Bija skaidrs, ka spiediens ārpusē ir stipri mazāks nekā lodes iekšienē. Cik daudz mazāks, to mēs nekādi nevarējām noteikt.

Es sēdēju, turēdams lūkas vāku ar abām rokām, gatavs to atkal aizdarīt, ja, par spīti mūsu kvēlajām cerībām, Mēness atmosfēra galu galā tomēr izrādī­tos pārāk retināta. Keivors sēdēja ar saspiesta skā­bekļa cilindru pa rokai, lai atjaunotu spiedienu lodē. Mēs klusēdami raudzījāmies viens otrā, tad pievēr­sām skatienus fantastiskajai veģetācijai, kas līgoda­mās acīm redzami un klusi auga ārpusē. Joprojām, griezīgi sīcot, no lodes izplūda gaiss.

Man ausīs sāka dobji dunēt, un Keivora rosīšanās troksnis vairs tikpat kā nebija saklausāms. Es pama­nīju, cik kluss viss kļuvis gaisa izretināšanās dēļ. Mūsu gaisam izplūstot pa lūkas vītnēm, tā mitrums kondensējās mazos garaiņu mākonīšos.

Drīz vien es sāku just savādu elpas trūkumu, kas lika sevi manīt visu laiku, kamēr mēs uzturējāmies Mēness ārējā atmosfērā, un diezgan nepatīkamu jutoņu ausis un pie roku nagiem, rīkles galā nejauki kņudēja, taču tas drīz pārgāja.

Bet tad man uznāca reibonis un nelabums, kas vienā rāvienā atņēma visu drosmi. Es piegriezu lū­kas vāku mazliet ciešāk un steidzos Keivoram pa­skaidrot, cik slikti jūtos, bet tagad viņš bija opti­mistiskāk noskaņots. Viņš atbildēja man balsī, kas šķita ārkārtīgi klusa un tāla tāpēc, ka gaiss, kas nesa skaņu, bija stipri retināts. Viņš ieteica ieņemt malku brendija un pats rādīja priekšzīmi. Drīz vien es ju­tos labāk un atkal sāku skrūvēt lūku vaļā. Asiņu du­noņa manās ausīs kļuva skaļāka, un tad es pamanīju, ka izplūstošais gaiss vairs nesīc. Kādu mirkli es nebiju drošs, ka sīkšana tiešām mitējusies.

— Nu? — tik tikko sadzirdami ievaicājās Keivors.

— Nu? — es atjautāju.

— Vai turpināsim?

Es padomāju.

— Vai tas ir viss?

— Ja jūs spējat to izturēt.

Atbildes vietā es turpināju skrūvēt vaļā lūku. Es izcēlu apaļo vāku no lūkas atveres un uzmanīgi no­liku uz saiņa. Pāris sniega pārslas ievirpuļoja iekšā un izgaisa, kad šis svešais, retinātais gaiss ieplūda mūsu lodē. Es nometos ceļos un tad apsēdos pie lū­kas malas, lūrēdams tai pāri. Lejā, kādu jardu no ma­nai sejas, gulēja cilvēka neskartais Mēness sniegs.

īsu brīdi valdīja pilnīgs klusums. Mūsu acis sasta­pās.

— Vai tas pārāk nenomoka jūsu plaušas? — Kei­vors jautāja.

— Nē, — es atbildēju. — Varu izturēt.

Keivors pasniedzās pēc savas segas, izbāza galvu pa caurumu tās vidū un ietinās tajā. Viņš apsēdās uz lūkas malas un ļāva kājām nokarāties ārpusē, tā ka tās atradās tikai sešas collas no Mēness grunts.

Mirkli vilcinājies, viņš pasliecās uz priekšu, nolēca šīs dažas collas un nostājās uz vēl nekad nemītās Mēness zemes.

Kad Keivors paspēra soli tālāk, es viņu redzēju groteski izķēmotu caur stikla malu. Viņš brīdi pa­stāvēja, raudzīdamies apkārt, tad saņēmās un lēca.

Stikls visu izkropļoja, bet man šis lēciens likās ār­kārtīgi liels. Ar vienu vienīgu lēcienu Keivors bija attālinājies no lodes par divdesmit vai trīsdesmit pēdām. Tagad viņš stāvēja augstu uz klints bluķa un māja man ar rokām. Varbūt viņš arī kliedza, bet skaņa mani nesasniedza. Kā gan viņš spēja izdarīt tādu lēcienu? Es jutos kā cilvēks, kas tikko redzējis jaunu burvju triku.

Gluži apmulsis, arī es izrausos pa lūku un pieslē- jos kājās. Tieši man priekšā bija saplakusi sniega kupena un izveidojies tāds kā grāvis. Es paspēru soli un lēcu.

Es jutu, ka lidoju pa gaisu, redzēju klinti, uz ku­ras, gaidīdams mani, stāvēja Keivors, pieķēros pie tās un paliku turamies rokās, bezgala izbrīnījies par savu lēcienu. Pār lūpām man izlauzās samocīts smiekliņš. Es biju ārkārtīgi apjucis. Keivors noliecās un svelpjošā balsī uzkliedza, lai esot piesardzīgs.

Es biju aizmirsis, ka uz Mēness, kam ir tikai astotā daļa Zemes masas un četrreiz mazāks diametrs, mans svars ir sešas reizes mazāks nekā uz Zemes. Bet nu šis fakts gribot negribot bija jāatceras.

— Mēs tagad esam atbrīvojušies no Zemes mā­muļas grožiem, — Keivors sacīja.

Es uzmanīgi uzrausos uz klints un, kustēdamies piesardzīgi kā reimatisma slimnieks, nostājos blakus Keivoram spožajā saules gaismā. Lode gulēja aiz mums uz savas kūstošās kupenas trīsdesmit pēdu attālu.

Cik vien tālu acis varēja pārskatīt klinšu jūkli, kas

klāja krātera dibenu, visur redzēja augam tos pašus dzelkšņainos krūmus, kādi bija ap mums; šur tur starp tiem pacēlās masīvie kaktusveida «koki» un vidēja spilgti sarkani un purpursārti ķērpji, kuri auga tik ātri, ka šķita lienam pār klintīm. Tobrīd man likās, ka viss krāteris līdz pat malas augstajai kraujai ir vieni vienīgi džungļi.

Šī klints siena, izņemot pašu piekāji, bija kaila, ar balstveida izvirzījumiem, terasēm un platformām, kas šimbrīžam sevišķi nepiesaistīja mūsu uzmanību. Tā visos virzienos bija no mums daudzu jūdžu tā­lumā, mēs atradāmies gandrīz pašā krātera centrā un redzējām to cauri vēja dzītas miglas plīvuram. Jā, tagad šajā retinātajā gaisā bija uzradies arī vējš, ātrs, bet viegls vējš, kas stipri saldēja, taču citādi gan­drīz nemaz nebija sajūtams. Tas pūta apkārt krāte­rim, kā šķita, no austrumu sienas pakājes miglainās tumsas uz silto, apgaismoto pusi. Bija grūti skatīties šajā miglā; mēs varējām to darīt tikai ar puspievēr­tām acīm, pielikuši plaukstas pie pieres, lai neap- žilbtu no nekustīgās saules negantā spožuma.

— Šķiet, te nav nekādu dzīvu radību, — Keivors sacīja. — Pilnīgs tuksnesis.

Es atkal palūkojos apkārt. Mani vēl joprojām ne­pameta cerība ieraudzīt cilvēkam līdzīgu būtņu ek­sistences lieciniekus — kādu ēkas tornīti, māju vai mašīnu, bet visur, kur skatījos, rēgojās tikai jukju- kām sasvaidīto klinšu šķautnes un kores, dzeloņai­nie krūmi un masīvie kaktusi, kas briestin brieda resnumā, it kā pauzdami visu šādu cerību katego­risku noliegumu.

— Izskatās, ka te ir vienīgi augi, — es teicu. — Ne­kādu citu dzīvu būtņu pēdas es neredzu.

— Ne kukaiņu, ne putnu, nekā! Ne mazākās pa­zīmes, ne miņas no dzīvniekiem. Un, ja būtu … ko gan tie iesāktu naktī? . .. Nē, šeit ir tikai augi.

Es aizēnoju acis ar plaukstu.

— Gluži kā sapņu ainava. Šie dīvainie augi vēl mazāk līdzinās Zemes augiem nekā tie, ko iztēlojā­mies starp klintīm jūras dibenā. Palūkojieties uz to tur! Atgādina ķirzaku, kas pārvērtusies augā. Un šī žilbinošā gaisma!

— Ir vēl tikai agrs rīts, — Keivors sacīja.

Viņš nopūtās un paraudzījās apkārt.

— Šī pasaule nav piemērota cilvēkiem, — viņš teica. — Un tomēr savā ziņā tā ir pievilcīga.

Brīdi klusējis, viņš sāka domīgi dungot.

Es satrūkos no viegla pieskāriena un ieraudzīju, ka man pār zābaku lien zili sarkana ķērpja plēksne. Es paspēru ar kāju, tā sašķīda druskās, un katrs sī­kais gabaliņš atkal sāka augt.

Es izdzirdēju Keivoru spalgi iekliedzamies un sa­pratu, ka viņam iedūries krūma asais dzelksnis. Viņš vilcinājās, ar acīm kaut ko meklēdams apkārtējās klintīs. Kāds izrobots klints rags piepeši bija nokrā­sojies koši sārts. Tas bija ārkārtīgi neparasts sār­tums, kā gaišs fuksīns.

— Paskatieties! — es pagriezdamies bildu, bet Keivors bija pazudis!

Vienu mirkli es stāvēju kā pienaglots. Tad aši spēru soli, lai palūkotos pāri klints malai. Bet, izbrī­nījies par Keivora nozušanu, es atkal aizmirsu, ka mēs atrodamies uz Mēness. Kājas atgrūdiens, ko es izdarīju, sperdams soli, uz Zemes mani būtu aiznesis vienu jardu tālu; uz Mēness tas aiznesa mani piecus sešus jardus pāri klints malai. Bija tāda sajūta kā murgainā sapnī, kad krīti un krīti, jo uz Zemes kri­tiena pirmajā sekundē cilvēks nokrīt sešpadsmit pēdu, bet uz Mēness — divas pēdas un tikai ar sesto daļu sava svara. Ar šo kritienu vai, pareizāk sakot, lēcienu es paveicu apmēram desmit jardu. Šķita, ka tas ilga kādas piecas vai sešas sekundes. Es it kā pel­dēju gaisā un nokritu kā spalva, iegrimdams līdz ceļ­galiem sniega kupenā zilpelēkas, balti dzīslotas klints pakājē.

Paraudzījies apkārt, es saucu: — Keivor! — Bet Keivors nekur nebija redzams.

— Keivor! — es kliedzu skaļāk, un klintis atbal­soja manu saucienu.

Es nikni pagriezos un uzrāpos klints kraujā. — Keivor! — es atkal kliedzu. Mana balss skanēja kā noklīduša jēra blējiens.

Arī lode vairs nebija redzama, un uz mirkli manu sirdi sažņaudza baisma pamestības sajūta.

Tad es ieraudzīju Keivoru. Viņš smējās un žesti­kulēja, lai piesaistītu manu uzmanību. Viņš atradās uz kaila klints laukumiņa divdesmit vai trīsdesmit jardu attālu. Es nevarēju sadzirdēt balsi, bet viņa žesti teica: «Leciet!» Es vilcinājos, atstatums man šķita pārāk liels. Tad es iedomājos, ka man droši vien vajadzētu būt spējīgam aizlēkt tālāk nekā Kei­vors.

Es paspēru soli atpakaļ, sasprindzināju muskuļus un lēcu no visa spēka. Šķita, ka es uzšaujos taisni augšup gaisā un nekad vairs nenonākšu lejā …

Lidot šādā veidā bija reizē šausmīgi un tīksmi, un tik dīvaini kā sapnī. Es sapratu, ka mans lēciens ir bijis pārlieku enerģisks. Es pārlidoju pāri Keivora galvai un ieraudzīju dzelkšņu biezokni ieplakā, kur man vajadzēja nokrist. Nelabi iebļāvies, es izstiepu rokas un iztaisnoju kājas.

Es uzkritu virsū milzīgu apmēru sēnei, kas no trie­ciena sašķīda, izsviezdama uz visām pusēm oranžas sporas un apbērdama mani ar oranžu pulveri. Spļau­dīdamies es aizvēlos sānis un paliku guļam, raustī­damies konvulsīvos smieklos.

Es ieraudzīju Keivora mazo, apaļo seju parādāmies virs dzelkšņainajiem brikšņiem. Viņš kaut ko jautā­joši kliedza. Es dzīros atsaukties, bet nevarēju, jo man trūka elpas. Keivors nāca uz manu pusi, uzma­nīgi līzdams cauri krūmiem.

— Mums jābūt piesardzīgiem, — viņš sacīja. — Šis Mēness ir ļoti nedisciplinēts. Mēs viegli varam sadauzīties.

Keivors palīdzēja man pierausties kājās.

— Jūs pārāk spēcīgi atspērāties, — viņš sacīja, ar roku braucīdams nost no manām drēbēm dzelteno putru. Es stāvēju rāms un smagi elsu, ļaudams viņam notīrīt manus ceļgalus un elkoņus un nolasīt lekciju par manām neveiksmēm. — Mēs īsti neprotam pie­mēroties Mēness gravitācijai. Mūsu muskuļi vēl nav pieraduši. Kad būsiet atguvies, mums mazliet jāpa­trenējas.

Es izvilku divus vai trīs dzelkšņus no plaukstas un apsēdos uz klints bluķa. Mani muskuļi trīcēja, un es sevī pārdzīvoju tādu vilšanos, kādu pēc pirmā kri­tiena izjūt cilvēks, kas uz Zemes mācās braukt ar velosipēdu.

Piepeši Keivoram ienāca prātā, ka dziļās ieplakas dzestrumā pēc siltās saules es varu saaukstēties. Tā­pēc mēs izrāpāmies atpakaļ saules gaismā. Mēs kon­statējām, ka, izņemot dažus nobrāzumus, es krītot nopietni savainojies neesmu, un pēc Keivora ierosi­nājuma sākām lūkoties apkārt, meklēdami drošu un ērtu piezemēšanās vietu manam nākamajam lēcie­nam. Mēs izvēlējāmies plakanu klints muguru kādus desmit jardus atstatu, ko no mums šķīra mazs olīv- zaļu dzeloņkrūmu biezoknītis.

— Leciet no šejienes! — Keivors sacīja, gluži labi iejuzdamies trenera lomā, un norādīja uz vietu ap­mēram četras pēdas no manām kājām. Šis lēciens man izdevās bez grūtībām, un, jāatzīstas, es jutos diezgan apmierināts, kad Keivors nokrita pāris pēdu tuvāk un izbaudīja krūmu dzeloņus,

— Redziet, ir jābūt piesardzīgam, — viņš teica, izvilkdams ērkšķus, un līdz ar to pārstāja būt mans pamācītājs un kļuva man par biedru, apgūstot māku pārvietoties uz Mēness.

Mēs izraudzījāmies vēl vieglāku lēcienu un izda­rījām to bez grūtībām, tad lēcām atkal atpakaļ un tā vairākas reizes, pieradinādami savus muskuļus pie jaunajiem apstākļiem. Es nekad neticētu, ja pats ne­būtu piedzīvojis, ka cilvēks var tik ātri pielāgoties. Pēc pavisam neilga laika, neizdarījuši vēl ne trīsdes­mit lēcienu, mēs jau varējām gandrīz tikpat droši kā uz Zemes noteikt, cik spēcīgam jābūt atspērienam, lai pārvarētu kādu attālumu.

Un visu šo laiku mums apkārt auga Mēness augi, strauji pieņemdamies garumā un resnumā, zaroda- mies un samudžinādamies arvien blīvākā un aug­stākā biežņā — dzelkšņainie krūmi, milzīgie kaktusi, dažādas sēnes, ķērpji un gaļīgi biezlapji, dīvainas starveidīgas un lokumainas augu formas. Bet mēs bi­jām tā aizņemti ar lēkšanu, ka šimbrīžam nepievēr­sām uzmanību to sparīgajai audzelībai.

Mūs bija pārņēmusi ārkārtīga pacilātība. Daļēji, man šķiet, to radīja sajūta, ka esam atbrīvojušies no ieslodzījuma lodē. Taču galvenais tās cēlonis bija vieglais, tīkamais gaiss, kas, manuprāt, saturēja vai­rāk skābekļa nekā Zemes atmosfēra. Par spīti tam, ka viss mums apkārt bija tik dīvains un neparasts, es jutos drosmīgs un alku pēc piedzīvojumiem kā kok- nejietis, kas pirmoreiz nokļuvis kalnos. Un, kaut gan mēs atradāmies aci pret aci ar Nezināmo, nedomāju, ka Keivoram vai man būtu ienācis prātā sevišķi baidīties.

Mēs bijām uzņēmības gara pilni. Noskatījuši ķērp­jiem apaugušu pauguru apmēram piecpadsmit jardu atstatu, mēs viens pēc otra izveicīgi aizlēcām uz to.

— Labi! — mēs viens otram uzsaucām. — Labi!

Keivors paspēra trīs soļus un startēja uz vilinošu sniega nogāzi, kas atradās vairāk nekā divdesmit jardu tālu. Vienu mirkli es stāvēju, pēkšņi aptvēris, cik groteski izskatās viņa planējošā figūra — viņa netīrā kriketa cepure, izspūrušie mati, mazais, apaļī­gais rumpis ar velosipēdista biksēs ietērptajām, aug­stu uzrautajām kājām — uz Mēness peizāžas noslē­pumainā plašuma fona. Man uznāca nevaldāmi smiekli, un tad es paspēru soli, lai viņam sekotu. Plakš! Es nokritu Keivoram līdzās.

Mēs spērām vēl dažus milža soļus, izdarījām vēl trīs vai četrus lēcienus un tad beidzot apsēdāmies ķērpjiem pieaugušā ieplakā. Mūsu plaušas vai­rāk nejaudāja. Mēs sēdējām, turēdami sānus un at- vilkdami elpu, un atzinīgi lūkojāmies viens otrā. Keivors izdvesa kaut ko par «brīnumainām sajū­tām». Un tad man piepeši ienāca prātā kāda doma. Pirmajā mirklī tā nelikās sevišķi nelāga doma, tas bija tikai šādā situācijā gluži dabisks jautājums.

— Starp citu, — es teicu, — kur ir mūsu lode?

Keivors paskatījās uz mani.

— Ko?

Jautājuma īstā jēga asi ietriecās manas smadze­nēs.

— Keivor! — es iesaucos, satverdams viņa dilbu. — Kur ir lode?