Pirmie cilvēki uz Mēness

5. NODAĻA Ceļojums uz Mēnesi

Drīz Keivors nodzēsa gaismu. Viņš teica, ka mums neesot diezcik lieli enerģijas krājumi un tie jāpie- taupot lasīšanai. Kādu laiku — nezinu, ilgi vai ne­ilgi — visu ietina akla tumsa.

No melnā tukšuma uzpeldēja jautājums.

— Kā mēs lidojam? — es vaicāju. — Kāds ir mūsu virziens?

— Mēs lidojam projām no Zemes pa tangenti un, tā kā Mēness ir tuvu trešajam ceturksnim, dodamies tā virzienā. Es atvēršu aizvaru …

Atskanēja klikšķis, un lodes ārējā apvalkā atvā- zās logs. Debesis ārpusē bija tikpat melnas kā tumsa iekšpusē, bet atvērtā loga veidolu iezīmēja neskai­tāmu zvaigžņu miriādi.

Tie, kas ir redzējuši zvaigžņotas debesis tikai no Zemes, nevar iedomāties, kā tās izskatās, kad gaisa puscaurspīdīgais, dūmakainais plīvurs ir atvilkts lost. Uz Zemes līdz mums nonāk tikai izkliedēti zvaigžņu spožuma atspulgi, kas izspiedušies cauri mūsu miglainajai atmosfērai. Bet nu beidzot es sa­pratu, ko nozīmē debesu karapulki!

Drīz vien mēs pieredzējām vēl dīvainākas lietas, bet šīs zvaigznēm nosētās bezgaisa debesis es laikam gan atcerēšos ilgāk par visu.

Mazais logs ar klikšķi aizvērās, otrs tam līdzās at­sprāga vaļā un tūlīt atkal aizcirtās, tad atvāzās tre­šais, un man uz mirkli bija jāaiztaisa acis, vairoties no Mēness žilbinošā spožuma. Kādu brīdi es raudzī­jos uz Keivoru un baltas vizmas pārlietajām apkār­tējām lietām, lai acis atkal pierastu pie gaismas, un tikai tad varēju tās pievērst šim bezkrāsainā spozmē kvēlojošajam spīdeklim.

Četri logi bija atvērti, lai Mēness pievilkšanas spēks iedarbotos uz visiem priekšmetiem mūsu lodē. Es jutu, ka vairs brīvi nepeldu telpā, ka manas kā­jas atbalstās uz stikla sienas Mēness virzienā. Arī segas un pārtikas kastes lēnām slīdēja lejup pa stiklu un drīz vien sablīvējās šajā lodes sektorā, daļēji aiz­segdamas skatu. Man, protams, šķita, ka es raugos «lejup», kad skatījos uz Mēnesi. Uz Zemes «lejup» nozīmē Zemes virzienā — tā, kā krīt lietas, — un «augšup» ir pretējais virziens. Tagad mūs pievilka Mēness gravitācija, un, lai cik ačgārni tas likās, Zeme atradās virs mūsu galvām. Un, protams, kad visi keivorīta aizvari bija nolaisti, «lejup» nozī­mēja — uz mūsu lodes centru, bet «augšup» — uz tās ārsienām.

Arī tas bija dīvaini, Zemes cilvēkam neparasti, ka gaisma nāca no apakšas. Uz Zemes gaisma krīt no augšas vai ieslīpi uz leju, bet šeit tās avots atradās mums zem kājām, un, lai redzētu savas ēnas, bija jāskatās uz augšu.

Sākumā man mazliet reiba galva, stāvot ta uz caurspīdīga, bieza stikla un raugoties lejup uz Me- nesi cauri simtiem tūkstošiem jūdžu Visuma telpas, bet ļoti drīz šis nelabums pārgāja. Turklāt tas bija vienreizīgi krāšņs skats!

Lasītājs to vislabāk varēs iztēloties, ja siltā vasa­ras naktī nogulsies zemē un starp paceltām kājām raudzīsies uz Mēnesi, tikai šeit nezin kādēļ — var­būt tāpēc, ka bezgaisa telpa padarīja to daudz spo­žāku, — Mēness šķita jau krietni lielāks, nekā tas izskatās no Zemes. Vissīkākās tā virsmas detaļas bija skaidri saredzamas. Un, tā kā mēs uz Mēnesi nelū­kojāmies cauri gaisa slānim, tā kontūra bija spoža un asa, bez vainaga vai izplūduša vizmojuma, un zvaigžņu putekļi, kas klāja debesis, mirgoja pie pa­šas tā malas, bet otrā pusē skaidri iezīmēja Mēness neapgaismotās daļas apveidu. Tā stāvot un raugo­ties uz Mēnesi starp savām kājām, mani atkal ar desmitkārt lielāku spēku pārņēma neiespējamības sajūta, kas, brīžiem atkāpdamās, brīžiem uzmākda­mās, bija pavadījusi mani kopš starta brīža.

— Keivor, — es sacīju, — man ir ērmoti ap dūšu. Tās kompānijas, ko mēs taisījāmies dibināt, un viss tas par minerāliem …

— Nu?

— Es neko tādu neredzu …

— Nē, — Keivors sacīja, — bet jūs tiksiet tam pāri.

— Man šķiet, es esmu spējīgs pielāgoties jebku­riem apstākļiem. Un tomēr patlaban … Uz brīdi man gandrīz likās, ka pasaule vispār nekad nav eksistē­jusi.

— Varbūt šis «Lloyd's News» eksemplārs jums pa­līdzēs.

Kādu mirkli es blenzu uz laikraksta lapu, tad pa­cēlu to pie sejas un konstatēju, ka gluži viegli varu izlasīt iespiesto tekstu. Es uzgāju sleju ar sludināju­miem. «Džentlmenis aizdod naudu no personiskiem līdzekļiem,» es izlasīju. Es pazinu šo džentlmeni. Kāds savādnieks gribēja pārdot «gluži jaunu Kate- veja firmas velosipēdu, kas maksā 15 mārciņu», par piecām mārciņām, un trūkumā nonākusi lēdija pie­dāvāja ļoti lēti pārdot dažus zivju nažus un dakšiņas, savu «kāzu dāvanu». Droši vien patlaban, kad es lasīju šos sludinājumus, kāda vientiesīga dvēsele vērtējoši aplūkoja šos nažus un dakšiņas, kāda cita uzvaroši aizbrauca ar nopirkto velosipēdu, bet trešā paļāvīgi konsultējās ar labdarīgo, bagāto džentlmeni. Es iesmējos un izlaidu laikrakstu no rokām.

— Vai mūs var redzēt no Zemes? — es vaicāju.

— Kāpēc jūs tā jautājat?

— Es pazīstu vienu cilvēku, kas ļoti interesējas par astronomiju. Man ienāca prātā, ka būtu diezgan jocīgi, ja … mans draugs šai brīdī raudzītos tele­skopā.

— Visspēcīgākajā Zemes teleskopā mūs pat ta­gad varētu saskatīt tikai kā niecīgu punktiņu.

Kādu brīdi es klusēdams vēros uz Mēnesi.

— Tā ir pasaule, — es sacīju. — Šeit tas jūtams nesalīdzināmi vairāk nekā uz Zemes. Varbūt arī cilvēki…

— Cilvēki! — Keivors iesaucās. — Nē! Izmetiet to no galvas! Iedomājieties, ka esat devies supertālā Arktikas ceļojumā un pētījat neapdzīvotas, tuksne­sīgas teritorijas. Paskatieties! — viņš norādīja ar roku uz balto spozmi lejā. — Tā ir mirusi pasaule, mirusi! Milzīgi izdzisuši vulkāni, pirmatnēji lavas sa­blīvējumi, sniega vai sasalušas ogļskābes tuksneši, visur grunts nogruvumu kraujas, plaisas un aizas. Nekas tur nenotiek. Cilvēki ir sistemātiski novēro­juši šo planētu teleskopos vairāk nekā divsimt gadu. Kā jūs domājat, vai daudz pārmaiņu viņi ir redzē­juši?

— Nekādās.

— Ir neapšaubāmi konstatēti divi grunts nogru­vumi, arī it kā vienas plaisas rašanās un neliela pe­riodiska krāsas izmaiņa, un tas ir viss.

— Es nezināju, ka pat tas ir novērots.

— O, jā! Bet par cilvēkiem nevar būt ne runas!

— Starp citu, — es jautāju, — cik mazs priekš­mets uz Mēness būtu saskatāms vislielākajos tele­skopos?

— Varētu redzēt, teiksim, prāvu baznīcu. Protams, būtu saskatāmas pilsētas vai celtnes un jebkurš lie­lāks cilvēku roku veidojums. Varbūt tur ir kukaiņi, piemēram, skudrām līdzīgi radījumi, kas no Mēness nakts var paslēpties dziļās alās, vai arī kāds pavisam jauns dzīvu būtņu paveids, kāda nav uz Zemes. Tas ir visvairāk iespējams, ja mēs tur vispār atradīsim dzīvību. Padomājiet par apstākļu atšķirību! Dzīvī­bai uz Mēness jāpielāgojas dienai, kuras garums līdzinās četrpadsmit Zemes dienām, — četrpadsmit dienas nepārtraukti kveldē saule, un tad seko tikpat ilga nakts, kas kļūst arvien aukstāka un aukstāka zem šīm saltajām, dzedrajām zvaigznēm. Mēness naktij ir jābūt nežēlīgi aukstai, temperatūra tur no­krīt līdz absolūtajai nullei, tas ir, divsimt septiņdes­mit trīs grādiem pēc Celsija zem ūdens sasalšanas punkta uz Zemes. Ja tur ir dzīvi radījumi, tiem, lai pārlaistu kādu nakti, jāliekas ziemas guļā un katru dienu atkal jāceļas augšā. — Keivors brīdi padomāja un tad turpināja: — Iespējams, ka tur mīt kaut kādi tārpiem līdzīgi rāpuļi, kas uzņem gaisu cietā veidā, kā sliekas rij zemi, vai arī biezādaini briesmoņi…

— Starp citu, — es sacīju, — kāpēc mēs nepaņē­mām līdz ieročus?

Keivors uz to nekā neatbildēja.

— Nē, — viņš sacīja, — mums jāturpina ceļojums. Kad nokļūsim uz Mēness, tad jau redzēsim.

Es kaut ko atcerējos.

— Lai kādi tur būtu apstākļi, — es teicu, — vis­maz minerālus mēs tur atradīsim.

Drīz vien Keivors man pavēstīja, ka viņš gribot mazliet izmainīt kursu, īsu brīdi ļaujot uz mūsu lodi iedarboties Zemes pievilkšanas spēkam. Viņš atvēr­šot uz trīsdesmit sekundēm vienu aizvaru Zemes pusē. Viņš brīdināja, ka man reibšot galva, un ieteica izstiept rokas pret stiklu, lai krītot atmestos uz tām. Es paklausīju viņa padomam un atspiedos ar kājām pret pārtikas kastēm un gaisa cilindriem, lai tie neuzveltos man virsū. Tad logs ar klikšķi atvērās. Es neveikli nokritu uz rokām un sejas un uz mirkli starp saviem izplestajiem pirkstiem ieraudzīju mūsu māmuļu Zemi — planētu debesīs zem sevis.

Mēs vēl arvien bijām tai ļoti tuvu — Keivors teica, ka attālums esot apmēram astoņsimt jūdžu, — un milzīgais Zemes disks piepildīja visas debesis. Bet jau tagad skaidri varēja redzēt, ka mūsu planētai ir lodes forma. Kontinentu zem mums ietina krēsla, bet rietumos lielie, pelēkie Atlantijas okeāna pla­šumi dziestošās dienas gaismā mirdzēja kā kausēts sudrabs. Man likās, ka es cauri mākoņu plīvuram saskatīju Francijas un Spānijas piekrastes līniju un Anglijas dienviddaļu, tad aizvars klikšķēdams atkal aizcirtās, un es, galīgi zaudējis apjēgu, lēnām slīdēju lejup pa gludo stiklu.

Kad beidzot es atkal atģidos, šķita pilnīgi neapšau­bāmi, ka Mēness atrodas «lejā», zem mums, bet Zeme, kas man un visai cilvēcei kopš sākumu sāku­miem bijusi apakš kājām, — kaut kur pie apvāršņa.

Bezsvara stāvoklī kustības prasīja tik maz piepū­les un viss darāmais bija tik viegli paveicams, ka pagāja gandrīz sešas stundas kopš starta brīža (pēc Keivora hronometra), iekams mēs jutām vajadzību kaut ko ieēst. Es pabrīnījos, cik ātri aizskrējis laiks. Un pat tad man pietika ar dažiem kumosiem. Kei- vors pārbaudīja ogļskābes un ūdens absorbcijas apa­rātu un pavēstīja, ka tas darbojoties apmierinoši, jo mūsu skābekļa patēriņš esot ārkārtīgi niecīgs. Tā kā sarunāties mums tobrīd negribējās un nekas vairāk darāms nebija, mēs ļāvāmies savādajam gurdumam, kas mācās virsū, un, izklājuši segas lodes lejasdaļā tā, lai iespējami norobežotos no Mēness gaismas, no­vēlējām viens otram labu nakti un gandrīz tūlīt ieslī­gām miegā.

Un tā, brīžiem gulēdami, brīžiem sarunādamies, reizumis mazliet palasīdami un šad tad bez sevišķas apetītes [1] ieturēdami azaidu, bet lielākoties ieslīguši tādā kā transā, kas nelīdzinājās ne nomodam, ne mie­gam, mēs cauri laika telpai, kur nebija ne nakts, ne dienas, klusi, mīksti un ātri kritām Mēness virzienā.