Pirmie cilvēki uz Mēness

18. NODAĻA Atkal saules gaismā

Drīz vien mēs pamanījām, ka priekšā vīd kaut kāds krēslains tukšums, un jau nākamajā mirklī izgā­jām no alas slīpā galerijā, kas apjoza milzīgu, apaļu telpu, gigantisku cilindrisku šahtu ar vertikālām sie­nām. Galerijai nebija ne parapeta, ne margu, tā vijās slīpi augšup gar šahtas sienu un pēc pusotra apļa atkal nozuda klints spraugā. Tā man mazliet atgā­dināja spirāliskos dzelzceļa līnijas lokus cauri Sent- gotharda kalnu grēdai Alpos. Viss te bija apmēros grandiozs. Šķiet, veltīgi ir pūliņi aprakstīt šās vietas titāniskumu un tās radīto iespaidu. Mūsu acis slīdēja augšup pa milzīgo klints sienu, un kaut kur tālu augšā mēs saskatījām apaļu, ar blāvām zvaigznēm nosētu debesu laukumiņu, ko puslokā ietvēra žilbi­noši baltas saules gaismas apspīdēta kraujas mala. To ieraugot, mēs abi reizē iekliedzāmies.

— Ejam! — es sacīju un devos uz priekšu.

— Bet kas tur ir? — Keivors jautāja un ļoti pie­sardzīgi tuvojās galerijas malai. Es sekoju viņa pa­raugam, pastiepos uz priekšu un lūkojos lejup, bet manas acis bija apžilbušas no gaismas spožuma augšā, un es redzēju tikai bezdibenīgu tumsu ar spo­kainiem tumši sarkaniem un purpursārtiem lāsmo- jumiem. Saskatīt es neko nespēju, toties saklausīju. No tumsas augšup plūda skaņa, kas atgādināja sa­niknotas bišu saimes dūkšanu, kādu var dzirdēt, pie­

liekot ausi pie stropa, — un šī skaņa nāca no milzenīgās šahtas dibena, kas atradās varbūt jūdzes četras zem mums …

Brīdi paklausījies, es satvēru ciešāk savus laužņus un devos augšup pa galeriju.

— Šai jābūt tai pašai šahtai, kuru nosedza vāks un kurā mēs skatījāmies, — Keivors sacīja.

— Un tur apakšā ir tās uguntiņas, ko mēs toreiz redzējām.

— Uguntiņas! — viņš nopūtās. — Jā, tās pasaules uguntiņas, kuru mēs nekad vairs neredzēsim.

— Mēs atgriezīsimies, — es sacīju, jo pēc laimī­gās izkļūšanas no selenītu gūsta biju gandrīz pārlie­cināts, ka mēs atradīsim savu lodi. Keivora atbildi es nesadzirdēju.

— Ko? — es pārjautāju.

—• Neko, — viņš noteica, un mēs klusēdami stei­dzāmies tālāk.

Šī slīpā, liektā galerija kopumā bija kādas četras piecas jūdzes gara un veda augšup tik stāvi, ka uz Zemes pa to gandrīz nebūtu iespējams uzrāpties, bet Mēness apstākļos mēs pa to uzkāpām pavisam viegli. Šai laikā mēs redzējām tikai divus selenītus, un tie, tiklīdz pamanīja mūs, metās bēgt pa kaklu pa galvu. Bija skaidrs, ka viņus jau sasniegusi vēsts par mūsu spēku un niknumu. Ceļš uz Mēness virspusi bija ne­gaidīti vienkāršs. No lokveida galerijas mēs nokļu­vām slīpi augšupejošā tunelī, kurā varēja samanīt Mēness govju pēdas un kurš bija pavisam taisns un samērā īss, ar augstām griestu velvēm, tā ka nekur tajā nebija pilnīga tumsa. Jau pēc dažiem soļiem tunelis kļuva gaišāks, un drīz vien mēs augstu sev priekšā ieraudzījām tā izeju, kas zaigoja žilbinošā spožumā. Aiz tās vīdēja stāva nogāze, kuras virsotnē pret sauli tumši iezīmējās lieli, aplūzuši un jau sa­žuvuši dzelkšņu krūmi.

Un, lai cik dīvaini tas būtu, mēs, kam vēl pirms neilga laika šie paši augi bija šķituši tik nedabiski un briesmīgi, tagad skatījāmies uz tiem ar tādu aiz­kustinājumu, kādu izjūt atgriezies trimdinieks, ierau­got savu dzimto zemi. Pat retinātais gaiss, kas lika mums skrienot aizelsties un ļoti apgrūtināja sarunā­šanos, jo vajadzēja krietni piepūlēt balsi, lai viens otru sadzirdētu, mums šķita patīkams. Saules apspī­dētais aplis mūsu priekšā kļuva arvien lielāks, un, jo tuvāk mēs tam nācām, jo melnākā tumsā tinās tuneļa neapgaismotā daļa. Nokaltušajiem dzelkšņu krūmiem vairs nebija ne mazākā zaļuma, tie rēgojās kā brūni, sausi žuburi, un to augstākie zari, kas ne­bija mums redzami, meta fantastisku ēnu rakstu uz klinšu bluķiem. Tuneļa izejas priekšā pletās prāvs noblietēts laukums, kur bija gulšņājušas Mēness govis.

Beidzot mēs izgājām no tuneļa, un mūs apņēma žilbinoša gaisma un spiedīgs karstums. Ar pūlēm šķērsojuši klajumu, mēs uzrāpāmies kraujā starp krūmu stuburiem un elsdami apsēdāmies sastingu­šas lavas blāķa pakrēslī. Klints pat ēnā bija karsta.

Gaiss bija svelmains, un fiziski mēs jutāmies gau­žām slikti, taču baismīgais murgs Mēness iekšienē bija beidzies. Šķita, ka mēs esam atgriezušies mājās, pasaulē, kur virs galvas ir zvaigznes. Bēgot pa krēs­lainajiem tuneļiem un alām pārdzīvotās bailes un sasprindzinātība pagaisa bez pēdu. Uzvara kaujā ar selenītiem viesa mūsos lielu pašpaļāvību. Gandrīz neticīgi mēs lūkojāmies uz melno tuneļa rīkli, no kuras tikko bijām iznākuši. Tur lejā, zilajā gaismā, kas tagad atcerē šķita tikpat kā pilnīga tumsa, mēs bijām satikušies ar ķivergalvainajiem radījumiem — ķēmīgām cilvēku karikatūrām, bijām bailēs gājuši tiem līdzi un pakļāvušies, līdz beidzot vairs nevarē­jām pakļauties. Un raugi! — tad šie radījumi bija

šķīduši kā vasks un putējuši kā pelavas, metušies bēgt un izgaisuši kā sapņu rēgi!

Es izberzēju acis, gandrīz šaubīdamies, vai tikai mēs to visu neesam redzējuši indīgās sēnes reibuma murgos, un piepeši pamanīju sev uz sejas asinis un jutu kreklu sāpīgi pielipušu pie rokas un pleca.

— Velns lai parauj! — es iesaucos, aptaustīdams savus ievainojumus, un pēkšņi tuneļa melnā atvere man šķita kā iztālēm glūnoša acs. — Keivor, ko viņi tagad darīs? Un ko mēs darīsim?

Keivors pakratīja galvu, neatraudams skatienu no tuneļa.

— Kā lai es zinu, ko viņi darīs?

— Viss atkarīgs no tā, ko viņi par mums domā un kas viņiem ir rezervē. Bet to mēs nevaram uz­minēt. Tā ir, kā jūs sakāt, Keivor, mēs esam pieskā- rušies tikai šīs pasaules ārējai čaulai. Iespējams, ka viņiem tur iekšienē ir visvisādi ieroči. Pat ar šiem šaujamaparātiem viņi var mūs nopietni apdraudēt… Un tomēr, — es turpināju, — ja arī mēs tūlīt neat­radīsim lodi, mums ir izredzes palikt dzīviem. Mēs nepadosimies un izturēsim. Pat nakti. Mēs varam atkal doties lejā un ar kauju iekarot sev patvēruma vietu.

Es vērīgi palūkojos apkārt. Ainava tagad izskatī­jās pilnīgi citāda, jo dzelkšņainie krūmi bija bez mēra izauguši un jau pārvērtušies sausos brikšņos. Mēs sēdējām uz augstas kraujas, no kuras pavērās plašs skats uz krāteri, un it visur redzējām Mēness pēcpusdienas rudenīgo vītumu un rūzgumu. Cita aiz citas vīdēja lēzenas, brūni nomīdītas nogāzes un ieplakas, kur bija ganījušās Mēness govis, un tāltālu spožajā saulē snaudulīgi gulšņāja vesels to bars, me­tot melnas ēnas un atgādinot aitas kāpas piegāzē. Bet no selenītiem nebija ne miņas. Nezinu, vai viņi bija aizbēguši, ieraugot mūs iznākam no tuneļa, vai

parasti pec lopu izdzīšanas ganībās paši mēdza aiziet projām. Tobrīd es domāju, ka viņi nobijušies no mums.

— Ja mēs aizdedzinātu sausos krūmus, — es sa­cīju, — varbūt pēc tam pelnos būtu vieglāk ierau­dzīt lodi.

Šķita, ka Keivors nav mani dzirdējis. Pielicis plaukstu pie pieres, viņš saspringti lūkojās uz zvaig­znēm, kas joprojām, par spīti stiprajai saules gais­mai, bija redzamas debesīs.

— Kā jūs domājat, cik ilgi mēs šeit jau esam? — viņš beidzot ierunājās.

— Kur šeit?

— Uz Mēness.

— Kādas divas Zemes dienas.

— Gandrīz desmit. Saule ir jau garām zenītam un slīgst uz rietumu pusi. Pēc četrām dienām vai pat ātrāk iestāsies nakts.

— Bet mēs esam ēduši tikai vienu reizi!

— Zinu. Un… Bet pēc zvaigznēm tā iznāk!

— Kāpēc, atrodoties uz mazākas planētas, laika sajūta ir citāda?

— Nezinu. Bet tā ir!

— Kā var noteikt laiku?

— Izsalkums … nogurums … viss šeit ir citāds. Itin viss… viss. Man liekas, ka kopš tā brīža, kad mēs izlīdām no lodes, ir pagājušas tikai stundas… dažas garas stundas, ne vairāk.

— Desmit dienas. Tātad mums atliek… — Es pa­skatījos uz sauli — tā bija jau pusceļā no zenīta līdz rietumu apvārsnim. — Četras dienas! … Keivor, mēs nedrīkstam te sēdēt un sapņot! Kā mēs sāksim lodes meklēšanu?

Es piecēlos.

— Mums jāiezīmē kāds punkts, lai tas būtu re­dzams no tālienes — mēs varam izkārt karogu, mutautiņu vai ko tamlīdzīgu —, jāsadala ap to iecirkņi un jāpārmeklē.

Arī Keivors piecēlās.

— Jā, — viņš teica, — citas izejas nav, jāmeklē lode. Nekas cits mums neatliek. Iespējams, ka mēs to atradīsim … pilnīgi iespējams. Un, ja ne …

— Mums katrā ziņā tā jāatrod!

Keivors paraudzījās apkārt, pameta skatienu uz debesīm, tad uz tuneļa izeju un piepeši ar neiecie­tīgu žestu iesaucās:

— Ak, cik muļķīgi mēs esam rīkojušies! Tā sa­režģīt situāciju! Padomājiet tikai, kā varēja būt un ko visu mēs būtu varējuši izdarīt!

— Mēs vēl tagad varam kaut ko izdarīt.

— Ne vairs to, ko būtu varējuši. Te zem mūsu kā­jām ir vesela pasaule. Padomājiet, kas tai jābūt par pasauli! Atcerieties vareno mašīnu, ko redzējām, un vāku, un šahtu! Tas bija tikai Mēness pasaules sā­kums, un šie radījumi, kurus sastapām un ar kuriem cīnījāmies, nav nekas vairāk kā tumsonīgi nomaļu iemītnieki, melnā darba darītāji, gani un miesnieki ar neattīstītu prātu. Bet dziļāk Mēness iekšienē! Alas zem alām, tuneļi, būves, ejas… Un, jo dziļāk, jo viss lielāks, plašāks un vairāk apdzīvots. Noteikti! Līdz pat centram, līdz viņu jūrai, kas apskalo Mē­ness serdi. Iedomājieties tās tintes melnos ūdeņus zilgajā apgaismojumā… ja viņu acīm vispār ir va­jadzīga gaisma! Iedomājieties straumju kaskādes, kas šļācas lejup pa kanāliem un baro šo jūru! Iedomā­jieties to uzbangojam paisumā un aizvilnījam bē­gumā! Varbūt viņi arī kuģo pa šo jūru, varbūt tur lejā ir lielas pilsētas un ņudzošas satiksmes maģis­trāles, cilvēka prātam neaptverama gudrība un kār­tība. Bet mēs te aiziesim bojā un nekad neredzēsim tos, kas ir uzcēluši šo pasauli un valda pār to. Mēs nosalsim un nomirsim, un gaiss pār mums sasals un atkal atkusis, un tad… tad viņi nejauši uzies mūs, mūsu stingos, nedzīvos ķermeņus, un atradīs lodi, ko mēs nevaram atrast, un beidzot, kad būs jau par vēlu, sapratīs, kādi pūliņi izšķiesti veltīgi.

Keivora balss, kad viņš to visu runāja, skanēja kā pa telefonu — klusi un ļoti tālu.

— Bet šī briesmīgā tumsa! — es teicu.

— Tā ir pārvarama.

— Kā?

—■ Nezinu. Kā lai es to zinu? Varbūt mēs varētu nēsāt līdzi lāpu vai lukturi… Viņi… mūs saprastu.

Kādu brīdi Keivors stāvēja ar nolaistām rokām un nožēlas pilnu seju, skumīgi raudzīdamies vienaldzī­gajā ainavā. Tad, bezcerīgi atmetis ar roku, pagrie­zās pret mani un izteica priekšlikumu, kā sākt lodes meklēšanu.

— Mēs te vēl atgriezīsimies, — es teicu.

Viņš pavērās apkārt.

— Vispirms mums jātiek atpakaļ uz Zemi.

■— Tad mēs varētu atvest līdzi lampas un kārķus kāpelēšanai, un simt citu nepieciešamu lietu.

— Jā, — Keivors sacīja.

— Šis zelts, ko pārvedīsim, nodrošinās mums veiksmi.

Keivors paskatījās uz maniem zelta laužņiem un labu brīdi nekā neatbildēja. Viņš stāvēja, saņēmis rokas aiz muguras, un vēroja krāteri. Beidzot viņš nopūtās un ierunājās:

— Es atradu ceļu uz šejieni, bet atrast ceļu ne vienmēr nozīmē būt noteicējam par to. Ja es aizve­dīšu savu noslēpumu atpakaļ uz Zemi, kas notiks? Es nespēšu to ilgi saglabāt — pat ne gadu. Agrāk vai vēlāk tas nāks gaismā vai arī varbūt kāds cits izgatavos šo vielu. Un tad … Valdības un valstis cī­nīsies par tiesībām tikt uz šejieni, karos cita pret citu un pret Mēness iemītniekiem. Tas tikai vērsīs plašumā bruņošanos un dos iemeslu kariem. Ja es atklāšu savu noslēpumu, pēc neilga laika, pēc pavi­sam neilga laika šī planēta līdz visdziļākajām tās ga­lerijām būs piekaisīta ar līķiem. Par citu var šaubī­ties, bet tas tā būs noteikti… Patiesībā cilvēkiem Mēness nemaz nav vajadzīgs. Kāds labums viņiem no tā būs? Ko tad viņi ir izdarījuši ar savu planētu? Pārvērtuši to par kauju lauku un nebeidzamu muļ­ķību arēnu. Pasaule ir maza, bet cilvēka mūžs īss, un viņam vēl tik daudz kas būtu paveicams savās mājās. Nē! Zinātne ir pārāk ilgi kalusi ieročus muļ­ķiem. Laiks to izbeigt! Lai cilvēki atklāj no jauna šo noslēpumu pēc tūkstoš gadiem.

— Ir taču dažādas iespējas, kā paturēt izgudro­jumu slepenībā, — es bildu.

Keivors pavērās manī un pasmaidīja.

— Galu galā, — viņš sacīja, — kāpēc es raizējos? Mums ir mazas izredzes atrast lodi, un tur lejā briest notikumu turpinājums. Tikai tāpēc, ka cilvēkiem ir tāds paradums — cerēt līdz pēdējam dzīves mirklim, mēs domājam par atgriešanos uz Zemes. Mūsu nepa­tikšanas tikai tagad pa īstam sāksies. Mēs pielieto­jām pret šiem Mēness iemītniekiem spēku, parādī­jām, kādi esam, un izredzes izglābties mums nav lielākas kā tīģerim, kas ticis brīvībā un Haidparkā saplosījis cilvēku. Droši vien vēsts par mums izpla­tās lejup no galerijas uz galeriju, uz dziļākajām, centrālajām daļām… Un, ja selenīti ir saprātīgi do­mājošas būtnes, tad viņi neļaus mums aizvest šo lodi atpakaļ uz Zemi pēc visa tā, ko mēs te esam pastrā­dājuši.

— Ar vilcināšanos mēs savas izredzes nepadarām lielākas, — es sacīju.

Mēs abi sarosījāmies.

— Mums jādodas katram uz savu pusi, — Keivors teica. — Uzkārsim mutautiņu uz dzelkšņiem krūma galotnē, nostiprināsim to un, izejot no šā centra, pār­meklēsim krāteri. Jūs dodieties uz rietumiem un, ejot puslokiem šurpu turpu, turieties rietošās saules virzienā. Sākumā jums jāiet tā, lai ēna būtu labajā pusē. Kad tā taisnā leņķi krustos līniju no iezīmētā centra, apgriezieties un ejiet tā, lai ēna kristu krei­sajā pusē. Es meklēšu tādā pašā veidā austrumu vir­zienā. Mēs ielūkosimies katrā aizā, pārbaudīsim katru klinšu sablīvējumu. Mēs darīsim visu, kas mūsu spē­kos, lai atrastu lodi. Ja pamanīsim selenītus, paslēp­simies, kā varēsim. Slāpes būs jādzesē ar sniegu, un, ja jutīsim izsalkumu, būs jānogalina kāda Mēness govs un jāēd tās gaļa … tāpat jēla. Tātad — iesim katrs savu ceļu.

— Bet ja viens no mums atradīs lodi?

— Tad viņam jāatgriežas pie baltā lakatiņa, jā­stāv tur un jāsignalizē otram.

— Bet ja ne viens, ne otrs …

Keivors palūkojās uz sauli.

— Mēs meklēsim, kamēr uznāks nakts un sals.

— Bet ja nu selenīti ir atraduši lodi un to paslē­puši?

Keivors paraustīja plecus.

— Vai ja viņi sāks mūs vajāt?

Viņš nekā neatbildēja.

— Katram gadījamam paņemiet vienu lauzni! — es teicu.

Keivors papurināja galvu un domīgi raudzījās tuk­snesīgajā ainavā. Bet tūlīt viņš vēl nedevās ceļā. Viņš mulsi atskatījās uz mani un, mirkli vilcinājies, sacīja:

Mani pārņēma dīvains aizkustinājums. Es pēkšņi atcerējos, kā mēs īgņājāmies viens uz otru, un jutu pašpārmetumus, ka ar savu izturēšanos viņu kaiti­nāju. «Sasodīts,» es nodomāju, «mēs gan varējām būt iecietīgāki!» Es dzīros Keivoram uz šķiršanos paspiest roku — tobrīd uznāca tāda vēlēšanās, bet viņš jau salika pēdas kopā un aizlēca projām no ma­nis ziemeļu virzienā. Viņš lidoja pa gaisu kā sausa lapa, nokrita viegli un 3ēca atkal. Es brīdi pastāvēju, vērodams Keivoru, tad negribīgi pagriezos uz rie­tumiem, saņēmu sevi rokās, izraudzījos vietu lēcie­nam un ar tādu sajūtu kā cilvēks, kas metas ledainā ūdenī, spēros iekšā savā Mēness pasaules daļā, lai to pārmeklētu. Es nokritu diezgan neveikli starp klin­tīm, piecēlos kājās un palūkojos apkārt, uzrāpos uz plakana akmens un lēcu atkal…

Kad es pēc brīža atskatījos, no Keivora vairs ne­bija ne miņas, bet mutautiņš braši plīvoja krūma galā, žilbinoši balts saules spožumā.

Es nolēmu neizlaist to no acīm, lai notiktu kas no­tikdams.