Pirmie cilvēki uz Mēness

23. NODAĻA Sešu pirmo mistera Keivora ziņojumu apskats

Divus pirmos mistera Keivora ziņojumus, šķiet, labāk atstāt lielajam izdevumam. Tie aptver īsu iz­klāstu par lodes uzbūvēšanu un mūsu startu no Ze­mes un atšķiras no mana stāstījuma tikai ar dažām detaļām, kas ir gan interesantas, bet bez būtiskas nozīmes. Visu laiku Keivors runā par mani kā par mirušu, un, sākot ar trešo ziņojumu, kas vēstī par mūsu nosēšanos uz Mēness, viņa attieksme pret manu personu dīvaini izmainās. Viņš saka «nabaga Bedfords» un «šis nabaga jaunais cilvēks», pārmet sev, ka pavedinājis jaunu cilvēku, kas «nepavisam nebija piemērots šādām dēkām», atstāt planētu, uz kuras tas «neapšaubāmi būtu guvis panākumus», un doties tik riskantā ekspedīcijā. Manuprāt, viņš pie­tiekami objektīvi nenovērtē, cik liela nozīme bija manai enerģijai un praktiskajām spējām viņa iece­rētās lodes uzbūvēšanā. «Mēs sasniedzām Mēnesi,» viņš saka, neko tuvāk nepastāstot par mūsu lido­jumu izplatījumā, it kā tas būtu bijis parasts brau­ciens vilcienā.

Un tad viņš kļūst pavisam netaisns pret mani. Tādu neobjektivitāti es gan nebiju gaidījis no cilvēka, kas visu mūžu tiecies izzināt patiesību. Pārskatot savas iepriekš uzrakstītās piezīmes par šiem mūsu piedzī­vojumiem, es ar pilnu pārliecību varu teikt, ka esmu bijis pret Keivoru taisnīgāks nekā viņš pret mani. Es neesmu centies sevi parādīt labākā gaismā, ne arī ko noklusējis. Bet Keivors stāsta tā:

«Drīz vien kļuva acīm redzams, ka ārkārtējie ap­stākļi un neparastā vide, kādā mēs atradāmies — lielais svara zaudējums, retinātais, bet ar skābekli ļoti bagātais gaiss, no tā izrietošais muskuļu piepūles pārspīlētais efekts, brīnumaino augu straujā attīstība no sīkām sporām, tumšās debesis —, uz manu ceļa­biedru iedarbojās pārlieku uzbudinoši. Uz Mēness viņa raksturs it kā deģenerējās. Viņš kļuva impul­sīvs, strīdīgs, rīkojās pārsteidzīgi. Pēc neilga laika viņa neprātīgā iedoma pieēsties ar gigantiska ap­mēra pūšļveidīgiem augiem un sekojošais apreibums noveda pie tā, ka selenīti mūs sagūstīja, pirms vēl bijām paguvuši kaut cik pavērot viņu dzīvi,,,»

(Kā redzat, Keivors pat nepiemin, ka arī pats mie­lojās ar šiem «pūšļveidīgajiem augiem».)

Tālāk viņš turpina tādā pašā garā:

«Mēs nonācām ar selenītiem konflikta situācijā, un Bedfords, pārprazdams viņu žestus (tie bija varen jauki žesti!), panikā pielietoja vardarbību. Pilnīgi zaudējis pašsavaldīšanos, viņš nogalināja trīs sele- nītus, un pēc šīs ļaundarības es gribot negribot biju spiests bēgt kopā ar viņu. Pēc tam mēs cīnījāmies ar lielu grupu selenītu, kas mēģināja mums aizšķēr­sot ceļu, un iznīcinājām vēl septiņus vai astoņus. Tas fakts, ka es netiku tūlīt nogalināts, kad viņi mani sagūstīja otrreiz, liecina par šo būtņu lielo iecietību. Mēs izkļuvām Mēness virspusē tajā pašā krāterī, kur bijām nosēdušies, un aizgājām katrs uz savu pusi, lai būtu lielākas izredzes atrast lodi. Bet drīz vien es uzdūros selenītu grupai, ko vadīja pat pēc ķermeņa formas pavisam citādi selenīti nekā tie, ko bijām redzējuši līdz tam. Viņiem bija lielākas galvas un mazāki rumpji, un viņu ķermeņus sedza daudz komplicētāki apvalki nekā pārējiem. Kādu laiku man izdevās izvairīties no sastapšanās ar vi­ņiem, bet tad es iekritu klints plaisā, diezgan stipri sasitu galvu un sagrūdu ceļa skriemeli, un, tā kā pār­vietošanās man sagādāja neciešamas sāpes, nolēmu padoties gūstā, ja tas vēl būs iespējams. Selenīti izturējās žēlsirdīgi un, redzēdami manu bezpalīdzīgo stāvokli, nogādāja mani atkal Mēness iekšienē. Par Bedfordu es nekā vairāk neesmu dzirdējis un nekādu viņa pēdu neesmu manījis, un, cik man zināms, arī selenīti viņu nav redzējuši. Vai nu viņu pārsteidza nakts krāterī, vai arī — kas liekas ticamāk — viņš atrada lodi un, gribēdams aizsteigties man priekšā, aizlidoja ar to, taču baidos gan, ka viņš nebija spē­jīgs to vadīt un ir miris lēnā nāvē Visuma telpā.»

Vairāk Keivors mani nepiemin un turpina stāstīt par interesantām lietām. Man negribētos, lai rastos iespaids, ka es, izmantodams savu izdevēja stāvokli, cenšos kaut ko sagrozīt Keivora ziņojumos sev par labu, taču esmu spiests iebilst pret šo notikumu ten­denciozo izklāstu. Keivors nekā nesaka par izmisīgo vēstulīti uz asinīm notraipītā papīra, kurā viņš pa­visam citādā garā aprakstīja vai mēģināja aprakstīt savu situāciju. Cieņas pilna brīvprātīga padošanās ir pilnīgi jauna versija, kas viņam — esmu par to pārliecināts — ienāca prātā tikai tad, kad viņš sāka justies drošs starp Mēness iedzīvotājiem. Un par to «aizsteigšanos priekšā» es labāk ļaušu lasītājam pa­šam pēc visa tā, kas šai grāmatā aprakstīts, izlemt, kuram no mums taisnība. Es zinu, ka neesmu paraug- cilvēks, un nemaz uz to nepretendēju. Bet vai es esmu tāds?

Tas tad nu ir viss, kas man būtu iebilstams. No šīs vietas es varu gatavot Keivora ziņojumus izdošanai ar mierīgu prātu, jo viņš mani vairāk nepiemin.

Selenīti, kas bija sagūstījuši Keivoru, nogādāja viņu Mēness iekšienē, kā viņš pats saka, «pa lielu šahtu ar tāda kā balona palīdzību». Pēc diezgan ju­ceklīgā šo iespaidu apraksta un pēc vairākiem ne­jaušiem izteicieniem un netiešām norādēm mēs nā­cām pie secinājuma, ka šī «lielā šahta» ir viena no daudzajām milzīgajā mākslīgo šahtu sistēmā, kas izbūvēta tā, ka no katra tā sauktā Mēness krātera uz planētas centrālo daļu ved viena šāda gandrīz simt jūdžu dziļa šahta. Visas šīs šahtas ir savstarpēji savienotas ar horizontāliem tuneļiem; tiem savukārt ir atzarojumi, kas aiziet neizmērojamos dziļumos, un vietām tie paplašinās, izveidojot apjomīgas sfē­riskas alas. Visa Mēness iekšiene pēc struktūras at­gādina sūkli. «Daļa no šīm alām,» saka Keivors, «ir dabiskas izcelsmes, bet lielākoties planētas iekšienes dobā struktūra ir selenītu paaudžu paaudzēm ilgā un neatlaidīgā darba rezultāts. Šahtas un tuneļus būvē­jot ekskavētās grunts un klinšu masas tad arī veido tos milzīgos konusveida uzbērumus, ko Zemes astro­nomi (maldīgas analoģijas dezorientēti) uzskata par vulkāniem.»

Pa vienu šādu šahtu selenīti ar jau pieminēto «balonu» noveda Keivoru Mēness dzīlēs. Sākumā ap­kārt bija piķa melna tumsa, bet tad viņi nonāca ra­jonā, kur kļuva arvien gaišāks no pieaugošas fosfo- rescences. Keivora ziņojumi liecina, ka viņš, kaut gan ir zinātnieks, pievērš apbrīnojami maz uzmanī­bas detaļām, taču mēs ap jaušam, ka šīs gaismas avots bija ūdens straumes, kas «neapšaubāmi saturēja kaut kādus fosforescējošus organismus» un, kļūdamas ar­vien apjomīgākas, traucās lejup pa klinšu terasēm uz Centrālo jūru. Nolaižoties dziļāk, kā Keivors saka, «arī selenītu ķermeņi sāka spīdēt». Un beidzot tālu apakšā zem sevis viņš ieraudzīja «aukstas uguns ezeru» — Centrālo jūru, kas blāzmoja un mutuļoja dīvaini trauksmainā kustībā, «gluži kā zili vizmojošs piens uzvārīšanās brīdī».

«Šī Mēness jūra,» Keivors saka kādā vēlākā ziņo­jumā, «nav nekustīga ūdens masa; Saules pievilkša­nas spēks liek tai varenā straumē nemitīgi plūsmot apkārt Mēness asij, un reizumis tajā saceļas dīvainas vētras, viesuļi un spēji uzbangojumi, dažkārt pār to brāzmo auksti vēji un grand pērkons, kura dārdi at­balsojas rosīgā skudru pūžņa ejās un tuneļos. Tikai tad, kad ūdens atrodas kustībā, tas izstaro gaismu; retajos miera periodos tas ir melns. Parasti Mēness jūras ūdeņi ceļas un plok smagā, it kā eļļainā ban- gojumā, un laisko, vāri blāzmojošo viļņu galotnēs šūpojas spīdošu, burzguļojošu putu drīksnas un vēr­petes. Selenīti braukā pa tās šaurumiem un lagūnām, kas iestiepjas dziļi klinšu alās, ar mazām plakandi- bena laiviņām, un jau pirms mana ceļojuma uz gale­rijām, kur mīt Lielais Lunārs, Mēness pasaules vald­nieks, arī man tika atļauts doties mazā ekskursijā pa jūru.»

«Piejūras alas un tuneļi ir ļoti līkumoti. Lielu daļu šo ceļu zina tikai pieredzējuši zvejnieki, un nereti gadās, ka selenīti šajā labirintā nomaldās un vairs neatgriežas. Man ir stāstīts, ka šo bezgalīgo alu dzi­ļumos slēpjas dīvaini radījumi, briesmīgi un bīstami nezvēri, kurus Mēness zinātnei nav bijis pa spēkam iznīcināt. Paši šausmīgākie ir Rafa — briesmonīgs neskaitāmu taustekļu mudžeklis, kas spēj vairoties no katra atcirsta gabala, un Tzī — radījums ar zibe­nīgām kustībām, kuru neviens nav redzējis, tik aši un piepeši tas uzklūp savam upurim …»

Keivors īsumā apraksta savu ekskursiju.

«Šis izbraukums man sauca atmiņā to, ko esmu la­sījis par Mamutu alām. Ja tur būtu bijusi dzeltena lāpu gaisma, nevis zilās fosforescences blāzmojums, un laivas pakaļgalā stāvētu spēcīgs vīrs ar airi, nevis ķivergalvainais selenīts, kas darbojās ar dzinēju, es būtu varējis iztēloties, ka pēkšņi esmu atgriezies uz Zemes. Klintis ap mums bija ļoti daudzveidīgas: vie­tumis melnas, citur blāvi zilas un dzīslotas, un vienā vietā tās dzirkstīja un laistījās tā, it kā mēs būtu nonākuši safīra atradnēs. Spokaini fosforescējošas zivis pazibēja un nozuda gandrīz tādā pašā spožumā zvīļojošajā dzelmē. Reizumis skatienam pavērās kāds ultramarīna zilu klinšu ieskauts satiksmes kanāls ar laivu piestātnēm vai pavīdēja dzīvas rosības pilna gigantiska vertikālā šahta.

Kādā lielā alā, kas vizuļoja vienos stalaktītos, ve­sela flotile selenītu laivu noņēmās ar zveju. Mēs pa­braucām tuvu garām vienai no tām, un es vēroju, kā zvejnieki izvelk tīklu. Tie bija mazi, uzkumpuši radījumi ar ļoti garām un spēcīgām rokām, līkām kā­jām un krunkainām sejām. Skatoties, ar kādu piepūli viņi velk tīklu, man šķita, ka tas ir vissmagākais priekšmets uz Mēness. Tīklam bija piestiprināti at­svari — bez šaubām, no zelta —, un pagāja ilgs laiks, kamēr viņi to izcēla, jo šajos ūdeņos lielākās ēšanai derīgās zivis mitinās ļoti dziļi. Tīklā iekļuvušās zivis uzvirda virspusē kā zils, ņudzošs, spoži mirguļojošs vilnis.

Starp citām zivīm tīklā nikni spirinājās melns radī­jums ar daudziem taustekļiem un ļaunām acīm. Tā pa­rādīšanos selenīti apsveica ar spiedzieniem un skaļu čivināšanu. Ātrām, nervozām kustībām viņi to steig­šus sacirta gabalos ar saviem mazajiem cirvīšiem, bet atsevišķie taustekļu gabali vēl labu laiku neganti mētājās un raustījās. Vēlāk, kad es gulēju slims, drudža murgos man atkal un atkal rādījās šis nik­nais, briesmonīgais radījums, kas tik spēcīgs un drau­dīgs iznira no svešās jūras dziļumiem. Tas bija pats aktīvākais un nejaukākais no visām dzīvajām būt­nēm, ko līdz šim esmu redzējis Mēness pasaulē …»

«Šās jūras virsma ir gandrīz divsimt jūdžu (ja ne vairāk) zem Mēness ārējās virsmas līmeņa. Visas se­lenītu lielākās pilsētas, kā uzzināju, atrodas tieši virs šīs Centrālās jūras plašās alās un mākslīgi izvei­dotās galerijās, un ar planētas virspusi tās savieno milzīgas vertikālas šahtas, kas izved ārpusē vietās, ko Zemes astronomi dēvē par Mēness «krāteriem». Vāku, kas nosedz vienu šādu šahtu, es tiku redzējis, kad pirms sagūstīšanas klejoju pa Mēness virspusi.»

«Par citiem Mēness rajoniem, kas atrodas tālāk no centrālās daļas, man līdz šim vēl nav precīzu ziņu. Tur zemgarozas slāņos plešas gigantiskas alas, kurās pa nakti mitinās Mēness govis; tur ir lopkautuves un tamlīdzīgas darba telpas — vienā no šīm alām mēs ar Bedfordu cīnījāmies pret Mēness miesniekiem —, un es vairākkārt esmu redzējis ar gaļu piekrautus balonus nolaižamies lejup no augšējās tumsas. Pa­gaidām es par to visu esmu uzzinājis ne vairāk, kā pa šo laiku kāds zūluss Londonā būtu uzzinājis par Lielbritānijas labības krājumiem. Taču ir pilnīgi skaidrs, ka šīm veitikālajām šahtām un virspuses augu valstij ir būtiska nozīme Mēness ventilācijā un atmosfēras atsvaidzināšanā. Vienu laiku, kad es tikko biju atbrīvots no ieslodzījuma, pa šahtu lejup pūta auksts vējš, bet vēlāk, īsi pirms manas saslimšanas, to nomainīja tāds kā maigs siroko, kas pūta pretējā virzienā. Apmēram trešās nedēļas beigās es saslimu ar dīvainu drudzi un, par spīti gulēšanai un hinīna tabletēm, ko, par laimi, biju iebāzis kabatā, novārgu neveselībā gandrīz līdz tam laikam, kad mani veda pie Lielā Lunāra, Mēness valdnieka.»

«Es tuvāk nestāstīšu par savu bēdīgo stāvokli sli­mošanas laikā,» Keivors piezīmē un turpina gari un plaši izklāstīt visādus sīkumus, ko es šeit izlaižu. «Ilgu laiku man turējās nenormāli augsta tempera­tūra,» viņš nobeigumā saka, «un es pilnīgi zaudēju apetīti. Brīžiem es gulēju trulā nomodā, brīžiem ieslīgu murgainā miegā, un vienu laiku, atceros, biju tik vārgs, ka sāku skumt pēc Zemes un kļuvu gan­drīz histērisks. Man nepanesami gribējās ieraudzīt kaut ko krāsainu, lai atpūtinātu acis no šī mūžīgā zilā…»

Tad viņš atkal pievēršas Mēness iekšienes struk­tūrai. Astronomi un fiziķi man sacīja, ka viss, ko Keivors stāsta, pilnīgi saskanot ar to, kas mums par Mēnesi jau ir zināms. «Ja Zemes astronomiem būtu pieticis dūšas un iztēles izdarīt drosmīgus secināju­mus,» apgalvo misters Vendidžijs, «viņi būtu varē­juši paredzēt gandrīz visu, ko Keivors ziņo par Mē­ness vispārējo uzbūvi. Ir taču gandrīz noteikti zi­nāms, ka Zeme un Mēness nav tik daudz primārā planēta un satelīts kā divas dažāda lieluma māsas, kas veidotas no vienas un tās pašas masas, tātad — no viena un tā paša materiāla. Un, tā kā Mēness blīvums ir par divām piektdaļām mazāks nekā Ze­mes blīvums, loģiski būtu secināt, ka Mēness iek­šiene ir daļēji doba — ar daudzām ejām un alām.» Karaliskās dabzinātņu veicināšanas biedrības locek­lis Džebezs Fleps, šis talantīgais un asprātīgais astro­nomijas popularizators, izteicās, ka nav bijis nekādas nepieciešamības doties uz Mēnesi, lai atklātu to, kas tāpat tik viegli secināms, un jokojot vēl pieminēja Šveices sieru, kam esot analoga struktūra, taču viņš gan būtu varējis savas atziņas par Mēness uzbūvi deklarēt agrāk. Ja Mēness iekšiene ir daļēji doba, tad, protams, gluži viegli izskaidrot, kāpēc tā virs­pusē nav atmosfēras un ūdeņu. Jūra atrodas dziļi iek­šienē, planētas centrā, un gaiss pēc vienkāršiem fizi­kas likumiem nemitīgi cirkulē pa milzīgo alu un ga­leriju sistēmu. Mēness alas visumā ir ļoti vējainas. Saules apspīdētajā pusē virsmai tuvākajās galerijās gaiss sakarst, tā spiediens pieaug, un daļa no tā izplūst uz virsu, kur sajaucas ar krāteros izkusušo gaisu un, pateicoties augiem, tiek atbrīvots no ogļ­skābes, bet lielums plūst apkārt pa galerijām uz Mē­ness neapgaismoto pusi, jo tur gaiss ir atdzisis un sarāvies. Tādēļ ārējās galerijās vienmēr ir jūtams spirgts vējš austrumu virzienā un dienā pa lielajām šahtām gaiss plūsmo augšup, taču, protams, šī gaisa cirkulācija alu dažādās formas un selenītu izgudroto ierīču dēļ ir daudz sarežģītāka …