Pirmie cilvēki uz Mēness

2. NODAĻA Keivorīts liek izgatavots pirmoreiz

Keivora bažas par to, ka keivorīts varētu būt praktiski neiegūstāms, bija nepamatotas. 1899. gada 14. oktobrī šī brīnumainā viela tika izgatavota!

Diezgan dīvaini, ka tas notika gluži nejauši, tāda brīdī, kad misters Keivors to nemaz negaidīja. Viņš bija sakausējis kopā vairākus metālus un vēl dažas citas vielas — cik žēl, ka es tagad nezinu šīs sastāv­daļas! — un nolēmis atstāt maisījumu uz nedēļu

krāsni, bet pēc tam ļaut tam lēni atdzist. Ja viņa ap- loķini bija pareizi, jaunās vielas veidošanās proce­sam vajadzēja sasniegt pēdējo stadiju, kad masas Itemperatūra būs nokritusies līdz sešdesmit grādiem pēc Fārenheita. Bet gadījās tā, ka, Keivoram nezinot, bija radušās domstarpības par krāsns uzraudzīšanu, (libss, kas līdz šim bija par to rūpējies, piepeši sa­domāja šo pienākumu uzvelt bijušajam dārzniekam, aizbildinādamies, ka ogles esot tikpat kā zeme, jo tiekot raktas, tādēļ galdniekam tās lāpstot nepienā- koties; kādreizējais dārznieks savukārt apgalvoja, ka ogles esot metāliska vai rūdai līdzīga viela, tātad kurināšana jāuzņemoties Spargusam, kurš turklāt vēl esot pavārs. Bet Sparguss pastāvēja uz to, ka kurtuve jāapkalpo Gibsam, jo viņš esot galdnieks un ogles neesot nekas cits kā pārakmeņojies koks. Taču Gibss pārstāja kurināt, un arī neviens cits to neda­rīja, bet Keivors bija pārāk aizņemts ar interesan­tām problēmām par lidojošu mašīnu no keivorīta (neņemot vērā gaisa pretestību un dažus citus fak­torus), lai pamanītu, ka kaut kas nav kārtībā. Un viņa izgudrojuma priekšlaicīgā piedzimšana notika tieši tajā brīdī, kad viņš nāca pāri laukam pie manis uz pēcpusdienas tēju un pārrunām.

Es kā šodien atceros šo notikumu. Ūdens jau vā­rījās, viss bija sagatavots, un, izdzirdējis pazīstamo «zzmm, zzmm», es izgāju verandā. Keivora mazais, kustīgais stāvs iezīmējās melns pret rudenīgo saul­rietu, un labajā pusē viņa mājas skursteņi pacēlās pāri brīnišķīgās krāsās zaigojošam koku pudurim. Tālumā blāvi zilgmoja Vīldenas pakalni, bet pa kreisi, plašs un mierīgs, dūmakā gulēja purvs. Un tad pēkšņi…!

Skursteņi uzsprāga gaisā, sašķīzdami ķieģeļu lūzā, tiem sekoja mājas jumts un dažādi mēbeļu gabali. Tad pāri visam uzšāvās milzīga, balta liesma. Koki

pie mājas līgojās un locījās, un to nolauztie zari lidoja uz uguns pusi. Manas ausis apdullināja pēr­konam līdzīgs grāviens, kas padarīja mani ar vienu ausi kurlu uz visu mūžu, un visapkārt plīsa logu stikli.

Es paspēru trīs soļus no verandas Keivora mājas virzienā, un tūlīt pat mani sagrāba vējš. Vienā mo­mentā svārku stērbeles bija uzrautas man uz galvas, un es pilnīgi pret savu gribu pa kaklu pa galvu tiku nests uz Keivora pusi. Tai pašā acumirklī svelpjošais gaisa vilnis sagrāba izgudrotāju, apsvieda apkārt un atrāva no zemes. Es redzēju, ka viens manas mājiņas skursteņa jumtiņš nokrīt sešus jardus no manis, pa­lēkdamies aizkūleņo kādas divdesmit pēdas un tiek aizrauts virpuļa centra virzienā. Keivors, ķepuroda­mies ar visām četrām, noplanēja atkal zemē, kādu gabalu vēlās velšus, tad pierausās kājās un tika pa­celts un aiznests pa gaisu milzīgā ātrumā, līdz bei­dzot nozuda starp sapluinītajiem, sakropļotajiem ko­kiem, kas locījās pie viņa mājas.

Liels dūmu un pelnu mākonis un zilgani spīdošs kvadrātveida priekšmets uzšāvās tieši stāvus debe­sīs. Man garām aizlidoja prāvs žoga posms, krita sāniski lejup, atsitās pret zemi un nogāzās plaka­niski. Un tad ļaunākais bija pāri. Gaisa kustības spēks strauji samazinājās, nu jau vējš bija tikai tāds kā stiprā vētrā, un es atkal sajutu kājas zem sevis. Atliecoties pret vēju, man izdevās apstāties, un es varēju sākt kaut cik saprātīgi domāt.

Šai īsajā brīdī viss pasaules vaigs bija pārvērties. No rāmā saulrieta vairs nebija ne miņas, debesis klāja tumši, trauksmaini mākoņi, viss apkārt izska­tījās vētras saplacināts, un ik krūmiņš locījās tās brāzienos. Es pametu skatienu atpakaļ, lai redzētu, vai mana mājiņa vēl stāv savā vietā, tad steberēju tālāk uz kokiem, starp kuriem bija nozudis Keivors.

Cauri to garajiem, kailajiem zariem plaiksnījās lies­mas no viņa degošās mājas.

Es labu brīdi klaiņāju pa nelielo birzīti, pārskrie- dams no koka pie koka un turēdamies pie to stum- Iniem, bet Keivoru nekur neatradu. Beidzot salauzītu zaru un žoga zedeņu kaudzē, kas bija sablīvējusies pret viņa dārza sētu, es pamanīju kaut ko kustamies. Skriešus metos turp, bet, iekams piesteidzos, no kau­dzes izrausās brūns kamols, izslējās uz divām dub­ļainām kājām un pastiepa divas ļenganas, asiņojo­šas rokas. Ap vidusdaļu tam nokarājās dažas drēbju skrandas, kas plivinājās vējā.

Pirmajā mirklī es šo zemes pikuci nepazinu, bet lad redzēju, ka tas ir Keivors, no galvas līdz kājām novārtījies ar dubļiem, pa kuriem bija vēlies. Viņš noliecās uz priekšu pret vēju un izberzēja dubļus no acīm un mutes, pēc tam izstiepa netīro roku un grīļodamies paspēra soli uz manu pusi. Viņa seja v.iibstījās aiz saviļņojuma, un no tās joprojām bira mazas sakaltušu dubļu piciņas. Viņš izskatījās tik sapluinīts un nožēlojams, kādu es nevienu dzīvu ra­dījumu neatceros redzējis, un tādēļ viņa pirmie vārdi mani ārkārtīgi pārsteidza.

— Apsveiciet mani! — viņš izdvesa. — Apsveiciet mani!

Apsveikt jūs? — es iesaucos. — Žēlīgās debe­sis! Kāpēc gan?

— Es esmu to izgatavojis!

— Patiešām esat. Bet kādēļ notika šis sprādziens?

Vēja brāzma aizrāva projām Keivora atbildi.

Šķiet, viņš sacīja, ka tas vispār neesot bijis sprā­dziens. Vējš uzgrūda mani viņam virsū, un mēs stā­vējām, pieķērušies viens pie otra.

— Mēģināsim tikt atpakaļ uz manu māju! — es iebļāvu Keivoram ausī. Viņš mani nedzirdēja un kliedza kaut ko par «trīs zinātnes mocekļiem» un vēl kaut ko par «nelādzīgu sagadīšanos». Tobrīd Kei­vors domāja, ka viņa palīgi gājuši bojā virpulī. Par laimi, tā nebija noticis. Tūlīt pēc Keivora aiziešanas viņi visi trīs bija devušies uz Limpnas krodziņu, lai pie spirdzinošas glāzītes pārspriestu krāšņu aprūpē- šanas jautājumu.

Es atkārtoju savu priekšlikumu iet atpakaļ uz manu mājiņu, un šoreiz Keivors saprata. Cieši saķē­rušies rokās, mēs devāmies ceļā un ar lielām pūlēm beidzot nokļuvām zem jumta, kāds nu tas man vēl bija palicis. Uz brīdi mēs elsdami, pūzdami atkritām atzveltņos. Visi logi bija izsisti un vieglākās mēbe­les samētātas lielā nekārtībā, taču nelabojamu postī­jumu nebija. Par laimi, virtuves durvis bija izturē­jušas spiedienu, tā ka mani trauki un saimniecības piederumi nebija cietuši. Petrolejas plītiņa vēl jo­projām dega, un es atkal uzliku vārīties ūdeni tējai. Kad tēja bija gatava, es varēju pieprasīt Keivoram paskaidrojumus.

— Pilnīgi pareizi, — viņš apgalvoja, — pilnīgi pareizi… Es esmu to izgatavojis, un viss ir kār­tībā.

— Kā — viss kārtībā?! — es iebildu. — Bet div­desmit jūdžu apkārtnē nav nevienas neapgāztas siena kaudzes un nesapostīta žoga vai jumta …

— Viss ir pareizi, patiešām. Es, protams, nepare­dzēju šo mazo negadījumu. Mans prāts bija aizņemts ar citu problēmu, un es vispār nemēdzu pievērst uz­manību šīm praktiskajām blakus parādībām. Bet viss ir kārtībā …

— Mans dārgais ser! — es iesaucos. — Vai jūs neaptverat, ka esat nodarījis postījumus tūkstošiem mārciņu vērtībā?

— Te nu man atliek tikai paļauties uz jums. Es, protams, šādās lietās neko lielu nesaprotu, bet vai jūs nedomājat, ka to varētu noturēt par ciklonu?

— Bet sprādziens?

— Tas nebija sprādziens. Viss izskaidrojams ļoti vienkārši. Kā jau teicu, man ir slieclba ignorēt sīku­mus. Tā pati mana dūkšana, tikai lielākā mērogā. Es aiz nevērības izgatavoju šo vielu, šo keivorītu, plā­nas un platas plāksnes veidā …

Viņš mirkli klusēja.

— Vai jums ir skaidrs, ka šī viela nelaiž cauri gravitāciju, ka tā aiztur priekšmetu savstarpējās pie­vilkšanās spēku?

— Jā, — es teicu. — Jā.

— Nu, redziet, tiklīdz maisījums atdzisa līdz seš­desmit grādiem pēc Fārenheita un vielas veidošanās process bija galā, gaiss virs tās, jumta, griestu un grīdas daļa, kas atradās virs tās, zaudēja svaru. Es domāju, jūs zināt — mūsdienās to zina visi —, ka gaisam, tāpat kā jebkurai parastai lietai, ir svars, ka tas spiež uz ikvienu priekšmetu zemes virspusē un spiež visos virzienos ar spēku, kas līdzinās četr- padsmitarpus mārciņām uz katru kvadrātcollu?

— Es to zinu, — es apstiprināju. — Turpiniet!

— Es arī to zinu, — Keivors sacīja. — Un šis ga­dījums tikai pierāda, cik nevērtīgas ir zināšanas, ja cilvēks tās nepielieto. Redziet, virs mūsu keivorīta plāksnes gaiss zaudēja svaru, tam vairs nebija ne­kāda spiediena, un apkārtējais gaiss, kas neatradās virs keivorīta, iedarbojās uz katru šā piepeši svaru zaudējušā gaisa kvadrātcollu ar četrpadsmitarpus mārciņu lielu spiedienu. Ahā, jūs sākat saprast! Gaiss, kas atradās visapkārt keivorītam, ar milzīgu spēku triecās virsū gaisam virs keivorīta un spieda to augšup mežonīgā plūsmā, virs keivorīta nonāku­šais gaiss momentā zaudēja svaru, savukārt tika dzīts augšup, izlauzās cauri griestiem un norāva jumtu .. . Saprotiet, izveidojās tāds kā atmosfēras fontāns, it kā skurstenis atmosfērā. Un, ja pati kei- vorīta plāksne nebūtu bijusi vaļīga un netiktu aiz­rauta šajā skurstenī, vai jūs varat iedomāties, kas būtu noticis?

Es padomāju.

— Man liekas, — es teicu, — ka gaiss vēl tagad trauktos un trauktos augšup virs šās velnišķīgās vielas.

— Pilnīgi pareizi, — Keivors sacīja. — Milzīgs fontāns .. .

— Kas šļācas izplatījumā! Ak dievs! Tas būtu aiz­rāvis projām visu Zemes atmosfēru! Tas būtu atņē­mis pasaulei gaisu! Un visa cilvēce aizietu bojā! Šā mazā keivorīta gabaliņa dēļ!

— Ne gluži izplatījumā, — Keivors iebilda, — bet praktiski… tikpat ļauni. Tas būtu aizrāvis gaisu projām no zemes, kā noloba mizu banānam, un aiz­sviedis to tūkstošiem jūdžu tālu. Gaiss, protams, at­kal pamazām plūstu lejup, bet pa to laiku pasaule jau būtu nosmakusi! No mūsu redzes viedokļa — neko daudz labāk kā tad, ja gaiss vispār nekad neat­grieztos!

Es cieši uzlūkoju Keivoru. Līdz šim es biju pārāk izbrīnījies, lai aptvertu, ka visas manas cerības sa­brukušas.

— Ko jūs tagad domājat darīt? — es jautāju.

— Visupirms, ja jūs man aizdosiet dārza liekšķe- rīti, es kaut cik notrausīšu zemi, ar kuru esmu no- mūrējies, un tad, ja atļausiet izmantot jūsu mājas ērtības, nomazgāšos vannā. Pēc tam mēs varēsim lēnā garā parunāties. Man šķiet, būtu prātīgi, — viņš uzlika zemjainu plaukstu uz manas rokas, — ja šis pasākums paliktu mūsu noslēpums. Es zinu, ka esmu nodarījis lielus postījumus — iespējams, ka šur tur apkaimē pat dzīvojamās mājas ir drupās. Bet, no otras puses, es nevaru samaksāt par šiem postījumiem, un, ja to patiesais cēlonis nāktu zināms at­klātībā, tas tikai radītu skaudību un mēģinājumus kavēt manu darbu. Saprotiet, nav iespējams paredzēt visu, un es, risinot tik svarīgu teorētisku problēmu, nevaru atļauties ne mirkli sevi apgrūtināt ar praktis­kiem apsvērumiem. Vēlāk, kad jūs liksiet lietā savu praktisko prātu un keivorīts tiks laists apgrozībā — tā to saka, vai ne? — un dos mums tādus ienāku­mus, kā jūs cerat, mēs varēsim norēķināties ar cie­tušajām personām. Bet ne tagad, ne tagad. Ja nebūs cita izskaidrojuma, cilvēki šais laikos, kad meteoro­loģijas zinātne ir tik zemā līmenī, to visu piedēvēs ciklonam. Varbūt tiks vākti ziedojumi un, tā kā mana māja ir sagruvusi un nodegusi, es saņemšu krietnu summu kompensācijas, kas būs ārkārtīgi no­derīga, lai turpinātu mūsu pētījumus. Bet, ja kļūs zināms, ka es esmu vainīgais, nekādi ziedojumi netiks vākti un visi būs saniknoti. Man nekad vairs nebūs iespējas mierīgi strādāt. Mani trīs palīgi varbūt ir gājuši bojā, varbūt arī nav. Tas ir sīkums. Ja viņi ir pagalam, tas nav nekāds lielais zaudējums: viņi bija gan centīgi, bet ne visai spējīgi, un par šo priekš­laicīgo rezultātu mums galvenokārt jāpateicas viņu kopīgajai nolaidībai, jo acīmredzot krāsns netika pienācīgi kurināta. Ja viņi nav gājuši bojā, šaubos, vai šiem vīriem pietiks inteliģences, lai izskaidrotu notikušo. Viņi noticēs, ka tas bijis ciklons. Un, ja es pa to laiku, kamēr manā mājā nav iespējams miti­nāties, varētu apmesties vienā no jūsu neapdzīvota­jām istabām…

Viņš apklusa un cieši pavērās manī.

Cilvēks ar tādām iespējām nebija parasts viesis, ko viegli uzņemt savā mājā.

— Varbūt tagad labāk sameklēsim to liekšķeri, — es teicu, pieceldamies kājās, un aizvedu Keivoru pie siltumnīcas izkaisītajām atliekām.

Un, kamēr viņš mazgājās, es vienatnē visu ap­svēru. Bija skaidrs, ka sadarbība ar misteru Keivoru varēja sagādāt nepatikšanas, kādas es nebiju pare­dzējis. Viņa izklaidība, kuras dēļ zemeslode tik tikko nekļuva par neapdzīvotu tuksnesi, jebkurā brīdī va­rēja novest pie kāda cita nopietna sarežģījuma. No otras puses — es biju jauns, atrados spaidīgos ma­teriālos apstākļos un tādēļ biju gatavs uz pārdrošu dēku, ja tā deva izredzes kaut ko nopelnīt. Es savā prātā biju cieši nolēmis, ka man jādabū vismaz puse no tā, ko ienesīs Keivora izgudrojums. Laimīgā kārtā es dzīvoju mājiņā, kuru, kā jau minēju, biju noīrē­jis uz trim gadiem, neuzņemoties atbildību par tās remontēšanu, un manas nedaudzās steigā uz kredīta iegādātās mēbeles bija apdrošinātas, tā ka es neko zaudēt nevarēju. Galu galā es nolēmu turēties kopā ar misteru Keivoru un piedalīties viņa pasākumā, lai kā tas beigtos.

Protams, mans viedoklis tagad bija stipri izmai­nījies. Es vairs nešaubījos par šīs vielas milzīgajām iespējām, bet tās izmantošana lielgabalu lafetēm un patentētiem brīnumzābakiem man sāka likties ap­šaubāma.

Mēs tūlīt ķērāmies pie darba, lai atjaunotu Kei­vora laboratoriju un turpinātu eksperimentus. Ta­gad, prātojot par to, kādā veidā keivorītu vajadzētu izgatavot šoreiz, Keivors runāja man saprotamākā valodā nekā jebkad iepriekš.

— Protams, mums tas atkal jāizgatavo, — viņš sa­cīja tik jautrā tonī, ka es jutos pārsteigts, — pro­tams, mums tas jādara. Viegli mums varbūt neies, bet viss teorētiskais daibs jau ir aiz muguras. Mēs, protams, centīsimies nenodarīt ļaunu šai mūsu ma­zajai planētai, ja tas būs iespējams. Taču … risks noteikti būs! Tam jābūt. Eksperimentējot vienmēr pa­stāv risks. Un te nu jums kā praktiski domājošam cilvēkam jāsaka arī savs vārds. Es domāju, ka var­būt vajadzētu to gatavot vertikālas un loti plānas plates veidā. Bet īsti vēl nezinu. Man ir arī kāda cita neskaidra ideja, taču to es pagaidām vēl nevaru precīzi izklāstīt. Dīvaini, ka šī doma man ienāca prātā tieši tai brīdī, kad es, vēja dzīts, vēlos pa dub­ļiem, nezinādams, kā tas viss beigsies.

Pat ar manu palīdzību bija grūti kaut ko noteikti izlemt, un pa to laiku mēs cītīgi strādājām, atjauno­dami laboratoriju. Bija jāpadara vēl ļoti daudz, iekams vajadzēja galīgi izšķirties par mūsu otrā mē­ģinājuma precīzo formu un metodēm. Vienīgais ka­vēklis bija mūsu trīs strādnieku streiks — viņi iebilda pret to, ka esmu kļuvis par darbu vadītāju. Bet pēc divām dienām šis jautājums nokārtojās.