Pirmie cilvēki uz Mēness

22. NODAĻA Mistera Džuljusa Vendidžija pārsteidzošais paziņojums

Kad biju uzrakstījis nodaļu par savu atgriešanos uz Zemes Litlstonā, es uzšņāpu «Beigas», atvēzējos un ar plašu žestu nosviedu spalvu, pilnīgi pārlieci­nāts, ka stāsts par pirmajiem cilvēkiem uz Mēness ir galā. Vēl vairāk — es jau biju nodevis savu manu­skriptu kādam literārajam aģentam, atļāvis to pār­dot, jau redzējis lielāko daļu no tā nopublicētu žur­nālā «Strand Magazine» un sācis atkal strādāt pie savas Limpnā iesāktās lugas, kad piepeši izrādījās, ka tās nepavisam vēl nav beigas. Man uz Alžīru no Amalfijas tika pārsūtīta vēstule (tas bija pirms ap­mēram sešiem mēnešiem) ar vispārsteidzošāko ziņu, kādu man jebkad savā mūžā gadījies saņemt. īsi sa­kot, man tika pavēstīts, ka misters Džūljuss Vendi- džijs, dāņu elektrotehniķis, kas eksperimentē ar apa­rātu, līdzīgu tam, kādu lieto misters Tesla Amerikā, cerēdams atklāt iespēju sazināties ar Marsu, dienu no dienas uztver dīvainu, fragmentāru ziņojumu, kuru angļu valodā raida misters Keivors no Mēness.

Sākumā es domāju, ka mani smalkā veidā gribējis izjokot kāds, kas lasījis mana stāsta manuskriptu. Es atbildēju misteram Vendidžijam nenopietnā tonī, bet viņa otrā vēstule izkliedēja jebkuras šādas aizdo­mas, un es, ārkārtīgi uztraucies, steidzos no Alžīras uz Sentgothardu, uz mazo observatoriju, kur viņš strādāja. Pēc tam kad es biju redzējis mistera Vendi­džija ierīces, noklausījies viņa stāstīto un — galve­nais — pats bijis klāt, kad viņš uztvēra Keivora rai­dījumu, manas pēdējās šaubas izgaisa. Es tūlīt no­lēmu pieņemt mistera Vendidžija priekšlikumu pa­likt kopā ar viņu, palīdzēt viņam diendienā pierak­stīt šos ziņojumus un mēģināt kopīgi nosūtīt atbildi uz Mēnesi. Keivors, kā mēs uzzinājām, bija ne tikai dzīvs, bet brīvībā un mitinājās šo skudrām līdzīgo radījumu vidū, šo kukaiņcilvēku dīvainajā sabied­rībā Mēness alu zilajā tumsā. Cik varēja spriest, viņš bija klibs, bet citādi pilnīgi vesels un, kā pats skaidri pateica, jutās pat labāk nekā parasti uz Zemes. Viņš bija pārcietis drudzi, bet tas nebija atstājis nekādas ļaunas sekas. Lai cik savādi tas būtu, viņš šķita pār­liecināts, ka es esmu gājis bojā Mēness krāterī vai pazudis Visuma bezgalībā.

Misters Vendidžijs bija uztvēris pirmos Keivora ziņojumus laikā, kad nodarbojās ar pavisam citiem pētījumiem. Lasītājs noteikti atcerēsies nelielo sa­traukumu, kas ievadīja mūsu gadsimtu un ko izrai­sīja mistera Nikolas Teslas, Amerikas slavenības elektrības jautājumos, paziņojums, ka viņš uztvēris signālus no Marsa. Šis paziņojums no jauna piesais­tīja uzmanību faktam, kas zinātniekiem jau sen bija zināms, proti, ka no kāda nezināma avota izplatījumā līdz Zemei pastāvīgi nonāk elektromagnētiskie viļņi, ļoti līdzīgi tiem, kādus lieto siņjors Markoni savā bezdrāts telegrāfā. Līdztekus misteram Teslam prāvs skaits citu šīs nozares speciālistu strādāja, lai piln­veidotu aparatūru šo svārstību uztveršanai un pie­rakstīšanai, taču tikai nedaudzi tās uzskatīja par īstiem signāliem no kāda ārpuszemes raidītāja. Pie šiem nedaudzajiem mums noteikti jāpieskaita misters Vendidžijs. Jau kopš 1898. gada viņš bija gandrīz pilnīgi nodevies šīs problēmas pētīšanai un, būdams naudīgs vīrs, uzcēlis Montē Rosa nokalnē observato­riju, kas gan pēc novietojuma, gan visādā citādā ziņā bija īpaši piemērota šādiem novērojumiem.

Manas zināšanas šajā jomā, jāatzīstas, nav nekā­das lielās, bet, cik tās man. atļauj spriest, mistera Vendidžija konstruētās ierīces Visuma elektromag­nētisko svārstību uztveršanai un fiksēšanai bija ārkārtīgi oriģinālas un asprātīgas. Un laimīgi bija sagadījies tā, ka šīs ierīces tika uzstādītās un saka darboties apmēram divus mēnešus priekš Keivora pirmā mēģinājuma noraidīt signālus uz Zemi. Tādēļ mums ir viņa ziņojumu fragmenti jau no paša sā­kuma. Diemžēl — tikai fragmenti, un vissvarīgākais, kas viņam bija jāpasaka cilvēcei — norādījumi, kā izgatavojams keivorīts (ja viņš vispār tika tos norai­dījis), — ir neuztverti aizgājuši zudumā pasaules telpā. Mums nekad neizdevās nosūtīt Keivoram at­bildi. Tādēļ viņš nezināja, ko mēs esam saņēmuši un ko ne, un arī nevarēja būt pārliecināts, ka vispār kāds uz Zemes zina par viņa pūliņiem mūs sasniegt. Neatlaidība, ar kādu viņš noraidīja astoņpadsmit ga­rus aprakstus par dzīvi Mēness pasaulē — tie būtu patiešām izsmeļoši, ja mēs tos būtu uztvēruši visā pilnībā, — liecina, cik ļoti viņa prāts tiecās atpakaļ uz savu dzimto planētu, ko viņš bija atstājis pirms diviem gadiem.

Varat iedomāties, cik pārsteigts jutās misters Ven­didžijs, atklājot savā elektromagnētisko viļņu pie­rakstā pa starpām Keivora angļu tekstu. Misters Vendidžijs nekā nezināja par mūsu neprātīgo ceļo­jumu uz Mēnesi, un pēkšņi — raidījums angļu va­lodā no izplatījuma!

Lasītājam vajadzētu saprast, kādos apstākļos šie ziņojumi tika raidīti. Acīmredzot kaut kur Mēness iekšienē Keivoram bija pieejami dažādi elektriski aparāti, un viņš uzbūvēja — varbūt pat slepeni — Markoni raidītājam līdzīgu ierīci. Viņš ar to varēja strādāt visai neregulāri — dažreiz tikai pusstundu vai mazliet ilgāk, citreiz trīs vai četras stundas no vietas. Šajā laikā viņš raidīja savus ziņojumus Zemes virzienā, neņemdams vērā faktu, ka Mēness stāvoklis attiecībā pret Zemes virsmas punktiem pastāvīgi mai­

nās. Tāpēc un arī mūsu uztveršanas aparatūras ne­pilnību dēļ viņa vēstījums mūsu pierakstos ir ārkār­tīgi saraustīts: tas parādās un nozūd, kļūst neskaidrs, mistiski un pavisam bezcerīgi «izdziest». Un vēl jā­ņem vērā, ka Keivors nebija pieredzējis operators, viņš bija daļēji aizmirsis vai varbūt nekad nebija īsti zinājis vispārpieņemto kodu un, kad sāka nogurt, izlaida vārdus un daudzkārt kļūdījās šifrējot.

Kopumā aizgāja pazušanā apmēram puse no ziņo­jumiem, ko Keivors noraidīja, un daudzi no tiem, ko uztvērām, ir fragmentāri, saraustīti un daļēji iz­dzisuši. Tādēļ lai lasītājs ir gatavs aiz šīs nodaļas sekojošajā apskatā sastapties ar daudziem izlaidu­miem, pusteikumiem, pārlēcieniem uz citu tematu. Mēs ar misteru Vendidžiju kopīgi gatavojam pilnīgu, ar komentāriem apgādātu Keivora vēstījuma izde­vumu, kuru ceram publicēt kopā ar izmantotās apa­ratūras sīku aprakstu. Pirmais sējums iznāks nākamā gada janvārī. Tas būs pilnīgs un zinātnisks atreferē­jums, kura pirmais populārais uzmetums tiek pievie­nots šai grāmatai. Ar to pietiek, lai pabeigtu manu stāstu un dotu lasītājiem zināmu priekšstatu par dzīvi šajā citā pasaulē, kas ir tik tuva, tik radniecīga mū­sējai un tomēr tik atšķirīga.