Sarasvati smiltis

PROLOGS. KAMBEJAS LĪCIS. INDIJAS RIETUMU PIEKRASTE

Leģenda par Adantīdu, nogrimušo kontinentu, cilvēku prātus bija nodarbinājusi jau tik ilgi, ka Atlantīdas atrašana, domājams, būtu iegu­vusi ievērības cienīgu atspoguļojumu ziņās. Kādā aptaujā angļu žur­nālisti Atlantīdas atrašanu bija iebalsojuši pat par ceturto nozīmīgāko iespējamo ziņu. Angļu žurnālistu balsojumā hipotētisko notikumu sarakstā aiz Atlantīdas citu starpā palika arī tāda iespējamība kā Jēzus otrā atnākšana.

Bet, kad Adantīdu galu galā atrada, pilnīgi neviens šim notikumam nepievērsa nekādu īpašu uzmanību. Jo jūrā nogrimušo mūžseno civi­lizāciju un tās pilsētu drupas atrada pavisam nepareizā vietā.

Indijas Nacionālā jūras tehnoloģijas institūta pētnieki 2001. gada maijā paziņoja, ka Indijas rietumu piekrastē Kambejas līča dibenā atraduši “precīzas ģeometriskas formas”. Jūras dzelmē atrastās figūras ļoti atgādināja Mohendžodāro, Harapas un citu Indas-Sarasvatī ielejas kultūras atstāto mūžseno pilsētu drupas. Taču tās gulēja četrdesmit (

metru dziļumā četrdesmit kilometrus no krasta.

Ar pētniecības kuģa M. V. Sagar Paschmi eholoti iegūtajos attēlos bija redzami pa daļai zem zemūdens smilšu kāpām ierakušies māju pa­mati, kā arī senus irigācijas un kanalizācijas kanālus atgādinošas garas, taisnas līnijas. Zemūdens drupu pilsēta bija deviņus kilometrus gara un divus kilometrus plata.

Pasaules dažādās malās strādājošie arheologi un vēsturnieki uz atra­dumu atbildēja ar dziļu klusumu. Tā kā atklājums visai slikti saderēja ar agrākajiem pieņēmumiem un atradumiem, vieglākais bija klusēt.

Daļa reakcijas bija neslēpti naidīga. Daži Indijas nozīmīgākie IndasSarasvatī ielejas civilizācijas pētnieki atradumu pat nodēvēja par halu­cināciju. Pēc vairākiem mēnešiem visas pasaules uzmanība pievērsās gluži cita veida notikumiem, kad grupa fanātiķu nolēma pārslēgt pasaules vēsturi uz pārtīšanu ātrajā režīmā un ar trīs nolaupītajām pasažieru lidmašīnām ietriecās Ņujorkas augstākajos debesskrāpjos un Amerikas Savienoto Valstu Aizsardzības ministrijas galvenajā ēkā.

M. V. Sagar Pascbmi pētnieki tomēr turpināja darbu, nebēdājot par ledaino attieksmi. Jaunajos attēlos bija redzami mūri, daži no tiem sniedzās trīs metru augstumā virs jūras dibena un vairāku metru dzi­ļumā zem smiltīm.

Nedaudz tālāk atklājās arī otra, gandrīz tikpat liela, jūrā iegrimusi pilsēta. Izskatījās, ka abas pilsētas atrodas pie mūžsenas, sen atpakaļ izžuvušas upes.

Bīstamo straumju un pat vienpadsmit metru augsto plūdmaiņu dēļ niršana šajā rajonā nebija iespējama. Pētnieki nosūtīja tālvadības robotu ar kameru nofotografēt drupas, taču ūdens bija tik duļķains, ka robota uzņemtās fotogrāfijas lielu skaidrību nedeva. Vienīgais paņēmiens, kā pavirzīties uz priekšu, bija izcelt grunts paraugus no jūras dibena.

M. V. Sagar Paschmi tralis un kauss jau pirmajā dienā virs ūdens izcēla vairāk par diviem tūkstošiem cilvēka darinātu priekšmetu. Rotas, no akmens izgatavoti darbarīki, podi, podu lauskas un figūriņas, kas attēlo dzīvniekus, cilvēkus un dievus. Tur bija arī cilvēku zobi un citi priekšmeti un materiāli, kuru vecumu bija iespējams noteikt ar radio­aktīvā oglekļa metodi.

2002. gada janvāri Indijas zinātnes un tehnoloģiju ministrs Murli Manohars Joši paziņoja, ka no jūras gultnes sanēšu augšējiem slāņiem izceltie priekšmeti un cilvēku zobi, balstoties uz datēšanu ar radioak­tīvā oglekļa metodi, ir 9500 gadu seni.