Sarasvati smiltis

LEDUS UN ŪDENS

ĒĢIPTIEŠU PRIESTERIS:

Kas attiecas uz jūsu dzimtas kokiem, kurus tu, Solon, esi mums skaidro­jis, tie nav labāki par bērnu pasakām. Jo pirmām kārtām jūs atceraties tikai vienus plūdus, lai gan to ir bijis vairāk.

Platons. “Timejs”

1

Kari Alanens pamodās no tālruņa zvana. Kad viņš pavēra acis, pamanīja, ka saule, lai gan jau augusts, vēl nav uzlēkusi. Pēc modinā­tāja luminiscējošajiem rādītājiem pulkstenis bija pustrīs. Kurš varēja zvanīt šajā laikā?

“Alanens,” Kari atbildēja iespējami klusu, lai nepamodinātu Annu Lēnu.

“Šeit es, Sergejs,” līnijas otrajā galā teica Sergeja Saveļņikova balss.

“Mmm… Vai kāds zvana?” samiegojusies prasīja Anna Lēna.

“Tas ir man, guli vien,” teica Kari. Viņš ievīstījās rītasvārkos un aiz­gāja uz citu istabu.

“Sergej, vai tu zini, cik rāda pulkstenis šajā pasaules malā?” aiz­kaitināts vaicāja Kari.

“Zinu, bet tas ir ārkārtīgi svarīgi,” mierīgi teica Sergejs.

“No kurienes tu zvani?”

“No Indijas.”

“No Indijas? Nu, to nu gan es nebūtu domājis… Vai tad tur nav vēl agrāks nekā šeit?”

“Ir jau gan,” piekrita Sergejs.

“Tev droši vien ir arī kaut kas sakāms?”

“Vai atceries mūsu sarunu par Ledus okeāna dreifējošo ledus ga­balu kušanu? Par to, ko varētu darīt, ja tie pēkšņi draudētu izkust pavisam?”

“Atceros ārkārtīgi labi.”

“Tu teici, ka viena iespēja būtu uzstādīt uz dreifējošā ledus vēja

ģeneratorus. Lai tie salā varētu sūknēt ūdeni no ledus apakšas un ļoti mazu pilīšu veidā izpūst augstu gaisā. Vai atceries?”

“Jā, atceros gan.”

“Kā tu domā, vai tas patiešām varētu darboties?”

Kari brīnījās par Sergeja balss toni — dedzīgums zem piespiedu atturīguma. Kāpēc šī lieta viņam piepeši ir tik svarīga?

“Nesaprotu, kāpēc gan lai nedarbotos,” Kari teica. “Es pat esmu veicis dažus izmēģinājumus. Pulverizatori aizsalst, ja temperatūra nokrīt pārāk zemu, bet to var viegli uzlabot ar labāku izolāciju, kā arī izmantojot mazliet elektriskās strāvas, lai sasildītu pulverizatorus.” “Tu tātad esi jau izmēģinājis kaut ko tādu?”

“Jā, es taču tev teicu,” Kari, joprojām aizkaitināts, asi atcirta. “Lieliski! Vienkārši lieliski!” ātri runāja Sergejs. “Jau tu ideju jau esi testējis, tad ticamība mums ir pavisam citā līmenī.”

Kari pēkšņi pamanīja, ka ir pilnīgi atmodies un vienlaikus arī nobi­jies. Jo viņu arvien spēcīgāk pārņēma sajūta, ka Sergejs ir pati nopiet­nība. Vispirms Kari bija nodomājis, ka jautājuma iemesls ir gana vieglprātīgs — kādas mazas derības vai iesniegums stipendijai, kas atlikts uz pēdējo brīdi, vai kas cits itin ikdienišķs. Tagad viņš sāka pār­liecināties par to, ka izskaidrojums būs nopietnāks. Iespējams, daudz nopietnāks.

“Vai kaut kas ir noticis?” Kari tieši pajautāja.

“Tā varētu teikt… Mēs mazliet baidāmies, ka liela daļa visa Grenlandes kontinentālā ledāja ir kļuvusi nestabila.”

“Atvaino, kas?” neticēdams savām ausīm, vaicāja Kari.

“Tu jau dzirdēji.”

“Cik nestabila?”

“Nu… Izskatās, ka tas kūst visai strauji.”

“Vai kušana ir turpinājusies jau ilgāku periodu?”

“Pēc tā izskatās.”

“Kur izkusušais ūdens ir palicis?”

Sergejs neatbildēja uzreiz.

“Nu,” viņš beidzot teica. “Izskatās, ka tas ir iegāzies kaut kur… ledājā.”

Sergeja vārdi ietriecās Kari pakrūtē kā vesera blieziens.

“Vai tu vēl tur esi?” vaicāja Sergejs.

“Esmu,” teica Kari. “Jā, esmu gan,” vārdi grūti nāca pār lūpām.

“Vai kaut kas nav kārtībā?” jautāja Sergejs.

Pajautā vēl, nodomāja Kari un uz brīdi sajuta pret draugu neprātī­gas un trakas dusmas. Es nebūtu gribējis pamosties nakts vidū, lai dzir­dētu, ka mums pazīstamā pasaule jebkurā brīdī var pārtraukt savu eksistenci. Varbūt jau rīt. Ka tā savā ziņā varbūt jau ir pārtraukusi eksistēt. Jo vēsturē bieži vien būtiskais notiek jau pirms tam, kad tas patiešām notiek.

“Kari?” Sergejs atkal ierunājās.

“Tas, ko tu teici. Vai tev ir kaut mazākā nojauta, ko tas var nozīmēt?”

“Man ir gan nojausma,” teica Sergejs.

“Tas labi.”

“Bet, ja tu par to zini kaut ko tādu, ko es varbūt nezinu, būtu prie­cīgs, ja tu to man izstāstītu tagad.”

2

Ziemeļu Ledus okeāna centrā ap Ziemeļpolu atradās pastāvīga pakledus teritorija neliela kontinenta lielumā. Savulaik tā bija gandrīz apaļa, bet vēlāk, saraujoties, tā vairāk atgādināja astoņnieku vai smilšu pulksteni. Abās pusēs peldošajai zemeslodes ledus daļai bija izkusis pa dziļam un platam līcītim, un abu izkusušo jūras ūdeņu ķīļi nešaubīgi stiepās Ziemeļpola virzienā. Pēc prognozēm ledus kontinents, ko uzsil­stošais laiks bez žēlastības grauza mazāku, drīz pārlūzīšot apmēram pie Ziemeļpola un sadalīšoties divās atsevišķās ledus plāksnēs, kas ku­sīs arvien ātrāk. Visbeidzot arī tās beigšot pastāvēt un viss Ziemeļu Ledus okeāns pirmo reizi miljoniem gadu laikā vasarā būšot bez ledus.

Peldošo kontinentu, kas pagaidām vēl bija saglabājies vienā gabalā, apņēma visu planētas galvvidu nosedzošs bezgalīgs ledus virpulis, mo­zaīka, kas lēni grieza nebeidzamu apli, un milzums dažāda vecuma, lieluma un izcelsmes peldošu ledus plākšņu. Viengadīgs, vasarā ātri izkūstošs, mīksts un čagans ledus. Nedaudz biezāki un cietāki gabali no divgadīga ledus. Lielas, peldošas ledus salas cieņu izraisošā senumā, tās reizēm varēja būt pat piecdesmit metru biezas un spītīgi noturēties gadu simtiem, pirms tās izjuka un izkusa.

Viss šis miljoniem kvadrātkilometru plašais ledus virpulis atradās nepārtrauktā kustībā. Plāksnes un bluķi dreifēja uz priekšu un atpa­kaļ, berzējās cits pret citu. Pūšot spēcīgam vējam, lielas ledus masas izkustējās un sablīvējās ar citām ledus masām. Tādējādi izveidojās pat desmitiem metru augstas un simtiem kilometru garas izstieptas grē­das, ko veidoja ledus bluķu un plākšņu krāvumu slāņi. Plāksnes nemanāmi kusa no apakšas un auga biezumā no virspuses, kad uz tām

sniga sniegs, kas, atnākot pavasarim, dienā izkusa ūdenī, bet nakts spelgonī no jauna sasala cietā ledū.

Krievu ledlauzis “Arktika” šajā krāvumu ledus zonā, kas bija pla­šāka nekā visa Eiropa, pašlaik turēja kursu uz Ziemcļgrenlandi. Kari Alanens un Sergejs Saveļņikovs, atspiedušies pret reliņiem, stāvēja kuģa priekšgalā.

Jūra līdz pat apvārsnim bija pilna ar ledus gabaliem. Starp bluķiem, kas laistījās baltā un pelēkā, zilā un zaļā krāsā, peldēja arī dziļāk iegri­muši kristāldzidri kluči, kurus bija gandrīz neiespējami atšķirt no ap­kārtējā ūdens. Mākoņu sega, kas karājās zemu virs jūras, šķita kā bezgalīga debesu telts, jo horizonts visriņķī “Arktikai” izskatījās kā nepārtraukta līnija un tālīnākie mākoņi nolaidās pret apvārsni kā vig­vama vai dūmnama sienas.

Ziemeļpola ledus bija trausls un nodevīgs. Vēju un jūras straumju iekustināto ledus masu kustības, nemaz nerunājot par krāvumu ledu, arī pakledū radīja caurumus un plaisas, kas pēc brīža varēja atkal aiz­vērties vai paplašināties tālāk, izveidojot vaļējus ezerus — lāsmeņus.

Ziemeļu Ledus okeāna dreifējošie ledus gabali vēl pirms neilga laika ziemās bija noseguši vairāk nekā piecpadsmit miljonus kvadrātkilo­metru plašu teritoriju. Ziemeļu krāvumu ledus zona bija viena no pē­dējām zemeslodes neskartajām zemēm. Un jūras dibens zem tās varēja būt zemeslodes vismazāk pētītā un vissliktāk zināmā vieta.

Kad krievu polārpētnieks Mihails Budiko 1962. gadā bija apgalvo­jis, ka klimata sasilšana varētu izkausēt dreifējošos ledājus, kas aptver Ziemeļpolu, par viņu smējās. Budiko un citi padomju polārpētnieki tomēr pa ziemeļu lediem bija staigājuši gadu desmitiem ilgi. Viņi par tiem zināja daudz vairāk nekā jebkurš cits. Viņi leduslauku ātrajai aug­šanai un sarukšanai bija sekojuši no lidmašīnas. Viņi bija klejojuši pa leduslaukiem kājām un suņu pajūgos. Viņi ledājus bija aplūkojuši no apakšas nirēju tērpos, kas izgatavoti īpaši ekstremāliem ziemas apstākļiem.

Pēc aukstā kara beigām atklātībā bija nonākusi amerikāņu kodolzemūdeņu savāktā informācija, saskaņā ar kuru piecdesmit gadu laikā peldošo ledus gabalu vidējais biezums samazinājies par četrdesmit procentiem. Vienlaikus bija samazinājies arī tās teritorijas vidējais lielums, ko ziemās un vasarās klāja ledus. Tātad radās iespaids, ka drei­fējošo ziemeļu ledus gabalu tilpums samazinājies uz pusi, lai gan pro­gnozētā globālā sasilšana vēl nemaz tā kārtīgi nebija sākusies. Vēlākie pētījumi bija parādījuši, ka dreifējošie ledus gabali ir daudz neaizsar­gātāki pret relatīvi nelielu sasilšanu, nekā pat Budiko bija spējis iedo­māties. Kas notiks, ja dreifējošais ledus izkusīs pilnībā? Vai ziemeļu ūdeņi sasils tik spēji, ka arī metāna nogulumi jūras dibenā sāks kust katastrofāli pieaugošā ātrumā?

Šādā situācijā pat izmešu samazināšana neko vairs neglābtu, jo cilvēce ar siltumnīcefekta gāzu ražošanu jau būs iesaistījusies varenā vāveres ritenī. Atmosfērā jau izlaistās simtiem miljardu papildu tonnas pēc noteikta laika sasildīs zemeslodes klimatu par pagaidām vēl nezi­nāmu grādu skaitu. Bet paies simtiem gadu, pirms šīs savā ziņā jau sasniegtās pārmaiņas tiks īstenotas visā pilnībā. Kad jau nopirkta bi­ļete uz amerikāņu kalniņiem un vagoniņš sācis kustēties, izlēkt no tā, pirms viss par brangu naudu nopirktais brauciens nebūs beidzies, būs grūti pilnīgi neatkarīgi no tā, cik matus stāvus slienošs ātrums būs gadījies. Starp citu, atgriezenisko saišu apļi, kas saistīti ar metāna klatrātiem, kā arī ledus un sniega kušanu, situāciju var pasliktināt tik­tāl, ka sasilšana sāks barot pati sevi. Tādā gadījumā cilvēki var pavi­sam zaudēt kontroli pār situāciju.

Kari un Sergejs jau pirms vairākiem gadiem bija diskutējuši par to, ko cilvēks varētu darīt, ja sliktākie pareģojumi kļūs par īstenību un no ziņu virsrakstiem lauzīsies pie brokastu galda. Kari bija teicis, ka vieglākais, lētākais un ātrākais iejaukšanās veids tad varētu būt mēģi­nājums sala dienās vairot ledus nogulumus ziemeļu apgabalos. Polu apgabalos vējš pūš bieži un spēcīgi. Turklāt aukstais gaiss ir tik blīvs, ka vēja enerģijas ir daudz vairāk nekā siltākos novados. Uz dreifējoša­jiem ledus gabaliem Krievijas, Kanādas un Norvēģijas ziemeļu piekrastē, kā arī uz Ziemeļu Ledus okeāna salām, iespējams, varētu uzstādīt vēja ģeneratorus, kuri izkusušajās teritorijās sūknētu ūdeni no jūras un citās vietās — no ledus apakšas un izsmidzinātu to gaisā kā sīciņu pilīšu strūklu. Ja ziemās būtu vairāk sniega un ledus nekā iepriekš, tad dreifējošo ledus gabalu tilpums varbūt atkal pieaugtu. Pavasarī papildu sniegs apklātu arī uz ledus virsmas savākušās sodrēju daļiņas un uztu­rētu ledus atstarotājspēju. Daļa gaisā izsmidzinātā ūdens kā neplā­nots sniegs nonāktu līdz kontinentālajiem ledājiem.

Vienkāršs simt kilovatu Enfīlda—Andro vēja ģenerators varētu pa­pildināt ledus un sniega nogulumus vismaz ar desmit miljoniem tonnu viena sala perioda laikā. Tas jau veidotu dažu centimetru biezu pa­pildu ledus kārtu simtiem kvadrātkilometru lielā teritorijā. Tāpat Kari bija atzīmējis, ka arktiskajā tundrā un citos ziemeļu novados principā būtu iespējams radīt arī mākslīgos kontinentālos ledājus, tikai ar vēja ģeneratoriem ziemas sala laikā sūknējot no jūras ūdeni. Ūdens, kas tiktu piesaistīts cilvēka veidotajiem ledājiem, būtu izņemts no jūras, un tas savukārt efektīvi novērstu tās līmeņa celšanos. Turklāt papildu ledāji, protams, darbotos arī par jaudīgiem atstarotājiem, kas dzesētu klimatu.

Tomēr pašlaik vēl lielāks biedinājums par peldošo ledus gabalu kušanu bija uz kontinentālajiem ledājiem jau sedimentējušās mirušās aļģes, smilšu graudi, sodrēju un putekļu daļiņas. Ja viņi vēlas novērst Vidusgrenlandes ledājam draudošo sabrukumu, pirmām kārtām Grenlandē jādabū vairāk sniega un ledus, lai slānī, kas vasarā nenovēršami pārtaps ūdenī, smilšu un sodrēju kļūtu mazāk nekā iepriekš. Tad kon­tinentālā ledāja atstarotājspēja varbūt visu vasaru paliks tik augstā līmenī, ka apstāsies ari tā kušana. Vismaz tad, ja ziemeļu jūru terito­riju klimats vienlaikus sāks atdzist.

Tomēr vēja ģeneratori, kas tiks uzstādīti tūkstošiem kilometru no kontinentālā ledāja, vieni paši nespēs saražot pietiekami daudz papildu sniega, kas nokristu tieši uz ledājiem. Saskaņā ar Sergeja un Kari plānu, tuvojoties rudenim, uz kontinentālajiem ledājiem uzbūvēs ledus aiz­sprostus, aiz kuriem no izkusušā ūdens veidosies lieli ezeri. Pēc tam ziemā šo ūdeni no ezeru ledusvāku apakšas ar vēja ģeneratoriem izsmi­dzinās gaisā. Tā radušos vižņus vējš izpūtīs pa ledāja virsmu.

Kari savas idejas ilgi bija uzskatījis tikai par interesantu rotaļu domāšanai. Bet tad, kad Amerikas Savienotās Valstis bija iemetušas

mēslainē Kioto protokolu, viņš uz Hanko rietumu līča ledus bija sācis nelielus izmēģinājumus. Tomēr viņš par tiem nebija stāstījis nevienam citam, vienīgi sievai. Nevienam, pirms piezvanīja Sergejs.

Kad Kari pa telefonu Sergejam bija izskaidrojis savu pētījumu tābrīža rezultātus, Sergejs nekavējoties bija devies uz Maskavu, lai satik­tos ar Igoru Mihailovu. Mihailovs bija noklausījies Sergeja stāstīto. Kad Sergejs bija pabeidzis, Mihailovs ilgu laiku nekā nebija teicis un tikai ar pirkstiem bungājis pa rakstāmgalda virsmu.

“Es īsti nezinu, vai man vajadzētu ticēt šai idejai,” beigās Mihai­lovs bija teicis. “Bet man šķiet, ka mums nav arī nekā cita labāka.”

Divas dienas vēlāk Mihailovs un Sergejs bija devušies satikt Krievi­jas prezidenta palīgus zinātnes un vides politikas jautājumos. Vēl tajā pašā dienā Krievijas prezidents bija sazinājies ar Eiropas Savienības, Ķīnas, Indijas un Savienoto Valstu augstāko politisko vadību. Pēc tam darbības plāns jau ātri bija sācis iegūt aprises un projektam “Ledusvējš” tika dots starta šāviens.

Kari skatījās uz četrdesmit metru garajām vēja ģeneratora pamat­nēm, kas ar resnām tērauda trosēm bija piestiprinātas pie ledlauža klāja. Šajā reizē viņiem bija līdzi pirmie ģeneratori, ko izmēģinājumam uz­stādīt uz dreifējošajiem Ziemeļpola ledus gabaliem. Aiz tiem zem bieza tenta vīdēja zemūdenes “Lomonosovs” kontūras. Līdz Ziemeļu Ledus okeānam tā bija nogādāta ar dirižabli. Sergejs bija domājis, ka zem­ūdene varētu noderēt.

“Lomonosovs” zem dreifējošajiem krāvumu ledus rajoniem vienā piegājienā spētu nobraukt garus gabalus. Turklāt tas bija konstruēts, lai izturētu ari sarežģītus apstākļus. Izmantojot zemūdeni, viegli varēs konstatēt vietas, kurās peldošais ledus kļuvis īpaši plāns. Ja viņiem atliks laiks, tad “Lomonosovs” kā pirmā cilvēku uzbūvētā zemūdene varēs doties izpētīt Ziemeļu Ledus okeāna ārkārtīgi dziļo bezdibeņu pamatni.

Ar dreifējošo ledus gabalu biezumu saistītās kartografēšanas vadība bija uzticēta Amritai. Sergejs gribēja pats uzraudzīt vēja ģeneratoru uzstādīšanu uz ledus salām, bet Amritai pēc Sergeja pašlaik bija lielākā pieredze, kā apieties ar “Lomonosovu”.

3

“Arktikas” priekšgals šķēla vižņus. Lielāka daļa ledus gabalu tagad bija tik mīksti, ka kuģis tos bez piepūles lauza uz pusēm. Turklāt paš­laik tie bija daudz skrajāki nekā agrāk, un visapkārt pārsvarā bija atklāts ūdens. Tikai šad un tad priekšā gadījās tik ciets ledus, ka plāk­snes pacēlās stāvus un tad nesaplīsušas nogāzās uz viena vai otra sāna.

“Ledus vēl ir pamīksts,” atzīmēja Kari.

“Nu, drīz jau būs rudens,” teica Sergejs. “Neticu, ka vēl šajā vasarā notiks kas nopietnāks.”

“Cerēsim uz labāko.”

Pie viņiem pienāca “Arktikas” kapteinis Aleksandrs Semjonovs.

“Esiet sveicināti Ziemeļpolā!”

Kari un Sergejs izbrīnījušies skatījās kapteinī.

“Tas droši vien bija kāds joks?” Kari šaubījās. Jo tas, kas pašlaik pletās apkārt, nekādā ziņā neatbilda viņa priekšstatiem par Ziemeļ­polu. Tikai vaļējs ūdens un nelielas ledus plāksnes. Un arī tās samērā reti izvietotas. Pat neviena kārtīga aisberga!

Varbūt mūsdienās Ziemeļpols tā arī izskatās, prātoja Kari. Un, kad viņš galvā veica dažus ātrus aprēķinus, atzina, ka viņiem patiešām pašlaik vajadzēja būt ļoti tuvu Ziemeļpolam. Viņi jau pirms kāda laika bija peldējuši starp Franča Jozefa Zemi un Špicbergenu un tad vienmē­rīgā ātrumā turpinājuši ceļu uz izeju no jūras šauruma starp Elsmīra salu un Grenlandi.

“Nu, pilnīgi precīzi ņemot, mēs neatrodamies Ziemeļpolā,” piekrita Semjonovs. “Bet, ja uzrāpsieties mastā, redzēsiet Ziemeļpolu. Tas atrodas apmēram simt kilometru no mums tajā virzienā.”

Semjonovs norādīja ar roku pāri jūrai, ko rotāja reti ledus gabali.

Pēc dažām stundām viņu ceļā atkal peldēja vairāk ledus. Bet visu pēc­pusdienu “Arktiku” apņēma ledus klajums, kuru sedza tikko uzsnigusi balta sega. Pievakarē ainava mainījās un visapkārt atradās nelīdzeni Iedus tuksneši, kurus klāja vertikāli pagriezušās vai slīpi izslējušās stingi sasalušas plāksnes. Kari nespēja vien apbrīnot debesu krāsas — pirms brīža tās bija spoži tirkīzzilas, tagad — safīrzilas.

Nākamajā dienā viņi redzēja pirmos aisbergus. Tie bija mazi un nodi­luši. Viļņi un siltums to sākotnēji spožo virsmu bija izbalinājuši tumš­pelēki blāvu un izēduši tajā krietni daudz alu un bedru. Tie izskatījās noguruši — kādreizējās varenības bālas ēnas. Pavisam citādi nekā tie elpu aizcērtošie aisbergi, kurus viņi redzēja, nonākot tuvāk Grenlandei.

Cik gan daudzi cilvēki jau agrāk velti mēģinājuši vārdos aprakstīt šo pašu ainavu, prātoja Sergejs, kad aplūkoja pirmo patiešām izcilo ais­bergu, kas nāca pretī “Arktikai”. Pirmais prātā ienākušais vārds bija “katedrāle”. Sergejs zināja, ka šis pats vārds kā pirmais ienācis prātā arī neskaitāmiem citiem cilvēkiem. Kaut kādu iemeslu dēļ aisbergus visvieglāk bija personificēt kā majestātiskas ledus baznīcas. Varbūt cil­vēki Eiropā bija pieraduši domāt par baznīcas ēku kā par kaut ko īpaši lielu, varenu un svinīgu, kā par kaut ko, kas slejas augstu līdz debe­sīm, kas aizrauj elpu, apstādina, liek klusēt.

Taču pretī peldošie lielie aisbergi pēc tilpuma bija tūkstošiem un — dažos gadījumos — pat miljoniem reižu lielāki nekā cilvēku jebkad uzceltās baznīcas, pilis un tempļi. Bija grūti noticēt, ka vidēji četras piektdaļas no katra aisberga augstuma un septiņas astotdaļas no til­puma atrodas zem ūdens.

Dažu aisbergu virsotnes bija smailas, citu — plata, līdzena, plakan­kalnēm līdzīga virsma. Daudziem apakšējās nogāzes bija viļņu gludi noslīpētas. Tādas pašas kā Baltijas jūras ūdens un kontinentālā ledus noslīpētās gludās klintis. Vieni aisbergi bija lēzenām nogāzēm, citi pa­cēlās no jūras kā stāveniskas kraujas.

Saldais ūdens, kas tecēja no kūstošajiem aisbergiem, izveidoja ap tiem plašus tirkīzzili mirdzošus ezeriņus pa vidu gaišākajai jūras virsmai.

Papildu barības vielas ēdināja planktonu, kas aicināja pulcēties gar­neles. Pakaļ garnelēm ieradās zivis, savukārt tām sekoja jūras putni un roņi. Tajos brīžos, kad vējš uzpūta niknāk, brāzmas no izkusušā ledus dīķiem, kas bija izveidojušies uz aisbergiem, pacēla lidojumā saulē mir­guļojošas šaltis. Mākoņainā laikā tās izpletās kā plati, pelēki miglas vāli, lai mirkli vēlāk pazustu skatienam. Skaidrā laikā tajos izveidojās mazas varavīksnītes vai varavīkšņu fragmentiņi. Palaikam, kad visās pusēs bija daudz aisbergu, ap tiem vienlaikus varēja būt simtiem vara­vīkšņu fragmentu, kuras uz mirkli radīja vēja gaisā parautās ūdens šal­tis un kuras tikpat ātri atkal pazuda. Vesela varavīksnīšu jūra.

Skaidrās debesis paasināja aisbergu kontūru kontrastu pret zilo fonu un izcēla vairāk detaļu uz peldošo milzeņu sienām un virsmas — alas, ledus tiltus, robainas grēdas. Šķautnes un aizas, plaisas un iele­jas. Brīžam bija pavisam vienkārši iztēloties ledus veidojumos mūrus, vaļņus, torņus un citas mākslīgi radītas aprises, kas pazīstamas no cil­vēku pasaules. Pelēkais un apmācies laiks pieslēpa detaļas un kontū­ras, tomēr atlīdzināja to ar bagātīgu krāsu toņu spektru — tūkstošiem pelēkā, baltā un zilā nokrāsām un ar nesen atšķēlušos virsmu zaļo nefrītu.

Reiz viņi redzēja, kā apsviedās kūstošs aisbergs un pret debesīm uzšāvās augsts, balts ūdensstabs. Palaikam augstas, pilnīgi vertikālas kraujas, kas atgādināja krītakmens klintis, piepeši nolēma iegāzties jūrā biedējošas daudzstāvu māju un vasarnīcu lieluma ledus bluķu strau­mes veidā. Kapteinis Semjonovs labprātāk turēja kuģa kursu nostāk no aisbergiem, izņemot brīžus, kad citādi nevarēja, jo sabrūkošs mil­zenis pie nelāgas apstākļu sakritības, neraugoties uz visiem papildu stiprinājumiem pret ledu, “Arktiku” būtu varējis nogremdēt. Tomēr laiku pa laikam, lai izvairītos no garas apbraukšanas, viņiem nācās pel­dēt starp diviem lieliem aisbergiem. Un tad augstākās virsotnes bie­dējoši slējās virs viņu galvām un visa varenā, spēcīgā “Arktika” līdzās baltajiem milžiem sarāvās par niecīgu rieksta čaumaliņu.

Kad vēja virziens mainījās, viņi redzēja, kā ledus plāksnes sāk kus­tēt uz pūtiena noteikto pusi, bet pa jūras straumi peldošie aisbergi kursu negrozīja un stūrgalvīgi un nešaubīgi stūmās tieši cauri krā­vumu ledājiem.

Pēc divām dienām viņu redzeslaukā nonāca Grenlandes ziemeļu pie­kraste. Nokususi, brūnmelni raiba zeme sniedzās tālumos, cik vien acis rādīja. No kontinentālā ledāja nebija ne miņas. Tikai ļoti skaidrā laikā tālīnos ledājus varbūt jaudātu tik tikko samanīt ar tālskati.

Nonākuši pie ieejas Robsona jūras šaurumā, viņi redzēja, ka tajā noenkurojušies vismaz divdesmit lieli kravas kuģi. Binoklī varēja sekot, kā no viena kuģa ar lieliem krāniem izkrauj vēju ģeneratoru turbīnas un kājas. Pārējie kuģi, izņemot vienu, kurš acīmredzot jau bija atbrī­vojies no kravas un devās uz dienvidiem, gaidīja savu kārtu. Izskatījās, ka tas nolēmis ap Grenlandes dienvidu spici atgriezties kādā Ziemeļsibīrijas ostā.

Semjonovs pakratīja galvu un smagi nopūtās.

“Krāvumu ledus šobrīd ir tik mīksts, ka ziemeļu maršruts būtu dro­šāks,” viņš burkšķēja. “Viņiem vajadzēja braukt taisni pāri Ziemeļ­polam. Mazāk aisbergu.”

Kad “Arktika” piepeldēja tuvāk, Sergejs un Kari redzēja, ka uz saus­zemes jau atradās simtiem vēja ģeneratoru kāju un turbīnu.

“Visai iespaidīgi,” atzīmēja Kari.

“Sibīrieši prot savu darbu,” piekrita Sergejs.

Sibīrijas vēja ģeneratoru uzņēmumam bija pasūtīti simttūkstoš Enfīlda—Andro tipa vēja ģeneratoru ar ļoti īsu piegādes termiņu. Savukārt tos ģeneratorus, kurus transportēs uz Dienvidpolu, bija pare­dzēts izgatavot Indijā, Irānā, Ķīnā un Pakistānā. Sibīrieši bija teikuši, ka vismaz viņi neradīšot nekādas problēmas un pēdējie vēja ģenera­tori trīs mēnešus pēc pasūtījuma būšot Krievijas ziemeļu piekrastes ostās un gaidīšot transportēšanu uz Ziemeļpola ledājiem un Grenlandi.

No kravas atbrīvojies kuģis sāka griezties. Pēc brīža, kad tas sāka doties “Arktikas” virzienā, pie priekšgala pacēlās baltas putas.

“Kādam tomēr pietiek prāta turēt kursu caur ziemeļiem,” priecā­jās Semjonovs.

Kari ar binokli lūkojās uz kuģi un mēģināja salasīt tā nosaukumu.

““Ma Tsu”,” teica Kari. “Ķīniešu?”

“Droši vien,” pamāja Sergejs. “Ma Cu laikam ir kāda ķīniešu jūras dieviete. Gandrīz tā kā Mumbaja Indijā.”

“Tas ir ļoti liels,” Kari atzina. “Vai tas ir kāds no tiem kuģiem, kas pārstrādā jūraszāles?”

“Tā varētu būt,” pieļāva Semjonovs. “Neviens cits šajos ūdeņos kuģojošs transports nevarētu vienā piegājienā pārvadāt simtiem vēja ģeneratoru.”

Diemžēl vēja ģeneratoru nogādāšana Grenlandes piekrastē un uz dreifējošajiem ledus gabaliem vēl nebija operācijas grūtākā daļa. Proti, viņiem tādā vai citā veidā vajadzēs nogādāt daļu ģeneratoru uz Gren­landes kontinentālā ledāja.

Tas bija problemātiski, jo uzdevums bija pārāk grūts arī lielajiem transporta helikopteriem. Sergejs un Kari bija izprātojuši, ka vienīgā iespēja ir izmantot mūsdienīgus dirižabļus, kuri bez piepūles spēj pacelt un pārvadāt pat tūkstoš tonnu smagas kravas. Pirmajiem irāņu—franču uzņēmuma izgatavotajiem dirižabļiem jau vajadzēja būt šeit.

Pasaulē tomēr bija relatīvi maz dirižabļu, un nevienai organizācijai nebija tādas jaudas, lai īsā laikā izgatavotu lielu daudzumu jaunu hēlija kuģu. Šī iemesla dēļ Kari un Sergejs bija apsprieduši iespēju, kā vēja ģeneratorus aizvilkt uz kontinentālo ledāju arī ar sniega moto­cikliem.

“Rādās, ka apstākļi būs visai šausmīgi,” teica Kari. “Ziemās šeit ir patiešām auksts. Cik dzirdēts, vējš ir gana velnišķīgs. Vari nosalt līdz nāvei vai ļoti ātri pazaudēt roku un kāju pirkstus, ja neesi pietiekami uzmanīgs.”

“Tas būs smags darbs, un mums nav arī gana daudz cilvēku, kas apmācīti darbam šādos apstākļos,” piekrita Sergejs. “Mums būs zau­dējumi. Kā minimums apsaldējumi, acīmredzami kāds arī aizies bojā. Mums būs ļoti veicies, ja tā nenotiks.”

Piepeši Kari kļuva pavisam bāls.

“Nu, vai tu jau sāc nožēlot?” izbrīnā vaicāja Sergejs.

“Es… hmm… Nu, man prātā ienāca viena lieta… Ko mēs varbūt

neesam pietiekami ņēmuši vērā. Kuru varbūt neviens nav pietiekami ņēmis vērā.”

Sergejs jautājoši skatījās Kari.

“Ja mums neizdosies, sekas varētu būt daudz nopietnākas, nekā mēs domājām.”

“Klāj vaļā!” aicināja Sergejs.

“Atomelektrostacijas,” teica Kari. “Gandrīz visas atomelektrosta­cijas ir uzbūvētas piekrastēs. Ja ledājs sabruks un…”

“Lai debesis stāv mums klāt!” teica Sergejs.

4

Sergejs, Kari, Vasilijs un Amrita bija sapulcējušies “Arktikas” ēdam­zālē uz ātri sasaukto ārkārtas apspriedi. Sergejs uz sevi bija ļoti dus­mīgs. Kā viņi bija varējuši aizmirst kaut ko tik būtisku — atstāt vispār bez uzmanības tik nozīmīgu jautājumu, it kā tāds vispār neeksistētu? Kā tas bija iespējams?

Sergejs zināja, ka pat parastie okeānu gāzumviļņi sliktākajā gadī­jumā spēja radīt sešu kilogramu spiedienu uz vienu kvadrātcentimetru, sešdesmit tonnas uz kvadrātmetru. Ar sešiem kilogramiem uz kvad­rātcentimetru pietika, lai salocītu resnu tērauda siju vai salauztu collu biezu tērauda plāksni. Tropisko viesuļvētru milzu viļņi pat mūsdienī­gos karakuģus šad un tad izkropļoja gandrīz neatpazīstamos lūžņos. Ja divdesmit metru augsts gurdvilnis, kas mierīgi veļas uz priekšu, spēj satīt karakuģa tērauda plāksnes rullī, ko gan spētu sadarīt ārkārtīgi liels megacunami, kas tuvojas reaktīvās lidmašīnas ātrumā.

Ja prāvs kontinentālā ledāja gabals iegāztos Bafina līcī, tā rezultātā radies cunami lielu daļu enerģijas gan zaudētu kopā ar ūdens masām, kas skalotos pāri Bafina Zemei un Elsmīrai. Tomēr cunami spēja ap­mest līkumus, ko pasaule dabūja iepazīt pat nevajadzīgi labi pirms sešpadsmit gadiem. Ja no Grenlandes ledāja atšķeltos pietiekami liela ledus masa, megacunami uzbruktu arī Eiropas un Amerikas Savienoto Valstu piekrastes rajoniem.

Ja ceļā pagadījušās atomelektrostacijas dzesēšanas caurules neat­rastos dziļi zem zemes, tad uzbrūkošais megacunami ne tikai sabojātu tās, bet parautu līdzi tā, it kā tās būtu izgatavotas no plāna papīra.

Un dzesēšanas sistēmu strāvas avoti? Kas notiks ar tiem? Elektrības tīkli sabruks visā Ziemeļamerikā un Eiropā, un, visticamāk, noslāps arī zem milzu viļņa palikušie dīzeļdzinēji. Un nav teikts, ka tie atkal iedarbosies, kad vilnis būs atkāpies atpakaļ jūrā.

Un ko tad, ja megacunami pret atomelektrostacijas aizsargkupolu trieks tūkstošiem tonnu akmens kluču vai ko citu tikpat smagu? Vai aizsargkupols izturēs triecienu? Kas vēl padosies grūdienam? Un ko tad, ja spēkstacija paliks appludināta uz visiem laikiem? Ko nikni ko­dīgais jūras ūdens tai izdarīs? Un kā ar dzesēšanas baseiniem, kuros tiek uzglabāta izlietotā kodoldegviela un kuri atrodas blakus spēksta­cijām? Kas notiks ar tiem? Tiem taču parasti nav tik masīva aizsargkupola kā pašam reaktoram. Un kā ar tādām sarežģītām kodoldegvielas pēcapstrādes rūpnīcām kā Sellafīldā un Laheigā? Sergejs mēģināja atcerēties, ko viņš savulaik universitātē bija mācījies par reaktoru teh­noloģijām.

“Kas notiek ar atomelektrostaciju, ja tā paliek bez dzesēšanas sis­tēmas caurulēm?” jautāja Sergejs un lūkojās Kari.

Kari neizskatījās pārliecināts.

“Esmu sapratis, ka tad… Nu, vai tad visam reaktoram nevajadzētu atkust? Vismaz man tā šķiet. Vajadzētu notikt tā saucamajam Ķīnas fenomenam — loss-of-coolant accident jeb LOČA."

“Vasilij, tu taču biji enerģētikas inženieris,” atgādināja Sergejs. “Kā tu domā?”

Vasilijs piegāja pie elektriskās plīts un nocēla no karstā riņķa tēj­kannu, tomēr strāvu neatslēdza.

“Riņķis palika ieslēgts,” Sergejs aizrādīja.

“Ar nolūku, ar nolūku,” atbildēja Vasilijs. “Paskatieties uz šo!”

“Uz ko tu…”

“Ja tiek pārtraukta dzesēšanas ūdeņu padeve, lielākā daļa atom­reaktoru nekavējoties apstājas,” skaidroja Vasilijs. “Ūdens, lūk, palē­nina kodolreakciju atbrīvotos neitronus tik daudz, ka tiem ir labākas iespējas sašķelt jaunus atomus. Bez ūdens pārvaldītā ķēdes reakcija apstājas.”

Vasilijs skatījās un ieslēgto plīts riņķi. Jo vairāk uzkarsa riņķis, jo tā vidus strauji kļuva gaišāks.

“Kad atomreaktors darbojas, tā kodoldegvielā uzkrājas dažādi radioaktīvie sārņi,” teica Vasilijs. “Šī iemesla dēļ atomelektrostaciju kodoldegvielā palaikam ir jāmaina. Maiņas brīdī viena tonna deg­vielas var saražot gandrīz trīs megavatus siltuma, un tās radioaktivi­tāte var pārsniegt divsimt miljonus kirī.”

Plīts riņķa malas jau bija pavisam sarkanas.

“Kad uz plīts riņķa atrodas tējkanna, nekas nenotiek. Bet, ja kan­nas nav, tad, jūs jau paši redzat, kas notiek,” visai nevajadzīgi secināja Vasilijs. “Ja degviela ir, piemēram, divsimt tonnu, tajā uzkrājušies netīrumi saražo ellišķīgi daudz siltuma arī pēc tam, kad īstā enerģiju ražojošā primārā reakcija ir apstājusies.”

“Un ko tas nozīmē praksē?” Sergejs pieprasīja atbildi. “Kodoldegvielā aizdegas. Tā var pat izkust. Ja vajag kādas progno­zes, tad es teiktu, ka izkusušais reaktors dažās stundās būs ticis galā ar aizsargkupolu. Varbūt pat ātrāk,” Vasilijs apsvēra. “Un tad sāksies trakā dzīve — uno dos tres, living la vida LOCA. Un tā pēc tam tur­pināsies visai ilgi.”

“Jēziņ,” nopūtās Sergejs.

Sergejs lūkojās uz plīts riņķi, kas bija kļuvis dzeltens un kveldējoši karsts. Vasilijs uzlika tējkannu atpakaļ uz plīts. Tiklīdz kanna pieskā­rās balti nokaitētajai riņķa virsmai, mitrums uz kannas dibena iztvai­kojot nosprakšķēja. Tējkanna sāka šņākt un krākt.

“Mēs vienmēr esam pieņēmuši, ka pat visnelāgākajā iespējamā atom­elektrostacijas avārijā tikai neliela daļa no vienas stacijas radioaktivi­tātes izplūdīs vidē,” teica Vasilijs. “Bet neviens patiešām nav padomājis, kas notiks, ja liels cunami vilnis vienā rāvienā sadīrās šķēpelēs pusi no pasaules atomelektrostacijām. Faktiski es pat nezinu, vai pēc tā var palikt dzīvs. Es domāju — jel kāds. Pat Dienvidpolā.”

Sergejs samulsis pakratīja galvu.

“Man ir grūti noticēt, ka situācija varētu būt tik nopietna,” teica Sergejs.

“Ja vēlamies domāt pozitīvi, tad uzskatu, ka arī vissliktākajā gadī­jumā mums nebūs jāgaida vairāk par aptuveni miljardu gadu, kad Eiropas radioaktivitāte atkal sāks tuvoties dabiskās radioaktivitātes fona starojuma līmenim,” izpalīdzīgi skaidroja Vasilijs. “Piemēram, urāna 235 pussabrukšanas periods ir tikai septiņsimt desmit miljoni gadu un…”

“Piever muti, Vasilij!” uzkliedza Kari. “Tas nav forši.”

Tam tiešām vajadzēja būt visu laiku sliktākajam mierinājumam, rūgti nodomāja Sergejs. Viņš paņēma telefonu un meklēja Igora Mihailova numuru. Mihailovs personīgi pazina prezidentu. Varbūt viņš spētu pārliecināt Krievijas valdību, ka vajadzētu kaut ko darīt lietas labā. Jo galu galā neviens nezināja, kas notiks ar Grenlandes kontinentālo ledāju. Neviens nezināja, vai viņiem vairs ir kāda īsta iespēja apstādi­nāt kontinentālā ledāja kušanu.

Taču arī atomelektrostaciju slēgšana droši vien neizdosies ar vienu rokas mājienu. Ja tas ledājs taisās nākt lejā, domāja Sergejs, būtu vel­nišķīgi jauki zināt, cik daudz laika mums vēl atlicis.

5

Sūzanas Čengas ar drošu roku vadītais helikopters lidoja virs ais­bergu rotātā Robsona jūras šauruma. Sūzana ievēroja, ka viņai līdzās sēdošais Pjērs Čemberlens žmiedz sēdekļa rokturus tā, ka pirkstu kauliņi kļuvuši balti.

“Tev laikam nepatīk lidot?” jautāja Sūzana.

“Tā… Ne īpaši,” piekrita Čemberlens. “Starp citu, vai tu varētu iztikt bez apsmiešanas?”

“Neraizējies. Ja kaut kas atgadīsies, tu nepaspēsi sajust pilnīgi neko. Pilnīgi noteikti.”

“Liels paldies.”

Tālumā jau parādījās čupiņa šaurumā noenkurojošos jūraszāļu pārstrādes kuģu. Sūzana zināja, ka tie ir lieli kuģi — īstas peldošas rūpnīcas. Par to izmēru viegli varēja spriest arī pēc tā, ka līdzās šau­rumā peldošajiem aisbergiem tie neizskatījās šausmīgi maziņi, kā pa­rasti lielākā daļa kuģu, kas pārvietojās Grenlandes ūdeņos.

Sūzana zināja, ka Robsona šauruma kuģu izkraušanas vietā mēneša laikā uz sauszemes bija nonākušas pamatnes un turbīnas jau sešiem tūkstošiem vēja ģeneratoru. Disko, Godhavnas un arī Angmagsalikas ostā bija sasniegts gandrīz tas pats daudzums. Turklāt apmēram trīs­desmit tūkstoši vēja ģeneratoru jau bija aiztransportēti uz Ziemeļkrievijas piekrasti un salām tās tuvumā. Tātad projekts “Ledusvējš” darbu bija sācis pārsteidzošā ātrumā, lai gan vēja ģeneratoru uzstādīšana vēl nebija pavirzījusies īpaši tālu.

Viņi tuvojās izkraušanas punktam, un pārstrādes kuģi viņu acīs auga arvien prāvāki. No šī attāluma jau bija vienkāršāk apjēgt, cik

īstenībā tie ir lieli. Sūzana Čenga pagriezās pret ostas tuvumā uzbū­vēto nolaišanās laukumu. Viņa redzēja, ka pa kontinentālā ledāja nogāzi augšup rāpjas gara divpadsmit sniega motociklu rinda. Tie aiz resnas troses vilka milzonīgas, stipri iegarenas formas ragavas, uz kurām dusēja simt tonnu smaga vēja ģeneratora kāja.

“Nebūtu ticējis, ka tas varētu izdoties,” teica Pjērs Čemberlens. “Cik daudz vēja ģeneratoru viņi jau ir aizdabūjuši līdz galapunktam?” “Gandrīz četrus simtus. Trešdaļu ar dirižabļiem un divas trešdaļas ar sniega motocikliem.”

Sūzana pagrieza helikopteru uz leju un nolaidās laukumā. Kad viņi izkāpa no kabīnes, bija grūti noticēt, ka viņi atrodas Grenlandē. Visapkārt bija ātrumā uzslietas barakas un sniega motocikli. Daļa motociklu bija noslāpēti, bet dažu dzinēji rūca tukšgaitā, kamēr to piekabes āķi tika piestiprināti ragavām, kas gatavojās vest nākamo ģeneratoru. Vīrieši un sievietes, ģērbušies dūnu jakās ar kažokādas kapucēm, skraidīja šurpu turpu, izpildīdami dažādus uzdevumus. Simt tonnu smagā ģeneratora kāja karājās tērauda trosē liela ceļamkrāna strēlē. Tā lēnām laidās zemāk, tuvojoties platam krāvumam, kurā jau atradās simtiem tādu pašu garu un dobu metāla cilindru. Kaut kur tālumā iebrēcās miglas taure no kuģa, kas tuvojās pietauvošanās vie­tai. Kopumā krastmalā vienlaikus atradās simtiem cilvēku. Grenlandes apstākļos tas jau bija varens ļaužu pulks.

“Man nāk virsū klaustrofobija,” žēlojās Sūzana. “Es neesmu pie­radusi pie šāda cilvēku daudzuma.”

“Vai tad tā nav patīkama pārmaiņa?” tincināja Pjērs.

“Kaut nu tā būtu!”

“Ja tu domā kādreiz iegriezties Eiropā, tev jāsagatavojas vēl slik­tākam variantam. Vismaz lielajās pilsētās. Piemēram, Parīzē reizēm vienā vietā vienlaikus var būt pat tūkstotis cilvēku.”

“Ļoti jauki. Bet kā mēs varēsim kādu atrast starp visiem šiem cil­vēkiem?” brīnījās Sūzana.

Sūzanas raizes bija veltas, jo jau pēc dažām sekundēm Vasilijs Čuikovs atrada viņu un Pjēru.

“Sveicināti!” sauca Vasilijs un steidzās paspiest roku.

“Vai netraucēs, ja es uzfilmēšu kādus kadrus televīzijai?” jautāja Pjērs. “Šeit ir tāda sajūta, it kā vēdītu vēstures spārni.”

“Neliecies traucēts!” teica Vasilijs.

“Vai Sergejs ir šeit?” jautāja Sūzana.

“Ņet. “Arktika” pirms pāris dienām aizkuģoja uzraudzīt vēja ģene­ratoru uzstādīšanu uz dreifējošajiem ledus gabaliem.”

“Vai ir kādi jaunumi par atomelektrostacijām?”

Vasilijs pašūpoja galvu.

“Vismaz es neesmu dzirdējis neko jaunu. Pēc Sergeja teiktā, Mihailovs apsolīja par to parunāt ar prezidentu. Taču, kad pēdējo reizi ru­nāju ar Mihailovu, viņš neizklausījās īpaši apmierināts. Domāju, ka notikumi virzās lēnāk, nekā viņš bija cerējis.”

Sūzana pavērsa skatienu uz sniega motocikliem, kas rāpās augšup pa ledāja nogāzi.

“Tad jau mēs pilnīgi noteikti nedrīkstam izgāzties,” noteica Sūzana. “Diemžēl tagad man ir jādodas nokārtot dažas lietas,” teica Vasi­lijs. “Bet es atnākšu uz to apspriedi, kas sāksies četros.”

“Uz saredzēšanos!” atvadījās Pjērs.

“Kad jums ir jāatgriežas?” vaicāja Vasilijs.

“Rīt,” atbildēja Sūzana.

“Žēl. Ak jā! Ja vēlaties kaut ko iekost, vietējais restorāns atrodas tajā ēkā. Ēdamais ir tīri tā neko.”

Vasilijs pazuda ļaužu barā. Sūzana un Pjērs aizstaigāja līdz restorāna durvīm un iegāja iekšā. Pjērs pārlaida skatienu barakai. Uz dažiem galdiņiem stāvēja senlaicīgu burinieku un tvaikoņu modelīši. Izska­tījās, ka dažiem kuģiem bija kā buras, tā tvaika katls.

Pjērs aplūkoja pret leti atstutēto ēdienkarti. Sūzana pasūtīja picu, bet Pjērs — garneļu sautējumu.

“Izskatās, ka te var dabūt arī alu,” komentēja Pjērs.

“Ņem vien, ja vēlies,” aicināja Sūzana. “Man droši vien labāk būtu palikt atturības biedrības locekļu rindās. Lai nevienam mūs rīt nebūtu jākasa nost no ledāja sienas.”

6

Amrita un Kari sēdēja ledus grēdas virsgalā, kas bija varbūt trīs­desmit metru augsta. “Arktika” bija noenkurojusies divu kilometru attālumā uz ziemeļiem no viņiem. Tai līdzās stāvēja vēl viens, daudz lielāks kuģis. Tas bija jūraszāļu pārstrādātājs Gwalior.

Viņi skatījās, kā Gwalior spēcīgie krāni salas krastā izkrauj simttonnīgās vēja ģeneratoru kājas. Sniega motocikli tās tūlīt pat atvilka nostāk. Pirmās divas ģeneratoru kājas jau bija paceltas, izmantojot nelielus ceļamkrānus, kas pārvietojās uz kāpurķēdēm, metāla āķus, kas bija dziļi iestiprināti pakledū, un automātiskās trices.

Darbs nozīmīgi atvieglotos, ja viņi izpalīgos dabūtu arī nelielos dirižabļus, kurus pēc pasūtījuma sērijveidā izgatavoja projektam “Ledusvējš”. Tie spētu strādāt kā savdabīgi ceļamkrāni, kas piemērotā augstumā noenkuroti atmosfērā. Aiz kuģiem līdz pat apvārsnim pavē­rās nebeidzams ledus plākšņu un bluķu arhipelāgs. Tālumā bija arī daži lielāki aisbergi.

Debesis bija reibinoši zilas un bez neviena mākonīša. Ledājs, ko plānā kārtiņā sedza nesen uzkritušais pienbaltais sniegs, bija tik spožs, ka, neraugoties uz saulesbrillēm, žilbināja acis.

“Cik liela, tavuprāt, ir šī sala?” jautāja Amrita un pagriezās pret Kari. “Cik daudz vēja ģeneratoru šeit saies?”

Kari pārlaida skatienu apkārtējai ledus ainavai. Pamatsala, ko vei­doja desmitiem metru biezs senais ledus, bija ļoti līdzena. Tomēr tai kādā brīdī bija pieaugušas klāt krāvumu ledus plāksnes, kas bija pār­vērtušās pakledū. Šķērsām tām stiepās vairākas pāris kilometru garas

grēdas no dažāda lieluma ledus bluķiem. Grēdas būs radušās, kad vētras savāca dreifējošā ledus gabalus citu virs cita biezās kaudzēs.

“Es teiktu, ka ledus pamatsala varētu būt aptuveni divdesmit kilo­metru gara un varbūt savus piecus plata,” rēķināja Kari. “Es neuzdro­šinātos uzstādīt vēja ģeneratorus tuvu malām, jo ir grūti paredzēt, cik ilgi tās turēsies kopā. Šī varētu būt laba vieta apmēram simt piecdes­mit ģeneratoriem. Ja mēs tos novietosim ar divsimt metru atstarpi citu no cita.”

“Izklausās labi,” teica Amrita. Sākumā viņa baidījās staigāt pa ledus gabalu un vēl tagad sastinga, atceroties, ka zem kājām virs tūksto­šiem metru bieza, stindzinoša ūdens matrača ir tikai plāna plēve. Lai gan vētru vēju sastumtie krāvuma gabali vietām varēja izveidot pat simt divdesmit metru augstus vaļņus, Ziemeļu Ledus okeāna dreifē­jošo ledus gabalu vidējais biezums arī ziemās bija tikai daži metri. Pel­došās ledus plāksnes, kas apskāva Antarktīdu, bija vēl daudz plānākas.

Amrita ar roku norādīja uz nākamo ledus grēdu, kas pacēlās ne­pilna kilometra attālumā.

“Vai aiziesim vēl uz turieni? Laiks ir tik brīnišķīgs.”

“Esmu ar mieru,” piekrita Kari.

Laiks patiešām bija apbrīnojami silts — droši vien vismaz četri pieci grādi plusos. Tālu aiz kuģiem ziemeļu virzienā zemu virs ledus vir­smas peldēja pienbalta migla. Viņi sāka kāpt lejup pa grēdas nogāzi uz dienvidiem. Kuģi pazuda aiz grēdas. Dienvidu nogāze bija pārstei­dzoši stāva, un pagāja vismaz desmit minūtes, pirms viņi nokļuva pa­kalna piekājē. Pēc tam ledājs atkal bija līdzens un pārvietošanās kļuva vieglāka.

“Skaties, kur liec kāju,” aizrādīja Kari. “Ledū var atrasties sniega paslēptas plaisas.”

Amrita juta, kā caur ķermeni izskrien auksti drebuļi. Taču tos neiz­raisīja Kari brīdinājums. Izskatījās, ka laiks piepeši, apmēram sekundi ilgā brīdī, būtu kļuvis daudz aukstāks un mitrāks. Amrita palūkojās atpakaļ un satrūkās. Baltais miglas vāls, kas tikai pirms dažiem mir­kļiem bija atradies tālu aiz muguras, tagad pienācis pavisam tuvu.

Tikai tagad tas vairs neizskatījās pēc plānas, baltas strīpiņas debesu pamalē, bet gan pēc desmit metru augstas, biezas miglas sienas.

“Laika apstākļi šeit var mainīties patiešām ātri,” komentēja Kari.

Miglas vāls vēlās tuvāk, un pēc brīža viņi jau atradās tā viducī. Tālu pie horizonta vīdējušie aisbergi un tumšie neaizsalušās jūras kla­jumi pazuda no redzesloka kā ar nazi nogriezti. Viņi neredzēja vairs nekā cita kā vien balto, gaisā virpuļojošo miglu un fragmentu no ledus salas grubuļainās virsmas, kas sniedzās dažu desmitu metru attālumā. Miglas pieskāriens sejai un matiem šķita auksts un mitrs.

“Vai nevajadzētu atgriezties uz “Arktikas”?” nedroši apvaicājās Amrita. “Redzamība kļūst visai slikta.”

“Kāda redzamība?” pajokoja Kari.

Miglas virpuļi vēlās viņiem pāri un garām ātri pieaugošā tempā.

“Ceļas vējš,” teica Amrita.

“Nav iemesla uztraukumam,” atbildēja Kari. “Mēs varam doties at­pakaļ, sekojot savām pēdām.”

Kari bija taisnība, nodomāja Amrita. Viņu iestaigātās pēdas centi­metru biezajā sniega kārtiņā, kas iepriekšējā dienā nobira uz ledus gabala, būs saskatāmas skaidri un asi. Bet Amrita tik un tā sāka raizē­ties, jo migla strauji biezēja. Redzamība bija samazinājusies jau zem desmit metriem.

No tukšuma uzradusies vēja brāzma uzbruka viņiem kā pletne, raus­tīja dūnu jaku kapuces un piedurknes un izjauca Amritas garos, mel­nos matus plīvojošā straumē. Pēc tam vējš aprima tikpat pēkšņi, kā bija sacēlies. Amrita aizsēja jakas kapuces aukliņas.

“Vai tik nevajadzētu doties mājup?” ieminējās Kari.

Viņi strauji pagriezās un, sekojot savām pēdām, devās “Arktikas” virzienā. Jauna un vēl spēcīgāka vēja brāzma negaidīti drāzās pret vi­ņiem, un daudz netrūka, ka tā viņus apgāztu.

“Oh, oh,” elsa Amrita. “Te nu gan traki pūš.”

“Tu vēl neko neesi redzējusi.”

“Kā tu to domā?”

“Parastais vējš, kas pūš ar ātrumu simt divdesmit, simt trīsdesmit kilometru stundā, te nav nekāds retums,” teica Kari. “Brāzmās vējš var būt vēl stiprāks.”

Atkal jauns, spēcīgs vēja sviediens. Tagad tam līdzi nesās arī dažas vientuļas, lielas un pūkainas sniegpārslas.

“Tagad vislabāk būtu pasteigties,” rosināja Kari.

Nu vējš pūta vienmērīgāk nekā iepriekš. Tam līdzi nāca arvien vai­rāk sniega pūciņu — sākumā pa ļoti retai un pēc tam krietni biezākā slānī.

Amrita prātoja, vai sniega pārslas var nosegt pēdas, un sajuta baiļu trīsas. Tad viņa pamanīja, ka uz ledus virsmas nokritušās pārslas uz­reiz pazūd, un nomierinājās. Tās taču izkūst, viņa domāja. Te tātad nav par ko satraukties. Drīz mēs būsim atpakaļ uz kuģa.

Sniegs krita arvien biezāks, un piepeši visas debesis bija pilnas ar varen prāvām, vairākus centimetrus platām čaganām ķēpām tā, ka redzamība saruka vēl vairāk. Un pēkšņi Amrita ieraudzīja, ka uz ledus uzkritušās sniegpārslas vairs neizkūst. Tās palika uz zemes, un tām virsū un bla­kus krita arvien jaunas un jaunas lēkšķes tā, ka drīz starp tām vairs nebija tukšumu un uz ledus izveidojās nebojāts un viengabalains svaiga, balta sniega slānis. Slānis ātri, mežonīgi ātri biezēja arvien lielāks. Am­rita redzēja, ka viņu iestaigātās pēdas sāka pazust zem svaigā sniega.

“Tīs nemaz vairs nav labi,” teica Kari, un tagad viņš izklausījās jau patiešām norūpējies.

“Vai tad tev nav kompasa?”

“Tagad no tā nebūtu nekāda labuma. Mēs atrodamies pārāk tuvu magnētiskajam Ziemeļpolam.”

Viņi laidās riksī uz “Arktiku”, sekojot vēl tik tikko saskatāmajām pēdām. Bedrītes, ko viņu kājas bija atstājušas seklajā sniegā, bija pie­pildījušās ar sniegu, un tagad viņi sekoja nelieliem kūstoša sniega piku­čiem un pauguriņiem, kurus līdzās abām iestaigātajām pēdu stigām bija izcēluši viņu zābaki. Migla bija pilna lielām sniegpārslām. Tās vir­puļoja patiešām cieši, un pēc mirkļa arī pēdējās viņu kāju atstātās zī­mes bija pazudušas.

Vējš viņus purināja arvien nežēlīgāk. Tā ātrums tagad bija ievērojami spēcīgs arī starp parastajām brāzmām. Amrita pamanīja, ka, vējam pūšot rāmāk, sniegpārslas izveido loku un nesteidzīgi noplivinās uz ledus virsmas. Tam paātrinoties, vēja plūsmas ietekmē pārslu kustība pārvērtās mežonīgā, gandrīz vertikālā gāzienā.

Kari apstājās un nošūpoja galvu.

“Es domāju, ka esam nomaldījušies no savām pēdām. Mums jau vajadzēja būt pie grēdas.”

“Ko tagad?” jautāja Amrita. “Ko mēs varam darīt?”

Kari brītiņu padomāja.

“Mums labāk būtu nogaidīt. Ja turpināsim akli virzīties uz priekšu, pazaudēsim virzienu.”

“Vai tad mēs nevaram orientēties pēc vēja?”

Kari izbrīnīts palūkojās apkārt.

“Es mēģināju tā darīt… Taču mēs neesam nonākuši pie grēdas. Mēs būsim apmetuši loku.”

“Kā tas ir iespējams?”

“Mēs atrodamies starp divām ledus grēdām,” prātoja Kari. “Tās acīmredzot ietekmē vēju tā, ka tas virpuļo un maina virzienu.”

“Ko tad mēs darīsim?” vaicāja Amrita. Viņas balsī jau bija saklau­sāmas bailes.

“Varbūt viņi jau ir pamanījuši, ka esam pazuduši. Drīz viņi kaut kādā veidā sāks pievērst mūsu uzmanību.”

“Bet kā? Mēs šajā purgā raķetes neredzēsim.”

“Viņi var iedarbināt kuģa tauri,” teica Kari.

Tuvojās jauna vēja brāzma, kas izklausījās spēcīgāka par visām iepriekšējām. Viņi tās tuvošanos sadzirdēja jau no tālienes. Vēja šal­koņa kļuva spēcīgāka un sāka celties — sākumā nedaudz un tad arvien vairāk, līdz pārvērtās mežonīgā gaudoņā visapkārt. Vējš raustīja drā­nas un vienu brīdi pūta viņus uz priekšu tik spēcīgi, ka bija grūti no­stāvēt kājās. Uz viņu mugurām, dūnu jaku kapucēs un bikšu aizmugurē jau bija nosēdusies bieza kūstoša sniega kārta. Kari saprata, ka viņi caur vēja gaudoņu neko nespēs saklausīt.

Amrita redzēja, kā mainījusies Kari sejas izteiksme.

“Mēs nevaram dzirdēt miglas taures skaņu, vai ne?” jautāja Amrita.

Viņa bija spiesta kliegt un pielikt muti pavisam tuvu Kari ausij, lai viņš varētu sadzirdēt sakāmo cauri vēja gaudoņai, kas jau bija kļuvusi murgaini skaļa. “Kas ar mums notiks? Vai mēs šeit nomirsim?”

“Tik smaga šī situāciju nu gan nav,” teica Kari.

Amrita ļoti neticīgi lūkojās viņā.

“Ja vētra nebeigsies, mums būs jāuzceļ sniega būdiņa un jāgaida, kamēr tā pāries. Man līdzi ir piemērots nazis.”

“Bet ja vētra turpināsies vairākas dienas?”

“Tad mēs gaidīsim vairākas dienas. Protams, tas nebūs briesmīgi jauki, bet mums ir tik daudz pārtikas un dzēriena, ka mēs izdzīvosim.” “Mēs nosalsim līdz nāvei.”

Kari pakratīja galvu.

“Nenosalsim. Temperatūra ledus būdiņā saglabājas ap nulli,” viņš pārliecināja un mēģināja izlikties možāks nekā īstenībā bija. “Sniegs ir lielisks izolācijas materiāls.”

Brīnišķīgi, domāja Amrita. Patiešām izcili. Kāpēc mēs nepaņēmām līdzi C,PS ierīci? Tā mēs vismaz zinātu, kādā virzienā dodamies.

Sniega pārslas vairs nebija prāvas un maigas, bet gan mazas un asas kā nelieli ledus pīķīši vai adatas, kas sāpīgi durstīja sejas ādu. Kļuva arvien grūtāk noturēties pretī ledainajam ziemeļu vējam.

“Tas neizdosies,” teica Kari. “Vētra pieņemas spēkā. Mēs nekad neatradīsim “Arktiku” šādā laikā. Mēs pārāk nogursim. Mums ir jā­apstājas un jāuzcel sniega būda.”

Taču visapkārt bija tikai ciets, spožs ledus, no kura vējš bija aiz­pūtis visu irdeno sniegu.

Jātaisa sniega būda, domāja Amrita. Tiešām smalki. Bet kādā gan veidā mēs šeit varam uzcelt sniega māju?

“Mums jāatrod vieta, kurā ir piemērots sniegs,” Kari centās pār­kliegt vēja svilpoņu. “Mums ir jātiek pie kādas no abām grēdām!” “Kā lai to izdara?” atkliedza Amrita.

Labs jautājums, domāja Kari. Jo vairāk tāpēc, ka te nekas nav sa­skatāms. Tiesa, viņš zināja, ka grēdas atrodas tikai pāris kilometru attālumā viena no otras. Bet kā, pie velna, lai viņš zinātu, vai tuvākā grēda atrodas kilometra vai tikai divdesmit metru attālumā? Ja nepa­veiksies, viņi klīdis starp grēdām, kamēr spēki būs beigušies un viņi nosals līdz nāvei.

Nē, tas nekam neder. Bija jāizdomā kaut kas cits.

Vējš domāšanu padarīja grūtu. Par ledus vižņiem pārvērtušās snieg­pārslas sitās sejā ar tādu spēku, ka bija jāpagriež mugura, lai viņi ne­kļūtu akli un lai āda netiktu apsaldēta vai nenorīvētos asiņainā masā.

Kari mēģināja domāt bez emocijām.

“Manuprāt, vējš nevirpuļo, bet gan visu laiku pūš apmēram no viena virziena,” viņš beigās noteica.

“Vai tas ko līdz?”

“Esam nogājuši jau vairākus kilometrus. Esmu pilnīgi pārliecināts par to. Lai arī vējš pa vidam būtu nedaudz virpuļojis, mums jau vaja­dzēja būt atnākušiem. Mēs nekādi nevarējām apmest līkumu. Tādēļ______

vēja virzienam bija jāizmainās tā, ka tas vairs nepūš tieši no zieme­ļiem. Ta ir vienīgā iespēja. Es teiktu, ka vējš tagad acīmredzami pūš slīpi starp ledus grēdām. Visticamāk, starp ziemeļiem un ziemeļaustrumiem.

Amrita neticīgi skatījās Kari. Viņš pamanīja, ka Amrita nežēlīgi salst. Viņa trīcēja, un zobi no aukstuma klabēja.

“Tātad, ja mēs vairs neiesim vēja virzienā, bet pagriezīsimies seš­desmit grādus no tā pa labi, mums jānonāk pie ledus grēdas. Un pat ļoti drīz,” cerīgi teica Kari. Ja vien vējš atkal nemainīs virzienu, viņš bezspēcīgi nodomāja, taču nedalījās šajā atziņā ar Amritu.

“Ja tā, tad darām tā,” teica Amrita.

“Turies pavisam cieši pie manis,” kliedza Kari. “Citādi mēs noklī­dīsim viens no otra.”

Amrita nebūtu ticējusi, ka ir iespējams vēl niknāks vējš, taču viņu mocītājas vētras niknums tikai pieauga. Viņi dzirdēja tuvojošās brāz­mas no lielāka attāluma nekā iepriekš. Amritai jau šķita, ka ikviena gāzma, kas ar niknumu rāva apģērbu, būtu vesela gaisā auļojošu le­dus velnu armija. Ledus vižņu strūklu vienības šaudījās šurpu turpu haotiskos virpuļos. It kā viņi necīnītos pret vienkāršu dabas spēku beznoteikumu spēli, bet gan pret miljardiem ļaunprātīgu dēmonu karapūli.

Palaikam gaudoņa izauga līdz sātaniskai spindzoņai, kas piepildīja visu pasauli un bija tik spēcīga, ka arvien, kad viņi nebija paspējuši sa­gatavoties brāziena bliezienam, tā nogāza viņus pie zemes. Tas uz­trauca arī Kari, jo viņi īsā laika sprīdī bija pakrituši droši vien vairāk nekā piecpadsmit reižu. Abi bija dabūjuši uz ceļgaliem un kājām zilu­mus un nobrāzumus, lai gan no izturīga auduma šūtais apģērbs, par laimi, bija palicis vesels. Turklāt katrs kritiens bez žēlastības tērēja viņu jau tā ātri izsīkstošos spēkus.

Reiz vējš parāva Amritu vairākus metrus pa ledus gludo virsmu, pirms viņa spēja apstāties. Tad nejaukais brāziens atkal pierima kā ar nazi nogriezts, bet nepagāja ilgs laiks, kad viņi sadzirdēja nākamās niknās vēja frontes tuvojošos gaudoņu.

Mēs nemūžam netiksim cauri sveikā, domāja Amrita. Vēja un auk­stuma kopspēks bija paralizējošs, un Amrita nezināja, cik ilgi vēl spēs tam pretoties.

Tad brāzmu troksnis piepeši tapa klusāks un tālīnāks, un vējš vairs neplosīja viņu drēbes.

“Kas tad nu?” brīnījās Amrita.

“Mēs atrodamies pie ledus grēdas,” teica Kari. “Mēs atradām to.”

Amrita skaidri sadzirdēja Kari pat bez īpašas piepūles, lai gan Kari nekliedza. Tā bija lieliska sajūta — iespēja runāt normālā balsī un tik un tā tapt sadzirdētam. Dīvaini, patiešām dīvaini. No tā brīža bija pa­gājis patiešām ilgs laiks, vesela neliela mūžība, kad viņa atcerējās izju­tusi ko līdzīgu.

“Ko mēs tagad darīsim?” jautāja Amrita.

Kari redzēja, ka Amritas spēki ir gandrīz izsīkuši. Viņas balsi caur­strāvoja aukstums un nogurums.

“Meklēsim piemērotu sniegu,” teica Kari. “Un piemērotu vietu.”

Viņi sāka staigāt gar ledus grēdu. Kad Amrita paskatījās augšup, viņa redzēja, kā vējš neticamā ātrumā pāri viņiem virs ledus grēdas, kas sasniedza dažu desmitu metru augstumu, nes nikni virpuļojošās un mutuļojošās sniega un ledus straumes. Tagad viņi bija aizsargāti no vēja, un šeit bija daudz siltāk nekā uz atklātā ledāja, bet gaiss tik un tā bija par desmit, piecpadsmit grādiem vēsāks nekā pirms dažām stun­dām. Nepārprotami bija pie sala. Arī līdz saulrietam vairs nevarēja būt ilgi. Cik auksts gan būs naktī, ja vējš turpinās pūst tieši no ziemeļu ledus klajumiem, prātoja Amrita. Tagad taču bija jau septembra beigas.

“Šeit,” teica Kari.

Pie ledus grēdas atradās bieza kupena ar relatīvi cieti sasalušu un pietiekami stingru sniegu. Dažu metru attālumā no grēdas stāvēja pāris lielu no augšas novēlušos ledus bluķu. To aizvējā būs laba vieta, domāja Kari. Viņš izvilka no maksts garu dunci ar platu asmeni.

“Tev būs jāgriež no ledus kluči, bet es tos novietošu, kur paredzēts,” teica Kari. “Tiem būtu jāizskatās aptuveni šādiem.”

Viņš ar dunci izgrieza Amritai parauggabalu. Apmēram pusmetru garu kluci, trīsdesmit vai četrdesmit centimetru biezu un divdesmit centimetru platu.

“Mēģini tos uztaisīt tikpat lielus,” norādīja Kari. “Tik vienādus, cik spēj.”

Kari pasniedza Amritai dunci.

Kamēr Amrita grieza no sniega celtniecības materiālus, Kari aizstei­dzās uz izvēlēto vietu un sāka piemīdīt kupenā būdas pamatni. Mēs taču to neceļam pārāk tuvu grēdai, prātoja Kari. Nebūs labi, ja uz mā­jiņas sakritīs tik daudz sniega, ka mēs noslāpsim.

Viņš vēlreiz novērtēja attālumu līdz grēdai un atzina, ka sākotnē­jais aprēķins noteikti ir pareizs. Mājiņa nedrīkstēja atrasties bīstami tuvu ledus grēdas nogāzei.

Kad Kari kupenu bija nomīdījis cietu dažu metru platā aptuveni apaļā zonā, viņš steidzās pēc Amritas izgrieztajiem lielajiem sniega ķie­ģeļiem un sāka no tiem būvēt iglu. Kari no klučiem izlika plašu apli. Tur­klāt viņš tos lika tā, lai katrs bloks mazliet nosveras uz iekšpusi. Pēc tam virs pirmās kārtas viņš sāka kraut nākamās kārtas bluķus. Kārtu pa kār­tai viņš veidoja konstrukciju, lai tā arvien vairāk liektos uz iekšpusi.

Kari izbrāķēja visus sniega ķieģeļus, kuriem bija iedrupušas malas, kuri nebija pareizajā izmērā vai kurus viņš uzskatīja par pārāk mīk­stiem vai citādi sliktiem.

Sākumā Amritai šķita, ka sniega mājiņas būvēšana rit nomācoši, murgaini lēni. Taču, jo augstāk slējās iglas sienas, jo ātrāk vedās būv­darbi. Kari strādāja tik žiperīgi, cik vien jaudāja, un pēc stundas viņš sniega mājiņu bija pabeidzis.

Kad Kari novietoja pēdējo jumta kluci, Amrita bija gluži bez spēka. Viņa nekad agrāk nebija jutusies tik nogurusi. Viņai jau ilgu laiku bija šķitis, ka mājiņa nekad nebūs gatava, ka viņi nekad netiks iekšā pat sniega būdas piedāvātajā nedrošajā aizsegā.

“Tagad neko citu kā vien iekšā!” Kari mudināja Amritu.

Amrita sajutās tik atvieglota, ka būtu vēlējusies apraudāties.

“Es vēl sameklēšu bluķi, kas nepieciešams durvju ailas aizsegša­nai,” paskaidroja Kari.

“Vai mēs nenosmaksim, ja tu aizvērsi durvis?”

“Sniegs elpo. Mums radīsies problēmas tikai tad, ja virs mums sa­krāsies vairākus metrus biezs svaigs sniegs.”

“Un ja tā notiks?” jautāja Amrita.

“Izurbsim sniegā caurumu,” teica Kari. “Turklāt tā nenotiks, ne šajā vietā. Neraizējies, šī ir ļoti sena un pārbaudīta augstākā līmeņa teh­noloģija.”

Amrita ielīda mājiņā pa durvju aiļu. Kari piemeta atveres lielumu un aizdevās izgriezt piemērota izmēra sniega bloku tās aizsegšanai. Viņš brīdi padomāja, vai nevajadzētu kluču ārējās savienojumu vietas vēl noblīvēt ar sniegu, tomēr nonāca pie slēdziena, ka tas būs lieki. Vējš pietiekami lielā ātrumā sapūtīs uz iglu papildu sniegu. Pēc stun­das tā jau būs nosegta ar desmit, divdesmit centimetru biezu kārtu. Tas būs vairāk nekā pietiekami.

Kari atmuguriski ielīda iglā un aizsprostoja durvju aiļu. Iglā bija krēslains, taču ne īsti tumšs — pa ledus kluču šuvēm spiedās blāva gaisma. Sniegs bija brīnišķīgs siltumizolācijas materiāls. Tas efektīvi slāpēja arī skaņas. Vējš sniega mājiņas iekšpusē izklausījās daudz slā­banāks nekā ārā — tikai kā tālīns, pieklusināts troksnis.

“Šis man ir visai jauns piedzīvojums,” teica Amrita. “Mēs Indijā pilnīgi nemaz neaizraujamies ar sniega būdiņu celšanu.”

“Nē? Kā tad tā?”

“Jāteic, ka būvniecības process uz mani tiešām ir atstājis iespaidu. Man nemaz vairs nav auksti.”

Amrita patiešām tā domāja. Jo sniega mājiņā bija pārsteidzoši silts.

“Nu tā, tagad ir piemērots brīdis uzkost,” teica Kari un noņēma no pleciem mugursomu. Viņš izvilka termosu, krūzītes, sviestmaizes un cepumus.

“Vai drīkst piedāvāt tēju?” Kari nevajadzīgi pajautāja, jo Amrita jau bija pastiepusi savu krūzīti.

Viņi badīgi apēda daļu sviestmaižu un cepumu, un Amrita neat­cerējās, kad tik vienkāršs ēdiens viņai būtu šķitis tik gards. Varbūt to izraisa nāves tuvums, viņa bez prieka nodomāja. Šī tikpat labi var būt arī mūsu pēdējā maltīte.

Piepeši Amrita pamanīja, ka Kari pārtraucis ēst un cieši lūkojas viņā.

“Amrita, mēs izdzīvosim,” viņš teica un pasmaidīja.

Amrita bezspēcīgi pamāja.

“Amrita, mēs izdzīvosim,” Kari sparīgi teica. “Es arī agrāk dau­dzas reizes esmu atradies tādā pašā situācijā. Tiesa, ne uz dreifējoša polārā ledus, bet sniegs un ledus tomēr vienmēr ir sniegs un ledus neat­karīgi no tā, kur tie atrodas. Lapzemes tundrā un Baltijas jūras ledus­laukos dažkārt ir daudz skarbāki apstākļi nekā tagad šeit.”

Amrita skatījās Kari, un šoreiz viņa jau noticēja. Vai vismaz gan­drīz. Viņi notiesāja visas uzkodas. Amrita klausījās vētras tālīnajās ska­ņās — brīžam gaudojošās, brīžam pieklustošās — un lūkojās Kari.

“Ko tagad?”

“Mums ir tikai jāgaida. Es ieteiktu tev pievirzīties tuvāk un atbal­stīties pret mani. Tas palīdz saglabāt siltumu.”

Amrita pielīda tuvāk Kari un piespiedās viņam. Kari aptvēra viņu ar rokām.

“Mūsu drēbes ir pietiekami siltas, ka pat tad, ja iemigsim, visti­camāk, nenosalsim,” teica Kari. “Tomēr būtu labāk un drošāk, ja mēs spētu palikt nomodā. Ja iemiedz un pamani, ka kādu ķermeņa daļu vairs nesajūti, pamodini mani. Nedari neko, pirms esi mani pamodi­nājusi. Vai saprati? Tas ir svarīgi.”

“Labs ir,” samulsusi noteica Amrita. “Bet vai paskaidrosi, kāpēc?”

“Tu to negribi zināt,” pārliecināja Kari.

“Tāda atbilde liek tam izklausīties vēl ļaunāk.”

“Nu, ja tavs degungals būs apsaldēts un to nesaberzēsi ar sniegu, sliktākajā gadījumā tas var nokrist.”

“Vai! Ak tā tas ir.”

Viņi gulēja apkampušies un mēģināja saglabāt miesās siltumu. Lai gan viņu ķermeņi viens otru kaut kādā mērā sildīja un sniega mājiņas temperatūra bija tuvu nullei, aukstums tomēr cauri apģērbam palē­nām sāka iespiesties locekļos, kāju un roku pirkstos un ietiecās arvien dziļāk jau neilgi pēc tam, kad viņi pārtrauca kustēties. Drīz viņi no aukstuma drebēja. Amrita aptvēra ar rokām Kari un piespiedās vēl ciešāk, taču arī tas nepalīdzēja. Ārā lēnītēm krēsloja un gaisma, kas spie­dās pa mītnes ledus kluču spraugām, bālēja un dzisa, līdz mājiņā kļuva pavisam tumšs. Šī būs patiešām gara nakts, domāja Amrita.

Viņi ik pa laikam uz mirkli iegrima tādā kā nemaņā starp miegu un nomodu, bet drīz vien no šausmīgā aukstuma atkal atjēdzās. Brīdi pa brīdim viņi pusnemaņā sastinga paklausīties, vai vējš nebūs nori­mis. Bet arvien, kad viens vai otrs jau paspēja nodomāt, ka tas ir ri­mies, kaut kur tālumā trokšņojot sāka celties jauna brāzma.

Šī nakts nekad nebeigsies, domāja Amrita.

Vētra nežēlīgi, neatslābstoši stundu pēc stundas plosījās virs ledus klajuma.

Pēc ilga, ilga laika Kari atjēdzās no tā, ka mājiņā atkal bija mazliet gaišāks.

“Amrita? Vai tu guli?”

Amrita murmināja. Kari viņu sapurināja.

“Amrita, mosties!”

Amrita nožāvājās un gurdi izstaipīja locekļus.

“Vai tu vēl jūti kāju un roku pirkstus?” vaicāja Kari. “Pārbaudi tos. Pārbaudi visus. Katru rokas un kājas pirkstu. Tūlīt un ātri. Tas ir svarīgi.”

“Kāpēc tu…” brīnījās Amrita, vēl krietni apdullusi pēc baisās nakts.

“Ja tavi roku vai kāju pirksti ir apsaluši, tu tos pazaudēsi, ja mēs pietiekami ātri neatjaunosim asinsriti,” asi noteica Kari.

“Saprotu,” klusi atbildēja Amrita. Mājās, Indijā, nekā tamlīdzīga nav, viņa gurdeni nodomāja.

Amrita pēc kārtas salieca katru pirkstu — vispirms vienai rokai, tad otrai. Pēc tam viņa to pašu izdarīja ar kāju pirkstiem. Rokas un roku un kāju pirksti bija sastinguši un stīvi, un viņai briesmīgi sala, taču sev par bezgalīgu atvieglojumu viņa atklāja, ka visi pirksti vēl klausa smadzeņu pavēlēm. Tajos vēl bija saglabājusies jutība, vismaz kaut kādā mērā. Kad viņa kustināja pirkstus, asinsrite tajos sāka ātri atdzīvoties. Asinsrites atdzīvināšanu Amrita sajuta kā mokošu durstī­šanu un niezi.

“Kā apsaldējumus sajūt?” jautāja Amrita.

“Tie ir gluži tādi paši kā apdegumi,” skaidroja Kari. “Ja tu nejauki apdedz vai kārtīgi apsaldē kādu vietu, no sākuma nejūti pilnīgi neko, jo nervu gali ir iznīcināti. Var paiet labs laiciņš, pirms apjēdz, ka esi ieguvis apdegumu vai apsaldējumu, kas faktiski tos vienkāršā veidā padara daudz bīstamākus, nekā tie citādi būtu. Elle sākas tad, kad bojājumi sāk dzīt un ataug nervu gali. Tad dzīve šķiet vienas vienīgas mokas.”

“Tu laikam runā par savu pieredzi?” šaubījās Amrita. “Tas pilnīgi izklausījās tā, it kā tu zinātu, par ko runā.”

“Nu jā… Mums visiem kādreiz gadās kļūdas. Un reizēm var atga­dīties šis tas bēdīgs, lai gan visu it kā izdari pilnīgi pareizi. Taču sva­rīgākais ir atcerēties, ka tad, ja kāda vieta tiek apsaldēta, asinsrite ir jāatjauno, berzējot šo vietu ar sniegu. Ja sildīsi apsaldēto vietu, pirms asinis atkal būs sākušas riņķot, tā tūlīt atmirs.”

Kari aizlīda pie sniega mājiņas atveres un mēģināja izstumt sniega bluķi, kas bija kalpojis par durvīm. Bluķis nekustējās ne no vietas.

“Ko tagad?” jautāja Amrita.

“Domāju, ka pa nakti virs mājiņas ir sakrājies mazliet vairāk sniega, nekā paredzēju,” teica Kari.

“Vai tā ir problēma?”

“Nav.”

Kari satvēra savu sāmu duncīti un sagrieza durvju atvēruma aiz­segšanai izmantoto bluķi gabalos. Tālāk bija mīksts, svaigs sniegs, kas gāzās mājiņā. Svaigais klājums tomēr nebija īpaši biezs, tikai dažu centimetru kārta. Kari viegli izlauzās tam cauri un palūkojās ārā.

Snigšana bija mitējusies, taču vējš joprojām bija stiprs. Tas nesa līdzi mērenu ledus vižņu puteni, kas trakā ātrumā traucās pāri grēdai cauri ieplakām, ko veidoja krāvuma zemākās vietas. Lielākā daļa vižņu turpināja skrējienu līdzi vējam augstu gaisā, bet daļa lēnāk un neiein­teresētāk sakrita lejup pa nogāzi kā slinki virpuļojoša un nepārtraukti formu mainoša sega. Kari tomēr šķita, ka grēdas augstākās vietas ir palikušas virs sniegputeņa zonas.

“Kā tur izskatās?” vaicāja Amrita.

“Es… īsti nezinu,” Kari skaļi prātoja. “Tā, it kā putenis būtu paze­minājies.”

“Pazeminājies?”

“Vējš vairs nav gluži tikpat stiprs kā iepriekš. Arī lidojošais sniegs vairs neceļas tikpat augstu. Varbūt varēsim uzkāpt virsotnē pavērot apkārtni.”

Ledus grēda pacēlās gandrīz precīzi virs viņu galvām un bija aug­stāka nekā parasti. Ledus putenis acīmredzot nebija aizsniedzies līdz kalna virsotnei, jo tas no grēdas netraucās tieši acīs. Turpretī mazliet atstatus abās pusēs putenis spraucās pāri grēdas zemākajām vietām.

Viņi sāka rāpties augšup pa grēdas sienu. Pēc brīža viņi jau atradās virs ledus puteņa zonas.

Amrita nekad iepriekš nebija redzējusi neko tamlīdzīgu. Ledus pu­tenis bija kā sīku sniega putraimiņu straume, kas sniedzās līdz pat apvārsnim un visu apklāja ar necaurredzamu, pelēkbaltu pārklāju. Ainava lika Amritai sajusties ārkārtīgi niecīgai.

Šī vētra noteikti plosās tūkstošiem kilometru plašā apgabalā, viņa domāja. Tas, ko es redzu, īstenībā nav nekāda ledus vižņu upe, bet gan plūstoša jūra — miljoniem kvadrātkilometru mazītiņu ledus kripatiņu, kas plūst no ziemeļiem uz dienvidiem. Ja mēs izdzīvosim, var gadīties, ka kādu dienu es vēl būšu priecīga par iespēju redzēt šo skatu.

Virs ledus puteņa kaut kur ļoti tālu vīdēja arī dažas augstākas grē­das un šur tur arī tālīnu aisbergu virsotnes. Visi zemākie veidojumi slēpās zem vērpetēm. Tāpat viņi neredzēja nevienu zīmi no “Arkti­kas” vai līdzās tai noenkurotajiem jūraszāļu pārstrādes kuģiem.

“Mums jātiek vēl augstāk,” teica Amrita. Varbūt mēs redzēsim labāk no grēdas pašas virsotnes, viņa nodomāja. Tā atrodas vēl par dažiem metriem augstāk. Viņa sāka rāpties augšup.

“Esi uzmanīga,” Kari brīdināja.

Amrita reizumis palūkojās atpakaļ. Vēl nekā, lai gan viņa atradās jau gandrīz virsotnē.

“Uzmanies!” kliedza Kari. “Nekāp pārāk augstu!”

Ber Amrita jau bija grēdas galā. Kad viņa pacēla galvu un ķermeņa augšdaļu tai pāri, vējš triecās pret viņu kā tūkstoš pletņu un atsvieda atpakaļ. Amrita pazaudēja saķēri ar ledaino nogāzi un nokrita uz mu­guras. Viņa būtu novēlusies lejā pa slīpumu, ja vien Kari nebūtu izde­vies kritienu apturēt.

“Jēziņ, tavā vietā es būtu mazliet uzmanīgāks,” Kari teica. “Ja mēs neatrastos virs puteņa zonas, ledus graudiņi tev būtu nolobījuši krietnu tiesu no sejas ādas.”

Amrita vēl nedaudz apstulbusi palūkojās apkārt. Vējš viņai bija iesitis kā ar dūri, un viņa bija aizlidojusi pie zemes, pirms vispār pa­spējusi apjēgt notikušo. Viņa nekad nebija piedzīvojusi neko tikpat smagu, ne arī tik stindzinošu vēju. Es gribu mājās uz Indiju, žēlīgi do­māja Amrita. Un tad viņa kaut ko ieraudzīja.

“Tur!” sauca Amrita.

Kari paskatījās viņas norādītajā virzienā. Ļoti tālu, biedējošā attā­lumā viņš ieraudzīja “Arktikas” mastu galus, kas slējās virs ledus puteņa zonas, un tajos mirgojošās gaismas, kas dienas spožumā izska­tījās stipri blāvas.

“Mēs atrodamies tālāk, nekā biju domājis,” teica Kari. “Daudz tālāk. Es īsti nesaprotu.”

Vai viņi patiešām sniega purgā būtu nogājuši tik lielu gabalu? Kari piemeta, ka “Arktika” atrodas vismaz sešu vai septiņu kilometru attālumā. Varbūt pat vēl tālāk. Kā tā varēja būt tik tālu? Viņi purgā bija skrējuši varbūt divdesmit minūtes, varbūt pusstundu. Varbūt viņi jau pašā sākumā bija nomaldījušies uz nepareizām pēdām — savām pēdām, kas veda prom no “Arktikas”?

Kari bija cerējis, ka “Arktika” atradīsies jau pavisam tuvu, puski­lometra vai kilometra gājumā, varbūt tikai dažu simtu metru attālumā. Tad viņi būtu uzdrošinājušies doties tā virzienā. Kuģis būtu tik liels mērķis, ka viņi, orientējoties pēc vēja virziena, to tiešām atrastu, liet

4t

tagad… “Arktika” atradās pārāk tālu. Ja viņi tagad dotos tās virzienā, viņi, visticamāk, putenī tai aizietu garām. Viņi arī nevarēja ziņot kuģa komandai par savu atrašanās vietu, jo viss kuģis bija vērpešu ieskauts, izņemot mastu augstākās virsotnes.

“Mēs būsim nomaldījušies no savām pēdām jau daudz agrāk, nekā pieņēmām,” teica Amrita. “Vai mēs atradīsim atpakaļceļu, ja mēģinā­sim to darīt?”

Kari papurināja galvu.

“Es negribētu mēģināt. Ne šādos laika apstākļos. Tiklīdz iziesim no grēdas aizsega, ledus putenis mums uzbruks kā miljoniem nelabo. Ja nav pavisam spiesta lieta, es negribētu to piedzīvot.”

“Tātad?”

“Iesim atpakaļ un gaidīsim.”

Viņi klupdami krizdami devās lejup pāri ledus bluķu krāvumiem. Kari vienu reizi atsita lielu pret asu šķautni un no sāpēm nostenējās. Viņi atgriezās iglā, kurā atkal, salīdzinot ar āra gaisu, šķita pārstei­dzoši silti.

“Tagad tikai jāgaida,” nopūtās Kari. “Atkal.”

Tagad vējš bija dzirdams vien kā pieklusināta, no tālienes skanoša svilpoņa, kas tikai laiku pa laikam pastiprinājās līdz spēcīgākiem gaudieniem. Viņi atkal savilkās kopā čokurā uz iglas grīdas un mēģināja palikt nomodā un neatdzist. Lai gan viņi zināja, ka būtu svarīgi palikt pie pilnas saprašanas, arvien grūtāk nācās cīnīties pret miegu. Plakstiņi

šķita pārāk smagi un par varītēm gribēja aizvērties. Galu galā viņi abi iegrima tādā kā snaudā.

Kari atjēdzās no tā, ka viņa galva, kad Amrita mainīja pozīciju, strauji nokrita lejup. Viņu pamodināja pēkšņās, asās sāpes skaustā. Kari brīdi blenza iglas ledus sienā, nesaprazdams, kur atrodas. Tad viņš visu atcerējās un smadzenes apskaidrojās. Cik ilgu laiku viņš bija iemidzis?

Kari paskatījās pulkstenī. Bija pagājušas gandrīz piecas stundas. Par laimi, guļot viņi nebija nosaluši līdz nāvei. Ja veiksme būtu pagrie­zusi muguru, varēja iznākt arī tā, ka viņi vairs nepamostos.

Kari redzēja, ka pie iglas griestiem veidojas liela ūdens pile. Kamēr viņš to aplūkoja, tā sāka izliekties. Tā stiepās arvien garenāka, līdz at­dalījās no griestiem un noplakšķēja uz ledus namiņa grīdas.

Acīmredzot laiks atkal kļuvis ievērojami siltāks, nodomāja Kari. Tā ir laba ziņa. Turklāt likās, ka arī vējš ir gandrīz pilnībā pierimis.

Tad Kari saprata arī kaut ko citu. Vēja virziens bija pagriezies uz dienvidiem. Pirms cik ilga laika tas bija noticis?

Viņš papurināja Amritu.

“Kas nu?”

“Tūlīt uz grēdas virsotni!” teica Kari.

Kari pagrūda malā sniega bluķus, kas bija aizseguši iglas ieeju, un sāka pusskriešus rāpties grēdā. Debesis atkal bija zilas, un pāri de­besjumam lielā augstumā plivinājās tikai pa ļoti retam augsto mākoņu veidojumam. Migla un putenis bija pazuduši, un redzamība atkal bija pati pilnība.

Taču, sasnieguši grēdas virsotni, viņi pamanīja, ka kaut kā trūkst. Viņi neredzēja ne “Arktiku”, ne Gwalior, pat ne abu kuģu mastus. Visapkārt atradās tikai šurp un turp peldošas ledus masas. Melns, neaizsalis ūdens, dažāda lieluma ledus gabali un augstākas krāvumu ledus grēdas. Ļoti tālu arī aisbergi, kas slējās pāri visaugstākajām ledus grēdu virsotnēm.

Tomēr visvairāk viņus satrieca atklājums, ka viņu nelielā saliņa tagad bija kļuvusi daudz mazāka nekā iepriekš. Viņi no “Arktikas” bija nogājuši varbūt trīs kilometrus garu ceļu, pirms sniega vētrā bija pagriezušies atpakaļ. Tagad neaizsalušais ūdens viļņojās tikai astoņ­simt metru attālumā tajā pusē, no kuras viņi bija atnākuši.

Ledus sala vētrā bija pāršķēlusies uz pusēm.

Pašlaik vējš viņus pūta arvien tālāk no “Arktikas”, kas — dievs vien zina cik tālu no šejienes — gaidīja viņus pie salas otras pusītes.

7

“Vai arvien vēl nekā?” jautāja Sergejs Saveļņikovs, un viņa balsī bija saklausāmas dziļas, plosošas rūpes.

Aleksandrs Semjonovs pakratīja galvu.

“Nekā.”

“Un tavi vīri pilnīgi noteikti ir pārbaudījuši visu salu?”

Semjonovs paraustīja plecus.

“Tur ir pāris paaugstu grēdu. Abās ir krietni daudz dažāda lieluma ledus bluķu.”

Semjonovs neizteica savu sakāmo līdz galam, bet Sergejs arī tāpat saprata, ko viņš domā. Ja starp visiem tiem ledus bluķiem gulētu divi sasaluši, sniega apsegti ķermeņi, atrast viņus būtu ļoti grūti. Viņš vēl negribēja domāt par šo iespēju. Ne līdz tam, kad viņš būs spiests. Ne tik ilgi, kamēr vēl bija cerības.

“Es neticu, ka viņi ir miruši,” teica Sergejs. “Kari ir pieredzējis slēpotājs.”

Semjonovs paskatījās uz viņu ar šaubām.

“Dreifējošais polārais ledus ir atšķirīgāka vide nekā, teiksim, slēpo­šanas centrs.”

“Kari nekad mūžā nav interesējies par slēpošanas centriem. Viņš ir fanātisks dabas draugs, klejotājs. Uz Baltijas jūras ledus un Skandi­nāvijas tundrās valda tie paši likumi, kas šeit. Es tev saku — viņi ir dzīvi. Bet kur viņi atrodas?”

Semjonovs brīdi padomāja.

“Mani vīri stāsta, ka ledus sala vētrā varētu būt salūzusi uz pusēm. Tādā gadījumā otra puse būs aizpeldējusi kaut kur tālāk.”

“Ak debess,” nopūtās Sergejs. “Ja tā ir taisnība… Kā mēs viņus at­radīsim?”

Sergeja skatiens pārslīdēja pār apkārtējo labirintu, ko veidoja ledus un neaizsalušais ūdens. Kā tajā ir iespējams kādu atrast?

“Es mēģināšu dabūt šī reģiona satelītuzņēmumus. Tajos varēs re­dzēt, uz kurieni ir devusies salas otra puse,” ierosināja Semjonovs.

“Ledus plāksnes ilgu laiku bija paslēptas zem miglas un puteņa.”

Semjonovs pamāja.

“Tā ir tiesa. Bet instrumenti tās tik un tā redz, arī caur miglu. Tur­klāt tā sala ir tik liela, ka mums vajadzētu spēt noteikt trūkstošās puses atrašanās vietu. Vai vismaz sašaurināt pārmeklējamo teritoriju līdz dažām iespējām.”

Sergejs juta mostamies mazu cerību stariņu. Varbūt viņi vēl atradīs Amritu un Kari. Taču, ja viņi grib atrast pazudušos dzīvus, viņiem jā­nosaka vieta vēl pirms nākamās sniega vētras. Amrita un Kari nekādi nespēs pārdzīvot vēl vienu tādu pašu auku.

Nikolajs Barišņikovs, “Arktikas” stūrmanis, ienāca uz komand­tiltiņa.

“Ar jums vēlas runāt,” Barišņikovs teica Sergejam. Viņa balss bija dīvaini godbijīga, tajā jautās gandrīz vai bailes.

“Kas tur ir?” jautāja Sergejs.

“Krievijas prezidents,” skanēja atbilde.

“Prezidents pats? Vai kāds no viņa palīgiem?”

“Tas ir prezidents pats.”

Nu beidzot, nodomāja Sergejs. Bet kāpēc tieši tagad? Es nezinu, vai no manis tieši šajā brīdī būs kāds labums.

Sergejs sekoja Semjonovam un Barišņikovam. Pēc brīža viņš tāl­ruņa ekrānā ieraudzīja Krievijas prezidenta seju.

“Prezidenta kungs, esmu pateicīgs, ka jūs izbrīvējāt laiku piezvanīt,” teica Sergejs. “Kā saprotat, šī lieta ir ārkārtīgi svarīga un steidzama.”

“Vai kontinentālais ledājs var sabrukt?” jautāja prezidents. “Nerau­goties uz operāciju “Ledusvējš”?”

“Mēs nezinām.”

“Bet tāda iespēja pastāv?”

“Tā man šķiet. Jā, šāda iespēja pastāv.”

“Jūs nespējat izvērtēt iespējamības?”

“Mums nav tam nepieciešamās informācijas.”

“Bet jūs domājat, ka… Tāds vilnis iznīcinās atomelektrostacijas, kas atrodas piekrastē?”

“Jā,” teica Sergejs. “Neizbēgami.”

Prezidents pamāja. Viņa sejas izteiksme palika nemainīga.

“Jūsu ziņojumā rakstīts, ka sekas varētu būt radioaktīvs piesārņo­jums, kas atbilst… miljonam Černobiļas katastrofu. Vai šāds, visai fan­tastisks, aprēķins patiešām atbilst īstenībai?”

Sergejs nopūtās.

“Pirms piecpadsmit gadiem Amerikas Savienotās Valstis un Eiro­pas Savienība nolēma, ka atomenerģijas ražošana pasaulē jāpalielina divdesmit reižu,” teica Sergejs. “Lai novērstu klimata izmaiņas un nodrošinātu ekonomisko izaugsmi. Tobrīd pasaulē bija četri simti atomelektrostaciju. Tagad to ir gandrīz divi tūkstoši. Lielākā daļa atro­das Eiropas un Savienoto Valstu piekrastes rajonos. Tajās ir miljons reižu vairāk dažādu radioaktīvu vielu, nekā izplūda no Černobiļas.” Prezidents ilgi klusēja.

“Es esmu no Moziras,” viņš tad teica, un viņa balss bija dīvaina, bēdīga un vienlaikus stingra. “Vai jūs zināt, kur tā atrodas?” “Mozira? Tā taču ir pavisam…”

Prezidents pamāja.

“Jā, manu vecāku mājas atradās nepatīkami tuvu Černobiļai,” teica prezidents. “Rietumu speciālisti apmeklēja šo reģionu. Viņi atzina, ka katastrofa nav ietekmējusi cilvēku veselību. Kā viņi varēja tā teikt? Ko gan viņi zināja par toreizējo situāciju? Mums bija pasaulē pēdējā staļinistiskā valdība. Kādēļ viņi tik akli uzticējās tās sniegtajām ziņām? Tie cilvēki, kas patiešām mēģināja noskaidrot katastrofas ietekmi uz apkārtējo vidi, nokļuva cietumā vai psihiatriskajā slimnīcā.” Prezidenta balsī bija saklausāms sens, ilgi aizturēts rūgtums. “Tātad nebija nekādu problēmu, lai gan mūsu ciematos katru gadu piedzima tūkstošiem neattīstījušos zīdaiņu. Bērni, kuriem nebija smadzeņu, kuriem trūka roku vai kāju pirkstu. Vai tādi, kuriem bija pilnīgi nepareizs skaits roku vai kāju pirkstu. Vai tādi, kuru sirds un iekšējie orgāni nebija darbaspējīgi, jau viņiem piedzimstot. Oficiāli viņi nemaz neeksistēja. Mēs viņus bijām tikai izfantazējuši. Bet man…” Prezidenta balss kļuva stingrāka.

“Mana… jaunākā māsa bija viena no viņiem. Viena no tiem cilvē­kiem, par kuriem mēs no visas sirds domājām, ka viņi eksistē, bet kuri pēc speciālistu uzskata visu laiku bijuši tikai izdoma. Viņa nodzīvoja trīs gadus un arī visu to īso laiciņu bija ļoti slima.”

Sergejs norija kamolu.

“Man ļoti žēl.”

“Vēl mūsdienās Baltkrievijā katra otrā tālāk attīstījusies grūtnie­cība beidzas ar spontāno abortu ģenētisko defektu dēļ. Tagad man skaidro, ka tas nav normāli. Un apgalvo, ka daudzi ģenētiskie defekti nekad nekur nepazudīs. Ka no daudziem izveidosies jaunas pārman­tojamas slimības, kas tiks nodotas no paaudzes paaudzē. Uz mūžiem. Vai tik ilgi, kamēr vien eksistēs cilvēki. Viņi stāsta, ka daļa no šīm jau­najām slimībām būs redzamas uzreiz, bet daļa ir apslēptas. Tās var ārstēt ar gēnu terapijas palīdzību, bet defektus nekad nevarēs izlabot. Mēs tātad esam… kā spitālīgie. Viss mūsu mantojums ir piesārņots.” Sergejs nezināja, ko teikt.

“Ja esmu sapratis pareizi, mūsu pašu atomelektrostacijas nav īpaši stipri apdraudētas?” jautāja prezidents.

“Nu, nav,” šaubījās Sergejs. “Bet…”

“Bet, ja tiks iznīcinātas Eiropas un Savienoto Valstu atomspēkstacijas, arī krievi mirs no radioaktīvā starojuma?” papildināja prezidents, pirms Sergejs paspēja pabeigt teikumu. “Iespējams, visi Krievijas iedzī­votāji. Vai man ir taisnība?”

“Jums ir pilnīga taisnība, prezidenta kungs.”

“Tad man ir iemesls ķerties pie dažu pasākumu īstenošanas.” Sergejs atviegloti nopūtās.

“Tas būtu vairāk nekā vajadzīgs, prezidenta kungs. Bet ar to var

būt saistītas noteiktas problēmas. Atomenerģijas ražošana iet roku rokā ar… ekonomiskajām interesēm.”

Prezidents smējās.

“Es zinu. Bet neraizējieties. Es viņiem došu divas izvēles iespējas. Vai nu viņi slēgs savas atomstacijas un mēs Eiropas elektrotīklos pa­laidīsim dažus gigavatus neplānotas bezmaksas elektrības, vai…” Sergejs, elpu aizturējis, gaidīja, ko prezidents teiks.

“… vai mēs, izmantojot bruņotu spēku, pārgriezīsim visas elektro­līnijas, kas iziet no viņu atomelektrostacijām. Tad viņi būs spiesti apstādināt reaktorus, jo viņiem nebūs kur likt reaktoru saražoto elek­trību. Es nevēlos miljons Černobiļu, nē, kaut arī tas nozīmētu kaut ko līdzīgu nelielam kariņam ar rietumvalstīm.”

“Es saprotu,” apliecināja Sergejs.

Prezidents bez īpaša prieka nosmaidīja.

“Domāju, ka viņi izvēlēsies pareizi,” viņš teica. “Starp citu, Sergej Ivanovič, dzirdēju, ka jūsu sieva ir pazudusi uz krāvumu ledājiem.” “Tā ir tiesa, prezidenta kungs.”

“Ceru, ka viņu atradīs.”

“Paldies, prezidenta kungs.”

“Uz redzēšanos! Iespējams, ka tuvākajā laikā satiksimies. Nodo­diet no manis sveicienus savai sievai, kad atkal viņu satiksiet.”

Semjonovs un Barišņikovs gaidoši skatījās uz Sergeju. Viņš ar da­žādām izjūtām izlaida no rokām tālruni. Sergejam šķita, it kā no viņa sirds būtu novēlies milzīgs slogs. Jo prezidenta tikko teiktais patiešām varētu novest pie piekrastes zonas atomelektrostaciju slēgšanas. Tātad, ja dažu tuvāko nedēļu laikā nekas nenotiks, vismaz visa cilvēce vairs netiks iznīcināta pat tad, ja kontinentālais ledājs iegāzīsies jūrā. Tomēr atvieglojumam piejaucās arvien asāk un sāpīgāk pulsējošas raizes.

Kas bija noticis ar Amritu un Kari?

8

Tikai simt metru no Amritas un Kari, gandrīz uzreiz pie ledus grē­das pakājes, bija neaizsalis ūdens. Tajā šūpojās retas, lielas plāksnes un mirdzoši, caurspīdīgi vai tirkīzkrāsas bluķi. Tuvākie aisbergi atra­dās tālāk nekā iepriekš.

Arī šajā pusē bija strupceļš.

“Mēs netiksim tālāk arī šajā virzienā,” nopūtās Kari. “Mēs esam atdalījušies no lielākās salas.”

Viņi jau vairākas stundas apstaigāja jaunās mājvietas krastus. Viņi ātri bija noskaidrojuši, ka tagad atrodas uz apmēram sešus kilomet­rus garas un vietām uz četrus, bet dažviet tikai uz aptuveni divus kilo­metrus platas plāksnes, kuru šķērsoja trīs augstākas ledus grēdas. Viņu jaunā sala vairs nebija no desmitiem metru bieza, akmenscieta senā ledus, kā tā, pie kuras bija noenkurojušies “Arktika” un Givalior. Tagadējā sala bija izveidojusies no krāvumu ledus gabaliem, kas pirms kāda laika bija sasaluši kopā. Tas nebija labi, jo krāvumu grēdas parasti nebija visai ilgmūžīgas. Jo īpaši vasarā. No otras puses, viņi varbūt nemaz nenodzīvos tik ilgi, ka tam no viņu viedokļa būs kāda nozīme.

Kari un Amrita bija meklējuši vietu, no kuras varētu tikt uz citām ledus plāksnēm un pa tām varbūt mazliet tuvāk tam rajonam, kurā, kā viņi domāja, “Arktika” joprojām gaida. Bet ceļš bija nogriezts visos virzienos. Visapkārt bija tikai atklāts ūdens ar paretām ātri kūstošām ledus plāksnēm un bluķiem. Viņiem nebija nekādu iespēju tikt tam pāri, lai nokļūtu pie “Arktikas”, pat lecot no viena ledus gabala uz citu. Šāda rīcība arī labākos laika apstākļos būtu pārgalvīgi drosmīga, jo

plānās plāksnes un krāvumu ledus veidojumi varētu pilnīgi negaidīti sadrupt vai pāršķelties uz pusēm un iebrukt zem kājām, vai apgāzties. Taču viņus apņemošajā ūdenī plāksnes bija izvietotas tik reti, ka viņi nebūti tikuši pāri pat ar pārgalvīgu riskēšanu. Nākamā ledus plāksne daudzās vietās atrastos pārāk tālu — desmitiem vai vietām pat sim­tiem metru atstatumā.

“Ko mēs tagad darīsim?” jautāja Amrita.

“Atgriezīsimies pie iglas. Ledus grēda līdzās tai ir visaugstākā. Mē­ģināsim izdomāt, kā mēs varētu padot zīmi “Arktikai”.”

“Kā, piemēram, ko?”

Kari paraustīja plecus.

“Mūsu uzkodu iepakojumam ir alumīnija plēve. Varbūt mums iz­dosies no tā izveidot tādu kā atstarotāju. Varbūt viņi ieraudzīs zibsni, ja mēs ar to māsim visos virzienos pēc kārtas.”

Amrita, neko neatbildot, skatījās Kari. Labi jau, labi, šī ideja var­būt nav pati spožākā, domāja Kari, bet izgudro pati ko labāku, man jau sāk pietrūkt padoma. Viņi nokāpa no grēdas un sāka brist uz nākamo augstāko ledus krāvumu. Abi jutās drūmi un nospiesti.

“Mums laikam nav neko daudz iespēju palikt dzīviem,” teica Amrita.

“Nē, mums vēl ir iespēja izdzīvot.”

“Taču ne visai liela?”

“Jā,” piekrita Kari.

Piepeši atskanēja berzīga, griezīga skaņa. Kad viņi pagriezās, tad ieraudzīja, kā tikai dažu desmitu metru attālumā ledū paveras plata aiza, kuras dibenā viļņojas melns ūdens. Ledus sala bija pāršķēlusies uz pusēm. Malas, peldot līdzi straumei un saduroties tā, ka to šķautņainie izvirzījumi berzējās cits pret citu, skaļi brakšķēja.

“Šī ledus plāksne taču sadrups gabalos acu priekšā,” atzīmēja Amrita.

Viņi atkal bija pazaudējuši gandrīz ceturto dalu no jaunās māj­vietas virsmas.

Tagad jau kļūst bīstami, domāja Kari. Sala kusa biedējošā ātrumā. Ja sačākstējušais ledus iebruks zem kājām, viņi nokļūs ūdens apskāvienos un ies bojā. Ūdens bija tik auksts, ka cilvēks tajā izlaistu garu jau pēc īsa mirklīša.

Otras briesmas bija vēl lielākas. Jo vairāk gabalos ledus sala sada­līsies, jo “Arktikai” būs sarežģītāka meklēšana. Ja viņi nokļūs lamatās uz kāda relatīvi maza atšķēluma, viņus nekad neatradīs, jo “Arktika” koncentrēsies uz lielākām ledus plāksnēm. Un kāds liktenis sagaida viņu dārgo novērošanas punktu — grēdu, no kuras viņi iepriekšējā dienā bija redzējuši “Arktiku”, kas tobrīd vēl atradās tikai dažu kilo­metru attālumā? Vai tā nogrims? Vai tā sadrups gabalos? Vai, kas vēl bīstamāk, zaudēs līdzsvaru, ja tai apkārtējās pakledus plāksnes pārāk sarausies? Cik dziļi zem ledus tā sniedzās? Vai tai ir kārtīgs zemūdens ķīlis, vai arī tā turas stāvus tikai tādēļ, ka to atbalsta apkārtējās pakle­dus masas? Vai tā varētu piepeši, bez brīdinājuma apvelties apkārt, uz sāniem vai uz galvas gluži tāpat, kā to bieži dara vecie aisbergi?

Un vienlaikus, nolūkojoties, kā no salas atrāvusies mazākā ledus sala lēnām pludinās projām, viņi piepeši ieraudzīja, kā uz tās palikušās ledus grēdas virsotne sāk šūpoties no vienas puses uz otru.

“Mums laikam labāk būtu aizvākties no šīs vietas!” Kari iekliedzās. Viņš sāka skriet, un Amrita nesās viņam pakaļ.

Uz mazākās ledus salas palikusī grēda tagad šūpojās vēl izteiksmī­gāk un arvien platākā diapazonā. Tad tā pēkšņi iegāzās jūrā un apvē­lās apkārt. Tas, kas pirms mirkļa bija ledus grēdas ķīlis, izlēca virs ūdens un pacēlās četru piecu metru augstumā virs jūras līmeņa, bet grēdas virsotne iegrima dziļi zem ūdens. Kritiena izraisītais vilnis atsi­tās pret viņu saliņas krastu un apskaloja ledu vispirms kā pusmetru augsta banga un tad kā ātri saplokošas putas. Tas salaistīja salas svaigo, balto sniegu un pārvērta to dzidros, caurspīdīgos vižņos, taču neaiz­sniedzās līdz Amritai un Kari.

“Kā tas ir iespējams?” šausminājās Amrita.

“Liela daļa no tā ledus krāvuma sākotnēji noteikti atradās zem ūdens,” skaidroja Kari. “Divdesmit metru augstai ledus grēdai zem ūdens var būt sešdesmit vai septiņdesmit metru dziļš ķīlis.”

“Kāpēc tad tā apgāzās?”

“Domāju, ka ūdens ķīli ir izkausējis ātrāk, nekā kūst augšējās ledus masas,” teica Kari. “Ar to pašu kopuma līdzsvars ir izjaukts.”

Amrita neuzticīgi raudzījās uz vēl augstāko grēdu, kas slējās turpat priekšā. Pēc tam viņas skatiens pievērsās ledum zem kājām.

“Vai arī šī grēda var apgāzties?” viņa jautāja Kari.

Kari pamāja.

“Baidos, ka tā.”

“Patiešām jauki,” nopūtās Amrita. “Tā tikai te vēl trūka.”

Neliels pelēks mākonis peldēja debesīs uz viņu pusi.

“Mums jāpaspēj tikt uz citas plāksnes, pirms šī grēda apveļas,” teica Kari.

Tā vai citādi, bet mūsu apžēlošanas laiks jebkurā gadījumā samazi­nās, domāja Amrita.

Pelēkais mākonis tagad atradās gluži virs viņiem. Sāka pilināt, tad smidzināt. Kad lāse nokrita uz dūnu jaku auduma, tā vispirms šķita slapja, bet tad gandrīz uzreiz pārvērtās spožā ledū. Jau pēc dažām se­kundēm abu kapuces un muguras klāja plāna, milimetru bieza spoža ledus kārtiņa.

“Kas tas tāds?” brīnījās Amrita.

“Pārdzesēts ūdens,” skaidroja Kari. “Mums ātri jāsameklē pajumte.”

“Pārdzesēts ūdens? Es nezināju, ka arī tāds var būt.”

“Jā, tāds diemžēl eksistē.”

Lietus pastiprinājās, un drīz Kari un Amrita jau juta mitrumu sūca­mies cauri apģērbam, kad vienlaikus uz tā virsmas veidojās spožas un stingras Iedus bruņas, kas ātri kļuva arvien biezākas. Un līdz iglai bija vismaz kilometrs. Kari saprata, ka viņi paspēs samirkt, līdz būs nonā­kuši aizsegā.

Tas nu nepavisam nav labi, domāja Kari un neatlaidīgi centās no­turēties, lai neiekristu dziļā nomāktībā. Viņš zināja, ka nekad nevajag padoties, lai cik bezcerīga arī būtu situācija, jo glābiņš pārsteidzošā kārtā jau varēja gaidīt aiz nākamā stūra. Bet vienlaikus viņš labi zināja, ka ledainais lietus ir krietni samazinājis viņu iespējas palikt dzī­viem. Pat ja sala neapgāztos, slapjo drēbju dēļ viņi pa nakti zaudēs

pārāk daudz siltuma. Ja vien nakts nebūs pārsteidzoši silta, viņi tās laikā nomirs no hipotermijas. Ļoti ticams, ka neviens no abiem vairs neieraudzīs nākamo rītu.

Kad Kari saprata, ka vairs nekad neredzēs Annu Lēnu, viņu pārņēma caururbjošas bēdas. Turklāt mēs nomirsim tik stulbā, pilnīgi nevaja­dzīgā veidā, viņš domāja, vienlaikus juzdamies nomākts un nikns.

Tad viņš ieraudzīja “Arktikas” glābšanas laivu. Un tā nebija tālāk par dažiem simtiem metru. Pagriezies, lai to apskatītu, viņš pamanīja, kā laivas priekšgalā stāvošais Sergejs Saveļņikovs izstiepa sveicienam roku. Un viņš nekad nebija tā priecājies, ieraugot savu krievu draugu, kā tieši tajā brīdī.

“Ja jums šovakar nav nekādu citu plānu, tad man jums abiem būtu ielūgums vakariņās,” teica Sergejs, kad glābšanas laivas deguns no­skrapšķēja pret ledus salas krastu.

“Es īsti nezinu, vai mēs tomēr nepaliksim šepat,” izlikās Kari, bet asaras pret paša gribu spiedās acīs.

Sergejs izlēca uz salas un apskāva Amritu. Viņa raudāja un neteica nekā.

“Hmm… Mums varbūt labāk tūlīt doties ceļā, šī sala var apgāzties kuru katru mirkli,” mudināja Kari. “Turklāt vismaz man ir velnišķīgi auksti.”

Sergejs pamāja.

“Man ir līdzi apģērbs un siltas segas,” teica Sergejs. “Bet tev tais­nība — braucam!”

Mēs esam izglābti, domāja Kari. Taču — uz cik ilgu laiku?

9

“Vai alu nevēlēsies?” vaicāja Sūzanas Čengas balss aiz Pjēra Čemberlena muguras. “Tad, kad būsi pabeidzis?”

Pjērs, kurš bija koncentrējies uz videomateriālu rediģēšanu, pagrie­zās pret Sūzanu, iztaisnoja muguru, izstaipīja saspringušās rokas un pasmaidīja.

“Tas man pat ļoti patiktu,” teica Pjērs.

“Tagad vai vēlāk?”

“Tagad. Šodienai pietiks strādāt.”

Pjērs piecēlās, un viņi pa pētniecības stacijas gaiteņiem devās uz ēdnīcu.

Tā izskatījās pamesta. Visi desmit galdiņi bija tukši, un arī aiz letes neviena nebija.

“Tā taču ir slēgta,” konstatēja Pjērs.

“Pārāk maz darbinieku — šī mūsdienu mode atnākusi arī līdz še­jienei,” paskaidroja Sūzana. “Šeit parasti ir pašapkalpošanās.”

Sūzana aizgāja aiz letes un no ledusskapja izcēla divas pudeles alus. Pēc tam viņa paņēma rakstāmo, kas karājās pie durvīm, un pretī savam vārdam ievilka divas svītriņas.

“Vai šitāda akmens laikmeta sistēma darbojas?” vaicāja Pjērs.

Sūzana pamāja.

“Kā tad. Visi ir personīgi ieinteresēti, lai šis kroģelis noturas pie dzīvības.”

Sūzana pastiepa Pjēram pudeli.

“Paldies. Nākamā būs uz mana rēķina.”

“Tev nav rēķina, puis, tādēļ tev tagad būs vien jāļauj man uzsaukt. Taču neraizējies — man maksā algu, un šeit ir tik niecīgas iespējas tērēties.” “Pie kura galdiņa iesim?”

“Vari izvēlēties.”

Viņi apsēdās. Pjērs ielēja alu glāzē un pacēla to gaisā. Viņi saskan­dināja un abi iedzēra pa malkam.

“Nu tā, tagad tu droši vien man pajautāsi, ko tāda meitene kā es īsti dara šādā vietā,” teica Sūzana.

“Ko tāda meitene kā tu īsti dara šādā vietā?”

“Tu tātad nevarēji izdomāt neko citu,” nopūtās Sūzana.

“Pati jau ierosināji,” nosmīnēja Pjērs. “Turklāt es to arī vēlējos pajautāt. Kaut kas tevi patiešām šeit saista.”

“Es taču esmu tev stāstījusi, ko mēs darām. Mēs sekojam ledus atstarotājspējas pārmaiņām. Tas ir ļoti svarīgi.”

Pjērs nepacietīgi papurināja galvu.

“Es tev īsti neticu. Tu esi visai godkārīgs cilvēks. Ledus tumšuma un spožuma pārmaiņām spētu sekot jebkurš. Tas ir kaut kas cits, kas tevi šeit tur.”

Velns! Sūzana nodomāja. Tas jau sāk kļūt nepatīkami. Pjēram Čemberlenam bija asāka intuīcija, nekā Sūzana bija gaidījusi.

“Mums visiem ir savas uzmācīgās idejas,” nenoteikti izteicās Sūzana. “Nu, ja nevēlies, tev nav jāstāsta. Parunāsim par ko citu.”

Sūzana virpināja glāzi un skatījās uz burbulīšu virtenēm, kas alū cēlās augšup. Varbūt man vajadzētu izstāstīt, domāja Sūzana. Vai es kādreiz esmu izstāstījusi pilnīgi visu kādam citam? Kaut reizi mūžā? Varbūt pati sevi sapratīšu labāk, ja kaut reizi to visu izskaidrošu kā­dam… otram cilvēkam. Sūzanai šī doma tomēr šķita dīvaina. Otram cilvēkam, piemēram, Pjēram. Vai tā nu bija tik slikta doma? Ja es to nespēšu, zināšu, ka no manis ir iznākusi ķerta mājas pele smagā formā. Un, ja spēšu… Bet visi mani skaidrojumi izklausās tukši arī pašas ausīs. Zinu, ka man galvā ir kāda cita vaina.

“Mana ģimene nāk no Filipīnām,” izgrūda Sūzana.

Pjērs nekā neteica un gaidīja, ka Sūzana turpinās.

“Mēs esam ļoti bagāta minoritāte. Mūsu, Filipīnu ķīniešu, ir patie­šām maz — mazāk par procentu no visa iedzīvotāju skaita, bet mums pieder gandrīz viss, kas tagad Filipīnās vispār var piederēt. Vairums zemes, visi lielie uzņēmumi, bankas, rūpnīcas, kuģi. Mums pieder viss. Bet situācija labāka nekļūst, drīzāk pretēji. Drīz mūs visus nogalinās vai izsūtīs no valsts. Es devos prom, kad… nogalināja manu māti.” “Izsaku līdzjūtību,” teica Pjērs.

“Vai zini, kas, manuprāt, bija visšausmīgākais? Tas, ka visi radinieki, pat tēvs, notikušo uzskatīja par ko tādu, kas it kā piederas normālam dzīves ritējumam. Viņi bija bēdīgi, bet tik un tā mātes slepkavība, pēc viņu domām, bija dabisks iznākums. Tā tas savā ziņā arī bija, jo mūs taču ik pa brīdim slepkavo un nolaupa izpirkuma maksas dēļ. Es… Es gribēju no tā visa tikt prom. Iespējami tālu prom. Tur bija tik šauri un nomācoši. Man šķita, ka nosmakšu. Mēs dzīvojām nerimtīgā aplen­kuma stāvoklī, kā cietumnieki pašu mājās. Visi zināja, ka neglābjami tuvojas beigas, bet neviens negribēja rīkoties. Nebija iespējams pat ieru­nāties par to, ka mēs varētu samierināties ar nedaudz mazāku daļu, ka varētu kaut drusciņu no visa izdalīt nabadzīgākiem ļaudīm. Nē, mēs stūrgalvīgi gribējām turpināt skrāpēt sev rīkli, kamēr pārplēsīsim artēriju un nopludināsim asinis.”

“Un tā tu pārcēlies uz Angliju?”

“Jā, tā es izdarīju.”

“Un tava ģimene?”

“Nezinu. Neesmu ar viņiem sazinājusies.”

“Pat ar savu tēvu?”

Sūzana noliedzoši purināja galvu.

“Kāpēc lai es būtu? Nezinu, vai viņš vēl ir dzīvs vai arī ir jau noga­lināts. Ja tā vēl nav noticis, domāju, ka tas ir tikai laika jautājums. Un esmu pārliecināta, ka negribu zināt nekādas detaļas par to, kā tas beigu beigās notika. Es to visu jau vienreiz esmu piedzīvojusi. Toreiz, kad nomira māte. Mani neinteresē atkārtojums. Es nesekoju ziņām no Filipīnām. Es nelasu pastu, ko saņemu no turienes. Es neesmu to pāradresējusi uz šejieni. Tas krājas manā Bristoles dzīvoklī.”

“Tu tātad dzīvo Bristolē?”

“Man tur joprojām ir gluži jauks dzīvoklītis. Kamēr esmu prom, tajā dzīvo kāds draugs. Viņš raksta pāris reižu gadā un mēģina neiz­rādīt raizes par to, ka es kādā brīdī varētu atgriezties. Viņam nevaja­dzētu būt tik norūpējušamies, jo patiesība ir tā, ka Anglijā ir gandrīz tikpat sasmacis kā Filipīnās. Arī tur ir pārāk daudz cilvēku un pilnīgi nevajadzīgi daudz pretīgi bagātu radinieku, kas piedzimuši ar zelta karotīti mutē. Es vēlējos kaut ko skaidrāku, vienkāršāku, tīrāku. Mežo­nīgāku. Brīvāku. Mazāk piegludinātu. Robustāku.”

“Tādēļ tu atbrauci uz Grenlandi?”

“Tādēļ es atbraucu uz Grenlandi. Biju studējusi fiziku, un tas, ko es darīju, man labi padevās, tādēļ dabūju šo vietu.”

“Bet kāpēc tieši Grenlande?”

“Mani interesē haosa teorija un fraktāļi — dabas formas, kas atkār­tojas tādas pašas dažādās lieluma klasēs.”

“Jā, tu par tiem stāstīji, kad pirmo reizi bijām kopā uz ledāja.” “Vispirms ir fraktāļi ar precīzām kontūrām. Tad, daudz lielākā izmēru klasē, kad valdošā kļūst gravitācijas ietekme, virsroku ņem apaļās formas. Tomēr formu fraktālitāte joprojām saglabājas. Kā jau stāstīju, vispirms pētīju lielu un mazu upju deltu veidotās fraktālās for­mas — ūdeni un smiltis. Pēc tam, reiz novembrī, apmeklēju Somijas Lapzemi un iemīlējos ledū. Ledus sāka mani neatturami valdzināt. Tas ir daudz sarežģītāks, nekā cilvēki spēj iedomāties.”

“Ak tā?”

“Nekāds “ak tā”! Ūdens uzvedas sarežģītāk, un tam ir vairāk da­žādu cietu agregātstāvokļu nekā jebkurai citai pazīstamai vielai. Ūdens mūsu uztverei ļoti uzskatāmā temperatūrā pārvēršas cietā vielā. Tur­klāt kontinentālie ledāji pēc savas būtības vairāk ir ārpuszemes veido­jumi nekā vietas, kas pieder zemeslodei. Tie ir tik ārkārtīgi reducēti un sastāv no viena vienīga ķīmiska savienojuma. Arī pēc temperatū­ras tie ir daudz tuvāki Marsam nekā Filipīnām.”

“Un tu vēlējies nokļūt ārpuszemes vidē, nedodoties prom no zemes­lodes.”

Sūzana paraustīja plecus.

“Nu jā, savā ziņā arī tas. Uz Marsu nokļūt ir grūtāk nekā uz Grenlandi — reisu mazāk un lidojuma biļetes maksā vairāk. Tomēr galve­nokārt es gribēju nokļūt šeit, lai varētu koncentrēties domāt par ledu.” “Domāt par ledu?”

“Vai tad tas izklausās tik jocīgi?”

“Jā. Piedod, bet tas izklausās visai jocīgi.”

“It kā es būtu kāda brīnumaina dīvainīte,” iebilda Sūzana. “Brīnumaina dīvainīte ir visai trāpīgs raksturojums,” smējās Pjērs, bet mēģināja izklausīties lietišķs un saprātīgs. “Pats es nebūtu spējis pa­teikt ne par matu labāk.”

Sūzana parādīja Pjēram mēli.

“Vai tā tagad bija lietišķa rīcība?” Pjērs centās noskaidrot.

“Vai tu vēlies, ka es turpinu, vai arī nevēlies, ka es turpinu?” stin­gri noprasīja Sūzana.

“Esi tik laipna un turpini.”

“Otrs brīnumains dīvainītis, vārdā Vegeners, savulaik, kad skatī­jās uz Iedus plāksnēm Grenlandē, tas ir, pirms viņš gāja bojā uz ledāja, izdomāja visas sauszemes kustības teoriju,” turpināja Sūzana. “Vismaz tikpat ķertu ģeologu vēlākās teorijas par izkusušu akmens vielu strau­mēm Zemes mantijā īstenībā balstās uz to, ko viņi bija iemācījušies no ledus straumēm. Tas ir noslēpums. Apsoli, ka nevienam to nestāstīsi.” “Apsolu nestāstīt. Bet es to varētu izmantot kādā televīzijas pro­grammā. Vai tas arī tiek skaitīts?”

Sūzana brīdi padomāja.

“Laikam jau ne. Nedomāju, ka televīzijas programmas var uzska­tīt par izstāstīšanu. Taču es gribētu gan izdarīt tā kā Vegeners.”

“Tas ir, iet bojā uz ledāja? Tas jau izskaidro daudz. Es mazliet pa­brīnījos, kāpēc tu gribēji iebāzt savu galvu tajā dobumā Vet tagad, kad tu pateici to skaļi, viss it kā nostājas savās vie…”

“Ēzelis! Es vēlos koncentrēties, lai domātu par to, kā dažādi ledi darbojas un uzvedas atšķirīgos apstākļos. Vienā mierā skatīties snieg­pārslas, ledus kristālus, ledus plāksnes un lielākus ledājus.”

Pjērs izdzēra savu glāzi tukšu.

“Vai ņemsi vēl vienu?” viņš jautāja Sūzanai.

“Jā, paldies.”

“Es varu aiziet paņemt.”

“Neaizmirsti pievilkt strīpas.”

“Vai man tās atzīmēt, piemēram, Horstam?”

Sūzana iesmējās.

“Savā ziņā laba doma, bet konkrēti šajā gadījumā varbūt labāk ievē­rot godīguma principus. Pēctecības un noturīgas attīstības vārdā.” Pjērs aizgāja pēc diviem aliem un pielēja glāzes.

“Vai tev ir kāds īpašs iemesls, kāpēc tu vēlies… domāt par ledu?” Pjērs jautāja Sūzanai.

“Jā, man ir,” teica Sūzana. “Ja mēs domājam par Visuma vielu, tad mums šur tur ir pa kādai zvaigznei un tām apkārt kāda auksta akmens vai gāzu bumbiņa. Bet gandrīz viss cits taču ir ledus. No ūdens izvei­dojies ledus, oglekļa dioksīda ledus, metāna ledus, sasaldēts slāpeklis un tā joprojām. Saturna gredzeni ir no ledus. Saturna un Jupitera mē­neši ir ledus. Urāns un Neptūns ir ledus. Koipera joslas ledusplanētas ir no ledus. Komētas ir ledus. Ledus, ledus, ledus. Visur.”

“Man drīz sāks salt,” sūdzējās Pjērs.

“Mēs zinām, ka novērojamās zvaigznes un gāzu mākoņi veido varbūt tikai vienu simto daļu no visas Visuma vielas. Universs ir pilns ar tumšo vielu, kuru nevar novērot. Tā kā lielas, tumšas bumbas aptver galaktikas un kā lielas, neredzamas saliņas aizpilda kosmosu starp galaktikām. Tumšās vielas būtība oficiāli ir liela mīkla. Bet es domāju, ka tā vienkārši ir tikai… ledus.”

Pjērs neticīgi pakratīja galvu.

“Bet tas taču nav iespējams. Lielākā daļa no Visuma vielas ir ūdeņ­radis un hēlijs. Tie kosmosā nevar sasalt, lai cik zemu temperatūra nokristos.”

“Tukšas pļāpas,” teica Sūzana. “Uz zemeslodes ledum vienmēr ir tieksme radīt klāt ledu. Ledus uzsūc siltumu un atstaro siltumu. Tas apēno, saldē un sastindzina.”

“Jā, bet…”

“Pēc izmēģinājumiem laboratorijā mēs zinām, ka parasts, no ūdens izveidojies ledus ļoti zemā temperatūrā uzvedas pavisam citādi nekā mums pazīstamais ziemas ledus,” pārliecinoši turpināja Sūzana. “Tas ir valkans un līpošs, pārsliņas cita citai pieķeras kā līme. Un ko tad, ja parādība pastiprinās, kad nonāk daudz aukstākos apstākļos? Un ja arī citas vielas uzvedas tāpat? Uz pašreizējo pieņēmumu pamata komē­tām nemaz nevajadzētu pastāvēt. Taču tās ir. Ledus nepārprotami rada jaunu ledu arī kosmosā. Ja nelielu ledusplanētu rašanās ir ļoti vien­kārša, tad tās varbūt spēj ap sevi savākt arī ūdeņraža un hēlija mākoņus, kas cieši sablīvējušies trīs kelvinu aukstumā. Var gadīties, ka rezultātā rodas dažāda lieluma gandrīz līdz absolūtajam temperatūras nulles punktam sasalušas, briesmīgi aukstas leduspasaules, kas galvenokārt sastāv no šķidra hēlija un sasaldēta ūdeņraža. Vai no kaut kādas daļēji sasaldētas ūdeņraža putras.”

Pjērs neizskatījās pārliecināts.

“Ja tā būtu taisnība, kāpēc mūsu pašu Saules sistēmā nekad nav atrasts nekas tamlīdzīgs?” iedzēla Pjērs. “Kāpēc apkārt komētām un Koipera joslas ledusplanētām nav aukstu ūdeņraža mākoņu?”

“Mūsu Saules sistēma ir rets izņēmuma gadījums — Saules sistē­mai vienkārši kroplīgs fragments,” teica Sūzana. “Mūsu pašu Koipera josla ir šaurs stumbenis, tikai tuvumā eksplodējušas pārnovas nocirsts nožēlojams pārpalikums. Normālā kārtā ledusplanētas turpinātos daudz, daudz reižu tālāk.”

Sūzana no pudeles iekratīja glāzē pēdējās piles.

“Šitas vairāk nedarbojas,” žēlojās Suzana.

“Vai Ledussieviete ņems vēl vienu?” jautāja Pjērs.

Sūzana nosmīnēja.

“Nemēģini mainīt sarunas tematu. Bet, pie velna, lai iet vēl viens! Raugi, tagad ir tava kārta pastāstīt, kas tevi ir piespiedis rikšot.”

10

Sergejs un Amrita uzkavējās gultā, lai gan rīts bija uzausis jau pirms vairākām stundām. Amrita ļāva, lai galva un ķermeņa augšdaļa atdu­sas pret Sergeja krūtīm. Sergejs izbaudīja sievietes krūšu pieskārienus ādai un viņas matu kutinošos glāstus sejai. Amritas ķermeņa un lo­cekļu tumšā āda izskatījās kā šokolāde pret Sergeja ziemas izbalināto gandrīz balto ādu.

“Vienubrīd jau biju pārliecināts, ka tevi vairs neredzēšu,” klusi teica Sergejs.

“Ko tu tad domāji?” jautāja Amrita.

Sergejs neatbildēja.

“Kādēļ tu neatbildi?” izprašņāja Amrita.

“Es par to negribēju domāt,” slinki teica Sergejs.

“Nu protams. Tomēr tu domāji.”

“Jā. Es domāju, ka… Ka, ja tu neatgriezīsies, man vairs nepaliks nekas un ka es varbūt vairs neizturēšu… tādu tukšumu. Pirmo reizi dzīvē man bija tāda sajūta, ka man varbūt vairs nav intereses izspēlēt savas kārtis līdz galam. Es vairs nebiju ieinteresēts redzēt, kas vēl varētu būt atlicis.”

Amrita ilgu laiku neteica ne vārda. Tad viņa pagrieza galvu, lai zods atbalstītos uz vīra krūškurvja. Viņa skatījās Sergejam tieši acīs.

“Es tev neticu,” visbeidzot Amrita teica. “Bet paldies. Tas savā ziņā bija ļoti skaisti pateikts. Sievietei ir patīkami justies vajadzīgai.”

Amrita pagriezās un iekārtojās vīra padusē tā, ka viņas mugura atradās pret Sergeja sānu.

“Bet visā visumā pastaiga gida pavadībā pa polārajiem ledājiem apstiprināja manus uzskatus par to, ka izdzīvošanai piemīt kultūras specifika,” skaļi prātoja Amrita.

“Ko tu ar to domā?”

“Svarīgākās zināšanas un prasmes nepārprotami ir atkarīgas no apkārtējiem apstākļiem. Visās iespējamās vietās nevajadzētu bāzties ar precīzi tādiem pašiem risinājumiem. Eskimosam ir būtiski zināt, kā uzvedas ledus gabali vai kā apkopt apsaldējumus. Gangas līdzenumā tam nav gluži tik lielas nozīmes.”

“Tu domā?”

“Kas nenozīmē to, ka atšķirīgas civilizācijas nevarētu mācīties arī cita no citas. Tām vajadzētu apmierināties tikai ar tā uzkrāšanu, no kā patiešām ir labums.”

Amrita dažas minūtes lūkojās kajītes griestos ar sapņainu sejas iz­teiksmi.

“Par ko tu prāto?” jautāja Sergejs.

“Vai atceries, ko stāstīju par Manu un septiņiem rišiem? Un par Oannesu — mīta mezopotāmiešu versiju? Par Oannesu, kurš atveda sev līdzi noderīgas zināšanas un prasmes un nodibināja reģionā Divupes civilizāciju?”

“Kā es būtu varējis aizmirst?”

Amrita pasmaidīja un noglāstīja Sergeja krūtis.

“Protams, tu to nevarētu, mīļais. Bet… es tikai domāju, ka… Vai mums atkal nevajadzētu nodibināt kaut ko līdzīgu? Kaut kādas jau­nas saptariši biedrības, lai saglabātu visas nepieciešamās zināšanas, tas ir, visas patiešām nepieciešamās zināšanas?”

Sergejs nopūtās.

“Tu domā, ka tas ir nepieciešams? Mums taču jau ir milzums grāmatu.” “Tā gan, bet padomā, cik daudz no šiem materiāliem sāk uzglabāties vienīgi elektroniskā formātā.”

“Vai tad tas nav gluži labi?” protestēja Sergejs. “Tad, kad materiāls ir elektroniskā versijā, to ir iespējams ievietot arī internetā, kur tas ir pieejams visiem, kam vien nepieciešams.”

“Jā, ja tev ir dators. Bet cik ilgi tās magnētiskās lentes un tajās ievie­totā informācija saglabāsies, ja sistēma sabruks? Kompaktdiski sagla­bājas tikai gadu desmitus, reizēm tikai gadus. Grāmatas, kas iespiestas uz labas kvalitātes papīra, iztur tūkstošiem gadu, ja tās glabā pietie­kami sausās telpās.”

“Tajā nenoliedzami ir sava deva patiesības,” piekrita Sergejs. “Padomā, cik sarežģīti mūsdienās ir tehnoloģiju tīkli,” turpināja Amrita. “Ja tagad atgadīsies kāds lielāks nogruvums… Atceries, kā Indijai savulaik izgāja.”

“Domāju, ka nekas īpaši slikts nenotiks,” izlēmīgi teica Sergejs. “Do­māju, ka mēs vēl varam apstādināt ledāju sabrukšanu.”

Amrita neizskatījās pārliecināta.

“Jā, varbūt. Bet… ja nu mēs to esam sākuši pārāk vēlu?”

“Tas nav īpaši ticami.”

“Arī lielas lietas dažkārt ir atkarīgas no patiešām sīkumiem. No vien­kāršas sagadīšanās. Ķīna savulaik atkāpās no pasaules jūrām viena zibens spēriena dēļ. Zibens aizdedzināja Aizliegtās pilsētas jaunās koka ēkas, un imperatora mīļākā sieva gāja bojā. Imperators no zaudējuma ciešanām sabruka, un viņa pēcteči nolēma, ka dievi ir runājuši. Ķīna noslēdzās sevī, un Eiropas jauno zemju atklājēji burāja tieši iekšā lielā tukšumā. Tā viena zibens spēriena dēļ mēs tagad šeit sarunājamies angliski, nevis ķīniešu valodā.”

Vai arī šajā reizē viss būs atkarīgs no niecīgas sagadīšanās, prātoja Sergejs. No laimīgas sagadīšanās vai nelaimīgas sagadīšanās? No tau­riņa spārna vēziena vai zibens spēriena?

Neviens no viņiem nevarēja zināt, kas notiks nākamajā naktī.

Jo tajā brīdī neviens vēl nenojauta, ka viņu pazīstamajai pasaulei ir atlikušas vairs nepilnas divdesmit stundas mūža.

11

Sūzana Čenga pamodās no nepatīkamas sajūtas, ka viss nav tā, kā vajadzētu būt. Viņa piecēlās un aizgāja pie ierīcēm, kas atradās uz galda. Seismogrāfs, kas sekoja ledāja kustībām un to izraisītajiem satricinā­jumiem zemē, un tam pieslēgtais dators neko nebija reģistrējuši.

Tomēr Sūzana bija pārliecināta, ka viņa kaut ko ir dzirdējusi. Vai sajutusi. Kaut kas viņu bija pamodinājis.

Sūzanas rosīšanās pamodināja arī viņai blakus gulējušo Pjēru Čemberlenu.

“Kas nu?” vaicāja Pjērs.

“Nekas. Guli vien.”

Taču Sūzana neizskatījās īpaši apmierināta.

“Kas tevi nomāc?”

“Es… Nekas.”

“Nāc atpakaļ gulēt.”

Sūzana mazliet negribīgi atgriezās gultā. Pjērs atkal ātri aizmiga, bet Sūzanai miegs vairs nenāca. Kaut kas viņu joprojām nomāca. Viņa nespēja noteikt raižu cēloni, bet bija droša par to, ka kaut kas nav kārtībā.

Kad pēc vairākām stundām iezvanījās tālrunis, Sūzana gandrīz at­vieglota steidzās atbildēt.

“Sveika, Sūzan, šeit es,” teica Sergejs. “Kā tur pie jums izskatās?”

“Nu, principā nekā jauna,” atbildēja Sūzana. “Izskatās, ka ledājs atkal ir nomierinājies. Vismaz uz brīdi. Tiesa, vēl kāda nedēļa ir atli­kusi līdz siltā perioda beigām.”

“Taču tu nedomā, ka kaut kas notiks tuvākajā laikā?”

“Nē,” teica Sūzana.

“Vienu lietu mēs tomēr esam izdarījuši,” stāstīja Sergejs. “Visu to atomelektrostaciju, kas atrodas okeānu piekrastes zemienēs Eiropā un Ziemeļamerikā, darbība ir apstādināta. Domāju, ka reaktori ir at­dzisuši jau tik daudz, ka tie vairs neatkusīs, pat ja pazaudēs savas dze­sēšanas sistēmas.”

“Paldies dievam,” uzelpoja Sūzana.

“Kodoldegviclas stieņi no dzesēšanas baseiniem ir jau pārvesti uz iekšzemi,” teica Sergejs. “Tāpat arī Laheigas un Sellafīldas kodolatkri­tumu glabātava.”

Pamats zem barakas strauji nošūpojās. Kafijas tasīte, ko Pjērs bija atstājis uz galda malas, nokrita un sašķīda gabalos. Lauskas nes laimi, cerīgi nodomāja Sūzana Čenga. Viņa patiešām cerēja, ka tā būs. Arī Pjērs atkal uztrūkās no miega un piecēlās gultā sēdus.

“Šķiet, ka ledājs sakustējās,” atzīmēja Sergejs.

“Tā izskatās,” teica Sūzana.

Ekrānā Sūzana redzēja, ka Sergeja piere ir savilkta grumbās un ka viņš izskatās noraizējies. Tas šajos apstākļos nebija gluži bez iemesla. Lai gan Sergejs pat nezināja, ka baraka neatradās uz ledāja, bet gan tā piekājē uz stingras klints.

“Sergej, paliec sasniedzams,” teica Sūzana. “Nenoslēdz šo savieno­jumu. Var gadīties, ka es tev piezvanīšu atkal pēc dažām stundām.”

“Kas tur īsti notiek?”

“Man tagad jāiet,” teica Sūzana.

“Esi uzmanīga.”

“Es vienmēr esmu ļoti uzmanīga,” atbildēja Sūzana un pasmaidīja.

Pjērs Čemberlens izbrīnījies skatījās, kad Sūzana sāka stiept sev virsū silto aizsargtērpu.

“Ko, pie velna, tu taisies darīt?” jautāja Pjērs.

“Man nepatīk veids, kā ledājs kustas. Domāju mazliet palūkoties apkārt.”

“Nakts vidū?”

“Mēness ir pietiekami liels, un laiks tik skaidrs, ka tagad ir gluži laba redzamība ari naktī.”

“Bet vai nav labāk pagaidīt līdz rītam?”

“Nezinu. Ja tas, par ko es baidos… tagad notiek, tad no rīta var būt jau par vēlu. Sliktākajā gadījumā.”

Pjērs dziļi nopūtās.

“Lai tā būtu. Taču pagaidi mirkli, es iešu tev līdzi.”

Viņi apģērbās un devās ārā. Temperatūra bija nedaudz zem nulles, un viņu elpa mēness blāvajā gaismā mutuļoja kā mazi, balti māko­nīši. Gaiss tomēr nebija dzeļoši auksts. Pie debesim mulsinoši spoži spīdēja vienā stūrī mazliet sadilušais mēness. Tā tumšās jūras bija ar skaidri saskatāmām kontūrām un izskatījās noslēpumainas. Pie debe­sīm bija arī zaļas ziemeļblāzmas liesmas, kas nepārtraukti mainīja formu. Zvaigžņu bija daudz, tomēr zvaigžņotā debess nebija gluži tik spoža, kā Pjērs bija gaidījis. Acīmredzot gaišā mēnesnīca blāvākās zvaigznes bija padarījusi neredzamas. Pjēram šķita pārsteidzoši, cik ārā labi var redzēt, lai gan pulkstenis bija divi naktī. No sniega kupenām atspīdo­šajā mēnesnīcas gaismā varēja redzēt gandrīz tikpat labi kā dienā. Sūzana aizskrēja pie garāžas durvīm un atvēra tās.

“Mēs tātad brauksim ar sniega motociklu?”

“Tā es biju domājusi.”

“Vai mums par to nevajadzētu paziņot?”

“Šeit ir vēl viens sniega motocikls un helikopters, ja kaut kas atga­dīsies. Negribu modināt pārējos, pirms zināšu, ka tam ir iemesls. Tur­klāt es atstāju ziņu, kurā pateicu, uz kurieni mēs dodamies.”

“Tomēr tas īsti nebūs pēc noteikumiem?”

“īsti ne. Bet tev tas nav jāzina.”

Sūzana iekāpa sniega motocikla kabīnē un pagrieza aizdedzes at­slēgu. Ar trešo piegājienu motors iedarbojās un sāka vienmērīgi rūkt. Sūzana izbrauca no garāžas, un Pjērs Čemberlens aizvēra durvis.

“Lec iekšā!” Sūzana aicināja.

Pjērs apsēdās blakus Sūzanai, un viņi sāka braukt pāri ledus kla­jumam.

Mēnesnīcā neskaitāmie dimantiņi uz ledus uzmirgoja gluži tāpat kā saules gaismā dienā, tikai apvaldītāk un maigāk. Debesīs slinki pel­dēja sīkas mākoņu skrandas. Palaikam kāda no tām aizsedza mēnesi un pa ledus tuksneša virsmu pārslīdēja lielas, melnas ēnas.

Viņi palēnām rāpās augstāk uz ledāja. Zemāk sāka plesties tā pati ainava, kuru viņi bija redzējuši, nākot uz ledāju dienasgaismā. Bet tagad tā bija kā no citas pasaules, no citas planētas. Dīvaina un pārsteidzoša pasaule — kraujas, melnas ēnas un nebeidzama mēnesnīcas nespodri apgaismota ledus pauguriņu un sniega kupenu jūra. Pjēram Čemberlenam ainava šķita sirdi plosoši skaista. Šeit ir tik daudz krāšņuma, gandrīz ikvienā vietiņā, ja vien spējam apstāties un paskatīties, viņš skumīgi prātoja. Kādēļ cilvēkiem ar to bija par maz? Un kā būs tālāk, jo cilvēkiem taču nekad nekā nav gana?

“Es tikai tagad patiešām sāku saprast, ko tu ar to domāji, kad teici, ka kontinentālo ledāju ainavas vairāk ir kā no kosmosa, nevis zemes­lodes,” teica Pjērs.

“Visai jaukas, vai ne?” atbildēja Sūzana.

Pēc pāris stundām viņi jau bija tikuši līdz kontinentālā ledāja mu­gurai. Drīz vien viņi sasniedza grēdas augstāko vietu. Sūzana izslēdza sniega motocikla motoru un izkāpa.

“Ko tagad?” jautāja Pjērs.

“Gribu mazliet palūkoties apkārt… paklausīties. Un pamēģināt, kāds šķiet ledājs man zem kājām. Motocikla vibrācija traucē.”

Uz ledāja bija pilnīgi kluss. Vējš bija tik maigs, ka neradīja pat ne niecīgāko ūjināšanu ledāja plaisās.

“Nekā,” atvieglota noteica Sūzana. “Būsim velti atbraukuši.”

Tad… Viņa tā kā kaut ko sadzirdēja. Niecīgu, tālīnu dunoņu. Kā ļoti, ļoti tālu pērkonu vai artilērijas šāviņu dunu. Tādu tālīnu dunoņu, kuru tik tikko var saklausīt vai domāt šķietami sadzirdam.

Skaņa pastiprinājās.

Sūzana dziļi ievilka elpu. Pjērs vaicājoši skatījās viņā.

“Kas notiek?” jautāja Pjērs un arī izkāpa uz ledus.

Dunoņa vairs neizklausījās pēc tālīnas skaņas. Un tad tā sāka dimdēt… It kā no visām pusēm, aptverot viņus un ātri kļūstot arvien dobjāka.

“Ak tu sūds,” teica Sūzana. “Man šķiet, ka viss šis nolādētais le­dājs var izkustēties jebkurā mirklī.”

“Ak debestiņ,” nopūtās Pjērs.

“Mums jāizsludina trauksme,” teica Sūzana. “Un ātri.”

Ja ledājs tagad iegāzīsies jūrā, vilnis uzgāzīsies Eiropas rietumu pie­krastei pēc dažām stundām, domāja Sūzana. Agri no rīta. Un Atlanti­jas okeāna ūdens šajā gadalaikā ir nolāpīti auksts. Ja cilvēkus nepaspēs evakuēt, tikai Eiropā vien var nomirt divsimt miljoni cilvēku. Nemaz nerunājot par to, kas notiks pārējā pasaulē…

Ledāja dunoņa kļuva arvien spēcīgāka. Skaņa vairs neatgādināja neko, ko Sūzana bija dzirdējusi agrāk. Viņa nekad nebija dzirdējusi, ka kontinentālais ledājs vai arī lielas ledus straumes izdotu šādu skaņu. Troksni, kas šķita nākam no visurienes. Vienlaikus no visām pusēm. Vienlaikus pavisam tuvu un patiešām tālu.

Tad… izskatījās, it kā redzamās kontinentālā ledāja kontūras būtu kļuvušas nenoteiktākas un neskaidrākas, līdz viss ledājs līdz mēnesnī­cas apspīdētajam horizontam sāka vibrēt. No sākuma tik tikko no­jaušami un tad arvien spēcīgāk. Nelāgas melnas plaisas atvērās ledus tuksneša vidū, bet pēc mirkļa tās atkal aizvērās.

Ledājs zem viņu kājām sāka drebināties tik spēcīgi, ka daudz ne­trūka, lai viņi zaudētu līdzsvaru un nokristu.

“Vai mums nevajadzētu bēgt?” jautāja Pjērs.

“Bēgt… uz kurieni?”

Ledāja skaņa atkal mainījās. Dvēseli stindzinoša, visu pasauli pie­pildoša dunoņa joprojām atskanēja no visām pusēm, bet tagad bija saklausāmi arī zosādu uzdzenoši knakšķi no kaut kurienes daudz tuvāk. Turklāt, kad milzīgie ledus gabali padevās un drupa ledāja ceļā, no visām pusēm savācās brakšķi. Visas šīs skaņas sajaucās dīvainā, šaus­minoši skaļā kakofonijā. Un tad viņi skaidri sajuta, kā viss masīvais kontinentālais ledājs zem kājām noraustās un sāk kustēties — vispirms metru, tad otru, un tad tas sāka slīdēt uz priekšu vienmērīgā, lēni pieaugošā ātrumā. Un Sūzana Čenga zināja, ka tas vairs neapstāsies, ka tas pirms Atlantijas okeāna vairs nevar apstāties.

Sūzana nopūtās. Viņa kaklā sajuta smagu kamolu, un asaras dedzi­nāja acis. Tad nu tā te izgāja, viņa nodomāja.

“Te nu tas ir,” klusi noteica Pjērs.

Sūzana neatbildēja.

“Mums laikam… cerību nav?” Pjērs vēl pajautāja.

“Nav. Ne mazāko.”

Pjērs Cemberlens pamāja.

“Tā jau es arī domāju.”

Mēs pat vairs nevaram pabrīdināt nevienu, nomākti domāja Sūzana. Kaut gan viņi jau laikam tāpat dzird šo te…

Tagad viss ledājs zem kājām slīdēja uz priekšu jūras virzienā. Tā ātrums ar katru brīdi palielinājās. Būkšķi un brakšķi, kas skanēja no visām pusēm, kļuva arvien apdullinošāki. Sūzana mēģināja aprēķināt jūrā iegrūstošā kontinentālā ledāja gabala kopējos izmērus. Vismaz divsimt kilometri reiz vismaz divsimt kilometri reiz vidēji pusotra kilometra. Tātad vismaz sešdesmit tūkstoši kubikkilometru ledus. Varbūt vairāk. Varbūt vēl daudz vairāk. Šeit radīsies varens megacunami, domāja Sūzana, visu megacunami māte.

“Cik daudz laika mums ir?” jautāja Pjērs.

“Daudz nav. Varbūt divdesmit minūtes, varbūt pusstunda. Ledāja priekšdaļai jau vajadzētu būt jūrā.”

“Kurš uz ledāja ir ātrāks — cilvēks vai sniega motocikls?”

“Tas atkarīgs no attāluma. īsā distancē cilvēks uzvarēs.”

“Bet ja mēs skrietu augstāk ledājā?”

Sūzana pakratīja galvu.

“Mēs ejam ūdenī tik lēzenā leņķī, ka ūdens pārklās visu šo leduslauku.” “Bet vai mums tik un tā nevajadzētu mēģināt? Varbūt ledājs pār­lūst uz pusēm? Kā mēs tik noteikti varam zināt, kas ar to notiks?” Sūzana, cerības zaudējusi, nomākta skatījās Pjērā.

“Pie velna, beidz te tagad puņķoties! Tu nekad neesi bijusi nekāda mīkstčaule!” Pjērs uzliesmoja.

Sūzana izbrīnīta palūkojās Pjērā. Tad viga smējās. Nu tiešām, kas tad tur. Vienmēr taču to var pamēģināt…

“Dodamies!” teica Sūzana. “Un ja… Ja mums gadījumā neizdo­sies, tad man bija prieks ar tevi iepazīties.”

Viņi skriešus devās uz kontinentālā ledāja augstāko galu.

Ja laime mums patiešām stāvēs klāt, tad mums var būt vēl viena niecīga iespēja izdzīvot, domāja Sūzana. Maza mazītiņa iespēja. Var gadīties, ka ledājs pāršķeļas uz pusēm un ka jūrā ieslīd tikai apakšējā daļa. Tad varbūt mēs spēsim izvairīties no milzu viļņa uz augstākās ledāja puses. Pēc tam mums vēl, protams, priekšā stāvēs visai garš pār­gājiens uz tuvāko vietu, kas varbūt būs paglābusies no milzu viļņa, un mums nav ne telts, ne ēdiena. Pilnīgi nekā… bet, kurš nemēģina, tas netop tiesāts. Vismaz ne vienmēr.

12

Dažus simtus kilometru uz ziemeļiem Robsona jūras šauruma izkraušanas punkta barakā guļošais Vasilijs Čuikovs pamodās no kus­tību sākušā ledāja dunoņas, kas atgādināja tālīna pērkona skaņas.

Tam nu jābūt kaut kam mazliet nopietnākam, domāja Vasilijs. Cerams, tas nav tas, par ko es baidos, kas tas ir, viņš murmināja, ceļo­ties augšā.

Tālīnais pērkons kļuva spēcīgāks, un Vasilija cerības nodzisa.

Nu tā, tad nu tas notiek, viņš domāja. Cik daudz laika mums ir? Cik augstu ledājā mums ir jāpaspēj tikt, lai būtu drošībā?

Vasilijs ātri uzrāva drēbes. Viņš jau spraucās ārā no barakas, kad viņam kaut kas ienāca prātā. Viņam jābrīdina Eiropas rietumpiekrastes un Ziemeļamerikas austrumpiekrastes iedzīvotāji… Ja tas, no kā viņi bija baidījušies, notika tagad, nakts vidū, kad visi guļ, sekas būs katastrofālas, ja piekrastes iedzīvotāji neaizbēgs uz augstākām vietām. Cilvēki bija jābrīdina no briesmām.

Vasilijs atgriezās pie satelīttālruņa.

Uz pieres izsitās auksti sviedri, kad viņš saprata, ka viņam nav ne jausmas, kam pirmajam būtu jāzvana.

Kuru vietu vilnis sasniegs vispirms? Amerikas Savienoto valstu pie­krasti?

Vasilijs sameklēja Savienoto Valstu kodu un tad vispārējo ārkārtas gadījumu numuru…

“Šeit runā Vasilijs Čuikovs. Es zvanu no Robsona jūras šauruma Grenlandē. Liela daļa no Grenlandes kontinentālā ledāja pašlaik slīd

iekšā Bafina šaurumā, tas palaidīs ceļā megaklases cunami vilni, kas Savienoto Valstu piekrastē nonāks… nu tā… pēc dažām stundām.”

“Atvainojiet, ko jūs teicāt?” vaicāja neticīga sievietes balss klau­sules otrā galā.

“Visus, kas dzīvo simt kilometru rādiusā no krasta, vajadzētu eva­kuēt,” mēģināja skaidrot Vasilijs.

“Šis ir vispārējais ārkārtas gadījumu tālrunis. Tas ir bezatbildīgi — zvanīt uz šejieni un jokoties,” dežurējošā sieviete teica iznīcinošā balsī. “Reizēm tāda jokošanās var maksāt cilvēka dzīvību. Varbūt tieši šajā reizē. ”

“Bet… ja tas… ja tas, ko es tikko teicu, būtu patiesība, kam man, jūsuprāt, būtu par to jāziņo?” jautāja Vasilijs.

Sieviete nolika klausuli.

“Ak, tu velna, velna, velna milti! Kam lai es zvanu?” rēca Vasilijs. Varbūt Igors Mihailovs zina kādu, kuram varētu par to paziņot?

Vasilijs sāka meklēt Mihailova numuru, bet tad atcerējās, ka tāl­runī tā nav. Un ka numurs ir pazudis arī no viņa galvas. Ne velna — es šo numuru atceros pavisam labi, nodomāja Vasilijs. Esi nu tagad mierīgs, tu paspēsi gan, ja vien neuztrauksies.

Vasilijs dziļi ievilka elpu un mēģināja nomierināties. Viņš centās atcerēties Mihailova numuru. Kad viņam šķita, ka atradis pareizo kombināciju — viņš neuzdrošinājās būt pārliecināts —, viņš uzspieda to tālrunī. Atsaucās ļoti nikns vīrietis, kam nebija nekāda sakara ar Igoru Mihailovu.

Mēģināšu spiest numuru uz dullo, domāja Vasilijs. Varbūt pareizie cipari paši izpeldēs no zemapziņas, ja par problēmu nedomāšu ap­zināti.

Šajā reizē balss, kas atbildēja uz zvanu, patiešām piederēja Igoram Mihailovam jeb, precīzāk sakot, viņa automātiskajam atbildētājam.

“… atkal vai atstāj ziņu pēc skaņas signāla.”

Mihailova vārdiem sekoja ļoti gara pīpinoša skaņa, un šķita, ka tā nekad nebeigsies. Tā bija slikta zīme. Tā norādīja uz to, ka Mihailovs ir atvaļinājumā, komandējumā vai kur citur. Vismaz viņš ilgu laiku nebija tīrījis automātiskajā atbildētājā atstātās ziņas. Es pat nevaru zināt, vai viņa atbildētājs jau nav pilns, domāja Vasilijs.

Pīkstiens beidzās.

“Sveiks, Igor! Te Vasilijs. Es zvanu no šejienes — no Grenlandes Robsona jūras šauruma. Te pavisam drīz atplūdīs varbūt sešsimt metru augsts megacunami, kas noteikti ir devies ceļā arī pretējā virzienā, un es nodomāju, ka…”

Neņemot vērā situācijas bezcerīgo šausmīgumu, Vasilijam piepeši bija jāapspiež histēriska smieklu lēkme, kad viņš saprata, cik satrie­coši komiska šī aina izskatītos, piemēram, nemirstīga dieva acīs, kurš uz to mierīgi noraugās no kāda tāla mākoņa.

“Nodomāju, varbūt tu zinātu kādu, kam to darīt zināmu Rietum­eiropā un Ziemeļamerikā. Ja viņi paspētu evakuēt kaut vai daļu cilv…”

Ziņai atvēlētais laiks beidzās, tālrunis atslēdzās, un Vasilija ausī skanēja tikai pīkstieni.

Tas laikam neizdosies. Cerams, kāds cits par to kaut kur paziņos, Vasilijs drudžaini domāja. Bet vienlaikus viņam prātā iezagās šaubas, vai kāds trijās četrās stundās vēl paspēs kaut ko izdarīt, kaut arī varas pārstāvji saņemtu trauksmes signālu. Cilvēki gulēja. Pulksten trijos naktī viņi taču nesēdēja pie televizora un neklausījās radio. Kurš dažās stundās paspētu piecelt no gultām simtiem miljonu cilvēku? Un, pat ja cilvēkus kaut kādā veidā arī izkustinātu, vai viņi paspēs aizbēgt? Piemēram, tik lielas pilsētas kā Ņujorka evakuācija paņems laiku. Ceļi aizsprostosies, ja visi mēģinās bēgt vienlaikus.

Jūrā slīdošā, kustībā brakšķošā ledāja balss bija pieklususi. Taču no tālienes sāka dunēt kaut kas cits. Tā bija pavisam dīvaina skaņa — jūras šalkoņas un ledāja dudināšanas neparasts sajaukums.

Tagad man jādodas prom, domāja Vasilijs. Viņš izdrāzās no bara­kas un pa ceļu, kas veda augstāk ledājā, skrēja tik sparīgi, cik vien jau­dāja. Visi sniega motocikli un helikopteri jau bija aizbraukuši.

Temperatūra bija nedaudz zem nulles, un sniegs pie katra soļa gurk­stēja zem kājām. Mēnessgaismā Vasilijs redzēja tūkstoš mazu, melnu skudriņu, kuras lēni, pavisam lēni rāpās augšup pa kontinentālā ledāja nogāzi. Vai tās paspēs tikt pietiekami augstu, pirms atplūdīs milzu vilnis? Cik liels būs vilnis? Vai viņš pats paspēs nokļūt drošībā?

Vasilijs tālu dienvidos ieraudzīja kaut ko baltu.

Viņš mēģināja skriet ātrāk, taču jau bija krietni aizelsies. Sirds spē­cīgi un ātri sitās, un arī viņa plaušas nespēja izturēt tempu.

Ks laikam nepaspēšu, domāja Vasilijs.

Putojošā, baltā ūdens fronte tuvojās straujā tempā. Cik liels ir šis vilnis?

Vasilijs lēsa, ka atrodas jau četrdesmit piecdesmit metru virs jūras līmeņa. Ar to nebūs gana. Tik liels megacunami noskalos piekrasti pa tīro vēl simtiem metru augstumā.

Ūdens fronte sasniedza pirmo jūras šaurumā noenkuroto kuģi, un tas pazuda zem baltajām putām. Tomēr mēnessgaismā Vasilijs pama­nīja, ka kuģa masti joprojām ir redzami. Tie strauji sasvērās, taču tad kustība apstājās.

Milzu vilnis neapgāza kuģi, domāja Vasilijs. Kā tas bija iespējams? Bija tikai viens iespējamais izskaidrojums — vilnis ir daudz mazāks, nekā viņi bija baidījušies. Varbūt man tomēr vēl ir iespēja palikt dzī­vam, cerīgi nodomāja Vasilijs. I.ai gan viņš jau bija tik nelāgi aizelsies, ka mutē juta skaidru asins garšu, lai gan augšstilbi un ikri ātri kļuva arvien cietāki un smagāki muskuļos uzkrājušās pienskābes dēļ, lai gan acis aizmiglojās un sirds dauzījās kā straujā tempā strādājošs mehā­niskais āmurs, kas mēģina sasist visu viņa krūškurvi lupatu lēveros, viņš sakopoja visus spēkus pēdējam mežonīgajam izrāvienam un paāt­rināja soli. Nāc… beidzot, domāja Vasilijs, lai būtu kā būdams, kaut arī es nomirtu, bet es vairs ilgi šitā nejaudāšu…

Tuvojošā milzu viļņa šalkoņa pastiprinājās un pārvērtās dārdošā bangošanā. Vilnim bija jābūt jau pavisam tuvu. Viņš atradās, lielākais, simt metru virs jūras līmeņa. Tas droši vien nebūs pietiekami. Bet citiem — tiem, kas devās ceļā agrāk, — varētu būt iespēja izglābties. Kāpēc ir izdomāts tālrunis, rūgti nodomāja Vasilijs.

Vēl… nedaudz… laika.

Apdullinoša dārdoņa piepildīja visu pasauli.

Vasilijs mēģināja vēl paātrināt tempu, izplēst no muskuļiem, plau­šām un sirds arī to pēdējās spēku druskas.

Tagad tas nāk… pavisam drīz… vairs dažas sekundes… tagad… tagad… TAGAD, domāja Vasilijs. Viņš vairāk nedzirdēja neko citu kā vien balti putojošā milzu viļņa šausminošo grandoņu. Viņš neti­cēja, ka kāda skaņa varētu būt spēcīgāka par to, ko viņš tagad dzir­dēja, taču tik un tā milzu viļņa bangoņa sekundi pēc sekundes tikai pastiprinājās. Tad tā piepeši atkal sāka pieklust.

Kas tie par brīnumiem, domāja Vasilijs. Viņš pagriezās, lai palūko­tos atpakaļ, un satrūkās, kad ieraudzīja, ka dažās sekundēs Robsona šauruma ūdens bija pacēlies par vismaz simt metriem. Vēl nupat jūra bija atradusies tālu zem viņa, vismaz divu kilometru attālumā. Tagad tās virsma, kuru mutuļoja neprātīgi krustojošies viļņi, atradās pavisam tuvu — gandrīz tajā pašā augstumā kā viņš un tikai pārsimt metru attā­lumā. Kuģi krustviļņos mežonīgi šūpojās un zvalstījās no viena sāna uz otru tā, it kā tie būtu sīciņas silītes. Tomēr daudzi bija noturējušies uz ūdens. Dažiem kuģiem vēl var klāties plāni, jo starp tiem baigajos krustviļņos uz priekšu un atpakaļ peldēja arī pieklājīgu izmēru aisbergi, kuru virsotnes viļņos zvāļojās tā, it kā tie būtu vien niecīgi kūstoša sniega un ledus bluķēni kaut kur ziemeļu piekrastes pilsētas ostas baseinā.

Balti putojošā milzu viļņa galotne, kas, raugoties atpakaļ, izskatī­jās visai neizteiksmīga un ļoti zema, ātri attālinājās uz ziemeļiem.

Viņi bija izglābušies. Vasilijs izplūda nevaldāmos un vājprātīgos prieka un atvieglojuma smieklos.

Tad viņš saprata, ka milzu viļņa grandoņa nemaz nepierimst, lai gan tā galotne brīdi pa brīdim attālinājās arvien tālāk. Viņš atkal paska­tījās uz dienvidiem un ieraudzīja īsto megacunami. Tas bija kā varens, melns kalns, kurš sniedzās līdz debesīm un kura virsotne tikai kā šaura, balta svītriņa vīdēja kaut kur ļoti augstu, gandrīz pie mākoņiem. Tas piepildīja visu jūras šaurumu un ne tikai visu šaurumu, jo tas nekādi nebūtu varējis ietilpt tajā. Arī augstu uz kontinentālā ledāja pēkšņi bija izaugusi nebeidzama, melna, šausminoša ūdens grēda, kuras nogāze bija pilnīgi krauja un vertikāla.

Viņu apdzinušais vilnis tātad bija tikai pirmā ūdens fronte, ko iz­veidojušas no kontinentālā ledāja apakšas izšāvušās ūdens masas.

Tiesa, es taču nodomāju, ka tas nāk pārāk lēni, sadudzis prātoja Vasilijs, jo milzonīgā, tumšā ūdens grēda, kas tagad traucās viņa vir­zienā, nāca virsū biedējoši ātri. Tā sekundi no sekundes auga viņa acīs, un vienlaikus tās galotne cēlās arvien varenākā augstumā — augstāk un augstāk virs viņa galvas. Vispirms tā izskatījās tik augsta kā debes­skrāpis un tad, tikai pēc dažām īsām sekundēm, gluži tāpat kā Ameri­kas Savienoto Valstu Lielā kanjona nogāze, skatoties no aizas dibena, un tad… tad Vasilijs vairs neatrada vārdus, kuros spētu aprakstīt to, ko redz, jo viņš nekad nebija redzējis neko tādu, ko varētu salīdzināt ar megacunami, kas joņoja viņam virsū.

Nu tā, te nu tas tagad ir, domāja Vasilijs. Daudz laimes jums, visi citi, cerams, ka jums būs…

13

“Arktikas” kapteinis Aleksandrs Semjonovs nopietni raudzījās uz Sergeju un pašūpoja galvu.

“Man žēl, bet mēs joprojām neesam dabūjuši ar viņiem savienojumu.”

“Ne ar vienu?” brīnījās Sergejs. “Lai gan mēģinājāt sazināties gan ar radio, gan telefonu?”

Semjonovs paskatījās uz savu radistu. Tas nopūtās.

“Esmu mēģinājis jau divas stundas,” teica radists. “Ne mazākās šņākoņas.”

“Vai tas varētu būt laika dēļ?” jautāja Sergejs.

“Laiks ir labs, un viņi atrodas tikai divu tūkstošu kilometru attā­lumā,” teica radists.

“Un kā ar Amritu un Kari?”

“Viņi ir mēģinājuši dabūt savienojumu ar “Lomonosova” iekārtām. Bet no viņiem kādu brītiņu nekas nav dzirdēts.”

“Arktikas” prožektoru izgaismotajā teritorijā no rietumu puses zemu virs jūras parādījās liels parasto pūkpīļu bars. Daļa putnu pa­griezās un aplidoja kuģi, daļa traucās tieši pāri. Mazliet tālāk bija redzams jau otrs, kuģa gaismās melnbalti spīdošs, pūkpīļu bars. Dī­vaini, nodomāja Sergejs, pūkpīles naktīs mēdz gulēt.

“Vai varētu dabūt binokli?” palūdza Sergejs.

Sergejs paņēma binokli ar attēla pastiprinātāju un izgāja uz “Arkti­kas” klāja. Viņš pielika tālskati pie acīm un sāka pārlūkot jūras teri­torijas, kas atradās uz rietumiem. Peldošie ledus gabali nakts binokļa redzeslaukā izskatījās spocīgi iezaļgani. Viņš ieraudzīja vēl desmitiem

dažādus pūkplļu un kākauļu barus ar desmitiem un daudziem sim­tiem putnu. Piepeši tie bija uzradušies debesīs visās pusēs. Visi krietnā ātrumā lidoja uz austrumiem. Izskatījās, it kā visi uz peldošajiem ledus gabaliem nakšņojušie ūdensputnu bari pēkšņi vienā laikā būtu pacē­lušies spārnos. It kā viņi no kaut kā bēgtu. Kas tos bija izbiedējis?

Sergejs pavērsa binokli tieši uz rietumiem. Atkal viens pūkpīļu bars, spārnus švīkstinot, laidās pāri kuģim. Mazliet tālāk bija dzirdama kā­kauļu bēdīgā trīszilbju dziesma. Sergejs redzēja pakledus gabala gru­buļaino malu, no kuras sākās līdzens, gaiši zaļš ledus klajums, kas lielā attāluma dēļ binokļa redzamības zonā bija sarāvies līdz šaurai svītrai pirms horizonta līnijas. Pakledus joslā vai tā fonā bija saredzams arī kaut kas cits — kaut kas gaišs vai gaiši zaļš, par ko bija grūti tikt skaidrībā. It kā migla, bet tomēr ne, jo tas dzīvoja un mainīja formu ātrāk nekā migla.

Kas tas bija?

“Vai tu kaut ko redzi?” vaicāja kapteiņa Semjonova balss viņam līdzās.

“Es… īsti nezinu.”

Simtiem kākauļu, dziedot un spārnus švīkstinot, lidoja pāri “Ar­ktikai”.

“Varena ūdensputnu kustība šodien,” atzina Semjonovs.

Viņi atrodas augstāk nekā mēs, domāja Sergejs. Vai tie redz kaut ko, ko mēs neredzam?

“Laikam uzkāpšu mastā pavērot apkārtni,” teica Sergejs.

Semjonovs izbrīnījies skatījās uz Sergeju.

“Esi uzmanīgs. Uz pakāpieniem var būt ledus.”

Sergejs sāka kāpt augšup pa kāpnēm, kas apņēma ledlauža galveno mastu. Arvien jauni kākauļu un pūkpīļu bari tagad kā gandrīz vien­laidus straume plūda garām abiem kuģa sāniem daudzu kilometru platā joslā. Palaikam daži bari pāršalca arī tieši pāri kuģim.

Nokļuvis masta galā, Sergejs atkal pavērsa binokli pret rietumiem. Pie horizonta bija redzams… kaut kas. Sergejam joprojām bija grūti saprast, ko viņš īsti redz.

Tad viņš apjēdza, ka kaut kas uzbrūk peldošajiem ledus gabaliem un plēš tos gabalos ar ārprātīgu spēku, ārprātīgā ātrumā. Lieli gabali uzlidoja augstu gaisā. Cik augstu? Redzamā mērogus nebija viegli noteikt, jo Sergejs nezināja, cik tālu atrodas tuvojošamies banga, un arī to, cik lieli ir gaisā uzlidojušie ledus gabali. Tā kā dabas formas galvenokārt bija fraktālas, liels vilnis bieži vien izskatījās gluži tāds pats kā mazs vilnis un lielu ledus gabalu formas bija tādas pašas kā mazu ledus gabalu formas. Pēc tam Sergejs apjēdza, ka jāpievērš uz­manība ledus gabalu krišanas ātrumam. Tie lidoja atpakaļ jūrā neda­bīgi lēni, it kā tie nekristu no gaisa, bet vairāk grimtu cauri ūdenim vai it kā tiem pretī pūstu spēcīgs vējš un aizkavētu to krišanas ātrumu.

Kad Sergejs saprata, ka augstu gaisā lidojošie ledus fragmenti nav dažus milimetrus biezas plāksnītes, bet gan vairākus metrus biezi un desmitiem metru plati ledus bluķi, viņš juta, ka no bailēm sastingst kājas. Jo tajā pašā brīdī viņš saprata arī to, ka viņa redzētais milzu vilnis nav vis parasts zemestrīces vai vulkāna izvirduma radīts dažus desmitus centimetru vai, augstākais, metru augsts cunami, bet gan dievs vien zina cik daudzus metrus augsts milzu gigants, megacunami, Kambejas līča vilnis, Atlantīdas vilnis, Fljūteras salas vilnis, Havaju vilnis, Storegas vilnis, Bībeles plūdu apraksta vilnis, Manu un septiņu rišu vilnis, Gilgameša vilnis, Codex Troa?io vilnis.

Tas vēl bija tālu, tomēr ātri tuvojās viņiem. Ļoti ātri. Sergejs rāpās lejā tik strauji, cik vien uzdrošinājās. Tagad viņš saprata, kas noticis ar Sūzanu, Vasiliju un citiem cilvēkiem, kas atradās pētniecības stacijā.

Palieciet sveiki, dārgie draugi, domāja Sergejs, lienot lejup.

Viņā dunēja vēl otras, daudz lielākas sāpes, kurām viņš neuzdro­šinājās ļaut vaļu. Mums neizdevās, domāja Sergejs, un ļoti daudzi cil­vēki nomirs tādēļ, ka mums neizdevās. Bet tagad es par to nedomāšu, par to es domāšu vēlāk, pats sev teica Sergejs, jo tagad es par to ne­varu domāt. Viņš zināja, ka tad, ja apstāsies, lai paskatītos notiekoša­jam tieši acīs, viņš pilnībā sabruks. Bet vai viņš kādreiz spēs izanalizēt šo notikumu? Varbūt arī viņam būtu labāk, ja viss beigtos šeit un tagad?

Varbūt tomēr nc.

“Arktikas” kapteinis jautājoši skatījās uz Sergeju.

“Mums tuvojas liels cunami vilnis,” teica Sergejs.

“Cik liels?” jautāja kapteinis.

“Vismaz piecdesmit sešdesmit metru augsts. Varbūt augstāks.”

“Tu dzen jokus,” teica kapteinis. “Tādi viļņi nevar būt. Ne virs tik dziļa ūdens.”

“Baidos, ka tas nogremdēs “Arktiku”,” atzina Sergejs.

Semjonova skatiens pievērsās “Lomonosovam”, kas šūpojās bla­kus “Arktikai”.

“Cik daudz vīru ietilpst jūsu zemūdenē?”

Sergejs brīdi pārlika.

“Ilgākai ieniršanai tikai seši… uz īsāku laiku… domāju, ka varē­sim ietilpināt divpadsmit.”

“Tad jūs paņemtu līdzi deviņus manas komandas locekļus?”

“Protams,” teica Sergejs.

Viņš sevi neapgrūtināja ar jautājumu, kas notiks ar pārējo “Arkti­kas” komandu.

“Es izraudzīšos ģimenes cilvēkus,” teica Semjonovs.

“Tādus, kuru mājas atrodas iekšzemē,” papildināja Sergejs. “Neva­jadzētu pēterburdziešus. Arī murmanskiešus un arhangeļskiešus.”

Semjonovs pacēla uzacis.

“Vai tad situācija ir tik ļauna?”

“Baidos, ka ir.”

“Nu… ko tad vairāk… Jums labāk būtu pasteigties,” teica Semjonovs.

Sergejs aizgāja, lai pa virvju kāpnēm nolaistos uz “Lomonosova”.

Viņš dzirdēja, kā Semjonovs viņam aiz muguras izkliedz pavēles. Pēc brīža viņš no klāja sadzirdēja skrienošu soļu dipoņu, un daļa mat­rožu sāka rāpties viņam nopakaļ. “Arktikas” varenās mašīnas iedar­bojās, un, kad kuģis pagrieza priekšgalu pret tuvojošos milzu vilni, tā pakaļgalā sāka kulties ūdens. Cik ilgi vēl, pirms vilnis nokļūs šeit, do­māja Sergejs.

Viņš pa atvērto lūku ienira zemūdenē.

“Nu?” jautāja Amrita.

Aiz viņas muguras Sergejs redzēja ari Kari Alanena norūpējušos seju. “Mums vislabāk būs ienirt. Atri. Mazliet dziļāk mēs būsim dro­šībā. Paņemsim līdzi tikai vēl dažus citus.”

“Kas notiek? Kas tur īsti ir?” jautāja Amrita.

“Mūsu pazīstamās pasaules gals,” klusi noteica Sergejs.