Sarasvati smiltis

ŪDENS UN SMILTIS

TOREIZ VIENS NO PRIESTERIEM, KURŠ BIJA SASNIEDZIS ĻOTI LIELU VECUMU, TEICA:

Ai, Solon, Solon, jūs, grieķi, visi esat bērni, un nav tādas lietas kā vecs grieķis. TO DZIRDĒJIS, SOLONS TEICA:

Ko jūs ar to domājat?

OTRS ATBILDĒJA:

Jūs visi savā prātā esat jauni, jums nav ne vecu priekšstatu, kurus jums nodotu sena leģenda, ne ari laika apsūbinātu zināšanu.

Platons (427—348. gads pirms Kristus). “Timejs”

1

Pirmais brīdinājums par draudošajām briesmām parādījās un pa­zuda tik ātri, ka zemūdenes-.“Lomonosovs” komandai nevienu brīdi nebija reālas iespējas saprast, kas īsti bija noticis. Tikai brīdi iepriekš viss bija pavisam normāli: zemūdene lēnām iegrima, ūdens aiz bruņustikliem kļuva melnāks, no attēla pastiprinātājiem atspīdēja blāva, zaļa gaisma. Fonā motora klusā, mierīgā dūkoņa. Un tad, bez jebkāda iepriekšēja brīdinājuma, zemūdenes priekšgals pēkšņi krasi grima uz leju pretim Norvēģu jūras dibenam.

Sergejs Saveļņikovs paspēja ar labo roku pieķerties margām tieši pirms tam, kad “Lomonosova” grīda pazuda no kāju apakšas un pārvērtās sienā. Asas sāpes dedzināja plecu, jo viss ķermeņa svars gūlās uz vienas rokas. Viņš ātri pieķērās margām arī ar otru roku, pirms plīstu plecu muskuļi. Natālija Beļajeva bija kaut kur aiz viņa, un Sergejs jau paspēja kādu sekundi gaidīt, ka meitene uzkritīs viņam virsū vai aizlidos garām.

Sergejs redzēja Vasilija Čuikova šausmās savilkto seju, kad viņš atmuguriski krita pret priekšgala bruņustiklu, un dzirdēja tikai šķin­doņu, kad attēlu pastiprinātāji lidoja pret stiklu. Sergejs palūkojās at­pakaļ un redzēja, ka arī Natālija paspējusi pieķerties margām, kuras viņa žmiedza baltiem pirkstu kauliņiem.

“Lomonosova” priekšgals krita lejup arvien kraujāk. Sergejs mēģi­nāja saskatīt dziļummēra rādītājus. Tie mainījās straujā tempā — simt desmit, simt divpadsmit, simt četrpadsmit.

Kas bija noticis? Vai bija pārvietojies zemūdenes balasts? Tam ne­vajadzētu būt iespējamam.

simt septiņpadsmit, simt astoņpadsmit, simt deviņpadsmit.

grimšana palēnināsies? Jā, zemūdenes priekšgals sāka iztaisnojas.

Simt divdesmit viens, simt divdesmit divi, simt divdesmit trīs, simt divdesmit četri, joprojām simt divdesmit četri.

Mazpamazām “Lomonosova” priekšgals pacēlās horizontālā līmenī. Dziļummērs rādīja simt divdesmit sešus metrus.

Vasilijs ar mokām piecēlās sēdus. Viņš uzmanīgi iztaustīja labās rokas pirkstus un novaikstījās. Daļa rokas bija nejauki savainota līdz asinīm.

Sergejs pārvietojās tuvāk, tomēr neatraujoties no margām. Viņš pa­lūkojās atpakaļ un pamanīja, ka Natālija rīkojās tāpat. Meitene nešķita satraukusies, viņa darbojās mierīgi un saprātīgi. Sergejs prātā atzinīgi pamāja. Natālijai Beļajevai pilnīgi noteikti bija dotības, lai kļūtu par dziļjūru pētnieci. Cik daudzi deviņpadsmitgadnieki ar šo situāciju būtu tikuši galā tikpat labi?

“Vai ar tevi viss kārtībā?” Sergejs jautāja Vasilijam.

“Man šķiet. Roka sāp, taču domāju, ka pirksti nav lauzti.”

“Labākais būtu uztaisīt rentgenu, tikai drošības dēļ.”

“Nedomāju, ka tas nepieciešams,” Vasilijs pretojās.

“Tomēr tagad esi saņēmis atļauju uztaisīt,” teica Sergejs. “Ja vēl neesi sapratis, tad pateikšu vēlreiz tieši, ka tā bija, tā teikt, pavēle.”

“Labs ir, priekšniek,” Vasilijs nosmīnēja.

Sergejs no grīdas pacēla attēla pastiprinātāju un iedeva to Vasilijam.

“Paskaties, vai tas vēl strādā.”

Natālija Beļajeva noraizējusies aplūkoja Vasilija savainoto roku.

“Kas īsti notika?”

“Mēs vēl nezinām,” teica Sergejs.

Sergejs pārlaida skatienu mērītājiem un monitoriem.

“Dīvaini,” viņš pēc mirkļa teica. “Stabilizatoru un balasta novieto­jums nav mainījies.”

“Bet kas tad mums uzbruka?” Natālija brīnījās.

“Varbūt tā bija spēcīga lejuptekoša straume,” Vasilijs minēja. “Starp citu, šiem attēla pastiprinātājiem nav nekādas vainas.”

Sergejs prātoja, vai riešām tā varētu būt spēcīga lejuptekoša straume. Visai laba ideja, izņemot tikai to, ka okeānā nav tādu lejuptekošu straumju, kuras spētu sagrābt zemūdeni kā ūdenskritums laivu. Ne tuvu tam. Tas bija kaut kas cits. Bet kas? Sergejam prātā nenāca galīgi neviens labs izskaidrojums.

“Nu tā, šī tad iznāca tāda mazliet īsāka ieniršana,” viņš teica. “Vis­labāk mums būtu atgriezties augšā.”

Natālijas seja bija atklātas vilšanās pilna, tomēr viņa neko neteica. “Ar mani viss ir kārtībā,” teica Vasilijs. “Nedomāju, ka manai rokai kaut kas kaiš. Un, pat ja tā būtu, tas noteikti brīdi var pagaidīt.” “Vienalga,” Sergejs stingri noteica. “Mēs nezinām, kas mums uz­bruka. Mēs varam būt briesmās.”

“Vai tad mums nevajadzētu to noskaidrot?” ierosināja Natālija. “Šeit ir aktīva kuģu satiksme. Vai mums nevajadzētu pārliecināties, ka augšā peldošie kuģi ir drošībā?”

“Natālijai ir taisnība,” Vasilijs piebalsoja. “Turklāt es atceros dzir­dējis, ka šajā jūras reģionā pēdējo desmit gadu laikā bez pēdām esot pazudusi virkne kravas kuģu.”

To nu gan tu būsi izdomājis pats, Sergejs īdzīgi nodomāja. Natā­lijai un Vasilijam, protams, bija taisnība attiecībā uz to, ka jautājuma noskaidrošana principā būtu pieskaitāma viņu uzdevumiem. Tomēr, tā kā līdzi bija Natālija, Sergejs negribēja uzņemties nekādu lieku risku. Natālija taču bija tikai Maskavas universitātes studente, kura izgāja vasaras praksi Norvēģijas valdības un Širšova institūta kopprojektā.

“Manuprāt, tu krietni vien pārspīlē risku,” teica Vasilijs, mēģinot izklausīties iespējami saprātīgs un mierīgs. “Šajā vietā ūdens nav dzi­ļāks par sešiem septiņiem simtiem metru. Mūsu sile pat nemana šādu spiedienu. Un sašķidrinātā skābekļa trijiem pietiek vismaz nedēļai.” Varbūt Vasilijam ir taisnība, domāja Sergejs, un, tā kā arī Natālijas sejas izteiksme bija ļoti lūdzoša, pat prasoša, viņš padevās.

“Nu, ja jūs abi tā uzskatāt, tad… turpināsim.”

“Labs lēmums, priekšniek,” teica Vasilijs.

Natālijas Beļajevas seja staroja sasprindzinājumā un aizrautībā.

Meitene varbūt ir pat pārāk aizrautīga, prātoja Sergejs. Neliela deva veselīgas piesardzības nenāktu par sliktu okeānu pētniecei. Bet, no otras puses, ja ir pārāk piesardzīgs, tad nekad neko lielu nevar sasniegt.

“Līgani lejup!” nokomandēja Sergejs.

Vasilijs atkal ķērās pie “Lomonosova” vadības svirām un sasvēra zemūdenes priekšgalu dažus grādus uz leju.

Simt četrdesmit metri, simt četrdesmit viens metrs. Jūra aiz bruņustikla pat attēla pastiprinātāju darbības rādiusā izskatījās jau gandrīz zilimelna. Tikai šur tur pavīdēja gandrīz neatšķiramas gaismas strēles, uzplaiksnījumi un nespodri, jūras iemītnieku radīti uzzibsnījumi.

Kad saules gaisma skāra jūras virsmu, zilais gaismas viļņa garums izplūda visos iespējamajos virzienos tā, ka jūra zem skaidrajām debe­sīm izskatījās zila. Sarkanais gaismas viļņa garums jau absorbējās virsējos slāņos. Jo dziļāk “I.omonosovs” bija iegremdējies, jo vairāk gaisma bija vai nu atstarojusies, vai arī absorbējusies ūdenī. Trīsdesmit metru dziļumā jūra jau bija kā zilzaļa dūmaka. Kad viņi bija nolai­dušies vēl zemāk, zaļās krāsas tonis bija kļuvis tumšāks un aukstāks. Pēc tam zilzaļais bija pamazām, gandrīz nemanāmi pārvērties pārstei­dzoši caurspīdīgā zilumā, kas vairs neatgādināja nevienu uz zemes virsmas redzamu krāsu. Kad viņi nolaidās vēl zemāk, atlikušie zilie toņi arvien satumsa, līdz bija palicis vairs tikai melnais.

Sergejs zināja, ka tad, ja viņi turpinātu ieniršanu pietiekami dziļi, melnuma blīvums kļūtu arvien spēcīgāks un drūmāks, līdz tas būtu melnāks par jebkādu melnumu zemes virspusē. Tikai viens procents saules gaismas spēja iesniegties šādā dziļumā, kādā viņi pašlaik atra­dās. Taču tikai deviņsimt metru dziļumā viņi sasniegtu joslu, par kuru zemāk vairs nespētu ielauzties pilnīgi neviens saules gaismas viļņa garums. No turienes uz leju dziļā jūra bija mūžīga un absolūta tumsas valstība, sava veida šķidrais Aīds.

No augšas krita lēni grimstošas, ūdens vērpetēm līdzi virpuļojošas gaišas pārslas. Tās tik lielā mērā izskatījās pēc lielām, gaisīgām snieg­pārslām, ka varēja sajaukt. Jūras sniegs, pēc Sergeja domām, bija trāpīgs nosaukums. Gar logiem šūpojās blāvi vēžveidīgie, tik caurspīdīgi, ka tos bija grūti atšķirt no apkārtējā ūdens.

“Ainava gan šodien nav nekāda īpaši dvēseli aizgrābjošā,” atzīmēja Sergejs. “Bet mēs jau arī neko citu negaidījām.”

“Man gan šķiet, ka tā ir visai aizraujoša,” teica Natālija.

Vīrieši saskatījās un iesmējās.

“Nu, tas varbūt tāpēc, ka tu to visu redzi pirmo reizi,” teica Vasilijs. “Valdzinājums pamazām vien sačākst. Lai gan katrā niršanas reizē pretī nāk arī kaut kas jauns un interesants.”

“Kas jūs pamudināja pievērsties šai sfērai?” Natālija pajautāja.

Vasilijs nopūtās.

“Man šo vietu piedāvāja. Un alga bija laba.”

Natālija sarauca pieri, un seja izskatījās vīlusies, nedaudz no­sodoša.

“Tikai tādēļ vien?”

“Vai tu domāji, ka jūras pētīšana ir profesija pēc aicinājuma?” jau­tāja Vasilijs.

Natālija pamāja ar galvu. Viņa pagriezās pret Sergeju.

“Un tu? Kāpēc tu tagad esi šeit?”

Sergejs iesmējās.

“Jūra vienmēr mani ir valdzinājusi,” viņš īsi noteica.

Pareizāka atbilde, protams, būtu bijusi, ka okeāns ir vienīgais, kas viņam vēl ir svarīgs, vienīgais, kas viņam vēl kaut ko nozīmē. Vienī­gais, kas viņu turēja pie dzīvības un kā dēļ viņš jau pirms laba laika nebija visu izbeidzis.

Natālija neizskatījās apmierināta, taču neturpināja izrādīt ziņkāri. Visi stāvēja klusu, bija dzirdama tikai “Lomonosova” motoru mur­doņa. No hidrofoniem atbalsojās zivju un citu jūras iemītnieku balsis. Ciarneļu elektriskā sprakšķēšana un tarkšķēšana. Kaut kur tālāk pel­došu roņu vaukšķēšana un vaidi. Klakšķinošas skaņas, kuras varētu būt zivju vai baltvaļu izraisītas. Turklāt “Lomonosova” mikrofoniem pieslēgtās ierīces reģistrēja daudz tādu skaņu, kuras bija pārāk zemas vai pārāk augstas, lai tās saklausītu cilvēka ausīm.

“Vai nevajadzētu ieslēgt prožektoru?” ierosināja Vasilijs. “Tikai ar attēla pastiprinātājiem te vairs neko nevar redzēt.”

Sergejs pamāja.

“Darīsim tā.”

Viņi noņēma no acīm attēla pastiprinātājus, un viss kļuva necaur­redzami tumšs. Bija tā, it kā viņi būtu atradušies biezā maisā māko­ņainā, bezmēness un bezsniega decembra naktī kaut kur pie polārā loka. Pēc tam viņu acis sāka aprast ar nespodro gaismu, kas atspīdēja no zemūdenes instrumentu fosforizētajiem tablo, un melnā tumsa pār­vērtās par tumšu pelēkumu. Vasilijs pagrieza slēdzi, un “Lomonosova” ārpusē parādījās spožs gaismas kūlis. Viņi ieraudzīja aizzibam lielu zivi, kura, panikas pārņemta, aiztraucās tumsā.

“Tas nu gan bija nezvērs,” uzelpoja Natālija.

Gaismas kūļa mala bija kā ar nazi nogriezta, aiz tās pletās tikai melnums. Garneles un mazi gliemezīši peldēja garām veseliem māko­ņiem. Gaismas kūlī zaigoja blāvi zeltainie airkāji un sudrabaini mir­dzošie zutīši. I.iela, caurspīdīga medūza ietriecās “Lomonosova” logā, izlaboja savu maršrutu un pazuda skatienam tajā pašā lielajā tumsā, no kurienes bija ieradusies.

Tūkstošiem airkāju slīdēja gar “Lomonosova” logiem piecdesmit un simt īpatņu lielos baros kā mazi, brūni burbuļi. Viņiem nepazīstama, desmit centimetru gara zivs vienā mierā peldēja priekšā logiem. Tā bija pavisam caurspīdīga — skaidri bija redzams mugurkauls un iek­šējie orgāni. Acis dzidro gļotu vidū izdalījās kā tumšas, necaurredza­mas bumbas.

Tad no hidrofona atskanēja ilga, zema rēkoņa.

“Kas tas bija?” vaicāja Natālija. “Mazliet tā kā atgādina ziloni.”

“Valis,” teica Sergejs. “Domāju, ka Grenlandes valis. Viņu šajā vietā šajā gadalaikā ir visai daudz.”

Sergejs uzmeta skatu dziļummēram.

“Četrsimt metru,” viņš noteica.

“Vai mēs gadījumā neesam tuvu Storegai?” jautāja Natālija.

“Storegas zemes nogruvumam?” pārjautāja Vasilijs.

Natālija pamāja.

“Faktiski esam ļoti tuvu tam,” teica Sergejs.

“Vai patiesi?” iesaucās Natālija. “Vienmēr esmu vēlējusies to redzēt.”

Storega bija viens no pasaulē slavenākajiem zemūdens zemes nogru­vumiem. Pirms astoņiem tūkstošiem gadu divi tūkstoši kubikmetru liela zemūdens zemes masa pēkšņi bija sākusi slīdēt pa Norvēģu jūras kontinentālā šelfa malu uz leju. Iekustējušās zemes masas bija apstā­jušās daudz tālāk, noslīdot astoņsimt kilometrus pa kontinentālo nogāzi līdz jūras dibena centrālajam līdzenumam. Pētnieki sākumā nebija va­rējuši saprast, kas izraisījis nogruvumu. Tad Širšova institūta veiktie pētījumi bija pierādījuši, ka nogruvuma iemesls bijusi ledus laikme­tam sekojošā sasilšana. Kontinentālās nogāzes metāna ledus nogulas bija ātri izkusušas, un zemes masas, kas atradās tieši virs tām, daļēji bija palikušas virs tukšuma.

“Nogruvuma pēdas nemaz nav tik dramatiska paskata, kā varētu domāt,” Sergejs stāstīja Natālijai. “Vieta, kur apstājās lielākās zemes masas, ir visai tālu no šejienes. Tomēr tu droši vien redzēsi kādas ze­mes kaudzes, ko nogruvums aiz sevis atstājis.”

“Atkal parādās jūras dibens,” atzīmēja Vasilijs.

Zemūdene jau bija tādā dziļumā, ka jūras dibenā vairs nebija sasto­pama nekāda veģetācija, bija tikai dažas gliemenes filtrētājas, šur tur pa kādai cieši jūras dibenam piespiedušamies butei un pa vidam atse­višķi jūras gurķi. Piedevām dūņas un neskaitāmi mazi, nogulumos ierakušos tārpu izbūvēti pauguriņi.

“Šeit ir tik ikdienišķi,” nostenējās Vasilijs.

“Kaut kam te tomēr ir jābūt,” nerimās Natālija.

“Bet par to, kas mums būtu jāmeklē, es tik te tā prātoju,” teica Sergejs.

Vasilijs vadīja “Lomonosovu” dziļāk, sekojot lēzeni lejupejošajai kontinentālajai nogāzei.

Atrazdamies piecsimt trīsdesmit metru dziļumā, viņi jūras gultnē slīpi pa kreisi zemūdenei priekšā ieraudzīja neskaidru kustību.

“Kas tas ir?” Vasilijs brīnījās.

“Nav ne mazākās nojausmas,” teica Sergejs. “Dodies tajā virzienā!”

Vasilijs pagrieza “Lomonosova” priekšgalu pa kreisi. Viņiem vēl bija grūti saprast, ko viņi īsti redz. Jo jūras dibenā bija liels, melns pinkulis, kura kontūras kustējās un nepārtraukti mainīja formu. Vai tas bija neliels zemūdens paugurs vai kuģa vraks un tam apkārt sapul­cējies blīvs zivju bars? Sergejs paskatījās eholotes ekrānā. Tas nevēs­tīja neko citu kā vien to, ka viņiem priekšā ir kaut kas ļoti neskaidrs un kustīgs.

Sergejs jautājoši palūkojās uz Vasiliju. Viņš nogrozīja galvu:

“Tas ir lielāks par vali — četrdesmit piecdesmit metrus garš, gan­drīz desmit metrus augsts.”

“Zivju bars?” ierosināja Sergejs.

Vasilijs papurināja galvu.

“Es… nedomāju. Tonis ir… citāds nekā zivju bara skaņa.”

“ Architeuthis?"

Vasilijs iesmējās.

“Varbūt.”

“Jūs tiešām domājat, ka tas varētu būt… Architeuthis dux? Milzu kalmārs?” ieelsās Natālija.

Viņas balss bija aizsmakusi no satraukuma un entuziasma.

Vasilijs samazināja “Lomonosova” ātrumu lēnāku par cilvēka gaitu. Kad viņi pieslīdēja tuvāk noslēpumainajai vietai, viņu skatam pavē­rās… tā kā taustekļi vai taustekļu gali. Neilgu brīdi Sergejs jau noticēja, ka tur patiešām ir noslēpumainais Architeuthis dux, milzu kalmārs, kuru nevienam jūras pētniekam vēl nekad nebija laimējies satikt viņa paša pasaulē — zemūdens pasaulē. Tad viņš saprata, ka taustekļu vien­kārši bija par daudz — desmitiem, nē — simtiem, ja ne pat tūkstošiem. Tātad tas vismaz nevarēja būt viens atsevišķs, ļoti liels milzu kalmārs. Vesels bars mazāku kalmāru? Nē, redzētais neizskatījās pēc kalmāru bara. Jo kalmāram bez taustekļiem bija arī liela galva, kas pievienota vēl lielākam ķermenim. Izskatījās gluži tā, it kā viņu priekšā būtu kuģa vraks vai zemes paugurs, uz kura augtu kaut kādas jūraszāles, kas šū­pojas līdzi straumei, vai lielie cauruļtārpi. Izņemot tikai to, ka tik lielā dziļumā jūraszāļu nevarēja būt. Tāpat šajā apvidū nebija karsto avotu, kas izpludina sēru saturošu ūdeni un kas būtu varējuši barot ekosis­tēmu, kura uztur cauruļtārpus.

Turklāt taustekļi pilnīgi noteikti neviļņojās līdzi zemūdens strau­mei. To kustība nebija regulāra un mierīga, bet gan nesistemātiska, mežonīga un vardarbīga. Tie visi kustējās atšķirīgā ritmā. Tie tātad piederēja dzīvām būtnēm.

Kas īsti bija viņu priekšā?

Kad viņi bija tikai pāris desmitu metru attālumā, Sergejs beidzot saprata, ko viņi redzēja. Jūras dibenā bija kāda ļoti liela organisma sprāgonis, un ap to čakli rosījās liels bars garenu, čūskveidīgu radī­jumu. To droši vien bija desmitiem tūkstošu.

“Kas tie tādi ir? Zuši?” vaicāja Natālija.

Sergejs noliedzoši pakratīja galvu.

“Tās sauc par miksīnām,” paskaidroja Sergejs. “Ļoti sena suga, ārkārtīgi primitīvas, ārkārtīgi efektīvas, ārkārtīgi nepatīkamas maitēdājas. Miksīna* nav slikts nosaukums. Tās izdala tik daudz ārkārtīgi glumu, ļoti staipīgu un acīmredzami arī visai negaršīgu gļotu, ka ne­viens jūras plēsējs nespēj tos ieēst. Vai arī negrib to darīt.”

“Ko viņi ēd? Vai tas ir valis?”

“Visdrīzāk — jā,” prātoja Sergejs. “Manuprāt, tas izskatās pēc liela kašalota.”

“Kā tas ir miris?” Natālija jautāja.

“Nav iespējams pateikt. Ne vairs šajā stadijā.”

Vasilijs apstādināja “Lomonosovu” dažus metrus no miksīnu vei­dotās ņudzošās, melnās masas. Čūskveidīgie radījumi viņiem nepie­vērsa nekādu uzmanību. Viņi redzēja, ka zem miksīnām atradās vēl kaut kas — mazāki dzīvnieki par mudžošo masu. Simtiem tūkstošu, varbūt miljoniem mazu vēzīšu, kuri ar asajām spīlēm no pussatrūdējušās vaļa ādas plēsa mazmazītiņus gabaliņus.

>l ' Somu valodā zivs nosaukums ir limanahkiainen, kas tulkojumā nozīmē gļotu nēģis. Tulk. piezīme.)

“Pirms krietniem simt gadiem domāja, ka šādā dziļumā nevarētu būt nekāda dzīvība,” teica Sergejs.

“Vai mēs varētu turpināt ceļu?” ieteicās nelabuma pārņemtā Natālija.

Vasilijs padeva atpakaļ un pēc tam pagrieza “Lomonosova” priekš­galu atkal lejup.

“Priekšā atkal kaut kas ir,” pēc brīža teica Vasilijs.

Zemūdens priekšā arī tagad atradās liels, melns veidols, kura ma­las bija pārņemtas ar neregulārām un nemierīgām kustībām.

“Vēl viens miris valis?” jautāja Natālija.

“Es tā domāju,” teica Sergejs.

“Vai mums obligāti jādodas tuvāk?” Natālija centās noskaidrot.

“Domāju, ka mēs jau tāpat zinām, kas tur ir.”

Sergejs paskatījās eholotes attēlā.

“Aiz tā ir trīs tādi paši, kā tev šķiet?”

“Domāju, ka tev ir taisnība,” apstiprināja Vasilijs. “Tas gan ir velniš­ķīgi jokaini. Pieci miruši vaļi tik mazā teritorijā. Tas neatbilst veselajam saprātam. Šeit ir noticis kaut kas dīvains. Tikai pirms dažām dienām.”

“Vai šajā teritorijā var būt zemūdens vulkānu izvirdumi?” pajau­tāja Natālija.

“Nē. Nekādā gadījumā,” Sergejs stingri noteica.

Bet kādēļ miruši šie kašaloti, kas mētājās jūras dibenā? Un kas bija noticis ar “Lomonosovu” sešsimt metrus augstāk?

Septiņsimt metru dziļumā viņus sagaidīja augstas, no dažādu izmēru akmens bluķiem un grunts daļām veidotas grēdas. Vietām tās bija vai­rākus desmitus metrus augstas un pat pārsteidzoši stāvām kraujām. Prāvākie akmens gabali, kas pacēlās no zemes kaudzēm, bija milzīgi. Pēc formas daļa no tiem bija relatīvi apaļi, bet daļa — garas, gandrīz taisnleņķa plāksnes. Daži akmens bluķi bija pāršķēlušies uz pusēm. Lūzuma vietas kā aizslietņi ar asām malām izdalījās apaļāko virsmu vidū. Kādu mirkli viņiem šķita, ka redz kaut ko, kas kā liels, gaišs mākonis aizslīdēja no prožektora ziņkārīgā gaismas kūļa. Tad tas jau bija prom, un viņi nevarēja pateikt, vai nebija tikai iztēlojušies kaut ko redzam.

“Vai šis ir Storegas zemes nogruvums?” Natālija vaicāja.

“Neliela tā daļa,” teica Vasilijs. “Pirmais īstais zemes valnis atrodas daudz dziļāk. Tas ir daudz lielāks. Taču ne tik stāvām kraujām.”

“Lomonosovs” virzījās starp divām milzīgu akmens bluķu veido­tām grēdām. Privātmāju lieluma un vietām pat nelielu daudzdzīvokļu nama izmēru akmens bluķi bija sakrituši, kā pagadās, cits uz cita dievs vien zina cik daudzās kārtās, radot fantastiska izskata veidojumus. Starp bluķiem bija palikušas platas spraugas, gravas un dziļas alas, kuru dzīlēs “I.omonosova” prožektors nespēja ielauzties. Kad viņi slī­dēja garām alām un prožektors uz mirkli apgaismoja to mutes, do­bumu bezdibeņi palika slēpti aiz ogļmelnajām un asajām ēnām. I.aiku pa laikam viņi redzēja, kā kāds jūras iemītnieks aizšāvās starp akme­ņiem bezdibenī vai kambara dziļumos, atstājot aiz sevis duļķu mākoni, kas lēnām virpuļoja līdzi ūdens straumēm un pamazām nosēdās atpa­kaļ jūras dibenā. Visbiežāk viņi nepaspēja saskatīt, kas tas tāds bija.

Tās varētu būt parastas zivis vai zuši, vai arī murēnas, Sergejs pie sevis prātoja. Vai arī jebkas cits. Šeit var būt nezin cik tādu sugu, ku­ras neviens cilvēks nekad vēl nav redzējis.

Daži no augšējiem klintsbluķiem izskatījās pavisam vaļīgi un tā novietoti, it kā tie jebkurā brīdī varētu sākt velties un uzkrist virsū “ Lomonosovam ”.

Arī Sergejam, neraugoties uz to, ka viņš nogruvuma pēdas jūras dibenā bija redzējis desmitiem reižu, bija grūti iztēloties, cik patiesībā liela ir bijusi slāņu pārvietošanās Storegas nogruvumā. Bluķu krāvumi un zemes vaļņi, ko viņi redzēja pašlaik, bija tikai niecīga daļiņa no zemes kaudžu kopējās masas, ko nogruvums aiz sevis atstājis.

“Kas tas ir?” Natālija pēkšņi ievaicājās.

Starp augstajiem zemes vaļņiem bija kaut kas, kas spīdēja prožek­tora gaismas kūlī. Vispirms Sergejs ieraudzīja garu, taisnu līniju un pēc tam, nedaudz zemāk, kaut ko spožu un apaļu. “Lomonosovs” maz­liet pagriezās, un kļuva redzamas vēl tieši tāda paša lieluma apaļas, atstarojošas virsmas. Tās bija novietotas kārtīgās, taisnās līnijās.

“Tas ir kuģis,” konstatēja Natālija. “Kravas kuģa vraks.“

Sergejs uzreiz saprata, ka Natālijai ir taisnība. Viņu priekšā jūras dibenā atradās nogrimis kravas kuģis. Vasilijs pievadīja zemūdeni tuvāk un ļāva, lai “Lomonosova” prožektors apgaismo vraku no priekšgala līdz aizmugurei. Vraks bija tik garš, ka gaismas kūlis nesasniedza kuģa pakaļgalu. Tas nestiepās pat līdz komandtiltiņam.

Vasilijs uzmanīgi pagrieza gāzes sviru, un “Lomonosovs” lēnām slīdēja pāri vrakam. Viņi peldēja pāri simtiem lielu, kuģa klājam pie­stiprinātu konteineru. Viss izskatījās joprojām esam savās vietās.

“Tas ir liels,” brīnījās Vasilijs. “Vismaz simt metrus garš, varbūt vairāk.” “Krava tiešām ir labā kārtībā,” Sergejs sprieda. “Patiešām dīvaini.” “Nenoliedzami,” piekrita Vasilijs. “Ko tagad?”

“Griez ap kuģa korpusu zemāk! Paskatīsimies, vai korpusā nav cau­rumu. Varbūt tas ir kaut kam uzskrējis virsū.”

Vasilijs palaida “Lomonosovu” dažus metrus zemāk. Viņi apbrauca ap­kārt kuģa korpusam un rūpīgi izpētīja visu tā daļu, kas atrodas zem ūdens. Sergejs bija gaidījis, ka viņi kuģa sānos atradīs lielu, raupju caurumu. Taču korpuss bija pilnīgi vesels. Pat ne neliels plīsums vai caurumiņš. “Nekā,” brīnījās Natālija. “Kāpēc tas ir nogrimis?”

“Var būt, ka liels vilnis to ir apgāzis,” ierosināja Sergejs, bet neiz­klausījās visai pārliecinošs pat pats savās ausīs.

Vasilijs pakratīja galvu.

“Tik liels vilnis būtu atrāvis konteinerus,” protestēja Vasilijs. “Vis­maz daļu no tiem.”

“Lomonosovs” tuvojās kuģa priekšgalam.

“Tas izskatās gandrīz jauns,” Natālija secināja. “Tas nevar būt no­grimis ilgu laiku. Augstākais, gadu, varbūt pat ne tik daudz.”

Grupa prāvu, uz kuģa sāniem uzkrāsotu burtu pazibēja caur pro­žektora gaismas kūli.

“Padod atpakaļ un apstājies,” Sergejs aicināja.

Vasilijs izpildīja pavēli. Gaismas kūlī vienlaikus ietilpa tikai daļa nosaukuma: EEN OF AD. Vasilijs pagrieza zemūdeni tā, lai varētu saskatīt pārējos burtus: ELAIDE.

“Queen of Adelaide," noelsās Vasilijs. “Velns lai parauj!”

“Vai tu par to kaut ko zini?” vaicāja Sergejs.

“Es taču teicu, ka šajā rajonā ir pazuduši vairāki kravas kuģi. Queen of Adelaide ir viens no tiem.”

“Es pieņēmu, ka tu to visu esi izdomājis,” atzinās Sergejs.

Vasilijs pakratīja galvu.

“Nē, taisnība vien tā ir. Piemēram, Queen of Adelaide nogrima gaišā dienas laikā, nepaspēdams nosūtīt pat trauksmes vēsti. Tas vienkārši pazuda bez pēdām.”

“Kāds toreiz bija laiks?” prasīja Sergejs. “Vētra?”

Vasilijam bija savāda sejas izteiksme.

“Jūra bija gandrīz kā spogulis. Tik mierīga, cik tā šajos platuma grādos vien var būt.”

Sergejs sajuta pa mugurkaulu skrienam aukstas skudriņas, kad viņš lūkojās uz tumšajos ūdens apskāvienos dusošo lielo kravas kuģi. Kas to bija nogremdējis? Piķis un zēvele, šitāda tumsa nav piemērota cil­vēkam! No tā jau pārāk viegli sāk visu ko iztēloties…

“Turpinām,” teica Sergejs. “Nedomāju, ka riņķošana ap vraku mums pastāstīs kaut ko vairāk.”

“Tas — lai kas tas arī būtu —, kas ar mums notika tur, augstāk, vai tas nevarēja nogremdēt arī šo kuģi?” jaūtāja Natālija.

Varbūt, pie sevis pārlika Sergejs. Ka tikai mēs zinātu, kas tas kaut kas īsti bija.

“Norvēģu vikingi pavisam pareizi ticēja, ka Norvēģu jūrā dzīvo gigantisks jūras briesmonis, saukts par krakenu,” teica Vasilijs.

Viņš centās izklausīties vieglprātīgs, taču balsī bija dzirdama vai­rāk nekā tikai viena neliela raižu porcija.

“Nu, nu, Vasilij!” smējās Natālija. “Būtu izdomājis kaut ko labāku. Vismaz būtu pamēģinājis.”

Vasilijs izskatījās samulsis. Sergejs iesmējās. Natālijai Beļajevai va­rēja būt mazāk par divdesmit gadiem, tomēr viņai bija dzelžaini nervi.

Zemes nogruvuma mala palika aiz viņiem. Zem “Lomonosova” atkal bija lēzeni lejupejoša, dūņaina kontinentālā nogāze. Dūņās bija mazi, gaiši plankumiņi. To bija daudz. Ļoti daudz. Bet kas tie tādi bija?

Sergejs vēl nebija paspējis neko pateikt, kad Vasilijs jau bija pa­griezis “Lomonosova” priekšgalu uz leju, lai noskaidrotu, kas par lietu. Gaišie plankumi bija zivis, mirušas zivis. Tūkstošiem un tūkstošiem — mutes vaļā, uz sāniem vai vēdera, vai muguras guļošas, mirušas zivis. Mencas, siļķes, butes…

“Kas ar tām ir noticis?” jautāja Vasilijs.

“Es nezinu,” teica Sergejs. “Es patiešām nezinu.“

“Lomonosovs” slīdēja tālāk, sekojot jūras dibenam. Tagad miru­šās zivis bija vēl blīvākā slānī — tā, ka vietām tās gulēja cita uz citas. Drīz tās pārklāja jau visu jūras dibenu.

“Kas, velns, te ir noticis?” brīnījās Vasilijs.

Tagad kontinentālā nogāze lejup gāja daudz straujāk, taču Vasilijs nemainīja “Lomonosova” ieniršanas leņķi. Jūras dibens pazuda ska­tienam, un zem viņiem atkal bija tikai melna tumsa.

“Nu, vismaz mums vairs nevajag skatīties uz mirušām zivīm,” teica Natālija. “Vai tas vienmēr ir tā?”

Sergejam bija jāsmejas.

“Nē, parasti tas izskatās ne gluži tā.”

Pēkšņs, tik tikko pamanāms satricinājums “Lomonosova” korpusā pārtrauca viņu domas.

“Vai jūs arī to sajutāt?” vaicāja Natālija. “Vai tikai es to iztē­lojos?”

Jauns, par iepriekšējo stipri spēcīgāks trieciens uz brīdi pārtrauca “Lomonosova” vienmērīgo slīdējumu, tad zemūdene atkal turpināja ceļu, it kā nekas nebūtu noticis.

“Vai, tikai ne to!” pēkšņi iesaucās Vasilijs.

Viņš ar roku rādīja ārā pa logu. Sergejs un Natālija pagriezās, lai paskatītos viņa norādītajā virzienā.

Prožektora gaismā bija redzami mazi gaisa burbulīši. Tie bija ļoti maziņi. Tik maziņi, ka cēlās uz augšu pilnīgi vertikāli, gandrīz nevirpuļojot, tikai mirkli uzkavējoties prožektora gaismas kūlī. Neliels mirdzošs uzplaiksnījums, un tic bija pazuduši, taču to vietā no apak­šas plūda tūkstošiem jaunu burbulīšu.

Un tad… Mazs rāviens, un mirkli velak “Lomonosovs” saka grimt. Šajā reize tas netraucas lejup vispirms ar priekšgalu, bet gan krita horizontāli kā grimstošs akmens.

“Priekšgalu augšā un motoru uz pilnu jaudu!” kliedza Sergejs. “Ātrāk!”

Vasilijs koncentrējās, un “Lomonosova” priekšgals sāka celties un pakaļgals nolaisties.

“Nu jau pietiek!” nokomandēja Sergejs. “Ļauj, lai iet. Nekavējoties!”

Motora klusā dūkoņa pārgāja pieklusinātā dārdoņā. Tomēr zem­ūdeni uz augšu stumjošo ūdens strūklu spēks nebija pietiekams. “Lomonosovs” joprojām grima.

“Nu, velns ar ārā!” lādējās Sergejs. “Uz pilnu jaudu! Visu, ko var!”

Vasilijs izpildīja pavēli, un motora skaņa kļuva tik spēcīga, ka plēsa pušu ausis. Tas nelīdzēja, grimšana turpinājās.

Sergejs nopūtās un pakratīja galvu.

“Izskatās, ka tas neizdosies. Labāk pataupīt strāvu. Motoru tukš­gaitā!”

Vasilijs darīja tā, kā likts, un motors apklusa.

“Kas notiek?” vaicāja Natālija, un šajā reizē viņa izklausījās jau mazliet nobijusies.

“Mēs grimstam,” Vasilijs kaut kā nevajadzīgi paskaidroja. “Taču mums nav ko uztraukties. Zemūdene izturēs spiedienu.”

“Bet… kā tas ir iespējams?” brīnījās Natālija.

“Ūdens blīvums būs mainījies,” skaidroja Sergejs.

“Kā ūdens blīvums var mainīties?”

“Zem mums acīmredzot ir metāna ledus, kas sācis kust,” teica Ser­gejs. “Metāns no ledus izdalās mazu burbulīšu veidā. Acīmredzot tas ūdenī ir ieplūdis tik daudz, ka mēs grimstam kā akmens. Pat motora jaudas nepietiek, lai mūs paceltu. Zemūdene nav projektēta, paredzot šādu situāciju.”

Sapratne iedzirkstījās Natālijas acīs, un viņa dziļi ievilka elpu.

“Bet protams. Tas taču izskaidro visu, ko esam redzējuši. Tomēr mums gan lēni pielēca, ap ko lieta grozās.”

“Jā, tas patiešām izskaidro visu,” piekrita Sergejs. “Pat Vasilija uzmesto Norvēģu jūras Bermudu trijstūra mīklu. Un, jā, — mēs esam visai lēni.”

“Tātad tagad mēs tikai… grimsim dibenā?” teica Natālija.

“Tā ir.”

“Un ko tad? Hs domāju — ko mēs tagad darīsim?“

“Mums ir tikai jāgaida, kamēr beigsies metāna izvirdums.”

“Un ja tas nebeigsies?” pratināja Natālija.

Sergejs neatbildēja.

“Tas beigsies,” teica Vasilijs.

Man nebūtu vajadzējis tam piekrist, drūmi nodomāja Sergejs. Viņai tomēr ir tikai deviņpadsmit.

“Šķiet, mēs tuvojamies dibenam,” teica Vasilijs.

Jūras dibenā atkal bija tikai dūņas un tārpu racēju pacietīgi smagā darbā izbūvētie pauguriņi. Un gandrīz vienmērīgs mirušu zivju klā­jiens. Mazliet tālāk bija arī kaut kas cits. Pārsteidzoši baltu gaismu atstarojoši, pārsteidzoši apaļi puslodes formas pakalni. Katrs bija dažus metrus plats un varbūt nepilnu metru augsts. No katra pakalna pacēlās desmitiem ciešu mazmazītiņu gāzes burbulīšu rindu.

“Vai tie ir tas, ko es domāju?” jautāja Natālija.

Sergejs pamāja.

“Jā. Klatrāti. Metāna ledus. Ja nolauzīsi no tā gabaliņu un parā­dīsi tam sērkociņu, tas aizdegsies.”

“Lomonosova” pakaļgals atdūrās jūras dibena dūņās.

“Cerams, mēs nenogrimsim pilnībā,” nopūtās Vasilijs. “Proti, dūņās.”

Arī “Lomonosova” priekšgals nolaidās jūras dibenā. Zemūdene iegrima vēl dažus centimetrus, taču beigu beigās apstājās.

“Un tagad tikai gaidām,” Sergejs mundri teica.

“Tātad gaiss mums ir nedēļai?” jautāja Natālija.

“Vismaz nedēļai,” apliecināja Sergejs. “Mums gan var būt visai auksti, ja būsim spiesti šeit palikt uz ilgu laiku. Ārpusē ir, augstākais, pieci grādi silts. Tomēr es neticu, ka būsim spiesti šeit palikt pārāk ilgi.”

Natālija atkal paskatījās uz baltajām bumbām, kas laiskojās jūras dibenā. Tagad no tām cēlās lielāki gāzes burbulīši nekā iepriekš. Tie, mežonīgi virpuļojot, traucās pretī jūras virsmai.

“Tātad tie kūst?” jautāja Natālija.

“Izskatās, ka kūst vismaz virsējais slānis,” Sergejs pamāja. “Bet vēl ne visai strauji.”

Lai uzturētu cerīgu garastāvokli, viņi mēģināja turpināt sarunu, taču drīz vien katrs iegrima savās domās un klusi gaidīja, ka kaut kas notiks. Pagāja pusstunda, stunda. Temperatūra uz “Lomonosova” sāka kristies.

“Man šķiet, ka burbuļu izdalīšanās tā kā pierimst,” teica Natālija.

Vispirms Sergejs nodomāja, ka Natālija to saka, lai iedvestu sev kādu cerību. Taču tad viņš paskatījās ārā un ieraudzīja, ka viņai ir taisnība. Burbulīši bija kļuvuši mazāki, un tie nāca visai izkliedēti. Pēc neilga brīža no metāna ledus un dūņām burbulīši vairs necēlās vienotā plūsmā, bet gan šur un tur pa kādam pūslītim.

“Pamēģināsim, vai mēs atkal varētu sākt kustēties,” teica Sergejs.

Vasilijs izpildīja pavēli, un “Lomonosovs” izkustējās. Tas bez šķēr­šļiem pacēlās dažus metrus virs jūras dibena. Natālija un Sergejs sita plaukstas un sauca “urā!”.

“Man jāatzīst, ka tas kļuva jau mazliet biedējoši,” atzinās Natā­lija. “Es vairs neesmu droša, ka vēlos kļūt par dziļjūru pētnieci.”

Baltās metāna ledus bumbas vairs nebija redzamas. Jūras dibens strauji aizgāja dziļumā, un brīdi viņi atkal slīdēja pāri ogļmelnai tum­sai. Pēc tam jūras dibens parādījās vēlreiz, apmēram simt metrus tālāk. Prožektora gaismas kūlī redzamā virsma pēc formas atgādināja apļa izliekuma fragmentu.

“Vai zem mums ir krāteris? Apaļa bedre?” jautāja Natālija.

“Jā,” apstiprināja Vasilijs.

“Metāna izvirduma krāteris?”

Sergejs pamāja.

“Tādi paši krāteri noteiktos reģionos jūras dibenā ir gandrīz vai no vienas vietas — tūkstošiem,” viņš teica. “Dažviet viss jūras pamats ir viens vienīgs krāteru lauks.”

“Kaut kur bija teikts, ka pēkšņs metāna izvirdums savulaik zemes­lodes temperatūru pacēla pat par astoņiem grādiem,” teica Natālija. “It kā visi metāna klatrāti būtu izvirduši atmosfērā. Trīs lielos viļņos.”

“Tā ir taisnība,” teica Sergejs. “Daudzas lielāko zīdītāju sugas iz­mira.”

“Kāpēc?” jautāja Natālija.

“Neviens nezina. Varbūt atmosfēras sastāvs mainījās par daudz. Varbūt tas daudziem dzīvniekiem kļuva indīgs.”

“Izklausās patiešām aizraujoši.”

“Principā tas pats varētu notikt arī tagad,” komentēja Vasilijs. “Metāns ir ļoti indīgs, un līdzi tam neizbēgami nāk arī daudz oglekļa monoksīda.”

“Kāpēc viss metāna ledus pēkšņi izkusa?” brīnījās Natālija.

“Tā var notikt, ja dziļā ūdens veidošanās no ziemeļu reģioniem pār­vietojas uz tropiskajiem ūdeņiem,” skaidroja Sergejs.

Natālija jautājoši skatījās uz viņu.

“Pašlaik gandrīz viss jūras dibenā nogrimstošais dziļais ūdens vei­dojas arktiskajā un antarktiskajā jūras zonā,” teica Sergejs. “Auksta­jos ūdeņos. Tātad izveidojušais dziļais ūdens ir aukstais dziļais ūdens. Mūsdienās jūras straumes, vismaz no ziemeļrietumu Eiropas skatpunkta, ir savdabīgs centralizēts dabas siltumapgādes tīkls. Taču vien­laikus tā ir arī centralizēta siltumapgādes sistēma, kas metāna klatrātu tur sasaldētu. Aukstās straumes, kas dziļāk jūrā plūst pretējā virzienā, raugi, atdzesē kontinentālo nogāzi un aizkavē klatrātu kušanu. Bet, ja Grenlandes ledāji sāks kust pārāk ātri vai Sibīrijas upju caurplūdums palielināsies par daudz tā, ka Golfa straume pavājināsies, tad jūras straumes vairs nepārvietos sāļiem bagāto ūdeni no ekvatora uz jūras teritorijām ziemeļos.”

“Un kas tad notiks?” jautāja Natālija.

“Tad tropisko ūdeņu virsējā slāņa sāls saturs iztvaikošanas rezul­tātā kādā brīdī kļūs tik liels, ka virsējais slānis sāks grimt, kaut arī tas būtu daudz siltāks par zemākajiem ūdens slāņiem. Tādējādi sāks vei­doties lieli apjomi tropiski silta dziļā ūdens. Citiem vārdiem sakot, kontinentālo nogāzi dzesējošā centralizētā siltumapgādes sistēma pār­veidosies par globālu siltumapgādes sistēmu.”

“Un metāna klatrāti tad varētu izkust visai ātri?”

“Tieši tā.”

“Paldies par informāciju,” nopūtās Natālija. “Kaut ko tādu es tieši ari vēlējos dzirdēt.”

Sergejs apskatījās dziļummēru. Viņi atradās mazliet dziļāk par tūk­stoš metriem.

“Es domāju, ka būsim jau ārā no bīstamās zonas,” apliecināja Vasilijs. “Kā domājat, vai jūs gribētu vēl kaut kur aizdoties?”

“Ceru, ka tas bija tikai joks,” nopūtās Natālija. “Man šai dienai jau būs gana.“

Sergejs smējās.

“Tas bija tikai joks. Tici man.”

Trīs stundas vēlāk Sergejs, Natālija un Vasilijs jau stāvēja Trumses ostas piestātnē, kas piederēja Trumses universitātes Jūras pētniecības katedrai. “Lomonosovs” šūpojās ūdenī līdzās muliņam.

“Paldies,” draudzīgi un patiesi neviltoti teica Natālija. “Tas bija ļoti pamācoši. Ar nepacietību gaidīšu nākamo ieniršanu.”

“Vai šī tev nebija pārāk satraucoša?” jautāja Sergejs.

“Nu, varbūt mazliet. Bet auglīga.”

“Jauki, ka tiki mums līdzi,” teica Sergejs. “Tu turējies ļoti labi.” Sergejs un Vasilijs nolūkojās, kā Natālija savāca mantas, uz atva­dām pamāja ar roku un pēc tam aizsoļoja pa piestātni uz ostu. “Skaista meitene,” komentēja Vasilijs.

“Jā,” vienaldzīgi noteica Sergejs.

“Un drosmīga. Dūša kā miets.”

“Tas tiesa, materiāls ir.”

“Klau, tev atkal vajadzētu sākt skatīties uz apkārtējām sievietēm, uzlikt aci, es domāju.”

“Viņa ir mana studente,” Sergejs aizvainojies noteica. “Un vismaz divdesmit gadus jaunāka par mani.”

“Daudziem ir jaunākas sievas.”

“Man ne un arī nebūs!”

“Tu nevari sērot visu atlikušo mūžu. Vecais, ir jau pagājuši trīs gadi!” “Apklusti, Vasilij!”

“Labi jau, labi,” teica Vasilijs. “Bet…”

“Ks par šo tēmu nevēlos runāt,” teica Sergejs. Tomēr noskatījās pakaļ Natālijai, kad viņa jau atradās tālu piestātnes galā. Meitene padeva ceļu vīrietim, kurš uzkāpa uz muliņa un nāca viņu virzienā. Vīrietis šķira pazīstams, un, kad viņš pienāca tuvāk, Sergejs bija izbrī­nīts, atpazinis paša priekšnieku Igoru Mihailovu. Kas gan viņu bija atvedis uz Norvēģiju — viņam taču vajadzēja būt Maskavā? Par Trumses universitātes un Širšova institūta kopprojekta iznākumu bija atbil­dīgs Sergejs. Mihailovam ar projektu vairs nebija nekāda sakara.

“Igor Petrovič,” Sergejs sarokojās ar Mihailovu. “Kam mums jāpateicas par tādu godu?”

“Varētu tev atkal piedāvāt vienu visai interesantu darbiņu ārze­mēs,” teica Igors.

“Ak tā! Un kur?”

“Indijā. Vai zini tādu iestādi kā National Institute of Ocean Tech­nology? Pazīstama arī ar saīsinājumu NIOT. Indijas Nacionālais jūras tehnoloģijas institūts.”

Sergejs pamāja.

“Tā ir slavena pētniecības iestāde. Ko viņi grib?”

“Viņi vēlētos aizņemties tavu jauno rotaļlietu,” teica Igors Mihai­lovs un pamāja ar galvu uz zemūdens pusi.

“Kādam nolūkam?” brīnījās Sergejs.

“Arheoloģiskajiem pētījumiem, kas veicami jūras dibenā. Tas, vis­maz pēc manām domām, izklausās interesanti.”

“Arheoloģiskajiem pētījumiem?” brīnījās Sergejs un nodomāja, ka tam jābūr saistītam ar kaut kādiem kuģu vrakiem. “Kurā vietā?” “Kambejas līcī.”

Sergejs brīdi padomāja.

“Kambejas līcis? Vai tas nav ziemeļos no Mumbajas, uz dienvi­diem no Gudžaratas?”

“Varētu būt. Turklāt es sapratu tā, ka tas būtu tieši Gudžaratas teritorijā.”

“Tātad kaut kas ir atrasts… Kambejas līcī?”

“Kaut kādas drupas. Acīmredzot zem jūras palikušas pilsētas.” “Nu protams. Tādu, izņemot pasakas, nekur nav.”

“Paskaties pats — es paņēmu līdzi dažas izdrukas.”

Igors atvēra portfeli, izvilka papīrus, un Sergejs sāka tos pārlapot: “… četrdesmit metru dziļumā Kambejas līča dibenā ģeometriskas figūras, kas atgādināja mākslīgus veidojumus un kas vēlāk izrādījās zem jūras līmeņa palikušu, ļoti senu pilsētu drupas,” lasīja Sergejs. “… drupu apveidi lielā mērā atgādina Harapas un Mohendžodāro pilsētas plānus… Abu pilsētu iedzīvotāju skaits acīmredzot ir bijis vis­maz tikpat liels kā Harapā, kurā ilgu laiku bija piecdesmit tūkstoši un tās uzplaukuma periodā — varbūt pat simt piecdesmit tūkstoši iedzī­votāju.”

Sergejs atdeva papīrus Igoram un noraidoši pakratīja galvu. “Drusku par daudz fantastikas. Nekas tamlīdzīgs nekad nekur nav atrasts. Vidusjūrā gan atrodas kādas nelielas romiešu pilsētiņas, kas kādreiz zemestrīču laikā ir nogrimušas jūrā, taču tajās bija, augstā­kais, daži tūkstoši iedzīvotāju. Un tās ir visai seklā ūdenī — tikai dažu metru dziļumā. Tās ir redzamas no ūdens virsmas. Bet šīs… Četrdes­mit metru dziļumā nevar atrasties aiz cilvēkiem palikušas drupas. Tas nav iespējams.”

Igors virpināja rokās papīru žūksni un lūkojās uz Sergeju. Viņa sejā bija nedaudz protestējoša izteiksme.

“Acīmredzot viņi būs atraduši tikai kādus neparastus dabas veido­jumus,” teica Sergejs. “Daži akmeņi bieži sašķeļas interesantā veidā, kā rezultātā rodas taisnleņķa akmens plāksnes, kas ļoti atgādina māk­slīgus veidojumus.”

“Tur nav nekā cita kā vien smiltis un saneši,” teica Igors un iebāza papīrus atpakaļ portfelī.

“Tu tātad neesi ieinteresēts?” viņš vēl pajautāja.

Sergejs pakratīja galvu.

“Nedomāju vis. Taču, tikai intereses dēļ, kāpēc viņi grib, lai kāds no mums turp dotos?”

“Viņi laikam jau pirms pāris desmitiem gadu līča dibenā atrada drupas, taču to izpētīšana ir virzījusies ļoti lēni naudas trūkuma un sarežģīto apstākļu, kā arī Indijas sociālo problēmu dēļ. Tagad viņiem ir izdevies noorganizēt pētījumiem papildu finansējumu un viņi vēlas no mums izīrēt zemūdeni.”

“Kādēļ? Kam viņiem vajadzīga zemūdene? Tada kā “Lomonosovs”?” “Acīmredzot apstākļi tur ir visai sarežģīti,” teica Igors un uzlūkoja “Lomonosova” prāvo korpusu. “Plūdmaiņu augstums var būt lielāks par desmit metriem. Viņi vēlas zemūdeni, kas bez bojājumiem spēj izturēt arī visai spēcīgus triecienus. Un tādu, kam ir lieli logi. Faktiski mans uzdevums ir tev izstāstīt, ka mēs ar viņiem līgumu jau esam noslēguši. Jautājums ir tikai par to, kurš dosies uz Indiju kopā ar “Lomonosovu”. Tev kā mašīnas attīstītājam ir priekšroka, ja vēlies braukt. Ja negribi braukt pats, nosūtīsim kādu citu.”

“Bet “Lomonosovs” dosies ceļā?”

“Baidos, ka tā. Tev taču nebūs tik grūti būt šķirtam no sava lolo­juma uz vairākiem mēnešiem?”

Sergejs neko neteica.

Igors piesēda uz piestātnes malas un aizdedzināja cigareti. “Uzsmēķēsi?”

“Lai iet!”

“Institūtam ārkārtīgi nepieciešami papildu ienākumi, taču es, tiesa, mazliet domāju arī par to, ka tu patiešām varētu gribēt turp doties,” teica Igors.

Sergejs lūkojās jūrā un neatbildēja.

“Ka tev vajadzētu mazliet pārmaiņu. Sergej, tu dzer par daudz. Tu smēķē par daudz… Šeit ir pārāk pelēks. Tāpat Maskavā. Pārāk daudz apmākušos dienu. Par daudz slapjdraņķa. Par daudz šķīdoņa uz ielām. Nospiedoši. Tu patiesi varētu uz neilgu laiku aizšaut no šejienes.” Igoram ir taisnība, domāja Sergejs. Šeit viss atgādināja Ludmilu. Viss. Paklāji, mēbeles, aizkari, trauki, istabas augi, gleznas… Tas viss bija daļa no viņu kopējās dzīves, un lielāko daļu no tā savulaik iegādājās Ludmila. Viņš pat nebija spējis iznīcināt Ludmilas drēbes. Joprojām. Vai aizdot tās prom. Viņš nebija spējis sevi uz to piespiest, lai gan tas droši vien būtu bijis pareizi un saprātīgi. Tā nu arī Ludmilas apģērbs viņam atgādināja to, kas ir bijis un ko viņš zaudējis. Arvien, kad viņš atvēra skapi, — katru reizi, katru dienu. Tāpat kā tik daudzas citas lietas. Viņš joprojām elpoja gaisu, ko viņi kādreiz bija elpojuši kopā, gulēja gultā, kurā viņi kādreiz bija gulējuši, vasaras svelmē svīda pa­lagos, uz kuriem mīlējoties viņi bija gremdējušies viens otra sviedros. Sergejam šķita, ka no tā visa jau pagājusi mūžība, tomēr vienlaikus tas joprojām bija arī ļoti tuvu.

Ak debess, no tā laika bija pagājuši diezin cik gadi, taču joprojām gandrīz katru dienu viņam šķita, ka atpazīst Ludmilas seju uz ielas vai kafejnīcā, vai kur nu kuro reizi, lai tikai secinātu, ka tas bija svešs cil­vēks, kura sejas līnija, tikai skatoties no kāda noteikta punkta, bija nedaudz atgādinājusi Ludmilu. Un katru reizi viņa sirds bija sākusi dauzīties, viņš bija sajutis kamolu kaklā un dažas neprātīgas sekun­des bija vēl vienu reizi cerējis, ka viss tomēr būs bijusi tikai murgaina kļūda un viss varētu kļūt kā iepriekš, ka viss tomēr varētu būt vēl labi.

Pēkšņi Sergejs atskārta, ka situācijas, kurās svešinieku sejas viņam atgādina Ludmilu, pēdējā laikā varbūt pat bijušas biežāk nekā agrāk tā vienkāršā iemesla dēļ, ka Ludmilas tēls, viņas žesti un mīmika, un tas, kā izskatījās viņas seja un ķermenis, atmiņā tomēr sāka izbālēt un kļūt arvien neskaidrāki. Sergejs saprata, ka, jo vairāk laika paies un jo neskaidrākas kļūs viņa atmiņas, jo biežāk pretimnācēja atbildīs viņa atmiņā noglabātajam tēlam. Ja vien viņš galu galā netiks vaļā no tā, kas reiz ir bijis.

“Ko teiksi? Vai vēlies ilgāku laiku pārdomām?” Igora balss atska­nēja it kā no tālienes.

Sergejs nopūtās. Varbūt viņam patiešām būtu labi doties uz Indiju. Uz Kambejas līci.

“Labs ir. Es braukšu.”

“Labs puika,” teica Igors. “Jā, tagad tu esi nopelnījis kausu alus.”

“Vietējie pēc tā tiešām mūs uzskatīs kā minimums par ķertiem,” teica Anna Lēna Jervinena.

Anna Lēna lūkojās uz savu vīru, kurš darbojās ap astoņus metrus augsto vēja ģeneratoru, un viņas balss izklausījās vairāk apliecinoša nekā sapīkusi. Tajā bija saklausāma arī palaidnīga izprieca, kas Kari Alanenu drusciņ kaitināja.

“Ja ne par pilnīgi trakiem,” turpināja Anna Lēna.

“Tā gan,” Kari norūca.

“No otras puses, es gan domāju, ka viņi pie tāda paša secinājuma ir nonākuši jau agrāk. Piemēram, tad, kad tu gandrīz nodedzināji māju līdz pamatiem.”

Dienvidos un dienvidrietumos pletās Hanko rietumu līča līdzenais leduslauks. Tikai šur un tur tik tikko varēja izšķirt melnbaltus pacēlu­mus. Tās bija attālas, lēzenu zemūdens klinšu veidotas salu grupiņas. Tomēr, neraugoties pat uz tām, viss balti mirdzošais ledainais līdze­nums izskatījās pēc atklātas jūras bez krastiem.

Ziemeļpusē atradās dažas mežiem apaugušas salas. Četrus kilo­metrus aiz viņiem atradās ar tumšu skujkoku mežu apaugušais Brūmarvas zemesraga krasts. Osi un sausie priedulāji izdalījās kā zemi un līdzeni plankumi, kuriem pa vidu vietām pacēlās augstāku klinšu saliņas. Dažu kilometru attālumā dienvidu pusē atradās Brūmarvas zemesraga spice — mazās Salpausselkes galamorēnas gals, kas atdalījās no platākajiem ošiem un iestiepās jūrā. Tālāk dienvidos bija redzams tās vecākais brālis — lielākā Salpausselke, kuras pēdējās jūras ūdenī

iestieptās smilšu strēles bija pazīstamas kā Hankoniemi zemesrags. Tās bija smiltis, ko savā laikā sanesa plūstošās ūdens masas no pāris kilometru augstā kontinentālā ledāja apakšas. Dienvidos ari ar neap­bruņotu aci tik tikko varēja saskatīt Hanko augstākās celtnes, nepa­rastas formas ūdenstorni, ostas celtņus, daudzdzīvokļu namu augšējos stāvus.

Laiks bija auksts un skaidrs. Zilajās debesīs peldēja tikai daži robaini mākonīši. Tie pārvietojās apbrīnojamā ātrumā. Vējam vajadzēja būt stiprākam par desmit metriem sekundē. Lai gan sals bija tikai daži grādi, spēcīgā vēja dēļ gaiss bija dzeļošs. Anna Lēna grieza seju prom no vēja, kad vien tas bija iespējams, jo jau dažās minūtēs ledainais gaiss sastindzināja vaigus pa pusei nejutīgus.

Ledus kristāliņu atstarotā gaisma žilbināja acis pat caur saulesbril­lēm. Lauka virsma bija kā nosēta baltām ledus rozītēm. Pēc Annas Lēnas domām, tās bija tik skaistas, ka viņai šķita nelāgi kāpt virsū ledus ziediem. Kaut viņa labi zināja, ka to skaistums bija īslaicīgs un gaistošs.

Pirms dažām stundām viņi ar kvadraciklu, kam bija uzliktas riepas ar radzēm, bija atvilkuši vēja ģeneratoru paredzētajā vietā. Ģenera­tora uzstādīšana, ņemot vērā laika apstākļus, bija gājusi pat pārstei­dzoši viegli. Kari šim nolūkam bija uzcēlis īpašus pamatus. Tie bija kā gigantiska skrūve, kuru tēraudeietajā ledū divu metru dziļumā ieskrū­vēja, izmantojot garas, cilvēka spēkiem pagriežamas sviras ar pietie­kamu celtspēju. Pēc tam vēja ģeneratoru ar nelielu ceļamkrānu uzcēla uz pamatiem un nostiprināja vietā.

Beigās bija izrādījies, ka visgrūtāk ir uzmontēt rotoru. Viņi bija spiesti ņemties ap to pusotru stundu, pirms ari pēdējais uzgrieznis bija savā vietā. Anna Lēna šausminājās, kad viņa domāja, ko aukstums varētu nodarīt Kari kailajiem, no pirkstaiņiem izlīdušajiem pirkstu galiem, kuri ik pa brīdim bija spiesti saskarties ar ledaino metālu. Laime, ka laiks tomēr nav aukstāks, prātoja Anna Lēna. Laime, ka arī gaisa mit­rums nebija īpaši liels.

“Tu taču vēl jūti pirkstu galus?” vaicāja Anna Lēna.

“Nav problēmu.”

“Vai zini, es par šo projektu varētu uzrakstīt žurnālam Mad Scientist[1],” pakalpīgi teica Anna Lēna.

“Paldies par to pašu mazumiņu,” noņurdēja Kari. “Tu gan esi varen izpalīdzīga.”

“Nevajadzēja uzkūdīt!”

Anna Lēna smīnot atcerējās, kā Kari pirms dažiem gadiem gandrīz nodedzināja viņu māju, izmēģinot izgudrojumu, kura mērķis bija pārvērst vēja ģeneratora savākto kinētisko enerģiju pa tiešo mājas apsildīšanai nepieciešamajā siltumenerģijā, nevis vispirms elektrībā. Notikums lai­kam būtu jāuzskata par situāciju, kad ziņa par viņu eksistenci patiešām bija izlauzusi ceļu vietējo apziņā. īstā izlaušanās, prātoja Anna Lēna.

“Žurnālā Mad Scientist nupat bija raksts par inženieri, kurš kli­mata sasilšanu grib atrisināt, izveidojot mākoņos papildu kondensācijas centrus tā, lai lāses kļūtu mazākas un nekristu lejā uz zemes,” stāstīja Anna Lēna. “Tam vajadzētu palielināt mākoņu skaitu un atvē­sināt klimatu.”

“Vai tu, lūdzu, nepadotu to uzgriežņu atslēgu?” Kari palūdza.

Anna Lēna padeva Kari nepieciešamo instrumentu.

“Vai tev vajadzēja šo?”

“To pašu.”

Anna Lēna nevainīgu skatu nolūkojās Kari darbošanās.

“Nu, bet aprēķinos tomēr nebija ņemts vērā tāds nenozīmīgs sīkums, ka plāna īstenošana pārtrauktu arī tā saucamos lietus tajos reģionos, ku­ros pašlaik šie mākoņi atbrīvojas no savas ūdens nešļavas,” Anna Lēna turpināja. “Un šie tā saucamie lieti — tie, jādomā, taču būs noderīgi cil­vēkiem. Vismaz tiem cilvēkiem, kuri kaut ko grib ēst vai dzert.”

“Labs darbs,” Kari ar ironiju izklaidīgi norūca.

Kari uzstādīja pie vēja ģeneratora augšdaļas piestiprināmo pulveriza­toru. Garās alumīnija trepes, kuru augšdaļā viņš mēģināja noturēt līdz­svaru, bīstami sazvājojās, un Anna Lēna traucās tās drošības dēļ satvert.

“Tas otrs inženieris grib atmosfērā izkaisīt daudz mazu ar ūdeņradi pildītu alumīnija bumbiņu,” stāstīja Anna Lēna. “Bumbiņas pacelsies virs atmosfēras un mainīs zemeslodes atstarotājspēju tik daudz, ka klimats kļūs vēsāks.”

Pulverizators, kuru Kari stiprināja pie vēja ģeneratora augšdaļas, atradās biezas, melnas plastmasas caurules galā. Caurule pazuda ejā, ko viņi bija izurbuši cauri divus metrus biezajam ledum. Parasti ledus pie Brūmarvas, protams, nebija divus metrus biezs. Kari uz ledus bija atzīmējis nelielu izmēģinājuma laukumu un visu ziemu gājis sūknēt uz tā ūdeni no ledus apakšas. Tādējādi bija izveidojies dažus ārus liels paugurs biezāka ledus, uz kura viņi tagad bija uzstādījuši Kari vēja ģene­ratora jaunākās versijas prototipu.

“Nu, bet vienīgā nelielā problēma būs tā, ka tad, kad bumbiņas beidzot pārsprāgs, ūdeņradis izplūdīs atmosfērā, reaģēs ar skābekli un izveidos…”

“Man šķiet, ka tu vēlies man kaut ko pateikt,” Kari atskārta. “Tikai to, ka tu taču noteikti būsi rūpīgi pārdomājis, kādas negai­dītas sekas varētu būt saistītas ar šo tavu ieceri? Tas ir tad, ja to sāktu īstenot pavisam nopietni.”

Ierīce, ko Kari uzstādīja uz ledus, bija neliela senā angļu—franču Enfīlda—Andro vēja ģeneratora versija. Kad ģeneratora rotors sāks griezties, centrbēdzes spēks no ledus apakšas sūknēs ūdeni, bet pie rotora spārnu galiem novietotie pulverizatori pārvērtīs ūdeni smalkā migliņā. Migla aukstajā gaisā gandrīz acumirklī pārvērtīsies mazās, baltās sniegpārsliņās, kuras atbilstoši valdošā vēja virzienam izplatī­sies pa ledus lauku.

“Tiesa, esmu centies ņemt vērā visas tās lietas, kuras man iešāvās prātā,” teica Kari. “Tomēr iepriekš neparedzamas sekas jau pēc defi­nīcijas ir tādas, ka tās iepriekš nevar paredzēt.”

“Nesāc nu tagad piekasīties. Bet es jau arī par to pašu — somiski sakot, tu tātad īsti nezini un arī nevari zināt. Vai man tad vajadzētu uzrakstīt to rakstu žurnālam Mad ScientistV'

“Ja šausmīgi vēlies. Ja vien tu atkal no manis neuztaisi varoni sa­vam jaunajam romānam. Turklāt to tu esi apsolījusi.”

Anna Lēna nopūtās.

“Tā ja. Un to solījumu esmu nožēlojusi, turklāt smagi. Joprojām ceru, ka tu mani no tā atbrīvosi.”

“Ak tā?”

“Jā, tu vienkārši esi pārāk labs romāna varonis, lai tevi neizman­totu. Varbūt mazliet klišejisks un, nenoliedzami, nedaudz arī pārāk jocīgs. Tātad tik dīvains, ka tas jau sāk pārsniegt ticamības robežas. Taču, neraugoties uz to, es teiktu, ka…”

“Kur gan es sev par apgrūtinājumu esmu atradis tādu velna sie­višķi?” nopūtās Kari. “Ko tu teiktu, ja es no tevis šķirtos un iegādātos sev jaunu sievu? Tādu mūsdienās ērti var dabūt kaut vai pa pastu pasūtāmo preču katalogā!”

“Uz priekšu! Kaut gan es domāju, ka tu tam esi pārāk slinks. Sie­vas maiņa ir visai darbietilpīga operācija. Turklāt tā būs tik lielā mērā dārga, ka tāds skopulīgs cilvēks kā tu diez vai pat tā dēļ…”

Kari neklausījās, bet koncentrējās, lai pievilktu pēdējo uzgriezni savā vietā.

“Ir gatavs,” viņš brīdi vēlāk teica. “Pamēģināsim, vai tas darbojas?” “Ja vien tu vispirms apsoli, ka šis izmēģinājums neizraisīs zemes­lodes bojāeju.”

“Varbūt tik daudz es varu apsolīt,” Kari nopietni teica. “Ks pat ne­domāju publiskot šo ideju. Vismaz ne šajā stadijā. Manuprāt, tieši tagad vajadzētu koncentrēties labākas enerģijas tehnoloģijas izstrādā­šanai, nevis ķimerēties ap šādiem niekiem.”

“Tādēļ jau tu esi koncentrējies uz šādu nieku meistarošanu,” iedzēla Anna Lēna. “Hallo, hallo — zemeslode sauc!”

“Šis ir paredzēts tikai kā savdabīga dzīvības apdrošināšana tam gadījumam, ja process kļūst nekontrolējams,” Kari aizstāvējās.

Anna Lēna joprojām skatījās uz Kari mazliet aizdomīgi.

“Tu tikko arī pati pieminēji, kādas lietas daži citi ir projektējuši ārkārtas situācijām,” skaidroja Kari. “Tie tevis pieminētie projekti nemaz nav no tā visbiedējošākā gala. Domāju, ka šis tomēr būs maz­liet maigāks un labāks veids, kā nokārtot jautājumu. Tātad gadījumam, ja situācija izvērsīsies tāda, ka ar izmešu samazināšanu vairs nebūs

gana. Jo pat mana ideja īstenībā neko nemainīs. Tā tikai saglabās iepriekšējā stāvoklī noteiktas lietas, aizkavēs to pārmaiņas.”

“Var jau būt, ka tas ir tā, kā tu saki,” visai neieinteresēti piekrita Anna Lēna.

Kari izņēma šķērsli, kas turēja rotora spārnus uz vietas. Pēc tam pagrieza rotoru pret vēju, un tā spārni sāka griezties arvien pieaugošā ātrumā. Brīdi vēlāk vēja ģeneratora spārnus vairs nevarēja saskatīt. Vienīgais, ko acs spēja izšķirt, bija gluži kā desmit metrus plats aplis gaisā. Anna Lēna zināja, ka tie ir redzes maldi, kuri pamatojās uz cilvēka acu nepilnīgo novērošanas spēju. Parādību viņa bija redzējusi daudzas reizes arī agrāk. Tik un tā, viņasprāt, tas joprojām bija saviļ­ņojoši.

Pagāja vairākas sekundes, pirms jūras ūdens sāka celties no ledus apakšas. Pulverizators nošņācās, un no tā sāka šļākties ūdens, kas sadalījās smalkā migliņā. Sākumā mazā un plānā straumītē, bet pēc tam kā strūkla, kas izstiepās vairāku metru augstā un desmitiem metru garā lokā. Lielākā daļa miglas tūlīt sasala ledus kristālos, kuri nepa­spēja pieskarties apakšā gaidošajam ledus laukam, kad vējš tos jau bija parāvis sev līdzi.

“Tas darbojas,” teica Anna Lēna, un viņas kritiskā nostāja uz brīdi atkāpās aizrautības priekšā.

Kari seja laistījās apmierinātībā.

“Es teiktu, ka… divdesmit litri sekundē, varbūt. Ar prototipu, kura spārni ir piecus metrus gari… Ja spārni ir piecdesmit metru gari, va­ram runāt par simt reizes lielāku jaudu un tad varbūt spēsim sūknēt sekundē jau pāris tonnu, kad vēja ātrums būs… Tam vajadzētu jau pietikt.”

Zemu virs ledus virsmas vējam līdzi joņojošais vižņu mākonis stie­pās arvien garāks — sākumā dažu simtu metru un vēlāk vismaz divu kilometru garumā. Tad tas pēkšņi pārtrūka. Vēja ģeneratora rotors joprojām ātri griezās, bet no pulverizatora ūdens vairs nenāca.

“Kad tevi piķis!” Kari nolamājās un devās pie ģeneratora.

“Esi uzmanīgs!” sauca Anna Lēna. “Rotors griežas visai spēcīgi.”

“Paldies par informāciju!” Kari ironiski atbildēja un atkal uzrāpās pa trepēm.

“Kas notika?” Anna Lēna gribēja zināt.

“Pulverizators ir aizsalis. Tas ir pavisam aizdambējies.”

“Tagad sals nav vairāk par piecpadsmit grādiem. Tuvu ziemeļpo­lam var būt daudz vairāk,” turpināja Anna Lēna.

Kari norāpās pa trepēm.

“Esmu par to nepatīkami pārsteigts,” skābi noteica Kari.

“Iecere tātad nevar darboties?” jautāja Anna Lēna.

“Vismaz ne šādā veidā. Jāizmēģina kaut kas cits.”

“Kā, piemēram?”

“Es vēl nezinu.”

Anna Lēna šaubīgi apskatīja ar lielām pūlēm uzslieto vēja ģenera­toru.

“Un ģenerators? Vai mums tas jāņem līdzi?”

Kari pakratīja galvu.

“Lai paliek šeit. Paņemsim tikai pulverizatoru.”

Anna Lēna un Kari iekrāva instrumentus un citas līdzņemamās man­tas sniega motociklā. Kari nostiprināja rotoru tā, lai tas vairāk neva­rētu griezties līdzi vējam.

Kad viņi atkal bija mājās, Kari iekurināja kamīnu. Ārā bija tik auksts, ka dūmvads vilka uzreiz, un mirkli vēlāk uguns jau priecīgi un mājīgi dega. No dūmvada skanēja vienmērīga, nomierinoša rūkoņa. Kari apsēdās atpūtas krēslā un domīgi vērās ugunī. Anna Lēna viņam atnesa groku ar rumu.

“Paldies,” teica Kari. “Es tomēr laikam nebūšu nekāds Tomass Alva E.”

“Nu, to vēl nevar pateikt. Ideja var būt svarīga.”

“Es tam īsti neticu.”

“Vai tas tevi dara bēdīgu?”

“Nepavisam ne.”

“Vai tiešām?”

Kari brīdi neatbildēja.

“Nu jā,” tad viņš noteica. “Laikam jau man mazliet ir žēl.”

Anna Lēna gaidīja, vai Kari nepiebildīs vēl kaut ko.

“Es īsti nezinu, vai vispār jebkad esmu veicis kaut ko, kas ir bijis patiesi noderīgs,” Kari nopūtās. “Tas ir, par ko droši zinātu, ka no tā cilvēkiem ir vairāk labuma nekā kaitējuma. Es nez kāpēc biju iedo­mājies, ka šī lieta varētu būt kaut kas tamlīdzīgs.”

“Kā tu vari būt tik drošs par to?”

“Es nemaz nevaru būt drošs. Kā tad es to varētu? Tomēr šķiet, ka arī no šī galu galā nekas neiznāks.”

“Nu, bet tas taču bija tikai pirmais izmēģinājums,” teica Anna Lēna. “Vai tev ir kādas idejas, ko mēs varētu nākamreiz izmēģināt?” Pirms atbildēt, Kari kādu brīdi raudzījās kamīna liesmās.

“Esmu domājis… Varbūt mēs varētu izmantot daļu vēja ģenera­tora saražotās enerģijas elektrības ražošanai. Ja mēs pulverizatoru ap­sildītu ar elektrisko strāvu, tad tas varbūt neaizsaltu arī lielākā salā.” “Izklausās labi,” iedrošināja Anna Lēna.

“Vai arī es varētu līdzās novietot mazāku vēja ģeneratoru, kas ra­žotu siltumenerģiju. Tas varētu būt vēl labāks risinājums. Piemēram, vertikālo vēja ģeneratoru. Tie tik viegli nesasalst.”

“Tātad divus dažādus vēja ģeneratorus?”

“Jā.”

“Lielāku un mazāku? Un mazākā uzdevums būtu tikai aizkavēt lielākā aizsalšanu?”

“Tā varētu būt viena iespēja.”

Kari malkoja groku un skatījās, kā liesmas laiza pagales.

“Kā tu domā, vai tas varētu darboties?” Kari klusi, gandrīz kaut­rīgi vaicāja.

“Manuprāt, tas izklausās pēc risinājuma, kas pavisam labi varētu darboties,” Anna Lēna atbalstīja. “Vismaz to noteikti vajadzētu pamē­ģināt.”

“Bet var arī būt, ka to plastmasas cauruli vajadzētu kārtīgi izolēt. Tā, lai ūdens nepaspēj atdzist tikmēr, līdz tas nokļūst līdz pulverizato­ram,” Kari prātoja. “Rīt es varētu padomāt, kā vajadzētu taisīt

nākamo izmēģinājumu… Varbūt jau varēšu uzmeistarot arī kādu versiju. Pirmo prototipu. Vai vismaz rasējumu.”

“Laba doma!”

“Ja darbošos pietiekami ātri, varbūt paspēsim to izmēģināt, pirms ledus būs nokusis. Pa to laiku, kamēr vēl ir sals.”

3

Kad Sergejs pamodās, debess pamale laistījās dzeltenos, oranžos un sarkanos toņos un saule kā sarkana bumba tikko bija sākusi gaitu pāri melnajai zemei. Kad kļuva mazliet gaišāks, Sergejs redzēja, ka lidmašīna atrodas virs Afganistānas cilu kalniem. Viņš skatīja fantas­tiskās formas, varenās, simtiem metru augstās, pilnīgi taisni uz leju krītošās vai reizēm pat augšup izliekušās klinšu plaknes un neskaitā­mās virtenes, ko veidoja mazas, smailas virsotnes. Lūkojoties uz tām, viņam bija viegli saprast, kāpēc Padomju Savienības armijai, nerau­goties uz sīkstiem mēģinājumiem, savulaik bija tik grūti salauzt tai pretimstāvošo modžahedu pretestību. Vai kādēļ ASV armijai savā, vēl ilgākā karā, nebija veicies daudz labāk.

Mazliet vēlāk kalni kļuva zemāki un pēdējie ledāji palika aiz mu­guras. Lidmašīna veica starpnolaišanos Karači. Kad tā traucās pa skrejceļu, temperatūra salonā ātri pacēlās vismaz desmit, piecpadsmit grādus. Tiesa, šķita, ka kondicionētājs darbojas, taču, neraugoties uz atvēsinošo gaisa strūklu, Sergejs drīz pamanīja, ka svīst kā pirtī.

Kad lidmašīna pacēlās no jauna, temperatūra nokritās un salonā atkal bija vēsāks. Pēc neilga laika lidaparāts šķērsoja Indas upes ieleju. Sergejs skaidri redzēja Indas sanesto trijstūrveida deltu, vairākas to šķeļošas, paralēlas upju gultnes un jūras krastu.

Drīz vien viņi nonāca virs lielā Dienvidāzijas tuksneša. Kad viņš lūkojās lejup, redzēja zemas un garenas te sarkanīgas, te dzeltenīgas smilšu kāpas. Tās atgādināja sastingušu viļņu galotnes. Starp tām šur un tur bija nelieli ciemi un vietām arī pa retai kokaudzei. Ciemi bija

izvietojušies neticami blīvi. Kā gan smilšu tuksnesī varēja būt tik liela apdzīvotība?

Sergejs iemiga un, kad viņš atkal atvēra acis un palūkojās laukā pa iluminatoru, ieraudzīja zilu jūru, kas bija nosēta neskaitāmiem ma­ziem, baltiem pleķīšiem. Īstenībā tiem vajadzēja būt lieliem, varbūt vairāku metru augstiem gurdviļņiem. Sergejs redzēja arī Eirāzijas kon­tinenta krasta līniju. Vispirms tā ilgi virzījās gandrīz taisni, bet tad pēkšņi meta asu pagriezienu uz augšu un izveidoja savdabīgas formas pussalu, kas nedaudz atgādināja ziloņa ausi. Pussalas abās pusēs bija garš un šaurs fjordveidīgs līcis.

Sergejs no sēdek|a kabatas paņēma aviokompānijas žurnālu un at­vēra karti. Viņš saprata, ka skatās uz Katjavaras pussalu. Un tai pilsē­tai, kas bija saskatāma uz pussalas ārmalas, tātad jābūt Porbandarai. Pirms vairāk nekā simt gadiem tā vēl bija neatkarīga valstiņa. Mūsdie­nās tā vislabāk bija pazīstama ar to, ka Mahātma Gandijs tur savulaik bija piedzimis kā Porbandaras ministru prezidenta dēls.

Sergejs ziņkāri aplūkoja ainavu. Pussalas apveidi atklāja, ka tā bija lielas upes sanesta delta. Upe tomēr nekur nebija redzama. Vai tā bija kāda Indas upes sena, tagad izžuvusi gultne? Nē, tas nešķita iespējams. Starp Indu un Katjavaras pussalu atradās vairākas augstu pakalnu rindas. Vai varbūt tos jau vajadzētu dēvēt par zemiem kalniem? Inda nekādā veidā nebūtu varējusi tecēt tiem garām austrumu pusē. Kādai citai upei kādreiz bija jāieplūst jūrā no Himalajiem starp šiem neliela­jiem kalniem un Aravali grēdu, kas stiepās no Deli piekrastes virzienā.

Sergejs pamanīja, ka, lai gan Katjavaras pussalai pamatvilcienos bija tādi paši apveidi kā Indas deltai, tā vismaz vienā ziņā izskatījās pavisam atšķirīga. Pārdomājot to rūpīgāk, Sergejs saprata, ka Katjavara šajā ziņā laikam vispār būs atšķirīgāka nekā jebkura cita upes grīva, ko viņš jebkad no lidmašīnas redzējis.

Tās citādība slēpās tajos divos garajos un šaurajos fjordveidīgajos līčos, kuri pussalas abās malās iestiepās dziļi iekšzemē. Fjordiem būtu vajadzējis rasties ledus laikmeta beigās, kad kontinentālā ledāja kušana bija pacēlusi jūras līmeni. Tādi paši fjordi droši vien savulaik bija

radušies arī citu lielo upju grīvās, taču vēlāk upju līdznestās zemes tos aizpildījušas.

Katjavaras fjordi tomēr nebija aizvilkušies ar sanešiem, aizpildīju­šies ar smiltīm. Tam vajadzēja būt notikušam tāpēc, ka upe, kas savu­laik bija radījusi pussalu, vairs neeksistēja. Himalajos vēl ledus laikmeta beigās vajadzēja būt lielam kontinentālam ledājam. Tā kušanas ūdeņi droši vien bija dzemdējuši lielu upi, kas vēlāk izžuvusi.

Sergejs no somas izvilka labāku karti un izklāja to uz ceļgaliem. Viņš aplūkoja rūpīgāk pussalas abās pusēs redzamos iegarenos, krau­jos un stūrainos līčus. Augstākais fjords, kas stiepās no dienvidiem uz ziemeļaustrumiem, pilnīgi noteikti bija Kačas līcis. Bet apakšējam — gandrīz ziemeļu—dienvidu virzienā novietotajam — līcim, kurš visu Gudžaratas štatu sadalīja turpat uz pusēm, vajadzēja būt Kambejas līcim jeb pa indiešu modei Khambhātas līcim. Tatad viņa īstajam ceļamērķim. Un tā nedaudz lielākā pilsēta līča ziemeļaustrumos noteikti būs Baroda, bet pilsēta līča austrumu piekrastē — Surata. Vēl nedaudz tālāk, pāris simtu kilometru uz dienvidiem no Suratas, tātad būs Mumbaja — pilsēta, kurā nolaidīsies viņa lidmašīna.

Līdz tam vēl bija laiks, un Sergejs aizvēra acis. Viņš pamodās tikai tad, kas paziņojums aicināja pasažierus piesprādzēt drošības jostas un novietot sēdekļu atzveltnes vertikālā stāvoklī. Lidmašīnai nolaižoties, salonā sāka ielauzties silts, mitrs gaiss. Kad Sergejs izkāpa no lainera, viņš piemeta, ka temperatūrai vajadzēja būt vismaz trīsdesmit grā­diem pēc Celsija, varbūt pat vairāk. Pasu un bagāžas pārbaude paņēma laiku. Rindas bija garas. Halles un gaiteņi pie pārbaudes punktiem bija pilni ar cilvēkiem, kas pārsvarā šķita Dienvidāzijas izcelsmes. Venti­latori, kas griezās pie griestiem, velti mēģināja noturēt temperatūru paciešamās robežās. Sergejs sajuta, kā pa sāniem sāk tecēt sviedri. Arī mugura drīz bija tik slapja, ka krekls pielipa pie ādas un sviedru lāsī­tes sāka kost acīs. Vienīgais nelielais mierinājums bija tas, ka svīda arī vietējie. Pūlī bija saklausāmas vairākas valodas. Sergejs bez angļu valo­das ar asu indiešu akcentu izrunā atpazina vismaz marathi, hindi un gudžarati valodu. Kā angļu valoda ar indiešu akcentu, tā arī kaut kur no tālienes plūstošā mūzika, kas ne tuvu neizklausījās pēc rietum­nieciskas, atmodināja Sergejā atmiņas par iepriekšējiem ceļojumiem, kas dīvainā veidā lika sajusties drošībā. Pēkšņi šķita, it kā pēc ilgas prombūtnes viņš būtu atgriezies mājās.

Cik gan ilgs laiks pagājis, kopš viņš pēdējo reizi bija Indijā? Viņš šajā valstī divas reizes bijis komandējumā, kad vēl nebija precējies un bija Maskavas avīzes ārzemju korespondents. Pēc tam, daudz vēlāk, kad bija kļuvis par zemūdeņu inženieri, viņš šeit bija viesojies kopā ar Ludmilu — vienu reizi Ziemeļindijā, Deli un Himalajos, un vienu reizi Dienvidindijā, Keralā un Tamilnadā.

Kad Sergejs uz Indiju bija atceļojis pirmo reizi, ieraudzītais pamatā bija tieši tāds, kā viņš bija iztēlojies. Bet šo un to literatūras ietekmē viņš bija sapratis pilnīgi nepareizi. Viņš jau labu laiciņu iepriekš domās bija sagatavojies sastapties ar dziļu nabadzību, kropliem un smagi slimiem cilvēkiem. Viņš bija zinājis, ka satiks daudzus, kuru acis būs aizvilktas ar necaurspīdīgu kataraktas plēvi, lai gan tās novēršana ar operācijas palīdzību būtu izmaksājusi tikai pāris desmitu dolāru. Viņš bija zinājis, ka satiks cilvēkus, kuru ekstremitātes būs šausminoši izkrop­ļotas kā sekas elefantiāzei vai senam nelaimes gadījumam un tā nepiln­vērtīgai ārstēšanai. Viņš bija sapratis, ka redzēs ne tikai tūkstošiem, bet droši vien pat miljoniem cilvēku, kuri jau nosacīti jaunos gados būs zaudējuši visus zobus vai vismaz lielu daļu no tiem. Sergejs bija zinā­jis, ka viņš Indijā gandrīz neizbēgami redzēs arī līķus: bēru gājienos, dedzināšanas rituālos, reizēm pat ielās vai upju līčos un sēkļos.

Lai gan viņš bija zinājis, ka to visu redzēs, tomēr skatīt savām acīm bija pavisam kas cits nekā stāstītais. Saskaršanās ar Indijas realitāti vien­laikus tās skaistumā un šausmīgumā viņam bija satriecošs piedzīvo­jums tieši tāpat, kā tas bijis daudziem cilvēkiem pirms viņa.

Tomēr Indija Sergeja prātā pirmām kārtām bija palikusi kā neizdi­bināma mīkla, kā vieta, virs kuras plīvo neredzams, taču tik un tā visu laiku klātesošs noslēpumainības plīvurs. Toreiz viņam bija ļoti grūti aptvert to, kas īsti radīja šo spēcīgo misticisma un mīklainības noskaņu. Sajūta, ka viss nebija tā, kā tam vajadzētu būt.

Tiesa, Sergejs bija zinājis, ka viņš nav vienīgais cilvēks, kurš Indiju sajutis tādā pašā veidā. Taču pagāja ilgs laiks, pirms viņš bija sācis sa­prast, kas viņu bija nomocījis. Toreiz oficiālā historiogrāfija vēl bija apgalvojusi, ka Indijas pirmās civilizācijas radušās pirms četrarpus tūkstošiem gadu. Arī tas gan nebija nekāds īsais laika periods, taču attiecībā uz Indiju tas tik un tā bija šķitis kaut kā… nepareizi, pārāk maz. Jo Sergejs bija apmeklējis arī daudzas citas zemes ar garu vēsturi un tūkstošiem gadu seniem monumentiem. Jo ilgāk kādā teritorijā biju­šas cilvēku veidotas civilizācijas, jo dziļākas pēdas vēsture bija atstā­jusi uz visu apkārtējo. Grieķijā, Romā un Meksikā mūžsenās celtnes un pieminekļi bija redzami visās malās, pat visai neparastās un negai­dītās vietās. Kad viņš pastaigājās starp Romas jauno laiku ēkām, aiz nākamā ielas stūra pēkšņi atradās divus tūkstošus gadu veca strūkl­aka. Vai, kad zemnieks ara lauku, viņš katru pavasari arkla atstātajās vagās varēja savākt jaunu ražu ar mūžsenām podu lauskām.

Taču Indija šķita sena, pat salīdzinot ar šādām kultūras zemēm. Un nevis tikai sena, bet mūžsena. Neaptverami sena. Grieķijā, Romā un Meksikā tūkstošiem gadu vecas celtnes novērtēja kā senatnes kultū­ras pieminekļus. Indijā tūkstošiem gadu vecas drupas atradās it visur, desmitiem un simtiem tūkstošu. Dažas pilsētas bija kā milzīgi, dzīvi muzeji. Vēl pirms vairākiem desmitiem gadu dažos rajonos bija pavi­sam pierasta lieta paņemt no senas celtnes sienām vismaz piecus tūk­stošus gadu vecus apdedzinātus ķieģeļus un izmantot tos jaunu māju vai noliktavu ēku būvmateriāliem. Koloniālās Indijas laikos briti, būvēdami dzelzceļus, bija sagatavojuši pamatni ar šiem pašiem mūžse­najiem un pārsteidzoši izturīgajiem māla ķieģeļiem, kuri Pakistānas, Radžastānas un Gudžaratas smiltīs bija atrodami miljoniem, miljar­diem. Zem senajām pilsētām bieži tika atrastas arvien jaunas vēl vecāku, sen aizmirstu pilsētu drupas. Zem dažām pilsētām varēja atrasties des­mit vai divdesmit tajā pašā vietā agrāk bijušu pilsētu drupas kā mil­zīgi biezs, kārtu kārtām veidots nogulumu slānis. Tā, it kā tajā vietā tūkstošiem un atkal tūkstošiem gadu laikā būtu plūdusi nevaldāma cilvēciska straume, kura katru gadu aiz sevis atstājusi plānu podu lausku, kaulu un citu cilvēku apdzīvotības liecinieku slānīti. Kā lielas upes ikgadējie musonu plūdi.

Sergejs jau uzreiz pēc pirmā ceļojuma bija pārliecināts par to, ka Indijas civilizācija neapšaubāmi ir pasaulē vecākā. Tomēr viņa pārlie­cība par to drīzāk bija intuitīva, jo vēsturnieki un arheologi toreiz šajā jautājumā vēl pieturējās pie atšķirīgiem uzskatiem.

Taču tad, kad Vēdas bija lasītas mazliet rūpīgāk, visai drīz bija noskaidrojies, ka vecās teorijas par Vidusāzijas nomadu tautām nevar būt patiesas. Jo Vēdu rindās elpoja jūra. Tās bija pilnas ar norādēm uz jūru un jūrniecību, kuģiem un okeāna iemītniekiem. Vienlaikus aprē­ķini par Indas-Sarasvatī kultūras senāko pilsētu vecumu mainījās līdzi tam, kā arheologi ierakās arvien dziļāk zem senajām pilsētām paliku­šajos kultūrslāņos.

“Esiet sveicināti Indijā!” teica muitas ierēdnis un atdeva Sergeja pasi.

Sergejs iegāja sagaidīšanas zālē un paraudzījās apkārt. NIOT bija paziņojis, ka nosūtīs kādu viņam pretī. Tatad vienīgā problēma bija atpa­zīt, kurš no tiem, kas atnācis sagaidīt ielidojošos pasažierus, bija ieradies viņa dēļ. Viņa priekšā atradās biezs mūris, ko veidoja dievs vien zina cik daudzi simti sagaidītāju un tuvinieku. Daudziem bija līdzpaņemti papīra vai papes gabali, uz kuriem bija lasāmi uzņēmumu, organizāciju, iestāžu nosaukumi vai cilvēku vārdi. Sergejam acīs netrāpījās lapa, uz kuras būtu bijis viņa vārds, Širšova institūta vai arī NIOT nosaukums.

Uz brīdi Sergeja skatiens apstājās pie tirkīzzilā, raibā zīda sari ģēr­bušās sievietes, un viņam vajadzēja piespiesties, lai turpinātu meklēšanu, jo sieviete pat pēc Indijas mērauklas bija satriecoši skaista. Sergejs ievē­roja milzīgi lielās, tumšās acis un spoži melnos matus teju līdz viduk­lim. Tādu sieviešu nav nekur citur kā vien Indijā, viņš nodomāja. Tad sieviete pēkšņi pievērsa skatienu Sergejam un devās uz viņa pusi.

Kas tad nu? Vai es uz viņu blenzu tik ilgi, ka viņa jūtas aizvainota? Sergejs satraucās. Tas nešķita ticami. Kad Sergejs viņu bija aplūkojis, sieviete bija skatījusies pavisam citā virzienā.

“Namaste,” sieviete sveicināja Sergeju. “Jūsu vārds taču ir Sergejs Saveļņikovs?”

Sergejs pamāja.

“Tā ir. Kā jūs mani atpazināt?”

“Sameklēju internetā jūsu fotogrāfiju. Mani sauc Amrita Desai,” teica sieviete.

“Doktore Desai?” Sergejs izbrīnījies vaicāja.

Amrita Desai smējās par Sergeja samulsumu. Sergejam patika viņas smiekli — tajos skanēja patiess un burbuļojošs prieks, kas viegli pie­līp citiem.

“Atvainojiet par smiešanos, bet jūsu sejas izteiksme… Jūs laikam gaidījāt vīrieti.”

“Jā, biju domājis, ka Dienvidāzijas kultūra ir visai vīrišķīga un ka tik svarīgas pētnieciskas programmas vadītājs visticamāk būs…”

Amrita Desai pamāja.

“Jā, jā, tā tas visticamāk ari būtu. Tomēr tagad situācija nepavisam nav tik slikta, kā pārējā pasaulē varbūt domā. Mums taču jau ir bijušas pāris sievietes arī valdības vadītājas. Bangladešā un Šrilankā ir bijušas vēl vairāk un arī Pakistānā viena. Šajā ziņā mēs, šķiet, būsim tikuši krietni tālāk nekā daudzas Eiropas Savienības dalībvalstis.”

“Nerunājot nemaz par Krieviju.”

Amrita smējās atkal.

“Kad Krievijai būs pirmā sieviete prezidente?” jautāja Amrita. “Kā jūs domājat?”

“Ai, to ir viegli paredzēt,” teica Sergejs. “Kaut kad šajā gadu tūk­stotī. Tiesa, vēl ne nākamajās vēlēšanās.”

Amrita priecīgi skatījās uz viņu.

“Tad jau jums ir cerības. Tūkstoš gadu vēl nav stipri ilgs laiks. Var­būt iesim? Tu droši vien gribi redzēt savu apmešanās vietu? Vai tā ir tava vienīgā soma?”

Sergejs pamāja, un viņi devās uz autostāvvietu.

“Tu ceļo tiešām vieglā ekipējumā.”

“Domāju, ka nopirkšu šeit klimatam piemērotāku apģērbu.”

Sergejs nedaudz samulsis atcerējās, ka diezin cik gadus nav bijis apģērbu veikalā. Kādreiz Ludmila viņam bija pirkusi jaunas drēbes, bet Sergejs pats no tā neko lielu nesaprata. Kādēļ rūpnīcām bija jāražo tik sliktas drēbes, ka tās nebija izturīgas un nodila līdz caurumiem? Kad, kārtojot ceļasomu, viņš bija pārskatījis savu garderobi, nāca atklāsme, ka tikai neliela daļa apģērba gabalu, pat raugoties ar aizmiglotu skatu, bija ievietojami, tā teikt, izejamo kategorijā. Un arī tie pārsvarā bija paredzēti aukstākiem klimatiskiem apstākļiem nekā Indijā — Krievi­jai, Grenlandei un ziemeļu jūrām.

“Automašīna ir tur,” norādīja Amrita. “Tas sarkanais maruti.” Sergejs atgaiņāja nostāk cerību pilnos somu nesējus un apmešanās vietu piedāvātājus. Ārā bija gandrīz tikpat karsts kā iekšā, tomēr, ne­raugoties uz svelmi, Sergejs sajuta, ka garastāvoklis uzlabojas un ka viņu ilgstoši mocījusī smagā depresija pēkšņi atslābinās — vismaz kādu kripatiņu. Viņam šķita, ka Indijā viņš varētu justies labi.

Amrita atvēra maruti bagāžnieku, un Sergejs tajā iecēla savu vie­nīgo čemodānu.

“Tad nu atliek tikai doties ceļā,” teica Amrita.

“Ko tad šis rumaks dzer?” interesējās Sergejs.

“Attīrītu biometānu.”

“Kur es apmetīšos?” gribēja zināt Sergejs.

“Mums ir dažas istabas viesiem pavisam tuvu Narimanpointas ostai. Vienu no tām esam rezervējuši tev. M. V. Sagar Paschmi — mūsu pēt­niecības kuģis — šobrīd atrodas ostā. Varēsi aplūkot arī to, ja vēlēsies.” “Kur tu pati dzīvo?”

“Bandrā. Tā atrodas pusceļā starp Narimanpointu un lidostu.” “Vai sūtījums ostā jau ir pienācis?”

“Tu domā “Lomonosovu”?”

Sergejs pamāja.

“Sūtījums ir ostā, un, pēc mūsu saprašanas, tas transportēšanas laikā nav bojāts,” teica Amrita un pasmējās par Sergeja acīmredzamo at­vieglojumu. “Zemūdene tev laikam ir ļoti nozīmīga?”

“Domāju, ka tā varētu teikt,” Sergejs piekrita.

Satiksme kļuva arvien dzīvāka. Pa savienojošām braukšanas joslām no citām maģistrālēm viņiem līdzās un aizmugurē plūda automašīnas, līdz gandrīz visas joslas bija pilnas ar mašīnām, kas brauca uz pilsētas centru. Sergejs ievēroja, ka pārsteidzoši liela daļa spēkratu bija dzeltenmelni raibi — nedaudz veclaicīga paskata taksometri. Autobusi bija izrotāti — pilni ar līkumotiem, košās krāsās izkrāsotiem ciļņiem. Sa­tiksmes plūsmā netrūka arī motorolleru. Ķiverotiem vīriem aiz mugu­ras bieži sēdēja sieviete — acīmredzot sieva vai draudzene. Palaikam izskatījās, ka uz tā paša motorollera pārvietojas visa ģimene, ieskaitot bērnus.

“Mumbaja kopš tā laika, kad te biju pirmo reizi, ir mainījusies,” secināja Sergejs. “Tas bija vai nu deviņdesmitajā gadā, vai pirms tam. Tad mēs vēl bijām padomju pilsoņi, un toreiz lidostas ceļa malās bija vismaz simt tūkstoši uz ielas vai teltīs mītošu cilvēku. Un daudz tādu, kas dzīvoja betona aku grodos.”

“Būtu patīkami, ja varētu teikt, ka Mumbajā vairs nav bezpajumt­nieku,” teica Amrita. “Tomēr viņu joprojām ir daudz. Viņi tikai ir pa­dzīti no centra un no šī ceļa, kas ved no lidostas. Lai Mumbaja izska­tītos mazliet mūsdienīgāka, nekā tā īstenībā ir.”

“Cik daudz cilvēku tagad šeit dzīvo?”

“Pilsētas tēvi būtu ļoti apmierināti, ja kāds viņiem to spētu izstās­tīt. Visticamāk, starp divdesmit un divdesmit pieciem miljoniem.” Viņiem labajā pusē sāka plesties šaurs jūras līcis. Tā otrajā krastā atradās rinda augstu, torņveidīgu daudzstāvu ēku. Priekšā pa labi iz­dalījās Indijas okeāna lielā un bezgalīgā, spoži zilā mugura. Jūrā bija redzams liels kravas kuģis. Tas izskatījās pēc tankkuģa. Tālāk vīdēja citi kuģi.

“Tas daudzstāvu ēkas līča otrajā krastā atrodas vēl Bandrā,” skaid­roja Amrita. “Es dzīvoju tur.”

“Lieli kuģi,” atzina Sergejs. “Ko tie pārvadā?”

“Tie no jūras transportē attīrītu biometānu. Ar gāzi, kas rodas no pilsētas pašas atkritumiem, nepietiek.”

“Interesanti.”

“Mazākie kuģi savāc jūraszāles, ko audzē peldošās plantācijās virs jūras ūdens virpuļiem, un ar vienkāršu presi izspiež no tām mitrumu.

Pēc tam tie nogādā jūraszāles uz lielajiem kuģiem, uz kuriem ir rūpnī­cas. Uz rūpnīcu kuģiem jūraszāles noslēgtos konteineros tiek sadalītas biogāzē. Tad gāzi attīra, metānu sašķidrina un pārsūknē šādos tank­kuģos. Kā pārstrādes blakusprodukts rodas mēslojums.”

“Vai visa gāze ir paredzēta tikai Mumbajas vajadzībām?” “Protams, nē,” Amrita papurināja galvu. “Daļu izmanto šeit, tomēr vairums pa gāzes cauruļvadiem plūst uz citām Indijas pilsētām un Pa­kistānu.”

Tagad braucamo uz ceļa bija tik daudz, ka visas joslas bija nosegtas ar vienlaidus automašīnu rindām tik tālu, cik vien acs sniedza. Ātrums samazinājās, un pēc neilga brīža viņi līda uz priekšu tikai nedaudz ātrāk par kājāmgājēju.

“Ģeogrāfiskais izvietojums mums sagādā daļējas problēmas,” skaid­roja Amrita. “Mumbaja kādreiz bija sala. Tagad tas ir ar kontinentu savienots garš zemesrags, kas spices virzienā sašaurinās. Mumbajas vecais darījumu centrs Narimanpointa atrodas pašā zemesraga smailē.” “Daudz debesskrāpju,” atzīmēja Sergejs.

Amrita pamāja.

“Mumbaja ir visas Dienvidāzijas ekonomiskais centrs. Zeme pie Narimanpointas palaikam ir vērtīgāka nekā Tokijā vai Manhetenā.” “Nevar būt!”

“Centrā arī tagad nevar dabūt pat mazu dzīvokli par diviem mil­joniem dolāru.”

“Tu dzen jokus,” Sergejs neticīgi teica.

Viņiem pa kreisi palika kāda ļoti liela, balti krāsota celtne.

“Tā ir Mumbajas dzelzceļa stacija,” stāstīja Amrita. “Un tur tās nelielās ieliņas ir nelāgu slavu ieguvušās Kamatipuras šķērsieliņas. Prem­jerministrs Morarji Desai mēģināja slēgt rajona priekamājas, taču bija spiests padoties.”

“Vai Morarji Desai ir tavs radinieks?”

Amrita pamāja.

“Jā, bet visai attāls.”

“Bet vai tu viņu pazini?”

“Jā. Indijas privileģētais slānis ir visai neliels, un mani vecāki tam piederēja. Kad biju bērns, mēs bieži ciemojāmies pie viņiem.”

“Atceros, esmu lasījis, ka viņš dzēra savu urīnu. Kā tur īsti bija?” Amrita nopūtās.

“Kiropas avīzēm ir nelāgs paradums aprakstīt nebūtiskus sīkumus.” Amrita apstādināja savu maruti zemas daudzstāvu mājas priekšā starp divām tādas pašas markas automašīnām spraugā, kas, Sergejaprāt, izskatījās pašaura. Viņa uzveda Sergeju nama trešajā stāvā un atvēra N/OT viesu dzīvokļa durvis. Tas bija mājīgi iekārtots. Tur bija vannas istaba un televizors. Pie sienas bija pakārtas ar N/07’darbu saistītas fotogrāfijas un kartes. Pa logu pavērās skats uz palmu ieskauto pie­krastes bulvāri un Indijas okeānu. Amrita pasniedza Sergejam atslēgas.

“Lūdzu! Man tagad diemžēl ir jādodas prom. Taču rīt mēs atkal redzēsimies. Atbraukšu pēc tevis ap desmitiem no rīta. Vai tas der?” “Der, bet var arī agrāk.”

“Vienojamies par desmitiem, jo tā paspēsi mazliet atpūsties. Ledus­skapī ir nepieciešamais brokastīm, un tuvējā apkārtnē ir daudz labu restorānu. Man ļoti žēl, ka nav laika šovakar pašai atnākt un iepazīs­tināt tevi ar apkaimi. Man ir darīšanas, kuras neizdevās atcelt.”

“Es tiešām tikšu galā,” apliecināja Sergejs.

Viņš iecēla gultā čemodānu un atvēra slēdžus. Uz drēbēm bija uz­likta Ludmilas fotogrāfija. Sergejs to novietoja uz naktsskapīša. Amrita paskatījās uz smaidošo seju fotogrāfijā un Sergeja zeltnesī spīdošo gredzenu.

“Vai ģimene ieradīsies tevi apciemot?” viņa jautāja. “Ar to es do­māju, ka būtu ļoti jauki satikt arī viņus.”

Sergejs pacēla roku un paskatījās uz zelta laulības gredzenu, kas joprojām atradās uz viņa pirksta.

“Vai tu domāji šo? Manu gredzenu?”

Amrita pamāja.

“Jā. Vai tad tas nenozīmē, ka esi precējies? Es sapratu, ka kris­tiešiem…”

Sergejs pamāja.

“Tu esi sapratusi pavisam pareizi. Taču Ludmilas vairs… nav starp dzīvajiem. Viņa nomira pirms trim gadiem.”

“Man ļoti žēl,” atvainojās Amrita.

“Ir jau pagājis ilgs laiks.”

“Vai jums… tas ir, vai tad kristiešu zemēs ir paraža nēsāt gredzenu uz pirksta arī tad, ja dzīvesbiedrs ir miris?” nedaudz samulsusi jautāja Amrita. “Piedod, ja esmu pārāk ziņkārīga.”

“Faktiski nav,” teica Sergejs.

Amritas sejas izteiksme bija izbrīnīta, taču viņa vairāk neko nejau­tāja un atvadījās no Sergeja.

Sergejs pavadīja Amritu līdz mājas ārdurvīm un noskatījās, kā viņa aiziet līdz automašīnai, atver durvis, izbrauc atpakaļgaitā uz ielas un pazūd skatienam aiz stūra.

4

Sergejs, slapjš no sviedriem, pamodās no tā paša murga, kura dēļ bija uztrūcies tik daudz reižu ari agrāk. Lielākoties šie murgi ar nelielām variācijām arvien atkārtojās. Tie katru reizi viņam atgādināja notikušo.

Kad Ludmila iznāca no slimnīcas, viņa bija nogurusi, taču priecīga. Vakarā viņa nedaudz sargāja sānu tā, it kā tas sāpētu. Taču Sergejs tās uzskatīja par pavisam normālām sāpēm šuvē pēc nelielas operācijas. Vēlāk Sergejs pamodās no tā, ka Ludmila nemierīgi grozījās un viņas piere bija karsta kā uguns. Ludmila kratījās drudzī, un viņas sāns bija patiešām smeldzīgs. Kad Sergejs tam pieskārās, Ludmila no sāpēm sarāvās.

Sergejs bija nekavējoties pieprasījis, lai Ludmila ceļas un apģērbjas. Un viņi bija braukuši uz slimnīcu, kur Ludmilai bija iedotas spēcīgas antibiotikas. Viņas biedējoši augstā temperatūra bija sākusi kristies, un pēc brīža viņa bija gluži slapja no sviedriem. Sergejs zināja, ka tā ir laba zīme. Pēc tam Ludmila atkal sāka salt un drebēt, un mazliet vēlāk, neraugoties uz antibiotikām, viņas piere atkal bija dedzinoši karsta.

Ārsti viņai bija noteikuši citas antibiotikas, taču temperatūra nebija kritusies. Sergejs bija sēdējis nomodā un turējis sievu aiz rokas. Brī­žam Ludmila bija pie pilnas samaņas un saprata, ka ir bīstami slima. Brīžam viņa bija atradusies uz robežas starp miegu un nomodu un murgojusi kaut ko nesakarīgu, no kā bija grūti kaut ko izlobīt.

Arī trešās antibiotikas, ko ārsti noteica nākamajā dienā, nebija iedarbojušās uz iekaisumu. Infekcija bija izplatījusies uz plaušām, un Ludmila bija sākusi klepot biezas, zaļas gļotas. Asās klepus lēkmes

plosīja viņas ķermeni, kas kļuva arvien slābāks. Sergejs bija satrako­jies, viņš bija kliedzis uz ārstiem un medmāsām un pieprasījis, lai viņi Ludmilai dod īstas un iedarbīgas zāles — tādas, kas spētu apstādināt baktērijas, kuras biedējošā ātrumā pārņēma it visu viņas organismu.

Arī ceturtās antibiotikas neiedarbojās. Tām nebija nekādas ietek­mes uz Ludmilas audus badīgi rijošajiem mikrobiem. Sergejs sēdēja pie Ludmilas bez gulēšanas jau trešo nakti pēc kārtas un pieprasīja, lai viņa nepadodas, ka viņai ir jācīnās un jādzīvo, ka Sergejs nespēs dzīvot bez Ludmilas un nezina, ko darīs, ja Ludmila nomirs.

Naktī kādā brīdī spēku izsīkums bija uzvarējis un Sergejs bija iekri­tis dziļā miegā. Kad viņš pamodās, Ludmila bija pavisam klusa. Piere vairs nebija karsta, bet gan neparasti vēsa. Un Ludmila vairs nebija piekritusi mosties, lai gan Sergejs bija viņu kratījis un kliedzis uz viņu.

VRSA, rūgti nodomāja Sergejs. Vancomycin Resistant Streptococcus Aureus. Streptokoka baktērija — viena no pasaulē bīstamākajām un biedējošākajām slimnīcas infekcijām —, kas spēj pretoties vankomicīnam un gandrīz visām citām pazīstamajām antibiotikām. Viņš nekad agrāk pat nebija dzirdējis par to vai arī, ja kaut ko bija dzirdējis vai lasījis, tad nebija pievērsis lielāku uzmanību, bet gandrīz uzreiz to aiz­mirsis. Līdz tam brīdim, kad viss bija noticis. Pēc ārstu teiktā, bija pare­dzēta tikai neliela, rutīnveida ķirurģiska iejaukšanās bez riska. Tikai maza operācija, pēc kuras atlabšana būšot ātra un viegla. Un laikam jau tā tam vajadzēja arī būt. Ja vien…

Tālruņa zvans atsauca Sergeju īstenībā. Zvanītāja bija Amrita.

“Gribēju tikai pārliecināties, ka esi gatavs,” skaidroja Amrita. “Būšu pie tevis pēc pusstundas.”

“Tas der ļoti labi,” teica Sergejs. Viņš nolika klausuli un uzmeta skatu pulkstenim. Viņš tik tikko paspēs uzvārīt kafiju un apēst pāris sviestmaižu.

Sergejs ieslēdza kafija automātu. Gaidot viņš nolēma pašķirstīt hindi— angļu valodas vārdnīcu, vai Amritas vārds varētu kaut ko nozīmēt.

“Am… amr… amrita — nemirstība, mūžīgā dzīve,” Sergejs pus­balsī izlasīja. Interesants vārds, viņš nodomāja.

Pēc pusstundas atskanēja durvju zvans.

“Es taču neesmu ieradusies pārāk agri?” jautāja Amrita un mirdzoši uzsmaidīja.

Vienu brīdi Sergejam iešāvās prātā doma, ka sieviete izskatās kā eksotiska un neparasta hinduistu dieviete. Tūlīt pat viņš no šīs domas nokaunējās un piesarka. Amrita sajuta Sergeja samulsumu un brīnī­damās lūkojās viņā, gaidot izskaidrojumu. Taču Sergejs neko neteica.

“Chalo!” teica Amrita. “Dodamies!”

Mazliet vēlāk viņi jau spraucās cauri Mumbajas satiksmes plūsmai uz N/OT biroju. Automašīnu un citu transportlīdzekļu gan bija daudz, taču satiksme nešķita īpaši bīstama, prātoja Sergejs. Ielas bija tik pil­nas, ka itin neviens spēkrats nespēja pārvietoties dzīvībai bīstamā ātrumā.

Viņiem priekšā uz ielas parādījās liels, tumšs blāķis, kurš skaidri pa­cēlās augstāk par automašīnu jumtiem. No sākuma Sergejs nesaprata, kas tas ir, jo tas kustējās lēni, bet noteikti un mazpamazām pienāca tuvāk.

“Vai tas ir tas, ko es domāju redzam?” jautāja Sergejs.

Amrita iesmējās.

“Laipni lūgts Indijā!”

Zilonis lēnītēm pienāca tuvāk. Tas mierīgi, cienīgiem un nesteidzī­giem soļiem lavierēja starp taksometriem, autobusiem un motocikliem. Sergejs pamanīja, ka neviens tam nepievērsa īpašu uzmanību. Tātad tam jābūt visai parastam skatam pat Mumbajā, Indijas modernākajā un industrializētākajā pilsētā. Mierīgi uz priekšu čāpojošais zilonis pa vidu lielpilsētas steigai un kņadai — tas ir kaut kas patiešām aizrau­jošs, domāja Sergejs.

“Ceru, ka jūs nekad neatteiksieties no saviem ziloņiem,” viņš teica.

“Nav pamata uztraukumam,” apliecināja Amrita. “Zilonis šeit ir ļoti, ļoti iecienīts dzīvnieks. Ganeša noteikti ir mūsu augstāk vērtētais dievs, mūsdienās droši vien līdzās Krišnam.”

“Ganeša? Tas puisis ar ziloņa galvu?”

Amrita pamāja.

“Tieši viņš. Augustā būs festivāls, kura laikā tikai Mumbajā vien desmit vai piecpadsmit miljoni cilvēku vakarā sapulcēsies jūras krastā, lai upurētu Ganešam un izlūgtos no viņa laimi nākamajam gadam.” “Desmit vai piecpadsmit miljoni? Tas ir, ne desmit vai piecpadsmit tūkstoši?”

“Tie ir lieli svētki.”

“Cik daudz dievu tad jums kopā ir, tas ir, visā Indijas teritorijā?” jautāja Sergejs.

Amrita iesmējās.

“Šim jautājumam no hindu mitoloģijas viedokļa faktiski nav nekā­das jēgas, jo visi dažādie dievi ir viena un tā paša dieva dažādas formas,” Amrita, žilbinoši smaidīdama, skaidroja. “Tā ka arī mums savā ziņā ir tikai viens dievs. Bet, ja kādreiz satiksi cilvēkus, kam vārds ir Šivakoti, tad tikai tavai zināšanai — Šiva, protams, nozīmē dievu Šivu, bet koti ir daudzi crore, crore. Viens crore ir desmit miljoni. Tātad koti ir vairāki desmiti miljonu reizināti ar vairākiem desmitiem miljonu.” “Paga, paga, vai es tiešām visu saprotu pareizi?”

“Šivakoti tātad nozīmē desmitiem miljonu reizināti ar desmitiem miljonu dažādu Šivas inkarnāciju, un visas tās vismaz kādā mērā ir dažādi dievi un dievības. Cik tad īsti tas ir? Vai tev ir kalkulators? Jeb­kurā gadījumā diezgan daudz.”

“Tas nenoliedzami nozīmē diezgan daudz dievu,” piekrita Sergejs. “Vairāk nekā mums.”

“Rietumu pētnieki savulaik ir sastādījuši sarakstu ar aptuveni trim miljoniem hinduistu rakstos minētu dievu,” teica Amrita. “Tā gan ir uzteicama centība, taču ne visai saprātīga rīcība, jo es domāju, ka katru dienu kāds atklāj kādam dievam vismaz vienu jaunu inkarnāciju. Daž­kārt man šķiet, ka jums, Rietumu cilvēkiem, ir varbūt pat pārspīlēti liela vajadzība visu iespējamo saskaitīt, klasificēt un pārvaldīt. Arī tad, kad tas pilnīgi skaidri nav iespējams.”

“Tev ir taisnība,” smējās Sergejs. “Bet arī trīs miljoni dievu, manu­prāt, jau ir krietni daudz. Mums ir tikai viens dievs. Īstenībā divi. Vai īstenībā trīs. Kā nu to skaita. Faktiski es tā īsti nezinu, kā būtu jāskaita.”

“Tas nu arī īpaši skaidri neizklausās. Tomēr jūsu zoroastriskās reliģijas nenoliedzami ir visai atšķirīgas no hinduisma.” “Zoroastriskās reliģijas?”

“Piemēram, jūdaisms, kristietība un islāms. Tās visas no Zaratustras ir mantojušas šo “Gredzenu pavēlniekam” tipisko ideju par mūžīgo cīņu starp labo un ļauno, pasaules sadalīšanos tumšajos un gaišajos spēkos. Manuprāt, tas savā ziņā ir labi. Tomēr tas viegli noved arī pie strikta, nevajadzīgi sakāpināta melnbaltuma. Tā kā ir tikai viens dievs, eksistē tikai viena liela patiesība ar lielo P, nevis neskaitāmas mazas patiesības ar mazo p. Tātad ikvienai problēmai pastāv tikai viena at­bilde, viens risinājums. Hinduisma pasaules aina nav ne tik duālistiska, ne, ja drīkstu teikt, arī tik monomān… monolīta, bet gan jebkurš re­dzējums vienmēr ir pareizs no kāda skatpunkta. Tātad vienlaikus var eksistēt neskaitāmas dažādas patiesības, lai arī tās ar pārējām, vismaz no ārpuses, būtu pilnīgā pretrunā. Jo nekādas vienas lielas patiesības nav un arī nevar būt, bet ir tikai bezgalīgs daudzums dažādu mazu patiesībiņu, kas katra atkarībā no punkta, no kura uz to skaties, izska­tās pavisam atšķirīga.”

Indija ir ļoti komplicēta zeme, nodomāja Sergejs.

“Jūs, Rietumu cilvēki, nevajadzīgi bieži ieslīgstat strīdos par tādām lietām kā, piemēram, vai saule ir apaļa vai karsta,” prātoja Amrita. “Un tad tie, pēc kuru domām saule ir apaļa un nav karsta, mēģina nogalināt visus tos cilvēkus, kuri uzskata, ka saule ir karsta un nav apaļa.” Sergejam bija jāsmejas.

“Te nu tā ir — Rietumu domas vēsture koncentrētā veidā.”

“Tā jau, protams, nav visa patiesība,” Amrita žēlsirdīgi komentēja. Sergejs nodomāja, ka ir laiks pagriezt sarunu tuvāk zemes lietām. “Es, protams, izlasīju tās fona piezīmes, taču tajās viss nav izskaid­rots,” teica Sergejs. “Pirmkārt tajās nav pateikts, kādēļ visas jūsu atras­tās nogrimušās pilsētas ir palikušas zem ūdens. Vai šeit ir bijušas lielas zemestrīces vai ir kāds cits iemesls?”

Amrita pamāja.

“Acha! Uz to ir viegli atbildēt. Tās nogrima, kad ledus laikmeta

beigās kusa kontinentālie ledāji un cēlās jūras līmenis. Ūdens līmenis ledus laikmeta beigās taču bija vairāk nekā simt metrus zemāks nekā pašlaik.”

Sergejam no izbrīna aizrāvās elpa.

“Bet… tad taču šīm pilsētām ir jābūt… patiešām senām. Tik vecu pilsētu nevar būt.”

“Nu, bet tās tur tagad vienkārši ir,” sausi noteica Amrita. “Tās pil­nīgi droši ir pasaulē vecākās lielpilsētas, kas līdz šim ir atrastas. Tās pat var būt pasaules vecākās pilsētas. Punkts. Šobrīd izskatās, ka tās patiešām ir celtas pirms Irākas senajām pilsētām Tel-Brakas, Tel-Hamukaras un Tel-el-Ueilas, pirms Izraēlas Jērikas un pirms Pakistānas Mērgaras.”

“Kādēļ lai tās būtu tik vecas?”

“To augšējie slāņi pēc datējuma ar radioaktīvā oglekļa metodi ir aptuveni deviņus tūkstošus piecus simtus gadu veci.”

“Tas ir gandrīz tikpat, cik Mērgara,” atcerējās Sergejs. “Vai Jērika.” Amrita pamāja.

“Apmēram tā. Taču abas pilsētas pēc formas ir visai garenas, kādus desmit kilometrus garas un tikai pāris kilometru platas. Līča dibenā ir redzamas liecības par senām upju gultnēm, kas ir izžuvušas tāltālos laikos. Mēs ticam, ka abas pilsētas ir uzbūvētas pie šādas, sen izžuvu­šas, upes gultnes.”

Sergejs atcerējās, kā bija izskatījusies Katjavaras pussala no lidma­šīnas.

“Tu tagad droši vien runā par to pašu upi, kura savulaik izveidoja visu Katjavaras pussalu, vai ne? Tā taču nepārprotami ir kādas senatnē pastāvējušas upes delta. Vai vismaz tā stipri izskatās pēc tādas, kad uz to lūkojas no lidmašīnas.”

Amrita, priecīgi pārsteigta, smaidīja.

“Tieši tā. Upes vārds bija Sarasvatī. Daudzi sanskritā rakstītie senie teksti Sarasvatī sauc par upju karalieni. Par nosaukuma sākotnējo izcelsmi ir dažādi uzskati, taču acīmredzot tas ir nozīmējis “plūstošā”. Tiesa, citi teic, ka Sarasvatī nozīmē “dīķu virtene”, taču šī visticamāk ir jaunāka interpretācija no laikiem, kad upe jau bija sākusi izžūt. Jebkurā gadījumā Sarasvatī savulaik bija Indijas svētākā upe, svētāka pat par Gangu.”

“Vai tad Sarasvatī nav arī kaut kāda dieviete? Tāpat arī Ganga vienlaikus ir gan upe, gan dieviete?”

“Tā ir gan,” teica Amrita, atkal priecīgi izbrīnīta. “Sarasvatī ir lite­ratūras un zinību dieviete. Ja redzi pieminekli vai cilni, kurā kopā ar dievieti ir balts gulbis, tad tā vienmēr ir Sarasvatī.”

“Kad Sarasvatī izžuva?”

“Labs jautājums. Ģeologi par to joprojām strīdas. Dedzīgi. Piemē­ram, Ramasvami un sabiedrotie, balstoties uz satelītattēliem, apgalvo, ka Sarasvatī pārtraukusi ieplūst jūrā jau pirms apmēram divpadsmit tūkstošiem gadu. Protams, arī krietni vēlāk lietus sezonu laikā Saras­vatī nav bijis daudz ūdens, vismaz lejtecē tuvu jūrai.”

“Tātad, ja pilsētas sākotnēji ir tapušas upes krastā, tām jābūt uz­celtām neaptverami sen atpakaļ.”

“Tieši tā. Taču kādēļ lai kāds būvētu pilsētu izžuvušas upes krastā?” “Labs jautājums.”

“Un tev ir jāatceras, ka tās bija ļoti lielas pilsētas. Labi organizētas pilsētas. Tām bija apbūves plāns un kanalizācija. Pilsētas ar apbūves plānu un kanalizāciju nevar būt civilizācijas pirmais posms. Tām no­teikti bijušas priekšgājējas. Zem drupām ir jābūt vēl vecākām drupām.” Amrita apstājās pie mūsdienīga izskata sešstāvu ēkas. Nama fa­sāde bija veidota tikai no stikla.

“Esam atbraukuši,” viņa teica. Viņi izkāpa no automašīnas, un Amrita savu viesi ieveda ēkā.

“Ja vēlies redzēt, ko līdz šim esam atraduši, tad tajā istabā ir visai reprezentatīva kolekcija. Man ar šiem papīriem aizies dažas minūtes,” teica Amrita un norādīja uz telpām, kas atradās kreisajā pusē.

Sergejs piegāja pie stikla vitrīnām, kas bija novietotas pirmās ista­bas centrā. Visi uz gaišā auduma guļošie priekšmeti bija no brūna vai melna akmens vai māliem. To vidū nebija pilnīgi nevienas metāla lie­tas. Priekšmeti izskatījās ļoti vienkārši un ārkārtīgi veci. Jūras ūdens

bija noapaļojis atradumu stūrus — īpaši no māla taisīto, bet tāpat arī akmens darinājumu. Cik gan ilgi priekšmetiem vajadzējis atrasties ūdenī, lai tādējādi nodiltu, viņš prātoja, taču tad saprata, ka atbilde galvenokārt ir atkarīga no apstākļiem. Plūstošā ūdenī, piemēram, pie­krastes bangu zonā, ūdenim un viļņiem līdzi plūstošo smilšu erozējošā iedarbība būtu daudz manāmāka un ātrāka nekā rāmā ūdenī. Savukārt zem smiltīm apraktie priekšmeti varētu nenodilt it nemaz pat daudzu tūkstošu gadu ilgā laika periodā.

Dažus priekšmetus bija viegli atpazīt. Uz galda atradās lērums ak­mens darbarīku asmeņu un arī šķēpu vai bultu uzgaļu. Daudz bija dažādu izmēru podu lausku, kas noslīpējušās gludas un apaļas. Bez tam bija no kaula, koka un akmens darinātas lietas, droši vien kaklā karināmas rotas un aproces. Nelielas, relatīvi vienkāršas māla un ak­mens skulptūriņas, daļa no tām attēloja cilvēku figūras un citas — dzīvniekus. Tas droši vien bija vērsis, un tas varētu būt zilonis, bet kas tas bija? Cilvēks ar vērša galvu vai kāds senlaiku dievs? Dažas mantas bija tik nodilušas vai tik neparasta izskata, ka Sergejam bija grūti sa­prast, kas tās savulaik bijušas vai ko tās attēlojušas. Dažiem priekš­metiem bija krustveida forma, tomēr tie taču nevarēja būt nekādi krucifiksi. Tik daudzus tūkstošus gadu pirms Kristus.

Un kas bija tās lielākās, plakanās akmens un māla plāksnes? Vai tie māla priekšmeti pusloka formā? Vai tie garenie māla batoniņi, kas izskatījās pēc īsiem cigāriem? Katrā ziņā ļoti interesanta kolekcija, no­domāja Sergejs.

“Tā ir tikai neliela daļa no tā visa, ko esam atraduši,” Sergejs aiz muguras izdzirdēja Amritas balsi. “Tādu mums jau būs simtiem tūk­stošu, un es domāju, ka līča dibenā ir vēl miljoniem. Līdz šim vienmēr, kad esam dibenā nolaiduši zemessmēlēju, neatkarīgi no vietas, kur to esam nometuši, virs ūdens ir pacēlušies tūkstošiem cilvēku darinātu priekšmetu.”

“Kas norāda uz to, ka apdzīvotība šeit ir bijusi visai ilgi.”

“Tieši tā.”

Sergejs neticīgi šūpoja galvu.

“Tas patiešām ir kaut kas. Tas taču ir pavisam neticams atradums… Kādēļ par to nav runāts vairāk?”

Amrita paraustīja plecus.

“Es nezinu. Pret to ir bijusi aizdomu pilna attieksme — tā, it kā tā nebūtu patiesība. Tā, it kā mēs būtu rikai izfantazējuši, ka esam kaut ko atraduši. Tā, it kā mēs neprastu savu darbu.”

“Ko visu jūs līdz šim esat atraduši?”

Amrita no plaukta paņēma rullī satītu karti un izplāja to uz galda.

“Viss, ko līdz šim esam atraduši, ir atzīmēts šajā kartē. Pirmā mūsu atrastā pilsēta ir… lūk, šeit. Otra pilsēta ir tur. Pēc tam esam atraduši vēl sešus apdzīvotus centrus. Tie ir nedaudz mazāki par divām pirma­jām pilsētām. Taču pagaidām naudas trūkuma dēļ esam varējuši pētīt tikai ļoti nelielu rajonu. Kad jūras līmenis pēc ledus laikmeta pacēlās, Indijas rietumu piekrastē zem ūdens līmeņa palika aptuveni pusmiljons kvadrātkilometru auglīgas piekrastes līdzenuma zemes. Varbūt atradī­sim vēl desmitiem zem jūras palikušu pilsētu, varbūt simtiem.”

Sergejs dzirdami nosvilpās.

“Tas nu ir kaut kas! Tā taču ir grandioza… kā indiešu Atlantīda!”

Amrita cieši lūkojās Sergejā.

“Jā, indiešu Atlantīda,” teica Amrita. “Bet varbūt arī… kaut kas cits. Jo es domāju, ka šī ir arī tā Atlantīda, par kuru runāja jūsu Platons.”

5

Sergejs neticīgi skatījās uz Amritu.

“Cik atceros, Platons tiešām visai skaidri rakstīja, ka Atlantīda atradās kaut kur Atlantijas okeānā uz rietumiem no Hērakla pīlāriem jeb Gibraltāra jūras šauruma.”

Amrita pamāja.

“Platona skatījums ir visai nepārprotams,” Amrita piekrita. “Viņš teica, ka jūra šaipus Hērakla pīlāriem ir tikai maza osta, uz kuru ved neliels šaurums, bet rietumos no tās atrodas īstais okeāns. Viņš rak­stīja, ka Atlantīda atradās uz salas šajā okeānā un ka tā sala bija lie­lāka par Lībiju un Āziju, kopā ņemot. Bet ja nu Platons kļūdījās?”

“Visa leģenda par Atlantīdu balstās uz tā, ko Platons ierakstījis divos savos dialogos — “Timejs” un “Kritijs”,” protestēja Sergejs. “Nekādu citu liecību par Atlantīdas eksistēšanu nav. Ja noraidām Platonu, pāri nepaliek nekas.”

Amrita smaidot lūkojās Sergejā, un viņas acis mirdzēja klusā aiz­rautībā.

“Panāc, gribu tev kaut ko parādīt,” aicināja Amrita.

Sergejs sekoja Amritai. Viņi izgāja cauri vairākām izstāžu telpām, līdz nonāca istabā, kurā atradās skulptūras un zīmējumi, kas attēloja Budu, Krišnu un Mahāvīru.

“Eiropā bieži domā, ka dažādas domas, idejas un inovācijas var pārvietoties tikai virzienā no rietumiem uz austrumicm, lai gan ļoti bieži tās ir devušās tieši pretējā virzienā,” sāka Amrita. “Kā, piemēram, šaujampulveris, kompass, papīra izgatavošana, grāmatu iespiešanas

māksla un matemātika. Vai tā sauktā arābu ciparu sistēma, ko tagad izmanto arī Eiropā. Bet, starp citu, tās sākotnējā izcelsme ir no Indijas. Labāks nosaukums būtu Gvalijaras ciparu sistēma, jo senākie mūs­dienu cipariem līdzīgi numerāļi ir atrasti tur.”

“Tik daudz es arī zinu,” teica Sergejs. “Bet es nesaprotu, kāds sakars Gvalijaras numerāļiem ar Platonu.”

Amrita smaidīja.

“Vai tu zināji, ka tad, ja veiksmīgs tirgotājs piecpadsmitā gadsimta Eiropā gribēja būt drošs, ka viņa dēls iemācīsies matemātiku, viņam bija jāapmierinās ar to, ka dēls iemācījās saskaitīšanu un atņemšanu? Vai arī dēls bija jāsūta mācīties uz Itāliju. Dalīšanu un reizināšanu Eiropas teritorijā mācīja rikai dažās Itālijas universitātēs — tajās, kurās bija izplatījušās bīstamās ķecerības no islāma zemēm. Baznīca bija aizliegusi nodarboties ar dalīšanu un reizināšanu kā bīstamu ietekmi, kas nākusi no pagāniskām zemēm. īpaši stingri bija aizliegta nulles lietošana, jo nulle bija tik dīvains jēdziens, ka tas varēja nākt tikai no paša Sātana. Tirgotāji, protams, savā grāmatvedībā slepeni izmantoja indiešu matemātiku, jo viņi gribēja skaidrību par to, cik daudz naudas ar kuru preci īstenībā ir nopelnīts.”

Sergejs iesmējās.

“Tātad tu pirmām kārtām vēlies pierādīt, ka sākotnēji Eiropā pār­steidzoši daudz ideju ir nonākušas no Austrumiem? Labs ir, es ticu. Bet kā ar Platonu?”

“Daudzas idejas virzienā uz Eiropu ir plūdušas tik lēni, ka tās pa ceļam ir paspējušas pārmainīties. Dažkārt vairāk, dažkārt mazāk.” “Tā kā leģenda par Atlantīdu?”

“Tā kā leģenda par Atlantīdu. Nav teikts, ka leģenda par Atlantīdu pa ceļam vispār būtu pārveidota. Izņemot to, ka tai kādā brīdī ir sācis pievienoties… sava veida pārpratums. Stāsts, ko grieķu filosofs Solons dzirdēja no ēģiptiešu priesteriem un ko viņa biedrs Platons pierakstīja, vēstīja par nogrimušu kontinentu, kas atradās rietumos. Bet varbūt stāstījums par nogrimušo kontinentu rietumos sākotnēji arī nācis no Indijas? Tiktāl tas ir saprātīgi, jo šeit taču mums patiešām ir pavisam īsts “nogrimis kontinents” — lielas drupas zem ūdens un viss kas tāds. Atlantijas okeānā nav un nevar būt nekas tamlīdzīgs.”

Sergejs sāka saprast, ko Amrita vēlas izstāstīt.

“Tu tātad domā, ka Ēģiptes priesteri no indiešiem bija dzirdējuši stāstu par nogrimušu kontinentu, kas atradies rietumos, un pēc tam to bez izmaiņām bija atkārtojuši?”

Amrita pamāja.

“Tieši tā. Viņi dzirdēto stāstu bija nodevuši tālāk, nesaprotot, ka tas, kas, no Indijas skatoties, ir rietumos, ne obligāti vairs ir rietumos, ja uz to raugās no Ēģiptes vai Grieķijas.”

Sergejs aptvēra, ka Amritas teorija piedāvātu līdz šim skaidrāko un labāko atminējumu mūžsenajai mīklai. Rietumāfrikas, Spānijas un Dienvidfrancijas kontinentālie šelfi bija pārāk šauri, un aiz tiem jūras dibens ļoti strauji tiecās lejup kilometriem lielā dziļumā. Un seklākas vietas nāca pretī tikai okeāna otrajā krastā.

Citiem vārdiem sakot, Platona atmiņā palikušais stāsts bija vai nu bez pamata, vai arī tas Ēģiptē bija nonācis no Indijas gluži tāpat kā tik daudzi citi labi vēstījumi un mīti gadu tūkstošu laikā. Tikai Indijas rietumu piekrastē bija pusmiljons kvadrātkilometru auglīgas zemes, kas ledus laikmeta beigās bija palikusi zem jūras ūdens, un vismaz viena ļoti liela pilsēta, kura noteikti bija pazudusi viļņos līdz ar lekna­jiem laukiem.

Būtībā Amritas teorija sāka izklausīties visai ticama. It īpaši, ja ņēma vērā, cik cieša, pamatojoties uz priekšmetu atradumiem, bijusi f’ģiptes un Indas-Sarasvatī kultūru savstarpējā ietekme jau tūkstošiem gadu pirms Platona. Indas-Sarasvatī kultūra bija sniegusies līdz mūsdienu Irānas teritorijai. Tikai akmens sviediena attālumā no Persijas līča. Jo īpaši tāpēc, ka Persijas līča izeja savulaik atradās daudz tuvāk Hormuzas šaurumam.

“Es teiktu, ka tev pavisam labi var būt taisnība,” atzina Sergejs.

“Paldies,” teica Amrita, taču viņas smaidā bija nojaušams sirdīgums. “Tomēr būtu patīkami, ja tu neizrādītos vienīgais eiropietis, kuram ir šādi uzskati.”

6

Pēc vairākām stundām Sergejs un Amrita pa laipu rāpās uz NIOT jūras pētniecības kuģa M. V. Sagar Paschnri klāja. Pajauns vīrietis ar brillēm iznāca viņiem pretī.

“Sergejs Saveļņikovs,” teica Sergejs un pasniedza roku nācējam.

“Athi Narajans,” stādījās priekšā briļļainis. “Es ietilpstu doktores Desai pētniecības grupā. Patīkami, ka esat pievienojies mūsu komandai.”

Athi pagriezās pret Amritu.

“Atradām kaut ko jaunu, kaut ko visai interesantu. Vai vēlaties atnākt paskatīties?”

“Kas tas ir?”

“Manuprāt, būs labāk, ja paši palūkosieties.”

Amrita paraudzījās uz Sergeju. Viņš pamāja.

“Mums droši nav nekā cita labāka, ko darīt. Papīru darbus paspē­sim nokārtot arī vēlāk.”

“Tad ejam!”

Viņi sekoja Athi Narajanam pie liela baseina, kas bija iebūvēts lai­vas aizmugurējā klājā.

“Šoreiz rakām mazliet dziļāk nekā iepriekš,” skaidroja Athi. “Mēs izmantojām abus zemessmēlējus un ļāvām, lai tie iesūc dūņas un smil­tis vienā un tajā pašā vietā — no teritorijas liela mūra iekšpusē. Te ir tas, ko dabūjām, kad no virspuses bijām nolobījuši trīs metrus smilšu un dūņu.”

Amrita un Sergejs ieskatījās baseinā. Tur bija smiltis, dūņas un… cilvēku kauli. Galvaskausi, ribu kauli, liela kauli, augšstilba kauli,

mugurkaula skriemeļi, gūžas kauli un dažādas mazākas cilvēka ske­leta daļas, kuras Sergejs vairs neatpazina. Sergejs ātri saskaitīja vairāk nekā divdesmit galvaskausus.

“Tie visi tika atrasti tiešām nelielā teritorijā,” stāstīja Athi.

Amrita domīgi skatījās uz ņirdzošajiem galvaskausiem.

“Tas nenoliedzami ir mazliet pārsteidzoši. Tiesa, mēs esam atraduši daudz dažādu priekšmetu — podus un podu lauskas, primitīvus dar­barīkus un mazas skulptūriņas, rotas un zīmogus un tamlīdzīgi. To­mēr līdz šim esam izsmēluši vien mazumiņu kaulu, un arī tie parasti bija tikai zobi. Šis te ir negaidīti.”

Amrita atkal pievērsās Athi Narajanam.

“Athi, vai jūs varētu attīrīt no duļķēm un smalkajām smiltīm maz­liet lielāku teritoriju? Un ierobežot to ar aizsargbarjerām?”

Athi Narajans paberzēja zodu un pamāja.

“Labi. Ļoti laba doma.”

“Es neesmu pilnīgi drošs, vai jūs sapratu,” teica Sergejs.

“Kambejas līča ūdens normālā stāvoklī ir viena vienīga zaļganbrūna aļģu putra,” paskaidroja Amrita un pastāstīja, ka Kambejas līča ūdenī ir tik daudz mazu sanēšu daļiņu un planktona, ka parastā redzamība ir tikai daži desmiti centimetru. Pat ja tik daudz. Ūdenī ir pārāk daudz barības vielu, un spēcīgā plūdmaiņa paceļ no dibena duļķes. Turklāt Narmada un citas upes straumei līdzi atnes kanalizācijas atkritumus un citas sīkas nogulsnes un izkliedē tās uz visām pusēm kā smalku zem­ūdens daļiņu miglu.

“Mēs esam mēģinājuši uzlabot redzamību divos veidos,” turpināja Amrita. “Vispirms noteiktās stratēģiskās vietās līča dibenā esam uzstā­dījuši smiltis savācošas barjeras, kas saliktas no izmērcēta koka kar­kasa un plānām skārda plāksnēm. Tās uzķer ūdens atnestās smiltis un duļķes un mūsu izvēlētajās vietās veido augstas zemūdens smilšu kāpas. Šādā veidā līča dibenā jau esam izveidojuši dažas visai lielas pusloka formas kāpas ap īpaši interesantām drupām. Tās vada straumes tā, ka lielākā daļa ūdenim līdzi tekošo jauno duļķu tiek aizvadītas prom pa kāpu abām malām garām mūsu aizsargātajai teritorijai. Tā kā kāpas sniedzas tuvu ūdens virsmai, situāciju vēl vairāk varam uzlabot, novie­tojot virs tām peldošas barjeras, zem kurām taisni uz leju slejas plast­masas plāksnes.”

“Izklausās labi,” Sergejs piekrita. “Cik daudz tādā veidā uzlabojas redzamība?”

“To mēs redzēsim rītdien,” teica Amrita. “Ja tev tas ir pieņemami.” “Arī šodien būtu piemērota diena,” apliecināja Sergejs.

Nākamajā dienā Sergejs un Amrita stingri turējās pie “Lomono­sova” sienu rokturiem, kad M. V. Sagar Paschmi pacēlājs ielaida zem­ūdeni līcī. Pirmais pieskāriens Kambejas realitātei, nodomāja Sergejs.

Aiz “Lomonosova” logiem sāka skaloties ūdens. Brīdi vēlāk tā virsma virs viņiem izskatījās kā spoža plēve, caur kuru vienu brīdi viņi ne­skaidri redzēja pētniecības kuģa siluetu, pirms pacēlājs atlaida savu tvērienu no zemūdenes un “Lomonosovs” iegrima dziļāk.

Gluži kā Amrita bija brīdinājusi, peldierīci apņēma bieza, zaļa un brūna sajaukuma putra. Miljardiem mazu duļķu daļiņu atstaroja gaismu kā miglu un samazināja redzamību zem pusmetra. Lielākie, ar neap­bruņotu aci saskatāmie zilaļģu un planktona kamoli un duļķu daļiņas šaudījās šurpu turpu līdzi straumēm kā zemūdens sniega sijājiens. “Apstākļi niršanai tiešām nav nekādi īpašie,” atzīmēja Sergejs. “Pagaidi, kamēr tiksim nožogotajā teritorijā,” cerīgi teica Amrita. Sergejs pagrieza “Lomonosova” priekšgalu lēzeni lejup. “Uzmanīgi! Šeit nav pārāk dziļš,” brīdināja Amrita.

“Šis aparāts nebaidās no maziem triecieniem.”

“Vai tad dzinējspēks nenāca no kaut kāda degvielas elementa?” Sergejs pamāja.

“Tvertnēs atrodas sašķidrināts ūdeņradis, kas, iegrimstot dziļumā, darbojas arī kā balasts. Enerģijas no tā pietiek pārsteidzoši ilgam laikam.” Pēc piecām minūtēm Sergejs atkal uzmeta skatu dziļummēra un eho­lotes rādītājiem. Tagad viņi atradās četrdesmit piecu metru dziļumā un zem viņiem līdz dibenam bija vairs trīs metri ūdens.

“Drīz jānāk redzamam dibenam,” paziņoja Sergejs un samazināja zemūdens ātrumu tā, ka tā knapi vilkās.

Pa zemūdenes logiem it kā caur biezu, blāvu dūmaku sāka vīdēt jūras pamatne. To bija grūti saskatīt, lai gan tā bija vairs trīsdesmit vai četrdesmit centimetru attālumā. Dibenā atradās biezas, brūni mel­nas dūņas un šur tur krāšņas, zaļas aļģes.

“Es domāju, ka apakšā būs smiltis,” teica Sergejs.

“Mēs vēl neesam smilšu kāpu rajonā,” mierināja Amrita.

Sergejs ļāva, lai “Lomonosovs” velkas uz priekšu pavisam tuvu jūras dibenam. Ilgu laiku nebija redzams nekas interesants — nevienas zivs, nekas, tikai dūņas un aļģes. Tagad viss pamats bija nosegts ar nepār­trauktu, pārbagātu aļģu kārtu. Tad… priekšā pavīdēja kaut kas tumšs.

Sergejs apstādināja “Lomonosova” priekšgalu melna kluča priekšā. Tas atgādināja lielu akmens bluķi — apmēram divus metrus augstu, divus metrus biezu un četrus metrus garu. Bluķa stūri bija ūdens noglu­dināti, taču tas pēc formas joprojām bija gandrīz pilnīgi taisnstūrains.

“Izskatās pēc cilvēka roku darba,” Sergejs komentēja.

Viņš pacēla “Lomonosova” priekšgalu pāri bluķim un tad atkal at­griezās jūras dibena tuvumā.

“Tu patiešām proti apieties ar šo verķi,” atzīmēja Amrita.

“Esmu vingrinājies,” Sergejs pieticīgi noteica. “Turklāt šim mode­lim ir daži smalkumi, kādu nav citās zemūdenēs. Grūdiena spēks nāk no divdesmit ūdens strūklām, kuru pulverizatori imitē galvkājus, kalmārus un tamlīdzīgus radījumus.”

Sergejs paskatījās uz eholotes ekrānu.

“Mums priekšā ir kaut kas lielāks. Nepārtraukta, spēcīga atbalss no lielas teritorijas. Vai tu zini, kas tas ir?”

Amrita pamāja.

“Zinu, bet nekad to neesmu redzējusi šādā veidā. No šāda leņķa.”

“Tas ir vairs dažu metru attālumā no mums. Kaut tikai ūdens būtu dzidrāks!”

“Tagad uzmanīgi!” aicināja Amrita.

Sergejs samazināja aizmugures strūklu jaudu līdz minimumam un lika, lai “Lomonosovs” lien uz priekšu patiešām pa milimetram. Viņš joprojām neko neredzēja, lai gan saskaņā ar eholoti viņiem pavisam tuvu bija kaut kas ievērojami liels. Viņš redzēja tikai biezu, za|u miglu, kurā šūpojās neskaitāmas tik tikko ar acīm saskatāmas daļiņas, kas izskatījās kā viņiem pretī līdzi bēgumam puteņojošs smalks sniegs.

Tad viņš ieraudzīja arī ko citu.

Lielu, melnu masu, kura izdalījās uz stipri gaišāka, zaļa fona.

“Kas tas ir?” ieelsās Sergejs.

“Mēs domājam, ka tas ir aizsprosts. Liela aizsprosta baseina malē­jais valnis.”

“Aizsprosta baseina mala? Jūras dibenā?”

Tā, Sergejaprāt, bija interesanta doma.

“Cik liels tas ir?”

“Tas ir gandrīz divus kilometrus garš un četrus metrus augsts.”

“Vai tas turpinās arī uz leju? Iekšā smiltīs?”

Amrita pamāja.

“Mēs domājam, ka tas smilšu matracī ir iegrimis četru vai piecu metru dziļumā.”

Sergejs mazpamazām virzīja “Lomonosova” priekšgalu uz melno mūri, kas pakāpeniski aizpildīja visu eholotes ekrānu. Tumšums lēnā garā pletās arvien plašāks arī aiz “Lomonosova” logiem, līdz pārņēma visu zemūdens skatu. Ja vien to tagad vairs varēja nosaukt par skatu.

Kad “Lomonosova” logi atradās tikai desmit centimetru attālumā no zemūdens mūra, redzeslaukā parādījās pirmās detaļas. Mūris bija noslēpies pūkainā, zaļā aļģu kažokā. Tomēr zem aļģēm bija saskatāms zīmējums, ko veidoja taisnstūrveida formas un strēles starp tām.

“Ķieģeļi,” konstatēja Sergejs. “Tas ir ķieģeļu mūris.”

“Visas lielākas būves ir celtas no apdedzinātiem ķieģeļiem gluži kā Mohendžodāro un Harapā un zemē atrastajās pirmsharapas perioda pilsētās,” apstiprināja Amrita. “Tiesa, dažas celtnes un mūri ir uzbūvēti bez javas no relatīvi lieliem, dabiskiem akmens bluķiem, kas precīzi savietoti cits ar citu. Mēs prātojam, ka tās varētu būt pilsētas senākās daļas.”

Sergejs mainīja ūdens strūklu virzienu, un “Lomonosovs” pārvie­tojās dažus metrus atpakaļ. Pēc tam viņš priekšgalu pagrieza augstāk un atkal pārslēdza pārnesumu normālā pozīcijā. “Lomonosovs” pārpeldēja mūri, gandrīz skarot tā virsmu. Šur tur akmeņos karājās skrandainas zvejas tīklu atliekas. Acīmredzot tīkli pie mūra bija pie­ķērušies ilgākā laika periodā, jo daļa šķita darināti ar rokām no dabas materiāliem, bet daļa pilnīgi noteikti bija mūsdienīgi neilona tīkli.

Sergejs nospieda zemūdens vadības sviru uz priekšu, un “Lomono­sovs” nosvērās lejup. Ūdens vairs nebija tik duļķains kā pirms brīža, un viņi redzēja jau vairākus metrus uz priekšu.

“Tā nu ir šo mākslīgi radīto kāpu iedarbība,” skaidroja Amrita. “Bet mēs vēl neatrodamies pie barjerām.”

Jūras dibenā bija zemas, skaisti viļņojošas smilšu kāpas. Starp tām vietumis bija saskatāmi ķieģeļu mūra fragmenti, kas pacēlās dažus des­mitus centimetru virs smilšainā dibena. Sergejs redzēja, ka tie no vai­rākiem blakus taisnstūriem veido vienotu rakstu.

“Šīs būves ir diezgan līdzīgas celtnēm Mērgarā,” teica Amrita.

“Vai Mērgara ir tā pilsēta, kas tika atrasta Bolanas kalnu pārejā?”

“Jā, Pakistānas puses Beludžistānā.”

Amrita izstāstīja, ka Mērgarai jau ir bijis skaidrs plānojums. Namos bijuši tandūras krāsnīm līdzīgi, no ķieģeļiem mūrēti pavardi. Mērgaras iedzīvotāji turējuši govis, aitas un kazas. Viņi audzējuši miežus un kviešus — ilgi kultivētas un neapšaubāmi labi ražojošas šķirnes. Acīm­redzot viņi pratuši piekopt arī augu seku un izmantojuši pupas un citus pākšaugus bioloģiskai slāpekļa saistīšanai. Sergejaprāt, tas bija satriecoši — eiropieši bija iemācījušies efektīvi izmantot bioloģisko slāpekļa saistīšanu tikai deviņus tūkstošus gadu vēlāk. Vēl deviņpadsmi­tajā gadsimtā Eiropas lauki slāpekļa trūkuma dēļ bija galīgi noplicināti. Mērgariešiem bijis no kokvilnas austs apģērbs un ar bitumu apstrā­dāti ūdensnecaurlaidīgi grozi. Acīmredzot viņi pazinuši arī mākslīgo apūdeņošanu — uzkrājuši ūdeni un novirzījuši upju ūdeni uz laukiem.

“Mērgara savulaik bija liela mīkla. Tās apakšējais slānis bija radies it kā pārāk gatavs, lai būtu visas civilizācijas pirmā un vecākā pilsēta,” teica Amrita. “Kaut kur bija jābūt vēl vecākiem apdzīvotiem centriem. Tādējādi jautājums skan: kur tie bija?”

“Nu, tagad mēs zinām,” teica Sergejs. “Mājas izskatās gandrīz vie­nāda lieluma. Tā, it kā būtu celtas pēc viena plāna.”

Amrita pamāja.

“Tas ir interesanti, vai ne?” piezīmēja Amrita. “Arī gandrīz visas Mērgaras ēkas ir apmēram vienāda izmēra. Gluži tāpat kā pēdējie Indas-Sarasvatī kultūras laikā celtie mitekļi sešus tūkstošus gadu vēlāk.”

Vienāda lieluma ēkas ir līdztiesības pazīme, vidusšķiras sabiedrī­bas paraksts, domāja Sergejs. Nav piļu, un nav arī graustu.

Bija tā, it kā Amrita lasītu viņa domas.

“Man ir patīkami apzināties, ka sabiedrība, kas seštūkstoš gadu ga­rumā ir varējusi būt pasaules vadošā civilizācija, ir bijusi ari ļoti līdztie­sīga sabiedrība,” teica Amrita.

Patiesi, tas ir cerības modinoši, domāja Sergejs. Ļoti lielā mērā cerī­bas modinoši.

“Vai tu zināji, ka pilnīgi ikvienā no tiem simtiem un simtiem mā­jokļu, kas atrakti Harapā, ir bijusi sava vannas istaba un ar ūdeni noskalojama ateja?” jautāja Amrita. “Viņi pilnīgi slimīgi ir interesēju­šies par mazgāšanos un higiēnu tā, it kā būtu zinājuši, ka tās ir svarīgas slimību profilaksei. Taču, manuprāt, jaukākais ir tas, ka viņi gribējuši nodrošināt šīs no kopīgā labuma viedokļa svarīgās ērtības visiem, ne tikai bagātajiem.”

Cik daudzos zemeslodes mājokļos vēl tagad, piectūkstoš vai deviņ­tūkstoš gadu vēlāk, nav kārtīgas kanalizācijas, par savu vannas istabu un tualeti ar ūdeni nemaz nerunājot, prātoja Sergejs. Vai skursteņa, kas izvada ēstgatavošanas laikā radušos dūmus.

“Ko Mohendžodāro nozīmē?” viņš jautāja.

“Mirušo pakalns,” atbildēja Amrita. “Tīs ir vēlāk iedots vārds. Mums nav ne jausmas, kā savulaik Mohendžodāro iedzīvotāji paši saukuši dzimto pilsētu.”

Savā ziņā baigs nosaukums, domāja Sergejs. Bet viņš vēl nezināja, ko abi atradīs bridi vēlāk.

“Lomonosovs”, sekojot jūras dibenam, lēni peldēja uz priekšu, un arvien jauni četrus metrus plati un sešus metrus gari taisnstūri paslīdēja zem zemūdenes. Mājokļi ir vēl mazāki nekā Maskavas centra vienis­tabas dzīvokļi, nodomāja Sergejs. Izskatījās, ka daži taisnstūri bija pat sadalīti vairākās atsevišķās, vēl niecīgākās istabiņās. Tomēr savā laikā tā droši vien patiešām bijusi greznība. Ūdens kļuva arvien dzidrāks.

“īpaši kareivīgi viņi nav bijuši,” atzīmēja Amrita. “Pilsētas nav no­cietinātas. Arī ap šo pilsētu nav nekādu mūru, vaļņu vai aizsarggrāvju. Ieroču ir atrasts ļoti maz, un arī skeletos nav vardarbības pēdu. Izska­tās, ka viņiem nav bijusi pat īsta armija.”

“Varbūt šī kultūra salīdzinājumā ar citām atradās uz tik daudz aug­stāka attīstības līmeņa, ka viņi nejutās apdraudēti,” prātoja Sergejs.

Ūdens krāsa kļuva caurspīdīgāka, zaļi brūnā dūmaka arvien vēl bija, taču tagad tā lidinājās it kā atstatus. Kā tālīna migla, kas ikvienā virzienā kā robeža apņēma viņu redzeslauku. Mājas un akmens bluķi, kas atradās divu trīs metru attālumā, bija jau skaidri saskatāmi. Lie­lākas konstrukcijas, ja vien tās būtu bijušas, droši vien kā tumšas figū­ras būtu ieraugāmas arī no krietnāka atstatuma.

“Cik liela šī pilsēta ir bijusi?” jautāja Sergejs. “Piemēram, cik daudz iedzīvotāju? Apmēram.”

“Mohendžodāro tās ziedu laikos varēja būt savi simt piecdesmit tūkstoši iedzīvotāju. Šī pilsēta nepārprotami ir bijusi lielāka. Cik liela tā varētu būt? Domāju, ka ceturtdaļmiljons varētu būt visai tuvu pa­tiesībai. liet varēja būt arī vairāk.”

“Tas ir velnišķīgi daudz,” teica Sergejs.

“Tā bija liela valsts. Indas-Sarasvatī kultūras drupas ir izkliedētas Pakistānā, Indijā, Irānā un Afganistānā vismaz pusotra miljona kvad­rātkilometru lielā teritorijā.”

Priekšā vīdēja kaut kas prāvs un melns. Vai tas atkal bija kāds aiz­sprosts, gudroja Sergejs. Māju drupas izbeidzās, un skatam pavērās liels plašums, kas savulaik droši vien ir bijis tirgus vai kāds cits lau­kums. Šajā vietā viļņi nebija sanesuši smiltis skaisti paugurainās kāpās. Vai arī zemessūcējs kāpas bija izjaucis un izlīdzinājis plakanā dūņu un smilšu laukā. Viss smiltājs bija nosegts ar apaļiem, gaišiem akmeņiem. Dīvaini, domāja Sergejs. No kurienes bija radušies akmeņi? Kad Sergejs ieskatījās rūpīgāk, viņš ieraudzīja, ka daļa akmeņu nebija apaļi, bet gan iegareni. Kad viņi piepeldēja vēl mazliet tuvāk, Sergejs saprata, kas tie par akmeņiem.

Jūras dibens bija nosegts ar kauliem un galvaskausiem. Vietām tie bija gluži nepārtrauktā klājienā, un starp tiem nekas cits nebija redzams. Citur galvaskausi un kauli bija izkliedētāki un spraugās vīdēja dūņas un smiltis.

“Es nesaprotu,” teica Sergejs. “To ir tūkstošiem.”

Sergejs pavirzīja zemūdeni pa kreisi. Atkal galvaskausi un kauli. Simtiem un atkal simtiem galvaskausu. Vietām tik biezā slānī, ka tie veidoja kaudžu kaudzes. Šur tur bija gandrīz veseli un pārsteidzoši ne­bojāti cilvēku skeleti. Ar kauliem un galvaskausiem noklātā teritorija bija neparasti plaša.

“Vai šī ir kapsēta?” brīnījās Sergejs.

Amrita pakratīja galvu.

“Manuprāt, neizskatās pēc tādas. Šī kapsētai būtu visai dīvaina vieta.” “Vai viņi ir miruši cīņā?”

“Nav. Pilnīgi noteikti nav. Tad, kad cilvēki mirst kaujā, paliek pē­das. Kaulos un galvaskausos ir zobenu, šķēpu un bultu atstāti skrāpējumi un iedobumi. Smiltīs paliek bultu uzgaļi.”

Sergejs skatījās uz jūras dibenā guļošajiem skeletiem un meklēja zīmes zobenu vai bultu atstātajām rētām. Viņš tādas neatrada.

Bet kas gan šeit bija noticis? Ja šī vieta nav bijusi kapsēta, visiem šiem cilvēkiem bija jānomirst aptuveni vienā laikā. Ja viņi nebija mi­ruši kaujā, kādas iespējas vēl palika?

“Kāda slimība?” ierosināja Sergejs. “Mēra epidēmija? Bakas?” “Tas, protams, varētu būt iespējams… Mazmazlietiņ,” apšaubīja Amrita. “Tomēr, manuprāt, tas nešķiet īsti pareizi. Kad cilvēki mirst no mēra, viņi slimo savās mājās. Viņi nesavācas kopā nomirt pilsētas tirgū. Šajā pieņēmumā nav nekādas jēgas.”

“Varbūt šis ir mēra epidēmijas laika kopējais kaps?”

“Es nezinu. Varbūt. Taču, ja viņi epidēmijas laikā būtu pārvie­tojuši mirušo līķus, kādēļ lai viņi tos būtu savākuši pilsētas centrā?

Sadaloties tāds kvantums līķu būtu smirdējis kā ellē. Nē, viņi tiešām būtu izveduši līķus ārpus pilsētas. Un viņi tos būtu sadedzinājuši, ja vien viņiem būtu bijis pietiekami malkas. Un, visticamāk, viņiem bija gan, vismaz vēl toreiz. Šajos skeletos nav ne miņas no uguns pēdām.” “Tad es patiešām nesaprotu, kas šeit ir noticis.”

“Mēs varētu tādā pašā veidā smelt zemi ari pāris citās vietās un paskatīties, vai ari tajās atradīsim skeletus,” ierosināja Amrita. “Tas mums varētu kaut ko pastāstīt. Taču visai interesants jautājums ir arī tas, kā šeit var būt drupas,” atzina Amrita.

“Ko tu ar to domā?” jautāja Sergejs.

“Lielākā daļa pētnieku joprojām uzskata, ka jūras līmenis ledus laik­meta beigās ir cēlies gandrīz vienmērīgā ātrumā — dažus milimetrus gadā vairāk nekā desmit tūkstošu gadu laikā.”

“Daudzi gan šo viedokli ir apstrīdējuši.”

Amrita pamāja.

“Tas tiesa. Bet paskaties, cik labi ir saglabājies arī šis mūra fragments. Mūru un ēku augšējā daļa ir sabrukusi, bet apakšdaļa ir pārsteidzoši labā stāvoklī. Kādēļ? Kas ir noticis? Padomā pats — ja jūras līmenis būtu cēlies ļoti lēni, drupu apakšējā daļa desmitiem, pat simtiem gadu būtu atradusies pavisam tuvu krasta līnijai, pakļauta viļņu un paisuma un bēguma deldējošai ietekmei. īstenībā no tām nekam daudz nebūtu vajadzējis palikt pāri.”

Sergejs brīdi padomāja.

“Varbūt tās bija iegrimušas smiltīs, kas tās aizsargājušas no erozi­jas. Tad kaut kas no drupu virsas novācis smiltis tā, ka tās ir kļuvušas daļēji redzamas.”

“Smiltis droši vien ir daļa no vienādojuma,” piekrita Amrita. “To­mēr es nekādi nesaprotu, kā viss ir noticis.”

Pēc dažām stundām viņi atgriezās Mumbajā un Amrita aizveda Ser­geju uz viņa dzīvokli.

“Šī bija ļoti interesanta diena,” teica Sergejs. “Paldies!”

“Paldies arī tev,” atbildēja Amrita un pēkšņi kļuva it kā šaubīga un nedroša.

Sergejs jautājoši lūkojās viņā.

“Es tikai domāju, ka varbūt tu vēlētos kādu dienu atnākt pie manis uz vakariņām,” Amrita ieminējās.

“Ļoti labprāt,” atbildēja Sergejs, bet vienlaikus domāja, kādēļ šis jautājums Amritai nāca tik grūti. Vai tas bija saistīts ar kādiem vie­tējiem pieklājības noteikumiem? Tā varēja būt. Mumbaja pēc Indijas mērauklas nebija īpaši konservatīva vieta, bet varbūt Amritas radinieki stingri turējās pie tradīcijām. Varbūt viņam vajadzētu atteikties?

“Es šeit vēl nevienu nepazīstu, tādēļ piemērots ir gandrīz vai jeb­kurš vakars,” teica Sergejs.

“Vai rītdiena der?”

“Lieliski.”

“Vai tev patīk indiešu ēdieni?”

“Kuram tad nepatīk!”

“Asi vai mazāk asi?”

“Protams, asi.”

“Asi pēc Eiropas mērauklas vai asi indiešu gaumē?”

Tagad Sergejs jau smējās.

“Teiksim tā, ka pēc Ziemeļindijas mērauklas ļoti vircoti, bet ne tādi, ko dienvidindieši uzskatītu par asu.”

Arī Amritai sanāca smiekli.

“Tā bija pietiekami precīza definīcija. Tātad rīt, teiksim, pulksten sešos. Vai atbraukt tev pakaļ, vai arī pats spēsi nokļūt Badrā?”

“Es varu atbraukt ar taksometru,” Sergejs atbildēja. “Mums abiem priekšā ir ikdiena, un man ir jāiemācās tikt galā pašam.”

7

Anna Lēna Jervinena un Kari Alanens basām kājām čāpoja pa bal­tām koraļļu smiltīm klāto tropu salas krastu. Kārību jūra zaigoja zi­lumā. Virs galvas tikpat zilas debesis bez neviena mākoņa. Viļņi sašķīda seklajā piekrastes ūdenī. Tie sev līdzi aizskaloja smiltis un uz brīdi at­klāja mazus vēzīšus un gliemezīšus, kuri pārsteidzoši ātri ierakās atpa­kaļ. Palmu zari čabēja jūras vējā. Tā bija Bahamu salām piederošā Eljūtera — garens rifs no koraļļu akmeņiem un smiltīm.

Pēkšņi Anna Lēna apstājās.

“Tur ir delfīni!”

Kari pagriezās, lai paskatītos viņas norādītajā virzienā.

“Es nekā neredzu. Vai tu esi pārliecināta?”

“Pilnīgi pārliecināta. Viņi patiešām tur ir — viņi droši vien pazuda starp viļņiem.”

Anna Lēna pagriezās prom no krastmalas. Līdzenais smilšu kla­jums pēc maza gabaliņa kļuva par lēzeni augšupkāpjošu nogāzi.

“Ja uzkāpsim augstāk, tad redzēsim tos labāk,” viņa vedināja. “Var­būt tev ir kas labāks, ko darīt?”

“Noteikti nav,” atbildēja Kari. “Kāds darāmais gan šeit varētu būt?”

“Stulbiķis,” pārmetoši teica Anna Lēna.

Viņi uzkāpa pa nogāzi un nonāca mežā, kurā auga palmas un banānkoki. Nogāze kļuva arvien stāvāka. Pametusi skatu atpakaļ, Anna Lēna redzēja, ka viņi jau ir uzkāpuši varbūt divdesmit vai trīsdesmit metrus virs jūras līmeņa.

“Vai šis tomēr nav bijis gluži jauks ceļojums?” viņa jautāja Kari.

“Hs zinu, ka tu īsti negribēji braukt, bet vai tad tas nav bijis braukša­nas vērts?”

Parasti cilvēks nevinnē vairākas reizes ceļojumu uz otru pasaules malu tikai tāpēc, ka vājuma brīdī nav varējis pateikt NĒ žurnālu pār­devējam pa tālruni, domāja Kari. Tā ka laikam jau tas tomēr bija tā vērts. Taču īpaši aizrautīgs viņš neizskatījās.

“Kari, tev taču patīk jūra,” teica Anna Lēna. “Un palmas. Un delfīni.” “Nu jā, man patīk. Vienmēr ir patikuši. It īpaši, ja te tomēr ir tie del­fīni. Žēl tikai saražot tik daudz lieku siltumnīcas gāzu izmešu pavi­sam veltīgas lietas dēļ. Nu, gandrīz veltīgas.”

Anna Lēna nopūtās.

“Beidz vienreiz ņemties! Es zinu, ka klimata sasilšana ir liela pro­blēma, bet vai tu nevarētu vismaz apsvērt iespēju divas nedēļas nedomāt par siltumnīcas gāzēm un izmešiem? Divas nedēļas, ne vairāk, pleaseV’ Kari kā padošanās zīmi pacēla rokas.

“Zinu, zinu, ka esmu slikts cilvēks. Piedod, ka es eksistēju. Mēģināšu par to visu nedomāt un koncentrēties tikai uz delfīniem.”

Kari lūkojās jūrā, bet nesaskatīja nekā cita kā vien slinki uz priekšu šūpojošos gurdviļņus. Tad viņš pameta skatu sānis, un viņa uzmanību pievērsa kaut kas cits.

“Klau, tur viņi ir!” kliedza Anna I.ēna. “Viņu ir vismaz ducis. Nē, vairāk! Daudzi desmiti. Liels bars.”

“Pagaidi mirklīti,” dīvaini atsvešināti un izbrīnīti teica Kari. “Paska­ties uz tiem!”

Kari norādīja uz šķautņainu privātmājas lieluma akmens bluķi, kas vāļājās nedaudz atstatus. Izskatījās, ka tālāk ir vēl tādi paši gaiši akmens milzeņi.

“Kas ir?” samulsusi jautāja Anna Lēna. “Kas man būtu jāskatās?” “Nu paskaties!” uzstāja Kari. “Tie ir vareni. Tie lielākie bluķi droši vien sver vismaz divtūkstoš tonnu, varbūt vairāk.”

Sieva dīvaini skatījās uz viņu.

“Es nesaprotu, kas tajos ir tik īpašs. Esmu redzējusi arī daudz lielā­kus akmens bluķus. Piemēram, Somijā.”

“Tā gan, bet aplūko klinti zem akmeņiem. Tā izskatās pavisam citāda.” Anna Lēna aplūkoja klinti zem akmens bluķiem. Bija jāatzīst, ka Kari ir taisnība. Bluķiem bija cita krāsa un arī atšķirīgs sastāvs nekā klintij, uz kuras tie vāļājās.

“Tie nav atšķēlušies no klints, kas atrodas apakšā,” domīgi teica Kari. “Tic ir no kādas citas vietas. Tātad jautājums skan: no kurienes tie ir nākuši un kādā veidā?”

“Es nesaprotu, kādēļ tas ir tik svarīgi,” nedroši teica Anna Lēna. “Varbūt tos atnesis kontinentālais apledojums. Vai tu skatīsies tos delfīnus, kamēr šie vēl ir redzami?”

Kari pakratīja galvu.

“Šeit pēdējā ledus laikmetā nebija kontinentālā apledojuma. Un šie bluķi neizskatās īpaši veci.”

“Varbūt jūrā peldošie aisbergi tos ir attransportējuši uz šejieni. Kad aisbergi kusa, tie nokrita šeit.”

“Labs mēģinājums, bet neder.”

“Kādēļ ne?”

“Mēs atrodamies desmitiem metru virs tagadējā jūras līmeņa. Ledus laikmetā jūras līmenis bija vismaz simt metrus zemāk. Miljoniem gadu, varbūt desmitiem miljonu gadu ūdens līmenis nav bijis pietiekami augstu.” “Nesaprotu. Ko tad tie bluķi šeit dara?”

“Tieši tā. Manuprāt, tas ir visai labs jautājums.”

“Var jau būt, bet kāpēc mums jāinteresējas par to, kādēļ kāds noteikts akmens vāļājas kādā noteiktā vietā un nevis kaut kur citur? Vai tam patiešām ir kāda nozīme?”

Kari paraustīja plecus.

“Diezin vai tam ir kāda būtiska nozīme.”

Viņam vēlāk nāksies atcerēties savus vārdus un brīnīties, cik ļoti cilvēks reizēm var kļūdīties.

“Starp citu, tie delfīni jau aizpeldēja,” teica Anna Lēna. “Varbūt arī tu būtu varējis tos redzēt, ja nebūtu palicis blenzt uz tiem nolāpītajiem akmeņiem. Kurus var redzēt arī Somijā. Atšķirībā no delfīniem.”

“Varbūt viņi vēl atgriezīsies,” teica Kari. “Vai gaidot iesim nopeldēties?”

8

Sergejs nolaida avīzi uz galda un palūkojās pulkstenī. Tas rādīja bez ceturkšņa pieci. Droši vien jau bija laiks doties ceļā. Viņš savāca atslēgas no skapīša un jau pēc mirkļa stāvēja uz ielas stūra un mēģināja apstādināt kādu no garām velkošamies dzeltenmelni raibajiem tak­sometriem. Satiksme bija sastingusi kā lēni plūstoša biezputra. Takso­metri, maruti, kravas mašīnas, autobusi, motocikli, divriteņu skūteri un trīsriteņu skūteri, velosipēdi un cilvēku vilktie ratiņi vienā mānīgi haotiskā masā. Ratiņos vairāku metru augstos kalnos bija sakrautas maisu kaudzes, tērauda stiegras betonam, ūdens vai kanalizācijas plast­masas caurules, dažāda resnuma bambusa kārtis, baļķi un dēļi, matrači un viss kas cits, kas varēja būt noderīgs divdesmit miljonu cilvēku dzīvei.

Sergejam ilgi vajadzēja māt ar roku garām rūcošajiem taksometriem, kamēr viens no tiem apstājās. Izdzirdējis, uz kurieni Sergejam jābrauc, vadītājs nebija priecīgs, jo, viņaprāt, Bandra atradās neērtā virzienā. Vīrs piekrita nogādāt Sergeju vajadzīgajā vietā tikai tad, kad viņš bija apsolījis samaksāt krietni virs cenas. Satiksme virzījās uz priekšu vien mazliet veiklāk par kājāmgājēja ātrumu, un, kad viņi beidzot nonāca vietā, kur Amrita Sergejam bija likusi apstāties, viņš kavēja kādu pus­stundu.

Saule jau bija visai zemu, un rietumpusē debesis krāsojās sarkanas. Bariņš zaļzili raibu papagaiļu pacēlās gaisā no liela, ielas malā augoša vīģeskoka. Bija grūti atrast īsto māju, jo uz lielākās daļas nebija atzī­mēti numuri. Turklāt apbūves gabali izskatījās atšķirīga lieluma un uz dažiem atradās vairākas mājas. Sergejam bija jāprasa ceļš vēl vairākas

reizes, pirms viņš galu galā atrada meklēto. Tomēr visi, kurus viņš izjautāja, bija draudzīgi un mīļuprāt palīdzēja, cik vien labi spēja.

Beidzot Sergejs atradās pie īstās mājas, uzkāpa pa trepēm otrajā stāvā un pieklauvēja pie Amritas durvīm.

Amrita nāca atvērt. Viņa bija tērpusies skaistā tirkīzzilā, raibā sari, kas acīmredzot bija izgatavots no zīda auduma.

“Tātad atradi ceļu,” viņa secināja.

“Vai tu šaubījies, ka atradīšu?”

“Nu, tā īsti ne. Galds ir uzklāts, tā ka sēdi vien nost. Atnesīšu no virtuves ēdienu.”

“Smaržo labi,” teica Sergejs.

Sergejam gāja pie sirds arī senie krievu gardumi. Tomēr pēc pirmā Indijas ceļojuma viņš tik un tā bija palicis pie uzskata, ka Dienvidāzijas ēdieni ir pasaulē labākie. Indieši, piemēram, bija izlolojuši neticami daudz garšīgu ēdienu, kas izgatavoti pat no tik vienkāršām izejvielām kā kartupeļi. Vairāku tūkstošu gadu izmēģinājumi ar garšvielām un to kombinācijām — un, lūk, rezultāts, prātoja Sergejs.

“Es ēdu tikai veģetārus ēdienus un ceru, ka arī tev tie ies pie dūšas,” teica Amrita.

“Protama lieta. Nav ne runas par to, ka neietu.”

“Turpretī vīns man ir. Attiecībā uz alkoholu neesmu nekāds nelo­kāms bramins. Sarkano vai balto?”

“Varbūt sarkano.”

“Vai derēs indiešu? Pēc manām domām, tagad mums ir visai labi vīni.”

“Tad nogaršosim to!”

Amrita atnesa no virtuves atvērtu sarkanvīna pudeli un piepildīja abas glāzes līdz pusei. Sergejs pagaršoja vīnu.

“Tas taču ir vienkārši lielisks!”

“Vai esi pārsteigts?”

“Nu, vien tik daudz, ka Indija nav nekāda pasaulē pazīstama vīna darīšanas zeme.”

“Vīnogulāju audzēšanu sākām pavisam nesen. Tomēr šeit ir daudz reģionu, kas lieliski piemēroti vīnogu audzēšanai. Mēs sākām ar labas kvalitātes vīnogām, un mūsu selekcionāri savu darbu prot.”

Amrita pasniedza Sergejam rīsu trauku un bļodu, kurā bija puķkāposti un kartupeļi ar garšvielām. Viņa novietoja uz galda arī kādas desmit stikla burciņas, kurās, kā izskatījās, bija dažādas ar atšķirīgām garšvielām marinētas piedevas.

“Mazliet augstākas šķiras indiešu mājā vienmēr glabātos vismaz simts dažādu marinēto piedevu,” teica Amrita. “Bet es gatavoju pati, tādēļ man nav lielāka piedāvājuma par šo.”

Sergejam nāca smiekli — arī desmit jau bija gana. Pagaršojis ēdienu, viņš atzina, ka tas ir tik gards, ka kūst mutē.

“Kas tev lika kļūt par jūras pētnieku?” pieklājīgi apvaicājās Amrita. Sergejs bija pieradis atbildēt uz šo jautājumu vispārināti un izvai­rīgi, nepūloties izskaidrot, kas viņu saistīja jūras dzīlēs. Sev par brī­numu viņš pamanīja, ka šoreiz negribējās izvairīties.

“Stāsti, stāsti! Es gribu dzirdēt,” uzstāja Amrita.

Sergejs pasmaidīja.

“Starp citu, šis ēdiens patiešām ir labs,” viņš teica.

“Nemēģini mainīt sarunas tēmu.”

“Es nevaru ēst, ja man vienlaikus ir jārunā.”

“Tu paspēsi izdarīt abas lietas.”

Sergejs izmantoja brīdi, lai sakoncentrētu domas.

“Man visbūtiskākais varbūt bija tas, ka okeānu un jūru dzīles ir cilvēces pēdējās frontes,” viņš pēc tam teica. “Pēdējās patiešām lielās neapgūtās zemes, pēdējās neskartās un nepazīstamās mežonīgās teri­torijas uz zemeslodes.”

“Bet augstie kalni? Vai Ziemeļpola un Dienvidpola ledāji? Tundra? Amazone?”

“Pāri tiem lido satelīti un lidmašīnas. Par šīm vietām ir fotogrāfijas. Ūdens ir gandrīz necaurredzams, skatoties planetāros mērogos. Div­desmitā gadsimta beigās cilvēki ar savām acīm vai kameru starpniecību ir redzējuši tikai aptuveni simt piecdesmit kvadrātkilometru no okeāna dzīlēm. Un arī to tūkstošiem mazos fragmentiņos. Simt piecdesmit kvadrātkilometru no vairāk nekā trīssimt miljoniem kvadrātkilometru. Tātad pusmiljono daļu. Turklāt kilometriem biezais ūdens matracis, kas paliek starp okeāna dibenu un ūdens virsmu, ir pazīstams vēl slik­tāk. Zemūdeņu darbības laiks vēl pavisam nesen bija visai ierobežots, tādēļ tās vispār neapstājās ceļā uz jūras dibenu. Praktiski jūras pētnieki ir koncentrējušies tikai uz divām okeāna robežvirsmām — dibenu un ūdens virsmu. Lai gan jūra pēc savas patiesās dabas nav divdimensiju virsma, bet gan šķidrs trīsdimensiju kosmoss.”

Amrita domīgi pamāja un, nesakot ne vārda, dziļi iegrimusi domās, lūkojās Sergejā. Viņas sejā bija grūti iztulkojama izteiksme. Sergejs pat neuzdrošinājās mēģināt uzminēt, ko Amrita tajā brīdī domāja. “Tu neesi precējusies?” Sergejs uzdrošinājās pajautāt.

Amrita iesmējās.

“Nē, neesmu.”

“Es taču neuzdevu nesmalkjūtīgu jautājumu?”

“Uzdevi jau gan, bet tas ir gluži OK. Faktiski es biju precējusies, bet nu vairs neesmu. Mēs izšķīrāmies pirms sešiem gadiem. Un pēc tam vairs neesmu apprecējusies vēlreiz.”

“Kādēļ ne?”

“Nezinu. Varbūt neesmu satikusi nevienu piemērotu. Vai ari ne­esmu gribējusi to visu piedzīvot vēlreiz.”

“Vai drīkstu jautāt, kāpēc izšķīrāties?”

Amrita nopūtās.

“īsi un skaidri — mans vīrs galu galā nespēja izturēt to, ka strā­dāju ārpus mājas un ka man darbā bija labāki panākumi nekā viņam. Tā es pieņemu. Man atkal bija liela vilšanās saprast, ka viņš ir tik vec­modīgs. Mēģināju situācijai meklēt risinājumu, taču nevēlējos atsacī­ties no visa tā, ko patiešām gribēju darīt. Varbūt man vajadzēja tā darīt, taču toreiz tas nešķita pareizi. Vai taisnīgi. Stāvoklis kļuva arvien sliktāks, un beigas bija visai nejaukas. Fs patiešām vairāk negribētu runāt par to.”

“Man žēl, ka sāku par to runāt. Man nebūtu vajadzējis tā darīt,” teica Sergejs, samulsis par savu netaktiskumu.

“Nekas, nekas.“

Amrita mirkli cieši lūkojās uz savu tukšo glāzi. Tad viņa ieskatījās Sergejam tieši acis.

“Bet par to vairāk ne vārda. Vai iedzersi vēl vīnu?”

“Paldies, labprāt,” teica Sergejs.

Sergejs piecēlās un piegāja pie Amritas grāmatplaukta. Ikviens grā­matplaukts vienmēr daudz pastāsta par savu īpašnieku, prātoja Ser­gejs. Amritas mājas bibliotēka nosedza veselu sienu no grīdas listēm līdz pat griestiem. Sergejs pārlūkoja sējumu muguriņas. Daļa grāmatu bija uzrakstītas marathi, hindi, gudžarati vai kādā citā Dienvidāzijas valodā, bet lielākā daļa bija angliski. Ancient Inventions, Aborted Discoveries, Lost Inventions, Dying Wisdom… Izskatījās, ka Amrita vāc darbus, kuri aplūko daudzkultūru zinātnes vēsturi.

“Protams, vari,” teica Amrita, pirms vēl Sergejs bija paspējis kaut ko teikt.

“Protams, varu ko?” jautāja Sergejs.

“Aizņemties grāmatas, kuras tevi īpaši interesē. Ja vien atdod at­pakaļ.”

“Paldies,” teica Sergejs. “Man jāatzīst, ka daži no šiem opusiem jau ir pamodinājuši manu ziņkāri.”

“Vai tu nevēlētos doties pastaigā gar jūras krastu? Ārā ir brīnišķīgs laiks.”

“Ejam!”

Amrita un Sergejs pastaigājās pa Čoupatijas smilšaino krastmalu. Viņiem kreisajā pusē mirdzēja Mumbajas gaismas, neskaitāmu dažāda lieluma daudzstāvu namu, privātmāju un ielu laternu gaismas. Viņiem pa labi bija Indijas okeāna melnais ūdensklājs un tieši priekšā — palmu apņemtais krastmalas bulvāris un tā laternu veidotā gaismas punktiņu virtene pirms jūras tumšuma. Piekrastes bulvāra laternas, attālinoties zemesraga smailes virzienā, kļuva arvien mazākas. Taltālu bija saska­tāmas pēdējās gaismas. Viņiem labajā pusē un ieslīpi priekšā vīdēja viļņu lūšanas zona — cits citam bezgalīgi sekojošu, mierīgu, putās sašķīstošu gurdviļņu nepārtrauktā kustībā esošs ornaments, kas, vir­zoties tuvāk zemesraga spicei, izbālēja un visbeidzot pazuda tumsā. Lūstošo viļņu skaņa dvesa jūras rimto mieru.

Kontrasts starp krastmalas bulvāra gaismu rindu un melno ūdens masu bija skarbs un ass. Mumbajas gaismas jūra pārtrūka kā ar nazi nogriezta.

“Gluži kā dzīve un nāve, vai ne?” secināja Amrita. “Vispirms pasaule pilna ar gaismu un dzīvību un tad… Tad vairs nekā. Tikai tumsa. Tas ir briesmīgi, bet vienlaikus arī… kaut kā nomierinoši. Manuprāt, ir labi zināt, ka viss kādreiz beigsies.”

“Tu laikam neesi nekāda labā hinduiste, ja tā domā?”

“Manuprāt, savā ziņā būtu pat jauki, ja dvēseļu pārceļošana būtu patiesība… Un kurš to zina, varbūt tā arī ir. To vienlīdz grūti ir pie­rādīt kā aplamu un pierādīt kā patiesu. Un cilvēkiem taču ir šī visai dīvainā pieredze par savu iepriekšējo dzīvju atcerēšanos. Bet es tik un tā nezinu.”

Viņi klusējot raudzījās naksnīgajā jūrā un pilsētas gaismās.

“Dažas lietas vienmēr saistītas ar krietnu risku,” domīgi teica Am­rita. “Ja izdarīsi kļūdu, liela daļa dzīves var tikt sabojāta. Ja tici, ka tev ir neskaitāmas dažādas dzīves, tad tas nekādu sliktumu nenodara. Bet ja dzīve tomēr ir tikai viena…”

Amrita nepabeidza teikumu.

“No otras puses, ja neriskē, tad arī tam ir savas sekas,” Amrita pēc laiciņa turpināja.

“Es nesaprotu, uz ko tas attiecas,” iebilda Sergejs.

“Protams, ka tu saproti,” teica Amrita, un viņas sejā atplauka zob­galīgs smaids. “Vai tu zināji, ka mēs, hinduisti, vienā reizē appreca­mies uz septiņām dzīvēm? Tiesa, praksē šajā principā ir viena maza problēma. Katrā dzīvē ir jāapprecas atsevišķi, bet nevienas noteiktas ceremonijas laikā nekādi nevar zināt, kura dzīve no tām septiņām jau norit.”

“Es paskatījos vārdnīcā, ko nozīmē tavs vārds,” atklāja Sergejs.

Amrita pasmaidīja.

“Nedaudz mulsinoši, vai ne?” Amrita teica un mēģināja izskatīties ļoti nopietna, taču viņas acis smējās. “Vai no kristieša viedokļa neizklau­sās tā, it kā es iedomātos esam kāds Jēzus vai kas tamlīdzīgi? Nedaudz uzpūtīgi, ja? Lai gan ne jau es, protams, esmu izvēlējusies savu vārdu.” “Varbūt mazliet,” piekrita Sergejs. “Bet arī… kaut kā valdzinoši. Tas varbūt visai dumji teikts, taču cilvēkam, kurš izskatās pēc hin­duistu dievietes, manuprāt, drīkst būt tai piemērots vārds.”

Amrita smējās.

“Tev taisnība — tas bija ļoti dumji teikts. Bet nesatraucies. Saru­nājam tā, ka es to uztveršu kā komplimentu. Šajā reizē.”

“Daži uzskata, ka labās pāra attiecībās galvenais vienmēr ir rūpē­ties par otra cilvēka brūcēm,” teica Amrita. “Mums visiem ir savas brūces — dala nāk no bērnības, daļa no jaunības mīlestībām, daļa no ievainojumiem, ko atstājušas vēlākās attiecības ar cilvēkiem, dala no mūsu mīļo aiziešanas. Saka, labas attiecības abiem palīdz atlabt no savām brūcēm.”

“Bet vai arī tādā uzskatā nav savas bīstamības?”

“Kur tad nebūs!”

Palmu galotnes un nokarājušās mirušās lapas čabēja maigajā vē­jiņā, kas pūta no jūras. Karstais un mitrais nakts gaiss bija kā tumšs samts. Amrita un Sergejs stāvēja pie ārdurvīm mājas priekšā. Serge­jam rokās bija liela paka ar Amritas aizdotajām grāmatām.

“Man droši vien vajadzētu doties,” teica Sergejs. “Ir jau vēls.”

“Tā laikam ir,” piekrita Amrita. “Nenoliedzami, tagad ir visai vēls.” “Paldies par ārkārtīgi jauko vakaru,” Sergejs pateicās.

“Man arī bija patīkami.”

“Ja nu es tagad dodos prom no šejienes… tad arlabunakti.” “Arlabunakti,” atbildēja Amrita.

Sergejs devās uz ielas stūri, kur gaidīja rinda taksometru. Viņam bija dīvaina sajūta — no vienas puses, viegla un tukša, bet vienlaikus arī labā veidā tukša. Jo tagad tukšumam viņa prātā piejaucās arī kas cits. Tomēr viņš negribēja apstāties padomāt par to, bet gan izstūma šos mazsvarīgākos jautājumus no prāta.

9

Nākamā diena bija nacionālo svētku diena. N/OT bija slēgts, tādēļ Sergejs gulēja ilgāk nekā parasti un brokastis paēda pilnīgi nesteidzoties.

Pēc tam viņš salika uz galda no Amritas patapinātās grāmatas. Viens sējums nokrita uz grīdas. No grāmatas lapām izslīdēja žūksnītis salo­cītu avīžu izgriezumu. Sergejs pacēla izgriezumus. Viņš atlocīja augšējo un redzēja, ka tas ir Amritas ievadraksts avīzē The Hindu. Raksta no­saukums bija Scientific Progress in the Western Societies: A Process of Abandoning the West’s Own Prejudices? Tātad: zinātnes attīstība rietumvalstīs kā pakāpeniska atbrīvošanās no pašu aizspriedumiem. Sergejam ienāca prātā, ka tā ir interesanta doma. Bet ko Amrita ar to īsti gribējusi pateikt?

“Rietumu zinātnes attīstībā pārāk bieži ir vajadzējis atbrīvoties no pašu māņticīgajiem priekšstatiem,” lasīja Sergejs. “Tas, ka Eiropa sep­tiņpadsmitajā gadsimtā atklāja pasaules uzbūvi ar Sauli centrā, nepa­visam nenozīmē to, ka arī visa pārējā pasaule tikai šajā posmā būtu sapratusi to faktu, ka Zeme griežas ap Sauli un nevis Saule ap Zemi. Piemēram, jau Vēdās kā pašu par sevi saprotamu uzskatīja to, ka Saule ir daudz lielāka par zemeslodi un ka Zeme griežas apkārt Saulei tāpat kā citas planētas. Labākas redzamības dēļ senie Indijas astronomi bija ari atzinuši Urānu par planētu varbūt jau tūkstošiem gadu pirms eiro­piešiem. Saskaņā ar Vēdām lielākā daļa zvaigžņu bija tādas pašas sau­les kā mūsu Saule, tikai tās atradās ļoti tālu.”

Interesanta informācija, domāja Sergejs. Bet vai, visticamāk, tas ne­bija tikai labs minējums? Senie cilvēki taču nekādi nebija varējuši īsti zināt, ka Zeme riņķoja ap Sauli un ka zvaigznes ir tālas saules?

“Vieni no Rietumu historiogrāfijas rupjākajiem meliem ir apgalvo­jums, ka vācieša Johana Gūtenberga 1456. gada izgudrojums licis pa­matu grāmatu iespiešanai. Cita starpā, šis apgalvojums joprojām ir atrodams visās Eiropā lietotajās mācību grāmatās. Ķīnieši tomēr bija iespieduši grāmatas jau tūkstoš septiņsimt gadus agrāk un apmēram piecsimt gadus pirms Gūtenberga arī izgudrojuši grāmatu iespiešanas veidu, kas balstās uz atsevišķiem burtstabiņiem. Viduslaikos Eiropas bagātākajiem aristokrātiem un karaļiem labākajā gadījumā varēja būt bibliotēkas ar dažiem desmitiem sējumu. Anglijas karalim Henrijam V bija sešu darbu kolekcija. Ķīnas gudrajiem pirms tūkstoš gadiem per­sonīgajās bibliotēkās bieži bija vairāki desmiti tūkstoši grāmatu. Līdz piecpadsmitajam gadsimtam Ķīnā katrā gadsimtā uz ikvienu Eiropā izdoto darbu, rupji rēķinot, iznāca desmit tūkstoši grāmatu.

Kad eiropieši ieradās Meksikā, Kortesa sabiedrotie tlakskalieši izbrī­nījušies skatījās, kā spāņi iegūtās brūces apkopj ar karstu dzelzi vai ielej tajās vārošu eļļu, lai novērstu bakteriālu iekaisumu. Tlakskalieši kautrīgi teica, ka viņi šim pašam nolūkam izmanto no noteiktām pelē­juma sēnītēm izgatavotas ziedes. Arī ēģiptiešiem un ķīniešiem, un, visti­camāk, arī Dienvidāzijas tautām antibiotikas bija jau pirms tūkstošiem gadu. Tik un tā saskaņā ar mūsdienu medicīnas vēstures aprakstiem antibiotikas izgudroja Eiropā deviņpadsmitā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados. Divi tūkstoši divsimt gadus seni ķīniešu teksti mums stāsta, ka pārmērīga sāls lietošana palielina smadzeņu triekas risku. Tāpat arī to, kā var ārstēt dažādas slimības, kuras izraisījis vitamīnu un mikroelementu trūkums. Vienīgās joprojām labi iedarbīgas malāri­jas zāles — artemizīns — tika atrastas gandrīz divtūkstoš gadus vecās ķīniešu grāmatās.

Pēc dažiem aprēķiniem puse no visiem uz zemeslodes dzīvojušajiem cilvēkiem varētu būt miruši no malārijas. Saskaņā ar Rietumu historio­grāfiju visur pasaulē līdz 1897. gadam ticēja, ka malārija rodas no slikta gaisa, no kā arī radies slimības romiešu cilmes nosaukums, kas joprojām tiek lietots. Sestajā gadsimtā pirms Kristus pierakstītais indiešu medicīniskais teksts Sušruta, kas acīmredzot balstās uz daudz senāku mutisku nostāstu, tomēr attēlo piecas dažādas odu sugas, kas izplata slimības. Turklāt teksts precīzi apraksta, kādus simptomus šo mos­kītu izplatītās slimības izraisa. Viena no šīm slimībām nepārprotami ir tieši malārija. Simptomu apraksts ir tik skaidrs, ka nav iespējams kļūdīties.”

Sergejs pārlika, vai tas tiešām var būt tiesa. Viņš savos ceļojumos bija saslimis ar malāriju divas reizes, tādēļ simptomus atcerējās pat neva­jadzīgi labi. Viņš nekad agrāk nebija juties ne tuvu tik slims kā pirmās malārijas lēkmes laikā.

Sergejs atgriezās pie Amritas raksta. Amrita skaidroja, ka Dienvidāzijā daudzas lietas tūkstošiem gadu ir darītas tā, it kā viens no mēr­ķiem būtu bijis malārijas izraisītā posta mazināšana. Lietus ūdens savākšanas tilpnēs tika ielaistas zivis, kuras apēda malārijas odu kāpu­rus. Govju un daudzu citu dzīvnieku nodēvēšana par svētiem bija nodrošinājusi to, ka arī nabadzīgo mājsaimniecību tuvumā klīda lieli, spēcīgi smakojoši dzīvnieki, kuri pievilināja moskītus efektīvāk par cilvēkiem. Turklāt zīdītāju malārijas parazīti, kuri nevarēja pieķerties cilvēkiem, izplatījās plašāk uz cilvēku malārijas parazītu rēķina.

Gangas, Indas un Sarasvatī deltā tika izmantotas plašas mākslīgās apūdeņošanas sistēmas, kuru uzdevums bija plānveida lauku appludi­nāšana. Uz laukiem pa vārtiem, kas bija uzbūvēti šai vajadzībai, tika palaists tikai plūdu ūdeņu augšējais slānis, kas saturēja vissmalkākās un auglīgākās dūņas. Plūdu ūdeņu atnestās sīkdaļiņu dūņas bija uztu­rējušas lauksaimniecības zemju auglīgumu un labas ražas. Pie viena plūdu ūdeņi bija atnesuši līdzi milzumu dažādu zivju, vēžveidīgo un citu mazo plēsēju ikrus un kāpurus tieši tad, kad moskīti bija sākuši dēt oli­ņas miljardiem musonu lietu radītajos dīķeļos. Precīzi izplānotās ap­ūdeņošanas sistēmas pirms britu ierašanās tikai Rietumbengālijā vien bija noklājušas aptuveni desmit miljonus hektāru lielu zemes teritoriju.

Indiju iekarojušie briti nesaprata, kā darbojas viņu ieraudzītās senās, tūkstošiem gadu nepārtraukti lietotās “augstākā līmeņa tehnoloģijas”. Viņi domāja, ka cilvēki tikai iegūs, ja tiks aizdambētas piekrastes vaļņu atveres, lai upju plūdu ūdeņi cilvēkiem par kreņķiem netiktu uz laukiem.

Rezultāts bija šausminoša malārijas epidēmija. Deviņpadsmitā gadsimta sešdesmitajos gados Indijā ik gadu no malārijas nomira trīs miljoni bērnu un divi miljoni pieaugušo. Piemēram, Hugli apgabalā iedzīvotāju skaits divdesmit gados samazinājās uz pusi — no diviem miljoniem zem miljona.

Sergejaprāt, viņš bija lasījis daudz, taču Amritas atmaskojošais stāsts viņam bija pilnīgi jauna informācija. Traģēdijas mērogi viņu šausmi­nāja. Cik gan daudzus cilvēkus varētu pasargāt no malārijas izraisītas nāves, ja Sušrutas informācija, kas attiecas uz malāriju, būtu kļuvusi par visas cilvēces kopēju īpašumu jau pirms divtūkstoš piecsimt ga­diem. Pieci miljardi? Desmit miljardi? Kāpēc gan no piecpadsmitā gad­simta uz Tālajiem Austrumiem pa jūras ceļu braucošie eiropieši nebija nopietni uztvēruši indiešu vai ķīniešu gudro mācības?

Un kas būtu noticis, ja spāņu konkistadori nebūtu iznīcinājuši bib­liotēkas, kurās Vidusamerikas indiāņi bija noglabājuši visas savas civi­lizācijas zināšanas un gudrību? Ja eiropieši būtu apguvuši maiju un acteku no sēnēm izgatavoto pretmikrobu zāļu izmantošanu jau piec­simt gadus pirms Vaksmana, Dibuā un Fleminga? Cik daudz eiropiešu būtu izvairījušies no cingas un citām slimībām, ja mēs, tiklīdz radās pirmā izdevība, būtu uzskatījuši par vajadzīgu studēt Ķīnas mūžsenos medicīniskos tekstus? Un ko tad, ja mēs mazliet nopietnāk būtu uztvē­ruši tādas senas ar ūdeni saistītās tehnoloģijas kā horizontālās akas un rasu savācošās piramīdas? Miljardiem cilvēku cieš no ūdens trūkuma — vai tas bija pilnīgi velti?

Vai mēs izdarām nopietnu kļūdu, kad uztveram grāmatu kā īslai­cīgu patēriņa preci, kā vienreiz lietojamu priekšmetu, kuru izlasa, bet jau nākamajā gadā tā ir iegrimusi aizmirstībā uz neatgriešanos, prā­toja Sergejs. Kādēļ esam tik droši par to, ka viss patiešām noderīgais un visa svarīgā informācija ir ievietota tajās grāmatās, kas izdotas pēdējā gada vai pēdējo desmit gadu laikā? Kādēļ ticam, ka viss svarī­gais ir izgudrots tikai tagad? Un kur paliek visas tās neskaitāmās cil­vēku paaudzes, kuras šeit ir dzīvojušas pirms mums, visi tie literatūras, kultūras un zināšanu slāņi, kuri laika un vēstures straumē ir nosēdu­šies cits uz cita kā Sarasvatī līdznestās smiltis Katjavaras pussalā?

No kurienes mēs zinām, ka daudzās lietās joprojām neesam tikpat nezinoši, nelaimīgi muļķi kā angļu kolonisti Indijā?

Varbūt vecās grāmatās, pat ļoti vecās grāmatās, joprojām var atras­ties gudrības un zināšanas, spožas, bet zem smaga, pelēka putekļu slāņa ilgus laikus aizmirstas pērles, spoži kristāla smilšu graudi, kuri varētu dot daudz derīga un daudz prieka, domāja Sergejs. Ir tik daudz lietu, kuras šajā brīdī nedarām visai gudrā veidā. Varbūt kāds cits kādreiz to pašu ir darījis gudrāk un labāk — izturīgākā veidā, mazāk posta un bēdu izraisošā veidā.

10

Trīs nedēļas vēlāk Kambejas līča ūdens, pateicoties ilgajam sau­suma periodam un rāmajam laikam, uz bridi pēc vietējās mērauklas kļuva reti skaidrs. Vairākas dienas bija pieturējies karsts bezvēja laiks. Indijas okeāna virsma bija gandrīz spoguļgluda. Vienīgais, kas sakus­tināja ūdeni, bija spēcīgā plūdmaiņa, kuras iedarbība visjūtamāka bija Kambejas līča pamatteritorijā. Bet nedaudz tālāk — seklajās vietās — redzamība uz brīdi bija neparasti laba. Daudzās vietās pat vairāki metri.

Amrita un Sergejs nolēma to izmantot. Iepriekšējās nedēļas bija atnesušas daudzus jaunus atradumus — daļēji gaidītus, daļēji negaidī­tus. M. V. Sagar Paschtni bija smēlis zemi desmit vietās. Devītajā ob­jektā no smiltīm dažu metru dziļumā bija izcelts lēvenis cilvēku kaulu. Izskatījās, ka visu pilsētas centru klāja gandrīz nepārtraukts kaulu lauks.

Pēc Amritas kolēģu aprēķiniem, pilsētā būtu varējis dzīvot varbūt pat pusmiljons cilvēku — trīs reizes vairāk nekā Mohendžodāro. Iz­skatījās, it kā viņi visi būtu miruši vienlaikus, ļoti ātri un pēc tam, tikai dažus mirkļus vēlāk, aprakti ar Sarasvatī līdznestajām smiltīm.

Šajā reizē “Lomonosovs” devas ceļa no piestātnes Kambejas līča piekrastē, kas atradās simt kilometrus no Mumbajas uz ziemeļiem. Kambejas līča ūdens joprojām bija kā pārklāts ar miglainu, zaļu dū­maku, lai gan redzamība arī šeit bija kādu mazumiņu labāka nekā parasti. Taču, kad viņi nonāca zonā, kurā plūdmaiņas ietekme vairs ne­šķita tikpat spēcīga, viņi varēja redzēt piecu vai sešu metru attālumā.

“Redzamība patiešām ir laba,” komentēja Athi Narajans, kurš arī bija devies līdzi izbraucienā ar zemūdeni.

Sergejs izbrīnījies skatījās viņā.

“Nu šī, protams, nav nekāda Polinēzijas koraļ|u jūra,” precizēja Athi.

“Gluži manas domas,” teica Sergejs.

Sergejs pagriezās pret Amritu.

“Tas tevis aizdotās grāmatas, starp citu, bija visai interesantas. Vienā sējumā starp lapām bija tavi raksti avīzei The Hindu. Ļoti interesanti.”

“Vai tiešām? Tu droši vien domā tos tekstus par daudzkultūru zinātnes vēsturi?”

“Jā, tieši tos. Lai gan es, protams, ne gluži ar visu esmu vienisprātis.”

“Vēl astoņpadsmitā gadsimta vidu Indija pēc starptautiskajiem apmaiņas kursiem bija daudz, daudz bagātāka nekā Eiropa. Tā bija viena no pasaulē turīgākajām valstīm,” teica Amrita. “Simt gadu vē­lāk Indija bija viena no pasaules nabadzīgākajām valstīm. Puse bērnu nomira, nepiedzīvojuši piekto dzimšanas dienu. Kādēļ Indija nokrita tik zemu?”

“Uzmanies! Ja viņa ieskriesies, runājot par šo jautājumu, var paiet kāds laiciņš, pirms viņa beigs,” nosmīnēja Athi.

“Nodevējs,” pārmeta Amrita.

“Tu droši vien gribi teikt, ka Indija bija viegli ievainojama tādēļ, ka tās teritorijā tika izmantotas tik sarežģītas tehnoloģiskās sistēmas,” rosināja Sergejs.

“Tieši tā. Kad mūsu tehnoloģiskās sistēmas vairs nedarbojās, mēs patiešām nokritām no augsta plaukta. Kamēr darbojās mūsu ūdens savākšanas un mākslīgās apūdeņošanas sistēmas, tās bija lielas turības un labklājības avots. Kad tās pārtrauca strādāt, tās pavērsās pret mums. No tām izveidojās moskītu vairošanās vietas, un liela daļa cilvēku no­mira no malārijas. Es domāju, ka tas viss sniedz mācību.”

“Kādu, ja esam precīzi?” jautāja Sergejs.

“Padomā, cik viegli ievainojamas, mūsdienās it īpaši, ir Eiropa un Ziemeļamerika,” teica Amrita. “Visas iespējamās un neiespējamās vie­tas ir piebāztas ar jutīgu un sarežģītu elektroniku. Uzņēmumi, kas iz­gatavo šādas tehnoloģijas, gribētu, lai tās ievieto arī visās tajās iztēles zīmētajās vietās, kurās to vēl nav. Drīz pat uzgriežņu atslēga un skrūvgriezis vairs nedarbosies bez mikročipa. Un ko tad, ja kāds — ļaunu vēloša valsts vai vientuļš terorists — sadomās izmantot pret jums ieročus, kas rada elektromagnētisko pulsu? Kas tad notiks? Jūs vairs nevarēsiet sildīt savas mājas, dzeramais ūdens netecēs, tualetē nebūs ūdens, automašīnas aizsprostos ielas un vairs nebūs iedarbinā­mas. Kur jūs dabūsiet pārtiku un ūdeni? Kā jūs pārvietosieties no vie­nas vietas uz citu vai transportēsiet nepieciešamās kravas? Kurš bez elektrības pratīs ārstēt jūsu slimības?”

“Es taču brīdināju,” komentēja Athi.

“Tas, kas savulaik notika ar mums, drīz var notikt arī ar jums,” ļoti nopietni teica Amrita. “Mūsu liktenis toreiz var būt jūsu liktenis rītdien.”

Sergejs pakratīja galvu.

“Es īsti nedomāju, ka viss jāuztver tik viennozīmīgi,” viņš teica. “Es tomēr uzskatu, ka tehnoloģijas mums palīdzēs tikt galā ar dažādām katastrofām labāk nekā iepriekš. Tagad trauksmes situācijā mēs spētu izgatavot pārtiku rūpnieciski, piemēram, no eļļas un celulozes.”

“Jā, ja rūpnīcas darbosies un strādās tām elektrību piegādājošās spēkstacijas, un funkcionēs elektrību transportējošās elektrolīnijas,” izgrūda Amrita. “Un divdesmit citi vārdiņi “ja”. Jo vairāk vienādo­jumā ietilpst šādu “ja”, jo situācija ir bīstamāka. Jo viens vienīgs no tiem “ja” var pārtraukt visu ķēdi.”

“Tā gan, bet…”

“Klau! Paskatieties uz šo!” pēkšņi iesaucās Athi.

Jūras dibenā bija garas, šauras viļņu izveidotas smilšu kāpas, starp kurām atkal bija saskatāms pazīstamais Harapas tipa zīmējums — tūkstošiem pēc precīza pilsētas plāna būvētu, pilnīgi vienāda lieluma taisnstūru.

“Arī šī nav nekāda mazā pilsēta,” teica Sergejs.

“Paskatīsimies, cik tālu tā sniedzas,” ierosināja Amrita.

Tainstūrainais rūtiņu kopums, ko veidoja pussagruvušie mājokļi, brīžam pilnībā pazuda zem smilšu kāpām, un Amrita, Sergejs un Athi jau nosprieda, ka nonākuši pilsētas malā. Tomēr pēc desmit vai simt metriem pazīstamais rūtiņu ornaments atkal izcēlās no smiltīm.

“Lomonosovs” peldēja uz priekšu dažus metrus virs jūras dibena ar vien­mērīgu ātrumu — seši mezgli stundā. Šķita, ka drupas nekad nebeigsies.

“Šī pilsēta pilnīgi noteikti ir lielāka nekā tās divas pirmās,” izbrīnī­jies teica Sergejs.

Viņš paskatījās pulkstenī. No brīža, kad viņi bija nokļuvuši virs dru­pām, bija pagājusi jau stunda un piecpadsmit minūtes. Viņi visu laiku bija peldējuši vienmērīgā sešu mezglu ātrumā. Tātad viņi bija pievei­kuši jau divpadsmit kilometrus garu attālumu virs drupu pilsētas. Ser­gejs palūkojās dziļummērā. Piecdesmit metri. Kad viņi bija nonākuši pie drupām, dziļums bija četrdesmit divi metri. Jūras dibens joprojām slīdēja lejup. Tiesa, ļoti lēzeni.

Sergejs skeptiski nošūpoja galvu.

“Ka tevi velns! Manuprāt, mēs šīs drupas atradām pat pārāk viegli. Pirmā ieniršana, ko izdarām gabaliņu tālāk, un tās gandrīz tūlīt ir mums priekšā. Vai nu mums ir neparasti laimējies, vai arī šeit vēl ir atrodams nolāpīti daudz.”

“Principā šeit varētu būt tūkstošiem dažāda lieluma zem jūras ap­raktu pilsētu,” piemeta Athi.

“Tas gan būtu velnišķīgi daudz,” apšaubīja Sergejs.

“Nav teikts, ka tās visas bijušas apdzīvotas vienā laikā,” aizstāvē­jās Athi. “Upju gultnes ir mainījušās. Ostas ir aizsērējušas. Veco ostas pilsētu vietās ir nodibinātas jaunas. Kad jūras līmenis bija cēlies, pil­sētas vajadzēja pārvietot. Ja apdzīvotība šeit ir bijusi tūkstošiem gadu, liela daļa jūras dibena var būt nosegta ar dažādām drupām.”

Sergejs paskatījās pulkstenī.

“Tā izskatās,” viņš teica. “Vismaz šī pilsēta turpinās jau vairāk nekā divdesmit kilometru.”

“Vai mums nevajadzētu novērtēt pilsētas lielumu arī virzienā uz sāniem?” apsvēra Amrita.

“Vajadzētu,” teica Sergejs un pagrieza “Lomonosova” priekšgalu ieslīpi pa labi.

Zemūdens drupu rūtiņu raksts joprojām turpinājās. Iemidzinoši monotoni. Pa brīžam pretī peldēja ari dažāda lieluma zivju bari un pa

kādai pārsteidzoši lielai un cienīgai medūzai. Pēc tam aiz vienādo ēku atliekām sāka vīdēt kaut kas cits, kaut kas melns un nepārprotami lielāks par mājām. Daudz lielāks.

Tas bija pakalns.

Vai tas bija dabisks veidojums, zemūdens klints vai smilšu kalns? Tas nešķita ticami, jo pakalna forma izskatījās pārāk regulāra, asa un slīpa. Tā, it kā…

“Zemūdens piramīda?” Amrita izteica skaļi to, ko viņi visi domāja.

Pakalns bija tik liels, ka duļķainā ūdens dēļ vienā piegājienā bija redzami tikai nelieli fragmenti. Tā virsma bija grubuļaina un nelīdzena. It kā daļēji sadalījušos ķieģeļu čupa, virs kuriem bija sakrājies daudz nosēdu, prātoja Sergejs.

Kad viņi nolaidās zemāk, kļuva redzama pāris metru plata, hori­zontāla platforma. Tai bija jābūt cilvēka veidotai, domāja Sergejs. iMazliet zemāk bija vēl viena platforma, bet slīpā siena turpinājās arī zem tās, kamēr pazuda dibena duļķēs. Tātad bija iespējams, ka zem smiltīm un dūņām varētu būt vēl viena platforma.

Viņi appeldēja apkārt pakalnam.

“Tam ir kvadrāta forma,” atzīmēja Athi. “Pilnīgi precīza.”

Pakalns tātad bija zikurāts — pakāpjveida piramīda, kādas šumeri un babilonieši bija uzcēluši Mezopotāmijā un kādas maiji, acteki un daudzas citas indiāņu tautas bija uzcēlušas Amerikā pirms spāņu ierašanās.

Pakalns nebija tik liels kā Vidusamerikas, Ēģiptes un Mezopotāmijas piramīdas, taču tas bija ļoti plats. Sergejs lēsa, ka zemākā redzamā plat­forma bija varbūt divsimt, varbūt divsimt divdesmit metru plata.

“Augstums varētu būt divdesmit metri, varbūt drusku vairāk,” pie­meta Athi.

“Tā apmēram varētu būt,” piekrita Sergejs.

Platforma, kas atradās starp piramīdas zemāko līmeni un sabrukušo virsotni, kas veidoja bezveidīgu zemes un ķieģeļu kaudzi, bija kādus simt piecdesmit metrus plata.

“Arī Harapā un Mohendžodāro bija centrālie pakalni,” teica Amrita. “Arī tie bija sava veida zikurāti. Tomēr tie bija daudz mazāki par šo.”

Sergejam prātā iešāvās kas cits.

“Kur atradās Harapas un Mohendžodāro centrālie pakalni — pil­sētas nomalē vai centrā?”

“Tic laikam atradās vismaz daļēji pilsētas centrā,” atcerējās Athi. “Tad ši tiešām var būt visai liela pilsēta,” teica Sergejs. “Mēs atro­damies divdesmit četru kilometru attālumā no vietas, kur sākās dru­pas. Un esam nopeldējuši krietnu attālumu ari sānu virzienā.”

Sergejs uzmeta skatu pulkstenim.

“Mums jāsāk griezt atpakaļ,” viņš teica. “Citādi atbalsta grupa sāks satraukties.”

“Cik žēl. Ūdens ir neparasti dzidrs,” žēlojās Athi.

“Atpakaļ varam doties pa citu ceļu,” mierināja Sergejs. “Kas zina, varbūt pagadīsies vēl kas interesants.”

11

Atpakaļceļā “Lomonosovs” atrada divu mazāku pilsētu drupas. Izskatījās, ka viss Indijas rietumu kontinentālais šelfs ir kā nosēts ar apdzīvotu vietu atliekām. No otras puses, ja tā kontinentālā šelfa daļa, kas pašlaik atradās virs jūras līmeņa, tagad nokļūtu zem ūdens, cik daudz pilsētu tad pazustu viļņos, prātoja Sergejs.

Drīz vien Sergejs un Amrita, atspiedušies pret margām, stāvēja uz M. V. Sagar Paschmi klāja. Kuģis vienmērīgā desmit mezglu ātrumā pukšķināja Mumbajas virzienā.

Kambejas līča zilā virsma joprojām bija pilnīgi mierīga.

Šur un tur šūpojās dažas spilgti nokrāsotas, garas konstrukcijas zvej­nieku laiviņas. Rietumpuses krasts bija redzams tikai kā tālīna, tumša līnija. Austrumu krasts atradās tik tuvu, ka viņi redzēja koku un ēku siluetus un tumšus dūmu mākuļus, kas cēlās debesīs no skursteņiem un ugunskuriem. Augstu gaisā tik tikko bija saredzama pasažieru lid­mašīna, kas piezemējās Mumbajas virzienā, tomēr tās dzinēju atstātā baltā ūdens tvaiku strēle bija daudz pamanāmāka. Apkārtne izskatī­jās mierīga un ikdienišķa. Bija grūti noticēt, ka zem līča spoguļgludās virsmas slēpās lielas mīklas un arheoloģiski brīnumi.

“Šeit ir tik… parasti,” ieteicās Sergejs. “Virs ūdens nav redzams ne­kas no tā, kas atrodas jūras dibenā.”

Amrita skatījās uz zvejnieku laiviņu, kas šūpojās dažu simtu metru attālumā. Tajā bija divi cilvēki — baltbārdains vecītis, kurš šķita esam ļoti cienījamā vecumā, un pusmūža vīrs, kurš varēja būt viņa dēls.

Abi māja ar rokām sveicienus pētniecības kuģim, kad tas brauca ga­rām laiviņai. Amrita un Sergejs atbildēja sveicienam.

“Ja nezinātu, ka zem jūras ir drupas, tad, balstoties uz to, kā šeit izskatās, par to nekādi nevarētu iedomāties,” teica Sergejs. “Uz to, ko tu šeit redzi. Lidmašīna debesīs, dzīvojamās mājas un rūpnīcas krast­malā. Šur tur pa kādai zvejas laiviņai.”

“Jūra prot glabāt savus noslēpumus,” teica Amrita. “Atmosfērā va­ram redzēt simtiem, principā pat tūkstošiem kilometru attālumā. Jūrā nekad neredzam tālāk par divdesmit kilometriem.”

“Šeit var būt apmierināts ar divdesmit centimetriem,” sūdzējās Sergejs. “Vai tu kādreiz esi bijis Aleksandrijā?” pēkšņi pajautāja Amrita. “Nekad,” teica Sergejs. “Vai tur redzamība ir vēl sliktāka?” “Varbūt tāda pati kā šeit. Bet ar Aleksandriju ir saistīts stāsts, kas tev būtu jādzird.”

“Nu, tad uz priekšu!”

Amrita stāstīja, ka reiz kāds ēģiptiešu jūras arheologs kopā ar draugu bijis makšķerēt pāris kilometru no krasta jūrā pie Aleksandrijas priekš­pilsētas Sidigaberas. Redzamība bijusi labāka nekā parasti. Šis jūras arheologs šajā pašā vietā bijis neskaitāmas reizes, taču nekad nebija pamanījis kaut ko neparastu. Tā nu viņš bijis pilnīgi satriekts, kad vis­apkārt jūras dibenā pamanījuši milzīgus no smilšakmens iztēstus bluķus. “Vai Ēģiptes piramīdu celtniecības materiāli?” jautāja Sergejs. “Droši vien. Var būt, ka tajā vietā kādreiz atradusies osta, uz kuru akmeņi bija vesti. Lai nu kā, jūras arheologs teica, ka tajā vietā ūdens dziļums bija tikai no sešiem līdz astoņiem metriem. Viņš iespējami pre­cīzi atzīmēja bluķu atrašanās vietu. Taču viņš nekad tos vairs neatrada. Tie bija pazuduši tā, it kā bijuši tikai redzes apmāns, tikai no Nīlas smiltīm pacēlušies rēgi.”

“Kā tas ir iespējams?”

“Upes delta visu laiku ir dzīva. Brīžam upe noteiktā vietā savāc biezu slāni ar smiltīm. Pēc tam straumes ieiet jaunās gultnēs un notīra smil­tis citos rajonos. Daudzi zvejnieki gadsimtu gaitā bija redzējuši tos bluķus, bet viņu stāstījumiem nekad nebija atrastas liecības.”

“Interesanti.”

“Šie bluķi nav vienīgā Nīlas deltas mīkla. Zvejnieki stāsta arī par zemūdens pili vai templi, kuru viņi dēvē arābu valodas vārdā par Alkinesu. Saskaņā ar zvejnieku stāstiem tā ir liela zemūdens celtne ap­tuveni astoņpadsmit metru dziļumā un piecu kilometru attālumā no Kaitbejas uz ziemeļiem. Tā reizēm ir redzama pat no ūdens virsmas, kad tas ir īpaši dzidrs.”

“Vai tu tici, ka stāstā ir kaut kripata patiesības?” jautāja Sergejs. “Kādēļ lai neticētu? Ēģiptē cilvēki ir dzīvojuši ļoti ilgi. Jūrā ir jābūt zem smiltīm apglabātām drupām gluži tāpat kā šeit. Jo īpaši tāpēc, ka Nīlas delta tāpat iegrimst puscentimetru gadā jau dievs vien zina cik ilgu laiku. Bet Nīlas deltas drupu pētīšana ir grūta. Tās ir rēgu pilsē­tas, no kurām dažas palaikam uz brīdi parādās, lai pēc mirkļa atkal pazustu zem smiltīm. Tās pilsētas, virs kurām ir daudzi desmiti metru smilšu, protams, nekad nekļūs redzamas.”

“Vai tu uzskati, ka tādas pašas drupas ir arī citur?” jautāja Sergejs. “Pilnīgi noteikti. Indas deltā, piemēram. Tāpat Persijas līča dibenā. Zem Eifratas un Tigras sanešiem. Neticu, ka mūsu drupas šeit, Kambejas līcī, ir kaut kas neatkārtojams. Tomēr mums salīdzinājumā ar visiem citiem ir viena liela priekšrocība. Nīla, Inda, F.ifrata un Tigra nekad nav izžuvušas. Tās katru gadu atnes līdzi arvien jaunas smiltis. Bet Sarasvatī izžuva pirms desmit, divpadsmit tūkstošiem gadu.” “Tādējādi virs mūsu drupām ir tikai nedaudz smilšu.”

“Tieši tā,” teica Amrita.

Kad Sergejs pēc dažām stundām atgriezās dzīvoklī, viņš gandrīz tūlīt aizmiga. Tomēr viņš gulēja nemierīgi, jo miegā ielauzās jūrā nogrimu­šās pilis, piramīdas un pilsētas, kas bija noklātas ar smiltīm un kas pa­laikam izcēlās no tām, lai pēc brīža atkal pazustu. Un vienu brīdi Sergejs redzēja sapni, kurā viņš bez skābekļa balona ienira dažus metrus dziļā ūdenī. Viņam visapkārt atradās lieli akmens bluķi — vesels lielu akmens kluču mežs, kas bezgalīgi turpinājās visos virzienos. Starp akme­ņiem bija skaistiem viļņu ornamentiem izrotātas smalkas, baltas smiltis.

Tad visi akmens kluči pēkšņi bija pazuduši un no smiltīm izsprau­cās kaut kas cits — gluži kā viļņiem līdzi šūpojošos ūdensaugu kāti. Tikai tie nebija ūdensaugi, bet no smiltīm pacēlušās cilvēku delnas un rokas — vesels okeāns cilvēku roku.

Sergejs pamodās no paša kliedziena, un pagāja dažas sekundes, pirms viņš saprata, ka dus drošībā savā gultā tālu no Nīlas deltā nogrimuša­jiem akmens klučiem un citiem jūras dzīļu rēgiem.

12

Kad Sergejs nākamajā dienā izskatīja elektronisko pastu, viņš pa­manīja, ka vēl neatvērtajās vēstulēs ir daudz jaunu satelītuzņēmumu, kas saistīti ar Širšova institūta Grenlandes projektu. Projekta mērķis ciešā sadarbībā ar citu zemju pētniekiem bija sekot tam, kas notiek ar Grenlandes kontinentālo ledāju. Sergejs projekta darbā bija piedalī­jies brīžam aktīvāk, brīžam ne tik ļoti. Iecere pirms dažiem gadiem bija saņēmusi smagu triecienu, kad bija atteicies darboties satelīts PODS, kas sekoja kontinentālo ledāju blīvumam. Jaunais satelīts vēl nebija palaists, jo Amerikas Savienoto Valstu un Kiropas turīgums nogrima joprojām dažādās pasaules malās piekoptajos karos pret terorismu, un daži no tiem bija turpinājušies jau pāris desmitu gadu.

Sergejs nolēma paskatīties, kas atrodas attēlu sūtījumā. Pirmā attēla apakšējā malā bija saskatāmas melnas kalnu virsotnes bez ledus segas. Starp tām bija garens, acīmredzot no lieliem Iedus bluķiem veidots val­nis. Aiz tā bija plaša, zila virsma. Sergejs saprata, ka attēli demonstrē uz kontinentālā ledāja radušos ledus grēdu un aiz tās kā aizsprosta no izkusušajiem ūdeņiem izveidojušos ezeru. Viņš arī agrāk fotogrāfijās bija redzējis šo izkusušā ledus ezeru. Jau vairāku gadu garumā ezers bija ātri pleties plašumā.

Sergejs uzklikšķināja, lai atvērtu jaunus tā paša ezera attēlus. Tie atvērās laika secībā — pa vienam attēlam uz diennakti.

Ezers uz ledāja no attēla attēlā kļuva arvien lielāks. Tam galā vei­dojās jauni līči, kas stiepās arvien garāki un platāki un beigās saauga kopā cits ar citu. Turklāt vienlaikus jauni līcīši veidojās arī augšpus

tiem. Pēc tam… nākamajā attēlā viss ezers bija pazudis, bija tikai mir­dzošs iedus.

Sergejs izbrīnījies skatījās fotogrāfijā.

Izskatījās tā, it kā virs ledāja izveidojies ezers būtu pārtraucis ek­sistenci. Bet tā, protams, nevarēja būt tiesa. Attēli noteikti bija nepa­reizā secībā. Taču, kad Sergejs pārbaudīja iepriekšējās fotogrāfijas datumu, viņš pamanīja, ka tā, vismaz saskaņā ar datoru, bija uzņemta dienu iepriekš.

Vai ezers būtu atkal sasalis? Nē, tas nebija iespējams, ne vairs šajā gadalaikā. Varbūt bija sagruvis ledus aizsprosts? Bet tas izskatījās ve­sels. Vai aizsprosta apakšējā daļa būtu sagruvusi tā, ka ūdens nebūtu parāvis līdzi visu ledus grēdu? Varbūt. Bet kādēļ ūdens ledāja virsmā nebija izgrauzis nevienu redzamu gultni?

Lielajā izkusušā ledus ezerā nenoliedzami bija uzkrājies ļoti liels dau­dzums siltumenerģijas. Kā viss šis ūdens bija varējis plūst pāri konti­nentālajam ledājam, neatstājot tajā dziļas, šauras aizas?

Vai viņam kaut kas būtu jādara? Kā rīkoties būtu vispareizāk? Visticamāk, tā tomēr bija tikai datora programmatūras kļūda.

Brīdi paprātojis, Sergejs uzrakstīja Igoram īsu ziņu, kurā lūdza, lai viņš to pārbauda.

Un ko tad Sūzana Čenga? Sergejs prātoja — vai Sūzanas pētniecības stacija neatrodas tieši tajā reģionā? Sergejs datora atmiņā sameklēja Sūzanas e-pasta adresi un uzrakstīja īsu ziņu arī viņai: “Sveika, Sūzan! Vai Tu paskatītos šīs bildes? Kas par lietu? Gaidu ziņu, Sergejs.”

Sergejs uzklikšķināja, lai nosūtītu ziņu, un pēc tam ķērās klāt no Amritas aizlienētajam grāmatu strēķim. Tā virspusē atradās Platona kopotie raksti. Viņš nolēma atsaukt atmiņā, ko Platons īsti bija teicis par Atlantīdu, un sāka šķirstīt biezo ķieģeli, meklējot par Atlantīdu vēstošos dialogus “Timejs” un “Kritijs”. Viņa acis aizķērās pie Amritas pasvītrotās vietas “Likumu” trešajā grāmatā:

“Atēnietis: Vai, tavuprāt, senajās leģendās ir kāds patiesības grauds?

Klinijs: Kādās leģendās?

Atēnietis: Ka cilvēku pasaule bieži ir iznicināta plūdos… tā, ka tikai maza daļiņa no cilvēku cilts ir palikusi dzīva.

Klinijs: Ikviens šos vēstījumus uzskatītu par pilnīgi ticamiem.”

Sergejs pārlasīja fragmentu vēl vienu reizi. Šķita, ka vismaz Pla­tons ir ticējis leģendām par lielajiem plūdiem. Kādēļ Amrita bija pa­svītrojusi šo vietu? Varbūt viņa domāja, ka tā attiecas uz leģendu par Atlantīdu.

“Timejs” un “Kritijs” nebija īpaši gari teksti, un Sergejam to izska­tīšanai nevajadzēja vairāk par stundu, lai gan viņš lasīja lēni un iedziļi­noties. Acīmredzot arī Amrita šiem Platona tekstiem bija gājusi cauri ne vienu reizi vien, jo viņa uz grāmatas malām bija veikusi sīkas atzī­mes ar rakstāmajiem vairākās krāsās. Vietas, uz kurām norādīja Amritas piezīmes, nenoliedzami bija visai interesantas. īpaši tad, ja tās lasīja Kambejas līča dibenā uzieto atradumu gaismā.

Tiesa, Platons savu Atlantīdu bija novietojis uz salas, kas atrodas Atlantijas okeāna centrālajā daļā. Tomēr teksta detaļas nerādīja tajā pašā virzienā. Saskaņā ar Platonu Atlantīdas apkaimē, piemēram, bijis krietni daudz ziloņu.

Vidusatlantija pēc klimata nebija pārāk silts reģions. Un pirms vai­rāk nekā desmit tūkstošiem gadu tas bija vēl krietni aukstāks novads nekā mūsdienās, domāja Sergejs. Lai arī tur kādreiz būtu bijusi ļoti liela sala kontinenta izmēros, kāda tur, protams, nekad mūžā nav bi­jusi, bet kā gan uz tās būtu varējuši dzīvot ziloņi?

Sergejam bija grūti iztēloties, ka cilvēki, kas dzīvojuši pirms desmittūkstoš gadiem, ar savām niedru laivām būtu spējuši transportēt zilo­ņus pāri okeānu klajumiem. Ziloņu klātbūtne atbalstīja Amritas teoriju par Atlantīdu, jo Indijas rietumu piekrastē toreiz pilnīgi noteikti bija ziloņi. Tāpat Platons stāstīja, ka Atlantīdas iedzīvotāji ir audzējuši cietčaulu augļus, no kuriem ieguva dzeramu sulu, augļa mīkstumu un sviestu. Sergejaprāt, šis pieminējums skaidri norādīja uz kokosriekstiem. Arī kokosrieksti Atlantīdu novietotu vairāk Eiropai austrumos nekā rietumos un vismaz subtropu klimatiskajos apstākļos.

Platons apliecināja, ka Atlantīdas teritorijā bijušas augstas kalnu grēdas, lielas upes un plaši, auglīgi līdzenumi zonā, kas pieļauj zem­kopību. Viņš stāstīja, ka lietus periodā Atlantīdas laukus laistījuši lieti, bet sausajā periodā no tiem ieguva otru ražu, izmantojot upes, kuru sākums meklējams augstu kalnos.

Jūrā iegrimusī sala, uz kuras bijušas augstas kalnu grēdas un lielas upes? Augstas kalnu grēdas ir pavisam cita lieta nekā atsevišķi vulkāni. Veselas kalnu grēdas aizņem daudz vietas — simtiem tūkstošiem kvad­rātkilometru, miljoniem kvadrātkilometru. Tāpat liela upe nekad nevar būt pavisam īsa. Nekur uz zemeslodes nevarēja būt jūrā nogrimušas salas vesela kontinenta apmēros. Jūrā nogrimušas salas, uz kuras biju­šas arī augstas kalnu grēdas un lielas upes.

Arī Platona apraksts par Atlantīdas klimatu lieliski derēja Indijas musonu klimatam. Lietus periods un tam sekojošais sausums, kura laikā lauksaimnieciskā ražošana balstījās uz mākslīgo apūdeņošanu. Atlantijas okeāna salu klimats bija pavisam citāds.

Platona minētie augstie kalni krietni atgādināja Himalajus, un lau­kus laistošās, lielās upes varēja nozīmēt Indu un Sarasvatī un to savu­laik neskaitāmās, jūrā ieplūstošās pietekas. Tāpat ainā iekļāvās plašais piekrastes līdzenums un sensenās mākslīgās apūdeņošanas sistēmas. Tūkstošiem gadu Indas-Sarasvatī kultūra bija guvusi labumu no tieši tādas zemkopības metodes, kādu, pēc Platona teiktā, bija izmantojuši Atlantīdas iedzīvotāji. Arī tas, kā Platons attēloja Atlantīdas iedzīvo­tāju upju deltās uzbūvēto ostu iekārtojumu un kanālus, iekļāvās kopējā ainā. Sergejs neskaidri atcerējās I.othalas senās ostas aprak­stus, kurus viņš kādreiz bija lasījis. Sajā kontekstā tie šķita ļoti pie­mēroti.

Turklāt… cik daudz Platona aprakstam atbilstošu vietu uz zemes­lodes īstenībā bija? Kurā zemeslodes malā? Ja par centrālo elementu uzskatīja augstus kalnus, kas atrodas relatīvi tuvu jūrai, un vairākas lielas upes, kas no šiem kalniem plūst cauri plašam un auglīgam pie­krastes līdzenumam, variantu bija patiešām maz. Faktiski uz visas planētas nevienā pasaules daļā nebūs nevienas vietas, kas Platona aprakstam atbilstu tik labi kā lndas un Sarasvatī šķērsotais piekrastes līdzenums pirms apmēram desmit tūkstošiem gadu.

Amritai vajadzēja būt taisnība, domāja Sergejs un nolaida Platonu uz galda. Viņš paņēma sējumiņu ar maiju tekstu tulkojumiem. Spāņu fanātiķu dēj no maiju senās literatūras bija saglabājušies tikai četri darbi, kurus sauca to vietu vārdos, kurās tie glabājās. Sergejs atminējās, ka viens no maiju tekstiem aplūkoja plūdus un ka leģendu par plūdiem sauca Codex Troano.

Sergejs pārlūkoja sarakstu ar grāmatas saturu un beigās atrada mek­lēto. Domām par plūdiem vajadzēja būt galvenajā vietā seno cilvēku prātos, domāja Sergejs. “Gilgamešs” — pasaulē vecākais saglabājies varoņeposs — aplūkoja plūdus. Un viena no četrām maiju grāmatām, kas bija izglābušās spāņu iznīcināšanas trakumā, koncentrējās uz plūdu aprakstīšanu. Tas bija visai augsts procents. Žēl, ka arī no teksta, kas pazīstams kā Codex Troano, bija saglabājusies tikai neliela daļa — šur tur pa kādam fragmentam.

“Sestajā Can gadā, Zac mēneša vienpadsmitajā muluc dienā, notika šausminošas zemestrīces, kas turpinājās līdz trīspadsmitajai chuen dienai. Par upuri krita māla pakalnu zeme Mu un Moud zeme. Tās divreiz satricinājās un pēkšņi nakts laikā pazuda. Apakšzemes spēku iedarbībā zeme cēlās un krita vienā laikā daudzās vietās, līdz tā vairs nevarēja izturēt spēkus, kas plēsa to pušu, un daudzas zemes tapa atšķir­tas ar dziļām aizām. Beigās neviena no šīm abām zemēm nespēja izturēt tādu milzīgu spēku un tās iegrima okeānā, paņemot līdzi 64 000 000 iedzī­votāju. Tas notika pirms 8060 gadiem.”

Gandrīz tāpat kā Platona Atlantīda, domāja Sergejs. Vai kā Bībeles vēstījums par plūdiem. Kā dažādu kultūru pazīstamie vēstījumi par plūdiem ir saistīti? Vai tic visi norādītu uz to vienu un to pašu noti­kumu? Vai arī tie stāsta par vairākiem dažādiem notikumiem, kas līdzi­nās cits citam, bet savā ziņā ir arī ļoti atšķirīgi? Vai uz zemeslodes bija notikuši daudzi mazāki vietēji un reģionāli nelaimes gadījumi vai arī bijusi viena vienīga pasaules mēroga katastrofa?

Piemēram, okeānā iekritis asteroīds laikam būtu varējis radīt lielus plūdus izraisošus viļņus visu zemeslodes daļu piekrastēs. Ja visas da­žādo kultūru pazīstamās leģendas par plūdiem stāsta par to pašu noti­kumu, tad tiem vajadzēja būt visas cilvēces vēstures lielākajai nelaimei, domāja Sergejs.

Sergejs zināja, ka lielākā daļa arheologu netic zem jūras palikušu senu pilsētu eksistencei. Idejas aizstāvji galvenokārt bijuši anglim Greiemam Henkokam līdzīgi nespeciālisti. Arheologi teica, ka zemē nekad nav atrasta neviena vecāka pilsētveida apmetne par Jēriku. Ja zemē nav atrasta neviena par Jēriku vecāka pilsēta, tad nav nekāda iemesla uzskatīt, ka tādas varētu atrast jūras dibenā.

Vienīgi tad, ja visas pilsētas kādā periodā būtu atradušās piejūras līdzenumos un auglīgu upju deltās. Tātad tajos apgabalos, kas vēlāk bija nokļuvuši zem jūras ūdeņiem. Bet kādēļ gan visas pilsētas lai būtu koncentrētas šajos apgabalos? Kādēļ gan lai cilvēki daļu no tām ne­būtu būvējuši arī citur?

Pēkšņi Sergejs saprata, ka jautājumam ir ļoti vienkārša atbilde: mežs, meža koki. Savulaik zemeslodes mežos bija auguši patiešām lieli un veci koki, un daudzu līdz sirmam vecumam nodzīvojušo gigantu koksne bija īpaši cieta! Astoņus metrus resnu ozolu vai ciedru nogāšana ar plikiem akmens cirvjiem būtu bijis neiespējams darbs. Tāpat daudzi klimaksa stadijas meži arī nedega īpaši labi. Turklāt savulaik meži, cilvēkuprāt, bija baismīgas vietas, bīstamu savvaļas dzīvnieku, meža garu, dēmonu un briesmoņu dzīvesvieta. Tajos bija viegli apmaldīties. Tie bija kaut kas tāds, no kā labāk izvairīties.

Grandioza mežu izciršana droši vien bija sākusies tikai ar plašu dzelzs izmantošanu. Piemēram, babiloniešu eposs “Gilgamešs” un somu “Kalevala” par lielu koku gāšanu stāsta kā par grūtu un apbrīnu rai­sošu varoņdarbu, kuru savulaik spējuši veikt tikai vislielākie varoņi. Tātad agrīnās kultūras, kas vēl neprata izgatavot dzelzi, droši vien bija cēlušas savas pilsētas tieši palienās — vietās, kur plūdu dēļ koki nekad nepaspēja izaugt lieli. Varbūt visas lielās pilsētas atradās tieši šādās vietās, prātoja Sergejs. No otras puses, trīs ceturtdaļas cilvēces

joprojām dzīvo piekrastes līdzenumos vai tiešā to tuvumā, lai gan dzelzi prot izgatavot jau tūkstošiem gadu. Varbūt cilvēkiem vienkārši patīk jūra.

Ledus laikmetā kontinentālie šelfi būtībā bija sausa zeme. Izņemot tos apgabalus, kuri bija palikuši zem kontinentālajiem ledājiem. Ledus laikmeta beigās nedaudz vairāk par pusi no kontinentālā apledojuma bija izkususi un apmēram puse no kontinentālajiem šelfiem palikusi zem ūdens. Un ja izkusīs arī otra puse no kontinentālā apledojuma? Ja jūras līmenis pacelsies vēl par simt metriem, tad, piemēram, lielākā daļa Gangas ielejas paliks zem ūdens un Deli kļūs par piekrastes pil­sētu, domāja Sergejs.

Sergejs sameklēja karti. Kad viņš skatījās tajā, tad saprata, ka pēk­šņa jūras līmeņa celšanās arī lielākajā daļā citu lielo upju ielejās radītu garus un šaurus, dziļi iekšzemē ieejošus fjordus. Tomēr fjordi palēnām sāktu piepildīties ar upju līdznesto grunti. Visu upju deltas pakāpeniski pārvietotos zemāk virzienā uz sākotnējo vietu pirms jūras līmeņa cel­šanās. Tātad upes ātri atkarotu jūrai atdotās zemes, bet vienlaikus tās arī apraktu zem sanešiem visu to, ko jūra iepriekš bija noslīcinājusi.

Iededzies Sergejs sameklēja Kambejas līča kartes, kā arī zīmējumus, kas attēloja reģionā uzietos atradumus, un uz eholotes novērojumiem balstītos attēlus. Viņš domīgi pētīja kartes. Tad sāka izskatīt fotogrāfi­jas. Viņš pārbaudīja attēlus citu pēc cita un salīdzināja tos ar kartēm.

Apmēram piecdesmitais attēls bija ideāls! Tieši tāds, kādu viņš bija meklējis.

Attēlā bija gandrīz puskilometru plats pusapaļas formas mūra frag­ments, kas atvērās uz jūras pusi. Sergejs uz attēla uzzīmēja sarkanu apli mūra fragmenta vidū, jūras pusē. Pēc tam viņš nedaudz atstatus mūrim sānos atzīmēja otru apli. Viņš apmierināts aplūkoja savu roku darbu. Tad telefonā sameklēja Athi Narajana numuru.

“Athi, šeit Sergejs. Man būtu viens lūgums.”

“Klāj vaļā,” otrā galā aicināja Athi balss.

“Ja tas netraucē citus darbus, vai jūs nevarētu veikt vēl nedaudzus smēlienus dažu metru dziļumā divās vietās, kuras esmu atzīmējis uz fotogrāfijām? Domāju, ka rezultāts mums varētu kaut ko pastāstīt.”

“Piemēram, ko?” jautāja Athi.

“Es par to esmu tik nepārliecināts, ka šajā brīdī vēl neko negribētu skaļi teikt,” teica Sergejs. “Bet, ja man ir taisnība, tad vienā vietā vaja­dzētu atrast varenu kaudzi ar kauliem.”

“Izklausās noslēpumaini,” teica Athi. “Gan jau varēs noorganizēt. Bet tu teici par divām dažādām vietām. Vai tu domā, ka arī otrajā vietā atradīsim daudz kaulu?”

Sergejs iesmējās.

“Nē. Īstenībā tieši pretēji. Jo, ja man ir taisnība… Nu tā, domāju, ka tajā vietā mēs neatradīsim nevienu pašu skeletu.”

13

“Tu taču atceries, ka šodien būs tas žurnālists?” jautāja Horsts Brandauers un izaicinoši skatījās Sūzanā Čengā.

“Nesaprotu, par ko tu runā,” teica Sūzana.

Sūzana bija starptautiskās kontinentālo ledāju un polos dreifējošo ledus gabalu pētniecības programmas Nugsvakas pētniecības stacijas personāla jaunākā locekle. Šī iemesla dēļ viņai gandrīz bez izņēmuma lika izpildīt visus tos uzdevumus, kurus neviens no Nugsvakas vecā­kajiem un nopelniem bagātākajiem darbiniekiem nevēlējās uzņem­ties. Sūzana Čenga par šādu kārtību nebija īpaši sajūsmināta. Jo īpaši tāpēc, ka viņai pretī sēdošais pētniecības stacijas otrs jaunākais dar­binieks būtībā gan pēc vecuma, gan amatā pavadītā laika viņu apstei­dza tikai par krietna gada tiesu.

Brandauers bija sarkanmatains aptuveni trīsdesmitgadīgs ledāju pēt­nieks. Pirms četriem gadiem viņš bija pabeidzis universitāti un pēc tam gandrīz visu laiku pavadījis uz Grenlandes kontinentālā ledāja. Viņu tātad varētu uzskatīt par sava veida fanātiķi vai darbaholiķi. Šī doma Sūzanai bija iešāvusies prātā vairākkārt, taču vienmēr, kad tas bija ienācis prātā, viņa bija centusies to aizmirst pēc iespējas ātrāk. Jo tas, raugi, Sūzanai nepatīkamā kārtā atgādināja to bēdīgo faktu, ka viņas pašas paradumi galu galā nebija izrādījušies īpaši atšķirīgi. Sūzana vairs pat neatcerējās, kad iepriekšējo reizi ir bijusi kontinentā. Droši vien no tās reizes atkal reiz ir apritējis vismaz gads.

Man kādreiz vajadzētu aizbraukt kaut kur, kur dzīvo citi cilvēki, viņa prātoja. Satikt citus cilvēkus. Piemēram, vīriešus. Tas ir, arī citus vīriešus, ne tikai Horstu. Ideja šķita patiešām dīvaina un eksotiska.

“Tu nezini, par ko es runāju?” uzbrūkoši jautāja Horsts.

“Man nav ne mazākās nojausmas, par ko tu runā.”

“Neesi dzirdējusi par Francijas televīzijas žurnālistu Fjēru Čemberlenu? l’jēru Čemberlenu, kurš dodas šurp, lai uztaisītu pārraidi par mūsu pētniecības projektu? Kurš savukārt sagadīšanās pēc trešdaļu sava finansējuma saņem no Francijas valdības?”

“Nu, īsti neatceros dzirdējusi.”

“Dīvaini, jo, manuprāt, tu piedalījies sapulcē, kurā nolēma rūpes par viņu viesošanās laikā uzticēt tev.”

“Es neatceros neko tamlīdzīgu.”

“Tavas atmiņas atsvaidzināšanai man šeit ir sapulces protokols.” Horsts pasniedza Sūzanai papīru žūksni.

“īpašu uzmanību aicinu pievērst darba kārtības sestajam punktam.” Sūzana atstūma papīrus atpakaļ Horstam, neapgrūtinot sevi ar ieska­tīšanos tajos. Viņa zināja, ka Horsts neblefo un ka viņš šādās lietās nepieļautu primitīvas kļūdas.

“Var būt, ka tev taisnība,” piekrita Sūzana. “Es laikam biju to tikai piemirsusi. Manuprāt, tu televīzijā tiešām būtu daudz labāks.” “Nemaz nemēģini.”

Šī tad nu laikam nebūs vis īpaši labā diena, domāja Sūzana. Vienlai­kus viņa tomēr saprata, ka viņai nebūs nekādas citas iespējas kā padoties. “Labs ir, man laikam jāpiekrīt,” piekrita Sūzana. “Kad viņš ieradīsies?” “Viņš jau ir šeit,” Horsts teica un ļaunā priekā pasmaidīja.

“Tu joko!”

“Nē. Vai esi jau padomājusi, ko tu šodien viņam pagatavosi?” “Nu ļoti smalki. Vienkārši izcili smalki! Vai šito asprātību tu izdo­māji viens pats?”

“Pašlaik viņš sarunājas ar priekšnieku. Un priekšniekam ir steiga. Tā ka domāju — tev vajadzētu aiziet turp. Varbūt jau pavisam drīz.” Sūzana apsēdās un vispirms lēnām aizskaitīja līdz desmit un tad, tikai drošības dēļ, vēl līdz divdesmit.

“Vai varēsi pateikt, lai brītiņu pagaida? Izskatīšu tikai elektronisko pastu un izdzeršu līdz galam savu kafiju. Un apēdīšu šo bulciņu.”

Sūzana norādīja uz pusapēsto kanēļbulciņu šķīvītī.

“Lai iet! Tik daudz jau es varu izdarīt.”

Noklaudzēja durvis. Sūzana nopūtās un turpināja izskatīt e-pastu. Sev par pārsteigumu viņa pamanīja, ka starp vēstulēm bija ziņa no Sergeja Saveļņikova. Tas bija negaidīti, jo Sergejs viņai nebija sūtījis nevienu vienīgu vēsti vismaz divus gadus. Sūzana atvēra vēstuli un iz­lasīja, ko Sergejs bija rakstījis.

“Tajā tiešām nav nekādas jēgas,” nomurmināja Sūzana ar bulciņas piestūķētu muti.

Viņa ierāva lielu šļuku kafijas, pieliecās pie datora un uzsita Serge­jam atbildi: “Sergej, Tu nejēga, iemācies nu galu galā turēt savus ma­teriālus kārtībā! Bet es tik un tā varu aiziet pārbaudīt, lai Tev uzreiz nevajadzētu ķerties pie fotoarhīva sakārtošanas. Bučas! Sūzana.”

Varbūt tomēr visa diena nemaz neaizies pa pieskari, nodomāja Sū­zana. Sergeja vēsts būtu laba aizbildināšanās, lai paņemtu sniega moto­ciklu un dotos uz ledāju. Jo ziņu, mazliet pievelkot aiz matiem, varēja iztulkot arī kā nozīmīgā sadarbības partnera — Širšova institūta — lūgumu pēc palīdzības. Žurnālists Čemberlens varētu nākt līdzi, ja vēlē­tos. Ja viņš labprātāk nolemtu palikt pētniecības stacijā, tad par viņu būs jāparūpējas Horstam, apmierināta domāja Sūzana. Horsts taču nepārprotami bija kaislīgi aizrāvies ar ēsttaisīšanu un dažādām tai tu­vām lietām.

14

Šodien patiešām viegli skrienas, domāja Kari Alanens. Aiz mugu­ras bija jau gandrīz pusmaratona tiesa kilometru, bet elpošana jopro­jām darbojās labi, sirds sitās spēcīgi, tomēr pulss nebija pārāk ātrs. Arī kājās vēl nebija uzkrājusies tāda pienskābes deva, kas liktu satraukties.

Nākamajā taku krustojumā Kari brītiņu pārlika, vai viņam pa­griezties pa labi un tad pa īsāko ceļu skriet atpakaļ. Pa to līdz mājām būtu tikai pāris kilometru. Garākais maršruts atlikušo ceļu izstieptu līdz sešiem kilometriem. Viņš pagriezās pa kreisi un mēģināja atcerē­ties, kad pēdējo reizi ir skrējis pa šo maršrutu. No tā brīža bija pagājuši vairāki gadi. Taka lēzeni virzījās augšup pa plašu un līdzenu, retām priedēm noaugušu osu. Melleņu mētras kvēloja pavasara beigu spoži gaišzaļajā tonī. Starp tām bija tumšāki dzegužlinu un rūsainu pleķīši un šur tur arī pa kādam augstākam zileņu krūmam. No augšas atska­nēja augstumu uzņemoša dzērvju bara klaigas. Dzērves uz zemes lūlodamas atbildēja bara saucieniem.

Ciskas un ikri sāka just garo pacēlumu, un Kari jau paspēja mirkli šaubīties, vai nelāgā kārtā nebūs pārvērtējis savu fizisko formu. Tad taka sasniedza osa virsotni un atkal virzījās lejup. Tā vijās cauri nīku­līgam priedulājam gar purva malu, kura vidū nekas neauga, un pēc tam uz priekšu gar biezu, piecmetrīgu egļu jaunkoku puduri. Pa vidu jaunajām eglītēm slējās prāvs erātiskais laukakmens, vairākus metrus augsts.

Pēkšņi Kari šķita, ka laukakmens forma viņam kaut ko atgādina. Kaut ko svarīgu. Kaut ko, ko viņam vajadzētu atcerēties. Tomēr Kari

nespēja atsaukt atmiņā neko īpašu. Viņš turpināja skrējienu. Erātiskais laukakmens palika aiz muguras, bet tā veidols nedeva mieru.

Kari saīsināja ceļu, nogriežoties pa kreisi pāri lielam, senam akmeņu laukam, šķērsoja šauru meža celiņu un vienmērīgā ritmā turpināja skrē­jienu pa biezu eglāju ar sūnu paklāju. Visapkārt sazarojās briežu, stirnu un aļņu iestaigātās takas. Zeme bija pilna ar pārnadžu atstātajām iz­kārnījumu kaudzēm un nagu pēdām. Kari ieraudzīja krietnu lēveni bisīšu un nodomāja, ka šeit viņam vajadzētu atgriezties kopā ar Annu Lēnu. Vairāki baltastes brieži, augstu lēkādami un garās, baltās astes zibinādami, aizmuka aiz zema egļu jaunaudzes pudura. Seši, septiņi, astoņi brieži, saskaitīja Kari.

Viņš nonāca liela lauka malā. No turienes līdz viņu mājām būtu vairs tikai kilometrs.

Un tad viņš pēkšņi to atcerējās.

Protams. Erātiskais laukakmens bija tieši tādas pašas formas kā tas mīklainais akmens, ko viņš bija redzējis Eljūterā. Viņam vajadzēja no­skaidrot, vai par to kaut kas ir zināms, bet darbu steigā bija visu aiz­mirsis.

Iegājis dušā, Kari apsēdās pie rakstāmgalda un ieslēdza datoru.

“Jums ir pienākuši astoņi jauni sūtījumi ar vīrusiem un četrdesmit mēstules,” skābi atzina Kari, ātri pārskatot paziņojumus par jauna­jiem sūtījumiem.

Viņš meklētājā ievadīja vārdus “Eleuthera island” un “boulders” un gaidīja, kas notiks.

Ekrānā parādījās dokumentu saraksts, kurš šķita daudz interesan­tāks nekā pirms brīža redzētā mēstuļu rinda. Kari atvēra tekstu, kas izskatījās vissaistošākais, un sāka to pārlūkot. Viņam burtiski ielēca acīs šis teksts:

“Saskaņā ar Mūra teikto Havaju salu nogulumu, kas atrodas 375 metru augstumā, vienīgais cēlonis var būt neparasti milzīgi viļņi jeb megacunami. Vēlāk tādi paši saneši tika atrasti vēl augstākā vietā — puskilometra augstumā.”

Milzu viļņu radīti saneši puskilometra augstumā? Kari brīnījās un nodomāja, ka tas nav iespējams, 'l iesa, internetā starp korektiem rak­stiem bija ari visvisādi ļerinājumi. Kurā gan avīzē šis raksts sākotnēji bijis iespiests? Nature? Tam nu gan vajadzēja būt visai uzticamam avotam.

Kari turpināja lasīt. Jūras teritorijā ap Havaju salām divdesmitā gadsimta deviņdesmitajos gados bija atrastas desmitiem gigantisku senlaiku zemes nogruvumu atlieku. Daži no bluķiem bija turpat simt piecdesmit kilometru gari. Jūras vidū izslējušies nodzisušie vulkāni palēnām bija sadēdējuši, un laiku pa laikam vesela vulkāna siena, acīm­redzot vienā rāvienā, bija gāzusies lejā. Gadu tūkstošu mijā uzmanība bija pievērsusies Kumbreviejas vulkānam, kas atrodas tūristu iecienī­tajā Palmas salā. Toreiz spāņu, franču un angļu pētnieki pamanīja, ka saistībā ar 1949. gadā notikušo izvirdumu visa kalna austrumu puse noslīdējusi četrus metrus zemāk attiecībā pret kalna rietumu pusi. Izskatījās, ka visa kalna austrumu puse — piecsimt miljardi tonnu akmeņu — varētu iekrist jūrā. Vienā gabalā! Kad Kumbreviejā būs nākamais kārtīgais izvirdums, kalns neatturami iegrūs jūrā.

Pēc Šveices Tehnoloģiju institūta pētnieku aprēķiniem, iegruvuma rezultātā radīsies ap desmit gigantisku cunami viļņu, kuri pāri dziļa­jiem ūdeņiem ieskriesies reaktīvās lidmašīnas ātrumā. Tātad astoņsimt kilometru stundā. Sākumā viļņi būs sešsimt piecdesmit metru augsti. Tie kā vienota apļveida fronte no epicentra kustēsies uz ārpusi, un, pa­lielinoties riņķa rādiusam, to augstums samazināsies.

Kad tic tuvosies Ziemeļamerikas piekrastei, tie virs kilometriem dziļā ūdens būs kļuvuši tikai dažus metrus augsti. Kad tie nonāks piekras­tes seklākajos ūdeņos, tie sāks samazināt ātrumu, bet vienlaikus to enerģija sakoncentrēsies viļņu frontes virsotnē, un, jo seklāka kļūs jūra, jo tie kļūs arvien augstāki. Arī neliels cunami šajā brīdī izaug daudz­stāvu mājas lielumā un kļūst par šausminoši stāvu sienu.

2004. gadā Otro Ziemassvētku cunami Sumatras krastos vietām bija pacēlis pat vairāk nekā desmit metrus augstus ūdens mūrus. Tie Indijas okeāna piekrastē izdarīja briesmīgus postījumus. Un vēl seštūk­stoš kilometru attālumā — Āfrikas piekrastē — bija noslīkuši simtiem cilvēku. Tomēr liela daļa ēku un koku, pat palmas ar savām vājajām saknēm, bija palikuši stāvam. Otro Ziemassvētku milzu viļņi nebija spējuši tā īsti izkustināt pat ne tonnu smagus akmens bluķus.

Cunami, kas radās Krakatau vulkāna izvirdumā Zunda šaurumā 1883. gadā, jau šauruma vidū bija trīs metrus augsti. Nonākot krastā, tie bija izauguši par vairāk nekā četrdesmit metru augstiem briesmo­ņiem, kuri piecu pilsētu un simtiem mazāku ciematu teritorijā bija iznīcinājuši ikvienu ēku un holandiešu lielgaballaivu Berouw iesvie­duši tālu cietzemē. Bojā bija gājuši praktiski visi Zunda šauruma pie­krastes pilsētu iedzīvotāji. Daudzās vietās dzīvs bija palicis mazāk nekā viens no tūkstoš iedzīvotājiem. Cunami bija pārvietojuši daudzas ton­nas smagus akmens bluķus simtiem metru lielā attālumā. Tomēr Kra­katau cunami viļņi bija tik lieli tikai tādēļ, ka visa to enerģija bija izvirdusi nelielā, gandrīz slēgtā jūras teritorijā Zunda šauruma iekšpusē.

Kad jūrā iekritīs Kumbreviejas viena puse, tad jaunais cunami vēl arī okeāna otrajā pusē būs vismaz piecas sešas reizes augstāks nekā parastie cunami viļņi. Tas kā piecdesmit metrus augsta siena, kas kus­tas apdullinošā ātrumā, uzbruks visai Amerikas Savienoto Valstu austrumu piekrastei, un Ņujorkas debesskrāpji sabruks kā kāršu namiņi. Visur, kur piekrastes reljefs gan zem ūdens, gan virs ūdens koncentrēs cunami enerģiju konkrētā vietā, milzu vilnis var būt pāri par simt metru augsts. Viļņa radītais spiediens būs tik liels, ka tas spēs aizsviest tūkstošiem tonnu smagus akmens bluķus kilometriem tālu. Tas aiz­skalos tiltus, ceļus, spēkstacijas un mežus līdz ar celmiem un augsnes virskārtu.

Pēc Otro Ziemassvētku cunami televīzijas kanālu ziņu izlaidumi visās pasaules malās veselu nedēļu neaplūkoja pilnīgi neko citu. Pēc megacunami televīzijas pārraižu vairs nebūs.

“Uh!” skaļi noteica Kari.

Eljūteras akmeņu mīkla tagad bija atrisināta. Faktiski jau nekāda mīkla nekad arī nav bijusi, jo problēma bija skaidri atšķetināta jau ilgi pirms tam, kad viņš tai bija uzdūries. Kanāriju salās atradās dau­dzi bijušie vulkāni. Kāda senāka Kumbrevieja kādreiz bija iegāzusies jūrā un iesviedusi vairākas tonnas smagos bluķus tālu Eijūteras iekš­zemē. Kari Alanenam bija grūti iztēloties vilni, kas spēja mētāt tūk­stošiem tonnu smagus bluķus tā, it kā tie būtu akmentiņi vai smilšu graudiņi.

Viņš jau grasījās aizvērt internēta savienojumu, kad acīs patrāpījās vēl viena meklētāja atlasīta raksta nosaukums. Alternative explanations for the megatsunami deposits detected on the Australian coastal areas. Tātad alternatīvie izskaidrojumi Austrālijas piekrastē atrastajiem nogu­lumiem, ko radījuši megacunami. Kari atvēra rakstu un sāka lasīt.

Es tam neticu, viņš domāja. Jo, ja tas, kas rakstā teikts, ir patiesība…

Kari piecēlās un devās uz Annas Lēnas darbistabu. Anna Lēna sē­dēja un rakstīja. Viņa strādāja ar ļoti koncentrētu sejas izteiksmi.

“Piedod, ka traucēju,” teica Kari.

“Tas nekas,” atbildēja Anna Lēna un turpināja rakstīt. “Vai vari pagaidīt vienu mirklīti? Es tikai pabeigšu rindkopu.”

Kari gaidīja un vēroja, kā Annas Lēnas pirksti ņirb pa klaviatūru. Pagāja trīs minūtes. Pēc tam Anna Lēna pārtrauca darbu un pagriezās pret Kari. Vienlaikus viņa uzmeta skatu pulkstenim.

“Oho! Pa kuru brīdi laiks tā aizskrējis? Vai mums nevajadzētu kaut ko ieēst?”

“Es varu pagatavot.”

“Brīnišķīgi.”

“Hmm… Man būtu vēl viena lieta.”

“Nu?”

“Vai tev būtu kas iebilstams, ja es dotos neplānotā braucienā uz Kanādu… Satikt vienu Albertas puisi, vārdā Džons Tevs? Tas ir, iespē­jami drīz. Tas var būt svarīgi. Patiešām svarīgi. Svarīgāk, nekā varētu domāt.”

Anna Lēna tikko pamanāmi pacēla uzacis.

“Nu, tad brauc,” viņa teica. “Tā var būt pat pavisam laba ideja. Proti, es domāju, ka no manas sabiedrības tikpat nebūs nekāds lielais prieks. Pirms es no darba kārtības neaizdabūšu šo manuskriptu.”

15

“Sergej, mazs paskaidrojums tagad varētu būt īsti vietā,” stingri noteica Amrita, ienākot Sergeja kabinetā, ko viņš izmantoja, strādā­dams NIOT. Aiz Amritas telpā ienāca Athi Narajans. Arī viņa sejā bija jautājoša, prasīga izteiksme.

Sergejs pacēla seju no datora ekrāna pret Amritu un Athi un izli­kās nevainīgs.

“Piedodiet, bet ko?” viņš brīnījās.

“Kā tu varēji zināt, ka mēs atradīsim daudz kaulu pusloka vidus­daļā, bet neko tā malās?” pratināja Amrita.

Sergejs apmierināts pamāja.

“Tātad man bija taisnība?”

“Jā. Vislielākajā mērā.”

“blakus mūrim tātad neko neatrada?”

“Patiešām, pilnīgi neko! Kā tu to zināji?”

“Un pie mūra vidējās daļas bija daudz kaulu?”

“īsts kaulu paklājs. Nepieredzēts. Nelielā teritorijā, loti niecīgā teri­torijā, vienā lielā kaudzē ir noteikti vismaz pāris tūkstošu cilvēku ske­letu. Un arī šiem nebija nekādu cīņas pazīmju. Viņi nebija nogalināti ne ar zobenu, ne ar šķēpu. Tiesa, mēs atradām smagu kaulu lūzumu pēdas, bet nekā cita.”

Sergejs piegāja pie loga. Viņš skatījās Kambejas līča rāmajā, spoži zilajā klaidā un uz līcī peldošo zvejnieku laiviņu ņūkli.

“Visas pasaules tautas pazīst leģendu par lielajiem plūdiem,” viņš teica. “Tā ir Vēdās. Kristieši, jūdi un musulmaņi to pazīst pēc Pirmās

Mozus grāmatas vēstījuma. Leģenda tiek pieminēta eposā “Gilgamešs”. Ēģiptes, Mazāzijas, Grieķijas un Itālijas seno pilsētvalstu iedzīvotāji to uzskatīja par patiesību. Šo leģendu zināja ķīnieši, ķelti un skandi­nāvi gluži tāpat kā gandrīz visas Dienvidamerikas un Vidusamerikas indiāņu tautas. Izskatās tā, ka vēstījums par lielajiem plūdiem ir vie­nīgais mīts, ko pazīst visas pasaules tautas un par ko visu pasaules tautu leģendas pamatos stāsta vienā veidā jau pirms tam, kad, piemē­ram, Amerikas un Eiropas tautas bija nonākušas jelkādos kontaktos cita ar citu.”

“Tātad?”

“Tātad es domāju, ka leģenda par lielajiem plūdiem ir patiesība un ka visi šie cilvēki ir…”

“…gājuši bojā plūdos?” sarūgtināta pabeidza Amrita.

Viņa nemēģināja slēpt savas šaubas.

“Pasaki, ka tu tagad jokojies,” teica Amrita.

Tomēr Sergejs neņēma galvā atturīgo atsaucību.

“Padomā pati — kas cits izskaidrotu visus tos atradumus, ko mēs esam uzgājuši?” teica Sergejs. “Ka visi tie cilvēki skaidrāk par skaidru nav miruši karā vai kādā pēkšņā epidēmijā. Tātad kas viņus nogali­nāja? Es domāju, ka viņi nomira tad, kad no jūras atnāca kāds gigan­tisks vilnis un apraka visu pilsētu. Tādēļ tā mūra priekšā ir tik daudz skeletu — tic pieder cilvēkiem, kurus milzu vilnis kādu brīdi nesa sev līdzi un kuri pēc tam atdūrās pret mūri un noslīka. Tālāk, mūra ma­lās, nav neviena paša cilvēku kaula. Kāpēc? Tāpēc, ka tur nebija nekā, kas būtu apstādinājis ūdens nestos cilvēkus. Tātad ūdens tos aizskaloja sev līdzi kaut kur tālāk.”

“Kāpēc vilnis atkāpjoties neaizskaloja viņus atpakaļ jūrā?” prati­nāja Amrita.

“Tāpēc, ka priekšā simtiem kilometru bija pilnīgi līdzens smiltājs. Liela daļa viļņa spēka iesūcās smiltīs. Tāpēc atplūstošā ūdens plūsma bija relatīvi vāja. Turklāt mūris veidoja šķērsli, kuram abās pusēs ātri būtu radušies smilšu vaļņi, kas joprojām samazinātu atpakaļejošās plūs­mas spēku.”

Amrita apsēdās uz krēsla telpas stūrī. Viņa vairs neizskatījās tik šaubīga.

“Tev var… būt taisnība,” viņa lēni noteica. “Lai cik tas neticami arī izklausītos, tev var būt taisnība.”

“Tas, ko tu teici, visai veikli izskaidrotu visus mūsu atradumus,” piebalsoja Athi. “Bet vai tik lieli cunami vispār var izveidoties?”

“Pirms astoņiem tūkstošiem gadu Norvēģu jūrā notika milzīgs zem­ūdens zemes nogruvums,” prātoja Sergejs. “To izraisīja metāna ledus kušana. Atmosfērā izdalījās liels daudzums metāna, un augstāk esošā grunts palika it kā virs tukšuma.”

“Vai tas izraisīja milzu cunami?” jautāja Athi.

Sergejs pamāja.

“Storegas cunami pēdas ir atrastas Norvēģijā un Skotijā,” teica Ser­gejs. “Sākumā vilnis acīmredzot bija aptuveni trīssimt sešdesmit metru augsts kupols. Tomēr Ziemeļjūra ir tik sekla, ka cunami lielu daļu sava spēka zaudēja jau tālu jūrā. Britu salu piekrastei tas uzbruka tikai kā divdesmit vai divdesmit piecus metrus augsts ūdens valnis. Traucoties pāri dažām attālākām saliņām, tas vēl bija četrdesmitmetrīgs.”

“Un kā Ziemeļamerikas piekrastē?” jautāja Athi.

Sergejs paraustīja plecus. Uz šo jautājumu viņš neprata atbildēt.

“Bet kādēļ nesabruka mūru apakšējā daļa?” apsvēra Amrita.

“Ja pilsēta atradās iekšzemē vairāku desmitu kilometru attālumā no krasta, milzu viļņa spēks droši vien jau bija samazinājies tik daudz, ka sabruka tikai ēku un mūru augšējā daļa,” teica Sergejs.

“Bet kādēļ ēku apakšējā daļa vēlāk piekrastes bangās nesadalījās gabalos?” brīnījās Athi. “Tad, kad jūras līmenis cēlās? Viļņiem un pai­suma un bēguma ūdeņiem būtu vajadzējis ķieģeļu mūrus samalt gaba­los. Ķieģelis, lai arī tas būtu apdedzināts, ir daudz mīkstāks materiāls nekā akmens.”

“Es domāju, ka Sarasvatī upes līdznestās smiltis drupas vienkārši apraka,” ierosināja Sergejs. ““Timejā” un “Kritijā” runā par vairākām lielām upēm, kas plūdušas caur Atlantīdas lauksaimniecības zemēm, nevis tikai par vienu. Tātad ne tikai vienīgi par Indu, bet arī par

Sarasvatī. Sarasvatī apraka ēkas smiltīs un izglāba to apakšējo daļu no viļņu deldējošās iedarbības, bet pēc tam mazliet vēlāk izžuva. Tāpēc tagad virs drupām nav simt metru bieza sanēšu slāņa.”

Amrita pakratīja galvu.

“Nē, viens aspekts joprojām nesakrīt,” viņa teica. “Upe beidzas tur, kur sākas jūra. Un upes līdznestās smiltis noslāņojas tur, kur upe bei­dzas.”

“Nu, ne jau tikai,” Sergejs protestēja.

“Tomēr, lai nu kā, — pilsēta nevarēja tikt aprakta Sarasvatī līdznestajās smiltīs, pirms tā nebija palikusi zem jūras ūdens. Uz visiem laikiem. Ar vienu milzu vilni, kas reizi vēlies tai pāri un tad atplūdis atpakaļ, nepietiek. Tiesa, tas varēja noslīcināt cilvēkus, bet tas nevarēja aprakt pilsētu zem smiltīm.”

Sergejs saprata, kas Amritai prātā.

“Tu tātad mēģini pateikt, ka pilsētai vajadzēja palikt uz mūžiem zem jūras ūdens… Visai drīz pēc tam, kad tai pāri bija drāzies milzu vilnis?”

Amrita pamāja.

“Jā. Tieši to es mēģinu pateikt. Sarasvatī deltas ārējā mala ir bijusi pilsētas vietā neilgi pēc katastrofas.”

“Bet kā tas ir iespējams?”

“Par to man nav ne mazākās nojausmas,” apstiprināja Amrita.