Sarasvati smiltis

epilogs EIROPAS LĪCIS 8702. GADA MAIJS (2026. GADS PĒC KRISTUS)

Desmitmetrīga motorlaiva ar nosegtu priekšgalu vienmērīgā ātrumā slīdēja pa ūdens varā nokļuvušu skeletmežu. Stāvus nomirušie koki jau pirms gadiem bija nometuši lapas un skujas. Bija atlikuši tikai no­kaltušie zari, kas spokaini slējās uz visām pusēm.

Amrita Desai turēja stūri, Sergejs Saveļņikovs modri lūkojās, lai pamanītu iespējamos šķēršļus. Laivas dibenā iegremdētais ar koksnes eļļu darbināmais motors Elsbett mierīgi pukšķināja. Uz borta ar lie­liem, baltiem burtiem bija uzkrāsots laivas nosaukums — Oannes.

Pirms vairākiem gadiem apkārtējā teritorija bija pilnīgi parasts, gluži kā parks uzkopts Viduseiropas mežs. Tagad tas atgādināja bezgalīgu, pa daļai ar ūdeni nosegtu labirintu. Tik tālu, cik vien sniedzās skatiens, vīdēja tikai koku stumbri un ūdens starp tiem. Nevienā virzienā ska­tam nepavērās garāka līnija. Amritai un Sergejam nebija nekādu līdzekļu, lai uzzinātu, cik tālu vēl sniedzas plūdu pārņemtais mežs.

Amritas vadītā laiva ložņāja starp kokiem, turot virzienu pēc sau­les. Palaikam abi bija spiesti pieliekties, lai izvairītos no koku zariem. Šad un tad viņi nonāca strupceļā, kur nevarēja tikt cauri, un bija spiesti griezties atpakaļ un mēģināt kādā citā vietā.

“Skaties!” iekliedzās Amrita un norādīja ar roku pa labi.

No ūdens pacēlās staltbrieža galva. Dzīvnieks mērķtiecīgi un apbrī­nojamā ātrumā peldēja tālāk.

“Tas nevar būt visai tālu no sauszemes,” komentēja Amrita. “Vai no tā kaut ko var secināt?”

Sergejs pētīja karti un nopūtās.

“Īstenībā — nē. Mums vajadzētu precīzāku karti. Žēl, ka GPS sate­līti ir atteikušies darboties.”

Viņi turpināja lavierēt caur kokiem. No mežiem, kas daļēji palikuši zem ūdens, ir izveidojušies vareni šķēršļi kustībai, prātoja Sergejs. Nu, par laimi, šie Eiropas līča apgabali, kurus klāj mežs, ir relatīvi nelieli un reti. Viņš pat nevajadzīgi labi atcerējās neseno laivas brau­cienu cauri Ziemeļkrievijas taigai. Simtiem miljonu hektāru ar daļēji zem ūdens palikušiem, mirušiem mežiem, miljardiem vēl stalti izslēju­šos bojāgājušu egļu, Sibīrijas ciedru priežu un lapegļu.

Laivas priekšā kāds šļakstinājās pa ūdeni. Amrita palēnināja gaitu.

“Kas tas bija? Bebrs?” vaicāja Sergejs.

“Neticu. Ūdens būs pārāk sāļš.”

Amrita darbināja motoru tukšgaitā un gaidīja, kad dzīvnieks atkal pacelsies virspusē. Tad simt metru attālumā labajā pusē virs ūdens uz brīdi pacēlās melns plankums kā bumbas pusīte. Tad tas atkal pazuda.

“Pelēkais ronis,” apliecināja Sergejs. “Tie nekad nepeld dziļi mežā pat pēc zivīm. Kaut kur tuvumā ir jābūt atklātam ūdenim.”

Sergejs negribēja atcerēties redzēto toreiz, kad ar laivu bija aiz­braucis uz Londonu, lai meklētu izdzīvojušos, kuru bija ļoti maz. Bet uz redzētā pamata viņi vismaz bija iemācījušies saprast atradumus, ko pirms veselas mūžības, kādā pavisam citā dzīvē bija uzgājuši Kambejas līča zemūdens drupu pilsētās. Kaulu, galvaskausu un skeletu ne­vienmērīgais sadalījums Kambejas līča dibenā atrastajās drupās viņiem vairs nebija nekāda mīkla.

Tagad kokos vairāk nekā iepriekš atradās visādi milzu viļņa līdzatnestie atkritumi. Tātad viņi tuvojas meža malai. Izkļūt caur to varētu būt mazliet sarežģītāk.

Aiz kokiem kā augsts, tumšs valnis pacēlās mežmalas josla. Piebrau­kuši tuvāk, viņi redzēja, ka tā šajā vietā slejas vairāku desmitu metru augstumā. Milzu vilnis bija izrāvis miljoniem koku ar visām saknēm, iespiedies dziļāk mežā, raujot un laužot arvien jaunas un jaunas koku rindas un velkot tās līdzi, kamēr tā spēks mazpamazām bija izsīcis.

Vietā, kur vilnis bija apstājies, tas atstājis milzīgas cits citam šķērsām pāri sakritušu koku stumbeņu kaudzes. Starp stumbeņiem bija saķē­rušies mazāki zari un dažnedažādi atkritumi — no automašīnām līdz visvisādiem plastmasas traukiem. Arnrita lēsa, ka grēda, ko galveno­kārt veidoja ar visām saknēm no zemes izrauto koku stāvi, vietām bija varbūt septiņdesmit, astoņdesmit metru augsta. Viņai vēl tagad, pēc visa notikušā, bija grūti iztēloties Eiropai pāri traucošā milzu viļņa plosošo spēku. Viņi paši to nebija redzējuši, jo dziļi ienirušais “Lomonosovs” diez vai bija pat nošūpojies, kad megacunami vēlās tam pāri un nogremdēja “Arktiku”. Viņi pa zemūdenes logiem bija redzējuši, kā milzu viļņa apgāztā “Arktika’’ ar pakaļgalu pa priekšu bija grimusi Zie­meļu Ledus okeāna dzīlēs, bet nebija spējuši palīdzēt ledlauža komandai.

Viņi no viļņa bija izvairījušies bez sarežģījumiem, bet megacunami palaistais tā sauktais Heinriha gadījums bija sagādājis daudz lielākas grūtības. Sākumā viņi gribēja izkāpt krastā Krievijas ziemeļu piekrastē, bet krastu norobežojošie gandrīz necaurejamie koku stumbeņu vaļņi un tiem otrajā pusē nebeidzamie applūdušie skujkoku meži bija piespie­duši mainīt domas. Pēc Kari Alanena ierosinājuma viņi nolēma apmest loku ap Skandināviju un doties uz Baltijas jūru un Somiju. Kari, lūk, bija mudinājis Annu Lēnu bēgt dziļi iekšzemē uz viņu vasaras atpūtas mītni Pelkosenniemi pagastā.

Kad viņi bija nonākuši Barenca jūras rietumos, viņus gaidīja pārstei­dzošs skats. Pie horizonta bija redzama plāna, bet vienlaidus balta strēle. Sākumā viņi to bija noturējuši par miglu, bet, piebraukuši tuvāk, redzēja, ka viss apvārsnis ir pilns ar aisbergiem. Tie atradās cieši kopā, daudzās vietās gluži klāt cits citam. Miljoniem un atkal miljoniem lielu un mazu aisbergu un no tiem atšķēlušos bluķu miriādes. Desmit miljoni kvad­rātkilometru jūras, ko klāja aisbergi un sīkāka peldoša ledus draza, ap­gabalā, kas nebija redzējis nevienu aisbergu diezin cik tūkstošu gadu.

Barenca jūra, Norvēģu jūra un Ziemeļjūra bija pārvērtušās bezga­līgā aisbergu piepildītā labirintā. Nekāds pa ūdens virsmu braucošs peldlīdzeklis nemūžam tam netiktu cauri. “Lomonosovs” varēja ienirt zem aisbergiem, taču pat zemūdenei šis brauciens bija grūts un bīstams.

Lielākie aisbergi piegūla jūras dibenam, un starp tiem palika sarežģīti izbraucami zemūdens labirinti. Dažas reizes daudz netrūka, lai “Lomonosovs” paliktu ieslodzīts starp leduskalniem, kad priekšā parādījās strupceļš un pirms neilga brīža izmantotā eja piepeši aizmugurē aiz­vērās. Kad viņi galu galā bija tikuši līdz Ziemeļjūrai, gaidīja jauni pārsteigumi.

Jūras līmenis bija pacēlies daudz vairāk, nekā viņi bija gaidījuši. Tur, kur viņi bija domājuši atrast Beļģiju, Holandi un Eiropas Savienī­bas galveno mītni, nebija… nekā. Tikai šur tur no jūras slējās daudzstāvu mājas un citas augstas celtnes, kuras par lielu brīnumu bija saglabā­jušās, neraugoties uz milzu vilni, un kuras vēl nebija paspējušas ap­gāzt pat visapkārt peldošās dreifējošā ledus grēdas, kas slidinājās uz priekšu un atpakaļ līdzās vējiem un straumēm.

Kad viņi bija izniruši virspusē, viņus sagaidīja bezgalīgi ar saknēm izrautu koku un visu iespējamo peldošu atkritumu lauki krietnas pro­vinces lielumā, kurus vajadzēja apbraukt. Vēl dzīvu palikušo cilvēku stindzinošie saucieni pēc palīdzības bija plosījuši viņu sirdis, taču vi­ņiem vajadzēja vien turpināt ceļu.

Visbeidzot Botnijas līcī viņi bija izkāpuši krastā. Milzu vilnis bija viegli pārtraucis pāri Dānijai, bet tad tā enerģija bija sadalījusies uz visām Baltijas jūras un tās līču pusēm un, nonākot Botnijas līča attālajos no­stūros, tas vairs nebija īpaši tālu iesniedzies iekšzemē. Viņiem bija izdevies izspraukties cauri koku grēdām un citiem šķēršļiem apgaba­los, kas bija paglābušies no lielākiem postījumiem. Kad viņi ierau­dzīja pirmo ceļu, kas veda tālāk nebojāts un bez šķēršļiem — ūdens līdzatnestās drazas to nebija aizsprostojušas ik pa dažiem metriem —, viņiem bija grūti noticēt savām acīm.

Brīdi gājuši, viņi kādas lauku saimniecības šķūnītī bija atraduši antīku žiguli, kuru izdevās iedarbināt. Viņi bija aizbraukuši uz Pelkosenniemi un vecā, meža ieskautā vasarnīcā atraduši Annu Lēnu Alanenu. Satriektu, bet dzīvu, veselu un darba spējīgu.

Vasarnīcā Kari Sergejam parādīja grāmatplauktu un izvilka no tā klēpi sējumu.

“Izdevumi ir somu valodā, bet tu vari aplūkot attēlus. No tiem vēl būs liels labums. Nākotne tagad atrodas tajos — “Motoru rokasgrā­mata automehāniķim”, “Piensaimniecības mašīnu rokasgrāmata”, “Vistu kūts celtniecība”, “Putnkopība”, “Somu dārzs”, “Ābeļu audzē­šanas pamati”, mājsaimniecības avīzes Pcllervo 1906. gada kom­plekts, “Kamīnkrāsnis un citas krāsnis”.”

“Man vairāk patīk šis darbs angļu valodā par zemo izmaksu sau­les enerģijas izmantošanu mājsaimniecībā.”

Kari un Annas Lēnas dzimtene acīmredzami bija cietusi krietni mazāk par daudzām citām pasaules valstīm. Dānija bija kalpojusi par viļņlauzi, kas bija iesūcis lielu daļu milzu viļņa spēka. Laiks pēc trauk­smes ziņas bija ilgāks, un daļa cilvēku pirms milzu viļņa ierašanās bija paspējuši aizbēgt uz iekšzemi. Ziemas sali bija novērsuši infekciju iz­platīšanos, un lielāko daļu māju lauku teritorijās varēja apsildīt arī ar tādām malkas krāsnīm, kam siltuma ražošanai vai cirkulācijai neva­jadzēja pa vadiem piegādātu strāvu. Vientuļo atomelektrostaciju, kas atradās rietumu piekrastē, paspēja apstādināt laikus, un arī tās deg­viela, kas atradās glabātavā netālu no krasta, bija aizvesta uz drošāku vietu iekšzemē.

Turpmākajās ziemās arī Dienvideiropa piedzīvoja savu ciešanu daļu. Milzīgās aukstā saldūdens un aisbergu masas, kas bija ieplūdušas At­lantijas okeāna ziemeļu daļā, apstādināja Golfa straumi. Ledus masu un Golfa straumes kopējās iedarbības dēļ jūras teritorijas ziemeļos nākamajā ziemā bija aizsalušas gandrīz līdz Bretaņas pussalai. Zemes­lodes ziemeļu atstarotājs piepeši bija kļuvis daudz lielāks par agrāko, un varēja pieņemt, ka klimata sasilšana ir apstājusies. Vismaz pagai­dām. Ziemeļeiropieši, kuri mocījās piecdesmit un sešdesmit grādu salā, jau bija sākuši izteikt nostalģiskas piezīmes, apjūsmojot siltum­nīcas efekta laiku.

Arnrita un Sergejs klusējot aplūkoja koku stumbeņu grēdas. Vismaz šajā vietā tikt cauri ar laivu nebūs iespējams. Amrita strauji pagrieza Oannes pa kreisi. Viņi pukšķināja gar norobežojošo valni, meklējot vietu, kur varētu tam izkļūt cauri.

Beidzot tāda atradās. Kaudzes zemākie slāņi bija ieķīlējušies virs klintīm un pāris prāvākām mūra mājām. Zem tiem bija palikusi divus trīs metrus augsta un dažus metrus plata ala. Izskatījās, ka Oannes knapi, knapi varēs tikt tai cauri. Kad Amrita un Sergejs iespraucās alā, viņi noliecās zemāk, lai pa seju netrāpītu gaisā izslējušies koku zari un saknes, kas Oannes sānos ievilka garas skrambas. Pāris reižu viņi jau nodomāja, ka laiva būs iestrēgusi, taču abas reizes tā atbrīvo­jās un atkal slīdēja tālāk.

Mazliet vēlāk aiz pēdējiem kokiem Oannes iepeldēja atklātajos ūde­ņos. Amrita palaida motoru tukšgaitā. Abi paņēma binokļus un ap­lūkoja pavērušos ainavu.

Aiz norobežojošā vaļņa sākās brīva ūdens zona, kas turpinājās taisni uz priekšu vismaz pārdesmit kilometru un uz abiem sāniem vēl tālāk. Klajuma vidū bija redzami tikai kādi baznīcas torņu un citu ēku pa pusei sagruvušie karkasi, kā arī pa kādam kokam, kas nezināmu iemeslu dēļ bija palicis stāvam. Tālāk jūra atkal pārvērtās no ūdens izslējušos mežu un koku puduru labirintveidīgā arhipelāgā.

Tālu labajā pusē vīdēja arī kas cits. Arī tas, raugoties ar neapbru­ņotu aci, izskatījās pēc meža. Binoklis tomēr atklāja, ka koki ir aug­stas biroju un dzīvokļu ēkas.

“Tai vajadzētu būt Hamburgai,” teica Sergejs.

“Vai dosimies turp?”

Sergejs pamāja.

“Domāju, ka mums ir labas iespējas tur atrast to, kas mums ne­pieciešams. Bet… pēc kartes šajā rajonā jābūt vienam geizeram.”

“Ko tad mēs darīsim?”

“Mirkli pagaidīsim. Es gribētu noskaidrot tā atrašanās vietu, pirms turpinām ceļu. Vai kaut kur tuvumā nav Geigera skaitītājs?”

“Ir gan,” teica Amrita.

Amrita pazuda zem klāja un pēc brīža atgriezās ar Geigera skaitī­tāju. Tas sprakšķēja mazliet spēcīgāk nekā parasti, bet nekādā ziņā tā, lai būtu pamats uztraukumam. Tādu vietu, kam būtu izdevies iz­vairīties no radioaktīvā piesārņojuma, tagad vairs nebija, pat ne

Antarktīdā. Pēc ierīces rādījuma apkārtējais starojums nedeva īpašu iemeslu raizēm.

“Tur,” piepeši ieteicās Sergejs. Viņš ar pirkstu norādīja tālu uz dien­vidiem. Amrita paskatījās norādītajā virzienā un ieraudzīja, kā no jūras paceļas apakšā šaurs, bet augšpusē uzpūties balts tvaika stabs. Izvirdums turpinājās tikai dažas sekundes. Pēc tam tvaika stabs pa­zuda. Palika tikai sīki, ātri izgaistoši tvaiku mākonīši, kuri peldēja uz rietumiem līdzi vējam, kas tos pūta prom no viņiem.

“Tvaika stabs bija visai augsts — vismaz divsimt metru,” apsvēra Sergejs. “Tas geizers ir krietni karsts.”

“Tas atrodas visai tālu. Pat visus trīsdesmit kilometrus no šejienes.”

“Tik un tā. Tas daudzu gadu garumā ir izšļācis tvaiku kur nu kuro reizi. Vēja virziens šeit visu laiku mainās. Šie ūdeņi var būt visai ra­dioaktīvi.”

“Turēsim priekšā Geigera skaitītāju un griezīsim atpakaļ, ja ūdens kļūs pārāk karsts,” ierosināja Amrita. “Un sekosim tam, kā mainās vēja virziens. Svarīgākais ir nenokļūt tieši zem tvaika mākoņa.”

Sergejs neizskatījās apmierināts. Pēc viņa domām, risks bija pārāk liels. Bet beigu beigās viņš padevās Amritas gribai. Sergejs ar skum­jām atcerējās laiku, kad geizers bija nozīmējis vienīgi eksotisku dabas parādību kaut kur tālu — Islandē vai Jelovstonas nacionālajā parkā. Tagad ar šo vārdu daudz biežāk norādīja uz karstā tvaika izvirdu­miem no atomelektrostaciju aizsargkupoliem, kas bija palikuši zem ūdens. Lai gan reaktori bija apstājušies jau sen, to degviela joprojām ražoja daudz siltuma — vairāk nekā pietiekami, lai ūdeni, kas atradās reaktoru telpās, pārvērstu dedzinoši karstos tvaikos.

Kamēr Sergejs kajītē meklēja vecu Hamburgas karti, Amrita vir­zīja Oannes priekšgalu uz daudzstāvu namiem, kas izslējās no ūdens. Pāris reižu Geigera skaitītājs sāka sprakšķēt tik biedējošā ātrumā, ka viņiem bija jāmet liels loks ap visvairāk piesārņotajiem ūdens ra­joniem.

“Tas geizers būs visai nejauki piesārņojis visu Ziemeļvācijas sēkli,” burkšķēja Sergejs.

Pēc pāris stundām viņi peldēja pa Hamburgas ielām, ko klāja des­mit metru dziļš ūdens slānis. Ūdens bija dzidrs, un viņi varēja skaidri redzēt līdz pat dibenam. Viņi redzēja ielas, to malās novietotās auto­mašīnas, apgaismes stabus, dažādu veikalu, universālveikalu un ielu kafejnīcu sasistos logus un rūtīs palikušās stikla lauskas. Šur un tur pavīdēja pa kādai zivij vai veseliem zivju bariem. Kanādas zosu perē­jums bēgot aizpeldēja starp divām daudzstāvu mājām. Iedzelteni brūnie mazuļi vēl bija ļoti sīciņi — tie droši vien bija izšķīlušies tikai pirms neilga laika. Kaijas, spalgi brēcot, bariem riņķoja virs Oannes, mek­lējot tā ķīļūdenī beigtas zivis. Sergejs ievēroja, ka lietusūdeņu notek­cauruļu augšas un palodzes ir īpaši iecienītas ligzdošanas vietas.

Augstu virs viņu galvām no ūdens pacēlās debesskrāpji. Uz māju jumtiem un notekcaurulēm jau auga nelieli, droši vien putnu izsēti, lapu koku dzinumi. Visi logi bija izdauzīti. Sergejs prātoja, cik ilgs laiks vēl paies, kamēr viļņi, mitrums un temperatūras maiņas būs paveikuši savu darāmo un visas tās daudzstāvu mājas un debesskrāpji, kas sa­vulaik bija izskatījušies vareni un mūžīgi, sāks cits pēc cita sagrūt. Vispirms sadrups to betona sienas tā, ka pāri paliks tikai tērauda siju karkass, pie kura karāsies dzelzsbetona stiegras un no tām vēl neno­kritušie cementa gabali. Tad skābeklis un sālsūdens atdos dzelzij tās normālo stāvokli un tērauda sijas nosegs bieza, iesarkana rūsas žļurga. Gadu desmitu un simtu laikā tie arvien dziļāk kļūs trauslāki, kamēr visbeidzot viss izdēdējušais tērauda siju krāvums zem savas masas zaudēs līdzsvaru un apgāzīsies.

“Vai tu zini, uz kuras ielas mēs atrodamies?” jautāja Amrita.

“Jā… Man šķiet. Pagriez nākamajā krustojumā pa labi. Tai vaja­dzētu būt Bānhofštrāsei.”

Amrita pagrieza stūri pa labi, un Oannes nogriezās uz Bānhofštrāses. Ielai abās pusēs atradās augsti debesskrāpji. Visa iela bija kā dziļš kanjons, kura dibenā šļakstinājās sekla ūdens kārtiņa. Oannes aiz­mugurē atstātie viļņi salūza pret namu sienām, atsitās no tām atpakaļ un izveidoja aiz laivas nelielu un asu ūdenspiramīdu krustviļņus.

“Apstājies pie tās nākamās, nedaudz zemākās mājas!”

Amrita izslēdza dzinēju. Oannes klusi slīdēja tālāk.

“Vai paliksim šeit?” jautāja Amrita.

“Domāju, ka esam pareizajā vietā. Sienam tik laivu klāt!”

Ja Sergejs karti bija izlasījis pareizi, tad tas, kas vēl pirms neilga laika bija Hamburgas lielākā grāmatnīca, kura specializējās tehniskajā literatūrā, tagad atradās viņiem pavisam līdzās — dažu metru dziļumā. Amrita un Sergejs noģērbās un tad sāka stiept virsū niršanas tērpus. Maz­liet vēlāk viņi pa nolaistajām trepītēm ieplunkšķinājās ledainajā ūdenī.

Amrita nira pa priekšu, bet Sergejs viņai sekoja. Lai gan bija diena un dzidrs ūdens, redzamība nebija sevišķi laba. Ūdenī bija gandrīz tumšs no ēnām, ko meta ielas ieskaujošās augstās biroju ēkas. Priekšā pavīdēja prāvas ēkas melnā siena. Viņi redzēja nama lielos, sadauzī­tos skatlogus. To rāmjos bija izslējušās garas un asas saplīsušā stikla šķautnes un lauskas. Ar tām ir jābūt visai uzmanīgiem, domāja Amrita.

Amrita pievirzījās tuvāk logam. Viņa no jostas noņēma nirēja dun­cīti un ar to no ailes izurbināja stikla atliekas, kas izskatījās bīsta­mākās. Tad viņa iepeldēja ēkā.

Tā bija grāmatnīca! Tajā bija gandrīz tumšs, tādēļ viņa ieslēdza kabatas lukturi. Par laimi, mums vēl ir krietni lieli bateriju krājumi, nodomāja Amrita.

Izelpotā gaisa burbulīši virpuļodami cēlās augšup. Tie kabatas luk­tura gaismas ķīlī veidoja mirdzošas burbuļu rindas, kas sākumā stie­pās augšup un tad apstājās pie veikala griestiem.

Visapkārt atradās grāmatu plaukti — daļa sagāzušies, daļa vēl ver­tikāli. Grāmatas bija izmētātas krustu šķērsu pa visu telpu. Tās klāja grīdu nepārtrauktā slānī, vietām — lielās kaudzēs. Droši vien plūdu vilnis tās vispirms bija izmētājis. Tāpat arī virpuļi, kas radās, kad veikals sāka piepildīties ar ūdeni. Pēc tam grāmatas, kas bija vieglā­kas par ūdeni, bija peldējušas un šūpojušās šurpu turpu, kamēr samir­kušas un nogrimušas. Ieraugot šo nekārtību, Amrita saprata, ka viņiem būs grūti atrast konkrētu grāmatu. Taču varbūt viņi atradīs daudz ko tādu, kas varētu būt noderīgs un ko būtu vērts izglābt. Tagad, kad tas vēl bija iespējams.

Viņi sāka pārskatīt grāmatu grēdas un, kad atrada kaut ko, kas izskatījās pietiekami svarīgs, uzmeta to uz tīkla, ko bija atstājuši vei­kala ārpusē. Arī ātri pārskrienot ar acīm, varēja redzēt, ka lielākā daļa grāmatu pēc satura ir pārāk specifiskas vai arī pārāk daudz ko uzska­tīja kā pašu par sevi saprotamu. Tajās tika pieņemts, ka uzņēmumam, kurš vēlētos kaut ko izgatavot, ir pieejami noteikti augstāko tehnolo­ģiju materiāli, kuru izgatavošanai vajadzēja ļoti sarežģītas mašīnas un ierīces… kuru izgatavošana atkal pieprasīja citas gandrīz tikpat sarež­ģītas iekārtas un mašīnas un augstāko tehnoloģiju izejvielas.

ļaunā gadu tūkstoša sākumā izmantotās ražošanas metodes gan­drīz bez izņēmuma bija balstījušās uz nebeidzami garām tehnoloģis­kajām ķēdēm vai, pareizāk sakot, uz ļoti sarežģītiem tehnoloģiskajiem tīkliem. Tagad, kad cilvēku atkal bija daudz mazāk, būtu neiespējami vēlreiz uzbūvēt tādus pašus tīklus. Viņiem bija nepieciešamas grāma­tas, kurās izskaidrotu, kā tās pašas lietas varētu uztaisīt vienkāršākā veidā, ar vieglāk izgatavojamiem darbarīkiem, ar vienkāršākām mašī­nām, no vieglāk iegūstamām vai izgatavojamām izejvielām, bez sarež­ģītas elektronikas, bez nanotehnoloģijas…

Viņi atgriezās ūdens virspusē, ierāpās atkal laivā un uzvilka tīklu ar guvumu. Tomēr viņi nebija īpaši apmierināti ar atrasto.

“Mums ir jāmeklē vēl citur,” ierosināja Sergejs. “Antikvariātos, bib­liotēkās, muzejos. Tehnikas muzejos. Deviņpadsmitā gadsimta beigu un divdesmitā gadsimta pirmās puses tehnoloģijas varētu būt visai la­bas. Gandrīz visam, ko sāka izmantot pēdējo piecdesmit gadu laikā, būtībā nav nekāda labuma. Pilnīgi nederīgs izmantošanai.”

“Viegli tas nebūs,” teica Amrita. “Gluži kā meklēt adatu siena kau­dzē vai kā tu tur īsti saki.”

“Par laimi, adatu ir vairāk nekā tikai viena. Un mums nevajag atrast pilnīgi visas. Vai uztaisīsim mazu pauzīti? Mums vajadzētu kaut ko apēst.”

“Laba doma,” piekrita Amrita.

Amrita no pārtikas skapja zem Oannes klāja izvilka ābolus un sviestmaizes.

“Vai nevēlies kafiju?” vaicāja Sergejs.

“Labprāt,” teica Amrita. “Mums gan vairs nav palicis neko daudz kafijas.”

“Varbūt kādā brīdī atkal dabūsim kafiju.”

“Es tā ceru.”

“Ja ne citādi, tad paši sagatavosim kuģi un dosimies pēc tās,” lie­līgi noteica Sergejs.

Ēdot uzkodas un dzerot kafiju, viņi šūpojās virs seklajā ūdenī no­grimušās pilsētas.

Vilnis bija ļoti augsts. Vēl lielāks, nekā viņi bija gaidījuši. Tas dau­dzās vietās pat divsimt kilometru attālumā no krasta bija notīrījis piekrasti no kokiem un dažādām celtnēm. Atlantijas okeāna piekrastē tas bija pārvēlies pāri divsimt metru augstiem pauguriem. Ūdens bija ļoti auksts, un piekrastes kāpas, kuras savulaik izveidoja, lai novērstu jūras līmeņa celšanos, bija aizšķērsojušas tam atpakaļceļu. Acīmre­dzot liela daļa Eiropas iedzīvotāju bija noslīkuši vai, atdziestot ķer­menim, nomiruši gandrīz pēkšņi.

Nākamo mēnešu laikā Eiropas krastiem bija uzbrukuši jauni un mazāki milzu viļņi, kas šoreiz nāca no dienvidiem. Vienlaikus jūras līmenis bija pacēlies vispirms par desmit un tad vairāk par divdesmit met­riem, un ūdens bija apracis arī Rietumeiropas varenos piekrastes vaļņus.

Neviens precīzi nezināja, kas bija noticis, jo telekomunikācijas un satelītsistēmas vairs nedarbojās. Tomēr bija skaidrs, ka Antarktīdai kaut kas bija noticis, jo nekas cits nebūtu varējis izraisīt tik lielu jūras līmeņa celšanos. Varēja pieņemt, ka sabrucis viss Rietumantarktīdas ledājs.

Bet kas bija radījis jaunos megacunami? Vai tropiskie virsslāņu ūdeņi, apstājoties Golfa straumei, bija kļuvuši tik sāļi, ka siltais virsējais ūdens sācis grimt? Vai izkusušas metāna klatrātu iegulas un radušās jaunas Storegas? Vai arī cunami radušies, kad zemes garoza zem Rietum­antarktīdas ledus masām piepeši atbrīvojusies no kilometriem biezās ledus segas nospiedošā smaguma? Vai varbūt Antarktīdas kontinenta tektoniskās plāksnes malas pacēlušās tik daudz, ka piespiedušas mai­nīt savu pozīciju arī blakusplāksnēm?

Amrita un Sergejs nezināja, kas noticis ar dienvidu puslodes konti­nentu iedzīvotājiem, bet viņiem bija viegli iztēloties, kā visam vajadzēja noritēt. Četras piektdaļas cilvēces bija dzīvojušas piekrastes zemienēs vai tiešā to tuvumā. Liela daļa cilvēku droši vien nomira diennakts laikā. Bet ko darīja izdzīvojušie? Vai viņi palika gaidām palīdzību, kas nekad nepienāks? Vai varbūt viņi atkāpās uz iekšzemi? Piekrastēs ūdens resursi acīmredzami bija sabojāti ar visur guļošajiem līķiem, ar visvisādiem atkritumiem un sāli, bet lauki sāls dēļ nebūs apstrādāša­nai derīgi vismaz vairākus gadu desmitus.

Tie, kuri bija palikuši dzīvi, droši vien virzījās tālāk iekšzemē. Tur sākās bezcerīgas cīņas par pārāk mazajām pārtikas rezervēm. Turklāt miljardiem badā novārdzināto un visus īpašumus zaudējušo bēgļu plūdi radīja ļoti labvēlīgus apstākļus dažādiem slimību izraisītājiem.

Jo vieglāk slimību izraisītājiem bija pārceļot no viena cilvēka uz citu, jo vairāk visagresīvākās, visātrāk vairojošās un visnāvējošākās vīrusu modifikācijas izplatījās uz piezemētāko un mazāk bīstamo pa­veidu rēķina. Šis evolūcijas bioloģijas pamatprincips visā vēstures gaitā no kariem un dabas katastrofām, kas radīja lielas bēgļu plūsmas, bija izveidojis efektīvas mēra rūpnīcas.

Pasaulē pēc megacunami par ārkārtīgi efektīvām slepkavām selekcionējušies vīrusi un baktērijas droši vien kopā ar bēgļiem izplatījās arī uz iekšzemi un turpināja nogalināt, kamēr vairs nebija pietiekami daudz iedzīvotāju un epidēmijas noplaka.

Sergejs un Amrita bija mēģinājuši piemest, cik daudz cilvēku palikuši dzīvajos, taču īstenībā viņiem nebija nekādu iespēju to uzzināt. Droši vien mazāk par miljardu. Varbūt vēl mazāk.

“Kā tu domā, vai mums kādā brīdī bija īsta iespēja no tā visa izvai­rīties?” prātoja Amrita. “Es domāju, vai tas bija neizbēgami vai ari mēs būtu varējuši to novērst, ja rīkotos saprātīgāk?”

Sergejs lūkojās jūras apglabātajā ielā.

“Es nezinu,” teica Sergejs. “Varbūt.”

Sergejs skatījās uz grāmatnīcas skatlogiem, kas vīdēja zem ūdens.

“Bet, ja mums būtu izdevies, domāju, ka notiktu kaut kas cits.

Zinātniskā un tehnoloģiskā attīstība kļuva tik strauja, ka jaunas bries­mas parādījās visu laiku — vienlaikus no arvien vairākiem virzie­niem. Kādā brīdī mūsu laime vienkārši būtu beigusies.”

Amrita saprata, ko Sergejs ar to domā. Cilvēces vēsture divdesmitā gadsimta beigās strauji kļuva par vienu kārtīgu katastrofu slalomu. Kodolieroči, atomelektrostacijas, radioaktīvie ieroči, nejauši izveidoti nogalinoši vīrusi, ar nolūku izveidoti nogalinoši vīrusi, pašizveidojušies nogalinoši vīrusi, arvien baismīgāki ķīmiskie ieroči, ozona slāni iznīcinošas ķimikālijas, klimatu sasildoši savienojumi, nanotehnoloģija, biotehnoloģija, ilgas pēc nelielām atomelektrostacijām, kas darbojas kā atsevišķu daudzstāvu ēku strāvas avots, sapņi par miljardiem ro­botu, kas izpildītu visdažādākos uzdevumus un dzinējspēku iegūtu no nelielām radioaktīvām baterijām.

“Mums ilgu laiku patiešām stāvēja klāt veiksme,” teica Sergejs. “Varbūt pat pārmērīgi liela veiksme. Tas, šķiet, bija nenovēršami, ka laime mums vienā brīdī uzgrieza muguru.”

Amrita pārlaida skatienu pār pamesto, ūdens un sala deldēto ēku karkasu sienām. Vēl pirms neilga laika tās bija pilnas ar siltumu, cil­vēkiem un dzīvi.

“Varbūt labāk, ka tas notika tagad, nevis tad, kad kodolatkritumu būtu tūkstoš reižu vairāk,” atzina Amrita.

Sergejs iztukšoja krūzīti un iebāza to atpakaļ traukiem paredzētajā nodalījumā.

“Vai turpināsim ceļu?” ierosināja Sergejs. “Pirms tumsas gribu nokļūt pietiekami tālu no tā geizera. Turklāt šeit vēl var gadīties arī elektrības stabi. Negribu, ka dzenskrūve iepinas vados. To atvienošana reizēm ir visai ķēpīga.”

“Kurp dosimies tālāk?”

“Vienmēr esmu vēlējies iepazīties ar Amsterdamas antikvariātiem,” teica Sergejs.

Pēc pāris stundām ūdens vidū stāvošais ēku torņu mežs jau bija aiz muguras un minūti pēc minūtes attālinājās. Vējš joprojām pūta no rie­tumiem un novirzīja bīstamos tvaikus drošā virzienā. Priekšā nevajadzēja atrasties nevienam geizeram. Domājams, ka Atlantijas ledusaukstais ūdens dzesēja dziļāk zem jūras palikušās atomelektrostacijas tik efek­tīvi, ka sprādzienveidīgi tvaika izvirdumi nevarēja notikt. Arī atom­staciju aizsargkupoli vēl nebija pārēsti. Tie taču zem ūdens bija atradušies tikai sešus gadus.

Oatmes motora pukšķināšana Amritai piepeši šķita dīvaini nomie­rinoša.

“Vai mēs kaut ko esam iemācījušies?” jautāja Amrita. “Šajā reizē?” “Mēs esam. Bet tie, kuri nāks pēc mums, tie aizmirsīs.”

“Vai tā tam ir jābūt? Vai tā tam vienmēr ir jābūt?”

Sergejs ilgi par to domāja, pirms atbildēja.

“Varbūt kaut kas no tā, ko mēs esam iemācījušies, arī saglabāsies,” viņš beigās teica. “Arvien pa mazumiņam vairāk. Varbūt mums pat nav vērts cerēt ko vairāk. Es, raugi, īsti nespēju noticēt, ka šī bija pē­dējā reize, kad mums tā iziet.”

Oannes motors vienmērīgi pukšķēja, un nelielas brīzes saceltie vil­nīši skalojās pret laivas priekšgalu, kad tā virzījās tuvāk satumstoša­jam apvārsnim.

Kā gan bija juties Oanness un viņa biedri, kad viņi savulaik ar pār­tikas kuģi bija ceļojuši uz rietumiem — Mezopotāmiju, Ēģipti un tālajām zemēm aiz tām, prātoja Amrita. Ko bija domājuši saptariši, pametot aiz muguras savu izkropļoto un daļēji zem ūdens palikušo dzimteni, lai dotos pretī nezināmajam — nepazīstamām zemēm, tau­tām, dīvainām smaržām, gāršām un krāsām, jocīgām paražām un ticējumiem? Viņi noteikti bijuši ļoti drosmīgi. Viņi bijuši gatavi māt ardievas dzimtenei un tuviniekiem, gatavi stāties pretī kā pārāk labi zināmām, tā nezināmām briesmām, lai tikai palīdzētu svešām tautām atlabt no lielās katastrofas, kas bija piemeklējusi visu pasauli. Ar viņu aizvesto ēdamaugu un ārstniecības augu sēklu un ar viņu atvesto zinā­šanu un prasmju palīdzību citas tautas atkal nostāsies uz kājām, uz­būvēs sarežģītas mākslīgās apūdeņošanas sistēmas un majestātiskas piramīdas, saglabās senos nostāstus par kādreiz sensenos laikos noti­kušajiem postošajiem plūdiem. Kamēr cilvēki — daudzus tūkstošus gadu

vēlāk — visu aizmirsīs. Nē, protams, ne gluži visu, Amrita izlaboja savu domu gaitu. Mēs taču joprojām lielu daļu apģērba izgatavojam no kokvilnas un ēdam kviešus, miežus un pupas.

Oanness un viņa biedri nekādi nebija varējuši zināt, kā viņus uz­ņems, vai kāds viņos klausīsies vai, ja uzklausīs, kur beigu beigās no­vedīs viņu sniegtās mācības. Gluži tāpat kā tagad mēs nevaram zināt, domāja Amrita.

Kaut kas viņai lika justies cerību pilnai. Viņi ceļoja pretī nezināma­jam, precīzi nezinot, kas viņus tur gaidīs. Bet viņa neraizēsies, jo arī neviens cits nekad nav varējis patiešām zināt, kas gaidīs aiz nākamā līkuma.

Viņi ceļos mērķtiecīgi, jo bija nolēmuši uzcelt no jauna visu iznīci­nāto vai vismaz to, kas būtu tā vērts, lai to celtu no jauna.

Jo tad, kad viss bija zaudēts, viss arvien vēl bija palicis.

Jirkenkerki — Brūmarva

8679. gada oktobris — 8681. gada maijs