Sarasvati smiltis

DAŽAS NOSLĒGUMA PIEZĪMES

(par to, kas bija patiesība un kas — pasakas)

Šī romāna pirmā versija ir uzrakstīta 2003. gada rudenī un 2004. gada ziemas beigās. Izdevējs jau bija akceptējis manuskriptu, un es nodar­bojos ar tā slīpēšanu tieši 2004. gada decembrī, kad postošais Otro Zie­massvētku cunami uzbruka vairāku Āzijas valstu piekrastes rajoniem.

Otro Ziemassvētku cunami Tamilnadas piekrastē kā septiņmetrīga banga pārvēlās pāri topošajai Kalpakamas atomelektrostacijai. Kata­strofas brīdī tajā vietā atradās vienīgi liela betona plāksne, taču, ja cunami būtu ieradies desmit gadus vēlāk, visa pasaule vienā dienā būtu kļuvusi par stipri vien citādu vietu. Kalpakama, raugi, nebūs nekāda parastā atomelektrostacija, bet gan tā dēvētais ātro neitronu kodol­reaktors.

Parastas atomelektrostacijas kodoldegviela sastāv no urāna, kurā apmēram četri procenti ir stipri radioaktīvais urāns 235, un pārējais ir parastais urāns 238. Parastā atomelektrostacijā kodolreakciju radīto radioaktīvo sārņu daudzumu cenšas samazināt, jo kodoldegviela ir jā­maina, kad tas kļūst pārāk liels.

Ātro neitronu kodolreaktors degvielai izmanto plutoniju, un pro­cesā tas saražo vēl papildu plutoniju. Ātro neitronu kodolreaktoros kodolreakciju radītos piesārņojumus necenšas samazināt, bet gluži pretēji — tiecas palielināt, jo liela daļa radušos piesārņojumu ir tieši plutonijs, kuru vēlas saražot iespējami daudz. Šī iemesla dēļ ātro neit­ronu kodolreaktoros dzesēšanai izmanto šķidro nātriju, kas nepa­lēnina neitronus tik daudz kā ūdens. Jo lielākā ātrumā kodolreakcijās atbrīvojošies neitroni triecas pret reaktoru apņemošo urāna pārklā­jumu, jo vairāk rodas jaunā plutonija.

Nonākot saskarē ar ūdeni, nātrijs sprāgst. Ātro neitronu kodolreak­tora palikšana zem septiņus metrus augsta milzu viļņa, kas ātri pār­vietojas, būtu bijusi iznicinoša, jo nevajadzētu vairāk par vienu mazu plīsumu vienā dzesēšanas sistēmas caurulē, un visa dzesēšanas sistēma būtu iznīcināta nātrija sprādzienu sērijā, kas izplatītos visos virzienos.

Ja Otro Ziemassvētku cunami būtu uzbrucis Tamilnadas piekrastei desmit gadus vēlāk, pasaules visbiezāk apdzīvotajā reģionā sekas varētu būt tūkstoš reižu ļaunāks radioaktīvais piesārņojums nekā Černobiļā. Visa Dienvidāzija vēl pēc simt tūkstošiem gadu būtu daudz bēdīgākā stāvoklī nekā Baltkrievija desmit gadus pēc Černobiļas.

Un ja nu kādā brīdī Eiropas piekrastei uzbruks cunami, ko izraisīs, piemēram, metāna ledus kušana vai Kumbreviejas nogruvums? Kas varēs to aizkavēt iznīcināt mūsu pašu zemeslodes daļas atomelektro­staciju dzesēšanas sistēmas? Somijas atomelektrostacijas, piemēram, ir nodrošinājušās tikai pret lēnu jūras līmeņa celšanos ne vairāk par čet­riem metriem. Ja ir vēlēšanās elektrību ražot atomelektrostacijās, tad tās nedrīkstētu novietot okeānu piekrastē. Ja klimata izmaiņas sāks novērst ar grandiozu kodolenerģijas palielināšanu un atomelektrosta­cijas galvenokārt cels okeānu piekrastes zemienēs, ir pilnīgi iespējams, ka mēs visi kādu dienu nomirsim šīs izvēles dēļ.

Visi šajā grāmatā minētie pētījumu rezultāti, kas attiecas uz megacunami, ir — diemžēl — patiesi. Ksmu mainījis tikai divas lietas. Storegas zemūdens zemes nogruvuma ārējā izskata apraksts ir dramatizēts. Īstenībā nogruvums lielākoties sastāv no dubļiem, nevis akmeņiem. Savukārt patiesa persona — profesors Džons Šovs ir pārvērsts par fik­tīvu profesoru Džonu Tevu, kurš dzīvoja divdesmit gadus vēlāk un div­desmit gadus vēlāk proponēja tādas pašas ievirzes uzskatus.

Liela kontinentālā ledāja gabala iegāšanās jūrā tādā veidā, kā ap­rakstīts šajā grāmatā, vēl nav iespējama, taču tā var kļūt par patiesiem draudiem, ja kontinentālie ledāji turpinās kust. Angļu zinātniskais izdevums New Scientist ar 2004. gada 25. decembri (tātad diennakti pirms Otro Ziemassvētku cunami) datētajā numurā rakstīja, ka 2004. gadu, visticamāk, atcerēsimies kā gadu, kad sākās kontinentālo ledāju ātra kušana.

Jau pirms diviem gadiem viena no Antarktīdas šelfu ledāja Larsena B sekcija negaidīti salūza gabalos. Tā rezultātā kontinentālais ledājs, kas atradās aiz šelfa ledāja, nākamo sešu mēnešu laikā kļuva plānāks par gandrīz četrdesmit metriem. Toreiz pētnieki visai satriekti saprata, ka šelfu ledāji darbojas kā korķi, kuri palēnina īsto kontinentālo le­dāju ieslīdēšanu jūrā.

Larsena B izjukšanai īstenībā ir gandrīz tikai simboliska nozīme, jo tas ir ļoti mazs šelfa ledājs un arī aiz tā esošā ledāja izkušana nespēs ievērojami pacelt jūras līmeni. Daudz nopietnāks ir 2004. gada atzi­nums, ka milzīgi lielais Painailendas ledājs kļūst plānāks divreiz lielākā ātrumā nekā pirms pāris gadiem. Painailendas ledājs ir stratēģiski sva­rīgs, jo principā tā izkušana varētu novest pie visa Rietumantarktīdas kontinentālā ledāja ātras sabrukšanas un izkušanas it kā pa virtuves durvīm. Austrumos Rietumantarktīdas ledāju uz vietas notur divi masīvi šelfu ledāji — Ronnes un Rossa. Taču Painailendas ledāja pusē šādu šķēršļu nav.

Vajadzētu ļoti rūpīgi sekot ne tikai tam, kas notiek ar kontinentā­lajiem ledājiem, bet arī tam, kas notiek ar Golfa straumi. Proti, dziļā ūdens slāņa pārvietošanās uz tropiskajiem ūdeņiem var būt visnopiet­nākais atsevišķais apdraudējums, kas saistīts ar klimata pārmaiņām. Tas, raugi, sliktākajā gadījumā var izraisīt ļoti ātru un dramatisku metāna izvirdumu un ar to saistītu cunami sēriju.

Uzskatu par ļoti ticamu, ka leģenda par Atlantīdu patiešām ir cē­lusies Indijas rietumu piekrastē. Kura gan cita vieta pasaulē pirms apmēram desmit tūkstošiem gadu būtu tikpat labi atbildusi Platona aprakstam, ja neņemam vērā Platona teikto par Atlantīdas atrašanās vietu un slēdzienu, ka tā bijusi milzīga sala?

Līdz šīs grāmatas iespiešanai Kambejas līča dibenā bija atrastas divu lielu pilsētu drupas, mūžsenu apūdeņošanas kanālu, aizsprostu un ka­nalizācijas sistēmas atliekas, kā arī liels daudzums nelielu priekšmetu,

kuri atstāja ļoti senu iespaidu. Indijas valdība patiešām ir paziņojusi, ka sanēšu augšējā slānī atrastie zobi un kaulu šķēpeles pēc datēšanas ar radioaktīvā oglekļa metodi ir apmēram 9500 gadu veci. Turpretī lielu skeletu lauku un nogrimušo piramīdu atrašana tajā pašā reģionā vismaz pagaidām ir tīra fantāzija.

Divdesmitā gadsimta beigās okeanologi no jauna atklāja faktu, kas ziemeļvalstu zvejniekiem bijis zināms jau gadsimtiem ilgi, — okeānos bez straumēm ir arī mazāki virpuļi. Šīs atmosfēras virpuļvētru un cik­lonu jūras atbilsmes ir vidēji deviņdesmit kilometru platas un atrodas cita no citas vidēji divsimt kilometru attālumā.

Tikai Atlantijas okeāna ziemeļdaļā vien parasti vienlaikus atrodas aptuveni tūkstotis šāda platuma virpuļu. Atmosfēras virpuļvētras ir ļoti īslaicīgas — tās dzīvo tikai dažas dienas vai nedēļas, bet okeānu virpuļi, pateicoties ūdens lēnākajai kustībai, bieži pastāv pat vairākus gadus. Citiem vārdiem sakot, katrs okeāns ir liela mozaīka, kas sastāv no dažāda lieluma virpuļiem un teritorijām starp tiem.

Šajos virpuļos vismaz principā būtu iespējams kultivēt ātraudzīgās jūraszāles lielās, peldošās audzētavās. Tiesa, es nezinu teikt, vai šāda darbība jelkad varētu būt ekonomiski izdevīga. Ja tā kādreiz darīs, lie­lāko daļu jūraszāļu varētu pārstrādāt metānā un mēslojumā, bet daļu vajadzētu izmantot tiešā veidā cilvēku uzturam.

Kādēļ tā vajadzētu darīt? Jūraszālēs ir visi tie mikroelementi, kuru trūkums mūsdienās ir traucējis vismaz divu miljardu pašlaik dzīvo cil­vēku smadzeņu attīstību. Turklāt tās satur tās pašas sirds un asins­vadu slimību profilaksei nepieciešamās taukskābes, ko ziemeļu ūdeņu zivis. Piemēram, ir ziņas, ka macrocystis ģints jūraszāles dienā garumā izaug pat 1,3 metrus, ja jūraszāļu audzes augšējā daļa tiek novākta regu­lāros starplaikos. Tādējādi šāda veida jūras lauksaimniecības hektāra raža varētu būt relatīvi ievērojama.

R. I.

[1] “trakais zinātnieks” (tulk. piezīme.)