SMILTIS UN LEDUS
ĒĢIPTIEŠU PRIESTERIS (SOI.ONAM):
Un es jums izstāstīšu, kāds tam cēlonis: cilvēce ir iznīcināta un arī nākotnē daudzas reizes nokļūs iznīcībā dažādu iemeslu dēļ… Kad dievi iztīrīs zemi ūdensplūdos, dzīvi paliks kalnu lopkopji un aitu gani, savukārt tie no jums, kas dzīvo pilsētās, ieskalosies jūrā… un tad, kad ūdensplūdu sods, kas atkārtojas noteiktos starplaikos, atkal nolaidīsies pār zemi un no jums dzīvajos atstās tikai tos, kuri nepazīst burtus un nav saņēmuši nekādu izglītību, jums atkal būs jāsāk viss no paša sākuma tā, it kā jūs būtu bērni, pilnīgā neziņā par to, kas agrāk ir noticis mūsu vidē vai jūsu pašu vidē.
Platons. “Timejs”
1
Vientuļš sniega motocikls slīdēja pa lēzenu brauktuvi, kas veda no Nugsvakas pussalas augšup uz kontinentālā ledāja virsotni. Tur, kur ledāja nogāze bija gana nolaidena, brauktuve bija parasta trase, kura ik pa dažiem simtiem metru bija iezīmēta ar ledū iecirstiem metāla mietiņiem. Tomēr vietām ledājs jūras virzienā laidās daudz kraujāk. Šādās nogāzēs pētniecības stacijas sniega motocikliem bija izcirsti zigzagveida pakāpieni.
Bafina līcis bija palicis jau vairākus simtus metru zemāk. Tālu aiz sniega motocikla bija redzams tumšs ūdens un tajā — simtiem dažāda lieluma aisbergu un milzums mazāku ledus gabalu.
“Bafina līcis, Deivisa šaurums, Hudzona līcis, Beringa jūra, Barenca jūra,” uzskaitīja Sūzana Čenga, stūrēdama sniega motociklu, un viņas balsī bija saklausāms viegls žēlums. “Kādēļ visas iespējamās vietas ir nodēvētas lempīgo Viduseiropas tūristu vārdos, lai gan viņi šeit iegriezās tikai uz mirkli, kad bija cietuši kuģa katastrofā un gājuši bojā uz ledus gabala?”
“Diezin vai tagadējiem nosaukumiem būs pārāk ilgs mūžs,” nosmējās Pjērs Čemberlens.
Sūzana veltīja Čemberlenam savu spožāko smaidu. Viņas labais garastāvoklis bija sācis atgriezties, tiklīdz no pētniecības stacijas šaurajiem un klaustrofobiju izraisošajiem gaiteņiem viņi bija tikuši ārā uz ledāja. Turklāt bija skaista diena un debesīs, kurās nemanīja gandrīz nevienu mākonīti, spīdēja saule.
Sniega motocikls rāpās tālāk. Pēc dažām stundām viņi tuvojās jau tūkstoš metru augstumam. Simt kilometru tālāk ledus segas biezums jau būtu divi kilometri, bet pēc divsimt kilometriem — divarpus. I.edājs augšup virzījās tik plūdeni, ka izskatījās gandrīz kā līdzenums. Pilnīgi gludens tas tomēr nebija — šur tur seklas ielejas, kā arī lēzeni pakalni un grēdas ar mierīgu reljefu gluži kā miniatūri kailkalni. Laiku pa laikam Sūzana un Pjērs pabrauca garām arī tā saucamajām zastrugām — laukiem, kurus veidoja kaut kas līdzīgs milzu izmēra kupenām. Tās izskatījās kā sastinguši viļņi vai kā baltas smilšu kāpas. Pārsvarā zastrugu virsotnes bija stingri sasalušas, bet starp tām nelielos padziļinājumos bieži atradās mīksts sniegs, virs kura vēl nebija paspējusi izveidoties garoza, ko audzēja temperatūras maiņas.
Šur tur sniegā pacēlās arī šķautņaini un spoži ledus kluči. Bluķu ēnas pusē un kupenu ieplakās bija pārsteidzoši zilas ēnas.
“Tu tātad kā brīvmākslinieks taisi dokumentālās filmas Francijas televīzijai?” pārliecinājās Sūzana. “Tā taču ir?”
“Jā. Zinātniskajām programmām.”
“Kam tad tu īsti gribi pievērst uzmanību?”
“Var gadīties, ka šeit iznāks arī vairāki gabali. Faktiski man būtu jāpastāsta, kādi pētījumi šeit pašlaik tiek veikti. Tādēļ kādā brīdī noteikti pajautāšu, ko, piemēram, jūsu grupa šeit dara,” atbildēja Čemberlens.
“Vai tad Horsts tev neizstāstīja?”
“Nu, tā īsti ne.”
Sūzana Čenga apstādināja sniega motociklu.
“Izkāpsim uz brītiņu,” viņa teica.
Pjērs jautājoši norādīja uz kameru.
“Vai man ir vērts filmēt?”
“Ja vēlies saviem skatītājiem izstāstīt, ko mēs pētām. Lai gan šeit nemaz tik dramatiski neizskatās.”
Pjērs paņēma kameru, un viņi izkāpa no sniega motocikla. Pjērs bija gaidījis, ka uz ledāja būs auksti, taču temperatūra nevarēja būt neko daudz zem nulles. Laiks bija pilnīgi rāms. No debesīm sijāja reti, mikroskopiski maziņi, saulē mirgojoši ledus kristāliņi.
Sūzana palūkojās apkārt.
“Tur,” viņa tad teica un ar roku norādīja uz iesarkanu plankumu, kas atradās pārsimt metru nostāk.
Viņi aizgāja līdz sarkanajam sniega plankumam.
“Sarkanais sniegs,” skaidroja Sūzana.
“Pārsteidzoši,” teica Čemberlens. “No kurienes tā krāsa?”
“Aļģes Chlamjdomonas. Tās aug uz ledus. Vienas no tiem retajiem organismiem, kuri izdzīvo šādos apstākļos. Tās bez bēdām spēj izturēt simt grādu salu. To nelāgākā problēma ir ultravioletais starojums. No tā arī sarkanā krāsa. Tas ir pigments. Aļģu saules aizsardzības krēms. Tur ir karotinoīdi, līdzīgi kā burkānos.”
“Interesanti,” teica Pjērs.
“Tās aug un vairojas vasarā. Un agrāk liela daļa no katra gada audzes palika aprakta zem sniega un ledus, nekad vairs nenokļuvusi atpakaļ virspusē. Esam aprēķinājuši, ka šādas aļģes gadā var uzkrāt piecus gramus oglekļa uz vienu kvadrātmetru.”
“Piecus gramus? Tas neizklausās īpaši daudz.”
Sūzana smējās. Viņa iztaisnoja roku un novilka platā puslokā gar tālīno ledus klajuma horizontu.
“Ja paskatīsies apkārt, tad redzēsi, ka mēs runājam par diezgan daudziem kvadrātmetriem. Katru gadu ledū paliek visai daudz aļģu, ja ņem vērā katru kvadrātmetru. Turklāt aļģu daudzums palielinās arvien ātrāk tāpēc, ka mēslojums kļūst efektīvāks.”
“Kā, lūdzu?”
“Uz kontinentālo ledāju virsmas mūsdienās nokrišņu veidā nokrīt daudz vairāk visdažādāko savienojumu nekā jebkad agrāk,” skaidroja Sūzana. “Arī slāpeklis. Turklāt mūsdienās visdažādāko veidu aplamnieki, rallisti un citi tūristi Sahārā kamieļu vietā grib dīžāties ar pilnpiedziņas automašīnām. Un tās, atšķirībā no kamieļiem, bojā cieto garozas slāni, kas klāj smilšu kāpu virsmu. Putekļu apjoms, kas šeit nonāk smilšu vētru dēļ, pagājušā gadsimta beigās desmitkāršojās. Un Sahāras smiltīs ir pārsteidzoši daudz dažādu barības vielu.” Čemberlens izbrīnīts skatījās Sūzanā.
“Es nezināju, ka Sahārā braukalējošie džipi var ietekmēt to, kas notiek uz Grenlandes kontinentālā ledāja.”
“Šī ir ļoti maza planēta. Bet būtiskākais ir tas, ka ledū ilgstoši apglabātās aļģes veidojušas nogulumus kontinentālajā ledājā. Ja viss ledājs tagad tūkstoš gadu laikā izkusis, tad…”
Pjērs ķērās pie kameras un nofilmēja Sūzanu un sarkano aļģu plankumus. Tad viņš paņēma garu, lēnu panorāmas kadru pāri ledus klajumam.
“Chlamy… Kā tās īsti sauc?” jautāja Pjērs.
“ Chlamjdomonas,” teica Sūzana.
“Tu tātad vēlies uzsvērt to, ka no šīm ledū noglabātajām aļģēm izveidosies jauns oglekļa izmešu avots?”
Sūzana iesmējās.
“Arī to. Bet galvenokārt to, ka ledus draud kļūt tumšāks.”
“Vai aļģu dēļ?”
“Polārpētnieks Nūrdenšelds jau deviņpadsmitajā gadsimtā minēja, ka aļģes, kas atbrīvojas no izkusušā ledus, vasarā kontinentālā ledus virsmu dažkārt nokrāso pilnīgi pelēku vai melnu tā, ka kušana būtiski paātrinās. Lai situāciju vēl pasliktinātu, mēs, šaurpieri, esam būvējuši arvien vairāk garo skursteņu. To dēļ jau ilgu laiku uz kontinentālā ledāja milzīgos apjomos ir kritušas sodrēju un darvas daļiņas. Turklāt uz šejieni ir atlidojuši lielo mežu ugunsgrēku radītie sodrēji un manis jau minētie Sahāras smilšu vētru atnestie putekli. Un arī tie lielākoties ir visai tumši, pa daļai pat piķa melnumā.”
“Un tas viss maina ledāja atstarotājspēju?”
“Tieši tā. Sniegs un ledus veido lielus atstarotājus, kuri atvēsina mūsu planētu. Tie spēj atdot uzreiz pat deviņdesmit astoņus procentus no saules starojuma. Bet neaizsalstošs ūdens iesūc saules enerģiju kā sūklis un kosmosā atpakaļ aizsūta tikai kādus desmit procentus. Melna zeme saules enerģiju savāc vēl efektīvāk. Tu droši vien esi redzējis, kā, piemēram, vientuļa koka lapa vai mizas gabaliņš uz pavasara ledus var savākt tik daudz siltuma, ka pats iekūst ledū — dziļas bedrītes dibenā.”
Pjērs izskatījās samulsis.
“Nezinu, vai kādreiz vispār esmu bijis uz pavasara ledus,” viņš klusi noteica.
“Nu, tu droši vien tik un tā saprati, ko es ar to domāju. Ja ledāja virsma sāks kust pārāk ātri, virspusē nokļūs arvien vairāk savulaik sniegā aprakto tumšo daļiņu. Tas paātrinās sasilšanu, un sliktākajā gadījumā beigās uz ledus izveidosies pilnīgi viendabīgs, gandrīz piķa melns slānis. Tāds, kāds klāj sniegu, piemēram, Somijas un Zviedrijas ceļmalās pavasara beigās, kad lielākā daļa ziemas segas jau izkususi un visas sodrēju daļiņas, kas bija atradušās sniegā, kā melns slānis klāj izburbējušās paliekas.”
“Tātad ledus kušana pēkšņi varētu strauji paātrināties?” “Teorētiski siltuma daudzums, ko savāc ledus virsma, ļoti ātri varētu gandrīz piecdesmitkāršoties.”
“Izklausās baisi.”
“Ja klimats kļūst siltāks, kontinentālā ledāja kušana droši vien notiks tādā pašā veidā kā gandrīz viss cits dabā,” prātoja Sūzana. “Vispirms šķietami nenotiks nekas vai arī notiks tikai pavisam nedaudz. Pārmaiņas attīstīsies lēni un mierīgi, un tu jau sāksi ticēt, ka tās vismaz nākamos tūkstoš gadus ritēs tādā pašā ātrumā. Pēc tam kad visu savu naudu būsi ieguldījis akcijās un gaidīsi rimtas vecumdienas, pēkšņi kārtīgi nobūkšķēs un dažos gados notiks vairāk nekā iepriekšējos miljons gados. Haoss rullēs. Un šajā brīdī daudzi no bailēm pat apčurāsies, jo Visums kalpo haosam un tas nekad nav izturējies īpaši saudzīgi pret mums līdzīgiem sertificētiem idiotiem.”
Sūzana norādīja pa kreisi.
“Tur ir labs piemērs tam, ko es domāju.”
Pjērs redzēja, ka uz ledāja ir plaša, vairākus simtus metru plata teritorija, kur iekususi divdesmit vai trīsdesmit centimetru dziļa bedrīte. Acīmredzot tāpēc, ka sniegs bija tumšāks nekā citur.
Čemberlens domīgi aplūkoja netīro ledus pleķi. Kad tika sasummēts viss Sūzanas minētais, redzētais nenoliedzami izskatījās nedaudz satraucoši. Faktiski bija pārsteidzoši, ka cilvēki joprojām tā īsti neraizējās par klimata sasilšanu. Varbūt klimata sasilšana un kontinentālā ledāja kušana šķita tik lielas norises, ka pret tām grūti izturēties nopietni. Pie ļoti lielajām lietām gandrīz vai automātiski pieder arī priekšstats par majestātisku lēnumu. Cilvēks instinktīvi domā, ka mazās lietas notiek ātri un ka daudz lielākām lietām vajag vairāk laika. Bet tā ne vienmēr ir bijusi taisnība.
Sūzana pieliecās. Viņa novilka cimdu un braucīja pirkstos pelēcīgo sniegu. No tā atdalījās mazas, piķmelnas drupačas.
“Kas tas ir? Vai tie ir sodrēji?”
Sūzana papurināja galvu.
“Tie neizskatās pēc sodrējiem. Kaut kas cits… Šāda izskata putekļi reizēm nāk no kosmosa.”
“Tu dzen jokus,” neticīgi teica Čemberlens, tomēr atkal noņēma kameras lēcas aizsargu un sāka filmēt melnā sniega segto teritoriju.
“Es neesmu pārliecināta par to, ka tie ir kosmosa putekļi,” aizrādīja Sūzana. “Pilnīgi noteikti lielākā daļa visu netīrumu vienmēr nāk no mūsu pašu planētas.”
Sūzana devās pie sniega motocikla.
“Ko tad tagad? Vai mēs braucam tālāk?” brīnījās Pjērs.
“Pagaidi mirklīti.”
Sūzana no motocikla kabīnes paņēma tālskati un pēc tam sāka secīgi pārķemmēt apkārtējo ledus lauku.
“Vai tu kaut ko meklē?” jautāja Čemberlens.
“Nu jā.”
“Vai drīkstu vaicāt…”
“Pie velna, nu tu esi noķerts!”
Sūzana pusskriešus traucās tālāk, un Pjērs, cik vien jaudāja, sekoja. Tad Sūzana pieliecās un paņēma mazu, pilnīgi parasta izskata apaļu akmentiņu.
“Vai tas ir tas, ko es domāju?” vaicāja Pjērs.
“Jā, tā ir neliela meteorīta šķemba,” apstiprināja Sūzana. “To šeit var būt vēl.”
“Vai tu varētu brītiņu pastāvēt un skatīties šurp, lai es varu pafilmēt?”
“Sorry, es nekad bērna gados neesmu piedalījusies sacensībās “Meklējam supermodeli”.”
“Tu tiec galā gluži labi, ja vien spētu dažas sekundes mierīgi pastāvēt,” teica Pjērs un atkal ķērās pie kameras.
“Es ceru, ka no pēdējās versijas tu mani izgriezīsi.”
“Man pat prātā nenāktu tā darīt.”
“Pat ne tad, ja es ļoti mīļi palūgtu?”
“Jāpadomā.”
Ātri vien Sūzana atrada vēl trīs meteorīta šķembas. Pēc tam viņi vairs neatrada neko. Sūzana parādīja šķembas Pjēram, un viņš tās pagrozīja saujā. Visas bija vienā krāsā — iepelēki brūnas. Viena šķemba bija pilnīgi gluda un noslīpējusies apaļa, pārējās — raupjas un grubuļainas.
“Tās izskatās pēc pilnīgi parastiem akmeņiem,” iebilda Pjērs. “Kā tu vari zināt, ka tie ir meteorīti?”
“Īstenībā šajā vietā nekādu citu akmeņu nevar būt.”
“Vai visi meteorīti izskatās tik parasti?”
Sūzana priecīgi smējās.
“Tie ir visai dažādi. Daļa ir no metāla, bet daļa sastāv no mīkstākiem minerāliem. Daudzos ir kā metāli, tā mīkstāks akmens. Liela daļa nāk no mūsu pašu Saules sistēmas, bet varbūt katrs simtais atlido no tālākas vietas. Iespējams, no viņpus Piena Ceļa. Šie akmeņi, kuri nāk no citām sauļu sistēmām, var būt pat četrpadsmit miljardu gadu veci.” “Vai tu kādreiz tādu esi atradusi?”
“Nē. Bet varbūt kādu dienu… Ja kontinentālais ledus izkusīs, tad zem tā droši vien atklāsies miljards šo mazo šķembiņu. Ja ne vairāk.” “Tātad no klimata sasilšanas būs vismaz kāds labums.”
“Tā gan. Padomā, cik daudzkārt lētāka par ekspedīcijas sūtīšanu uz galaktikas otru galu būtu kosmisko akmeņu savākšana šeit. Cik tāda izmaksātu? Triljons ziljonu?”
“Apmēram,” Pjērs Čemberlens pamāja un mēģināja izskatīties nopietnāks par nopietnu. “Ar iespējamo kļūdu desmit vai divdesmit procentu robežās.”
“Nu, kas tad tur pavisam, starp mums, draugiem, runājot,” iesmējās Sūzana.
Mazliet vēlāk viņi atkal atradās sniega motociklā. Tumši zilā jūra ar aisbergiem palika arvien tālāk. Aisbergi jau bija sarukuši līdz maziem ledus klucīšiem.
“No tāda attāluma ir neiespējami pateikt, cik lieli tie aisbergi īsti ir,” atzīmēja Pjērs.
Silts un jūsmīgs smaids atplauka Sūzanas sejā.
“Tas ir aizraujoši, vai ne?” gandrīz kaislīgi noteica Sūzana, un Pjērs saprata, ka ir trāpījis kaut kam, kas Sūzanai ir ārkārtīgi svarīgs.
“Visas dabā sastopamās formas ir fraktāļi,” teica Sūzana. “Vienas un tās pašas formas atkārtojas dažādos mērogos. Smilšu graudiņš mikroskopā izskatās tāds pats kā liels akmens bluķis. Veselam kalnam ir tādas pašas šķautnes kā mazam akmentiņam. Mazītiņa, dažus centimetrus augsta sniega kupena izskatās gandrīz tāpat kā augsta smilšu vai sniega veidota kāpa. Okeānos ir kādi desmit ļoti lieli, desmitiem tūkstošu taifūna izmēru un milzums mazmazītiņu virpuļu.”
“Izskatās, ka tevi interesē fraktāļi,” teica Pjērs. Tas bija apgalvojums, nevis jautājums.
“Vai tad tie, tavuprāt, nav neatturami apburoši?”
“Nu, patiesību sakot, es nekad par to neesmu domājis tādā veidā.” “Bet padomā tagad pats, cik daudz naudas fraktāļi tev ietaupīs, ja pētīsi ko līdzīgu.”
“Kā, piemēram, ko?”
“Nu, piemēram, ledus kušanu. Vai peldošus ledus gabalus. Vai, teiksim, to, kā darbojas Misisipi vai Nīlas delta. Ieteka, ko smilšainā piekrastē izveido miljardiem reižu mazāks strauts, uzvedas gluži tāpat, tikai ātrāk. Mazs strauts dažās stundās ar savu deltu izdara to pašu, kam lielai upei paiet gadu desmiti vai simti. Kad novēro mazu strautu vienu dienu, tu jau spēj rupji uzmodelēt arī jebkuras lielas upes deltas darbību.”
“Tas nevar būt tik vienkārši.”
“Nu, protams, nav. Taču, no otras puses, tas nav arī īpaši daudz sarežģītāk. Huanhe upe palaikam plūst Šaņdunas pussalas ziemeļos un palaikam — dienvidos. Reiz kādā smilšainā piekrastē atradu strautiņu, kas uzvedās tieši tāpat. Tas laiku pa laikam mainīja gultni no valnīša vienas puses atpakaļ uz otru. Es to vēroju divas nedēļas gandrīz dienu un nakti, un beigās mani spēki bija turpat galā. Nomodā spēju
palikt, tikai pateicoties norītajām aizliegtajām lietiņām. Un neprasi, vai tās bija legālas vai nelegālas dragas, jo es patiešām nezinu. Tā nenoliedzami bija, tā teikt, visai psihodēliska pieredze. Bet no tā iznāca labs raksts žurnālam Journal of Chaos. Par to saņēmu daudz slavinošu atsauksmju.”
Sūzana nogriezās no brauktuves un pagrieza sniega motociklu uz augstākām grēdām, kas atradās kilometra attālumā.
“Kas tad nu? Kurp mēs tagad dodamies?” vaicāja Čemberlens. “Nodomāju, ka tu varbūt vēlētos mazliet aplūkot apkārtni.” Ledāja virsma kļuva manāmi nelīdzenāka, un Sūzana bija spiesta apbraukt prāvākām bluķu kaudzēm. Grēdas augšējā daļa bija tik stāva, ka sniega motocikls nespēja pacelties tās virsotnē uzreiz, un Sūzanai tā bija jāapbrauc no otras puses un jādodas ieslīpi pa lēzenāku maršrutu. “Vai šī ir klinšu grēda?” jautāja Čemberlens.
Sūzana papurināja galvu.
“Nē. Zem mums ir tikai ledus. So vietu varētu dēvēt par Grenlandes platāko ledus upi. Ja kontinentālais ledājs kusīs, šeit izveidosies varens, gandrīz miljons kvadrātkilometru liels iekšējais līcis, kura izteka būs četrsimt kilometru plata. Ja būsim precīzi, tad Nugsvaka īstenībā ir sala, nevis pussala.”
Viņi sasniedza grēdas virsotni. Austrumos horizonts joprojām atradās ļoti tuvu — tikai dažu kilometru attālumā, jo kontinentālā ledāja nogāze, dodoties šajā virzienā, lēnām cēlās augstāka. Tomēr uz trim debespusēm horizonts bija tālu, neaptverami tālu. Droši vien simtiem kilometru, domāja Čemberlens. Viņš sajutās, it kā būtu oda lielumā. Nebeidzams ledus un sniegs, augstākas un zemākas kupenas, lielu ledus bluķu krāvumi. Daudz tālāk vīdēja melnas un dziļas biedējošas aizas. Vietām tās sadalīja visu ledāju neregulārās rūtīs, ko veidoja augstas, vertikāli izstiepušās smailes jeb seraki. Ļoti tālu dienvidos un rietumos bija redzami Bafina jūras ūdeņi un tās aisbergi, kas tagad jau bija sarāvušies līdz dzēriena glāzē ietilpstošiem ledus kubiņiem.
“Vai tad šeit nav bīstamu spraugu, kurās mēs varētu iekrist?” jautāja Čemberlens un pēkšņi izskatījās tikko jaušami norūpējies.
“Ne šajā vietā. Vismaz ne uz braukšanas ceļa. Vismaz ne tieši tagad. Bet, vispārīgi ņemot, šeit tiešām ir jābūt ļoti uzmanīgiem. Te ir ļoti viegli aiziet bojā, ja precīzi nezina, ko dara.”
“Tam es ticu,” teica Pjērs un māja ar galvu. “Šī nav visai draudzīga ainava. Lai gan šādā dienā tam var noticēt tikai ar grūtībām.”
“Starp citu, mēs jau lēnām tuvojamies mērķim. Tā ir grēdas augstākā vieta. Ezers ir aiz tās. Ja agrāk neesi redzējis ledus ezeru, tad tagad tev ir tā izdevība.”
“Vai tas ir arī liels?”
“Ļoti liels. Reti liels.”
“Un to veido ūdens, kas atbrīvojies ledāja kušanā.”
“Jā,” apstiprināja Sūzana.
Sniega motocikls pacēlās uz grēdas pēdējās virsotnes. Spēkrata priekšgals sasvērās uz leju, kad tas pārvarēja augstāko vietu. Sūzana Čenga, neticot tam, ko redz, blenza ainavā, kas pavērās pretī.
Ezers bija pazudis.
2
M. V. Sagar Pascbmi uz dažām dienām, lai papildinātu krājumus, bija noenkurojies Dvarkas ostā Katjavaras pussalas okeāna piekrastē. Amrita un Sergejs nolēma noīrēt automašīnu un apskatīt Lothalas ostas drupas.
Viņiem aiz muguras palika Dvarkas osta un pilsētas tūkstošiem balti nokaļķoto vai betonpelēko māju, tāpat arī Krišnam veltītais fantastiskais Dvarkadišas templis. Dvarkadišas torņi bija augsti izslējušies virs ēkas. Katrs lielais tornis sastāvēja no desmitiem tādas pašas formas mazākiem tornīšiem, kas sadalījās tālāk simtiem un atkal simtiem vēl mazākos tornīšos.
Sergejs senās hindu arhitektūras atstātos monumentus vienmēr bija uzskatījis par pasaules aizraujošākajām celtnēm un noslēpumainākajām drupām. Pēc viņa domām, tie bija savdabīgākie un dīvainākie no visiem seno civilizāciju celtajiem monumentiem. Angkoras varenie tempļi un Indijas desmitiem tūkstošu fantastisko būvju, viņaprāt, spoži pārspēja pat daudz spēcīgākos sāncenšus — teotivakaniešu, maiju un citu Vidusamerikas indiāņu tautu sasniegumus.
Amrita un Sergejs brauca pa šoseju, kas virzījās gar Kačas līča dienvidu krastu, cauri Saurashtras līdzenumiem uz Ramnagaru, no kurienes viņi plānoja turpināt ceļu caur Radžkotu uz Lothalu.
Tātad tā visa ir senās Sarasvatī upes delta, domāja Sergejs. Viss, ko mēs redzam, visi šie līdzenumi ir Sarasvatī līdzatnestās smiltis. Kūstošā kontinentālā apledojuma ūdeņu, kas savulaik nodrupināja Himalaju virsotnes, nestās smiltis. Šie novadi droši vien bija daļa no Platona Atlantīdas. Varbūt pat daļa no visas impērijas kodola.
Kačas līča ūdeņi un piekrastes sālspurvi kreisajā pusē tik tikko bija saskatāmi arvien, kad ceļa malā nebija redzamību ierobežojošu šķēršļu. Rīts bija tik skaidrs, un karstuma ņirboņa vēl bija tik niecīga, ka arī Kačas līča pretējais krasts bija saskatāms — knapi, knapi — kā tieva, zema, tumša līnija pie tālumtālā horizonta.
Sergejs zināja, ka zemes strēle, kas redzama līča otrajā pusē, lietus perioda laikā kļūs par salu, kuru no kontinenta atdalīs Kačas līcis un sālspurvi Lielais Ranns un Mazais Ranns, kurus pārņems plūdu ūdeņi. Sausajā periodā sālspurvi bija bezgalīgi, no tveices sasprēgājuši līdzenumi, kurus pildīja ar sāli jauktas dūņas. Tos vietām izraiboja milzums pauguru, kuri pacēlās augstāk par apkārtni un kurus sedza nīkulīgi dzeloņkrūmi un pa kādai retai, līkai akācijai. Nekur citur kā vienīgi uz šiem pakalniem lielā sāls daudzuma dēļ neauga pilnīgi nekas. Lietus perioda laikā viss purvs bija nosegts ar ūdeni un ikviens pakalns kļuva par salu. Apgabals pārvērtās par milzīgu minisaliņu labirintu, kurš no trim pusēm aptvēra Kačas galveno salu un uz kuru salidoja ligzdot desmitiem tūkstošu rozā flamingu un lielo pelikānu. Sergejs zināja, ka Kačas apkaimē dzīvo arī pēdējie vēl dzīvie kulani — Eirāzijas mežāži. Amrita viņam bija stāstījusi, ka kulans spēj skriet ātrāk par zirgu. Savukārt Katjavaras pussalas dienvidu piekrastē atradās slavenais Sasangiras nacionālais parks, kurā dzīvoja Āzijas pēdējie savvaļas lauvas. Pēc Amritas teiktā, tur, pateicoties Irānas valdības dāvinājumam, atkal atradās arī Āzijas gepardi.
Apvidus bija visai līdzens. Tikai šur tur bija pa kādam nelielam uzkalnam. Sergejs atzīmēja, ka daudziem ir piramīdas forma. Vai tie bija seni, zem smilšu, dūņu un graudzāļu segas palikuši mājokļi vai tempļi? Nekur neredzēja pilnīgi nevienu akmeni. Visa teritorija skaidrāk par skaidru bija veidota tikai no upju līdzatnestajām smiltīm un vēl sīkākām grunts daļiņām. Vietām ainavā virsroku ņēma kaili smiltāji, vietām auga vārgulīgi krūmi un zāle, dažviet pa zemam kokam. Pretī nāca kazu bari, cūkas un regulāri trāpījās arī kārnas zebu govis vai buļļi.
Ainava varēja šķist vienmuļa, toties cilvēki bija jo krāšņāki. īpaši sievietes lieliskajās krāsās izšūtajos, skaistajos čoli kā koši plankumiņi uz pustuksneša fona bija saskatāmas jau pa gabalu. Vairums vīriešu valkāja baltus turbānus, vestes ar garām piedurknēm un augšdaļā platas, bet ikros šauras džodhpūras stila bikses. Sergejs pamanīja daudziem vīriešiem arī lielus zelta auskarus.
Amrita negaidīti apstādināja automašīnu ceļa malā.
“Kas tad nu?” jautāja Sergejs.
“Nāc, gribu tev kaut ko parādīt,” paskaidroja Amrita. “Lai būtu priekšstats.”
Amrita devās uz ceļmalā tikko uzartu lauku un notupās, lai kaut ko paceltu no zemes. “Skaties,” viņa teica Sergejam.
Amritas plaukstā bija poda lauskas un apdedzināta ķieģeļa gabaliņi, kas izskatījās ļoti veci. Atlūzas bija pelēkas un iesarkanas. Sergejs rūpīgāk ieskatījās tikko apartā lauka vagās. Viņš pamanīja, ka zemē bija vēl podu lauskas un sašķaidītu ķieģeļu gabaliņi — lielāki un mazāki, gandrīz līdzās cits citam. To bija simtiem. Sergejs pagājās mazliet tālāk un atzina, ka podu lauskas ir arī citur, ne tikai uzartajā teritorijā. Ķieģeļu gabaliņi un drumslas bija visās malās.
“Visa zeme taču ir ar tiem pilna,” grozot galvu, brīnījās Sergejs.
“Indijas augsne ir vēstures piesātināta,” teica Amrita. “Aizejam apskatīt to nelielo pakalnu!”
Amrita norādīja uz zemu uzkalniņu virteni, kas atradās simt metru nostāk.
Kad viņi pienāca tuvāk, Sergejs redzēja, ka pa vidu smiltīm, graudzāļu stiebriem un nīkulīgajiem krūmiem paceļas no lieliem ķieģeļiem mūrēta siena.
“Kas tā ir bijusi?” jautāja Sergejs.
“Apskatoties vien un neizpētot pamatīgāk, grūti pateikt. Dzīvojamā māja, templis, lietusūdeņu savākšanas baseins. Vai kaut kas cits.”
“Cik veca tā ir?”
“Visticamāk, vairākus tūkstošus gadu. Tie ir harapiešu ķieģeļi.”
Sergejs skatījās uz nelielo pakalnu, mēģinot iztēloties celtnes kādreizējo veidolu.
“Ta varēja būt piramīda,” prātoja Sergejs. “Piemēram, mazs zikurāts?”
“Jebkura celtne sāk izskatīties pēc piramīdas, kad tai virspusē sakrājas pietiekami daudz zemes,” teica Amrita. “Taču tā tiešām varēja būt arī piramīda.”
Viņi atgriezās pie automašīnas un turpināja ceļu pāri Katjavaras pussalas līdzenumiem. Pēc pusstundas Amrita atkal apstājās.
“Nodomāju, ka tas tevi varētu interesēt,” teica Amrita.
Ceļa malā bija neliels mitrājs. Tajā burtiski cita pie citas auga leknas, tumši zaļas vairāk nekā divus metrus garas niedres ar slaikām un šaurām lapām, kas augšdaļā pārtapa pīķveida strēmelītēs.
“Platlapu vilkvālīte?” vaicāja Sergejs.
“Typha elephantina — vilkvālītes vietējais, īpaši modificējies variants,” precizēja Amrita. “Uzskata, ka šo novadu senie burukuģu būvētāji no tām meistarojuši pat krietni lielus kuģus. Viņi ar tiem regulāri burājuši vismaz uz Ēģipti. Iespējams, pat tālāk. No šīs vilkvālīšu modifikācijas acīmredzami ir spējuši būvēt vēl lielākus niedru kuģus ar vēl augstāku priekšgalu, nekā pierasts domāt.”
Sergejs salieca vilkvālītes kātu un turēja to rokā.
“Ir grūti noticēt, ka no šādas te varētu uzbūvēt kuģi, kas šķērso okeānu. Vai tad tās neizmirkst un negrimst?”
“Nu, galu galā tās izmirkst gan, ja niedru kūļus neaizsargā pret šādu iespēju,” teica Amrita.
“Un viņi tos aizsargāja, vai ne? Bet kā?”
Amrita paskaidroja, ka Mumbajas universitātes pētnieki savulaik ir veikuši virkni izmēģinājumu. Viņi pārklājuši vilkvālīšu kūļus ar dažādiem ūdensizturīgu vielu sajaukumiem. Labākais rezultāts iegūts, sajaucot divas daļas sveķu, vienu daļu eļļas un vienu daļu asfalta.
“Tad viņi uzdūrās senai babiloniešu rakstu plāksnītei, kurā bija aplūkota niedru laivu būvēšana. Tajā bija minētas tieši šīs pašas vielas precīzi tādās pašās proporcijās.”
“Varena sakritība.”
“Nedomāju, ka sakritībai te ir kāda loma. Niedru laivu būvētāji gadu tūkstošu laikā paspēja izmēģināt dažādus savienojumus. Tajā periodā, kad tika nodibināta Babilonijas valsts, tā bija jau ļoti ilgi izmantota tehnoloģija.”
Amrita un Sergejs lūkojās vilkvālītēs, kas šūpojās maigajā vējā, un tālāk izslējušajās kokvilnas krūmu rindās. Šeit — ikvienā Katjavaras pussalas kvadrātkilometrā — patiešām elpoja vēsture. Sergejs domāja par lielajiem papirusa niedrājiem, kas pirms tūkstošiem gadu viļņojās Nīlas purvos, un par to gandrīz bezgalīgo resno, zaļo vilkvālīšu jūru, kura savulaik, kad Sarasvatī vēl bija spēka pilna, bija piepildījusi tagadējo Kačas sālspurvu teritoriju. Viņš domāja par tiem varenajiem niedru kuģiem, kuri kādreiz bija burājuši starp Sarasvatī un Indas auglīgajām deltām, Irānu, Mezopotāmiju un Ēģipti.
Ja tikai piestāj paklausīties, aiz Vēdu rindām viegli var sadzirdēt okeāna laisko gurdviļņu kluso čalu, prātoja Sergejs.
“Vai turpināsim ceļu?” jautāja Amrita.
“Vajadzētu gan. Tad ir cerība nokļūt arī galapunktā.”
Viņi atkal devās ceļā. Ainava kļuva kalnaināka, un Saurashtras līdzenumi palika aiz muguras. Radžkotā — pilsētā, kas ilgstoši bija Mahātmas Gandija mājas — viņi brauca pa dzīvām tirdzniecības ielām, kuru malās bija dažādi veikaliņi un simtiem metālapstrādes darbnīciņu.
“Radžkota ir viens no svarīgākajiem vēl palikušajiem decentralizētās indiešu rūpniecības tradicionālajiem centriem,” skaidroja Amrita. “Šīs darbnīcas spēj izgatavot gandrīz jebko — no dīzeļdzinējiem līdz traktoriem. Simts nelielu darbnīcu kopā izveido lielu rūpnīcu! Šeit visi ir ārkārtīgi prasmīgi amatnieki.”
“Cienītā gide, kurā vietā tad vajadzēja būt tam tirdziņam?” smejoties vaicāja Sergejs.
“Vēl mazu gabaliņu uz priekšu.”
Viņi atstāja automašīnu, un Sergejs kā kārtīgs tūrists nopirka savai mātei vilnas šalli un lakatu ar zelta izšuvumiem. Amrita vedināja iegādāties arī bronzas skulptūriņas.
“Kad dodies uz tirgu, kur pārdod ceļojumu piemiņas lietiņas, kādā citā zemē, teiksim, Āfrikā vai Eiropā, uz viena galda ir simts dažādu suvenīru un uz nākamā galda atkal simts dažādu priekšmetu,” Sergejs domīgi teica. “Bet tie ir tie paši suvenīri, kas atrodas uz kaimiņu galda.
Tātad kopumā tavā priekšā uz visiem tiem desmitiem vai simtiem galdu ir tikai kādi simt dažādi priekšmeti.”
Amrita apglāstīja rokās Sergeja nopirkto dievietes Tāras bronzas skulptūriņu.
“Tomēr esmu novērojis, ka tad, ja Indijā ej uz vietu, kur pārdod rokdarbus no dažādām valsts malām,” turpināja Sergejs, “arī tur uz pirmā galda atrodas simts dažādu priekšmetu, teiksim, skulptūriņas, kas attēlo simt dažādus dievus un dievietes. Un tie visi no Eiropas cilvēka skatpunkta ir patiešām dīvaini, neparasti, fantastiski. Nesaprotami un savā nesaprotamībā mīklaini un noslēpumaini. Cita par citu pārsteidzošāka forma, tēli un mākslinieciskas idejas, no kurām lielāko daļu, visticamāk, nekad agrāk neesi redzējis, ja vien iepriekš neesi bijis Indijā.” Amrita neko neteica, bet gaidīja, ka Sergejs turpinās.
“Tad dodies pie nākamā galda, un tavā priekšā atkal ir simts dažādu skulptūriņu — dievi un dievietes gan cilvēku, gan dzīvnieku veidolā. Daļa kaut kas pa vidu abiem. Un daļa pavisam kaut kas cits — neprasi man, kas. Uz trešā galda atkal simts un uz ceturtā — atkal simts, un tā uz priekšu. Bet atšķirībā no daudzām citām zemēm četri simti priekšmetu uz šiem četriem galdiem nebūt nenozīmē simt dažādus, bet gan turpat četrus simtus dažādu priekšmetu, jo tevi pie katra jauna galda sagaida arvien jaunas formas un tēli un arvien jaunas un daudz fantastiskākas skulptūriņas. Līdz tevi pārņem sajūta, ka galva pārsprāgs, un tu vairs nespēj izlemt, ko varētu nopirkt.”
Amrita smējās.
“Baidos, ka daudziem indiešiem tāpat ir gājis Eiropas supermārketos.” Pēc Radžkotas viņi nogriezās uz ceļu, kas veda uz Ahmedabadu, un pēc vairākām stundām bija nonākuši galamērķī — Lothalas arheoloģiskajā muzejā. Tur viņi ceļu turpināja kājām, ejot uz divdesmitā gadsimta piecdesmitajos gados atraktajām ostas ietaisēm. Muzeja pagalmā bija grupās novietotas skulptūras, kas izskatījās ļoti vecas. Lielākā daļa acīmredzot attēloja dažādus dievus un dievietes. Starp tām bija arī visai jutekliski sieviešu atveidi. Amrita paskaidroja, ka tās ir apsaras — debesu dejotājas.
“Lothala nav īpaši sena,” stāstīja Amrita. “Tā tika uzbūvēta tikai pirms četrtūkstoš piecsimt gadiem. Bet pilsētas plāns ir aptuveni tāds pats un kanalizācija tikpat zinātniski izplānota kā Harapā.”
“Ko Lothala nozīmē?”
Amrita iesmējās.
“Nu… to pašu, ko Mohendžodāro. Tas ir mirušo pakalns. Tikai dažādās valodās.”
“Negribu izklausīties aizspriedumains, bet, manuprāt, jums, indiešiem, attiecībā uz vietvārdiem ir tāda visai nāves apdvesta gaume. Vai tad vismaz kādu vietu nevarētu nosaukt nevis par Mirušo kalnu, bet kaut kā citādi?”
“Nu, piemēram, Bangladešas otra lielākā pilsēta ir Čitagonga, kas nozīmē “karot ir nepareizi”.”
“Bet tas ir Bangladešā,” Sergejs protestēja.
“Runa ir par to pašu kultūru.”
Senās ostas kuģubūvētavas doks bija pārsteidzoši liels. Sergejs novērtēja, kas tas ir vairāk nekā divsimt metru garš un varbūt četrdesmit metru plats. Tā vertikālās, vismaz piecus metrus augstās sienas bija celtas no apdedzinātiem ķieģeļiem.
“Saulē kaltētie ķieģeļi sāls iedarbībā būtu sadrupuši,” paskaidroja Amrita. “Lothala ir vienīgā līdz šim atrastā bronzas laikmeta osta, kurā ir mākslīgi izveidots kuģubūves doks ar slūžām.”
“Visai iespaidīgi… Vai tas arī tev atsauc atmiņā Platona aprakstītās Atlantīdas iedzīvotāju ostu ierīces?”
Amrita pamāja.
“Pilnīgi noteikti. Varbūt teritorijās, kas palikušas zem jūras, ir bijušas vēl lieliskākas ostas. Šī tika celta tad, kad Indas-Sarasvatī kultūra jau bija iegājusi beigu posmā.”
“Šumeri ticēja, ka viņu senči savulaik atnākuši no austrumiem — no Dilmunas zemes,” teica Sergejs. “Dāņu arheologi dažkārt apgalvo, ka Dilmuna ir Bahreinas sala, bet, pēc daudzu citu domām, Dilmuna, visticamāk, ir atradusies šeit, tātad Gudžaratā.”
“Kas zina,” teica Amrita. “Šeit laika gaitā ir noticis visai daudz.
Vēdās ir leģenda par dievu Manu un Saptariši — septiņiem rišiem. Septiņiem seniem gudrajiem. Visu hindu laika skaitīšanas sistēmu sauc par Saptariši kalendāru. Pēc tā, piemēram, jūsu 2000. gads mums bija 8676. gads.”
“Tātad tagad it kā būtu… 8696. gads.”
“Pilnīgi pareizi. Jebkurā gadījumā Manu līdzās daudzām citām lietām ir arī savdabīgs hindu Noass. Viņš uzbūvēja kuģi, un, pateicoties tam, daļa cilvēku izglābās no plūdiem. Manu kuģis saskaņā ar leģendu nepiedzīvoja avāriju Ararata kalnos kā jūsu Noass, bet gan Himalajos. Septiņu gudro uzdevums bija saglabāt cauri plūdu laikiem Vēdu grāmatu zinības, kas toreiz no paaudzes paaudzē tika nodotas tikai mutiski. Tajās īpaši daudz bija dažādu zināšanu un prasmju, kas attiecās uz zemkopību, sēklām un lauksaimniecības kultūru audzēšanas metodēm un tamlīdzīgām lietām, bet bija arī par slimību ārstēšanu un profilaksi.” “Ko tu tagad mēģini pateikt?” Sergejs centās noskaidrot.
“Šumeru mīti un leģendas stāsta par septiņiem gudrajiem, kuri atnāca no jūras, lai iemācītu cilvēkiem pirmsplūdu civilizācijas svētās zināšanas un prasmes. Šumeru leģendās šo septiņu gudro vadoni pazina ar vārdu Oanness. Saskaņā ar šumeru mītiem šie septiņi gudrie bija tādi kā pusdievi — pa pusei zivis un pa pusei cilvēki. Viņi kļuva par Šumeras valdnieku padomdevējiem, un viņus augsti vērtēja ar zemkopību, arhitektūru un būvniecību saistīto prasmju dēļ. Saskaņā ar leģendu šie septiņi zivjgalvainie gudrie iemācīja Šumeras valdniekiem, kā tiek sastādīti likumi un kā tiek būvētas pilsētas.” “Interesants stāsts. It īpaši tā daļa par zivjgalvjiem!”
“Nesmejies! Varbūt tās galvas bija bruņas, kurām bija zvīņas gluži kā zivīm! Vai varbūt tic bija tērpi, kuri ar nolūku bija izgatavoti tā, lai izskatītos pēc zivīm. Varbūt nolūks bija nomierināt jūras zivju dievus, lai tie vairs nesūtītu uz zemi jaunus milzu viļņus vai ko citu. Bet, paklausies, — arī senajiem ēģiptiešiem vienā periodā bija mazliet līdzīga septiņu gudro institūcija.”
“Nu, tas gan vairs neizklausās pēc vienkāršas sagadīšanās,” piekrita Sergejs. “Vai Doktore Enciklopēdija nevarētu vēl ko pastāstīt?”
“Klau, nu tiešām! Kādēļ tu nevari mani uztvert nopietni? Nav obligāti to piedēvēt mistikai, jo mēs taču zinām, ka Indas-Sarasvatī kultūra, Mezopotāmija, Irāna un Ēģipte ir bijušas relatīvi cieši savstarpēji saistītas. Tās tūkstošiem gadu garumā ir apmainījušās ar domām un atklājumiem. Varbūt tas ir arī izskaidrojums norvēģa Tūra Heijerdāla minējumiem. Un leģendai par Kecalkoatlu.”
“Ak tā! Un tad… tā tava saptariši kompānija, vai kas tie arī būtu, būs aizburājusi līdz pat Amerikai?”
“Kas zina. Bet tā nav nekāda mana saptariši kompānija. Ar viņiem saistītie mīti pēdējā laikā ir plaši pētīti visai dažādās universitātēs. Tomēr, manuprāt, leģenda savā ziņā ir visnotaļ loģiska.”
“Savā ziņā — jā.”
“Varbūt visa cilvēku civilizācija kādreiz nokļuva krīzē plūdu vai kādas citas lielas katastrofas dēļ,” teica Amrita. “Varbūt toreiz grupa cilvēku nodibināja slepenu biedrību vai apgaismības kustību, kas sastāvēja no septiņu gudro pulciņiem un kā mērķis bija saglabāt visu vajadzīgo un noderīgo seno gudrību, kamēr beidzas sliktie laiki. Varbūt viņiem tas arī izdevās. Vismaz daļēji, jo Mērgara tika uzcelta un Indas-Sarasvatī kultūra saglabāja dzīvību vēl vairāk nekā piecus tūkstošus gadu. Varbūt viņi aizburāja arī uz citām pasaules vietām.” “Kas zina,” piekrita Sergejs. “Iespējams jau tas ir. Mazliet, mazliet.” Pusdienas viņi paēda Lothalā un pēc tam nolēma atgriezties pa garāko dienvidu ceļu. Amrita ceļa uzkodām nopirka garšīgus ar kartupeļiem un dažādiem dārzeņiem pildītus samsas pīrādziņus, papaijas, banānus un pāri zaļu kokosriekstu.
“Tie joprojām ir limonāžu spēcīgākie sāncenši,” Amrita, turēdama katrā rokā pa lielam kokosriekstam, teica Sergejam. “Ja tev sadumpojas vēders, šitādam iekšā ir gluži it kā gatavs perorālās rehidrācijas terapijas šķidrums. Tas ar varu iesūcas tavos iekšējos orgānos un neizgāžas pa tiešo cauri, lai cik stipra… nu, tu jau saproti, kas, tev būtu.” “Labi zināt,” atbildēja Sergejs, izliekoties nopietns.
Pa ceļam viņi piestāja aplūkot lielu, bet visai slikti saglabājušos hindu templi. Tā augšējā daļa bija sabrukusi un veidoja haotisku gruvešu kaudzi. Tomēr Sergejam tik un tā šķita, ka tam kādreiz varējusi būt zikurāta forma. No tempļa bija palicis tikai milzīgi daudz varenu kolonnu, kuras joprojām turēja stipri cietušo augšdaļu. Katra kolonna bija varen bagātīgi izrotāta ar akmens ciļņiem un skulptūrām. To bija tik daudz un tik daudzos slāņos, ka tās it kā veidoja džungļus, kas auga uz visa lielā kolonnu meža un stiepās pa tām uz leju. Sergejs neprata pateikt, kas ietekmēja spēcīgāk — skulptūru pārsteidzoši augstā kvalitāte vai to fantastiskais skaits. Sergejs pat nemēģināja iztēloties, cik daudz mazu un kripatiņu lielāku skulptūru templis slēpa iekšpusē.
“Šajā periodā būvētie hindu tempļi ir visai interesanti,” teica Amrita. “Nav iespējams pateikt, kur beidzas pati celtne un sākas skulptūras, jo visas sienas un kolonnas sastāv no vienām skulptūrām.”
Sergejs ievēroja, ka daudzas skulptūras un ciļņi ar tūkstošiem kailu un gauži pavedinošu apsaru ir mulsinoši erotiskas. Ciļņos bija attēlots krietni daudz visai nepārprotamu mīlas ainu.
“Ja mūsdienās kāds ķertos pie tādu darināšanas, viņam varētu rasties grūtības ar cenzūru,” komentēja Sergejs. “Nevaru apgalvot, ka esmu liels speciālists, bet nezinu, vai šādas te grupveida seksa ainas ir pat Rietumu pornofilmās.”
“Indiešu mākslas vēsturē ir bijuši arī ļoti brīvdomīgi periodi,” smējās Amrita.
Viņi nolēma uzrāpties tuvējā uzkalnā skatīties saulrietu un apēst atspirdzinājumus. Uzkalnu sedza zems graudzāļu paklājs, un tas bija pārsteidzoši stāvām nogāzēm. Varbūt arī šis ir laika ritējumā zemes apsegts templis vai kāda cita daudzus tūkstošus gadu veca būve, prātoja Sergejs. Te nebūt neizskatījās, ka būtu daudz citu pakalnu. Un kā gan Sarasvatī piekrastes līdzenumā varētu būt citi, ja ne cilvēku veidoti pakalni?
Kad viņi beidzot atradās uzkalna virsotnē, saules liesmojošā oranži sarkanā bumba sāka ātri nolaisties aiz horizonta, kas pārvērtās kontrastējošā, melnā līnijā. Priekšā pavērās grandiozs skats pāri Katjavaras pussalas līdzenumam. Šur tur bija redzami nelieli ciematiņi un kazu bari, pa ceļiem pārvietojās zebu buļļu vilktie rati. Tālumā dega
ugunskuri, no kuriem debesīs pacēlās plāni dūmu stabi. Gaisā virmoja dūmu smarža. Pāri sarkani liesmojošam horizontam savās vakara gaitās riņķoja desmitiem melno kliju. Un no tālās mošejas atskanēja muedzina sauciens, kad viņš aicināja ticīgos, nometušamies ceļos Mekas virzienā, lūgties.
Ainavas un rietošās saules mijkrēslī vējoja vesela mūžība, daudz mūžību, milzums cita citā ietilpstošu mūžību un bezgalību.
Saule pazuda aiz melnā horizonta, tomēr atstāja liesmojošas sarkani oranži dzeltenas krāsu ņirbas, kas vēl kavējās augstāk debesīs. Tās lēnām saplaka un pazuda, kamēr bija palicis tikai zilais un melnais.
Krēsla sabiezēja, un neviens, it kā pēc kopējas norunas, neteica ne vārda. Amrita bez skaņas piekļāvās Sergejam. Viņš satrūkās, tomēr aplika roku Amritai ap pleciem. Viņš sajuta, kā Amritas pirksti apņem viņa plaukstu.
Sergejs caur biezējošo krēslu tik tikko spēja saskatīt Amritas seju. Mirklis šķita kā burvestība un viņam piekļāvusies sieviete — nez kāpēc neparasti tuva, nozīmīga un tik pazīstama, it kā viņi viens otru būtu zinājuši vienmēr. Sergejs pēkšņi jutās labi un mierīgi. Šādu mirkļu dēļ ir vērts dzīvot, viņš nodomāja. Daži uzskata, ka dzīve ir mēslu bedre, un es jau arī tā palaikam esmu domājis, taču šādos brīžos atkal saproti, cik gan aplams ir bijis tāds pieņēmums. Neraugoties ne uz ko. Neraugoties pilnīgi ne uz ko.
Šeit to visu dīvainā kārtā saprast bija vieglāk, jo nekur citur lielas bēdas un dziļš miers nesavijās tik cieši kopā vienā un tajā pašā, neatšķiramā kopumā. Pretrunas un harmonija, paradoksi un paradoksu šķietamība. Dzīve un nāve, ciešanas un atbrīvošanās, bēdas un prieks, nabadzība un bagātība, mūžība un iznīcība.
Dažkārt viss ir pati pilnība, domāja Sergejs. Un tieši tad sāpes tāpēc, ka viss kādreiz beigsies, ir vislielākās. Bet dīvainā veidā šīs sāpes tieši tad ir arī panesamas vieglāk nekā tajos brīžos, kad pazaudējamā ir ļoti maz vai nav nemaz.
Dzīve patiešām ir sarežģīta, domāja Sergejs, bet vienlaikus arī tik ļoti viegla un vienkārša.
3
Sūzana Čenga un Pjērs Čemherlens sēdēja uz ledāja pie sniega motocikla. Viņi lūkojās ielejā, kurā bija atradies ledus ezers. Ielejas dibens bija tik līdzens, ka raisīja ievērību. Tālu — droši vien daudzu desmitu kilometru attālumā — pie horizonta bija saskatāmas melnbalti raibas kalnu virsotnes, kas daļēji bija bez sniega.
“Kā tik liels ezers var tā vienkārši… pazust?” brīnījās Čemberlens. Sūzana nolika zemē mugursomu un izvilka binokli.
“Kad biju šeit pēdējo reizi, visa ieleja bija ūdens pārņemta,” viņa teica. “Līdz horizontam. Vai līdz tām tālumā redzamajām virsotnēm. Un ūdens patiešām bija biezā slānī. Pirms desmit gadiem tas bija tikai mazdrusciņ — šajā vietā varbūt kādus desmit metrus. Bet pēc tam, sākoties katram jaunam kušanas periodam, ūdens līmenis gadu no gada arvien ir cēlies. Līdz pat šim brīdim.”
Sūzana pacēla pie acīm binokli un ļāva skatienam slīdēt pāri visam līdzenajam ledus klajam — lēni, it kā kaut ko meklējot, no vienas malas līdz otrai. Čemberlenam nebija ne mazākās nojausmas, ko Sūzana cerēja atrast.
“Izskatās, ka ledāja vidū būtu lielāks dobums,” beigās Sūzana teica. “Domāju, ka ūdens ir pazudis tajā.”
“Kā tas ir iespējams?”
“Tas nu tik gluži neiespējami arī nav, lai gan tik lielas ūdens masas pazušana nenoliedzami ir apbrīnojami rets notikums, ja nu ne gluži ārkārtējs.”
Sūzana brītiņu padomāja.
“Es gribētu aiziet apskatīt to dobumu mazliet tuvāk,” viņa pēc tam teica. “Vai tad tas nav bīstami?”
Sūzana pamāja.
“Ir gan, bet es būšu ļoti piesardzīga. Tev nav jānāk līdzi.”
Pjērs Čemberlens papurināja galvu.
“Es nu gan nevaru tevi turp laist vienu pašu.”
“Labs ir, bruņinieka kungs!” teica Sūzana. “Un — paldies!” Sūzana atvēra sniega motocikla bagāžas nodalījumu un sāka izlasīt no tā nepieciešamo aprīkojumu. Četri ruļļi ar smalku, bet izturīgu neilona virvi. Katrā septiņdesmit pieci metri. Divi ledus cirtņi un divi pie apaviem piestiprināmi ledus dzelkšņi ar asiem pīķiem. Kabatas lukturis. Divas drošināšanas sistēmas, kuru nolaišanās ierīces lielā mērā atvieglotu nolaišanos un pacelšanos, ja Sūzana nolemtu izpētīt dobumu no iekšpuses. Dodoties lejup, Sūzana varētu slidināt virvi caur ierīci, pavisam vai daļēji atverot mehānismu. Vēloties apstāties vai palēnināt ātrumu, viņa atlaistu tvērienu, un tad saspiedējs tūlīt iedarbotos uz virvi. Paceļoties augšup, viņa piestiprinātu pirmo stiprinājumu, paceltu sevi augstāk, piestiprinātu otro stiprinājumu un atvienotu pirmo. Pateicoties tiem, viņa neslīdētu atkal uz leju.
“Ko tagad?” jautāja Čemberlens. “Kā mēs rīkosimies?”
Sūzana uzlika vienu drošināšanas sistēmu, bet otru iedeva Pjēram. Tad viņa sasēja visas virves galos tā, ka tagad četru septiņdesmit piecu metru garu virvju vietā bija viena trīssimt metru gara. Viņa piestiprināja virvi pie savas drošināšanas sistēmas un pēc tam otru galu piesēja pie Čemberlena sistēmas. Viņa to gribēja izdarīt pati, jo Čemberlens neizskatījās pēc pieredzējuša kāpēja.
“Mēs tātad nedosimies tuvāk ar sniega motociklu?” jautāja Čemberlens.
“Ja ūdens ir ieplūdis ledū, ledājā var būt lielas ūdens izkausētas alas. Es nezinu, cik tālu tās var sniegties, tādēļ negribu tricināties pa to griestiem ar divas tonnas smagu braucamrīku.”
Čemberlens atkal palūkojās uz ledus līdzenumu, kas pavērās pārsimt metru zem viņiem.
“Kā tu teici, cik daudz ūdens īsti bija tajā ezerā?” viņš jautāja. Sūzana brīdi padomāja un veica galvā dažas ātras matemātiskas operācijas.
“Tas bija vidēji gandrīz simt metru dziļš, un tā virsma bija aptuveni desmit tūkstošus kvadrātkilometru liela. Tātad kāds tūkstotis kubikkilometru.”
“Tūkstotis kubikkilometru? Bet vai tad tas nenozīmē, ka, ja ūdens ir pazudis zemledus alā, tad tai alai ir jābūt gandrīz tikpat lielai? Tātad tūkstotis kubikkilometru? Nav iespējams, ka pastāv tik lielas alas.” “Nenoliedzami — tas ir visai daudz un tā ir visai dīvaina doma.” “Bet, ja zem mums ir gigantiska ala… Vai tad tās griesti patiešām nevar pēkšņi iebrukt jebkurā vietā? Tieši tā, kā tu teici.”
“Īstenībā mēs pēc kontinentālā ledāja mērogiem nesveram patiešām neko,” teica Sūzana. “Sniega motocikls jau varētu būt pavisam kas cits.”
“Vai tu esi droša, ka ledus zem mums neielūzīs?”
“Nu protams, ka neesmu. Kā gan es varētu būt droša? Tomēr nedomāju, ka tas ielūzīs.”
Pjērs Čemberlens pēkšņi izskatījās gluži nelaimīgs.
“Mums ir daudz virves,” mierināja Sūzana. “Drošības dēļ viens no otra varam turēties iespējami tālu.”
Viņa noskatīja lēzeno, uz ledus līdzenumu vedošo nokalni. “Nokāpt pa šo nogāzi ir visai viegli, tādēļ nav lielas izšķirības, ko mēs darām. Bet, kad nonāksim līdz tam līdzenumam, es iešu pa priekšu. Kad virve beigsies, es apstāšos un iecirtīšu ledus cirtni. Pēc tam tu panāksies trīsdesmit metrus uz priekšu, apstāsies un iecirtīsi cirtni ledū. Un noteikti kārtīgi parūpējies par to, lai cirtnis stingri un pietiekami dziļi turas ledū. Pēc tam es atkal paiešu trīsdesmit metrus — un tā uz priekšu. Svarīgākais ir tas, lai starp mums būtu pietiekami liels attālums, bet lai virve nebūtu pārāk vaļīga. Un tas, lai vismaz viens cirtnis visu laiku stingri atrastos ledū. Ja alas griesti zem manis ielūzīs, es tevi paraušu līdzi, ja tu, kad tas notiks, nebūsi stingri nostiprinājies. Un tad tā spēlīte būs paspēlēta. Mums abiem.”
Čemberlens pamāja.
“Domāju, ka sapratu. Izņemot… Cik dziļi cirtnis jācērt, lai tas noteikti noturētu?”
Sūzana Čemberlenam parādīja, kādā veidā cirtnis jānostiprina. “Vai esi gatavs?” viņa pēc tam jautāja.
“Dodamies!” atbildēja Čemberlens.
Kad viņi devās pie ledus klajuma, lai nolaistos, Čemberlens izskatījās bāls, tomēr mēģināja izlikties rosīgs un izlēmīgs.
“Ledus ezera virsma sniedzās līdz šejienei,” teica Sūzana, kad viņi bija tikuši apmēram līdz nogāzes vidum. “No šejienes uz priekšu var būt nedaudz slidenāks, tādēļ esi uzmanīgs.”
“Vai šis pasākums tiešām ir saprātīgs?” Čemberlens centās noskaidrot. Sūzana pakratīja galvu.
“Uz šo jautājumu es zinu atbildi — nav.”
“Kāpēc tad mēs vispār devāmies ceļā?”
“Man ir nojausma, kas liek domāt, ka varbūt varēsim noskaidrot kaut ko svarīgu. Tas ir, varbūt.”
“Vai tad kāds satelīts nevarētu nofotografēt ledāju un noskaidrot, kādas alas tajā atrodas?”
“Tāda satelīta šobrīd nav. Tāds bija, bet atteicās strādāt, un neviens nav samaksājis, lai vietā būtu jauns.”
Mirkli vēlāk viņi atradās nogāzes apakšdaļā. Priekšā pavērās horizontāls, pelēka un spoža ledus veidots līdzenums, kas vēl pirms neilga laika bija kontinentālā apledojuma izkusušo ūdeņu radītā ezera dibens. Sniega motocikls stāvēja ļoti augstu virs viņiem. Tik tālu, ka jau izskatījās nepatīkami mazs. Ledus turpinājās līdzens līdz pat horizontam. Tālīnās leduskalnu virsotnes, kad viņi bija nolaidušies zemāk, bija pazudušas aiz horizonta. Nokāpšana vēl nebija prasījusi īpaši lielu piepūli, bet Čemberlens jau tusnīja un viņa dūnu jakas mugura bija slapja no sviedriem.
“Ja tagad būtu ziema, no sasvīšanas būtu jācenšas izvairīties līdz pat pēdējam,” teica Sūzana. “Bet, tā kā tagad ir vasara, tam nav tik lielas nozīmes.”
“Es laikam neesmu visai labā formā,” elsa Čemberlens.
“Vai turpināsim ceļu? Bīstamākais posms sākas šeit.”
“Uz priekšu vien!”
Sūzana sāka virzīties pa ledus klajumu. Kad virve savilkās ap viņas vidukli, viņa apstājās un iesita cirtni ledū. Čemberlens sāka doties viņas virzienā.
“Paliec tur!” kliedza Sūzana, kad Čemberlens bija nogājis gabaliņu, kas izskatījās pietiekams.
Saule tagad cepināja vairāk nekā iepriekš, un uz ledus līdzenuma pamazām vārda tiešā nozīmē kļuva karsti. Bez saulesbrillēm viņiem būtu risks iegūt sniega aklumu vai, kā minimums, viņiem būtu draudējušas nelāgas galvassāpes. Viņi palēnām virzījās uz priekšu — pa trīsdesmit metru gabaliņiem — pie Sūzanas ledus klajuma vidū atrastā cauruma.
Šķita, ka ledus viņus nes labi. Ik pa brīdim Sūzana pārbaudīja tā stiprību, sitot ar kāju vai palēkājot pa to. Ja ledus alas griesti būtu ļoti plāni, viņai vajadzētu saklausīt dobju atbalsi vai ledū pamanīt nelielu sitienu izraisītu vibrāciju. Nekas nenorādīja uz to, ka ledus varētu ielūzt. Tiesa, dažas reizes zem viņu kājām biedējoši iekrakšķējās, taču katru reizi tā bija tikai ledus kārtiņa virs seklām peļķēm, kuras iepriekšējās dienās bija radušās uz ledāja un tad pa nakti atkal aizsalušas.
Viņi lēnā garā tuvojās dobumam. Tas bija patiešām plats — varbūt nepilnus divsimt metrus diametrā, gandrīz apaļš. Bija neiespējami noteikt, cik tas ir dziļš.
Tikai pāris simtu metru no dobuma malas Sūzana apstājās un palūkojās apkārt. I.edus klajuma vidū, simt metru no dobuma malas, atradās vientuļš, ieapaļš ledus bluķis. Vairākus simtus metru garajā ceļā nebija redzēts vēl kāds tāds pats. Sūzana nesaprata, no kurienes bluķis radies. Viņa uzmanīgi tuvojās dobuma malai. Izskatījās, ka tā ledainās sienas stiepjas dziļi lejup. Ja zem ledāja ir ala, tās griesti bija patiešām biezi. Tiem vajadzētu gan izturēt divu cilvēku svaru.
“Klau, ko tālāk?” sauca Čemberlens.
“Apmet virvi ap to apaļo ledus bluķi,” vēlēja Sūzana.
“Tu taču nedomā rāpties lejā?”
“Es domāju gan tā darīt.”
“Bet vai tad tas jau nav…”
“Kad sākšu rāpties augšup, paraustīšu virvi trīs reizes. Ja spēj, tad vari vilkt virvi uz augšu, cik jaudā. Tas atvieglos manu pacelšanos.” “Vai tas ir prāta darbs mums abiem doties tik tuvu bezdibeņa malai?” sauca Pjērs, juzdamies nedrošs.
“Izskatās, ka alas griesti ir ļoti biezi,” iesaucās Sūzana. Lai nodrošinātos, viņa ar āmuru tēraudeietajā ledū iesita trīs garas tapas un pie tām piestiprināja virvi. Attālāk Čemberlens virves otru galu apvija ap lielo ledus bluķi.
“Vai tu jau iepriekš nolaidīsi virvi?” sauca Čemberlens.
“Domāju, ka tas ir vienkāršākais veids,” Sūzana atbildēja. “Četras reizes pa septiņdesmit pieciem metriem. Līdz bezdibeņa malai ir apmēram simts. Tātad es spētu ielūkoties visai dziļi.”
“Vai esi droša, ka mezgli izturēs?”
Sūzana pat nepūlējās atbildēt.
“Labi jau, labi. Piedod, ka vaicāju,” Pjērs aizstāvējās un atkāpās tālāk. “Bet ko tad, ja ledājs izkustēsies un bezdibenis aizvērsies, kad būsi lejā?”
“Tad es nomiršu,” sausi noteica Sūzana. “Bet es neticu, ka ledājs tieši tagad kustēsies.”
“Kā tu par to vari būt tik droša?”
“Es neesmu par to droša.”
“Kas man jādara, ja ar tevi kas notiek?”
“Zvani uz parasto nelaimes gadījumu numuru!”
“Vai tu domā, ka mobilais būs zonā?”
Sūzana ar abām rokām stingri pieķērās pie virves un sāka ķermeni atgāzt uz aizmuguri.
“Nu, tad sveiki,” Sūzana teica. “Drīz redzēsimies!”
“Es patiešām neesmu drošs par to, ka šī ir īpaši laba doma,” Čemberlens norūca.
Sūzana atbrīvoja virvi, un tā sāka slīdēt cauri viņas pirkstiem.
Čembcrlens, bals no bailēm, skatījās, kā Sūzana pazūd pāri ledus bezdibeņa malai. Es patiešām ceru, ka tas nebeigsies slikti, viņš drūmi prātoja.
Sūzana pa virvi slīdēja zemāk ledus bezdibeņa caurspīdīgi zilajā krēslā. Bezdibeņa apakša nebija redzama. Tā slēpās necaurskatāmi melnās ēnās. Lejupdošanās ir ātra un viegla, viņa domāja, bet rāpšanās augšup tomēr būs mazliet grūtāka.
Sūzana bija gaidījusi, ka dobums pakāpeniski kļūs šaurāks, tomēr tas paplašinājās. Viena siena joprojām bija tikai dažu metru attālumā, bet otra no viņas attālinājās arvien vairāk. Dobums niazpamazām pletās par arvien apjomīgāku ledus alu, līdz tās tālākā siena vairs bija tik tikko saredzama. Sūzana piemeta, ka ala jau ir gandrīz kilometru plata. Par tās dziļumu viņa vēl neko nevarēja pateikt, jo dibens joprojām bija tikai vienkārši melnums. Tajā nebija saskatāms gluži nekas, pat ne visniecīgākais attālāko ledus plākšņu spīdumiņš.
Ledus alas tuvākā siena izvirzījās uz āru. Sūzanas ledus dzelkšņi uzdūrās izvirzījumam. Viņa izmantoja situāciju, lai mirklīti atpūstos. Bezdibeņa atvere jau atradās galvu reibinošā augstumā virs viņas, un pēkšņi Sūzana vēderā sajuta nelielu baiļu kņudoņu. Varbūt nolaišanās alā tomēr nebija īpaši gudra rīcība? Sūzana aizgaiņāja bēdīgās domas. Viņai vismaz nevajadzēja uzmanīties no lāstekām, kas krīt uz skausta. Ja tās alā kādreiz arī bijušas, ūdens tās bija izkausējis. Alas zilā mijkrēšļa tagad bija stipri tumšāka, pelēkāka. Saules gaisma, kas ieplūda pa bezdibeņa atveri tālu augšā, izskatījās apžilbinoši balti nokaitēta, spoža.
Sūzana turpināja nolaišanos. Izbīdījums bija pārsteidzoši liels — tas virzienā uz alas centru sasniedza vairākus metrus. Bezdibeņa otrā malā vīdējusī ledus siena visbeidzot pazuda skatienam — vispirms tā ietinās pelēkā krēslā un tad arvien biezākajā tumsā pagaisa pavisam. No augšas plūstošā gaisma vairs nesniedzās alas dziļumā. Pēc brīža skatienam pazuda arī abas sienas, kas atradās Sūzanai sānos, — vispirms viena un pēc tam arī otra. Trešajā virzienā bija tikai melnums.
Vai ala joprojām paplašinājās, vai arī tas bija tāpēc, ka tik zemu vairs neieplūda pietiekami daudz gaismas? Sūzana iedarbināja bremzējošo
mehānismu un paņēma kabatas lukturi. Viņa virzīja starus uz alas sānu sienu kreisajā pusē. Gaismas aplītis atspīdēja ledus griestos, kas vīdēja augstu virs galvas, taču sānu siena vairs nebija saskatāma pat kabatas luktura gaismā. Sūzana pagrieza lukturi un ļāva, lai staru kūlis iztausta ledus alas sienu labajā pusē tik tālu, cik vien gaisma sniedzās, taču nebija redzama arī gala siena. Ledus siena, pie kuras karājās Sūzana, turpinājās uz abām pusēm tālāk par to, cik rādīja lukturis. Viņa pavērsa gaismas ķīli lejup. Tas beidzās vidū tumšam tukšumam. Protams, nebija redzams arī alas dibens. Sūzana piestiprināja lukturi atpakaļ pie jostas, bet viņu jau mazliet sāka mākt šausmas. Kur gan šoreiz esmu iebāzusi savu galvu, viņa domāja.
Sūzana palaida vēl kādu gabalu virves caur saspiedēju. Izvirzījums beidzās, un siena atkal lēzeni liecās uz iekšpusi. Desmit metrus zemāk Sūzanai no kājapakšas atdalījās liels ledus gabals, un viņa paspēja nošļukt brīvā kritienā uz leju vairākus metrus, pirms saspiedējs atkal stingri aptvēra virvi un apstādināja slīdējienu. Visapkārt jau bija daļēja tumsa. Sūzana skaļi izsauca dažus vārdus, kurus izdzirdējusi viņas vecā māte, ja vien vēl būtu dzīva, nepriecātos. Viņa mēģināja sameklēt atbalstu pret alas sienu, taču kājas to vairs nespēja sasniegt. Arī alas tuvākā siena bija pagriezusies uz iekšpusi. Tātad, jo dziļāk viņa nolaidās, jo ala arvien vairāk vērsās plašumā. Būtībā tas nebija nekāds pārsteigums, tomēr Sūzanas drošību tas nepalielināja.
Sūzana uz brīdi apstājās, lai pārdomātu situāciju. Vēl bija palikuši kādi piecdesmit metri virves, bet, ja viņa turpinās nolaišanos, tad vairs nevarēs dabūt atbalstu pret alas sienu vai, virzoties uz augšu, izmantot to, lai atspertos ar kājām. Viņai vajadzēs vilkt sevi augšup ar roku spēku vai prasīt palīdzību Pjēram Čemberlenam. Vai Pjērs jaudās viņu uzvilkt piecdesmit metrus? Sūzana nebija liela auguma un arī nesvēra daudz, tomēr, no otras puses, Pjērs nešķita īpaši spēcīgs.
Nu, viņa spēs gan, ja būs nepieciešams, tikt augšā saviem spēkiem. Galu galā piecdesmit metri tomēr nav īpaši liels attālums pat bez ledus sienas sniegtā atbalsta.
Sūzana turpināja laisties lejup.
Visbeidzot bija atlikuši vairs daži metri virves. Viņa tātad bija nolaidusies kādus divsimt metrus. Sūzana apstājās un atkal noņēma no jostas kabatas lukturi. Pirms ieslēgt gaismu, viņa palūkojās augšup. Bezdibeņa atvere atradās ļoti tālu, un pa to redzamais apaļais zilo debesu gabaliņš bija sarāvies mazmazītiņš. Zem bezdibeņa malas izdalījās sīka, šaura ledus strēle, kas atblāzmoja dienasgaismu, bet citādi visapkārt visos virzienos bija vienīgi tumsa. Kaut kas slapjš uzpilēja uz sejas un notecēja tālāk uz lūpām. Ūdens pilītes. Ūdens bija salds, nevis sāļš.
Kabatas luktura paraboliskais reflektors jaudu, ko saražoja īpašās baterijas, sakoncentrēja simt metru garā, šaurā kūlī, tomēr luktura gaisma vairs nesasniedza ledus alas sienas — nevienā virzienā. Lai gan Sūzana mēģināja miegt acis un uzlabot redzes asumu, viņa nespēja saskatīt ne mazāko ledus spīdumu. Tādu vajadzētu samanīt vēl vismaz kilometra attālumā. Varbūt pat vairāku kilometru. Tātad alai jābūt gigantiski lielai. Nu, tā jau tam, protams, arī vajadzēja būt, jo tajā bija satilpis tūkstotis kubikkilometru ūdens. Bet cik tālu ūdens īsti bija nokļuvis? Viņa vēl nebija redzējusi ne miņas no tā. Tiesa, alas augšējā daļa vēl pirms relatīvi neilga laika bijusi zem ūdens, jo tās sienas bija izkausētas līdzenas un gludas. Bet kur visas tās ūdens masas atradās tagad?
Sūzana pagrieza kabatas luktura gaismas kūli uz leju. Tas atkal reiz pārtrūka tumsā, neko nesasniedzot. Pat ne ledus vižņu tālīnu mirdzumu. Arī šajā virzienā.
Labs ir, domāja Sūzana. Šī ala tātad ir ļoti dziļa. Izņemot rikai to, ka tam, ko viņa redzēja, bija jābūt neiespējamam. Tiesa, kontinentālā ledāja iekšienē viegli varēja rasties kilometriem platas un kāpēc gan ne arī simtiem kilometru garas alas, taču tās nekādi nevarēja būt kilometriem dziļas. Vai vismaz tā viņa bija domājusi.
Kad Sūzana iedomājās par kilometriem dziļiem kambariem kontinentālā ledāja iekšpusē, viņa vēderā sajuta nelielas baiļu trīsas. Tad viņa pēkšņi saprata, ka bija kļūdījusies.
Ala nebija kilometriem dziļa, bet gan tās dibenā atradās izkusušais ūdens! Viņa nekā neredzēja, jo ūdens neatstaroja gaismu tikpat efektīvi kā sniegs vai ledus. Viņa bija ļāvusi, lai viena no centrālajām ledāju pētīšanas pamatlietām sajauc viņai galvu.
Lai gan tagad Sūzana situāciju saprata daudz labāk, viņa joprojām vēlējās iegūt kādu priekšstatu par alas lielumu. Kā viņa varētu novērtēt alas dziļumu?
Man kaut kas ir jānomet lejā, viņa prātoja. Uz dūnu jakas kapuces vēl uzpilēja ūdens. Kas viņai būtu līdzi tāds, no kā visvieglāk varētu šķirties? Kāpēc gan viņa augstāk nebija atlauzusi mazu ledus gabaliņu? Viņa būtu varējusi nomest to. No kabatas luktura viņa negribēja šķirties, vismaz vēl ne tagad. Arī no dunča ne. Atteikšanās no ledus cirtņa būtu bezatbildība.
Sūzana pārbaudīja kabatas, neatrodot nekā piemērota. Nekā, kas būtu pietiekami smags, lai radītu šļakatas. Tikai pāris kabatlakatu, plastmasas maisiņš, kas nez kādēļ bija aizmirsies jakas kabatā, kompass, lodīšu pildspalva un sērkociņu kastīte. Nekas no tā nederēja.
Žēl gan, nodomāja Sūzana. Būs vien jāatstāj, kā ir. Es gribu prom no šejienes. Šeit ir visai spokaini…
Viņa bija karājusies bezdibenī bez ledus sienas atbalsta jau tik ilgi, ka drošināšanas sistēmas siksnas sāpīgi grauzās sānos, gurnos un padusēs. Atkal uzkrita ūdens pilītes. Drīz vien tās burtiski bungoja pa dūnu jaku. Audums jau kļuva slapjš, un Sūzana uz ādas sajuta pirmās ledaina mitruma zīmes. Ūdens nebija silts kā parasti, un Sūzana nedaudz sabijās, kad apjēdza, ka izrāpšanās no alas var izvērsties par krietnu pārbaudījumu, ja viņa pa ceļam izmirks cauri slapja. Vislabākais bija doties atpakaļ. Drīz.
Paga, paga, nodomāja Sūzana. No ūdens varētu būt arī kāds labums… Sūzana no jakas kabatas izņēma plastmasas maisiņu un atvēra to. Viņa sāka tajā vākt ūdens piles, kas tagad jau gandrīz bez apstājas krita kaut kur tālu no augšas.
Kad ūdens maisiņā bija līdz pusei, Sūzana to aizsēja un pēc tam palaida, lai krīt. Kad maisiņš traucās lejup strauji pieaugošā ātrumā, viņa to izgaismoja ar kabatas lukturi. Tas kļuva arvien mazāks un pēc tam pazuda skatienam.
Beigās viņa no kaut kurienes ļoti tālu izdzirdēja klusinātu šļakstu. Zem viņas bija ūdens, bet tas patiešām bija tālu. Viņa nebija redzējusi maisiņa izraisītās šļakatas pat ar luktura palīdzību. L.īdz bezdibeņa apakšai nebija kilometriem tāls kritiens, taču tas nebija arī īpaši tuvu. Sūzana sastinga, kad saprata, ka viņa karājās garas virves galā vismaz vairāku simtu metru augstumā virs stindzinošas un tumšas ledus ezera virsmas.
“Okei, tagad ir laiks doties atpakaļ,” viņa noteica skaļā balsī. Viņa parāva virvi trīs reizes, bet nekas nenotika. Vai Pjērs nebija pamanījis viņas zīmi, vai arī viņam kaut kas bija noticis? Sūzana pamēģināja atkal un brīdi pagaidīja. Joprojām nekā.
Sūzana karājās virvē divsimt metru attālumā no alas izejas un klausījās ūdens piļu plakšķēšanā uz jakas kapuces. Nekas nelīdz, man no šejienes jātiek ārā pašai, viņa domāja. Alas izeja izskatījās nesasniedzami tālu, un Sūzana saprata, ka labāk ir neskatīties uz augšu.
Man jākoncentrējas uz kāpšanu, viņa domāja. Bet vienlaikus viņa arī zināja, ka nevajadzētu būt nekādām problēmām. Viņa tiešām spēs izkļūt no alas pati.
Sūzana sāka rāpties augšup. Tagad ūdens pilēja virsū jau nepārtrauktā plūsmā. Ūdens sūcās cauri apģērbam, un drīz visa ķermeņa augšdaļa bija klāta ar netīkami mitrām drānām. Pēc desmit minūtēm tās vairs nebija mitras, bet gan cauri slapjas. Un slapjums ātri izplatījās zemāk. Kā dūnu jaka, tā arī trīs krekli zem tās jau bija izmirkuši līdz ādai, un tagad savilga arī bikses. Sūzanai sāka salt. Sīki drebuļi jau ik pa brīdim sapurināja ķermeni. Temperatūra uz ledāja bija krietnos plusos, bet ēnainajā ledusalā droši vien bija daži grādi pie sala.
Sūzana metru pa metram kārpījās uz augšu, bet tagad viņai sala jau krietni vairāk. Slapjums un aukstums sāka piekļūt arī muskuļiem. Sūzanai šķita, ka spēks it kā sāk aizslīdēt no viņas. Roku un lielu muskuļi ātri kļuva arvien stingāki. Ūdens straumē ieplūda bezdibenī. Tas tagad tecēja viņai virsū un acīs kā ledusauksts strauts, kas visu laiku pieņēmās spēkā.
Ak debess, te vēl var iziet slikti, domāja Sūzana. Vai varbūt tomēr ne? Bet pārsteidzoši grūti tas ir gan. Sūzanai, rāpjoties augšup, jau
nācās cīnīties pret veselu neliela ūdenskrituma spēku. Strūkla spieda uz galvas un pleciem un lika viņai kopā ar virvi šūpoties arvien lielākā lokā. Saule kausē ledus virsmu, un izkusušais ūdens ieplūst šeit, domāja Sūzana. Bailēs satrūkstoties, viņa saprata, ka straume var pastiprināties atbilstoši tam, kā saule celsies arvien augstāk un uz ledāja virsmas radīsies atkal jaunas un seklas, bet saules enerģiju efektīvi uzsūcošas ūdens lāmas.
Piķis un zēvele, Sūzana lādējās, šeit taču pēc stundas var gāzties iekšā vesela Niagāra. Kā gan es varēju būt tāda stulbene, ka nevīžoju padomāt par tik pašsaprotamu lietu? Man ir jātiek ārā no šejienes, pirms ūdens krišanas spēks kļūst pārāk liels.
Tad… Sūzana sajuta, kā ledājs sakustas. Kustība bija niecīga, tik tikko nojaušama, bet viņa juta, kā stindzinošas bailes sažņaudz kaklu. Jo, kad ledājs sāk dīžāties, viena kustība bieži izraisīja nākamo.
Pjēr, Pjēr, tagad man patiešām vajadzētu drusciņu palīdzības, domāja Sūzana. Viņa juta, kā ledājs atkal paraustījās uz priekšu — šajā reizē stiprāk un daudz lielāku gabalu nekā iepriekšējā reizē. Sūzana ar acs kaktiņu redzēja, kā lieli ledus bluķi atdalījās no alas griestiem un aizdrāzās tikai dažu metru attālumā gar mugurpusi. Par laimi, šie man netrāpīja, viņa satriekta nodomāja. Ja tie būtu nākuši man virsū, es tagad jau būtu mirusi.
Sūzana bija pacēlusi sevi atkal par pusmetru, kad viņai virs galvas alas izejas kontūras pēkšņi kļuva dīvaini neskaidras.
Viņa, nespēdama nekā darīt, šausmās skatījās, kā atdalījās ledus bluķis nelielas vasarnīcas lielumā un krita tieši virsū. Tas viņas acīs palielinājās biedējošā ātrumā. Kad tas trāpīja strauta ūdenskritumam, kas no ledāja gāzās bezdibenī, tā ūdens strūkla simtiem mazākās straumītēs pašķīda uz visām pusēm.
Te nu tas ir, nodomāja Sūzana, tagad es miršu.
4
Amrita un Sergejs brauca Dvarkas virzienā. Automašīnas staru kūļi izgaismoja ceļmalā augošo akāciju grumbuļainos stumbrus, ceratonijas un zemus krūmājus. Nakts bija karsta un mitra, tomēr no pavērtajiem logiem plūstošā gaisa straume atvēsināja sejas. Naksnīgais gaiss smaržoja pēc dūmiem, govju mēsliem un smiltīm. Tur bija piejaukta arī šķipsniņa okeāna smaržas.
Atpakaļceļā līdz automašīnai neviens neko nebija runājis, un Amrita arī citādi bija vairījusies no Sergeja. Abi bija iegrimuši katrs savā pasaulē. Sergejs neprata izskaidrot, ko tas nozīmēja. Varbūt tas nenozīmēja neko. Iespējams, viņi abi tikai saprata, ka kaut kas notiek vai varētu notikt, vai varbūt jau bija noticis. Lai gan neviens, vismaz vēl ne tagad, nebija gribējis ietērpt to vārdos. Varbūt abiem tagad bija nepieciešams savs laiks. Laiks padomāt.
“Sergej,” Amrita pēkšņi teica.
“Jā?”
Sergejs gaidīja, ko sieviete teiks.
Viņš pēkšņi sajutās ļoti satraukts, gluži it kā atkal būtu pusaudzis skolaspuika. Viņš baidījās dzirdēt, ko Amrita teiks, un piepeši saprata, ka tas viņa acīs ir nevis nenozīmīgi, bet gan nozīmīgi. Ļoti, ļoti nozīmīgi. Viņš apzinājās, ka Amritas sabiedrībā ir labi un mierīgi, ka viņas tuvumu un humoru, smaidu un sarunas ar viņu izbauda vairāk, nekā būtu vēlējies atzīties. Tagad Sergejs saprata, ka viņam nekas nebūtu iebilstams, ja viņš Amritu turpmāk redzētu daudz biežāk, pavadītu kopā ar viņu daudz vairāk laika un ja Amritas seja būtu pirmā, ko
viņš ieraudzītu no rīta, atverot acis, un pēdējā, ko viņš skatītu vakarā, pirms iegrimtu miegā. Viņš piepeši saprata, ka ir līdz nāvei nobijies, baidoties, ka Amrita viņam kā saprātīgs pieaugušais otram saprātīgam pieaugušajam pateiks, ka tā nevarēs būt. Nekad, jo pastāvēja vairāki īpaši labi iemesli, kādēļ tā nevarēs būt.
Un Sergejs, protams, tad nevarēs darīt neko citu kā vien piekrist, ka Amritai ir taisnība, ka nekas, protama lieta, nevarēs būt. Sergejs nojauta, ka droši vien tieši to Amrita teiks, un viņš saprata, ka to dzirdēt viņam šķitīs smagi — ja ne nu gluži kā pasaules gals, tad… Tad vismaz tas apliecinās, ka visa viņa tālākā dzīve būs citāda nekā tā, par kuru viņš varbūt jau mirklīti bija uzdrošinājies sapņot — daļēji zemapziņā, tomēr arvien vairāk arī apzināti. Lai gan viņš tiešām visu laiku bija sapratis, ka īstenībā nevajadzētu lolot īpašas cerības.
Sergejs saņēma spēkus, lai noklausītos to, ko — viņš zināja — drīz dzirdēs.
Taču Amritas vārdi pauda pavisam ko citu.
“Man ar tevi kopā ir labi,” teica Amrita.
Sergejs juta, ka viņam pārveļas milzīgs atvieglojuma vilnis. Amrita viņa sejas izteiksmi saprata nepareizi. Viņa spēji izskatījās vīlusies un bēdīga.
“Piedod, es tikai nodomāju, ka…”
“Nē, nē, nelūdz piedošanu,” Sergejs satraucās. “Es jūtos tieši tāpat. Ir jau pagājis… ilgs laiks, kopš man bijušas tik labas sajūtas.”
Amrita lūkojās Sergejā, un viņas acīs atgriezās gaisma.
“Es jau nodomāju, ka visu biju tikai iztēlojusies.”
“Nē, tu nebiji iztēlojusies.”
“Es… Manuprāt, būtu jauki, ja… Ja mēs varētu būt kopā mazliet vairāk.”
“Arī pēc manām domām tas būtu jauki. Faktiski… nezinu, vai visā pasaulē ir kaut kas, ko es vēlētos tik ļoti kā to. Kaut kas, kas man nozīmētu tikpat daudz.”
Amrita ļoti nopietni paskatījās uz Sergeju.
“Vai tu tā patiešām domā?”
“Tā es domāju,” teica Sergejs.
“No visas sirds?”
“No visas savas sirds.”
Ilgu laiku Amrita neteica pilnīgi neko. Zem viņiem slīdēja naksnīgais ceļš, un garām zibēja koku ēnas. Baismīgi liels sikspārnis no tumsas traucās pret automašīnu. Pašā pēdējā mirklī tas izvairījās no sadursmes un atkal pazuda tumsā.
“Tad tam tā ir jānotiek,” beidzot Amrita teica.
“Vai tas radīs… lielas problēmas?” Sergejs nedroši jautāja.
Amrita pamāja.
“Tas radīs problēmas. Bet…”
Sergejs gaidīja, ko Amrita teiks.
“Bet tā nu tas vienkārši tagad ir,” atzina Amrita “Tev jābūt gatavam, ka māte dabūs trieku, ka vectēvs dabūs trieku, ka vēl kāds cits varbūt dabūs trieku. Kāds no viņiem var dabūt pat vairākas triekas.”
Amrita atkal pagrieza galvu pret Sergeju un iesmējās.
“Bet īstenībā tas nav nemaz tik bīstami, kā izskatās. Daļēji tas būs arī teātris. Un mani brāļi un māsas un daudzi citi darīs visu, ko spēj, lai mammu nomierinātu. Tēvs, par laimi, vairs nav dzīvs. Viņš šajā gadījumā būtu bijis visai ciets rieksts. Tā ka, es teiktu, būtībā šeit nav nekāda iemesla uztraukumam.”
“Vai tu esi droša, ka gribi iet tam cauri?” klusā balsī vaicāja Sergejs. “Ka gribi to darīt?”
Amrita pamāja.
“Esmu.”
“Manuprāt, būs skumīgi, ja caur taviem radiniekiem tevi apbēdināšu.”
“Paši vien jau viņi vārīsies savā sulā. Tas viņiem nāks tikai par labu. Turklāt es domāju, ka mēs tiksim cauri daudz vieglāk nekā mana vecākā māsa un viņas amerikāņu vīrs. Kad viņi precējās, māte un vectēvs, lai aizkavētu viņu savienošanos, paziņoja, ka sāk gavēni un, ja būs vajadzīgs, gavēs līdz pat nāvei.”
Sergejs neapzināti dziļi ievilka elpu.
“Izklausās… visai ekstrēmi.”
Amrita smējās.
“Vectēva badastreiks ilga nedēļu un mammas — četras dienas. Abi palika dzīvi. Vectēvs novājēja par pieciem kilogramiem un mamma — par trim. Ilgāks gavēnis gandrīz būtu bijis labāks, jo abiem būtu rezerves daudz nozīmīgākam zaudējumam. Turklāt tev jāatceras viena lieta.”
“Kāda tad?”
“Es esmu šķirta sieviete,” teica Amrita un smaidīja. “Tas, pēc daudzu manu radinieku domām, ir ļaunāk nekā tas, ja es būtu precējusies ar pagānu. Vai vismaz tikpat ļauni.”
“Es taču esmu kristietis,” norūca Sergejs.
“Nūja, tieši to jau es domāju,” nepacietīgi teica Amrita.
“Bet…”
“Ak tā, aizmirsu, ka jūs, eiropieši, ne vienmēr uzskatāt kristiešus par pagāniem. Nu, šajā gadījumā tas nepalīdzēs. Mums būs jātiek galā citādi.”
Ceļš atkal vijās gar jūras krastu. Amrita apstādināja automašīnu.
“Vai pastaigāsimies vēl mazliet?” ierosināja Amrita.
“Laba doma,” teica Sergejs.
Viņi izkāpa no automašīnas un devās naksnīgajā krastmalā. Plīstošo viļņu baltās putas kā skaidri saredzama josla spīdēja cauri tumsai. Daudz tālāk, Kambejas līča otrajā krastā, spulgoja Indijas īsto cietzemes pilsētu un ciemu gaismas.
“Manuprāt, tā ir jauka doma,” teica Sergejs.
“Kas tad?”
“Atlikusī dzīve kopā ar tevi.”
“Atceries, kādas saistības tu uzņemies, kad apprecies ar hindu sievieti,” Amrita nopietni atgādināja. “Mēs tagad nerunājam tikai par līgumu atlikušā mūža garumā, bet gan par septiņām dzīvēm.”
“Bet ko tad, ja viena no tām vairs ir tikai pusīte? Vai to tik un tā skaita kā veselu?”
“No manas puses tu to vari saņemt kā darījuma papildu dāvanu, ja vēlies.”
“Bet ja nu mēs jau esam bijuši precējušies iepriekšējā dzīvē,” prātuļoja Sergejs. “Man ir tāda sajūta, it kā es tevi būtu pazinis jau joti ilgi.”
“Tas jau būtu mazliet bēdīgāk. Tad mums būs vairs tikai sešas kopējas dzīves. Pēc šīs. Augstākais.”
“Tātad nav atļauts apprecēties vēlreiz ar to pašu cilvēku? Astotajā dzīvē?”
Viņi piesēda smilšainajā krastā, lai paklausītos viļņu čalas un palūkotos naksnīgajās, zvaigžņotajās debesīs.
“Ja… Kad… mēs apprecēsimies, kur mēs dzīvosim?” jautāja Amrita.
Sergejs paraustīja plecus.
“Tas droši vien vairāk ir atkarīgs no tevis. Krievijā ir daudz vietas un maz cilvēku. Ļoti, ļoti, ļoti daudz vietas. Meži, ezeri, kailkalni, tundra, vulkāni, kalni, purvi, stepes. Viss iespējamais. Ja tu tur neesi bijusi, varbūt pat grūti to iztēloties. Tomēr ziemā tur ir visai auksts. Bet es jūtos labi arī šeit.”
“Nu, mums vēl ir laiks par to domāt.”
“Vai tas nav mazliet traki? Tas ir, tik strauji virzīties uz priekšu un plānot visas šīs lietas? Mēs taču viens otru pazīstam tikai divus mēnešus.”
“Vai tev ir tāda sajūta? Tas ir, tāda, ka mēs visu darām pārāk strauji?”
“Nē. Manuprāt, mēs to esam darījuši daudz par lēnu.”
Amrita smējās.
“Man atkal šis temps ir bijis visai piemērots. Tā ka… Vai, tavuprāt, tajā ir kāda problēma?”
“Nē. Patiesībā — nē. Ja tu vēlies savu dzīvi dalīt ar mani, visi varianti ir labi.”
Tā nu ar to visu ir, prātoja Sergejs. Tad ir tikai labi varianti. Un vienlaikus viņš domās pateica pēdējās ardievas Ludmilai. Savā ziņā tās bija arī pirmās īstās atvadas no Ludmilas, jo tikai tagad viņš spēja tikt vaļā no bijušā. Tagad, kad tas viņam bija jādara.
Ilgu laiku viņi bija pilnīgi klusi. Amrita pieķērās Sergejam pie rokas. Gurdviļņu skaņa bija mūžīga un nomierinoša, zvaigžņu mūžsenā gaisma — jauna un noslēpumaina.
Visbeidzot viņi ļoti negribīgi piecēlās, atgriezās pie automašīnas un turpināja ceļu savā mazajā gaismas saliņā, ko starmeši urba tumsai pa vidu. Melnums ap to aizvērās uzreiz, līdzko viņi bija tikuši garām kādai vietai. Gaisma šķēla ainavu, kur ikvienu kvadrātmetru izrakstīja atmiņu lauskas, ko aiz sevis atstājusi desmit tūkstošus gadu ilgā vēsture.
5
Sūzana Čenga sasprindzināja muskuļus un sagatavojās uzņemt krītošā mājas lieluma ledus bluķa triecienu.
Tagad… tas nāk, domāja Sūzana.
Bluķis atdūrās pret izvirzījumu alas sienā un atlēca tālāk. Sūzanai acīs iekrita asas ledus lauskas. Ledus klucis cilvēka galvas lielumā viņai sāpīgi iebelza pa plecu un atsita no alas sienas. Sūzana sajuta aukstas gaisa straumes pūtienu, kad bluķis aizšņāca garām. Tad ūdenskrituma ledusaukstā šalts atkal iesitās viņai sejā un krūtīs un lika viņai aizrīties.
Es izglābos, domāja Sūzana, vismaz šoreiz. Tomēr viņa vēl nebija tikusi ārā un ceļš līdz alas mutei arvien vēl bija biedējoši garš. Kaut kur ļoti tālu zem viņas ledus bluķis caursita apakšā gaidošā, stindzinošā ezera virsmu, taču sadursmes izraisītās ūdens strūklas viņu nesasniedza. Tās pat nepacēlās tik augstu, ka viņa būtu varējusi tās redzēt.
Atkal satricinājās ledājs. Šoreiz ledus nenāca lejā, taču nākamā kustība atkal varēja atraut gabalu no ledus masām, kas gulēja virs viņas. Sūzana rāpās augšup tik ātri, cik spēja, cīnoties ar dedzinošajām, urbjošajām sāpēm muskuļos, nogurumu un ar pieaugošo ūdens gāziena spēku, kas viņu grūda lejup. Metrs, divi metri, trīs metri mazāk. Bet bija atlikuši vēl vismaz septiņdesmit metri, varbūt septiņdesmit pieci. Viņa bija pietuvojusies tikai otrās bezdibenī iemestās virves beigām, un pēdējās spēka rezerves ātri izsīka.
Man neizdosies, neticīgi domāja Sūzana. Un pirmo reizi viņai prātā pazibēja doma par padošanos. Tagad ledainais ūdens gāzās virsū jau
tik daudz, ka viņa vairākas reizes gaisa vietā bija ievilkusi ūdeni un bija spiesta izšķiest dārgo laiku klepojot un spļaudoties. Es vairāk nejaudāju, domāja Sūzana.
Vienlaikus viņa juta, kā drošināšanas sistēmas saites savelkas viņai apkārt un kā viņa piepeši paceļas augšup — metru, divus, trīs — tieši pretī ūdenskrituma spiedienam.
Pjērs bija pamanījis, kas notiek. Nu beidzot, atvieglota nodomāja Sūzana. Pjērs vilka virvi uz augšu tik ātri, cik spēja. Un tas paātrināja rāpšanos, lai gan vīrieša rāvieni palaikam nejauši atsvieda Sūzanu no alas sienas tā, ka pagāja brītiņš, pirms viņa, šūpojoties atpakaļ, dabūja atbalstu kājām.
Ledājs sakustējās atkal, un liela daļa alas griestu nobruka lejā. Miljons tonnu ledus krita pretī stindzinošajam ezeram, kas gaidīja lejā. Par laimi, es vairs neatrodos zem šīm ledus masām, domāja Sūzana. Ja viņa vēl karātos bezdibenī zemāk, tad iespējas palikt dzīvai līdzinātos tieši nullei.
Sūzana skatījās, kā ledus gāžas lejup arvien pieaugošā ātrumā un palēnām saraujas mazāks. Tad viņa tālu apakšā ieraudzīja kaut ko baltu. Baltu uzliesmojumu. Taču tas nevis sarāvās, bet gan auga lielāks, un Sūzana saprata, ka šajā reizē nokritušās masas bijušas tik lielas, ka ledus tuneļa, kas virs tām virzienā uz alas muti sašaurinājās, izšautais ūdensstabs var aizsniegties līdz viņai.
Sūzana redzēja, kā viņai no apakšas tuvojas balti putojoša masa. Un, kad viņa aptvēra, ka ūdensstabs patiešām neizbēgami uzšausies līdz viņai, jo tā ātrums nesamazinājās pietiekami strauji, bailes sažņaudza sirdi. Bet vairāk viņa par to nepaspēja padomāt, jo ūdens šalts jau pieskārās. Ūdens pieskāriens bija stindzinoši auksts, šausminoši auksts, daudz, daudz aukstāks nekā no augšas plūstošais izkusušais ūdens. Par laimi, es jau esmu slapja, domāja Sūzana, lai gan tas tagad ir visai vājš mierinājums. Un ūdensstabs pacēla viņu augšup vispirms dažus metrus un pēc tam vēl dažus metrus. Paldies par palīdzību, nodomāja Sūzana. Ka tikai es nesasistos pret kaut ko, negribu sasist galvu, dobums kļūst šaurāks, nu, tagad man priekšā ir ledus, tagad man klāsies plāni…
Un tad Sūzana sajuta, kā ūdens viņu beidz celt augšup un kā tas sāk mazpamazām apstāties un… brīdī, kad ūdens sāka atkal sēsties, atplūst, krist atpakaļ un vilkt viņu līdzi, Sūzana nostiprināja virvi ar saspiedēju. Ūdens viņai visapkārt atplūda un pazuda kaut kur zemāk.
Kad Sūzana paskatījās augšup, viņa redzēja, ka attālums līdz dobuma izejai vairs nebija liels — varbūt piecpadsmit metri. Turklāt ūdenskritums pēc pēdējā ledus nogruvuma bija pārvietojies tālāk un vairs negāzās tieši uz galvas kā iepriekš. Taču tagad ledājs tricinājās un kustējās gandrīz bez apstājas — maziem, cits citam ātri sekojošiem grūdieniem.
Bezdibenis aizvērsies, pirms es būšu augšā, domāja Sūzana. Es netikšu sveikā cauri, attālums ir pārāk liels. Jauns virves rāviens pacēla viņu metru, divus augšup. Pjēram bija izdevies izvilkt visu vaļīgo virves posmu. Bet ledāja aizvēršanās turpinājās šķietami nenovēršami. Visa ledus ala vilkās ciet, un tās sienas tuvojās cita citai patiešām ātri, neizbēgami. Sūzana apjēdza, ka paies vairs tikai dažas sekundes, kad sienas satiksies un viņu saspiedīs starp tām.
Tad ledāja kustība apstājās.
Vairs bija atlikuši seši septiņi metri, un Pjēra nākamais rāviens uzvilka viņu atkal metru augstāk.
Sūzana atbalstīja kurpes ar dzelkšņiem pret ledu un izmisīgi atspērās ar kājām uz augšu vienlaikus, kad viņa, neizmantojot virves saspiedējmehānismu, sevi vilka pa virvi. Tikai ar roku spēku. Lai gan viņas pleci no pārslodzes dega un sauca pēc žēlastības.
Vēl tikai dažas sekundes, un būšu no šejienes ārā, dodiet man dažas sekundes, tikai dažas sekundes, Sūzana lūdzās.
Ledājs sakustējās. No sākuma mazliet — tikai dažus milimetrus, un Sūzana jau sāka cerēt, ka tas atkal apstāsies. Un tas arī apstājās. Varbūt uz sekundi. Un tad atkal sāka virzīties uz priekšu, un Sūzana saprata, ka šajā reizē to neapstādinās vairs nekas, un viņa atskārta, ka palicis ir tikai mirklis, ko dzīvot, pirms ledus masas viņu sadragās. Un tad Pjērs viņu izvilka no bezdibeņa tieši tad, kad tas zem viņas sakļāvās.
“Izdevās par mata tiesu,” noelsās Pjērs.
“Ātri prom no šejienes! Te nav droši,” kliedza Sūzana un sāka atkabināt no vidukļa virvi.
Pjērs jautājoši skatījās viņā.
“Viss ledājs kustas. Ledus alas griesti spēs to noturēt uz vietas tikai mirkli,” Sūzana brīdināja. “Tas tūlīt būs pie griestu paugura! Mēs atrodamies uz paugura!”
Pjērs nobālēja.
“Skrien!” kliedza Sūzana. “Joz, ko nagi nes!”
Pjērs skatījās uz leduslauku aizmugurē, un sākumā viņam šķita, ka acis vairs nerāda īsti pareizi, jo ieraudzītais bija tik neticams, ka varēja būt vienīgi halucinācija. Proti, visa ledus klajuma virsma milzīgi lielā teritorijā sāka celties. Vispirms tikai nedaudz, tik tikko samanāmi un tad… palecoties… vēl mazliet. Pēc brīža leduslauks jau bija vismaz metru augstāks nekā iepriekš. Pēc tam pāris metru.
“Skrien!” aizelsusies sauca Sūzana un pieķērās Pjēram pie rokas.
Pjērs atrāva skatienu no šausminošās, bet vienlaikus dīvaini hipnotiskās ainas ar augšupceļošos ledus klaju.
Viņi skrēja tik ātri, cik vien jaudāja. Pjērs trāpīja vietā, kur atradās pilnīgi gluds, spožs ledus. Kāja bez atbalsta nošļūdēja pa slideno virsmu pusmetru. Augšstilbā iemetās plosoša sāpe, un daudz netrūka, ka viņš nokristu.
“Kāp uz grubuļainā ledus!” kliedza Sūzana. “Tas neslīd!”
Augšstilba muskulis būs plīsis, nodomāja Pjērs, taču izdzina no apziņas sāpes, kas ātri kļuva arvien spēcīgākas. Viņš pameta skatu pāri plecam. Klajuma vidū, pavisam tuvu aiz muguras, bija radies milzonīgs burbulis, kurš ātri auga lielāks. Tā virsotne jau atradās desmit, piecpadsmit metrus augstāk nekā pirms brīža, un tas visu laiku cēlās un cēlās.
Pēc tam arī ledus zem viņiem sāka svērties uz priekšu.
“Mēs joprojām atrodamies virs alas,” kliedza Sūzana. “Mums jāskrien ātrāk!”
Aizmugurē atskanēja spēcīgi, pārsteidzoši skaļi būkšķi — ledus masas spiedās cita pret citu, un no mežonīgā spiediena plaisāja lielie bluķi. Sūzana pamanīja, ka Pjērs joprojām stiepj smago kameru.
“Atstāj to kameru!” brēca Sūzana.
“Nekādā gadījumā!”
Nepārtraucot skrējienu, Sūzana pameta skatu atpakaļ. Pakalns, kas pacēlās ledāja centrā, jau bija vismaz trīsdesmit metru augsts. Tā virsējā platforma sadrupa gabalos, un lielie bluķi vēlās lejup. Leduslauks zem kājām turpināja svērties. Tik stipri, ka viņiem jau kļuva grūti paskriet, nesaliecoties uz priekšu. Būkšķi sāka skanēt bez pārtraukuma, un, kad Sūzana atkal paskatījās atpakaļ, viņa redzēja, ka ledū parādījušās lielas un melnas plaisas, kuras stiepās garumā un šausminošā ātrumā līda uz viņu pusi, apdzina viņus un, sazarojoties visos virzienos, aizstiepās tālu priekšā. Lieli ledus bluķi no abām pusēm vēlās pavisam tuvu garām, un Sūzana saprata, ka pamats zem kājām var iebrukt jebkurā brīdī. Ledus svērās lejup arvien kraujāk. Gandrīz zem viņiem atskanēja būkšķu sērija, un desmit, piecpadsmit centimetru plata plaisa atvērās zem Sūzanas kājām. Sekundi vēlāk tajā vietā, kur Sūzana tikko bija atradusies, atvere bija jau metru plata. Taču viņi jau bija paspējuši noskriet dažus metrus. Tagad visapkārt atvērās jaunas plaisas, un mirkli viņi atradās uz ledus gabala, kuru tās aptvēra no visām pusēm. Lēkdami pāri plaisām, viņi redzēja šaušalīgi melnu tumsu, kas stiepās dievs vien zina cik dziļi. Plakne, uz kuras viņi pirms brītiņa bija atradušies, sāka ātri sēsties un tad gāzties. Priekšā pavērās jaunas plaisas, un viņi atkal atradās uz liela ledus gabala. Un arī tas zem viņiem sāka grimt. Viņi lēca un paspēja noskriet dažus soļus, kad tieši zem kājām atkal sāka vērties jauna plaisa un…
“Lecam!” kliedza Sūzana.
… viņi lēca, un ledus zem viņiem sasvērās vēl stāvāk uz priekšu. Aizmugurē atskanēja baigs krakšķis un vājprātīga ledus brikšķēšana, un viņi pieaugošā ātrumā slīdēja pa plāksnes malu uz leju. Pjēra kamera nokrita un kaut kur pazuda. Viss leduslauks aizmugurē savērpās šausminoši lielu — desmitiem metru platu un daudzstāvu māju augstuma — bluķu jūklī, kuram pa vidu, brīdi izslējušies, stāvēja
vertikāli pacēlušies milzonīgie ledus alas vāka gabali. Pēc tam tie visi pazuda, un tikai dažu metru attālumā vīdēja neaptverami dziļš, melns bezdibenis.
Ledāja vidū vienā mirklī bija izlauzts kilometriem plats ledains kanjons.
Tad ledājs atkal sakustējās. No apakšas atskanēja mežonīga krakšķēšana un brakšķēšana, kad kontinentālais ledājs stūmās pret ledus bluķu masām, kas tam neļāva kustēties, un kā triljons tonnu smags veseris bez žēlastības tās drupināja un mala vižņos.
“Mums labāk doties, pirms atkal kaut kas notiks,” teica Sūzana.
“Vai tad tu neteici, ka ledājs šodien nekustēsies?” nevainīgi apvaicājās Pjērs.
“Laikam jau teicu,” raizējās Sūzana. “Cerams, ka tava kamera bija apdrošināta.”
“Tas bija mans darbarīks!”
“Starp citu, tu, šķiet, izglābi man dzīvību,” pazemīgi teica Sūzana. “Paldies! Šādas lietas nav īpaši viegli atlīdzināt, bet es mēģināšu kaut ko izdomāt.”
Pjērs ar plašu žestu noplātīja rokas.
“Liels paldies! Es patiešām patīkami pavadīju laiku,” Pjērs pieticīgi noteica. “Tiesa, spriežot jau pēc mūsu pirmās tikšanās, man jāatzīst, ka tavā sabiedrībā garlaicīgi nebūs.”
Bet tu, Sergej, manu mīļo draudziņ, domāja Sūzana, kad nākamreiz lūgsi mani pārbaudīt kādu nieku, tiešām dabūsi atļauju to izdarīt pats.
6
Divi vīrieši rāpās augšup pa pakalna nogāzi, uz kura auga vārgulīgas, salīkušas priedes un zemi bērziņi un kurš pacēlās četrdesmit metrus virs apkārtnes. Paugurs izskatījās pēc iegarenas un šauras, pa pusei zemē iegrimušas šaudīklas. Tas varbūt bija krietnu puskilometru garš. Vienā galā bija krauja nogāze, bet otrs laidās lejup daudz lēzenāk. Sānu nogāze, pa kuru rāpās vīrieši, bija relatīvi stāva.
Vīri sasniedza pakalna virsmu. To daļēji sedza ūdens noapaļoti un ķērpju izraibināti akmeņi, sūnas un kūdra. Vīrieši piestāja atvilkt elpu un palūkoties apkārt. Tik tālu, cik vien sniedzās skatiens, bija vēl tādi paši iegareni pauguri. Tie nelīdzenās rindās stiepās līdz pat horizontam. Daļa bija pilnīgi bez kokiem, bet uz citiem auga nīkulīgas priedes un purva bērzi. Starp pauguriem stiepās zems mežs, kur pārsvarā auga biezi apsāji, kā arī vīdēja mazi purviņi un ezeriņi.
“Šis ir viens no lielākajiem zināmajiem drumlinu laukiem,” teica vecākais sirmais vīrietis. Viņš bija septītajā gadu desmitā un atstāja muskuļaina, spēcīga cilvēka iespaidu. Bija skaidri redzams, ka viņam patīk uzturēties dabā. Tas bija Džons Tevs, pensionējies Albertas universitātes ģeoloģijas profesors.
“Jums Somijā pārsvarā laikam būs mazliet cita tipa nogulumi,” atzīmēja Tevs. “Galamorēnas un osi.”
Kari Alanens pamāja.
“Tie uzspiež gana lielu zīmogu visai ainavai. Un tad mums ir tas viens galamorēnas aizsprostotais baseins, kuru dēvē par ezeru Somiju. Tur ir… tāds pulciņš ezeru.”
Kari pārlaida skatienu neparastajai ainavai, kas viņus iekļāva. “Cik daudz to ir pavisam?” Kari vaicāja.
“Nedaudz virs desmit tūkstošiem. Lielākā daļa ir kādus desmit metrus augsti. Citviet ir zināmi vēl augstāki drumlini. Pat sešdesmit metru augsti. Slaikākie zināmie drumlini ir daudzus kilometrus gari.” “Tātad, pēc dažu domām, tie ir radušies tādā pašā veidā kā osi?” Tevs iesmējās un apsēdās uz liela akmens. Kari piemetās viņam blakus. “Nu, tā. Kā tu zini, par to ir divas dažādas teorijas,” teica Tevs. “Tā saucamā vispārīgi atzītā teorija un mana teorija, kas visās aprindās nav īpaši populāra, lai gan es domāju, ka tā ir īstā. Kā tu varbūt zini, drumlini sastāv no ledāju ūdeņu lldzatnestiem materiāliem — grants, akmeņiem un smiltīm. Bet visas šīs sastāvdaļas ir pilnīgi sajauktas. Tas nav noslāņojušās. Atceros, ka reiz, sen atpakaļ, aplūkoju drumlinu formas, un man šķita, ka tās mēģina kaut ko izstāstīt. Es tikai sākumā nekādi nespēju apjēgt, par ko ir šis stāsts. Zināju, ka tās pašas formas biju redzējis arī agrāk, bet nespēju atcerēties, kurā vietā. Un tad pār mani nāca apgaismība.”
Kari ieinteresēts gaidīja, jo Teva aizrautība bija lipīga.
“Es sapratu, ka drumlinu aprises atgādina erozijas veidotās formas. Tās bija kā erozijas pēdas piejūras klintīs. Taču tās bija pozitīvas, nevis negatīvas formas. Tajās erozija nebija izgrauzusi zemi, bet gan savākusi grunti šādos, savā ziņā visai regulāras formas, pauguros. Kā tas bija iespējams? Nu, vienīgi tā, ka zem kontinentālā ledāja lielā ātrumā plūst ūdens un tas izdeldē iedobumus virspusē esošajā ledū. Tad kādā brīdī ūdens izgrauztie iedobumi piepildās ar dažādiem sanešiem.” Tevs ar roku norādīja uz apkārtējo drumlinu armiju.
“Daļa drumlinu, protams, varēja rasties arī pavisam citādi, bet es domāju, ka šis lauks, piemēram, ir veidojies tieši tā, kā stāstīju.” Alanens piekrītoši pamāja.
“Tas vismaz izskaidrotu pauguru formu. Un to, kādēļ tie ir šādi, visai strupi, nogulumi, nevis slaikas čūskas kā osi, kuri ainavā var izlocīties desmitiem kilometru garumā. Bet, ja viss šis lauks ir veidojies tā, tam vajadzēja visai daudz ūdens.”
Kari lūkojās apkārtējā drumlinu laukā, un viņam bija grūti iztēloties Teva attēlotos plūdus. Daudzi pauguri bija pārsteidzoši augsti. Lai sešdesmit metru augsts drumlins rastos Teva aprakstītajā veidā, zem kontinentālā ledāja būtu vajadzīga sešdesmit metru dziļa, ledus ūdeņu izgrauzta ala.
Tevs iesmējās.
“Nu, ūdens jau mums, protams, toreiz bija gluži pietiekamā daudzumā, jo kontinentālie ledāji bija kusuši pieaugošā ātrumā. Čezāre Emiliāni bija pirmais, kurš pateica, ka ledus ūdeņi nebūt ne obligāti ieplūda jūrās vienmērīgā ātrumā. Tie ir varējuši laiku pa laikam uz simtiem un tūkstošiem gadu uzkrāties aiz vareniem ledus aizsprostiem lielu ezeru veidā.” Tevs paskaidroja, ka Amerikas Savienoto Valstu ziemeļrietumos Emiliāni pētījis īpašu apgabalu, kuru dēvēja par gultnēm izrētoto zemi. Tā atrodas plašā melno vulkānisko iežu lauka teritorijā, kas ir pazīstama kā Kolumbijas upes bazalta plakankalne. Varenā labirinta, ko veido dziļi iegrauzušās aizas, izcelsme ģeologiem ilgi bijusi mīkla. Emiliāni atskārtis, ka gultnēm izrētotā zeme acīmredzami radusies tad, kad ledus laikmeta beigās ledus aizsprosts, kas bija izveidojis neilgu laiku eksistējošo Misūlas ledus ūdeņu ezeru, piepeši sabrucis un tūkstošiem kubikkilometru ūdens kā velnišķīga, putojoša un iznīcinoša plūdu straume bija vēlusies uz jūru.
“Tam vajadzēja būt varenam skatam,” teica Tevs. “Tā būs parāvusi līdzi pilnīgi visu, kas tai gadījās ceļā, — cilvēkus, dzīvniekus, kokus.” “Tas nebija patīkami tiem, kuri tur patrāpījās.”
“Nē. Bet, lai rastos šis drumlinu lauks, bija nepieciešams vēl daudz vairāk ūdens, jo teritorija ir simt sešdesmit kilometru plata un ūdenim, kas ar milzīgu spiedienu traucās uz priekšu, kā tu pilnīgi pareizi aizrādīji, vietām vajadzēja sasniegt vismaz sešdesmit metru dziļumu. Taču šeit ūdens nav vēlies pa ledus virsmu vai atskrējis no sabrukuša ledus aizsprosta aizmugures, bet gan traucies uz jūru no kontinentālā ledus apakšas.”
Kari skatījās ainavā, kas pavērās acīm. Viņš mēģināja iztēloties tās vidū trīs kilometrus biezā kontinentālā ledāja malu, kas stiepās augstu debesīs un ko kušanas process bija izgrauzis stāvu un grumbuļainu. Un zem ledus baltās putās mutuļojošo vareno ūdens plūsmu, tikpat augstu kā tas paugurs, uz kura viņi pašlaik sēdēja, un vismaz simt sešdesmit kilometru platu. Kari tik tikko spēja to visu iztēloties gara acīm, un piepeši viņu pārņēma drebuļi, kad viņš domāja, ka kaut kas tāds pats varbūt varētu… Viņš neuzdrošinājās savu domu novest līdz galam.
“It īpaši ledus laikmeta beigās droši vien bija periodi, kad kontinentālie ledāji vairs nebija tikai ledus un akmeņi, bet tajos bija arī ārkārtīgi lieli ledus ūdeņu veidotie ezeri,” turpināja Tevs. “Spiediens, ko trīs kilometrus augsta ledus sega vērš pret zemes virsmu, ir tik bezgalīgs, ka izveidojas pat kilometru dziļas bedres. No zemes dzīlēm nākošais siltums zem ledāja paliek gluži kā lamatās un izveido tur neaizsalstošus ezerus, kurus ledājs efektīvi aizsargā no aukstā, saltā gaisa, kas atrodas trīs kilometrus augstāk.”
Teva skaidrojums Kari šķita ticams un saprātīgs. Pat biedējoši ticams. Viņš zināja, ka vismaz zem Antarktīdas ledāja joprojām bija visai pieklājīgu izmēru neaizsalstoši ezeri. No tiem lielākais un pazīstamākais bija Vostoka ezers.
“Kad kontinentālais ledājs sāk kust, var gadīties, ka ledus ūdens aizplūst pa ledāja virsmu,” teica Tevs. “Daudzās vietās tā noteikti arī notika. Taču pastāv arī otra iespēja — uz ledāja virsmas sāk rasties ieplakas, kas pakāpeniski palielinās un iegraužas arvien dziļāk un ko piepilda izkusušais ūdens. Un tad, ja ledus ezeri gan zem ledus, gan virs ledus izaug pietiekami lieli, tie kādā brīdī var it kā saaugt kopā. Arī tas vēl neizbēgami nenovedīs ne pie kā īpaši dramatiska tik ilgi, kamēr sals spēs noturēt kontinentālā ledāja malas pietiekamā biezumā un pietiekami cietā un stiprā ledū. Bet, ja malas sāk kust, tad… Nu tā, un, kad ūdens beigās sāk plūst cauri, tad tas notiek visai pēkšņi. Un tas vienā reizē var nākt patiešām daudz.”
Tevs atkal pamāja ar roku uz apkārtējo drumlinu lauku.
“Piemēram, šī drumlinu lauka izveidošanai bija vajadzīgs ievērojams daudzums ūdens. Varbūt miljons kubikkilometru vai tuvu tam. Rupji rēķinot, desmit tūkstoši reižu Nīlas gada caurplūduma.”
Kari sarēķināja galvā Teva minētos skaitļus.
“Tāds daudzums paceltu jūras līmeni par trim metriem, vai ne?”
Tevs pamāja.
“Jā. Apmēram. Turklāt tik pamatīga līmeņa celšanās var satricināt citu kontinentālo ledāju, kas ir noenkurojušies zemāk par jūras līmeni, stabilitāti. Vismaz tad, ja līmenis celtos ļoti ātri. Tad pat kilometriem biezi ledāji piepeši var atrauties no jūras dibena un strauji sadalīties gabalos. Tātad rastos tāds Heinrich evcnt jeb Heinriha gadījums — miljoniem lielu aisbergu armāda, kuri sāk kustēties vienlaikus. Tādā gadījumā ūdens līmeņa pacēlums varētu būt vēl lielāks. Pat kādus desmit metrus.”
Vīrieši no mugursomas izņēma uzkodas un ēdot vērās krāšņajā ziemeļu ainavā. Kari Alanens kādu brīdi klusēja. Viņš izskatījās domīgs.
“Mani mazliet nomāc viena lieta,” viņš tad teica.
Tevs jautājoši viņā palūkojās.
“Ja drumlinu lauki patiešām ir radušies tā, kā tu pieņem, — tātad, ja zem ledāja plūstošais ūdens tos ir sanesis, — kas tad notika ar pašu kontinentālo ledāju? Tad, kad zem tā sāka tecēt ūdens?” jautāja Kari.
Tevs iesmējās.
“Ļoti labs jautājums.”
“Vai tev uz to ir tikpat laba atbilde?”
“Atbilde ir atkarīga no apstākļiem. Tomēr dažos apstākļos droši vien būtu iespējams, ka saikne starp kontinentālo ledāju un pamatiezi tam apakšā pilnībā pārtrūkst.”
“Un kas tad notiktu?”
“Ledājs sāktu kustēties. Tas sāktu kustēties virs plūstošā ūdens un iepeldētu jūrā.”
7
Sergejs un Amrita pētīja kopsavilkumus, ko N/OT datori bija izdrukājuši par M. V. Sagar Paschmi ehološu savāktajiem datiem. Pētniecības kuģa jaunās un vēl efektīvākās eholotes pēdējo sešu mēnešu laikā bija uzņēmušas visu Kambejas līča dibenu un papildus tam apsekojušas gandrīz simt tūkstošus kvadrātkilometru Indijas rietumu piekrastes seklajās jūras teritorijās.
Attēlu nosegtajā platībā jau līdz šim bija atrasts milzīgs daudzums zemūdens drupu. Daļa atradumu bija droši, daļa — nedroši, bet daļa bija klasificēta kā iespējamas civilizācijas paliekas. Bez agrāk atrastajām trīs lielajām pilsētām attēlos bija atpazīti vēl četri jauni, visai apjomīgi apdzīvoti centri. Droši mazāku pilsētu un ciemu atradumi bija jau otrajā simtā. Nedrošo un iespējamo atradumu saraksts bija daudz garāks un tieši sava plašuma dēļ arī ārkārtīgi iespaidīgs. Šobrīd tajā bija iekļauti jau pāri par diviem tūkstošiem objektu, kuri varēja vai arī nevarēja būt zem jūras palikušas pilsētas un ciemi.
Pašlaik Amrita un Sergejs izskatīja attēlu sēriju, kas bija uzņemta virs nepilnus simt metrus dziļiem jūras apgabaliem. Neviens negaidīja, ka tik dziļi vēl varētu atrast drupas, taču Amrita tik un tā bija gribējusi iegūt eholotes mērījumus arī no dziļākiem ūdeņiem. Viņa bija uzsvērusi, ka negatīvs rezultāts no pētījuma viedokļa vienmēr ir tikpat svarīgs kā pozitīvs atradums.
Amrita ar ļoti prasīgu un ļoti neapmierinātu sejas izteiksmi jau vairākas minūtes, izmantojot spēcīgu palielināmo stiklu, pārbaudīja vienu un to pašu attēlu. Sergejs devās skatīties, kas Amritu nomāc.
“Kas tas ir?” brīnījās Sergejs. “Tas izskatās gluži kā…”
“Tas nevar būt tas,” teica Amrita. “Tas atrodas pārāk dziļi.”
“Tas tiešām ir gan,” apstrīdēja Sergejs.
Jo zīmējums, kas parādījās zem smilšu kāpām, bija ļoti taisnām līnijām, simetrisks un ārkārtīgi pazīstams. Tas sastāvēja no tādām pašām rūtīm, ko veidoja četrus metrus plati un sešus metrus gari taisnstūri, kā Kambejas līča, Mērgaras, Mohendžodaro un Harapas drupas.
“Bet, ja tā atkal ir jauna pilsēta, tad tā atrodas vismaz astoņdesmit, gandrīz astoņdesmit piecu metru dziļumā,” teica Amrita un neticīgi pagrozīja galvu. “Tā teritorija jūrā ir nogrimusi vismaz pirms sešpadsmit tūkstošiem gadu. Es vēl varu noticēt, ka vecākās pilsētas šeit ir trīs tūkstošus gadu vecākas par Mērgaru, jo tās atrodas pie upju gultnēm, kas ir izžuvušas pirms vienpadsmit vai divpadsmit tūkstošiem gadu. Bet sešpadsmit tūkstoši gadu… Nē, to es vairs nespēju sagremot.”
“Bet varbūt tās nemaz nav tik vecas,” prātoja Sergejs. “Himalajos pēdējā ledus laikmetā bija jābūt ļoti lielam kontinentālajam ledājam. Ja daļa no tagadējās Himalaju celšanās ir sekas tam procesam, kad pēc ledus laikmeta zeme paceļas, tad piekalnes teritorijām attiecīgi bija jānosēžas zemāk.”
Amrita samulsusi skatījās Sergejā.
“Es neesmu pilnīgi droša, ka saprotu, ko tu gribi teikt.” “Paskaties,” aicināja Sergejs.
Sergejs paņēma no galda stingru papīra lapu un nolika to horizontāli uz plaukstas. Pēc tam viņš savilka otru roku dūrē un iespieda to papīra lapai pa vidu. Lapas centrs iegrima, bet malas pacēlās augšup.
“Kontinentālais ledājs sver tik daudz, ka visa zemes garoza iegrimst kā bedrē pat kilometra dziļumā tieši uz leju,” skaidroja Sergejs. “Tādā gadījumā apkārtējām teritorijām attiecīgi ir jāpaceļas. Bet skaties, kas notiek, kad kontinentālais ledus kūst.”
Sergejs atvilka dūri, un papīra malas iztaisnojās.
“Bet protams!” iesaucās Amrita. “Platības, kas bija zem ledus, pacēlās, un malas nolaidās.”
“Apkārtējās teritorijas nolaidās, jo tās ledus laikmetā bija pacēlušās mākslīgi radītā augstumā,” atzina Sergejs. “Atgādina milzīgi lielu šūpoļu dēli. Eiropā joprojām ir šāda situācija. Fennoskandijas vairogs joprojām ceļas augšup, tiesa, mūsdienās jau pavisam lēni, jo tas pirms desmit tūkstošiem gadu atradās zem kontinentālā ledāja. Atbilstoši liela daļa Viduseiropas turpina grimt. Grimstošā teritorija vienmēr ir daudz lielāka nekā tā, kurā zemes paceļas. Frīzi savulaik bija Eiropā noteicošā tirgotāju tauta, bet tagad no viņu zemes ir palicis vairs tikai loks mazu smilšainu saliņu Ziemeļjūras piekrastē un bariņš idiotisku anekdošu par ostfrīziem, ko stāsta vācieši. Vēl tikai daži simti gadu, un arī Holandes vairs nebūs. Arī tad, ja kontinentālie ledāji nekustu.”
“Ja tā ir taisnība, tad daļa drupu var atrasties vēl dziļāk par šīm,” Amrita skaļi prātoja.
Tad viņai prātā iešāvās kas cits.
“Vai zemes pacelšanās var izraisīt zemestrīces?” Amrita jautāja.
“Protams, ka var. Lai gan mūsdienās tās tiešām ir ārkārtīgi nelielas.”
“Bet ledus laikmeta beigās?”
“I.edus laikmeta beigās situācija bija stipri citāda,” teica Sergejs. “Ja kontinentālais ledājs kūst ļoti ātri, tad tektoniskajai plāksnei, kas iespiedusies bedrē, palaikam vajadzētu tā kārtīgi palēkt augšup, tas ir, mazliet straujākiem lēcieniem. Piemēram, Zviedrijā ir atrasts kāds akmens cunami. Tas ir kā simt piecdesmit kilometru gara no klints masas izspiesta čūska. Tā maldinoši atgādina trīsstāvu mājas augstuma cunami vilni, kas sastindzis uz mūžīgiem laikiem. Lai tas rastos, bija nepieciešama neparasti spēcīga zemestrīce. Tektoniskās plāksnes vidū.”
Amrita mēģināja iztēloties Sergeja aprakstīto pārakmeņojušos cunami.
“Sergej, vai tāda zemes pēkšņas pacelšanās izraisīta zemestrīce var radīt plūdus?”
“Nenoliedzami,” nešauboties atbildēja Sergejs. “Ja kontinentālais ledājs izkustu tik ātri, ka zemes garozā, kas paliek zem jūras, uzkrātos spēcīgs spriegums… Tu droši vien atceries Otro Ziemassvētku milzu viļņus 2004. gadā?”
“Kurš tad tos varētu aizmirst?” nopūtās Amrita. “Mans vecākais brālēns gāja bojā Tamilnadas piekrastē. Vilnis viņu aiznesa jūrā, un viņu tā arī nekad neatrada.”
“Otro Ziemassvētku cunami radās, kad Eirāzijas tektoniskā plāksne izkustējās dažus metrus uz augšu gar Indijas plāksnes malu. Ja kontinentālais ledus kādā brīdī ir kusis ļoti ātri, viss okeāna dibens ir varējis vienā reizē palēkties vairākus metrus augšup. Varbūt pat daudzus desmitus metru. Un tas acīmredzami vienlaikus ir noticis ārkārtīgi plašā teritorijā. Tad satricinājums ir varējis iekustināt ļoti daudz ūdens. Ļoti, ļoti daudz ūdens.”
“Kā tu domā, vai kontinentālo ledāju ātra kušana var ietekmēt vulkānus?” Amrita gribēja zināt.
“Būtu dīvaini, ja tas neietekmētu vulkānus. Ja kontinentālais ledājs kūst ātri, tektoniskās plāksnes spriegums zem tā var mainīties pat no tūkstošiem kilometru liela attāluma. Jo vairāk mainās tektonisko plākšņu pozīcijas, jo vairāk rodas vulkānu izvirdumu. Ledus laikmetā bija relatīvi maz vulkānu izvirdumu, bet ledāju ātrās kušanas periodā to bija ļoti daudz, un daļa izvirdumu bija patiešām lieli.”
“Vai tad cunami nevar izraisīt arī vulkānu izvirdumi?”
“Var, ja vulkāns atrodas jūrā,” teica Sergejs. “Tieši tā, kā lielākā daļa vulkānu arī atrodas. Jo lielāks izvirdums, jo milzīgāks vilnis. īpaši liels cunami rodas, ja izvirdums izraisa sadēdējušas vulkāna sienas iegāšanos jūrā.”
“Tātad metāna klatrāti nav vienīgais iespējamais skaidrojums tam, kas šeit notika,” atzina Amrita.
Iezvanījās tālrunis. Amrita atbildēja.
“Jā? Jā, jā, viņš ir šeit.”
Amrita pagriezās pret Sergeju.
“Tas ir tev,” teica Amrita.
Sergejs paņēma tālruni un ieraudzīja ekrānā Sūzanas Čengas seju. “Sveika, Sūzan!”
“Šī tiešām bija pēdējā reize, kad daru kaut ko pēc tava lūguma,” izgrūda Sūzana.
“Paga, paga! Par ko tu runā? Kas ir noticis?”
“Daudz netrūka, ka es tevis dēļ būtu nogalinājusi sevi.”
“Kā tā?”
“Nu, pirmkārt, tev bija taisnība. Viss tas nolāpītais ezers ir pazudis. Vienā dienā. Un tas nav devies ceļā pa ledāja virsmu, bet gan pazudis tajā iekšā. Lielā alā.”
Sūzana Čenga īsi izstāstīja, kas bija noticis.
“Neticami!” teica Sergejs. “Vai tagad pavisam noteikti saki taisnību?” “Fls gandrīz nomiru tāpēc, ka izpildīju tavu mazo uzdevumu, tu, mēslagabals.”
“Es atvainojos. Un tagad nomierinies. Es nekādi nevarēju zināt, ka…” “Jums taču ir visādas zemūdenes, vai jums nav arī kāds robotiņš ar kameru, kas spēj ienirt gandrīz kilometra dziļumā?”
“Principā ir, taču tas vēl ir prototips un velnišķīgi neuzticams.” “Es patiešām gribētu zināt, cik dziļi tie dobumi iesniedzas kontinentālajā ledājā.”
“Izklausās trakoti bīstami,” nedroši noteica Sergejs.
“Tieši tādēļ man ir vajadzīgs robots. Es pati tur vairs negribu doties. Paldies par kūkām.”
“Es gribēju teikt, ka robotu varam pazaudēt.”
“Jūs saņemsiet par to atlīdzību. Uztaisi to par vienu ierīces testu, par kuru mēs maksājam.”
“Kāpēc tu nelūdz palīdzību amerikāņiem? Viņiem ir labāk izstrādāti agregāti, kas dara to pašu.”
Sūzana nopūtās.
“Viņi par tiem plēš pilnu tirgus cenu. Mums nav nekādu iespēju maksāt tikpat daudz, cik spēj firmas, kas meklē naftu un dabasgāzi. Viņas majestāte valdība pašlaik ir, tā teikt, bez skanošā, ja tu gadījumā neesi pamanījis. Un arī Savienības situācija ar naudu nav daudz labāka.” Sergejs brīdi padomāja.
“Vai tu vari pateikt, cik jūs apmēram spētu maksāt? Man nav pilnvaru izlemt šo lietu pašam. Man tā ir jāiesniedz Igoram. Nezinu, ko viņš teiks, bet varu mēģināt.”
“Kā butu ar desmit taukšķiem dienā?”
“Eiro?”
“Eiro.”
“Domāju, ka ar to varētu pietikt. Parunāšu ar Igoru un došu ziņu. Un… Sūzan, man patiešām ir žēl, ka tu nokļuvi briesmās. Es patiešām nevarēju iedomāties, ka…”
“Eh, lai paliek!” teica Sūzana atmaigušā un nedaudz samulsušā balsī. “Pati vien nolēmu bāzt galvu ledājā. Ne jau tu mani lūdzi kaut ko tādu darīt.”
8
Kari Alanens un Džons Tevs sēdēja augsta drumlina virsotnē un vērās paugurainajā ainavā. Vējš, kas pieņēmās spēkā, raustīja apģērbu un matus. Tālu pie horizonta vīdēja tumši pelēki mākoņi, kuri rādījās nākam uz viņu pusi. Pēc pāris stundām sāks līt. Tomēr vīrieši vēl nebija gatavi doties prom.
“Es pirms kāda laika biju Bahamu salās,” sāka Kari. “Kāda žurnāla organizētajā loterijā vinnējām ceļojumu divām personām. Tur ir Eljūtera — garena, šaura koraļļu sala. Patiešām lieliska vieta. Gaišas koraļļu smiltis, palmas un viss kas tāds. Bet tur bija arī kas cits. Kaut kas, kas, manuprāt, bija visai dīvains. Prāvi akmens bluķi, lielākie tūkstošiem tonnu smagi. Kāda dabas parādība bija uzskalojusi tos desmitiem metru augstāk par pašreizējo jūras līmeni.”
Tevs, mādams ar galvu, skatījās Kari.
“Uzskalojusi? Vilnis, kurš spēj pacelt tādus milzeņus tik augstu, jau ir kārtīgs vilnis.”
“Pieticīgi teikts. Bet no kurienes tāds vilnis ir atnācis? Kad atgriezos mājās, sāku skaidrot, vai šī lieta ir pētīta. Un faktiski tā ir pētīta pat diezgan daudz.”
Tevs domīgi braucīja zodu.
“Atceros, kas esmu kaut ko lasījis,” viņš teica. “Vai tad lielākā daļa pētnieku nebija tādos ieskatos, ka tie Eljūteras akmeņi nokļuvuši tagadējā vietā tolaik, kad viens no Kanāriju salu vecākajiem vulkāniem iebruka jūrā? Kumbrevieja, šķiet, bija tā vārds. Palmas salā.”
Kari pamāja.
“Tiesa. Vai lielās līnijas tā. Ta ir viena teorija. Bet stāsts ar to nebeidzas.”
“Vai tu domā tos austrāliešu pētījumus?” jautāja Tevs.
“Tieši tos.”
2001. gadā Vulongongas universitātes pētnieki bija atklājuši Austrālijas piekrasti noskalojušo megacunami pēdas. Dažādās Austrālijas vietās atrada automašīnas izmēru akmeņus, kas bija pārnesti pāri simt metru augstām klintīm, kā arī mazākus iežus un biezus smilšu sanesumus pat trīsdesmit piecus kilometrus iekšzemē. Lielākie milzu viļņi Austrālijas krastiem bija uzbrukuši apmēram četrus tūkstošus gadus pirms Kristus un sešpadsmitajā gadsimtā neilgi pirms eiropiešu ierašanās. Abi viļņi bija noslaucījuši piekrastes teritorijas vismaz līdz simt trīsdesmit metru augstumam. Nedaudz mazāki cunami bija parādījušies apmēram ik pa piecsimt gadiem.
“Austrāliešu atrastos megacunami nevar izskaidrot ar jūrā krītošām vulkānu sienām,” teica Kari. “Austrālijas dienvidu pusē nav šādu vulkānu. Vismaz pietiekamā daudzumā ne.”
“Un kā ar asteroīdu triecieniem? Vai ar tādu komētas atlūzu, kas 1908. gadā nokrita Tunguskā?” Tevs ierosināja.
“Tas visiem ienāca prātā pirmais. Bet…”
“… tādi triecieni nevarēja notikt tik bieži,” ieinteresējies par tematu, turpināja Tevs.
“Kas tad paliek pāri?” jautāja Tevs, lai gan arī pats zināja atbildi.
“Austrālijas megacunami acīmredzot ir sekas klimata sasilšanai, kas sekoja ledus laikmetam,” teica Kari. “Daži no tiem noteikti radās, kad jūra bija sasilusi un izkususi daļa Antarktīdas kontinentālās nogāzes klatrātu iegulu.”
“Tātad līdzīgi kā Storega,” pamāja Tevs. “No liela zemūdens zemes nogruvuma rodas liels cunami. Ja nogruvums ir ļoti liels, Storegas lieluma klase… Es īsti vairs neuzdrošinos domāt par to. Kanāriju salas un Kumbrevieja noteikti paliek otrajā vietā.”
Tevs izvilka no mugursomas blašķi un iedzēra pāris malku ūdens.
“Klatrāti ir viena iespēja,” teica Kari. “Taču pastāv vēl viens variants. Tu droši vien zini, ko es domāju.”
Tevs pamāja.
“Domāju, ka zinu.”
“Ja ledus laikmeta beigās viss būs noticis tā, kā tu domā… Milzīgs ledus aizsprosts sabrūk, un ūdens zem kontinentālā ledāja sāk gāzties okeānā, un varens kontinentālā ledāja klucis piepeši nolemj ievelties jūrā. Vai tad tas nevarētu izraisīt milzu vilni?” vaicāja Kari.
“Protams, ka var,” teica Tevs. “1958. gadā Aļaskā no Fervezera kalnu grēdas deviņsimt metru augstumā pa nogāzi Litujbeja fjordā nogruva apmēram deviņdesmit miljoni tonnu ledus un akmeņu. Sekas bija sava veida minicunami, kurš ar ātrumu astoņsimt kilometru stundā ietriecās pretējā krastā un nogāza mežus līdz pat piecsimt četrdesmit metru horizontālei. Un tas bija visai niecīgs nogruvums — četrdesmit miljoni kubikmetru. Piemēram, četru tūkstošu kubikkilometru kontinentālā ledāja gabals būtu simttūkstoš reižu lielāks. Un tāds principā varētu sākt savu ceļu daudz lielākā augstumā nekā deviņsimt metros.”
“Vai tad četri tūkstoši kubikkilometru ledus var nākt lejā vienlaikus?” Kari brīnījās.
Tevs paraustīja plecus.
“Domāju, ka var. Protams, neviens to pilnīgi droši nezina, bet četri tūkstoši kubikkilometru, manuprāt, vēl neizklausās pēc pārāk liela daudzuma. Stīvens Openheimers reiz saskaitīja, ka I.orantīdes ledāja galvenā masa vienā piegājienā kopā ar ūdeni no Hudzona līča ir varējusi ieskaloties Atlantijas okeānā. Ja viņam ir taisnība, šis ledus kluncis pēc virsmas lieluma ir atbildis trešajai daļai Kanādas teritorijas un bijis pusotru kilometru biezs.”
“Tu joko!”
“Es domāju, ka Openheimers pārspīlē. Bet starp viņa manuskriptu un Litujbeju ir visai daudz vietas.”
“Vismaz tā nu gan pilnīgi noteikti ir taisnība.”
“Jūras līmeņa celšanās pēc ledus laikmeta nemaz nenoritēja vienmērīgā ātrumā,” teica Tevs. “Galvenokārt tas tiešām pacēlās relatīvi vienmērīgi, taču mēs esam atraduši trīs patiešām ātrus, gandrīz mirklīgus lēcienus. Straujākais no tiem ļoti īsā laikā pacēla jūras līmeni pāri par trīspadsmit metriem. Visi trīs palēcieni ļoti skaidri ir redzami ledāju skābekļa izotopu mērījumu attiecībās un mazāk skaidri — dažādos sanēšos. Es vairāk uzticētos ledājiem. Sanēšu pētīšana, maigi izsakoties, ir visai netīrs darbs.”
“Tātad, precīzi ņemot, cik ātri jūras līmenis toreiz pacēlās?” Kari ziņkārīgi jautāja.
“To ir grūti pateikt. Vismaz koraļļi netika līdzi. To noslāpšana liecina par strauju tempu. Arī daži citi apstākļi norāda uz to, ka šie palēcieni ģeoloģiskā izpratnē patiešām ir bijuši gandrīz mirklīgi. Tie būs notikuši tikai dažos desmitos, varbūt pat tikai dažos gados. Mēs nevaram izslēgt arī iespējamību, ka tas varētu būt noticis vēl ātrāk.”
“Vai kas tāds būtu iespējams?”
“Nu, tas prasītu milzīgas ledus masas piepešu iegrūšanu jūrā. Apmēram tādā veidā, kā liek priekšā Openheimers. Vai arī neskaitāmu mazāku kontinentālā ledāja gabalu atšķelšanos un iekrišanu jūrā ļoti īsā laika periodā. Tā varbūt ir ticamāka versija.”
“Tātad tāds Heinriha gadījums?” vaicāja Kari.
“Tieši tā,” apstiprināja Tevs.
Vācu okeānu pētnieks Hartmuts Heinrihs divdesmitā gadsimta astoņdesmitajos gados Atlantijas okeāna dibenā bija atradis neaptverami plašus, tūkstošiem kilometru platus grants laukus. Kāda dabas parādība bija aiztransportējusi uz Atlantijas okeāna vidu biljoniem tonnu akmeņu, grants un smilšu. Pēc Heinriha domām, aisbergi bija vienīgā vērā ņemamā iespēja.
“Heinriha atrastie depozīti ir milzīgi. Lai tos pārvietotu, ir bijuši nepieciešami miljoniem normālu izmēru aisbergu vai tūkstošiem neparasti lielu aisbergu,” skaidroja Tevs. “Visa armāda nepārprotami ir nolaista ūdenī ļoti īsā laika periodā. Un izskatās, ka visas flotiles no abiem poliem ir devušās ceļā gandrīz precīzi vienā laikā. Tas norāda uz to, ka tieši jūras līmeņa celšanās ir bijusi starta šāviens.”
Kari mēģināja iztēloties floti, kas sastāvēja no miljoniem gandrīz vienlaikus kustību sākošiem aisbergiem.
“Tāds daudzums aisbergu vien jau varētu ievērojami pacelt jūras līmeni. Piemēram, sešarpus vai astoņarpus metru,” teica Tevs. “Jūras līmenis paceltos ārkārtīgi strauji tajā mirklī, kad aisbergi izbirtu ūdenī. Tātad jau pirms tam, kad tie izkustu.”
Tevs atkal pameta skatu uz rietumpuses horizontu. Tumšie lietus mākoņi bija skaidri pavirzījušies tuvāk. Arī vējš sāka pieņemties spēkā. Debesīs virs viņiem jau bija savilkušies pelēki, pieaugošā vēja arvien niknāk dzītie mākoņu lēveri. Vientuļš peļu klijāns brāzmā centās noturēt līdzsvaru un griezīgi, stūrgalvīgi brēca.
“Mums labākais būtu atgriezties pie automašīnas,” teica Tevs. “Drīz sāks līt.”
9
Negaidīta vēja brāzma sašūpoja virs ledāja virpuļojošo helikopteru. Minizemūdene ROV-4, kas karājās gara kabeļa galā un izskatījās pēc pārēdušās torpēdas, bīstami sašūpojās pret ledus bezdibeņa raupjo sienu.
Vasilijs Čuikovs, kurš kopā ar Horstu Brandaucru un Pjēru Čemberlenu apakšā uz ledāja vēroja operāciju, teatrāli aizlika acīm priekšā rokas.
“Es uz to nevaru skatīties,” teica Vasilijs.
Bridi šķita, ka Vasilija rūpīgi sargātais, vērtīgais prototips sašķīdīs pret bezdibeņa sienu. Tad Sūzana Čenga, kas vadīja helikopteru, atkal to savaldīja un ROV-4 panāca atpakaļ vairāk uz bezdibeņa centru. Vinča sāka tīties, un minizemūdene pazuda skatienam ledājā.
“Vari atkal skatīties,” teica Pjērs.
“Vai tā joprojām ir vesela?” vaicāja Vasilijs.
“Viss noritēja labi,” apliecināja Horsts Brandauers.
“Kaut es varētu tam noticēt,” nopūtās Vasilijs. “Tas labi nebeigsies.”
Tomēr, neņemot vērā Vasilija Čuikova drūmos pareģojumus, ROV-4 bez lielām problēmām nolaidās uz bezdibeņa pamatnes. Vēja brāzmas sašūpoja helikopteru vēl dažas reizes, bet ledus bezdibenis zemāk jau bija daudz platāks, un ROV-4 nevienu brīdi vairs nepietuvojās tā sienām.
“Darīts,” pēc pusstundas Sūzanas Čengas balss paziņoja radiouztvērējā. “Zivs ir ūdenī. Vai lai laižu to vaļā?”
“Ļauj tik iet,” teica Vasilijs.
Sūzana Čenga atvienoja ROV-4, un vinča sāka ātri satīt kabeli. Helikopters nolaidās uz ledāja. Vasilijs Čuikovs, Horsts Brandauers un Pjērs Čemberlens steidzās pie tā.
“Vai kamera darbojas?” vaicāja Vasilijs.
“Kā sapnis,” atbildēja Sūzana.
Vasilijs pastiepās paskatīties, kas bija redzams videomonitorā. Tajā bija ieraugāms vienīgi ROV-4 spēcīgā prožektora izgaismotais ūdens.
“Pagriez to,” vēlēja Vasilijs. “Ja nu kādā citā virzienā būtu redzams ari kas cits.”
Sūzana ar vadības sviru pagrieza minizemūdeni. Tā apmetās apkārt, bet tās prožektora gaismas kūlī nebija redzams nekas cits kā tikai ūdens un šur tur mazi gāzes burbulīši, kas cēlās augšup. Robots nepārprotami atradās varen lielā, ledāja iekšpusē izkusušā ezerā. Nu, tas, protams, nav nekāds milzu pārsteigums, domāja Sūzana. Tieši to jau mēs gaidījām.
“Ko tālāk?” jautāja Horsts.
“Vadi robotu kaut vai virzienā uz krastu,” ierosināja Sūzana. “Tik taisni, cik iespējams.”
“Laba doma,” miermīlīgi noteica Horsts. “Mums laikam atkal būs nepieciešama tava palīdzība, Vasilij.”
Sūzana izkāpa no helikoptera, un Vasilijs ieņēma viņas vietu. Vasilijs ievadīja ROV-4 tālvadības ierīcē jaunas komandas un palaida aparātu Horsta un Sūzanas izvēlētajā virzienā. Ilgu laiku nenotika pilnīgi nekas. Gaismas kūlī joprojām bija redzams tikai ūdens.
“Šī būs pasaulē lielākā ala,” teica Vasilijs un no brīnumiem grozīja galvu.
“Un pasaulē stulbākais TV šovs,” žēlojās Horsts.
“Kā kaut kas tāds ir iespējams?” brīnījās Pjērs Čemberlens. “Kā kontinentālajā ledū ir varējusi izveidoties tik liela ala un neviens neko nav pamanījis? Kā tik milzīgas alas rašanās vispār ir iespējama?”
“Tajā nav nekā īpaši dīvaina,” teica Sūzana. “Ledāja atstarotājspēja smilšu putekļu, sodrēju un aļģu dēļ samazinās, un ledus kušana paātrinās. Uz ledāja virsmas izveidojas lielas izkusušo ledus ūdeņu peļķes un ezeri. Ūdens virsmas atstarotājspēja ir zem desmit procentiem —
desmit reizes mazāka nekā uz tīra sniega. Peļķes un ezeri kā sūkļi iesūc saules enerģiju. Ūdens sasilst un ledū izkausē iedobumus. Ledus ezerā pa ledāja virsmu no attālākām vietām pieplūst izkusušais ūdens, un tā virsma neplok. Lai gan iepriekš ieplūdušais ūdens pazūd dziļi ledājā — dobumos, kas kļūst arvien lielāki. Un tā uz priekšu.”
“Liela daļa no visa kontinentālā ledāja vasarās jau ir nosegta ar plānu sniega ūdeņu kārtiņu,” nopūtās Horsts. “Visi tie seklie izkusušo ūdeņu ezeri, šķiet, ir spējuši savākt varenu daudzumu saules starojuma. Mums būtu jāizdara precīzāki aprēķini.”
“Velti nožēlot,” teica Sūzana. “Kaut ko var apjēgt tikai tad, kad to apjēdz.”
Daudz vēlāk ROV-4 pārraidītajā attēlā beidzot parādījās arī ledus. Tas izskatījās čagans un porains. Ledus siena bija pilna ar dažādu izmēru alu melni pavērtajām mutēm tā, it kā siena būtu milzīgs, balti sasalis caurumainā siera ritulis.
“Cik ilgs laiks ir pagājis?” jautāja Horsts Brandauers.
“Stunda un divdesmit minūtes,” precizēja Sūzana.
“Cik liels īsti ir tā verķa ātrums?”
“Tas ir nopeldējis gandrīz vienpadsmit kilometrus,” teica Vasilijs. “Nopeldētais ceļš pa tiešo ir redzams tajā mērītājā.”
Pēc Horsta un Sūzanas lūguma Vasilijs ievadīja ROV-4 vienā no lielākajām alām, kas pamatos stiepās pa labi.
Viņi domāja, ka ala drīz beigsies, taču tā paplašinājās jaunā, milzīgā dobumā. ROV-4 prožektora gaismas kūlī atkal bija redzams vienīgi izkusis ūdens.
“Man sāk šķist, ka tas tik ātri nebeigsies,” nopūtās Horsts pēc divām stundām.
“Mums droši vien vajadzēs sadalīties divās maiņās,” atzina Sūzana.
“Es iešu uzcelt telti,” teica Horsts.
ROV-4 atkal atradās mazākā ledus alā. Ala neapšaubāmi bija pastāvējusi jau ilgu laiku. Ūdens iekšējās straumes bija nodeldējušas vai izkausējušas tās sienas apaļas un gludas. Tās pašas straumes bija vienīgais ticamais izskaidrojums arī dažādā lieluma alu lielajam skaitam.
Arvien, kad viņi domāja, ka neskaitāmo, savstarpēji savienoto un ūdens piepildīto alu tīkls vairs nevarētu stiepties daudz tālāk, parādījās jauni — brīžam mazi, brīžam gigantiski — dobumi. ROV-4 nenogurdināmi stundu pēc stundas pukšķināja uz priekšu. Lielākā daļa no aparāta satiktajām ledus alām bija ūdeņu nogludinātas, bet laiku pa laikam tas uzdūrās vietām, kuras ūdens varā bija nokļuvušas pavisam nesen. Uz to sienām bija asākas un raupjākas ledus šķautnes, kas izkūstot vēl nebija paspējušas noapaļoties.
Dažas alas bija kā bezgalīgas zemūdens katedrāles. Tas bija simtiem metru augstas, un pie to griestiem karājās vismaz piecpadsmit metrus garas un metru biezas lāstekas, kuras ūdens vēl nebija paspējis izkausēt. ROV-4 riņķojot un ložņājot pa šiem nebeidzamajiem, dīvainajiem, ačgārnajiem lāsteku mežiem, skats bija tik neparasts un atšķirīgs no visa pierastā, ka Vasilijam, Sūzanai, Horstam un Pjēram palaikam bija sev jāatgādina, ka tas, ko viņi redz, ir īstenība, nevis kāda ar datoru uztaisīta bērnu pasaka, mākslīgi radīta fantāzija, animācija, kurai nav nekā kopīga ar īstenību.
Sākumā viņiem bija grūti saprast, kā tās varenās, milzu lāsteku piepildītās alas bija varējušas rasties. Tad viņi apjēdza, ka īstenībā pastāvēja tikai viena iespēja. Izkusušais ledus ūdens kaut kad agrāk — varbūt jau pirms gadiem vai gadu desmitiem — bija izgrauzis viņu redzētās alas. Iekausējis tās kontinentālajā ledājā. Pēc tam kādā brīdī ūdens bija turpinājis savu ceļu — izkausējis eju, pa kuru ieplūdis kādā citā ledus alā, kas atradās vēl zemāk un kādu iemeslu dēļ bija palikusi tukša vai pa pusei tukša. Savukārt augstākā ala bija palikusi tukša un no lēnas ledus kušanas un atkārtotas sasalšanas radušos pilīšu sadarbības rezultātā pie griestiem bija izaugušas lielas lāstekas. Pēc tam visas alas atkal bija nokļuvušas ūdens varā, kad augstāk no ledāja bija ieplūduši jauni izkusušie ūdeņi. Tomēr tas bija noticis tik nesen, ka ūdens vēl nebija paspējis izkausēt lāstekas.
“Tu jau no šī materiāla vien Francijas televīzijai būsi dabūjis pavisam izcilu gabalu,” Sūzana teica Pjēram. “Varbūt pat labāku, nekā cerēji?”
“Vispirms paskatīsimies, cik tālu tiks robots,” atzina Pjērs.
Pēc desmit stundām Sūzanas Čengas un Pjēra Čemberlena maiņas laikā ROV-4 beidzot nonāca strupceļā. Tas bija relatīvi šaurā, tikai dažus desmitus metru platā alā. Tagad pretī kā priekšā, tā sānos bija tikai balts ledus.
“Izskatās, ka ar to ala beidzas,” atzina Pjērs.
“Ja vien kaut kur citur nav atzaru, kas sniedzas vēl dziļāk,” teica Sūzana Čenga. “Ledājs jau sāk kļūt kā viens liels mazgājamais sūklis. Tas ir tik pilns ar caurumiem, ka visa labirinta izpētīšana paņems gadus. Vai vēl ilgāk.”
Pjērs sameklēja karti.
“Mēs tātad atrodamies šeit, kur ir tas sarkanais krusts, vai ne?” Sūzana pamāja.
“Un ledus bezdibeņa izeja ir pie šī zilā krusta?”
“Tieši tā,” apstiprināja Sūzana.
“Cik lielu attālumu tad ROV-4 nopeldēja?” jautāja Pjērs. “Divsimt kilometru,” teica Sūzana.
“Ak debess… Ja tas ir pareizi, tad tas ir pavisam tuvu krastam. Tikai dažus desmitus kilometru no krasta.”
Sūzana pieliecās pie kartes.
“Apmēram… Lūk, šeit… zem ledus ir rinda zemu pauguru,” teica Sūzana. “Ja ledus izkusīs, tad tā kļūs par zemūdens pauguru rindu. Bet pagaidām virs tās vēl ir vismaz kilometrs ledus.”
“Vai tam šajā sakarā ir kāda nozīme?” gribēja zināt Pjērs. “Domāju, ka tā darbojas kā savdabīgs zemledus aizsprosts, kas aizkavē izkusušā ūdens ieplūšanu okeānā,” prātoja Sūzana. “Ūdens aiz tā aizsprosta droši vien jau ir krājies kādu laiciņu. Kādus gadus. Varbūt daudzus gadu desmitus. Domāju, ka aizsprosta izveidotā ūdenskrātuve zem kontinentālā ledāja mazpamazām ir augusi arvien lielāka. Tam visam, protams, ir gan labās, gan sliktās puses.” Čemberlens izbrīnījies skatījās Sūzanā.
“Labās un sliktās puses? Kas tad ir tās labās puses?”
“Viena labā puse ir tā, ka ledājā pazūdošais ūdens vairs nevar
plūst pa ledāja virsmu. Ja viss ūdens būtu sakrājies aiz ledus aizsprosta uz ledāja virsmas, tas kādā brīdī būtu varējis radīt plūdu vilni, kas pārvietotos ļoti ātri un pieaugošā ātrumā. Tas radītu tā saucamo ledāja vilni jeb ledāja cunami. Pietiekami liels ledāja cunami neapstātos krastā, bet gan turpinātu ceļu pāri okeānam. Sekas varētu būt visai bēdīgas.”
Pjērs Čemberlens dzirdami norija siekalas.
“Sapratu, ko tu domāji,” teica Pjērs. “Goodbye Piccadilly, farewell Leicester Square. Un daudz ko citu.”
“Otra labā puse ir tā, ka krasta virzienā novietojusies pauguru rinda vismaz pagaidām ir noenkurojusi kontinentālo ledāju uz vietas un aizkavējusi tā iegrūšanu jūrā, lai gan zem tā ir sakrājušies arvien lielāki daudzumi izkusušā ūdens,” skaidroja Sūzana.
“Saprotu. Un sliktās ziņas?” jautāja Pjērs.
Sūzana Čenga paraustīja plecus.
“Nezinu, kas notiks, kad zemledus ūdenskrātuves līmenis pacelsies par daudz,” atbildēja Sūzana.
ТЕЛЕГРАМКанал с обзорами, анонсами новинок и книжными подборками
Книжный Вестник
Бот для удобного поиска книг (если не нашлось на сайте)
Поиск книг
Свежие любовные романы в удобных форматах
Любовные романы
О психологии, саморазвитии и личностном росте
Саморазвитие
Детективы и триллеры, все новинки
Детективы
Фантастика и фэнтези, все новинки
Фантастика
Отборные классические книги
Классика
ВКОНТАКТЕБиблиотека с любовными романами, которая наверняка придётся по вкусу женской части аудитории
Любовные романы
Библиотека с фантастикой и фэнтези, а также смежных жанров
Фантастика
Самые популярные книги в формате фб2
Топ фб2
книги