Trīs vella kalpi

45. nodaļa LĒne ĀrstĒ Ērmani

Ērmanis gulēja pažobeles kambarīti aiz namiņa un vaidēja. No pagalma skanēja dziesmas nakts klusumā. Tur vēl visi sēdēja kopā, Jāņunakti negulēdami. Tikai Lēne viena atradās pie slimnieka. Sāpošo viduci aptinusi ar sildošiem apsējumiem, viņa sedza tam virsū visu, kas bija sadabūjams. Ērmanis svīda zem smagās segu un kažoku kaudzes, bet lāvās meičas rūpībai.

Lēnei no dabas bija laba sirds. Bez tam vēl viņa sajuta tā kā pienākumu pret Ērmani, kurš arī par viņu bija pašaiz­liedzīgi rūpējies — toreiz ar to sautēšanu pelavu maisā. Kaut gan tās nebija nekādas patīkamas atmiņas, bet Lēne šo gadījumu nevarēja neatcerēties, juzdama sirdī pateicību pret savu ārstētāju. No tās reizes viņa bija pilnīgi vesela un cēlās no pelavu cisām kā par jaunu piedzimusi, skaidrā galvā vairs neperinādama aplamās mīlestības iedomas pret Andri, kurš galu galā nemaz neizrādās visas tās jūsmošanas un slepeno, kā ari atklāto nopūtu vērts. Toreiz, gan no visas sirds sirdīdamās par Ermaņa ietiepīgo neatlaidību, viņa bija iemīlējusi vientiesīgā puiša labsirdību un goda prātu. Ērma­nis glabāja viņam uzticēto noslēpumu.

Tagad viņa sēdēja pie slimnieka gultas un eļļas spuldzes gaismā raudzījās Ērmaņa vīrišķīgajā, kaut sāpēs savilktā sejā, neviļus to salīdzinādama ar Andra meitenīgajiem vaibstiem, un atskārta, ka patiess daiļums nebūt nav meklējams tikai sārtos vaigos un sapņojošās zilās acīs. Ērmanis bija skaists savā nobriedušā vīrišķībā, varenā spēkā, drošsirdibā un sirds labumā. Ka viņa agrāk par to netika iedomājusies? Patiesi, ja viņai vajadzētu vīra, tā starp Andri un Ērmani katrā ziņā izraudzītos pēdējo.

Bet kurai pieaugušai meičai lai nerastos domas par vīru?

Daba necieš tukšuma. Tajos laikos gan ši atziņa vēl nebij uzaususi mācītu viru galvās, jo Toričeīlijs vēl bija zēna gados, bet Lēne bez kādām zinātnieku teorijām apzinājās šo dabas likumu un ļāva savā sirds tukšumā, kas radās pēc pārdomu bagātajām dienām, sautējoties pelavās, ieplūst Ermaņa tēlam. Jā, šis varenais puisis varētu būt labs vīrs, ja tikai atradinātos vēl no sava dzīves veida ēšanā un dzeršanā.

Ērmanis atkal sāka skaļāk vaidēt:

— Vai dieniņ, vai dieniņ, gals man būs klāt!

— Saņemies, saņemies, Ērmani!— Lēne viņu mieri­nāja.— Vai nu tik ļauni būs. Gan sāpes aprimsies.

— Vai! Liekas, ka kāds pa viduci jaucas ar bomi. Visas iekšas plēš skrandās.

— Bet kas par vainu tev varētu būt?

— Būs viss iekšās satrūcis un izjucis.

— Taču nekā smaga neesi cēlis, neesi staipijies pēdējās dienās. Man šķiet, par daudz būsi tā alus sadzēries.

— Nē jau. Dažu labu reizi esmu vēl vairāk lējis iekšā.

— Bet tavs alus rādās slikti norūdzis.

— Tas tiesa. Nedabūju lāgā noraudzēt.

— Nu, lūk. Tur vien tā vaina būs. Novārīšu tev labas zālītes, došu sadzerties kopā ar degvīnu, un tūlīt paliks labāk.

— Kādas zālītes tu domā?

— Suņuburkšķus, vērmeles, buldurjāņus.

— To zāļu mājās nebūs.

— Iešu salasīšu birzes malā.

— Nudien, Lēne, tu esi pārāk laba pret mani.

— Ko nu!— meiča atmeta ar roku un izgāja.

Ermanis palika viens vaidēdams un stenēdams. Patiesi

tās bija negantas sāpes. Dažu labu zobena cirtienu viņš bija dabūjis līdz pašam kaulam, bet tās sāpes likās kā labsajūta pret mokām, kas tagad žņaudza un plosīja viņa iekšas. Dažbrīd likās, ka vairs neizturēs. Kad Lēne sēdēja klāt, tad mazliet tā kā vieglāk jutās. Bet nu labā meiča meklēja zāles birzes malā. Ar uguni.

Bezgala garas vilkās nakts stundas. Vajadzēja jau nākt uz rīta pusi. Dziesmas pagalmā bija apklusušas. Jāņabērni būs likušies pie miera.

Tad Ijjrmanis sadzirdēja namiņā aiz sienas rīkošanos. Lēne jau vārīja zāles. Beidzot, gaismiņai svīstot, viņa atgriezās ar krūzīti.

— Dzer nu visu iekšā!— Viņa pacēla slimnieka galvu un pielika trauku tam pie lūpām.— Un ar Dieva palīgu sāpes rims.

Ērmanis izdzēra, bet, brītiņu pagulējis, sāka atkal vai­dēt. Tik ātri, protams, vislabākā medicīna nespēja iedarbo­ties.

— Viss būs labi,— Lēne mierināja.— Vienīgā vaina ir tā, ka tu negausīgi ēd un dzer.

— Bet ko lai dara? Tāda man daba.

— Ne daba, bet paradums.

— Paradums?

— Un slikts paradums, no kura tev jātiek vaļā.

— Bet kā to izdarīt?

— Tev jāprecas.

— Ari tu tā runā!

— Kas tad vēl?

— To pašu teica Rūta.

— Nu, lūk, tad es viena tā nedomāju. Patiesi, Ērmani, padomā par šo lietu!

— Par precēšanos nav ko domāt.

— Kāpēc?

— Redzi, ja es apprecētos, tad sieva kārtīgi gatavos maltītes un ik dienas būšu vienādi paēdis. Bet ēdiens īsti iet pie sirds tikai tad, kad dažas dienas vai kādu nedēļu esi krietni izbadojies. Tad tā īsti var izjust ēšanas baudu.

— Nu tu atkal atgriezies pie sava nelāgā paraduma. Taču teicu, ka tev no tā jāatradinās.

— Tas būs grūt'. Man tāda dzīves kārtība patīk.

— Tad saproti jel, ka tur slēpjas viss ļaunums!

— Kur?

— Tavā patikā.

— To es nesaprotu. Ja kas patīk, tad, man šķiet, tas ir labs.

— Tātad tu domā, ka pārmērīga ēšana un dzeršana ir laba?

— Els nekā slikta neredzu.

— Tātad tavas mokas patlaban arī ir labas?

— Kā nu tā var runāt! Vai, kā sāp! Arvien esmu daudz gavējis un atkal daudz ēdis un dzēris. Bet tā kā tagad man vēl nekad nav iznācis.

— Kad vadzis pilns, tas lūst. Tagad beidzot būsi savu vēderu sagandējis un, ja tikpat negausīgi turpināsi dzīvot, tad labu galu neņemsi. Tādēļ tev jāatmet sliktais pārēšanās paradums. Nāvei nav jāskrien pakaļ.

— Tev nopietni tā šķiet?

— Ļoti nopietni.

— Labi nav. Tagad es sajūtu. Vai!

— Tātad nolem! Apņemies!

— Labā apņemšanās nelīdzēs. Puiša cilvēkam dzīve nevar ritēt tik kārtīgi kā ģimenes tēvam.

— Ak, Ērmani, kā tu nesajēdz! Par ko tad es visu laiku runāju?

— Par ēšanu un dzeršanu, man šķiet.

— Par precēšanos es runāju. Tur ir visa pamats. Nu mēs krustām šķērsām esam izrunājušies un atkal atgriezušies pie sākuma.

— Kā? Man būtu jāprecas?

— Tev jāapņem sieva, kas ar mīlestību un stingrību par tevi rūpējas.

— Ar stingrību ari?

— Protams. Ja tev pašam pret sevi nepavisam stingrības nav.

— Liekas, nava gan. Vai, kā nu sāp!

— Tātad tev jāņem sieva.

— Nu labi. Ko ar tevi strīdēšos. Taisnība laikam būs tavā pusē.

Uz brīdi iestājās klusums, kā jau pēc beigtas cīņas, kad viena puse uzvarējusi. Tad Ērmaņa sāpju saviebtā sejā parādījās laimīgs smaids.

— Vai tev labāk?— Lēne līdzjūtīgi pieliecās, ievērojusi slimā sejā tā kā atvieglojumu.

— Nē. Arvien grūtāk,— Ērmanis, zobus sakodis, atbil­dēja, smaidam tomēr neizdziestot.— Es tev gribēju tikai teikt, ka neviena meita pie manis nenāks.

— Kāpēc?

— Manu slikto parašu dēj.

— Gan jau.

— Nē, nē! Kurš meitietis gribēs dzīvot ar vīru negaušu un dzērāju?

— Taču ņem reiz vērā, ka apprecētam tev tavu slikto parašu vairs nebūs. Tu ēdīsi kārtīgi sievas gatavotās maltī­tes un dzersi ar mēru.

Atkal Ermanis nevarēja sadomāt nekādu iebildumu. Taču pēc brītiņa pagudrojis vēl mēģināja:

— Tā gan. Bet, pirms es kādu meitu būšu bildinājis, viņa nezinās manas labās vēlēšanās. Nenāks.

— Tu tās pateiksi. Tad ies.

— Un man būs jāapsolās piegriezties kārtīgai dzīvei?

— Protams. Apsoli tagad man, ka apprecējies to darīsi!

Ermanis bija noguris no sarunas.

— Labi. Es tev to apsolu.

— Nu, lūk. Un tagad, mīļo Ermani, es labprāt ietu pie tevis.

— Ko-o?— Slimnieks iepleta acis.

— Ja tu mani ņem, tad te esmu. Es pazīstu tavu labo dabu un esmu pārliecināta, ka būšu tev krietna sieva.

— Tu gribi iziet pie manis?— Ermanis k]uva domīgs.

— Jā. Un apsolos, ka, ar mani dzīvojot un paklausot maniem padomiem, nekad mūžā vairs šādas sāpes tev nenāksies ciest.

Ērmanis atkal sāpīgi iestenējās:

— Vai! Vai! Nav vairs spēka ciest.

— Nabadziņš! Kā lai tev palīdzu?— Lēne ar drānas stūrīti noslaucīja lielās sviedru lāses, kas redzami spiedās no pieres ādas porām.— Vēl šoreiz izturi, pārciet! Un tad vairs šādas mokas tevi nepiemeklēs.

— Labi, Lēne,— Ērmanis nopūtās,— es esmu ar mieru.

— Apsoli!

— Se roka!— Slimnieks izvilka no segas apakšas mitro, sakarsušo roku un paspieda Lēnes pirkstus.

— Tad viss būs labi!— Lēnes acis priecīgi iemirdzējās. — Un tā tam arī bija būt. Tāds likteņa lēmums. Es, iedama zāles plūkt, pagriezos uz ezera krastu. Tur tavs un mans vaiņags, kopā sadzīti, līgoja vilnīšos. Es vēl tev novārīšu zāles. Tici man, tev drīz kļūs labāk. Bet jau pirms kāzām tev, mīļo Ermani, būs pamazām jāsāk pieradināties pie kārtī­gām maltītēm un sātības.

Uzsmaidījusi slimajam, viņa pamāja ar galvu un izgāja.

Viens palicis, Ērmanis vairāk sāka just griezīgas sāpes un mokas. Nu viņš vaidēja vienā vaidēšanā, mēģinādams negantās sāpes aizmirst ar pārdomām:

«Zelta meiča tā Lēne. Ko man bija darīt? Vajadzēja apsolīties ņemt viņu. Varbūt tomēr būs labāk nekā patla­ban …»

Pēc kāda laika Lēne atkal atgriezās ar otru zāļu novārī­jumu trauciņu. To izdzēris, Ērmanis drīz sāka justies mazliet labāk.

— Pamēģini iemigt!— Lēne viņu piesedza un palīdzēja sagriezties uz sāniem, pret sienu.— Šādos gadījumos arī miegs dažreiz ir ļoti labas zāles. Ja tu varētu cietā miegā nogulēt līdz pusdienai, tad patiesi celtos vesels no cisām .. . Tagad tevi atstāšu, jo šodien ir mana saimnieces diena.

Lēne izgāja. Ērmaņa sāpes kļuva arvien panesamākas, un pēc neilga laiciņa viņš jau dusēja dziļā miegā. Kad Lēne pirms azaida ienāca pažobeles kambarī, viņa atrada guļas vietu tukšu. Ērmanis, tikko pamodies, bija piecēlies un izgājis pagalmā. Viņš jutās vesels kā zirgs. Labi izstaipījies, viņš vingriem soļiem spēka un veselības apziņā izgāja pa vārtiem. Nogājis līdz ezeram, viņš pietupās, nomazgāja rokas un seju. Brīnišķīgs svaigums un spirgtums plūda pa visiem locekļiem. Tad viņš pamanīja netālu malā piedzītu vaiņagu pāri. No tiem, kurus nakti te svieda līgavas un līgavaiņa zīlēšanai. Ērmanis piegāja tuvāk.

— Lēnei taisnība gan,— viņš teica.— Viņas un mans vaiņags ūdens kopā sanesti. Hm .. . Lāga meiča. Un es, nabags, savās mokās solīju visu, ko no manis prasīja .. . Bet, lai nu ko, tikai ne precēties! Gribu savu mūžu godīgi vecpuisi nodzīvot!