Trīs vella kalpi

47. nodaļa IZSKAIDROŠANĀS

Jājot Pēteris Andrim īsos vārdos bija pastāstījis visu no Annas dzirdēto un šī jājiena nolūku: atsvabināt no rāts­nama pagraba maģistri Dānieļu Rēbusu. Pie pārceltuves viņš vēlreiz pamatīgi pārdomāja uzņemto soli.

— Tā lieta nebūs tik vienkārša,— viņš teica.— Rāts­namā mēs nevaram ielauzties.

— Kāpēp?— Andris jautāja, cīņas gaidās iededzies.

— Tas būtu varas darbs, par ko mūs pašus var nodot tiesai.

— Bet kā citādi varam atsvabināt nabaga veco dakteri?

— Jāsim uz pili. Aprunāsimies ar komandantu. Viņš pret mums ir labs un varbūt dos padomu.

Pienāca plosts. Pēteris ar Andri uzveda zirgus. Pārcēlās. Gar krastu viņi jāja uz pili. Komandants, atkal labvēlīgi smaidīdams, pieņēma puišus.

— Tātad viss ir kārtībā?

— Kā tu domā, kaptein?— Pēteris nesaprata, ko koman­dants ar to domā.

— Jūs neļāvāt Rātei iejaukties savu dzirnavu iekšējās lietās, vai ne?

— Mēs izrāvām no fogta rokām nabaga meiču.

— To es gribēju teikt.

— Bet kā tu to zini, kaptein?

— Visa pilsēta to zin. Traku traci jūs esat sacēluši. Fogts jau bija pie gubernatora ar sūdzību.

— Un gubernators?

— Noraidīja viņu pie jums.

Andris iesmējās, bet aprāvās.

— De la Gardijs domā,— komandants turpināja smaidī­dams,— ka viņa pienākums nav iejaukties karaspēka daļu iekšējos sīkumos, tā sakot, ģimenes lietās. Gan nodaļas priekšnieks ziņošot viņam, ja to apdraudēšot kāda ragana.

— Sl meiča nav ragana!— Pēteris piesarka.

— Tā ari gubernatoram liekas. Tādēļ viņš fogtam ieteica aiziet pie tevis un dzirdēt tavas domas. Pagaidām Rāte ārkārtēji svarīgā sēdē apspriežas — laikam gan par spēcī­giem līdzekļiem, kā apgaismot tavu tumšo prātu un tev pierādīt, ka meita, kas no vecā zinātnieka Daniela Rēbusa prasa mīlestības dzērienu, nevar būt nekas cits kā īsta ragana.

Pie pēdējiem komandanta vārdiem pār Pētera vaigiem atkal pārlaidās viegls sārtuma vilnis. Viņš tā īsti nesaprata kapteiņa dzēlību, kaut gan nojauta, ka tas tikai labu domā tā par viņu, kā par Annu. Tak ieminēšanās par mīlestības dzērienu atkal viņu uztrauca. Kādam nolūkam Anna to būtu prasījusi no maģistra? Bet patlaban nebij laiks pārdo­mām par šādām lietām.

— Kaptein!— Pēteris nostājās kareiviskā pozā.— Mums pie tevis ļoti svarīgs lūgums.

— Attiecībā uz maģistri Dānieļu Rēbusu?

Abi puiši izbrīnējušies iepleta acis.

— Kā tu to zini?

— Es domāju, ka jūs šo krietno viru ari gribētu glābt no tumšo, asinskāro Rātes raganu un burvju tiesnešu nagiem. Jo jūsu labā jeb, pareizāk sakot, Zviedrijas spožo uzvaru labā šis vecais zinātnieks jūs apgādājis ar cīņas palīglīdzek­ļiem un dziedinošām zālēm ievainojumiem.

— Tā ir, kaptein!— Pēteris iesaucās.— Un ari to tu zini?

— Es visu to uzminēju no Rātes apsūdzību rakstā pieminētām vella burvībām. Ak, šī augsto kungu nejēdzība!

— Un tu atsvabināsi maģistri no Rātes cietuma?

— Tas diemžēl nestāv ne manā, ne gubernatora varā. Mums nav tiesības iejaukties Rātes tiesā par Rīgas pilso­ņiem. Cita lieta, ja šis Rēbuss būtu muižnieks. Tad viņu tiesātu, tas ir, atsvabinātu no tiesas karaliskais burg- grāfs.

— Bet ja lūgtu karali?

— Arī karalim nav tiesības iejaukties pilsētas jurisdik­cijā.

— Taču kaut kas ir jādara!— Pēteris nelaimīgs saņēma rokas un, padoma meklēdams, raudzījās komandantā, par kura labvēlību un līdzjūtību nu bijā pārliecinājies.

Komandants nevarīgi paraustija plecus.

— Ne es, ne gubernators nekā nespējam.

— Bet kas tad?

— Jums pašiem būs jāpalīdzas.

— Kā? Mums? Kaptein, tu domā, ka mums būtu jāielau- žas rātsnamā?

— Varas darbus es neieteiktu.

— Kā citādi mums atsvabināt gūstekni?

Komandants pasmaidīja.

— Ar laipnību un pieklājību.

Abi puiši saskatījās un nekā nesaprata. Viņiem gandrīz likās, ka kapteinis smejas par viņu dedzību.

— Rāte ar labu neizdos tiesājamo,— Pēteris nošļucis iebilda.

— Izdos .. . Ejiet un pamēģiniet!

Kapteinis pamāja, atlaizdams puišus. Pēteris ar Andri mīņājās uz vietas un gribēja lūgt nopietnu padomu, bet uz jaunu — noteiktu un stingru mājienu pavisam neapmieri­nāti un nelaimīgi apgriezās un lēniem soļiem gāja uz rakstu istabas durvīm. Komandants, pametis īsu skatu kara skrīve­rim, kurš gan likās nogrimis kāda raksta izgatavošanā, bet ar uzmanību noklausījās sarunu, sekoja puišiem.

Aiz durvīm viņš tos atturēja. Pienāca klāt un klusi kaut ko teica abiem ausī. Pētera un Andra sejas uzreiz noskaidro­jās.

— Kaptein!— Pēteris līksmi iesaucās.— Tas ir brīnum­jauks padoms …

— Bet ko teiks gubernators?— iedomājās Andris.

— Man šķiet — nekā. Grāfam de la Gardijam ļoti nepa- tīk iejaukties cilvēku personīgās darīšanās. Un, ja arī viņa ļaudis slēdz ar Rīgas Rāti -kādu savstarpēju darījumu, līgumu vai norunu, viņš nekad tādās būšanās neiejauksies iekšā. Pietiek viņam darba, savas paša lietas kārtojot.

Mierīgi, kā apskaidroti, tikai acīs vellišķai dzirkstītei iedzirkstoties, abi draugi kāpa zirgos un lēnos solos iejāja pilsētā.

Ielās tuvāk rātsnamam bija diezgan daudz ļaužu. Ziņa par dzirnavu sargu pretošanos fogtam un raganas atsvabi­nāšanu gāja no mutes mutē, un tā krietnie amatnieki un ari tirgoņi atstāja savas darbnīcas un bodes, lai uz stūriem apspriestos par dienas notikumiem, par kuriem patlaban augstā Rāte steidzīgi sasauktā sēdē iztirzāja savus uzska­tus un atziņas.

Daudzinātos vella kalpus pēc Rīgas varoņdienām poļu laikos un tāpat pēc drošsirdīgās dzirnavu aizstāvēšanas jau pazina gandrīz vai visa pilsēta; un, ja gadījās kādi nepazi­nēji, tad katrs pazinējs uzskatīja par savu pienākumu tos iepazīstināt, klusi pačukstēdams, ar galvu pametis, acīm pamirkšķinājis uz karakalpu pusi, kad tiem gadījās būt pilsētā. Tāpat tagad. No mutes mutē gāja ziņa līdz pašam rātsnamam:

— Divi vella kalpi jāj!

Laukumā pūlis bailīgi pašķirās, dodams ceļu jātniekiem, kuri iegriezās ap stūri un piejāja pie paša rātsnama lieveņa. Apstājās.

Ziņkārīgie pilsoņi atkal virzījās tuvāk, cenzdamies no jātnieku acīm nolasīt, kas tiem padomā, ko viņi gaida. Kaut kāda iemesla dēļ taču tie še ieradušies un apstājušies pie paša rātsnama durvīm, kad iekšā nopietnas lietas pārrunāja­mas. Un taisni par viņiem, taisnību sakot, gan tikai par vienu no abiem — par to, kurš izrāvis no fogta rokām raganu … Bet veltīgi izrādījās visi pētošie skatieni: puišu mierīgās, gandrīz pat jautrās sejas nekā neizteica.

Pagāja labs brīdis. Pūļa nepacietība un ziņkāre auga:

— Ko gan Rāte nezin nolems? Ko gan šie abi te gaida? Vai varbūt spriedumu par saviem varas darbiem pret augsto valdīšanu?

Puiši mierīgi, klusi un pacietīgi sēdēja savos zirgos.

Rātsnama durvīs parādījās Rātes sulainis. Arī tas pār­steigts iepleta acis, ieraudzījis lieveņa priekšā abus jātnie­kus.

— Klau, draugs!— Pēteris pameta sulainim ar galvu.

Tas nokāpa dažas kāpes zemāk, tuvāk puišiem, un

ziņkārīgs dzirdēt, kas šiem te meklējams, pielieca ausi.

— Ko teiksi?

— Saki — vai Rātes sēde drīz beigsies?

— Drīz. Kungi jau taisās celties no galda.

— Par ko viņi spriež?

— Par tavu uzbrukumu fogtam, pārdrošniek.

— Par maģistri Dānieļu Rēbusu netika runāts?

— Par to ari. Tā ka raganu tu izrāvi no tiesas rokām, tad viņas sabiedroto vella dakteri tiesās vienu pašu. Varbūt jau parit viņu cels sārtā.

— Lūk, kā! Raganu tiesneši ir naski kungi.

— Ko gaidīt! Dzīvs burvis ir bīstams visai pilsētai.

Rātsnama iekšējās kāpnēs atskanēja soļi un skarbas balsis. Sulainis ieklausījies atstāja puišus, steidzās augšā uz lieveni un atvēra durvis.

Pa tam nāca laukā rātskungi, uztraukti, neapmierināti. Viņu nopietnie skati, ieraugot abus jātniekus, kļuva nikni un naidīgi.

Andris ar Pēteri kungus sveicināja: gan kareiviski, taču reizē goddevīgi un pazemīgi. Un tomēr viņu sejās grūt' bija noslēpt tādu kā pašapziņu, pārākuma sajūtu.

Rātskungiem acīmredzot Joti gribējās zināt, ko puiši te meklē, bet, ziņkāri apslēpdami, viņi stāvēja un klusēja. Klusēja arī Pēteris ar Andri. Pamazām uz lieveņa bija iznākuši visi sēdes dalībnieki. Neviens negāja projām un pievērsa satrauktu uzmanību pārdrošniekiem, par kuriem nule bija spriests un kuri tagad paši te ieradušies nezin kādā nolūkā. Ar katru mirkli baigais, neērtais klusums kļuva nospiedošāks. Visu kungu smadzenes nodarbināja domas:

«Ko tie vella kalpi te grib? Kādēļ viņi nekā nesaka? Vai varbūt ieradušies atvainoties par savu bezkaunīgo pārdro­šību un vēlas atbrīvoto raganu nodot atpakaļ tiesas rokās? Ko viņi klusē?»

Beidzot Pēteris, ieraudzījis durvīs parādāmies pēdējos rātsnamā uzkavējušos sēdes dalībniekus — raganu tiesne­šus Jirgenu Heku un Hansi Horstu, saslējās taisnāk seglos. Viņa acīs iemirdzējās tikko manāma dzirkstīte. Viņš pār­laida skatu pār rātskungu grupu, vērodams starp auksta­jām, lepnajām un naidīgajām sejām kādu, ar kuru varbūt varētu uzsākt sarunu.

Tur bija viņam diezgan labi pazīstamie pilsētas aizstāvē­šanas vadītāji aplenkšanas laikā — Hintelmans, Rigemans un Rams, drīz pēc Rīgas ieņemšanas ticis birģermeistara godā, vēl otrs birģermeistars — agrākais sindiks Ulrihs, vecākais birģermeistars Eks, kvartimeistari Vellings, Srē- ders, Cimmermans, abi raganu tiesneši Heks un Horsts; arī fogts Johans Benkendorfs, kurš ar savu naidā degošo skatu likās gribam iznīcināt abus puišus, un citi, mazāk pazīstami.

Vismazāk naida Pēteris vēroja Toma Rama vaibstos. Tas, savā laikā izcietis vislielākās nepatikšanas un sarūgtināju­mus no neieredzētajiem vella kalpiem, vairs tik ļoti neņēma pie sirds nupat notikušo traci, un viņa lūpu kaktiņos pat varēja nojaust kaut ko smaidam līdzīgu. Tādēļ Pēteris, uz viņu acis vērsdams, iesāka:

— Augsti godātie kungi! Cienījamie Rīgas valdnieki! Man pie jums būtu pazemīgs lūgums ļoti svarīgā lietā.

Pazemīgā un goddevīgā toņa pārsteigti, rātskungi saska­tījās, bet nekā neteica. Iestājās īss klusuma bridis. Tad Rams, mazāk sabozies kā citi kungi, teica:

— Runā!

Pēteris, atņēmis elpu, turpināja:

— Augstie kungi! Cik man zināms, tad jūs patlaban spriedāt par maģistra Daniela Rēbusa tiesāšanu.

— Mēs spriedām ari par tevi!— fogts nenocietās dusmu sarkans.

— Par to es neuzdrošinos nekā jautāt augstai, cienījamai Rātei,— Pēteris atbildēja kā savas vainas apziņas pārlieci­nāts grēcinieks, noliekdams galvu.— Un, kad jūs, augstie kungi, atradīsiet gadījumu man izteikt stingru norājienu, es pazemīgi uzklausīšu jūsu pārmetumus.

— Pārmetumus!— Fogts, aizrīdamies dusmās, nedabigi iesmējās.— Te būtu par maz.

Pēteris viņu strauji pārtrauca, balsi paceldams:

— Bet patlaban man pazemīgs lūgums maģistra Daniela Rēbusa lietā: atlaist viņu brīvībā.

— Viņš ir apvainots burvībās,— Rams iebilda.

— Tas ir nepamatots apvainojums.

— Viņš pats atzinās!— Abi raganu tiesneši panācās uz priekšu pie lieveņa margām, lepni un bargi urbdamies skatieniem Pētera mierīgajā sejā.

— Augstie kungi,— Pēteris pasmaidīja,— jūsu bardzī­bas priekšā to darītu katrs cits visnevainīgākais cilvēks. Bez šaubām, jūs veco nabaga vīru būsat galīgi apmulsinājuši uz moku sola. Es jums dodu savu kareivja vārdu, ka Danielam Rēbusam nav nekādu sakaru ar ļauniem gariem un burvī­bām. Kā augsti mācīts zinātņu dakteris viņš iedziļinājies dabas noslēpumos, ir izgudrojis daudz brīnišķas lietas, kas izrādījušās noderīgas karā pret ienaidnieku. Ar šo lietu palīdzību mēs spējām noturēt Māras dzirnavas pret ienaid­nieku pārspēku, un tikai tādēļ Rīga vairs nav apdraudēta no Pārdaugavas puses; jūs varat turpināt malt miltus savai maizei, un viņa majestāte Zviedrijas karalis ir panācis pamiera noslēgšanu. Augstie kungi! Tādi ir Rēbusa nopelni, un tādēļ es lūdzu atlaist veco vīru mierā.

Nevērīgi klausījušies karakalpa vārdos, rātskungi kā garlaikoti saskatījās, zobgalīgi sasmaidījās un taisījās iet savu ceļu.

— Augstie kungi!— Pēteris pacēla balsi skaļi un drau­doši.— Maģistrs Rēbuss ir nevainīgs. Meli ir visi nejaukie apvainojumi. Nekrietna ir muļķīgas atzīšanās izspiešana uz moku sola. Es prasu viņa atbrīvošanu! To nopelnu vārdā, ko viņš parādījis kā Rīgai, tā Zviedrijas karalim.

— Nelga!— nošņāca fogts, kāpdams lejā no lieveņa, citu pavadīts.— To Rāte nekad nedarīs!

— To viņa darīs!— Pēteris iesaucās cīņas drosmē.

Pametis Andrim skatu, viņš vienā zirga lēcienā bija pie

paša lieveņa, sakampa fogtu aiz apkakles un ar spēcīgu rokas kustību uzcēla to pie sevis zirgā. Andris to pašu izdarīja ar vienu no raganu tiesnešiem. Rātskungi pārstei­gumā un uztraukumā atlēca atpakaļ, viens otru gar zemi pagāzdami, paši paklupdami uz lieveņa kāpēm.

Pēteris sauca barā:

— Kaut kā mums jāvienojas, augstie kungi! Tad palik­sim pie savstarpējas norunas: kad Rāte izdos dzirnavām maģistri Rēbusu, tad tā dabūs atpakaļ savus abus ķīlniekus. Man šķiet, vērtības ir vienādas: zinātņu virs atsver divus tiesnešus. Bet ņemiet vērā: ja krietnajam vecajam vīram tiks darīts pāri, tad par to atbildēs jūsu ķīlnieki. Man neatlika nekas cits kā šis savstarpējais darījums. Ne guber­nators, ne pats karalis nedrīkst iejaukties Rīgas tiesāšanā. Mums, dzirnavu sargiem, pašiem jāglābj savs draugs un sabiedrotais, kurš nestāv karaļa dienastā. Tātad — mēs dzirnavās gaidīsim maģistri Rēbusu! Bet ņemiet vērā: ja tomēr jūs kursat Rēbusam sārtu karātavu kalnā pie Raunas vārtiem, tad tanī pat laikā viņpus Daugavai pret Rīgas krastu iedegsies otrs sārts fogtam un raganu tiesnesim. To neaizmirstiet.

Pēteris un Andris pagrieza un laida zirgus lēkšos pāri Rātslaukumam, kur pūlis muka uz visām pusēm. Gūstekņi viņiem priekšā atjēgušies sāka raustīties un mētāties, bet puišu spēcīgās rokas tos turēja cieši un droši.

Kamēr pārsteigtie rātskungi ap lieveni attapās, neuzvei­camie jau izauļoja caur Sāļu vārtiem Daugavas krastā un uzjāja uz plosta. Tas cēlās pāri ar dzirnavnieku ķīlā ņemtajiem augstajiem kungiem.

Augstā Rāte bija pietiekoši. nopietni apsvērusi savu stāvokli. Otrās dienas priekšpusdienā Kate, atgriezdamās no mežmalas, kur pie neuzveicamo kapu kopiņas pieminēja savu nelaiķa tēvu, pamanīja uz ceļa no Rīgas puses tuvoja­mies braucējus. Vērigāk ieskatījusies, viņa teciņus devās uz dzirnavām.

— Vecais maģistrs brauc!

Pagalmā salasījās dzirnavu ļaudis un pa vārtiem redzēja braucam lielu, mantām piekrautu ori un aiz tās kungu karieti, rātskalpu pavadītas. Drīz pajūgi iebrauca dzirnavās. Uz lielā mantu vezuma gulēja vecais zinātnieks, segā ietinies, bāls un savārdzis. Kungu kariete bija paņemta līdz rātskungiem ķīlniekiem.

Rātskalpi palīdzēja nokāpt vecajam vīram, kurš, uz zemes ticis, atviegloti nopūtās un, laimīgi smaidīdams, pateicības asarām acīs sniedza rokas pretim saviem glābē­jiem. Vēl lāgā neatpūtušamies no moku sola viņam nācās grūt' paiet, un Pēteris ar Andri to paņēma zem rokām un noveda līdz solam.

Kāds rātskalps, Ermaņa paziņa, īsos vārdos tam pačuk­stēja, kas Rīgā noticis pēc fogta un raganu tiesneša aizveša­nas:

— Rāte tūlīt atgriezusies uz otru sēdi. Tā bijusi tik trokšņaina, ka viss Rātslaukums skanējis no uztrauktām balsīm, uz kuru nedzirdētais notikums sapulcinājis vai visu pilsētu. Cik gadījies dzirdēt par apspriedes gaitu, tad daļa kungu pastāvējuši uz nekavējošu maģistra nodošanu sār­tam, nepiegriežot nekādu vērību Pētera draudiem, un pēc tam nolēmuši no gubernatora pieprasīt savu aizvesto lo­cekļu atbrīvošanu. Citi turpretī ņēmuši nopietni neuzvei­camo vārdus un centušies pat attaisnot Pētera pārdrošību, jo īstenībā vecajam dakterim nevarot pierādīt sakarus ar Nelabo. Pēc inkvizīcijas protokola viņš gan atzinies dīvai­nās lietās, bet noliedzis, ka būtu burvis. Sie saprātīgie rāts­kungi pārliecībā, ka Pēteris savus draudus izpildīs, visu vainu par fogta un raganu tiesneša nāvi, kas noteikti sekošot maģistra sadedzināšanai, uzvēla uz vieglprātīgo amata biedru galvām. Ilgi abas puses strīdējās, tikai pama­zām negantais tracis un uztraukums norima un pārrunas ievirzījās mierīgākā gaitā. Pie galīga lēmuma Rāte nākusi tikai pēc pusnakts. Šorīt agri tad visas burvju daktera mantas sakrautas orē, lai ne mazākais nieks no tām nepa­liktu pilsētas mūros, pats maģistrs izvests no rātsnama pagraba un arī uzcelts vezumā … Patlaban Rāte atkal lasoties uz sēdi sagaidīt savu ķīlnieku atgriešanos Rātes karietē.

Dzirnavu ļaudis izkrāva Rēbusa mantas un gāja uz stalli atbrīvot rātskungus, kuri sasieti te gulēja salmos. Vakar atvesti viņi plosījās kā neprātīgi, neklausīdamies savu sargu pierunā un mierinājumos, un nekā citādi ar viņiem nebij spējams galā tikt. Nu, pa nakti nomierinājušies un lietišķi pārdomājuši savu stāvokli, abi bija pavisam rāmi un, atsvabināti no saitēm, mierīgi gāja uz savu karieti, ne acu nepaceldami uz neuzveicamiem, kuri pieklājīgi atsveicinā­jās no augstajiem gūstekņiem.

Kariete aizlaida lielā ātrumā uz Daugavas pusi. Tai sekoja izkrautā ore. Rātes un dzirnavu attiecības bija nokārtotas mierīgā ceļā. Vislielākais apmierinājums tas bija Pēterim, kurš, lai cik grūt' un cik nejēdzīgi būtu stiept uz sārta rātskungus, to tomēr būtu darījis, ja Rāte izdarītu savu ietiepīgo neprātību, paļaudamās uz Pētera mīkstsir­dību. Viņš bija apsvēris visu briesmīgo atbildību, kas tādā gadījumā viņam būtu jāuzņemas uz sevi, un atskārta, ka viņu nespēs glābt ne gubernators, rie kāds cits un tam nāksies bēgt no Rīgas. Bet vienalga …

Puiši apspriedās, ka Rēbusam būtu vislabāk apmesties dzirnavu augšstāva kambarī, kur agrāk mājoja nelaiķis Millers. Tur viņš jutīsies mazāk traucēts.

Anna, cieši pārliecināta, ka Pēteris būs pratis iedvest Rātei cienību pret sevi, jau klusībā bija uzposusi augšstāva kambari un sagatavojusi mīkstas cisas jaunajam iemītnie­kam. Kad ļaudis bija tur sanesuši maģistra kolbas, retortes, zāļu traukus un citu, Pēteris ar Andri uzveda augšā novārdzināto vīru, un Anna palika apkopt vājinieku. Pēc azaida Anna nonāca zemē un uzmeklēja Pēteri.

— Vecais maģistrs ir mazliet atspirdzis un vēlas ar tevi parunāt.

Pēteris uzkāpa un iegāja augšstāva kambarī. Te Anna bija visu iekārtojusi, cik labi nu prata, tā ka istaba gandrīz atgādināja Rēbusa darbnīcu Rīgas lielajā namā. Trūka tikai kamīna. Maģistrs sēdēja krēslā pie galda un stiepa pretim rokas savam glābējam, kurš tās saņēma un silti paspieda. Viņš piesēdās.

— Mana sirds ir pilna pateicības, krietnais vīrs,— Rē­buss teica mitrām acīm.— Tava vīrišķība un varonība mani dziļi aizkustina un liek man pašam sarkt par savu vājumu un gļēvumu.

— Kam, kungs, tu sevi tā nopel?— Pēteris, juzdamies neveikli sirmgalvja sirsnigā pateicībā un uzslavā klausoties, teica noraidoši.

— Ak, es esmu gļēvs!— vecais nopūtās.— Es, gribēdams kaut ko darīt Rīgas grūtajās dienās, neuzdrošinājos ar saviem mazajiem pakalpojumiem griezties tieši pie tevis un taviem biedriem, lai nesaceltu pret sevi Rātes aizdomas, un to darīju ar jaunavas Annas Angers starpniecību, tā na­baga meičai uzgriezdams raganu tiesnešu uzmanību. Pļāpī­gās kaimiņienes bija novērojušas, ka meiča šad tad mani apciemo, un, kad pagājušo nedēļu man kādas gāzes izmēģi­nājumā pārsprāga retorte un dūmi plūda laukā pa logiem, tad tās nesa tenkas pa pilsētu, ka es esot daiļo sarkanmati sadedzinājis. Rātes tiesa sagrāba mani un iemeta Rātes cietumā. Tur, uz moku sola staipīts, es vaļsirdīgi pastāstīju, ka esmu devis jaunavai Annai biszāles priekš jums, ka jaunā meiča dzīvo še, dzirnavās, un ir dzīva. Ak, mans pienākums būtu izturēt mocības un neatdarīt muti, bet — esmu pārāk vājš un gļēvs. Tad raganu tiesneši mani apvainoja burvībās un, kā dzirdēju, likuši satvert arī Annu, lai no tās tāpat uz moku sola izspiestu atzīšanos sakaros ar Jauniem gariem un notiesātu reizē ar mani.

— Nemoki sevi šādiem pārmetumiem, kungs,— Pēteris līdzjūtīgi mierināja nelaimīgo maģistri.— Viss ir labi iznā­cis. Annu viņi nedabūja savos nagos, un tu esi atkal brīvs.

— Bet uz Rīgu es vairs negribētu atgriezties,— pēc brītiņa Rēbuss teica.— Un tur mani arī vairs neuzņems.

— Tu vari dzīvot še, dzirnavās.. . Protams, kamēr mēs paši vēl te būsim.

— Tu domā ar saviem ļaudīm atgriezties pilī?

— Nē. Mani prāti velk uz Kurzemi.

— Tad arī es došos uz to pusi. Varbūt būšu noderīgs Kurzemes hercogam. Un, ja ne, tad ceļošu tālāk uz savu dzimteni — tur nomirt.

— Tu esi no Vācijas?

— No Trieras kūrfirsta zemes.

Sarunas apklusa. Vecais dabas pētnieks raudzījās kara­kalpā. Viņa skats pētīja arī cilvēku.

— Tātad tu gribi doties uz Kurzemi?— pēc brītiņa viņš lēni teica.

— Jā,— ne visai līksmi skanēja Pētera atbilde, domīgi raugoties logā.

— Kopā ar līgavu?

Pētera galva asi pagriezās pret Rēbusu un noliecās mazliet uz leju.

— Man līgavas nav.

— Vai tad neesat vēl izskaidrojušies?— Maģistra grum­bainos lūpu kaktiņos parādījās smaids.

— Par ko tu domā?— Pētera asinis saviļņojās.

— Par Angera Annu. Viņa tak tevi mīl. Vai neesi vēl to pamanījis?

Tumši sārts Pēteris pielēca kājās.

— Patiesi!— nevaldāmas gaviles ieskanējās viņa izsau­cienā. Viņš satvēra veco pie pleciem.— Patiesi? Saki — kā tu to zini?

Rēbuss novilka puisi atkal uz sēdekli.

— Es to redzu no tevis un no viņas,— viņš teica mie­rīgi.— Anna gribēja tevi iegūt ar mīlestības dzērienu, ticē­dama šādas dziras brīnumspēkam. Es atkal, paļaudamies, ka jaunas, karstas sirdis pašas atradīs viena otru, ielaidos ar viņas vientiesīgo ticību un devu tai prasīto.

— Tu devi viņai mīlestības dzērienu?

— Krūku veca, laba vīna, kuru ieguvu savā ceļojumā uz Vāciju un kas gadus divdesmit nostāvēja pie manis plauktā. Es to meičai iedevu, lai pasniedz tev, kad būsi cīņā noguris; tas spēkus atjaunos. Bet tev nodomātais malks, kā dzirdēju, nokļuvis citu rokās. Un, lūk, šī nevainīgā vīna krūka varētu kļūt liktenīga labai meičai, ja tu viņu nebūtu izrāvis no fogta rokām. Uz moku sola man par viņu paspruka neapdo­māts vārds, tiesneši ar aklu stulbumu to uztvēra kā vella dziru un, ja Anna nokļūtu viņu varā, tad izspiestu no nabadzītes atzīšanos, ka tas patiesi bijis vella dzēriens. Un kūpētu sārts.

Pēteris atkal strauji piecēlās.

— Tu saki, viņa mii mani?

— Jā, draugs.

— Man jātiek pie viņas!— Pēteris vairs neizturēja un apgriezies, kā spārnu nests, steidzās laukā lejā pa kāpnēm. Viņa gaita bija viegla kā putnam, viņa acīs staroja gaviles, viņa dzīslās likās ritam uguns. Pagalms bija tukšs. Tad viņš ieraudzīja Annu ar ūdens spaini rokā nākam no maltuves uz namiņu. Viņš steidzās tai pretim, un, pašam neapzinoties, viņa lūpas drebot izdvesa:

— Anna! Tu mīli mani?!

Meiča apstājās kā sastingusi un piesarkusi nolaida skatu.

— Anna!— Pēteris uzliesmoja. Viņa rokas apvijās ap daiļavas pleciem un pievilka to pie sevis.

Anna ļāva krist ūdens spainim, kas apgāzās un izlija. Abi stāvēja peļķē, abu skati brīdi urbās viens otrā. Viens acumirklis tik.

Tad torņiniece iegavilējās sanošā svētlaimē:

— Pēter!

Arī viņas rokas apvijās ap mīļotā puiša kaklu, un lūpas savienojās ilgā skūpstā.