Vējš vītolos

IX. VISI LIELI CEĻINIEKI

Ūdensžurks juta savādu nemieru, bet nezināja īsti pasacīt, no kā tas ceļas. Vasara, pēc visa spriežot, dva­šoja vēl pilnā sparā, un, lai arī druvās un tīrumos zaļumu izdzēsa zeltaini toņi, pīlādži jau pietvīka ugunīgi un birzīs cirtās brūngandzeltaini lāsojumi, gaisma un siltums, un krāsas aizvien vēl staroja nenomākti, bez gadalaiku aizie­šanas saltās priekšnojautas. Bet izdzisis bija dārzu un dzīv­žogu pastāvīgais dziesmu koris, tikai dažas nenogurdinā­mas balsis noturēja pa reizei vēl vakara lūgšanu, un sarkanrīklīte atkal vēstīja skumjas; gaisā strāvoja gada­laiku maiņa un aiziešana. Dzeguze, zināms, sen vairs ne­kūkoja, un citi spārnotie lidoņi, mēnešiem ilgi mājojuši lauku ainavā kā tai piederīgi, tās mazā tauta, — arī tie bija nozuduši, un palicēju rindas šķita sarūkam ar katru mīļu dienu. Ūdensžurks, spārnoto lidoņu pastāvīgs vērotājs,

nu redzēja, ka lidošana jo dienas jo vairāk vēršas uz dien­vidu pusi; pat naktīs, atlaidies savā gultā, viņš juta, kā augstu pār galvu debesīs kuļas un vicinās nepacietīgi spārni, paklausot mūžīgajam aicinājumam.

Tāpat kā citām viesnīcām, arī lielajai dabas viesnīcai ir savs darbības un savs klusuma laiks. Kad iemītnieki cits pakaļ citam sāk pakot mantas, maksāt rēķinus un pazust un pie plašā kopgalda katrā ēdienreizē paliek vai­rāk un vairāk tukšu vietu, kad aizslēdz istabas, novāc grīdsegas, atlaiž viesmīļus, tie dzīvotāji, kas paliek tepat līdz nākamās sezonas atklāšanai, nevar nejusties mazliet sāpināti, redzēdami vieglprātīgo aizlaišanos un atvadas, klausīdamies dedzīgās runas par turpmākiem plāniem un ceļiem, un jauniem mājokļiem, pārdzīvodami draudzības saišu izirumu; tu, mājās palicējs, tad kļūsti nospiests un saīdzis, nekur vairs nevari atrast sev miera. Kālab šīs mūžīgās pārmaiņu alkas? Kādēļ nevar mierā un priekā dzīvot tepat, lūk, tā kā mēs? Jūs nemaz nepazīstat dabas viesnīcu klusajā gadskārtā, nezināt, cik jautri mēs savā vidū pavadām laiku — mēs, brašie zēni, kas paliekam te visu apaļu un aizraujošu gadu! Tas, bez šaubām, ir tais­nība, aizgājēji allažiņ atsaka, mēs jūs pat apskaužam un … citugad varbūt… jā, bet tagad mums jāiet… au­tobuss jau pie durvīm, tas brīdis ir klāt! … Un tā viņi aizlaižas, pamāj mums smaidīdami un nozūd, un tas mūs aizskar un sāpina. Zurks bija patstāvīgs, raksturā notu­rīgs zvēriņš, cieši saistīts ar šo zemi, un — lai jau tie citi skrien! — viņš palika; tomēr dzīvnieks nevarēja ne­manīt, kas strāvo gaisos, nevarēja nejust rudens elpu.

Grūti bija pieķerties pie kaut kā nopietnāka, kad sākās šis aizlidu laiks. Pagriezis muguru upei, kur meldri smuidri un cieši cits pie cita stāvēja rāmajā, seklajā straumē, Zurks aizklīda tālāk pa laukiem, šķērsoja ganību pļavas ar noputējušu, sausu zāli un ienira viļņainā, sanošā, dzel- tainā kviešu druvas jūrā, kas visa čaloja mierinošiem, glāstošiem čukstiem. Viņam bieži tikās šeit atnākt un staigāt pa labības mežu, starp stingrajiem, cietajiem

kviešu stumbriem, kuri paši savas debesis turēja sev augstu pār galvu — zeltainas debesis, kas bez apstājas dejoja, vizēja, paklusām runādamās, ar vilni paklanīda­mās garām skrejošam vējam un atvilnī izsliedamās un priecīgi nosmiedamās. Te Zurkam bija arī daudz mazu draugu, vesela sabiedrība, kas vadīja čaklu un darbīgu dzīvi, tomēr allaž prata atlicināt brīdi, lai patriektos un pārmītu jaunākās ziņas ar ciemiņu. Taču šodien lauka peles un stiebru peles, lai gan visai pieklājīgas, šķita pa­galam aizņemtas. Vienas sirdīgi vagoja alas un tuneļus, citas, salasījušās pulciņos, pētīja mazu dzīvoklīšu plānus un rasējumus, kur bija sacīts, ka istabas ir patīkamas, ērtas un izdevīgas — tuvu klētīm un pagrabiem. Vienas stiepa laukā apputējušus koferus un veļas grozus, citas rādījās līdz ausīm iegrimušas savu mantiņu saiņošanā; visapkārt kaudzītēs un kūlīšos stāvēja nokrauti kvieši, auzas, mieži, dižskābaržu augļi un rieksti, viss sagata­vots promvešanai.

— Ehei, veco zēn Zurciņ! — peles iesaucās vienā mutē, tikko pamanījušas ciemiņu. — Nāc talkā, kaimiņ, neslaisties apkārt bez darba!

— Ko tad jūs te esat sagudrojušas? — Ūdensžurks bargi noprasīja. — Labi zināt, nav vēl īstais laiks domāt par ziemas mājām, ne tuvu nav!

— Jā, jā, to mēs zinām gan, — kāda pele ņēmās kau­nīgi skaidrot, — bet labāk jau vienmēr laikus, vai ne? Mēs esam spiestas ķert savas mēbeles, koferus, pārtikas saiņus un laisties projām no šejienes,

iekams tās briesmīgās pļaujmašīnas sāk tarkšķēdamas braukāt pa tīru­miem; un vēl kas — vai tad nezināms, glaunākos dzīvokļus tagad izķer viens divi, ja laikus nepamanīsies, var iz­nākt, ka jālien būs vai pažobelē; un cik pulka ņemšanās, kamēr tiek iekšā! Jā, jā, tā paagrāk ir, nu, protams, bet mēs nupat vēl tikai sākam.

— Pie velna visu sākšanu! — Zurks atvēcinājās. — Tik brīnišķīga diena! Nāc, pelēn, pavizināsimies ar laiviņu! Vai varbūt pastaigāsimies gar dzīvžogiem, sarī­kosim pikniku mežā, nu, kaut ko tādu!

— Liels paldies, bet šodien gan laikam nevarēšu! — Pelēns bija briesmīgi nevaļīgs. — Varbūt citreizīt.. . kad mums būs vairāk laika …

Zurks aizvainots nošņācās un griezās uz iešanu, bet kāja aizķērās aiz cepuru kārbas, viņš paklupa un nikni šķendējās.

— Uzmanīgākam jābūt! — kāda cita pele dzedri aiz­rādīja. — Skaties, kur liec kāju, tad nekritīsi un nesasi- tīsies! Nekāp uz ceļasomas, Zurk! Būtu labāk tepat kaut kur apsēdies, pēc kādas stundiņas vai divām mēs būsim brīvas, tad mēs varētu tev piebiedroties.

— Nekad jūs nebūsiet brīvas, tikai tā runājat, līdz ziemassvētkiem arī ne, es jau to zinu! — Zurks noskaities atcirta un metās projām no kviešu tīruma.

Gluži nomākts viņš atgriezās pie upes — pie savas uzticamās, rāmi plūstošās, vecās, labās upes, kura nekad nelaidās projām, nepārcēlās uz ziemas mitekļiem un kuras krastos varēja dzīvot visu cauru gadu.

Upmalas kārklos, kas ieskāva ūdens spoguli, Zurks pamanīja uz zariņa bezdelīgu. Mirkli vēlāk tai piebiedro­jās otra, treša, un putnusieviņas, nemierīgi grozīdamās uz zara, klusinātās balsīsnopietni sarunājās.

— Vai tad jau? — Ūdensžurks ievaicājās, mierīgā solī tuvodamies pa krastu. — Kam tāda steiga? Es jums sacīšu, tas tak par traku!

— O, nē, mēs jau vēl nelaižamies pro­jām, ja jūs to domājat, — sacīja pirmā bezdelīga. — Mēs tikai vēl kaļam plānus un gatavojamies. Aprunājamies, tā teikt, pa kādiem maršrutiem šogad lidosim, kur apmetīsimies atpūtai un tā tālāk. Un tas jau vien ir liels prieks!

— Prieks? — Zurks pārjautāja. — Tieši

to, lūk, es nespēju saprast. Ja jums ir jāpa- j* met šīs jaukās vietas un draugi, sagādājot tiem sāpes, jāatstāj ērtie mājokļi, kuros nupat ne­sen esat ierīkojušās, — kad pienāks tāds brīdis, ko lai dara, jūs aiziesiet paceltu galvu, par to es nešaubos, un sastapsieties vaigu vaigā ar jaunumiem, rūpēm, neērtī­bām un smaidot visām nedienām tiksiet pāri. Bet, lai iepriekš izčivinātos vai tikai izprātotos par to, kad vēl nav īstas vaja …

— Nē, jūs tiešām to nesaprotat, — otra bezdelīga iekrita starpā. — Vispirms tās dzimst mūsu krūtīs, šīs saldās nemiera alkas, tad pārnāk atmiņas kā pasta baloži cita pēc citas. Naktī, sapņos tās māj mums ar spārniem un dienā ceļas līdzi visos lidojumu virpuļos un lokos. Mēs alkstam izrunāties, salīdzināt iespaidus un pārlieci­nāties, vai tas ir tiesa, ka pamazām vien atdzimst senaiz­mirstu vietu vārdi, smaržas, balsis, kas sauc mūs un aicina.

— Bet vai jūs nevarētu palikt tepat, tikai vienu pašu gadu? — Zurks ierosināja. — Mēs darīsim visu, lai jūs labi justos. Jūs nevarat iedomāties, cik jauki mēs te pava­dām laiku, kamēr jūs esat tālu projām!

— Es viengad jau pamēģināju «palikt tepat», — iesāka trešā bezdelīga. — Biju tā iemīļojusi šo pusi, ka, gāju laikam pienākot, turējos iepakaļ un ļāvos, lai citas aizlido prom bez manis. Dažas nedēļas aizskrēja gluži bez bēdām, totie's pēc tam — brr! — šīs drausmīgi garās naktis! Un šīs drēgnās, nomākušās dienas! Auksts, stin­dzinošs gaiss, tajā neatrast nevienas mušiņas! Nē, nē, te nebija vairs it nekā jauka, man sašļuka dūša, un kādā saltā, vējainā naktī es pacēlos spārnos un, nepretodamās blīvajām austreņa brāzmām, lidoju tikai prom iekšzemē. Kad kūlos pāri milzīgajām augsto kalnu grēdām, sāka spēcīgi snigt, nācās cīnīties visiem spēkiem, lai tiktu uz priekšu. Bet līdz mūža galam nespēšu aizmirst to svēt­laimes brīdi, kad mugurai atkal pieskārās karstie saules stari, un kā es metos lejup uz klusiem, ziliem ezeriem, un kāda bija pirmās treknās mušas garša! Pagātne sa­ruka aiz manis kā šaušalīgs murgs, nākamība pletās priekšā kā priecīgi svētki, un es lidoju uz dienvidiem nedēļu pēc nedēļas, mierīgi, slinkojot vien, kavēdamās, kad to drīkstēja, bet allaž paklausīdama sirdsbalsij. Nē, nē, es jau reiz esmu brīdināta, un nekad man vairs ne­ienāks prātā neklausīt aicinājumam.

— Ak jā, šis dienvidu aicinājums! — abas pārējās sapņaini iečivinājās. — Dziesmas, krāsas un zilgmainie gaisi! Jā, vai tu atceries… — Pavisam aizmirsušas Ūdensžurku, bezdelīgas iegrima atmiņās; zvēriņš klausī­jās savaldzināts, un sirds viņam krūtīs ietrīsējās. Arī visā augumā, likās, negaidīti sāka vibrēt kāda stīga, kas bija klusējusi kā apmiegā līdz pat šim brīdim. Tīrā vidžinā- šana, uz dienvidiem saposušos gāju putniņu nodrāztās, banālās valodas spēja tomēr atmodināt viņa dvēselē vēt­rainas izjūtas un trīsas, kas viļņiem vien skrēja caur au­gumu; un ko gan tad mirklī neizdarītu paši dienvidi —• patiesi kvēls dienvidu saules glāsts, īsts dienvidu smaržu vilnis? Pievērtām acīm Zurks brīdi ļāvās sapņiem, aiz­mirsdams itin visu, un, kad paraudzījās atkal apkārt, upe bija tēraudpelēka un salta, zaļie lauki — noplukuši un rēni. Zvēriņa uzticīgā sirds tad sarāvās sāpēs pati par savu vājuma brīdi un nodevību.

— Kāpēc tad jūs vispār lidojat atpakaļ? — viņš neno­vīdīgi uzbruka bezdelīgām. — Ko jūs te atrodat pievil­cīgu, šai nabadzīgajā, pelēkajā zemes stūrītī?

— Un jūs domājat, — iesaucās pirmā bezdelīga, — ka mēs nejūtam arī citu aicinājumu, kas ieskanas savā noliktajā laikā? Kur tad lekno pļavu sauciens, kur ābeļ­dārzu aicinājums, kur odu un mušiņu vilinošā sijāšana pār siltiem ūdeņiem, kur lopu ganāmpulki, siena pļauja un kūtis, laidari un mājas — visa plašā apkārtne, kas paveras no ciema baznīcas paspārnēm un dze- gām!

— Un jums liekas, — ieteicās otra, — ka esat vienīgā dzīvā radība, kas neizsakāmi ilgojas atkal dzirdēt dzegu­zes kūkošanu?

— Nolemtajā laikā, — trešā turpināja, — mūs no jauna apburs mājupsauksme, ilgas pēc klusi plaukstošām ūdensrozēm, kas māj ar ziediem no dzimtenes ezeriem. Turpretim šodien viss te šķiet apvītis, izbalojis, svešs mūsu sirdīm. Patlaban mūsu asinis strāvo citādas mūzi­kas ritmā.

Un bezdelīgas atkal ņēmās vidžināt, apčivināja zil- zilas jūras, brūngandzeltenus smiltājus un ķirzaku ap­sēstus vecus mūrus.

Nemierīgu sirdi Zurks vēlreiz devās projām, uzkāpa augšup pa nogāzi upes ziemeļu krastā un lūkojās uz Dauna kalnu plašo loku, kas noslēdza skatu dienvidu vir­zienā; tur līdz šim bija viņa pieticīgā debesmala, viņa Mēness kalni — apvāršņa līnija, aiz kuras vairs nebija nekā tāda, ko zvēriņam kādreiz būtu paticis redzēt un iepazīt. Bet šodien, tā raugoties, dienvidi kļuva dzimstoša tieksme, kas iesmeldzās sirdī, un skaidrā debess pār tālo, zemo apvāršņa malu likās trīsam cerību pilna un vili­noša — šodien, kad neiepazītais bija viss un nezinā­mais — vienīgā dzīves realitāte. Šaipus kalniem nu ple­tās īsts tukšums, bet viņpus — daudzkrāsaina, kustības un dzīvības pilna pasaule, kuru viņš tvēra savā iztēlē tik nepārprotami un skaidri. Kādas tur bija jūras — ar zaļga­niem, kāpjošiem, krēpjainiem viļņiem! Kādas saulstaros vizošas pludmales, kādas lieliskas, baltas villas zaļu olīvu birztalu ielokā! Un kādas mierīgas ostas, kur drūzmējas stalti tirdzniecības kuģi, posdamies ceļā uz mēļā dūmakā tītām, gurdenu viļņu apskalotām vīnu un garšvielu salām!

Zurks piecēlās un vēlreiz devās lejup uz upi, tad pār­domāja un apsēdās smilšainas takas malā pie dzīvžoga. Te viņš, pa pusei ieslīdzis zāles, zariņu un lapu vālā, dzīvžoga vēsajā zemsegā, domāja par plašo lielceļu un brīnumu pilno pasauli, kurā tas aizved, un par visiem lieliem ceļiniekiem, kas varētu būt pa to gājuši, par laimi un piedzīvojumiem, ko tie devušies meklēt vai arī atraduši, nemaz īpaši nemeklējot… tur, viņpus … aiz debesmalas, tālu, tālu!

Ausīs iekrita soļu troksnis, un noguruša ceļinieka stāvs iznira redzeslokā; viņš paskatījās un ieraudzīja kādu žurku, pagalam apputējušu ceļagājēju. Pienācis tuvāk, tas pieklājīgi pamāja sveicienu, un šinī žestā jau­tās kaut kas ārzemniecisks … Svešais saminstinājās mirkli, tad ar patīkamu smaidu nogriezās no takas un apsēdās turpat blakus vēsajā zālē. Ceļagājējs rādījās gluži piekusis, un Ūdensžurks viņam ļāva atvilkt elpu,

neuzmākdamies ar iztaujām, tāpat apjauzdams viņa domas un zinādams ari to, cik augstu dzīvnieki dažkārt vērtē vienkārši klusu klātbūtni, kad var atpūtināt gurušās miesas un noskaidrot prātu.

Ceļinieks bija kalsns, asiem vaibstiem, mazliet uzrau­tiem pleciem, slaikām, smalkām ķepiņām; no acu kakti­ņiem aizstīdza krunciņu raksti, un pie glītajām, pievilcīgi veidotajām austiņām mirdzēja mazi auskaru gredzentiņi. Viņa rupjvilnas džemperis bija tāds kā zilgani izbalējis, ari plankumaino, netīro dungriņu sākotnējā krāsa šķita zila, un visas savas mantiņas viņš nesa ietītas zilā katūna kabatlakatiņā.

Brīdi atvilcis elpu, svešinieks nopūtās, paostīja gaisu un paskatījās uz Ūdensžurku.

— Pa vējam nāk āboliņa smarža, — viņš teica, — un aizmugurē, viņpus dzīvžoga, govis plūc zāli, brīžam no­pūzdamās pilnām mutēm. Tālumā dzird labības pļāvējus, un tur tā zilganā švīka, kas ceļas pret mežiem, tā ir dūmu grīste no lauku mājas skursteņa. Tepat kaut kur netālu plūst upe — var dzirdēt, kā sasaucas dumbrvistiņas, un jūs pats — pēc miesas būves redzams — esat saldūdens iemītnieks … Tāds miers valda vispāri, un tomēr pasaule neguļ, bet iet savu gaitu. Krietnu dzīvi jūs vadāt, mans draugs, nav šaubu, pašu labāko pasaulē, ja vien jums ir diezgan gara spēka, lai tā varētu nodzīvot…

— Jā, tā ir dzīve, vienīgā, kādu vērts dzīvot, — aiz- sapņojies Ūdensžurks atbildēja gluži bez savas parastās sirdsdegsmes.

— Nē, ne jau tieši to es gribēju sacīt, — svešais pie­sardzīgi bilda, — bet nevar būt šaubu, tā ir pati labākā dzīve. Es arī tā gribēju dzīvot, tāpēc to zinu. Un tieši tāpēc, ka centos tā dzīvot… veselu pusgadu … es zinu, tā ir vislabāk, bet, palūk, te nu es esmu — gurušāin kā­jām un izsalcis, paklausot vecajam aicinājumam, atgrie­žos pie savas agrākās dzīves, vienīgās, kas ir manējā un kas nekad vairs nelaidīs mani vaļā!

«Vai tad viņš arī būtu viens no tiem?» Zurks prātoja.

— No kurienes patlaban jūs nākat? — viņš jautāja. Zvēriņš gandrīz vai baidījās vaicāt, uz kurieni svešais dodas, jo atbilde tāpat šķita pārlieku skaidra.

— No kādām lauku mājām, — ceļinieks īsi atteica.

— Tur, pāri uzkalnam, uz to pusi. — Un viņš pamāja ziemeļu virzienā. — Nevaru sūdzēties — man bija viss, ko es vēlējos, viss, ko drīkstēju cerēt no dzīves, pat vēl vairāk. Un, palūk, te nu es esmu! Laimīgs, ka jau šeit, par spīti visam, — tomēr laimīgs, ka tik tālu! Tik dau­dzas jūdzes jau nogājis un par tik daudzām jūdzēm tuvāk savas sirds aicinājumam!

Tvīkstošām acīm viņš tvēra tālo debesmalu, it kā ieklau­sīdamies kādā skaņā vai sauksmē, kas tanī apvidū bija zudusi, tāpat kā tas noticis ar ganu taurēm, dziesmām un stabulēm.

— Jūs neesat no mūsējiem, — Ūdensžurks sacīja.

— Nemaz nerunājot par lauku mājām — pat no šīs puses jūs neesat, cik noprotams.

— Taisnība, — svešais atbildēja. — Es esmu kuģi­nieks, un ostu, no kuras es pirmoreiz devos jūrā, sauc par Konstantinopoli, lai gan arī tur es esmu tāds kā iebrau­cējs, ja tā varētu sacīt. Jūs taču, draudziņ, būsiet kaut ko dzirdējis par Konstantinopoli? Brīnumjauka pilsēta, ļoti senatnīga un slavena! Un varbūt esat dzirdējis arī par Norvēģijas karali Sigurdu — kā viņš aizburāja tur ar sešdesmit kuģiem, kā karalis un viņa ļaudis jāja pa ielām, kas viņiem par godu bija izrotātas ar purpuru un zeltu, un kā imperators ar savu sievu uzkāpa uz kuģa, lai kopā ar Sigurdu piedalītos banketā. Kad karalis devās atpakaļ­ceļā, daudzi viņa ziemeļu zemes ļaudis palika krastā un tika uzņemti imperatora miesassargos; kāds no maniem senčiem, dzimis Norvēģijā, arīdzan palika Konstantino- polē, kādā no kuģiem, kurus Sigurds uzdāvināja impera­toram. Mēs jau no sākta gala esam bijuši kuģinieki, par to nav ko brīnīties, un, ja runājam par mani, tad dzimtā pilsēta man ir tādas pašas mājas kā jebkura cita osta

ceļā no Konstantinopoles līdz lielajai Londonas upei. Man tās visas ir pazīstamas, un visur pazīst arī mani. Palai­diet mani jebkurā no šīm ostām — uz mola vai kaut kur piekrastes joslā —, un es esmu ieradies savās mājās!

— Cik noprotams, jūs taisāties uz lielu ceļošanu, — Ūdensžurks jau ieinteresēts teica. — Mēnešiem neredzēt cietzemi… pārtikas krājumi izsīkst, aizvien mazākas sa­rūk dzeramā ūdens devas, un savā garā jūs saplūstat ar vareno okeānu, un … un tamlīdzīgi pārdzīvojumi, vai ne?

— Ne uz to pusi! — Kuģužurks atklāti sacīja. — Tāda dzīve, kādu jūs nupat attēlojāt, man nepavisam neder. Es darbojos piekrastes tirdzniecībā un tikai retu reizi aiz­ceļoju tik tālu, lai neredzētu vairs cietzemi. Visjaukāk laiku var pavadīt krastā, tas ir mans īstais aicinājums, tikpat spēcīgs kā kuģošana. Ak, un dienvidi, kas tur ir par ostām! Kādas smaržas, kādas enkurugunis naktīs un burvība!

— Jā, varbūt jūs esat izvēlējies labāku dzīves ceļu, — Ūdensžurks piekrita, tomēr vēl šaubīdamies. — Pastāstiet, lūdzu, par saviem piekrastes kuģojumiem, ja jums nekas nav pretī! Ar kādu guvumu īsts dzīvnieks var cerēt reiz pārnākt mājās, lai vecumdienās pie kamīna uguns grem­dētos jaukās atmiņās? Jo mana dzīve, varu jums atklāti sacīt, pašlaik šķiet tāda kā šaura, sevī norobežota …

— Mans pēdējais ceļojums, kas galu galā noveda mani šinī pusē un bija saistīts ar ciešām cerībām dzīvot iekšzemes lauku mājās, — Kuģužurks sāka stāstīt, — šis ceļojums var derēt kā viens no labākajiem piemēriem, kas vienlaikus raksturo gan visus pārējos braucienus, gan atklāj manas patiesi daudzkrāsainās dzīves zīmīgu lap­pusi. Viss, kā jau parasti, sākās ar ģimenes ķildām. Mā­jās savilkās negaiss, un es uzkāpu uz kāda tirdzniecības kuģa, kas devās no Konstantinopoles uz Grieķijas salām un Levantes zemēm — pāri seno laiku jūrām, kur ik vil­nis atsauc atmiņā nemirstīgo klasiku. Tās bija zelta die­nas, bet naktis — kā dziedinošs balzams! No vienas ostas ārā un otrā iekšā, un atkal ārā — iekšā, un it visur tevi

sagaida veci draugi! Tu pārlaid dienas karstumu vēsā templī vai vecā cisternā, un, kad vakarā noiet saule, vari dziedāt un dzīrot zem lielām zvaigznēm nosēta samtaini melna debesjuma! Tad mēs pagriezām stūri un peldējām gar Adrijas krastiem, tie mirdzēja kā dzintars, kā pur­purs, kā akvamarīns; mēs piestājām plašās, cietzemes ieskautās ostās, klīdām pa senlaicīgām, slavenām pilsē­tām, līdz beidzot kādu rītu, no mugurpuses karaliska saullēkta apmirdzēti, pa zeltainu saules tiltu iebraucām Venēcijā. O, Venēcija, tā ir jaukākā pilsēta, kur žurks var klejot vienā dieva mierā un baudīt dzīvi! Vai arī, kad pagursti no staigāšanas, tu vari naktī apmesties Lielā kanāla malā un uzdancot ar draugiem, jo gaiss ir pilns ar mūziku, debesis — ar zvaigznēm, un lākturu gaismā šūpojas gondolu pulētie metāla snīpji, tik cieši cits pie cita, ka var bez bēdām pārskriet kanālam pāri, lecot no vienas laivas uz otru. Un kas par uzkodām … jā, vai jums garšo austeres? … Zināms, te mums par tām veltīgi sapņot!

Brīdi viņš pieklusa. Arī Ūdensžurks klusēja; kā ap­burts viņš peldēja pa sapņu kanāliem, iztēlē dzirdēdams

dziesmas, kas skanīgām šaltīm ceļas starp mitriem, pelē­kiem mūriem.

— Tad uzņēmām atkal kursu uz dienvidiem, — Ku­ģužurks turpināja, — un slīdējām gar Itālijas krastiem, līdz izmetām enkuru Palermo, un tur es nokāpu no kuģa un paliku malā garu, laimīgu dzīves sprīdi. Nekad es ilgi neturos uz vietna un tā paša kuģa, jo tā vari palikt aiz­spriedumains un šaursirdīgs … Turklāt Sicīlija ir viena no manām vismīļākajām apmešanās vietām. Visi tur sa­vējie, un sicīliešu dzīvesveids man ir ļoti tuvs. Daudz priekpilnu dienu un nedēļu es aizvadīju šinī salā, ciemo­damies pie saviem iekšzemes draugiem. Bet, kad sirdī atkal sakrājās nemiers, es izmantoju kādu kuģi, kas gāja uz Sardīniju un Korsiku, un cik jauki bija atkal just svaigu brīzi un bangu migliņu noglāstām seju!

— Bet vai nav pārāk smacīgi, karsti tur apakšā … tais ūķos, vai kā jūs teicāt? — Ūdensžurks vaicāja.

Kuģužurks pamirkšķināja viņam ar aci.

— Man tā pierasta lieta, — viņš atteica itin pieticīgi. — Kapteiņa kajīte man laba diezgan.

— Tomēr, skaties, kā gribi, tā ir grūta dzīve, — Zurks nomurmināja un iegrima dziļās pārdomās.

— Matrožiem — jā, viņiem gan, — Kuģužurks no­pietni atbildēja un atkal tikko manāmi piemiedza aci.

— No Korsikas, — viņš turpināja, — es aizbraucu ar kuģīti, kas veda uz kontinentu vīna mucas. Mēs sasnie­dzām Alasio vakarā, izmetām enkuru, uzvilkām mucas no tilpnēm un pārcēlām pār bortu, sasietas citu pie citas milzu garā tauvā. Tad matroži sēdās laivās un airēja uz krastu, ritmiski dziedādami un vilkdami aiz sevis garu garo mucu virteni, kas locījās kā gigantiska jūrasčūska. Krastmalā gaidīja zirgi, un mucas, jautri klabēdamas, rībēdamas, grabēdamas, tika aizvilktas augšup pa kraujo mazpilsētas ieliņu. Kad pēdējā muca bija nogādāta savā vietā, mēs aizgājām atspirdzināties — iedzērām, uzko­dām —, nosēdējām, līksmodamies ar draugiem, līdz vēlai naktij, un uz rīta pusi es iegriezos olīvu birzī nosnausties.

Ar to arī kuģošanai uz salām bija pielikts punkts — vis­maz uz kādu laiku; gan ostas, gan peldošās vāceles bija apnikušas līdz kaklam, un es vadīju mierīgas dienas zem­nieku vidū, rāmi vērodams, kā viņi strādā, vai arī pakāpos paugura mugurā un lūkojos uz dzidri zilo Vidusjūru tāl- tālu lejā zem manis. Tad beidzot, pamazītēm vien un bez steigas, brīžam kājām, brīžam atkal pa jūru aizklīdu līdz pašai Marseļai, un tur — tikšanās ar veciem draugiem kuģiniekiem, viesošanās uz lielajiem okeāna laineriem, svētki un dzīres! Un kādas austeres! Ak dievs, pat sapņos bieži vien redzu Marseļas austeres un pamostos pēc tam raudādams!

— O, tas man liek kaut ko atcerēties, — Ūdensžurks laipni sacīja. — Jūs jau pirmīt ieminējāties par izsalkumu, man vajadzēja attapties agrāk. Jūs paliksiet, protams, pie manis uz pusdienām, vai ne? Mana ala ir tepat līdzās, diena griežas uz otru pusi, un jūs esat laipni lūgts, pacie­nāšu, kā varēšu!

— Tas ir ļoti mīļi un brālīgi no jūsu puses, — atsau­cās Kuģužurks. — Tiešām, jau sākumā es jutos izsalcis, bet, kad tik nelaimīgi pieminēju tās austeres, vēders gluži čokurā sarāvās. Bet vai jūs nevarētu iznest ēdamo ārā? Man nekad netīk līst pazemes ūķos, ja vien tā nav spiesta lieta, un turklāt, iekams mēs pusdienojam, es vēl daudz

ko varētu pastāstīt par saviem ceļojumiem un jauko dzīvi… vismaz man pašam tā liekas ļoti jauka, un, cik noprotams pēc jūsu uzmanīgās klausīšanās, arī jūs tā saista un valdzina; turpretim, ja iesim iekšā, viens pret simtu, ka es turpat uz vietas aizmigšu.

— Nu tas tik ir brīnišķīgs priekšlikums! — Ūdens- žurks iesaucās un steidzās uz savu aliņu. Tur viņš sameklēja ciemakukuļu grozu un salika tanī vienkāršas ēdamlietas, tad, atcerējies viesa izcelšanos un gaumi, papūlējās ielocīt grozā vai jardu garu frančmaizi, ielika desu, no kuras cirtās ķiploku aroms, sieru, kas raudāja taukainas asaras, un paķēra krietnu garkakļa pudeli salmu pītenī; tajā bija sakrāts un iesprostots pats saules kvēlums no dienvidu kalnu piegāzēm. Tā apkrāvies, Zurks steidzās atpakaļ, cik ātri vien spēdams, un labsajūtā pie­tvīcis klausījās, kā vecais jūrasbraucējs uzteica viņa gaumi un attapību, kad abi kopā izkravāja grozu un sari- dāja visus labumus turpat zālē.

Salkumu kaut cik remdinājis, Kuģužurks turpināja stāstu par savu pēdējo braucienu, izvadāja kāro klausī­tāju pa Spāņuzemes ostām, izsēdināja krastā Lisabonā,

Oporto un Bordo, iepazīstināja ar skaistajām Kornvolas un Devonas piestātnēm, tad devās tālāk pa Lamanšu uz savu pēdējo ostu, kur, izkāpjot malā pēc nebeidzamās šūpošanās, vētrām un negaisiem, viņš sajutis pirmos spē­cīgos impulsus, iekšēju aicinājumu sākt kaut ko jaunu un, šīs idejas iekvēlināts, steidzies prom no piekrastes dziļi iekšzemē, ilgodamies izmēģināt dzīvi klusā lauku sētā tāltālu no jūras bangām, tik vienmuļām un apni­cīgām.

Stāstījuma apburts, satraukumā trīcēdams, Ūdens­žurks jūdzi pēc jūdzes sekoja lielajam dēkainim — pāri bangainiem jūraslīčiem, cauri pārpildītiem reidiem, pāri ostu barjerām paisuma viļņa mugurā, augšup pa līkumo­tām upēm, kur aiz spēja pagrieziena slēpjas mazas, rosī­gas pilsētiņas … līdz beidzot Kuģužurks pameta viņu, gauži noskumušu, kādā muļķīgā iekšzemes fermā, par kuru Ūdensžurks pat dzirdēt negribēja.

Tikmēr pusdienas jau bija paēstas, un kuģiniekam, kurš bija iestiprinājies un manāmi atžirdzis, balss ievib- rējās spriegāk un acis spīdēja kā tālīnas bākas ugunis; viņš piepildīja sev glāzi ar sarkano, dzirkstošo dienvidu saules dzērienu un, tuvāk pieliecies, sagūstīja Ūdensžurka skatienu savās kvēlajās acīs un runādams turēja klausī­tāju ar visu sirdi un dvēseli savā varā. Lielā dēkaiņa redzokļos cēlās un grima tēraudzili zaļganas Ziemeļjūru bangas ar putu krēpēm pār muguru un no glāzes pretī blāzmoja dedzinošs rubīns, kas šķita kā īstas dienvid- zemju sirdsasinis, un tās pulsēja viņam, Ūdensžurkam, kuram bija drosme atbildēt uz šiem sirdspukstiem. Abas radniecīgās stihijas — bangojošais tēraudzilums un ne­atlaidīgā rubīnkvēle — apbūra, sasaistīja un pakļāva dzīvnieku savai varai, laupot visus dvēseles spēkus. Miera pilnā apkārtējā pasaule spēcīgā staru kūļa priekšā atkā­pās un pārstāja būt. Un stāstījums, brīnišķais stāstījums pludot pludoja!… Vai tā bija viscaur tikai runa vai varbūt brīžam jau dziesma — ritmiska skandēšana, jūr­niekiem paceļot pilošu enkuru, ziemeļrīteņa melodiskā

sanoņa nospriegtās vantīs, zvejnieku dzies­ma, velkot tīklus uz aprikožu krāsas saul­rieta debesu fona, jeb varbūt ģitāras vai mandolīnas strinkšķi gondolā vai turku lai­viņā? Un vai tas viss nepārvērtās par vēju gaudām — sākumā tikko jaušamām, tad aizvien skaļākām, griezīgi spalgām, pāraugot ne­gantā svelpoņā — apdziestot, norimstot par klusu dzies­miņu, kad gaiss dūc gar piepūstās buras virveseģi? Visu to šķita dzirdam apburtais klausītājs Ūdensžurks, vēl arī izsalkušo kajaku un lielo ķīru klaigas, plīs­tošo bangu dobjo pērkonu un krastmalas oļu protesta šņukstus. Tad no jauna atdzima valoda, vārdi, un ar pukstošu sirdi viņš sekoja dēkainiem piedzīvojumiem ostās — kautiņiem, bēgšanām, draudzības slēgšanām un riskantām avantūrām —, meklēja salās apslēptus dārgu­mus, klusās lagūnās makšķerēja un augām dienām zvil­nēja baltās pludmales smiltīs; tad klausījās stāstus par dziļūdens zveju un sidrabainu zivju lomiem, ko izvelk ar jūdzi garu tīklu, par pēkšņām nāves briesmām, kad aklā bezmēness naktī tu dzirdi pret klintīm plīstošu bangu troksni vai piepeši augstu virs tevis no miglas iznirst okeānu lainera milzīgais snīpis; un beidzot — par lai­mīgu mājāspārnākšanu, kad zemesrags apbraukts un iemirdzas ostas ugunis, un uz mola neskaidri iezīmē­jas sagaidītāju bariņi; priecīgi noskan sveiku saucieni, tiem seko kabeļtauvas slapjais plakšķis, un smagiem soļiem tu aizkāp augšup pa kraujo ieliņu uz turieni, kur tevi sagaida mājīgi, gaiši logi, aizvilkti sārtiem aiz­kariem.

Beidzot, it kā sapnī, Zurkam šķita, ka lielais dēkainis ir piecēlies kājās, bet viņš aizvien vēl runāja, aizvien vēl turēja zvēriņu savu tēraudpelēko acu valgos.

— Un tagad, — balss klusi stāstīja, — es dodos atkal ceļā, prom un prom uz dienvidvakariem vēl daudzas ga­ras, putekļainas dienas, līdz sasniegšu jūras krastā mazu, pelēku pilsētiņu, kas man labi pazīstama un kas ar vienu sānu kraujā pieglaužas pie ostas. Caur tumšām vārtu velvēm tur var redzēt lejup aizstiepjamies akmens kāpnes, pār kurām karājas iesārteni baldriānu čemi: to galā spulgo dzidri zila ūdens lāsmiņa. Mazās laiviņas, kas stāv piesietas pie riņķiem vai paceltas uz vecā dambja, ir izkrāsotas tikpat spilgtas kā manā bērnībā, kad rāpoju tanīs iekšā un ārā bez sava gala; tur laši lēkā paisuma viļņa mugurā, makreļu bari spēlējas un šaudās aiz ostas moliem un dienunnakti gar logiem slīd lielie kuģi, ienāk­dami piestātnēs vai dodamies atklātā jūrā. Agrāk vai vēlāk tur iegriežas visu jūrasbraucēju tautu kuģi, un kādā jaukā dienā arī manim nolemtais tur izmetīs enkuru. Es nesteigšos, būšu pacietīgs, tveršu to stundu, to brīdi, kad īstais nostāsies, ilgodamies pēc manis, izgriezts upes vidū un piekrauts līdz lūpai, ar priekšbomi badīdams uz ostas lejasgalu. Un es nokļūšu uz šī kuģa — ielēkšu kādā laivā vai aizlīdīšu pa kabeļtauvu, un kādu rītu mani izraus no miega matrožu smagie soļi un dziesmas, enkur- trices klinkstoņa un ķēdes žvadzoņa, tai priecīgi skrienot iekšā uz klāja. Mēs pacelsim klīverus, fokburu, un, kuģim uzņemot gaitu, baltās mājiņas ostas pusē līgani aizslīdēs garām, un mūsu ceļojums būs sācies! Arvien ātrāk skrie­dams uz zemesragu, kuģis sa­plauks viss pilnās burās, un tad , - - uzreiz, pametot iekšējos ūdeņus, plašā, zaļganā atklātā jūra slapjām pļaukām sāks bliezt tam pa sāniem, un tas sasvēr­sies slīpi, ieguldams vējā un uzņemdams kursu — uz dien­vidiem!

Un jums, mans jaunais draugs, jums jānāk līdzi! Laiks

paiet un negriežas atpakaļ, un dienvidi arvien vēl jūs gaida! Riskējiet, paklausiet sirdsbalsij — tūlīt pat, vai arī īstais brīdis būs neatsaucami palaists garām! Aiz- cērtiet durvis aiz sevis ar blīkšķi, speriet drošu soli uz priekšu, un jūs būsiet pametis veco dzīvi un uzsācis jaunu! Pēc tam kādu dienu … pēc daudzām, nebeidza­mām jaukām dienām, ja labpatiks, varēsiet doties mājup; kad kauss būs izdzerts sauss un spēlīte nospēlēta, tad sēdiet mierīgs savas rāmās upes krastā un sildieties at­miņu saulē … Jūs bez pūlēm panāksiet mani, jo esat vēl jauns, bet mani spiež gadu nasta, solis jau gausāks. Es iešu nesteidzīgi, metīšu skatus atpakaļ un beidzot patie­šām ieraudzīšu jūs nākam priecīgu un bezbēdīgu, un dienvidi degs jums acīs!

Balss pamazām izdzisa, sarāvās kā aizlidojoša oda dzindziens un pārvērtās klusumā; Zurks palika sēžam ar stingu skatu, neredzēdams neko citu kā vien tālumā gaistošu tumšu plankumiņu uz lielceļa baltā paklāja.

Kā apmāts viņš uzslējās kājās un sāka rūpīgi, bez steigas kravāt grozu. Kā apmāts dzīvnieks pārgāja mā­jās, savāca dažas visnepieciešamākās mantas, arī sev īpaši dārgas un mīļas lietiņas, un salika tās visas mugur­somā; viņš darbojās rāmā nosvērtībā, gluži kā mēnessēr­dzīgs kustēdamies pa istabu un pavērtu muti visulaik ieklausīdamies klusumā. Viņš uzmeta mugursomu plecos, rūpīgi izvēlējās resnu ceļagājēja spieķi un bez mazākās steigas, bet arī nevilcinoties kāpa pār istabas slieksni… un tobrīd ārdurvīs parādījās Kurmis.

— Ei, Zurciņ, kur tad tu? — galīgi pārsteigts viņš iesaucās, nogrābdams draugu pie rokas.

— Uz siltām zemēm — tāpat kā citi… — Zurks monotoni kā miegā nodudināja, nemaz nepaskatījies uz Kurmi. — Pirmāk uz piekrasti, tad kuģī un uz tāljūru zemēm — tāds ir mans aicinājums!

Viņš apņēmīgi spiedās uz priekšu, vēl tāpat bez stei­gas, taču ar stūrgalvīgu mērķtiecību, bet Kurmis, sabijies ne pa jokam, aizstājās ceļā, cieši ielūkodamies gājējam

sejā: Zurkam bija stiklainas, sastingušas, pelēcīgi raibas acis; nē, nē, tās nebija vairs viņa vecā drauga, bet gluži cita dzīvnieka acis! Sagrābis Žurku ap vidu, Kurmis iegrūda viņu iekšā, nogāza gar zemi un turēja ciet.

Kādu brīdi Zurks izmisīgi cīnījās, tad piepeši spēki viņu pameta, dzīvnieks palika guļam pievērtiem plak­stiem, šļaugans un nevarīgs, trīcēdams kā drudzī. Drīz pēc tam Kurmis palīdzēja viņam uzcelties no grīdas un apsēdināja krēslā; Zurks sēdēja sadudzis, sevī ierāvies, trīcēdams pie visām miesām un ik brīdi saraudamies sausu, nevaldāmu šņukstu konvulsijās. Kurmis aizbultēja durvis, iemeta mugursomu skapī un apsēdās pie galda blakus draugam, gaidīdams, kad mitēsies dīvainā lēkme. Zurks pamazām iegrima palsā nomiedzī, no kura iztrūkās pa brīdim, bērdams juceklīgas frāzes par kaut kādām tra­kām, Kurmim nesaprotamām tālām un svešām lietām; tad murgošana noklusdama pārtapa dziļā miegā.

Pagalam nobažījies, Kurmis atstāja uz laiciņu draugu vienu un piekopa mājas soli. Kad viņš atgriezās viesis­tabā, metās jau krēsla; Zurks bija turpat atzveltnī, gan pamodies, bet gurdens, nomākts un kluss. Kurmis uzmeta viņam ašu skatu un, sev par prieku, pamanīja, ka acis zvēriņam atkal ir skaidras, tumši brūnas kā agrāk; tad viņš apsēdās un centās draugu uzmundrināt, palīdzēt atcerēties, kas īsti noticis.

Ūdensžurks, nabags, raudzīja izskaidrot visu pēc kār­tas, cik nu spēja; bet kā viņš varēja ietvert aukstos vār­dos to, kas lielākoties bija iztēles virmojums? Kā atsaukt, kā darīt otram saprotamas neatvairāmās dienvidjūru šal­kas, kuras skanēja ausīs, kā pārstāstot atdzīvināt burvju spēku, kas pulsēja Kuģužurka atmiņu ainās, kuru bija vai simtiem? Šobrīd, kad burvība bija zudusi un valdzinājums pagājībā grimis, pat pašam nācās grūti aptvert to, kas nupat pirms dažām stundām bija licies tik īsts un skaidrs, un nepārprotams. Jā, nav nekāds brīnums, ka Kurmim neradās necik skaidrs priekšstats par drauga šīsdienas pārdzīvojumiem. Viņam bija skaidrs vienīgi tas, ka prāta

aptumsums, iedomu lēkme nu jau pāri, draugs no jauna atgriezies pie sajēgas, tikai pārdzīvotais viņu vēl nospiež un moka. Tomēr uz laiku Zurks likās zaudējis jebkādu inte­resi par visu, ar ko parasti nodar­bojās, tāpat vairs negribēja omu- _ . līgi spriest par dienām un darbiem, kas neatvairāmi tuvojās līdz ar gadalaiku maiņu.

Šķietami vienaldzīgi Kurmis vairākiem lāgiem grieza valodas uz ražas novākšanu, ieminēdamies par pilnām orēm un vezumu vilcējiem zirgiem, par kaudzēm, kas aug arvien augstākas, un par milzīgu mēness ripu, kura mir­dzēdama paceļas pāri nokoptiem laukiem ar labības sta­tiņiem. Viņš stāstīja par āboliem, kas sārtojas no visām pusēm, par brūniem riekstiem, konservējamiem augļiem un saldu vīnu raudzēšanu, tā pamazām aizrunādamies līdz ziemas vidum — jautrai dzīvei omulīgās mītnēs —, pāriedams jau uz tīri poētiskiem toņiem.

Reizi pa reizei arī Zurks nu pacēla galvu, apsēdās taisnāk un iemeta starpā pa vārdam. Blāvās acis zvēri­ņam iedzirkstījās, viņš vairs nebija tikai klausītājs vien.

Vienā no tādām reizēm Kurmis smalkjūtīgi izslīdēja no istabas, atgriezās ar zīmuli un dažām baltām lapām, kuras piebīdīja draugam pie elkoņa.

— Tu tik sen neesi sacerējis nevienu dzejoli, — viņš teica. — Varbūt šovakar pamēģini, nevis… nevis kūko visu laiku kā … Manliekas, tu justos daudz labāk, ja uz­mestu šo to uz papīra, lai arī tie būtu tikai tādi pantiņi vien.

Zurks gurdeni atstūma papīru sānis, taču Kurmis iz­mantoja izdevību un pazuda no viesistabas, un, kad pēc laiciņa viņš palūkojās pa durvju šķirbu, draugs bija pil­nīgi iegrimis dzejošanā, akls un kurls pret apkārtējo pa­sauli; viņš pasūkāja zīmuļa galu un rakstīja, pasūkāja un rakstīja; tiesa gan, mazāk rakstīja, vairāk sūkāja zīmuli, tomēr Kurmis stipri pie sevis nopriecājās, ka atve­seļošanās vismaz ir sākusies.