Vējš vītolos

IV. MISTERS ĀPSIS

Viņi gaidīja vai veselu mūžību, mīņādamies pa sniegu, lai nesaltu kājas. Beigu beigās aiz durvīm varēja sadzir­dēt lēnus, šļūcošus soļus. Kāds laikam nāca, iekāpis pārāk lielās audekla čībās ar galīgi nomītiem papēžiem;

Kurmis pačukstēja to Ūdensžurkam, un — ko jūs domā­jat — kā Kurmis teica, tā arī bija.

Noklaudzēja aizšaujamais, durvis pavērās par dažām collām, un spraugā pavīdēja garš snauķis un divas miega apmiglotas acis.

— Paklau, jūs tur, ja vēlreiz kaut kas tāds atkārto­sies, — ierūcās rupja, aizdomu pilna balss, — es noskai­tīšos pa īstam! Kas jūs esat, ka nedodat dzīvniekam mieru tādā naktī? Runājiet drīzāk!

— Ak, Apsīt! — Žurks iekliedzās. — Ielaidiet mūs, lūdzu! Tas esmu es, Ūdensžurks, un mans draugs Kur­mis, mēs esam sniegos apmaldījušies!

— Ohoi! Zurciņ, manu mīļo zvēriņ! — Āpša balss gluži pārvērtās. — Tūlīt iekšā, rakari tādi! Tavu trakumu,

un kā jūs neesat nosaluši? Nē, nudien! Apmaldīties snieg­putenī! Un vēl Mūžamežā, pašā nakts melnumā! Iekšā, iekšā, ko stāvat!

Lielā steigā klupdami krizdami viens pār otru, dzīv­nieciņi ievēlās alā un ar neizsakāmu prieku un atvieglo­jumu izdzirda aizcērtamies durvis.

Āpsis, ģērbies garos mājassvārkos, ar nomītām šļū­kātām kājās, turēja ķepā platu svečturi; viņš laikam bija taisījies doties pie miera, kad dzīvnieki bija skaļi pietei­kuši savu ierašanos. Āpsis noraudzījās abos no augšas un viegli paglaudīja viņiem galvu.

— Tādā naktī maziem dzīvnieciņiem gan nebūtu īs­tais laiks skraidīt pa āru, — viņš tēvišķi noteica. — Bai-

dos, Zurciņ, ka tās būs tavas kārtējās palaidnības … Bet iesim nu dziļāk, uz virtuvi! Tur pavards vēl kuras, ka prieks, vakariņas lai atradīsies, būs viss, kā nākas.

Kājas vilkdams, ar gais­mekli rokā namatēvs šļūca pa priekšu, un abi mazie viņam se­koja, ar elkoņiem priecīgi pie- grūzdami viens otram; zemze- mes eja — gara, drūma un, jāatzīst, stipri vien aplupusi — ieveda viņus tādā kā centrālajā hollā, no kura varēja neskaidri manīt atzarojamies citus tuneļveida gaiteņus, noslēpumainas alas, kas aizstīdza pazemes krēslībā. Tepat holla sienās bija arī vairākas ailes ar krietnām, stiprām ozola durvīm. Vienas no tām Āpsis atgrūda vaļā, un uzreiz viņus apņēma siltums un plašās virtuves pa­varda liesmu atblāzma.

Virtuvē bija kājām nodeldēts sarkano ķieģeļu klons, plašajā pavardā gailēja degošas šķilas, un abpus ugunij sienas iegropēs slēpās divi omulīgi siltummūrīši, sēdek- līši, pasargāti no visiem caurvējiem. Pa pārim krēslu ar augstiem atzveltņiem abās pusēs pavardam bija ērti sē­dekļi tiem, kas cienīja sabiedrību. Plāna vidu aizņēma garš, vienkāršs dēļu galds uz krusta skrāģiem ar soliem gar abām pusēm. Galda vienā galā, kur stāvēja atbīdīts krēsls, bija redzami Āpša vienkāršās, bet prāvās maltītes pārpalikumi. Virtuves skapī telpas dziļumos mirdzēja tīro šķīvju rindas, pie sijām karājās žāvēti šķiņķi, kaltētu zālīšu saišķi un sīpolu pīnes, un grozi ar olām. Tā vien šķita, te būtu īstā vieta, kur brašiem karotājiem sarīkot krietnas dzīres pēc uzvaras kaujā vai darbā nogurušiem pļāvējiem sanākt un sasēsties kuplā pulkā un ar dzies­mām un līksmību nosvinēt ražas svētkus; te varēja sa­nākt arī pulciņš draugu, kas ciena vienkāršību, pēc pati­

kas apsēsties, iekost, uzvilkt kuplu dūmu un vienā mierā aprunāties. Smaidīdams sarkanām ķieģeļzobu rindām, klons vērās apkvēpušajos griestos; ozola sēdekļi, nodel­dēti garā mūža gaitā, pārmija jautrus skatus; šķīvju virknes skapī šķielēja uz plauktā sasēdinātajiem katliņiem un podiem, un pavarda liesmas spīdinājās un dancoja, mezdamas siltus mirkļus visiem bez izņēmuma.

Āpsis viņus gādīgi nosēdināja uz sola, lai krietni sa­sildās pie uguns, lika novilkt slapjos apavus un drēbes. Tad saimnieks atnesa ciemiņiem šļūkātās un mājassvār- kus, pats apmazgāja Kurmim stilbu ar siltu ūdeni un uzlīmēja uz brūces plāksteri, līdz viss bija gods godam, ja ne vēl labāk. Tā sēžot drošā patvērumā, gaismā un siltumā, beidzot apžuvuši un sasiluši, pret uguni pacel­tām nogurušajām kājām, un dzirdot aiz muguras vilinošu trauku šķindu uz virtuves galda, nedienas pārcietušie dzīvnieki jau sāka domāt, ka drēgnais, neizbrienamais Mūžamežs, palikdams aiz Āpša mītnes durvīm, ir pagai­sis simtu jūdžu tālumā un viss, ko mežā bija nācies pār­ciest, noticis gaistošā nomoda sapnī.

Kad abi dzīvnieciņi bija izkarsējušies silti kā pīrāgi, Āpsis viņus aicināja pie galda, kur bija saklājis vakara maltīti. Jau labu brīdi mazie jutās krietni izsalkuši, bet patlaban, ieraugot galdā saliktos gardumus, vairs palika tikai viens jautājums — pie kā vispirms ķerties klāt, jo viss izskatījās tik garšīgs, ka nevarēja saprast, ko ēst uzreiz, ko atlikt uz beigām. Ilgi nebija iespējams ne vārdu pārmīt, un, kad valodas pamazām atsākās, tās nebija visai raitas — kā jau tad, kad runā ar pilnu muti. Bet Āpsis to nelikās manām, nepievērsa uzmanību arī tam, ka mazie dzīvnieki ēda, ar elkoņiem uzklupuši uz galda, un runāja abi reizē. Lielais dzīvnieks pats sabiedrībā ne­rādījās un turējās pie atziņas, ka tie ir tādi uzvedības sīkumi, kam nav būtiskas nozīmes. (Mēs, protams, zinām, ka Āpsim nebija taisnība, ka viņam pārāk šaurs redzes­loks, jo uzvešanās ir ļoti svarīga lieta, tikai vajadzētu pārāk daudz laika, lai to šeit izskaidrotu.) Āpsis sēdēja

savā krēslā galda galā un brīžam vien saprotoši pamāja ar galvu, kad abi mazie stāstīja savus piedzīvojumus, un nekas viņu nepārsteidza un nesatrauca, un ne reizi viņš neiekrita starpā ar izsaucieniem: «Tā jau es domāju!» — vai arī: «Un ko es jums sacīju?» — un arī neizteica aizrā­dījumus, ka būtu vajadzējis rīkoties, lūk, tā un šitā, bet nevis darīt, redz, šādi.. . Kurmim lielais dzīvnieks tādēļ it labi iepatikās.

Kad vakariņas beidzot bija galā un ikviens jutās pie­ēdis tik pilnu vēderu, cik pieklājīgam dzīvniekam tas vispār pieļaujams, un kad varēja beidzot uzšķaudīt visām vella bēdām un raizēm, viņi salasījās ap gailējošām og­lēm, kas bija izdegušas no lielajām malkas šķilām, un domāja, cik jauki būt nomodā tik vēlu naktī ar tik pilnu punci, būt citiem nepakļautam un brīvam; un pēc tam, kad dzīvnieki bija papļāpājuši kādu brīdi par šo un to, Āpsis sirsnīgi ieteicās:

— Bet nu pastāstiet, kas jauns jūsu pusē! Kā sviežas vecajam puikam Krupim?

— Ai, jo tālāk, jo trakāk, — Zurks drūmi teica, un Kurmis, uzrāpies uz sola, uguns atblāzmā gozēdamies, papēžus izslējis augstāk par degunu, centās izlikties pa­galam skumīgs. — Atkal apmeta kūleni, nupat pagājšne-

dēļ, turklāt smagi. Krupis jau ir kā uzburts uz braukšanu, lai gan viņam galīgi nav šofera dotību. Būtu salīdzis sev kādu nosvērtu, kārtīgu dzīvnieku, kas to lietu prot, maksā­jis tam pieklājīgu algu un ļāvis rīkoties — viss būtu gods godam. Bet nē, viņš ieņēmis galvā, ka ir dievišķīgs auto­braucējs kopš dzimšanas un ka neviens viņam neko nevar iemācīt; viss pārējais tad nāk pats no sevis.

— Cik viņam to ir bijis? — Āpsis apmācies vaicāja.

— Avāriju vai mašīnu? — jautāja Žurks. — Ak jā, tas jau viens pīpis, ja runā par Krupi. Sī ir septītā. Kas attiecas uz pārējām .. . Vai atceraties viņa ratnīcu? Tā ir piekrauta pilna, burtiski piebāzta līdz jumtam ar auto­mobiļu lūžņiem, dzelžu gabaliem, ne lielākiem kā jūsu cepure! Tāds, lūk, ir pārējo sešu liktenis … cik nu te vispār var vainot likteni.

— Viņš jau trīs reizes bijis slimnīcā, — iesprauda Kurmis. — Un kādas soda naudas viņam vajadzējis mak­sāt — dieviņ tētiņ!

— Jā, te ir ko palauzīt galvu, — Zurks turpināja. — Krupis ir bagāts, mēs visi to zinām, bet viņš tomēr nav miljonārs. Un viņš ir bezcerīgi vājš autovadītājs, neievēro ne likumus, ne noteikumus. Vai nu viņš lauzīs kaklu, vai izputēs — viens no diviem, agrāk vai vēlāk. Apsīt! Mēs esam viņa draugi; vai mums nebūtu kaut kas jādara?

Āpsis uz brītiņu iegrima domās.

— Redziet, kas par lietu, — beidzot viņš diezgan cieti sacīja. — Jūs taču, protams, zināt, patlaban es neko ne­varu darīt.

Abi draugi tam piekrita, pilnīgi viņu saprazdami. Jo saskaņā ar dzīvnieku likumiem nav domājams, ka klusajā ziemas sezonā kāds varētu uzsākt lielus, varonīgus dar­bus vai vismaz mēreni pastrādāt. Visi dzīvnieki ir apmie­gojušies, daži arī patiešām guļ. Visi pakļauti laika mai­ņām, cits vairāk, cits mazāk; visi atpūšas no spriegajām dienām un naktīm, kad ikviens muskulis tika bargi pār­baudīts un kad nācās darboties ar pilnu sparu.

— Nu, tad ir labi, — Āpsis turpināja. — Bet, kad pa

īstam pienāks gadalaiku grieži, naktis saruks īsākas … nu, un tā uz rīta pusi, tumsiņā, mostoties no miega, tu jūti nemieru un gribas celties, iet un strādāt līdz ar sau­les lēktu, ja ne vēl agrāk … jūs taču saprotat!

Abi dzīvnieciņi pamāja dziļā nopietnībā. Viņi to sa­prata!

— Jā, un tad, — Āpsis runāja tālāk, — mēs … tas ir, mēs abi un mūsu draugs Kurmis, mēs visi trīs Krupi stingri paņemsim priekšā! Mēs necietīsim nekādas muļ­ķības! Mēs vedīsim viņu pie prāta, ja vajadzēs — ar varu! Mēs iztaisīsim viņu par apzinīgu Krupi. Mēs .. . Zurciņ, vai tu jau guli?

— Nē, nē! — Zurks atsaucās, iztrūkdamies no snau­diena.

— Pēc vakariņām viņš jau pāris trīs reizes ir aizsnau­dies, — Kurmis smējās. Pats viņš jutās itin sprigans un mundrs, lai arī nemācētu pasacīt, kāpēc. Iemesls, zināms, bija tāds, ka Kurmis, būdams īsts zemzemes iemītnieks, pazemē dzimis un uzaudzis, Āpša mājoklī jutās it omu­līgi, tikpat kā savās mājās, turpretim Ūdensžurkam, kurš bija radis gulēt istabā ar logu uz vējā čalojošo upi, šejie­nes gaiss, dabiski, likās pārlieku kluss un nospiedošs.

— Jā, laiks doties pie miera, — Āpsis teica, celdamies no krēsla un sameklēdams gaismekļus. — Nāciet, es ierā­dīšu jums istabu. Un rīt no rīta izgulieties pēc sirds pati­kas, brokastis varat ieturēt, kad vien vēlaties.

Āpsis ieveda viņus plašā, garenā telpā, kuru acīmre­dzot izmantoja gan kā guļamistabu, gan kā pārtikas noliktavu. Pusi platības aizņēma dzīvnieka barības krā­jumi, tos redzēja izvietotus visapkārt — tur bija ābolu, rāceņu un tupeņu kaudzes, grozi, līdz malām pilni ar riekstiem, trauki ar medu —, taču abas baltās gultiņas brīvajā grīdas laukumā izskatījās mīkstas un aicinošas un uzklātie linu palagi, lai gan vienkārši un raupji, bija tīri un tīkami smaržoja pēc lavandas; un Kurmis ar Udensžurku, vienā mirklī izlēkuši no drēbēm, metās zem segas ar vislielāko baudu un apmierinājumu." '

Izmantodami namatēva laipno at­ļauju un piekodinājumu, abi dzīvnieki otrā rītā nokāpa uz brokastīm ļoti vēlu; virtuvē uguns kurējās rūkdama un pie galda sēdēja divi ežulēni, ēz­dami no koka bļodiņām auzu biez­putru. Ežubērni nolika tūdaļ karotes, piecēlās un rātni nolieca galviņas.

— Ak, nu sēdiet, sēdiet vien un ķerieties atkal pie biez­putras! — Ūdensžurks laipni sacīja. — Kā jūs te, divi tādi jaunekļi, esat gadījušies? Sniegos apmaldījāties, vai?

— Jā, ser, tā bija gan, — vecākais godbijīgi atbildēja. — Mēs ar mazo Billiju gājām uz skolu, meklējām ceļu … mamma tā lika, lai kāds laiks … un tā mēs aizmaldījā- mies, ser, un Billijs nobijās un sāka raudāt — viņš vēl mazs un zaķpastala. Un beigās tā iznāca, ka mēs bijām pie mistera Āpša sētasdurvīm un uzdrīkstējāmies pieklau­vēt, jo misters Āpsis … viņš ir labs, visi to zina …

— Nu man viss skaidrs, — Žurks teica, nošņāpdams dažas šķēles no šķiņķa, un Kurmis pa to brīdi iesita pannā olas. — Un kāds ārā laiks? Nesaki tik daudz «ser», — viņš vēl piebilda.

— Briesmīgs laiks, ser, briesmīgi dziļš sniegs, — ežulēns stāstīja. — Šodien džentlmeņi nevar iet laukā, tādi kā jūs.

— Kur tad Āpsis? — Kurmis ieteicās, uzlicis uz uguns kafijas kannu.

— Saimnieks aizgāja uz savu darba istabu, ser, — ezītis skaidroja. — Viņš piesacīja, ka šorīt būšot sevišķi aizņemts un viņu nekādā ziņā nedrīkstot traucēt.

Šāds izskaidrojums ikvienam no klātesošajiem, jāat­zīst, bija pilnīgi saprotams. Patiesība, kā jau zināms, ir tāda: pusgadu rosīgi strādājot, raujoties pilnā sparā un otru pusgadu aizvadot snaudienā vai īstā ziemas guļā, savā miega periodā tu nevari allaž aizbildināties ar gul- šņāšanu, kad ciemiņi mājās vai kāds darbs paveicams. Tāda atruna kļūst apnicīga. Un dzīvnieki itin labi to

saprata, ka namatēvs, ieturējis sātīgas brokastis, ir aiz­gājis uz savu kabinetu, atlaidies mīkstā sēdeklī, kājas sacēlis uz otra krēsla, acīm pārsedzis iesārtu kabatlaka­tiņu un tādā kārtā kļuvis «ļoti aizņemts» — kā parasti šinī gadalaikā.

Spalgi ietrinkšķējās ārdurvju zvans, un Ūdensžurks, kas bija noķēpājies taukains ar sviestainajām grauzdiņ- maizēm, aizsūtīja Billiju, mazo ežupuiku, paraudzīt, kas gan tur varētu būt. Pēc brītiņa priekšnamā kāds smagi nodauzīja sniegu no kājām; Billijam nopakaļ virtuvē ienāca Ūdrs un ar skaļu, sirsnīgu sveicienu metās apskaut Ūdensžurku.

— Liecies tak mierā! — Zurks rīstījās ar piestūķētu muti.

— Tā jau domāju, ka atradīšu jūs te sveikus un vese­lus, — Ūdrs skaļi priecājās. — Kad šorīt pārrados, viss upeskrasts bija kājās. Ūdensžurks neesot nakti bijis mā­jās, Kurmis tāpat; droši vien noticis kaut kas briesmīgs, tā visi sprieda. Turklāt sniegs galīgi izdzēsis jūsu pēdas! Bet es jau zinu — ja kāds ir iekūlies ķezā, viņš steidzas visbiežāk pie Āpša vai arī Āpsis pats kaut kā par to uz­zina, tāpēc es taisnā ceļā drāzos tik šurp — pa sniegiem, pa Mūžamežu! Ai, cik tas jauki — brist pa baltajām kupe­nām, kad sarkana saule lec aiz tumšajiem koku stum­briem! Tu ej, un visap­kārt dziļš klusums, ti­kai laiku pa laikam — blaukš! — sniega blā­ķis noslīd no zara un tu satrūksties un me­ties prom, meklēdams glābiņu! Un kādas sniegapilis, dobumi un alas, nez no kurienes pa nakti uzradušies sniega tilti, terases un vaļņi — es stundām

ilgi pa tiem varētu dzīvot un spēlēties. Gan te, gan tur zari nolūzuši zem smagajām sniega nastām, un sarkan­krūtīši laižas un lēkā pa tiem, lielīgi rosīdamies, it kā viņi paši tos būtu aplauzuši. Robains mežazosu kāsis aug­stu mākoņainajās debesīs aizsteidzās pāri mežam, un daži krauķi meta lokus turpat virs koku galotnēm, pēc kaut kā lūkodamies, tad vīlušies aizplivinājās uz māju pusi, bet neredzēja nevienu saprātīgu būtni, no kuras varētu ievākt ziņas. Pusceļā uzskrēju virsū trusim: skatos, tup uz celma un ar priekšķepām mazgā savu dumjo ģīmi… Na­badziņš aiz bailēm vai mēms palika, kad es, piezadzies no aizmugures, uzplāju šim uz pleca dzelžainu ķepu! Nā­cās vēl pāris reižu iedot pa ausi, lai nomierinās un atgūst sajēgu . .. Galu galā laimējās izspiest no viņa, ka vakar­vakarā kāds no šiem Mūžamežā manījis Kurmi. Tā bau­mojis alu telefons, šis teica, — ka Kurmis, mistera Ūdens- žurka draugs, bijis galīgā ķezā; tas mežā apmaldījies, un drīz vien «viņi» bijuši kājās un sākuši dipšināt, vīvi- nāt un trenkāt dzīvnieciņu pa mežu riņķī un apkārt. «Bet kāpēc neviens no jums neiejaucās?» es viņam jautāju. «Dieviņš jūs, protams, nav apveltījis ar prātu, bet jūsu te ir vai melnais tūkstotis — resnu, spēcīgu puišu, kas noēdušies kā vepri, — un alas jums dziļu dziļās, tās iziet uz visām septiņām debesu pusēm; jūs varējāt Kurmi ielaist pie sevis un pasargāt, vismaz jums vajadzēja cen­sties to darīt.» — «Kam — mums?» Šis tikai blisina. «Mēs lai tur iejauktos? Mēs, truši?» Tad uzmetu šim atkal pa pauri un laidos tālāk. Nekas tur vairāk nebija darāms. Šo to vismaz biju uzzinājis, un, ja vien gadītos sastapt kādu no «viņiem», es būtu dabūjis zināt krietni vairāk … vai arī «viņi» krietni vien būtu dabūjuši!

— Bet vai tu nemaz … ē-ē .. . nebaidījies? — Kur­mis bilda, manīdams atgriežamies vakarnakts šausmu sajūtu, kad Ūdrs piemmēja Mūžamežu.

— Baidīties? — Ūdrs atieza spēcīgu, balti spīdīgu zobu rindu. — «Viņiem» gan es iedzītu bailes —- lai tikai palūko ķerties man klāt! Kurmīt, uzcep arī man

dažas cūkgaļas šķēles, esi mīļš puika! Esmu briesmīgi izsalcis, bet man te jāparunā šis tas ar Ūdensžurku. Veselu mūžību neesmu viņu saticis.

Labsirdīgais Kurmis nošņāpa vairākas šķēles gaļas, norīkoja ezēnus, lai uzcep tās, bet pats atgriezās pie savām brokastīm; tikmēr Ūdrs ar Ūdensžurku, galvas kopā sabāzuši, aizrautīgi pārsprieda savus upes dzīv­nieku amata noslēpumus, un tie ir neizsmeļami noslē­pumi — kad par tiem iesāk runāt, valodas plūst un plūst bez apstājas kā pati upe.

Ceptās gaļas šķīvis pa tam bija noēsts tīrs un atkal pabīdīts pēc nākamās porcijas; tai brīdī žāvādamies, acis berzēdams, ienāca Āpsis un vienkārši, klusi ar visiem apsveicinājās, katram laipni kaut ko pajautādams.

— Būtu tā kā pienācis pusdienlaiks, — viņš griezās pie Ūdra. — Labāk beidziet runas un nāciet iekost kopā ar mums! Droši vien būsiet krietni izsalcis šinī saltajā rīta cēlienā.

— Ar lielāko prieku! — Ūdrs atsaucās un piemiedza Kurmim ar aci. — Vērojot šos mazos rīmas, kas piedzi- nušies līdz acīm ar ceptu šķiņķi, es jūtos gluži kā bada­cietējs.

Ezīši, kas pēc auzu putras un grūtā gaļas cepšanas darba atkal juta izsalkumu, bikli paraudzījās augšup uz misteru Āpsi, taču neuzdrīkstēja neko iebilst.

— Nu, jaunekļi, jums jāiet mājās pie mammas, — Āpsis teica. — Kāds no vīriem izies līdzi un parādīs ceļu. Pusdienas jums šodien vairs nevajadzēs, tas ir skaidrāks par skaidru.

Viņš iedeva tiem katram pa sešpensu ripiņai un viegli uzplikšķināja pa galviņu, un ezīši devās ceļā, atsveicino­ties cienīgi pamādami ar cepurēm un atmezdami pār pieri sakritušos cekuliņus.

Pārējie nekavējoties sēdās visi kopā pie pusdienām. Kurmja vieta bija blakus Āpsim, un, tā kā Ūdrs ar Žurku aizvien vēl bija līdz ausīm iegrimuši upesrunās, no kurām

nekas tos nespēja iztraucēt, dzīvnieciņš izmantoja gadī­jumu, lai apliecinātu namatēvam, cik mājīgi un omulīgi viņš te jūtas.

— Šis ir gan pamatīgs zemzemes mājoklis, — Kur­mis teica, — patiesi var just, kur tu atrodies. Nekas ļauns ar tevi te nevar notikt, un neviens tevi nevar atrast. Tu esi pilnīgi pats sev kungs, un tev nav jāklausās, ko kāds domā, ko runā par tevi. Pasaule tur augšā iet savu ceļu, un lai viņa iet, tev par to galva nav jālauza. Kad labpa­tīk, vari izrāpties virszemē — lūdzu! — tur viņa tevi gaida.

Āpsis vai staroja, Kurmī klausīdamies.

— Taisni kā naglai uz galvas! — lielais dzīvnieks apstiprināja. — Tādas drošības sajūtas nav nekur, un nekur nevar baudīt tādu mieru, tādu klusumu kā zemze­mes mājoklī. Bet, ja tev rodas kāda jauna ideja, ja tu gribi savu dzīvokli paplašināt, — kāda bēda? — parocies tikai, izraus zemi, un gatavs! Ja jūti — māja par plašu, ņem un aizraus ciet pāris alu, un atkal viss kārtībā! Nav jāsauc ne celtnieki, ne amatnieki, un kaimiņi tev nelūr pār sētu un nenāk virsū ar savām gudrībām, bet pats galvenais — tev gluži vienalga, kāds ārā laiks! Paskat — kā tad ir Zurkam? Kolīdz ūdens ceļas par pāris pēdām, šis ņem kājas pār pleciem un pārvācas uz kādu īrētu mītni — apgrūtinoši, neērti un vēl šausmīgi dārgi. Vai ņemsim Krupi. Man nav nekādu iebildumu pret Krupja- pili, patiešām, labākais nams šinī apkaimē, bet — kā nams. Iedomājies — ja izceļas ugunsgrēks, kas notiek ar Krupi? Iedomājies — vējš noplēš jumta kārniņus, sabrūk vai nosēžas sienas, — kas notiek ar Krupi? Iedomājies — velk no logiem, no durvīm — es ciest nevaru caurvējus—, kas notiek ar Krupi? Nē, nav jau peļami savureiz uzkāpt virszemē, paklaiņot svaigā gaisā, sagādāt pārtiku, bet lai tev būtu zemzemes ala, kur beidzot atgriezties, — tikai tā, manuprāt, ir īsta mājvieta!

Kurmis no visas sirds tam piekrita, tādēļ Āpsim pret viņu modās jau gluži draudzīgas jūtas.

— Pēc pusdienām iziesim abi divi un apstaigāsim manus nelielos apartamentus, — Āpsis teica. — Es ne­šaubos, tu tos pratīsi novērtēt. Tev ir priekšstats, kādai jābūt īstai mājokļa arhitektūrai, — to var redzēt.

Tā nu pēc pusdienām, kolīdz Zurks ar Ūdru apmetās uz mūrīša un iedegās karstā strīdā par zušiem, Āpsis iededza lākturi un pasauca Kurmi. Izgājuši caur hollu, dzīvnieki iegriezās kādā no galvenajiem tuneļiem. Lāk­tura gaismas šaudīgajos atspīdumos gan vienā, gan otrā pusē manīja lielākus un mazākus kambarus; daži bija šauri kā virtuves skapīši, citi gandrīz tikpat plaši un iespaidīgi kā Krupjapils ēdamzāle. Pa šauru sāneju, kas atzarojās taisnā leņķī, viņi nonāca citā gaitenī, un tā pati aina atkārtojās. Kurmi galīgi apmulsināja labirintu lielums, tuneļu skaits un apjoms, pārsteidza līdz griestiem piekrauto noliktavu pamatīgās velves; turklāt viss bija mūrēts no akmens — gan balsta stabi, gan arkas, gan bruģētie kājceļi.

— Kur, Āpsīt, velns ar ārā, jūs ņemat laiku un spē­kus, lai visu to dabūtu gatavu? — viņš beidzot iesau­cās. — Tas taču kaut kas traks!

— Tas patiešām būtu kaut kas traks, — Āpsis vien­kārši teica, —ja es to pats būtu izdarījis. Patiesībā es it neko te neesmu cēlis, vienīgi izmēzu šīs ejas un kamba­rus, cik nu man to bija vajadzīgs. Te to ir bez sava gala, virsriņķī un apkārt. Tas var likties nesaprotami, bet es tūda| paskaidrošu. Redzi, senos laikos tanī vietā, kur tagad šalko Mūžamežs — pirms vēl tas bija izsējis savas sēklas un izaudzis tāds kā patlaban —, te bija pilsēta, cilvēku apmetne, tu jau zini. Te, kur mēs stāvam, te viņi dzīvoja: staigāja, runāja, gulēja, strādāja; te viņi atbrau­kuši piesēja zirgus un svinēja svētkus, no šejienes jāja karā un ceļoja uz tālām zemēm, lai tirgotos. Tie bija stipri, bagāti ļaudis, lieliski celtnieki. Viņi cēla mājas mūžīgiem laikiem, jo domāja, ka viņu pilsēta pastāvēs mūžam.

— Bet kas notika ar viņiem visiem? — Kurmis vai­cāja.

— Kas to lai zina, — Āpsis teica. — Cilvēki šinī pa­saulē atnāk, dzīvo kādu brīdi, ceļ mājas … pēc tam aiz­iet. Tāds viņu ceļš. Bet mēs paliekam. Āpši, kā stāsta, bijuši šeit vēl pirms tās pilsētas. Un tagad te atkal mīt āpši. Mēs esam ļoti dzīvīgi — varam uz laiku aiziet, taču mēs gaidām, mēs esam pacietīgi, mēs atkal atgriežamies. Un tā būs mūžīgi mūžam.

— Un, kad viņi beidzot aizgāja, kas notika tālāk? — jautāja Kurmis.

— Kad viņi aizgāja, — turpināja Āpsis, — viesuļu vēji un lītavas ņēmās pilsētu ārdīt — neatlaidīgi, nepār­traukti, gadu pēc gada. Varbūt arī mēs, āpši, mazliet palī­dzējām — kas to lai zina … Pilsēta sabruka, nolīdzinājās ar zemi, pazuda nebūtībā. Tad pakāpeniski te modās un cēlās, un pletās dzīvība, no sēklām uzdīga jaunie kociņi, tie izauga par mežu, un papardes un kazenāji, pa apakšu ložņādami, nāca kokiem palīgā. Slāņiem gūlās trūdošās lapas, vēsas urdziņas nesa smiltis un augsni, lai segtu pāri trūdiem un piedzītu katru spraudziņu, un tā ar laiku mājvieta mums bija gatava un mēs tajā apmetāmies. Un

tas pats norisinājās virszemē, mums virs galvas. Ieradās dzīvnieki, tiem iepati­kās šī vieta, viņi izvēlējās sev mājokļus, iekārtojās un palika te uz dzīvi, un viņu pulks vairojās. Par pagātni viņi neraizējās — to dzīvnieki nekad nedara, jo ir pārlieku aizņemti. Vieta bija vi­sai pauguraina, ar daudzām alām un iedobēm, bet tieši tas bija izdevīgi. Dzīv­nieki neraizējās arī par nākotni, par to, ka cilvēki varētu atkal atnākt — uz Kauu iaiKu —, tas ir ļoti iespējams. Mūžamežs patlaban ir jo brangi apdzīvots, tajā mitinās visāda kustoņa, kā jau parasts, cits ir labs, cits ļauns, cits tā pa vidām — labāk jau nesaukt nevienu vārdā. Pasaulē katram ir sava vieta. Bet es manu, tev par šīm būšanām jau pašam šis tas ir zināms.

— Patiešām, jā, — Kurmis teica, viegli nodrebēdams.

— Nekas, nekas, — Āpsis sacīja, paplikšķinādams viņam pa plecu, — tā bija tava pirmā iepazīšanās ar šā­diem dzīvniekiem, tu jau saproti. Patiesībā viņi nebūt nav tik briesmīgi; ko lai dara — dzīvo pats un ļauj dzīvot citiem. Bet jau rīt pat es laidīšu apkārt ziņu, un turpmāk tev nebūs vairs jābaidās. Mani draugi šai pusē lai staigā droši, kur tikai viņiem patīk, un, ja ne, — gan es zināšu, kā to nokārtot!

Kad viņi atgriezās virtuvē, Ūdensžurks mētājās šurpu turpu nemierīgs kā uz adatām. Pazemes gaisotne viņu nomāca, nepatīkami satrauca, turklāt zvēriņš juta patie­sas bažas, ka upe pa šo laiku aizskries nezin kur, ja viņš to neturēs acīs. Mētelis Žurkām jau bija mugurā, pistoles atkal aiz jostas.

— Nāc, Kurmīt! — viņš satraukti iesaucās, abus dzīv­niekus pamanījis. — Mums jāiet, kamēr gaišs. Nevaram taču palikt Mūžamežā vēl otru nakti!

— Viss būs kārtībā, mīļais, — ūdrs sacīja. — Es iešu kopā ar jums, katru taciņu es pazīstu aizsietām acīm.

Bet, ja tiešām ceļā gadīsies kāds nekaunīgs pauris, kas prasīsies pēc kāviena, tad droši paļaujieties uz mani — viņš dabūs, ko gribējis!

— Tiešām, Žurciņ, nevajag uztraukties, — Āpsis pie­bilda vienā mierā. — Mani zemzemes gaiteņi sniedzas daudz tālāk, nekā jūs varat iedomāties, man ir glābšanās alas, kurām izejas visās Mūžameža pusēs, tikai es tās vis nerādu kuram katram. Kad jūs īsti gribēsiet doties pro­jām, varēsiet iziet taisnā ceļā pa kādu no maniem tune­ļiem. Bet tikmēr sēdieties, jūtieties kā mājās!

Par spīti visam, Žurks tomēr palika satraukts un rai­zējās par upi, tādēļ Āpsis vēlreiz paņēma lākturi un bariņa priekšgalā devās prom pa kādu mitru, piesmakušu gaiteni, kas līkumot līkumoja, cēlās un grima; dažviet tam bija mūrētas akmens velves, dažviet tas bija izcirsts cietā klintī; gājiens bija nogurdinošs un likās jūdzēm garš. Beidzot atspīdēja dienas gaisma — tā nāca caur biezi saaugušajiem krūmiem un pērno zāļu ceriem, kas nokarājās pār izeju; lielā steigā atsveicinājies, Āpsis vei­cīgi izgrūda viņus no alas, tad nomaskēja atkal caurumu ar zariem un pērnajām lapām, lai izskatītos dabiski, un devās pats atpakaļ.

Nu viņi stāvēja pašā Mūžameža malā. Aiz muguras laukakmeņi, kazenāji, koku saknes kumuļojās, mezglojās un rāpās cits pāri citam, bet priekšā pletās tīrumi — plaši, mierīgi un balti, ar melnām dzīvžogu apvīlēm, un tur, tāltālu, vīdēja vecā, labā upe, un vēsā ziemas saule sar­kana sēdēja apvāršņa malā. Visu taku zinātājs Ūdrs uzņēmās vadību, un dzīvnieki aizsteidzās cits citam nopa­kaļ taisni kā pa diegu uz tālumā manāmajām kāpnītēm dzīvžogā. Uz mirkli tur apstājušies, viņi pameta acis atpakaļ un ieraudzīja visu milzonīgo Mūžamežu — blīvu, draudīgu, drūmu un tumšu tīrumu baltajā ielokā; tad viņi visi reizē novērsa skatu un veicīgi laidās uz mājām, kur silti dega pavards un liesmas meta blāzmu pār pierastām iedzīves mantām, kur aiz loga jautri čaloja upe — upe, kuru tie pazina, kurai uzticējās, vienalga, vai tā bija laipna vai barga, kura nekad viņus nepārsteidza un ne­biedēja.

Tā steigdamies tikai tālāk un jau iepriekš izjuzdams priecīgo brīdi, kad būs mājās starp savām mīļajām un pazīstamajām lietām, Kurmis atskārta itin skaidri, ka viņš ir iestrādātās tīrumu zemes un dzīvžogu iemītnieks, cieši saistīts ar uzarto lauku, ar tik pazīstamajām ganī­bām, ar vientuļām vakara pastaigu takām un rūpīgi iekoptiem dārziem. Lai cīnās citi ar neskarto dabu, lai spītē un iztur vai saiet atklātā naidā; viņam ir jābūt gud­ram, jāpaliek savā dāsnajā zemē, kur iestiepjas viņa alas un kur diezgan ir savdabīga prieka un gandarījuma, lai pietiktu visam mūžam.