Vējš vītolos

XII. ODISEJA ATGRIESANAS

Metās jau krēsla, kad Ūdensžurks, noslēpumains un pacilāts, sasauca viņus viesistabā, nostādīja katru pie savas ieroču kaudzītes un sāka apbruņot šīvakara operā­cijai. Zvēriņš to darīja ļoti pamatīgi un ar vislielāko stin­grību, un gatavošanās ievilkās krietnu laiku. Vispirms te bija siksnas, ko ikvienam apjozt ap vidu, tad nāca zobens, kas jāpiekar sānos pie jostas, un otrā pusē līdzsvara labad jāaizbāž duncis. Tad nāca pāris pistoļu, policistu

Odisejs — sengrieķu mitoloģijā Itakas valdnieks, drošsirdīgs, gudrs un viltīgs karotājs. Atgriežoties no Trojas kara, ilgi maldās gan ar plostu, gan ar kuģi pa Vidusjūru; kad viņš beidzot pārro­das mājās, viņam tās vēl jāatkaro no ienaidniekiem.

gumijas nūjiņa, vairāki pāri rokudzelžu, daži marles rituļi un plāksteri, blašķe ar dzeramo un sviestmaižu kār­biņa. Āpsis labsirdīgi smējās un jokojās:

— Lieliski, Zurciņ! Lai tā būtu — tev par prieku un mums par svētību! Bet visu, kas man būs darāms, es paveikšu ar šito te milnu.

Zurks tikai atteica:

— Āpsīt, lūdzu! Jūs gan zināt, man būtu gaužām sāpīgi ap sirdi, ja vēlāk jūs man pārmestu, ka tas, lūk, bijis aizmirsts un tas . ..

Kad viss bija pienācīgi sagatavots, Āpsis vienā ķepā paņēma aptumšojamu lākturi, otrā satvēra savu lielo milnu un teica:

— Nu, tad visi aiz manis! Kurmi, tu pirmais, uz tevi es varu paļauties, nākamais Zurks, beigās — Krupis. Un pielūko man, Krupīt, nedrīkst pļāpāt bez apstājas, kā tu esi paradis! Ja nē, iesi mājās kā likts!

Krupis ļoti baidījās, ka tikai viņu neatstāj mājās, tādēļ ieņēma norādīto vietu pašās beigās bez mazākās kurnēšanas, un dzīvnieki devās ceļā. Āpsis veda viņus kādu gabaliņu gar upmalu, tad piepeši pārmetās pār krasta kranti un ielēca alā turpat virs ūdens līmeņa. Kurmis un Zurks klusēdami viņam sekoja, ielēca alas mutē taisni tāpat kā Āpsis, bet, kad pienāca Krupja kārta, viņš, protams, paslīdēja un iebrēkdamies ar skaļu plunk­

šķi ievēlās upē. Draugi viņu izrāva no ūdens, lielā steigā noberza sausu, izgrieza drēbes, atkal apģērba, nomieri­nāja un palīdzēja piecelties kājās; tomēr Āpsis bija sa­skaities ne pa jokam un piedraudēja: ja Krupis vēlreiz izrādīsies tāds mūlāps, nekas cits neatliks, būs jāiet mājās!

Tā nu viņi beidzot bija slepenajā ejā, un Krupjapils atkarošanas operācija patiešām sākās!

Ala bija drēgna, tumša, šaura un zema, un nabaga Krupim uzmācās drebuļi, pa daļai aiz šausmām no tā, kas viņu gaida, pa daļai tāpēc, ka viņš bija izmircis līdz pēdējai vīlītei. Lākturis līpinājās kaut tur tālu gājiena galvgalā, tumsā dzīvnieks pamazām sāka atpalikt. Tad viņš izdzirda 2urka brīdinošo saucienu: — Nāc taču, Krupi! — un dzīvnieku sagrāba šausmas, ka viņš varētu palikt viens šinī tumsā, un viņš tā rāvās uz priekšu, ka notrieca gar zemi Žurku, tas krizdams — Kurmi un Kur­mis — Āpsi, un brīdi viss gāja juku jukām. Āpsim šķita — kāds uzbrūk no mugurpuses; ar milnu vai dunci te nebija kur atvēzēties, viņš izrāva pistoli un tik tikko neietrieca Krupim lodi ribās. Kad lielais dzīvnieks ap­tvēra, kas īstenībā noticis, viņš pārskaitās līdz pēdējam un teica:

— Nu gan tam apnicīgajam Krupim jāiet mājās!

Krupis apspiesti ieraudājās, un abi pārējie zvēriņi ap­solīja, ka uzņemas atbildību par draugu un ka turpmāk viņš uzvedīsies labi; galu galā Āpsis nomierinājās un virtene kustējās tālāk, tikai Zurks nu gāja pēdējais un ar ķepu cieši turēja Krupi aiz pleca.

Tā viņi taustīdamies, stumdīdamies līda uz priekšu — ausis saspicētas, ķepa uz pistoles —, līdz vienubrīd Āp­sis ierunājās:

— Nu jau mums tā kā vajadzētu būt apakš Krupja­pils. •

Tad piepeši viņu ausis aizsniedza apslāpēta, neskaidra murdoņa — tā varēja būt gan tālu priekšā, gan tepat kaut kur tuvumā —, it kā liels dzīvnieku bars klaigātu,

ālētos, mīdītos pa grīdu un sistu ar dūrēm pa galdiem. Krupi atkal pārņēma šausmas, bet Āpsis tikai mierīgā garā piezīmēja:

— Skat, kā zebiekstes uzdzīvo!

Ala tagad slīpi cēlās augšup; paspraukušies vēl gaba­liņu, viņi no jauna izdzirdēja troksni, šoreiz jau gluži skaidri un tepat virs galvas: «Džimlai-rūdi, džimlai-rūdi, džimlai-rūdi, rallalā!» Sīkas pekas mīdījās pa grīdu, tankšķēja glāzes, un mazas dūrītes ducināja pa galdiem.

— Ak, kas par priekiem! — Āpsis noteica un mudi­nāja: — Lienam nu tālāk!

Viņi steidzās uz priekšu, kamēr atdūrās strupceļā; nu dzīvnieki atradās zem lūkas, pa kuru varēja izlīst no alas pieliekamajā.

Banketu zālē patlaban gāja vaļā varens jandāliņš, un viņi varēja būt gandrīz pilnīgi droši, ka augšā neviens viņus nedzirdēs.

Āpsis teica:

— Nāk nu klāt, zēni, visi kā viens!

Viņi četratā atspieda kumbrus pret lūkas vāku un atcēla to vaļā. Uzvilkuši cits citu augšā, dzīvnieki nu stāvēja pieliekamajā; tikai vienas vienīgas durvis tos šķīra no banketu zāles, kur dzīroja ienaidnieki.

Izlienot no pazemes ejas, troksnis burtiski apdulli­nāja. Pēc brīža tomēr, gavilēm un galda rībināšanai pa­kāpeniski norimstot, varēja izšķirt kādu balsi, tā sacīja:

— Nu tā, es negribu ilgāk aizkavēt jūsu uzma­nību … — (briesmīgi aplausi) — bet, pirms no jauna apsēžos šinī krēslā … — (gaviļu un piekrišanas sau­cieni) — man būtu jāsaka daži vārdi par mūsu mīļo namatēvu misteru Krupi. Mēs visi pazīstam Krupi! — (Smieklu rēcieni.) — Mūsu labo, kautrīgo, godīgo Kru- pīti! — (Sajūsmas spiedzieni un brēcieni.)

— Laidiet, es viņam parādīšu! — Krupis izspieda, zobus griezdams.

— Stāvi mierā! Vēl brītiņu! — ar pūlēm viņu atturē­dams, sacīja Āpsis. — Visiem būt gataviem!

— …Atļaujiet man, — tā pati balss turpināja, — nodziedāt jums mazu dziesmiņu, ko pats esmu sace­rējis par godu Krupim … —(Ilgstoši aplausi.)

Tad zebiekstu virsaitis — jo tas bija viņš — iesāka augstā, spiedzīgā balsī:

— Krupīts lēca jautru danci, Raibi brunči mugurā …

Āpsis saslejas, abam ķepam sažmiedza milnu, nozib- snīja ar acīm un iekliedzās:

— Tā stunda ir situsi! Aiz manis! Urrā!

Durvis atsprāga visā platumā.

Ak manu dieniņ!

Kāda spiedzoņa, brēcoņa, kliedzoņa, ķērcoņa uzvēlās līdz zāles griestiem!

Nu tikai pārbiedētie zebiekstes kā jukuši slēpsies zem galdiem, lēks ārā pa logiem! Nu tikai seski kā traki muks iekšā kamīnā, bezcerīgi sprauksies un skrāpēsies augšup pa dūmvadu! Bet galdi gāzās, un krēsli krita, stikls un porcelāns šķīda drumslās pret grīdu tai panikas un izmi­suma brīdī, kad četri varoņi, bezgala nokaitināti, sabruka iekšā banketu zālē! Spēkavīrs Āpsis saboztām ūsām — briesmīgā milna svelpdama šķēla gaisu; Kurmis, nežēlīgs un melns kā velns, nūju vēzēdams un šaušalīgu kaujas saucienu kliegdams: — Kur-r-r ir-r-r! Kur-r-r ir-r-r! — Ūdensžurks, pārdrošs un apņēmīgs, ar visu laiku un visu marku ieročiem aiz jostas; visbeidzot Krupis, no niknuma un aizvainotās pašcieņas uzpūties divtik lielāks nekā pa­rasti, metās uz priekšu milzu lēcieniem, izgrūzdams šaus­minošus: — Kva-kva! Kva-kva! — naidniekiem no tiem asinis stinga dzīslās!

— Es jums gan rādīšu «Krupīts lēca jautru danci»! — viņš kvakšķi- nāja. — Nu es jums uzdancošu! — Un dzīvnieks metās taisni uz pašu zebiekstu virsaiti.

Viņi bija tikai četri, bet panikas pārņemtajiem zebiekstēm šķita, ka visa zāle ir pilna ar briesmīgiem nezvēriem — pelēkiem, melniem, brūnganiem, dzelteniem — un visi tie žvidzina, vicina baigas milnas; un zebiekstes joza un lēca spieg­dami, brēkdami gan šurpu, gan

turpu, ārā pa logiem un dūmvadu — kur vien varēja glābties no nesaudzīgajām milnām!

Kauja drīz bija galā. Četri draugi slaidiem lēcieniem drāzās pa zāli no viena gala līdz otram, uzžvidzinot kat­ram naidnieka paurim, kas uznira redzeslokā, un piecās minūtēs telpa bija kā izslaucīta. Tikai caur izsistajiem logiem no dārza puses vēl ieskanējās bēgošo zebiekstu attālie brēcieni; uz grīdas palika apkrituši kāds ducis vai vairāk ienaidnieku, un Kurmis veikli darbojās, uzlikdams tiem rokudzelžus. Piekusis pēc smagā darba, Āpsis atspiedās uz milnas un noslaucīja savu godavīra pieri.

— Kurmīt, — viņš teica, — tu esi krietns zēns! Iz­skrien tagad ārā un paskaties, ko tie tavi sargi, tie ser­muļi, dara! Man domāt, pateicoties tev, mums ar viņiem šovakar vairs nevajadzēs nodarboties!

Kurmis tūliņ izlēca pa logu un nozuda, un abiem pārējiem zvēriņiem Āpsis lika piecelt apgāztos galdus, uzlasīt no lauskām nažus, dakšiņas, veselos šķīvjus un glāzes un paskatīties, vai tur nesanāktu kaut kas vaka­riņām.

— Gribētos, vai zin, kaut ko uzlikt uz zoba, — viņš savā parupjā valodā sacīja, kā jau allaž. — Kusties nu, Krupi, veicīgāk! Mēs atkarojām tev veselu pili, bet tu mums nenoslieksi pat tik daudz kā maizes_garozu!

Krupis bija diezgan sāpīgi aizskarts: Āpsis neuzsla­vēja viņu, tikai Kurmi, nepateica, cik viņš krietns zēns un cik pamatīgi nupat kāvies, jo dzīvnieks jutās gaužām apmierināts ar sevi, it īpaši viņam patika atcerēties, kā bija uzklupis zebiekstu virsaitim un ar vienu pašu nūjas belzienu piespiedis to mukt pāri galdam. Tomēr Krupis, tāpat arī Ūdensžurks sāka rosīgi darboties, un drīz vien dzīvnieki atrada stikla trauciņu ar gvajāvu želeju, aukstu cāļa cepeti, tikpat kā neskartu mēli, nedaudz putukrē­juma tortes un jūras vēžu salātus krietnā vairumā; pielie­kamajā viņi uzgāja grozu ar frančmaizēm, kā arī sieru, sviestu, selerijas — cik tik sirds vēlas! Viņi taisījās jau

sēsties pie galda, kad pa logu, klusi sevī smiedamies, ierausās Kurmis; viņš stiepa veselu klēpi šauteņu.

— Nu viss ir cauri, — viņš stāstīja. — Cik nu es varēju noskaidrot, tad, tiklīdz no banketu zāles atskanējis grautiņa troksnis, spiedzieni un brēcieni, daži no sermu­ļiem, kuri jau tā bijuši stipri uzbudināti un nervozi, nome­tuši uzreiz plintes un devuši kājām ziņu; citi palikuši vēl brītiņu savās vietās, bet, kad parādījušies bēgošie zebiek­stes, sargiem iešāvies prātā, ka tā ir nodevība, un viņi metušies zebiekstēm ceļā, saķērušies ar viņiem tuvcīņā, lauzušies un locījušies, apstrādādami cits citu ar dūrēm un veldamies kūleņu kūleņiem, līdz saripojuši lielākā daļa no krasta upē. Tā vai citādi, bet no viņiem vairs nav ne vēsts, un es savācu viņu šautenes. Tas nu ir kārtībā!

— Kāds brašs un slavējams dzīvnieks! — Āpsis uz­teica, pilnu muti ēzdams cāli ar torti. — Tikai viena lie­tiņa vēl, Kurmīt, ko tev gribētos palūgt, pirms tu sēdies kopā ar mums pie vakariņām; es tevi neapgrūtinātu ne­kādā gadījumā, ja nebūtu pārliecināts, ka uz tevi var paļauties un viss būs izdarīts gods godam; un es vēlētos, lai tā varētu sacīt par katru dzīvnieku, ko es pazīstu! Es būtu sūtījis Žurku, bet viņš ir dzejnieks .. . Kurmīt, vaja­dzētu paņemt šos te zēnus, kas vāļājas uz grīdas, uzkāpt augšstāvā un likt, lai viņi iztīra, uzkopj un sakārto gu­ļamistabas, visu, kā nākas. Skaties, lai kārtīgi izslauka pagultes, uzklāj tīrus palagus, pārvelk spilvendrānas un atloka segas stūri ar virspalagu, tu zini, kā tam jābūt; un lai katrā istabā būtu karsts ūdens krūzē, tīri dvieļi un svaigi ziepju gabaliņi. Pēc tam uzdod ikvienam no šiem zēniem kādu reizi pa dibenu, ja patīk, un izmet viņus pa sētas durvīm, un varu derēt, ka šie zebiekstes mums acīs vairs nerādīsies! Un tad nāc šurp, nomēģināsi šo te auk­sto mēli, īsts gardums! Es esmu ļoti apmierināts ar tevi, Kurmīt!

Labsirdīgais Kurmis paķēra milnu, nostādīja gūstek­ņus rindā, deva komandu: — Soļos, marš! — un aizveda visu nodaļu uz augšstāvu. Pēc kāda laika viņš atgriezās

un smaidīdams teica, ka visas guļamistabas ir sakartotas, tīras, spīd un laistās.

— Un iekaustīt viņus nemaz nebija vajadzības, — Kurmis piemetināja. — Kopumā ņemot, es domāju, šim- vakaram viņi jau gana dabūjuši pa ādu, un, kad mēs tā sirsnīgi aprunājāmies, zebiekstes pilnīgi piekrita man un apsolījās mani nekad vairs neaiztikt. Gūstekņi ļoti lūdza piedošanu par notikušo, tā esot zebiekstu virsaiša un ser­muļu vaina, un, ja vien varētu kaut ko izdarīt mūsu labā, lai atlīdzinātu zaudējumus, viņi esot gatavi pakalpot jeb­kurā laikā, tikai padodiet ziņu … Es nolauzu katram gabalu frančmaizes un izlaidu zēnus pa sētas durvīm, un viņi pazuda kā nebijuši.

Tad Kurmis pievilka krēslu pie galda un uzklupa auk­stajai mēlei; un Krupis, pārvarējis savu skaudību kā jau daždien īsts džentlmenis, sirsnīgi teica:

— Liels paldies, mīļo Kurmīt, par visām, visām šīva­kara pūlēm un rūpēm, bet jo sevišķi par gudro, attapīgo šārīta gājienu!

Āpsim tas gauži gāja pie sirds, un viņš sacīja:

— Te nu atkal runā mans vecais, brašais Krupis!

Tā dzīvnieki gandarīti un labā omā paēda vakariņas un drīz vien likās uz auss tīriem palagiem klātajās gultās, juzdamies droši senatnīgajā Krupja mājā, kas bija atka­rota ar neredzētu drošsirdību, ģeniālu stratēģiju un tai atbilstošu milnu vicināšanu.

Otrā rītā, kā allaž stipri aizgulējies, Krupis nokāpa uz brokastīm nepiedodami vēlu; uz galda bija ne mazums olu čaumalu, dažas grauzdētas maizes šķēlītes, aukstas un sīkstas kā āda, pustukša kafijkanna un vēl šādi tādi nieki; tas nu nekādi nespēja uzlabot garastāvokli, it īpaši, ja tā notika viņa paša mājā. Caur verandas stiklotajām durvīm no ēdamistabas varēja redzēt Kurmi un Žurku — zvēriņi sēdēja pītajos krēslos mauriņā, acīmredzot viens otram kaut ko jautru stāstīdami, jo abi skanīgi smējās un spirinājās pa gaisu ar īsajām kājelēm. Āpsis bija tepat mīkstajā atzveltnī, dziji iegrimis rīta laikrakstos; Krupim ienākot, viņš tikai pacēla acis un pamāja. Bet šo vīru Krupis pazina pārāk labi, tāpēc apsēdās un iekoda, kas bija atlicis, pie sevis klusībā domādams — gan viņš šiem dzīvniekiem atspēlēsies, agrāk vai vēlāk. Kad Krupis bija tikpat kā beidzis brokastot, Āpsis paskatījās uz viņu un diezgan strupi piezīmēja:

— Man ļoti žēl, Krupīt, bet šorīt tev smagi darbi stāv priekšā. Redzi, mums patiešām vajadzētu tūlīt sarīkot īstu banketu un atzīmēt šo gadījumu. Tur nu tev jāprotas, neko darīt, tāds ir likums.

— Nu jā, skaidrs, — Krupis labprāt piekrita. — Ja tāds likums, tad jārīko. Tikai kāda velna pēc tas jums vajadzīgs uzreiz, no rīta, to es nevaru saprast! Bet jūs jau zināt, es vis nedzīvoju savam paša priekam, bet vie­nīgi tālab, lai uzklausītu un censtos piepildīt manu draugu vēlmes, — tā, vai ne, mans cienījamais vecais Āpsi?

— Neizliecies dumjāks, nekā tu patiesībā esi! — Āp­sis pikti atbildēja. — Un nešķied spurgalas kafijas tasē, kad runā, kas tā par uzvedību! Sarīkojumam, protams, jānotiek vakarā, arī es tā domāju, bet ielūgumi jāuzraksta un jāaizsūta nekavējoties, un tas ir jādara tev. Ej un tūlīt pat sēdies pie rakstāmgalda, tur ir vesela kaudze vēstuļpapīra ar ziliem un zeltītiem burtiem iespiestu vārdu «Krupjapils» lapas augšējā stūrī… Uzraksti ielu- gumus visiem mūsu draugiem; ja tu veicīgi ķersies klat,

mes tos paspēsim nosūtīt vel priekšpusdiena. Es arī nesē­dēšu, rokas klēpī salicis, es sarīkošu pašu banketu.

— Kā? — Krupis apjucis iesaucās. — Man būs jātup istabā un jāsacer tik daudzas draņķa vēstules tik jaukā rītā kā patlaban, kad es gribēju apstaigāt savus īpašu­mus, izrīkot ļaudis, visu nokārtot un padzīvoties sev par prieku? Nekā nebij! Vai es jucis, vai? Ejiet jūs visi.. . Nē, pag, pag! Katrā ziņā, mīļo Āpsīt! Kas gan ir mani prieki un ērtības salīdzinājumā ar citu vēlmēm? Ja jūs tā gri­bat — lai tā būtu! Ejiet, Āpsīt, sāciet rīkot banketu, kā pats to atzīstat par labu, un vēlāk varat pievienoties tur ārā mūsu mazajiem draugiem viņu nevainīgajā līksmībā, nebēdādams nenieka ne par mani pašu, ne par maniem pienākumiem un rūpestiem… Es nolieku šo saulaino rītu uz pienākuma un draudzības altāra!

Āpsis noskatījās uz viņu ar dziļām aizdomām, taču Krupja atklātajā, apskaidrotajā sejā grūti nācās izlasīt kādu zemisku iedomu, kas tik negaidīti būtu mainījusi dzīvnieka izturēšanos. Tā arī neko nesaskatījis, Āpsis izgāja no istabas un devās uz virtuvi, un, kolīdz aiz viņa aizkrita durvis, Krupis steidzīgi sēdās pie rakstīšanas. Brīnišķīga doma bija iešāvusies prātā, kamēr viņš tiepās un atrunājās. Ielūgumus viņš uzrakstīs, jā, jā, un parū­pēsies, lai netiktu aizmirsta viņa vadošā loma pils atkaro­šanas kaujā, lai visi zinātu, kā viņš notriecis gar zemi zebiekstu virsaiti; un viņš ieminēsies par saviem piedzī­vojumiem — ak, kāda spožu panākumu virkne tā bija, par to ir vērts pastāstīt! … Jā, un uz tīras lapas viņš uzmetīs kaut ko līdzīgu svinību vakara programmai ar jautriem priekšnesumiem . . . nu, kaut vai, piemēram, tā, kā tas zīmējas viņam galvā:

UZRUNA……………………………………… izpilda KRUPIS

(Vakara gaitā būs vēl citas KRUPJA runas.) RUNA izpilda KRUPIS

Tēmas. Mūsu cietumu sistēma. — Vecās Anglijas ūdensceļi. — Tirgošanās ar zirgiem; kā tos

izdevīgi pārdot. — Privātīpašums; privātīpa­šuma tiesības; pienākums pret privātīpa­šumu. — Atpakaļ pie zaļās zemes! — Tipisks Anglijas muižnieks. DZIESMIŅA izpilda KRUPIS

(Paša kompozīcija.) CITAS KOMPOZĪCIJAS …. izpilda KRUPIS (Vakara gaitā tās nodziedās pats… KOMPONISTS.)

Šāda doma Krupim bezgala patika, un viņš strādāja ar lielu neatlaidību, un līdz pusdienai visas vēstules bija uzrakstītas. Tobrīd viņam pateica, ka pie ārdurvīm gai­dot kāds sīks un nobridies zebiekstiņš, pazemīgi lūgdams, vai nevarētu būt džentlmeņiem noderīgs. Krupis lepni iznāca pa durvīm un redzēja, ka tas ir viens no vakar­vakara gūstekņiem, pagalam goddevīgs un gatavs izpa­līdzēt. Krupjapils saimnieks noglāstīja zebiekstu puikam galvu, iespieda ķepās vēstuļu sainīti, piesacīdams jozt labi veikli un iznēsāt ielūgumus pēc iespējas drīzāk; un vakarā, ja vēloties, varot atkal pieskriet, varbūt tad dabū­šot šiliņu, bet var gadīties arī, ka ne; tomēr zebiekstiņš jutās patiesi iepriecināts un lielā dedzībā aizskrēja izpildīt uzdevumu.

Kad pārējie dzīvnieki, visu rītu aizvadījuši pie upes, jautri un trokšņaini ieradās uz pusdienām, Kurmis, juz­dams sirdsapziņas pārmetumus, bažīgi uzlūkoja Krupi; viņš baidījās, ka draugs būs nomākts un saīdzis. Krupis tomēr bija tik pacilāts un runātīgs, ka Kurmim tas sāka likties aizdomīgi, bet Ūdensžurks un Āpsis apmainījās zīmīgiem skatieniem.

Kolīdz pusdienas bija paēstas, Krupis sabāza ķepas bikšu kabatās un izmeta it kā starp citu: —Nu labi, zēni, pakavējiet paši sev laiku! Ja kaut ko vajag, tad pasū­tiet! — un, to teicis, lepnā solī devās uz dārza pusi, kur taisījās apcerēt dažu labu ideju savām topošajām runām, taču Zurks sakampa viņu aiz rokas.

Krupis nojauta — labi nebūs, un par katru cenu gribēja tikt projām, bet, kad Āpsis cieši nogrāba viņu aiz otras rokas, zēnam atausa gaisma, ka spēlīte beigusies. Katrs savā pusē dzīvnieki aizvadīja viņu uz mazo smēķējamo istabu, kurai ieeja bija no priekšnama, aizvēra durvis un apsēdināja krēslā. Tad abi nostājās Krupim pretī; Krupis vērās draugos apvainots un aizdomu pilns.

— Nu tā, Krupīt, — Zurks iesāka, — mums jāparunā par šīvakara banketu, un man ir ļoti žēl, ka tas jādara, bet citādi nevar. Mēs gribam, lai tu saprastu pilnīgi skaidri, ka šoreiz te nebūs nekādu runu un nekādas dzies­miņu dziedāšanas! Pacenties ielāgot to vienkāršo faktu, ka mēs nemaz netaisāmies apspriest ar tevi šo jautā­jumu — mēs tikai to darām tev zināmu.

Krupis saprata, ka ir iekritis lamatās. Āpsis un Zurks viņam redzēja cauri, visu zināja un bija aizsteigušies priekšā. Skaistais sapnis pagalam .. .

— Vai nevarētu tomēr vienu vienīgu mazu dzies­miņu? — viņš pazemīgi lūdzās.

— Nē, nevienu, pat ne vismazāko dziesmiņu! — Zurks cieti noskaldīja, lai gan sirds viņam asiņoja, ska­toties, kā nabaga izmisušajam dzīvniekam ietrīcas lūpa. — Tas nekur neder, Krupīt! Tu taču pats zini, visas tavas dziesmas ir pilnas ar lielību, dižošanos un uzpūtību, un visas tavas runas ir pašslavinošas un … jā, un .. . vulgāri pārspīlētas, un … un …

— … un tukšas, — iesprauda Āpsis, kā parasti bez aplinkiem.

— Tas tevis paša labā, Krupīt, — Zurks turpināja. — Tu saproti, tev jāsāk jauna dzīve, agrāk vai vēlāk, un patlaban, šķiet, ir vienreizējs gadījums, lai to izdarītu, savdabīgs pagrieziena punkts tavā ce|ā. Nedomā tikai, lūdzu, ka, šādi runājot, man nesāp sirds, varbūt vēl vai­rāk sāp nekā tev …

Krupis sēdēja krietnu bridi, smagu pārdomu nospiests. Beidzot dzīvnieks pacēla galvu; viņa sejā redzēja stipru pārdzīvojumu pēdas.

— Jūs esat uzvarējuši, draugi, — viņš drebošā balsī teica. — Es jau gribēju izlūgties tikai tādu mazumiņu … šovakar vēl beidzamo reizi atvērties un uzplaukt kā zie­dam, ļaut sev vaļu un dzirdēt brāzmainos aplausus, kuri nezin kāpēc liek tomēr atmirdzēt manām vislabākajām spējām … lai gan taisnība ir jums, nevis man, jā, es to zinu. No šī brīža būšu pavisam cits Krupis, un jums, draugi, nebūs vairs manis dēļ jāsarkst. Bet… ak dievs, cik briesmīga ir šī pasaule! — Un, piespiedis mutautiņu pie acīm, dzīvnieks izstreipuļoja no istabas.

— Apsīt, — Zurks ierunājās, — es jūtos kā slepkav- nieks. Un kā tev ap sirdi?

— Es to saprotu . .. jā … saprotu, — Āpsis nomākts atbildēja. — Bet mums vajadzēja to izdarīt. Šim krietna­jam zēnam taču te jādzīvo, jānostiprina sava vieta sa­biedrībā, jāiegūst cieņa un atzinība. Vai tad tev labāk patiktu, ka viņš paliek par ēzeli, ko visādiem seskiem, zebiekstēm izsmiet un apsaukāt?

— Nu, protams, nē, — Zurks teica. — Bet, runājot par zebiekstēm, — mums gaužām palaimējās, ka uzdūrā- mies tam sīkajam puikam, kad viņš tikko bija saņēmis no Krupja ielūgumu sainīti. Jau no tā, ko jūs teicāt, man bija radušās aizdomas, un es ielūkojos dažās vēstulēs; tās bija vienkārši apkaunojošas! Es tās visas paņēmu pie sevis, un godazēns Kurmis patlaban sēž zilajā buduārā un aizpilda vienkāršas, ikdienišķas ielūguma kartītes.

* * *

Tuvojās banketa sākums; atšķī­ries no pārējiem, Krupis vēl arvien sēdēja savā guļamistabā grūtsirdīgs un domīgs. Atspiedis galvu ķepās, viņš kaut ko ilgi un smagi apsvēra. Seja pamazām noskaidrojās, tanī iegūla viegls smaids un vairs neap- dzisa. Tad dzīvnieks iegrudzinājās bikli un nedroši, beidzot uzslējās kājās, pieslēdza durvis, aizvilka lo­giem aizkarus, savāca un sakārtoja visus istabā esošos krēslus puslokā, nostājās pats centrā tiem pretī un sāka acīm redzami piepūsties. Tad viņš palocījās, no­krekšķinājās pāris reižu un, ļaudamies iedvesmai, spalgā balsī dziedāja sajūsminātajiem klausītājiem — kurus kā dzīvus redzēja savā priekšā —

KRUPJA PĒDĒJO DZIESMIŅU!

Lūk, Krupis — mājās — nāk! Un bankets jūk un brūk, un visi seski mūk, Un kūtīs mauj un kviec, un staļļos spalgi zviedz, Kad Krupis — mājās — nāk!

Kad Krupis — mājās — nāk, Tad logi lūst un šķīst, un durvis pušu plīst, Un seski lēc un brēc, un zebiekstes tad ģībst, Kad Krupis — mājās — nāk!

Skan — trum-bum! — sist bungas — sāk! Un trompetrīkles dzied, un karavīri iet, Un lielgabali grauj, un autotaures mauj, Kad varons — mājās — nāk!

Lai dzīvo — sveiks! — Urrā!

Un visi pūlī spiedz un pilnā balsī kliedz:

— Lai dzīvo sveiks! Lai slava tam! Lai mūžam — sveiks!

Lai Krupis — sveiks! — Urrā!

Viņš dziedāja, cik skaļi spēja, ļoti izteiksmīgi, no visas sirds un, kad bija beidzis, sāka atkal no gala.

Tad dzīvniekam izlauzās nopūta, gara, gara un smaga, smaga nopūta.

Pēc tam viņš iemērca ķemmi krūzē ar ūdeni, pāršķīra uz celiņa matus, nosukāja nevainojami gludi un spīdīgi abās pusēs un, atslēdzis durvis, mierīgā solī devās lejā pa kāpnēm, lai saņemtu ciemiņus, kuriem — viņš zi­nāja — vajadzēja pulcēties viesistabā.

Krupim parādoties, visi dzīvnieki skaļi iegavilējās, saskrēja apkārt, lai cildinātu viņa drošsirdību, atjautību un izcilās kaujinieka spējas, bet namatēvs tikai kautrīgi smaidīja, murminādams: — Paldies! Nav par koļ — vai pārmaiņas labad: — Ko nu, gluži pretēji! — Ūdrs — viņš stāvēja uz paklāja kamīnpriekšā, aizrautīgu draugu pulciņam jo dedzīgi klāstīdams, kā viņš īsteni būtu rīko­jies, ja vien tur būtu bijis, — iekliegdamies metās uz priekšu un aplika Krupim ķepu ap pleciem, cenzdamies viņu aizvilkt goda gājienā apkārt zālei, bet Krupis tikai raisījās vaļā, mīļi un laipni atrunādamies:

— Āpsis, Āpsis bija tas galvenais prāts un darītājs, un Kurmis un Ūdensžurks iznesa uz saviem kamiešiem kaujas smagumu; es tikai turējos ierindā līdzi, nepaveicu patiesībā neko, tikpat kā neko.

Mājas saimnieka negaidītā izturēšanās dzīvniekus acīm redzami pārsteidza un mulsināja, un, iedams no viena ciemiņa pie otra, savas kautrīgās atbildes dāļā­dams, Krupis juta, ka visi uz viņu noraugās ar patiesu interesi.

Āpsis bija priekšzīmīgi parūpējies par itin visu, un bankets noritēja ar lieliem panākumiem. Straumēm bur­buļoja dzīvnieku valodas, dzirkstīja smiekli un zobgalī­bas, bet Krupis, sēdēdams, protams, saimnieka krēslā, visu laiku lūkojās sev priekšā un bārstīja pa labi, pa kreisi jaukas laipnības. Brīžam viņš paslepen uzmeta acis Zurkam un Āpsim un ikreiz redzēja, ka abi zvēri pavēr­tām mutēm blenž viens otrā, un tas bija Krupim pats

lielākais gandarījums. Kad vakars jau gāja uz beigām, daži jaunākie, spriganākie zvēriņi apstaigāja viesus, sa­čukstēdamies, ka sarīkojums nav tomēr tik jautrs kā daž­dien vecajos labajos laikos; un tad atskanēja skaļi klau­vējieni pa galdu un tūlīt arī saucieni:

— Kru-pīt! Ru-nu! Gribam — Krupja — runu! Kru­pīt! Dziesmu! Mistera — Krupja — dziesmu!

Bet Krupis tikai viegli papurināja galvu, atturīgā protestā pacēla ķepu un, uzstājīgi piedāvādams ciemiņiem dažādus gardumus, ievadīdams sarunas par ikdienas rai­bumiem, nopietni izprašņādams viesus par viņu bērniem, kas vēl nebija tik lieli, lai izietu sabiedrībā, — lika sa­prast, ka šis svinību vakars aizvadāms stingri vispār­pieņemto tradīciju garā.

Patiešām, tas bija gluži cits Krupis!

* * *

Pēc šiem lielajiem notikumiem četri draugi vadīja savu dzīvi, ko tik nežēlīgi bija izjaucis pilsoņkarš, patiesi laimīgi un apmierināti, bez turpmākiem asiem pavērsie­niem, dumpjiem un iebrukumiem. Kārtīgi apspriedies ar saviem biedriem, Krupis izvēlējās glītu zelta ķēdīti un pērlēm greznotu medaljonu un nosūtīja šīs rotaslietas cietumuzrauga meitai, pievienojot arī vēstuli, kuru pat Āpsis atzina par smalkjūtīgu un sirsnīgas pateicības pilnu. Arī lokomotīves mašīnists tika tencināts un pienā­cīgi atalgots par viņa pūlēm un rūpēm. Uz Āpša bargu pieprasījumu — un ne jau bez starpgadījumiem — tika sameklēta pat baržassieva, un piesardzīgā kārtā viņai atlīdzināja zaudētā zirga vērtību, lai gan Krupis ar visām četrām ķepurojās pretī, pastāvot uz to, ka viņš bijis paša likteņa sūtīts, lai pārmācītu tādas resnas tantes ar mūsai­nām rokām — tantes, kuras nemāk pazīt īstu džentlmeni, kad tas grozās turpat viņām acu priekšā. Nepieciešamā naudas summa, patiesību sakot, nemaz nebija liela, jo čigāna samaksāto cenu vietējie nodokļu inspektori atzina par gluži pareizu.

Garo vasaras dienu novakarēs draugi reizēm aizkāpa rēnā solī uz Mūžamežu, kas tagad uzņēma viņus gluži kā piejaucēts; un patīkami bija redzēt, ar kādu cieņu un godu viņus sveicināja Mūžameža iemītnieki, kā zebiekstu mam­mas izstiepa savus knēveļus alas priekšā un, pirkstiem rādīdamas, teica:

— Skaties, bērniņ, tas, lūk, kas tur aiziet, ir diženais misters Krupis! Bet tas atkal, kas nāk aiz viņa, ir dros­mīgais Ūdensžurks, nesaudzīgs kaujinieks! Un aizmugurē soļo slavenais misters Kurmis, par kuru jums tētis tik daudzreiz ir stāstījis!

Bet tanīs reizēs, kad mazie zebiekstēni saniķojās un ne druskas vairs neklausīja, tos nodrūkstīja šādiem vār­diem: «Ja nebeigsi ņerkstēt un gražoties, atnāks briesmī­gais Pelēkais Āpsis un tevi aiznesīs!» Tā Āpsis tika paga­lam apmelots: lai gan lielais dzīvnieks tikpat kā nelikās zinis par sabiedrību, bērnus viņš tomēr mīlēja; bet biedi­nājumam tik un tā bija milzīgs spēks.

DZĪVNIEKI UN DŽENTLMEŅI

Maskavas izdevuma priekšvārdā «Vējš vītolos» novērtēts šādi: «Pat visas pasaules literatūrā nebūs daudz tādu daiļdarbu, kurus ar tikpat lielu aizrautību lasītu gan bērni (kam tie sākumā tikuši adresēti), gan pieaugušie (kam tie nepavisam nav domāti), — tādu grāmatu, kuras lasa un pārlasa visu mūžu, piemin pamatoti un bez jebkāda pamata, citē vārdu pa vārdam vai arī tikai aptu­veni, ar kuru palīdzību vecāki audzina bērnus, lai tie savukārt atkal un atkal pie viņām atgrieztos. «Vējš vītolos» ir viena no šādām ārkārtīgi retām grāmatām.»

Un turpat sniegti arī dati par Keneta Greiema mazā šedevra milzīgo popularitāti lasītājos, proti: «…līdz 1951. gadam, tas ir, četrdesmit gadus pēc nākšanas klajā, tas jau bija pieredzējis ap simt jaunu izdevumu.» Priekšvārda autore N. Demurova pa­matoti secina: «Šādas popularitātes cēloņi acīmredzot slēpjas sižeta draiskajos pavērsienos, dziļajā dabas izjūtā, kas, laikam ritot, divdesmitā gadsimta cilvēkam kļūst aizvien nostalģiskāka, un liela loma te arī atjautīgajiem, trāpīgajiem raksturojumiem, daudzajām situācijām, kas līdzīgas parodijām, vēstījuma savda­bīgajam humoram un poēzijai. Bet, iespējams, lasītāju visvairāk piesaista rakstnieka labestīgais smaids, ko jūt ik vārdā un frāzes veidojumā un kas tik ļoti vajadzīgs cilvēkiem. Lūk, tāpēc, jādomā, K. Greiema garstāsts tagad pieder lielajai literatūrai, lai cik sīks un mazs tas iesākumā licies. Pieaugušajiem domātās grāmatas bieži vien sev paņem bērni, taču ar «Vēju vītolos» noticis gluži

pretējais — tas liecina, ka Keneta Greiema garstāsts ir izcils daiļdarbs un ka tā autoram piemitis reti sastopams talants.» [3]

Kenets Greiems (1859—1932) dzimis Skotijā, Edinburgā. Bēr­nība viņam bijusi neapskaužama: māte mirst, kad zēnam tikai pieci gadi; tēvs neiztur šo traģēdiju, sāk dzert, un viņam drīz jāatstāj Anglija. Bērni paliek pie vecmāmiņas un tiek aizvesti uz Bārkšīras grāfisti Temzas krastā. Tur vecmāmiņai pieder liela māja ar daudzām piebūvēm, tur plešas nekopts dārzs un pļavas, ko ieskauj Temzas līkums. Zēns stundām ilgi klīst vienatnē, vēro­dams apkārtējo lauku un meža iemītnieku dzīvi; augu dienu viņš ir ar mieru aizvadīt pie upes. Te, upes krastā, laukos un mežā, nākamais rakstnieks smēlies galvenos iespaidus savai turpmākajai literārajai jaunradei.

Pēc Oksfordas Sentedvarda skolas beigšanas jauneklis vē­lētos studēt universitātē, taču vecmāmiņa negrib par to ne dzirdēt, lai gan Kenets Greiems ir pirmais skolnieks savā klasē, it īpaši stiprs klasiskajās disciplīnās. Vecmāmiņa viņam ir nolūkojusi — un pēc trīsarpus gadiem arī izgādā — vietu An­glijas Bankā, kur nākamais rakstnieks aizvada visu savu oficiālā darba mūžu.

Ar pirmo grāmatu «Pagāna piezīmes» (Pagari Papērs, 1893) K. Greiems iekaro stabilu vietu sava laika literatūrā. Nākamo divu grāmatu «Zelta laikmets» (The Golden Age, 1895) un «Sapņu die­nas» (Dream Days, 1898) varoņi ir bērni, taču vēlākais mēģinā­jums tās ilustrēt un izdot mazajiem lasītājiem cieš neveiksmi — bērni šos stāstu un tēlojumu krājumus neatzīst par saviem. Toties pieaugušie un kritika abas grāmatas uzņem ar sajūsmu. Par autoru nostiprinās uzskats, ka viņš ir smalks literāru mi­niatūru meistars, kas prot dziļi ielūkoties gan pieaugušo, gan bērnu iekšējā pasaulē.

1904. gada maijā, kad dēls Alistērs top četri gadi vecs, Kenets Greiems sāk stāstīt viņam pasaku, kurā darbojas Kurmis un

Zurks. Kad vēlāk zēnu uz dažiem mēnešiem aizved pie jūras, K- Greiems turpina šo pasaku rakstīt vēstulēs. Draugu pierunāts un pamudināts, viņš šos pierakstus papildina, noslīpē un nosūta manuskriptu uz izdevniecību.

Bet te tev nu bija! Stāsts ir tik savdabīgs, tik atšķirīgs no visas pārējās literatūras, tik neparasts savam laikam, ka manuskripts apceļo veselu virkni izdevniecību gan Lielbritā­nijā, gan viņpus okeānam Amerikas Savienotajās Valstīs un atgriežas mājās, un tikai tad kāds angļu izdevējs 1908. gadā sa­dūšojās to iespiest.

Šoreiz bērni ir sajūsmā! Bet kritika un pieaugušie pārsteigti un apmulsuši klusē. Un ne jau bez pamata. Jo «Vējš vītolos» ne­iekļaujas itin nekādos literatūras pētnieku noteiktajos ietvaros — tēlaini izsakoties, K. Greiema garstāsts nosedz visus klasifikācijas plauktiņus no viena gala līdz otram un no augšas līdz apakšai, bet iekšā nav iebāžams nevienā no tiem. Taču bērniem tas bijis nebijis, viņi daiļdarbu uztver pēc būtības; ar katru savas atsau­cīgās dvēseles šķiedru mazais lasītājs jūt un mana paveramies priekšā brīnišķīgu, nepārspējamu pasauli, kurā veikli darbojas četri sirsnīgi un jautri zēni — Kurmis, Ūdensžurks, Āpsis un Krupis. Un kāds gan tur brīnums, ka pēc dzīvesveida un uzve­dības stāsta varoņi atgādina īstus, nekļūdīgus un nelabojamus angļu džentlmeņus? Pasakās notiek ne tādas vien pārvērtības! Un, ja stāstījums ir tik ietilpīgs, frāze tik dziļa un elastīga, ka vienā un tanī pašā ainā varoņi atklājas gan kā dzīvnieki, īsti savas sugas pārstāvji, gan kā pieklājīgi, atturīgi džentlmeņi, gan arī kā neapvaldīti un neapzinīgi bērni, kas nekādi nespēj turēties pretī mirkļa izjūtām un iegribām, — tas taču labi, tā jābūt! Jo tādi ir mazā Jānīša un Pēcīša draugi, ar tādiem viņš ķīvējas un rotaļājas diendienā! Un vai tad pārvērtību, piedzīvojumu, brī­numu un noslēpumu kādreiz var būt par daudz?

Bērnam K. Greiema daiļdarbs ir tikpat kā gaiss, ko elpot, kā ūdens, ar ko slāpes remdināt. Nav vajadzīgas ne piebildes, ne paskaidrojumi — ja gaiss ir tik svaigs, ūdens tik dzidrs! Viena paša aizraujoša impulsa mudināts, Kurmis nosviež otu, pamet pusratā visus darbus un pienākumus un aizkūleņo zaļajā pasaulē, nepaguvis pat mēteli uzvilkt mugurā. Viņš satiek Ūdensžurku, abi

dzīvnieki sasveicinās, iepazīstas un tajā pašā mirklī top draugi. Kas gan var būt vēl vienkāršāk, dabiskāk! Un 2urks tūlīt atraisa laiviņu, ieceļ tanī ciemakukuļu grozu, kas pilns ar dažnedažādiem gardumiem, un — aidā! — abi zvēriņi aizbrauc pa upi zaļumos. Un tad nāk ceļojums trijatā ar Krupi viņa jaunajā, skaistajā kulbā, tad baismīgais, gandrīz traģiskais gājiens pa Mūžamežu, pasakainā tikšanās ar Pānu, un kādā no turpmākajām stāsta no­daļām — «Visi lieli ceļinieki», kura caur un cauri dvesmo jau gluži globālā ceļojumu un piedzīvojumu romantikā, — Ūdens- žurks paliek tāds kā jocīgs un gandrīz vai aizklīst uz pasaules otru malu …

Tādējādi līdz ar grāmatas pirmo lappusi esam pametuši ik­dienu un iegājuši gluži citā pasaulē, kura … brīnumainā kārtā izrādās tā pati reālā īstenība — tā pati vecā, labā Anglija ar visiem šīs zemes paradumiem, ieražām un aizspriedumiem, kā arī ģeogrāfiju, vēsturi, augu un dzīvnieku valsti, kas atveidota pre­cīzi līdz pat detaļai, — tā ir Anglija, ko mēs jau sen pazīstam. Bet paradoksi ar šādu spriedumu tikai sākas, jo tikpat pareizs un patiesībai atbilstošs būs arī gluži pretējs secinājums par «Vēju vītolos», proti: tādas pasaules, kāda dzīvo un elpo šinī grāmatā, nav nekur, tā pastāv tikai cilvēka ilgās un sapņos no bērna kājas līdz sirmam vecumam. Detaļas, faktūra — jā, tas viss ir no īstenības, no pilnīgi konkrētas zemes un tautas: kamīni, mīkstie atzveltņi, grauzdu maizes, auzu biezputra, «Vecais Bērtons»… Pat Kurmītim — gluži mazturīgam zēnam — arī tam ir lepns melna samta smokings mugurā! Mazs, bet īsts džentl­menis!

Taču raksturi, kas ir kvalitatīvi augstāka literatūras struktūr­vienība salīdzinājumā ar detaļām, faktiem un notikumiem, — tie aiziet pāri vienas nācijas robežām, iesniedzas visas zemes un cilvēces apvāršņos, ikvienam daiļdarba lasītājam liek tieši un dzīvi uzņemt sevī autora idejas, domas un centienus; un raksturu analīze savukārt dod vislabākās iespējas saprast un vērtēt lite­rāru daiļdarbu. Ņemsim kaut vai «Vēja vītolos» galveno varoni Krupi, kas ir skaists, nelabojams un nepārspējams «grūti audzi­nāmais» puika K- Greiema pasaulē, vienlaikus bezgala mīļš un pilnīgi nepanesams dzīvnieks; palaidnis, viltnieks, trakulis un

džentlmenis — viss vienā personā, raksturs ar mutu|ojošu iekšēju spēku, neizsīkstošu fantāziju un atjautību. Sajā tēlā visizteiksmī- gāk dzīvo mākslas darba dialektika, jau iepriekš minētā para­doksālā pretruna, kad harmoniski tiek savienots šķietami neiespē­jamais: lasot K. Greiema stāstu, pat bērnam nāk smiekli, pat bērns jūtas gudrāks par Krupi, morāli pārāks un augstāks par neapvaldīto, lielīgo dzīvnieku, un daiļdarbs lappusi pēc lappuses uzkrāj un vairo lasītāja cenšanos būt pārākam, gudrākam un apzinīgākam — te slēpjas stāsta audzinošais spēks, jo stiprāks un iedarbīgāks tādēļ, ka tas ir neapzināts, — bet patiesībā Krupi nevar pārspēt neviens no mums! Viņš paliek neaizsniedzams! It īpaši ar savu mutuļojošo enerģiju, ar spēju bez jebkādām mazis­kām blakusdomām atzīties paša kļūdās un trūkumos un itin ne­vienu citu tajos nevainot, tikai sevi, un līdz ar to «celties pāri sev», kā teicis Rainis, kļūt pilnīgākam. Trakulim Krupītim šīs spējas ir vairāk, nekā vajadzīgs, tādēļ viņš — vai nu tas kādam patīk, vai nepatīk — jāatzīst par ideāla nesēju K- Greiema daiļ­darbā. Mazajiem lasītājiem tas ir skaidrs pats par sevi, bērna uztverē Krupis nenoliedzami ir pats galvenais, pats stiprākais un skaistākais raksturs. Viņš nav ne pozitīvais, ne arī negatīvais, bet īstais varonis, īstais cietējs un īstais darītājs. Vinnijs Pūks paliek tālu iepakaļ, tā ir tikai lellīte ar zāģu skaidām galvā. Turpretim Krupis ir veidots no mūsu pašu (gan lielo, gan mazo!) miesas un asinīm, mūsu pašu nepiepildītajām ilgām un centieniem, mūsu nesasniegtajiem un tālab mūžam dzīvajiem mērķiem un kaislībām. Autors gan par dzejnieku dēvē 2urku, bet — paraugieties paši! — nesalīdzināmi dedzīgāks un lielāks dzejnieks ir Krupis. Viņam dziesma laužas ārā spontāni, brīžam viņš vienkārši nevar nedze- jot, tas ir gandrīz vai dzīvības un nāves jautājums. Zurks sameklē atskaņas un tad rīmē; Krupis ieliek dzejolī savu sirdi un dvēseli, visu būtību.

Stāsta pēdējā nodaļā autors rāda, kā Krupis pārvērties. Bet es tam neticu. Nē, nē! Jautrais zēns tikai nospēlē viņam varmā­cīgi uzspiesto solīdā, stīvā angļa lomu, lai banketa ainā ik pa brīdim slepus pamestu skatu uz Āpsi un Žurku un redzētu abus pāraudzinātājus aiz brīnumiem plati pavērtām mutēm … Ne jau pirmoreiz Krupis notēlo rāmu jēriņu!

Bet piekritīsim Kenetam Greiemam, ka stāsta noslēgumā pa­tiešām esam dzirdējuši Krupja pēdējo dziesmiņu:

Lai dzīvo sveiks! Lai slava tam! Lai mūžam sveiks!

Lai Krupis — sveiks! — Urrā!

Tāpat kā nemirstīgais, jautrais un spēka pilnais dzīvnieks, mēs varam to atkārtot neskaitāmas reizes. Un, kamēr mēs šo dziesmu dziedam, kamēr vien to atceramies, tikmēr dzīvs un sveiks ir vecais Krupis, visi dzīvnieki un džentlmeņi.