Vējš vītolos

II. PLAŠAIS LIELCEĻŠ

— Žurciņ, — kādā saulainā vasaras rītā Kurmis ne­gaidot ieteicās, — vai es drīkstētu tev ko lūgt?

Žurks tupēja upes krastā un dziedāja dziesmiņu. Viņš tikko pats bija to sacerējis, tādēļ dziesma zvēriņam ļoti gāja pie sirds un viņš nemaz nevarēja pienācīgi uzklau­

sīt ne Kurmi, ne ari kādu citu. Jau agrā rītā kopā ar savām draudzenēm pīlēm Zurks bija krietni izpeldējies upē. Un, kad pīles pēc sava paraduma pēkšņi nostājās ūdenī ar galvu uz leju, asti gaisā, zvēriņš ienira un kuti­nāja tām kaklu — bužināja draudzenēm apakš zoda (ja putniem tāds vispār ir) —, līdz pīles bija spiestas ar steigu izraut galvu virspusē un pēkšķēdamas, dusmoda­mās purināja saboztas spalvas Zurkam turpat pie degun­gala, tāpēc ka nemaz nav iespējams kārtīgi izsacīt savas domas, ja galva ir zem ūdens. Galu galā viņas zvēriņam silti lika pie sirds, lai vācas prom un ķeras pats pie sa­vām darīšanām un ļauj šīm kārtot savējās. Un tā Ūdens­žurks aizvācās — izkāpa krastā sauļoties un sacerēja par savām draudzenēm dziesmiņu, ko tā arī nosauca:

PĪĻU DZIESMIŅA

Pa visu līci pīles slīd, Cauri niedrēm peld, Pēkšķ un meklē. Galvas lejup, Astes gaisā celt!

Astes šādas, astes tādas, Pleznas kuļas, ūdens jūk. Knābji dzeltētie zem ūdens Strādā, meklē, lūk!

Zemūdens dūņu mākoņos, Kur sārtas raudas slīd, Te mūsu pārtikas kambari Vēsā tumsībā mīt.

Lai katrs dara, kā viņam tīk! Lai dara, kā tīk!

Mums — galvām lejup, astēm gaisā — Nirt šobrīd!

Augstu debesīs čurkstes Brēc un šaudās, vakars vai rīts. Mēs — astēm gaisā, galvām lejup — Nirstam! Un tūlīt!

— Nezinu, Žurk, — Kurmis piesardzīgi bilda, — ne­varētu sacīt, ka šī dziesmiņa mani pārāk aizkustinātu. — Pats viņš nebija dzejnieks un nemaz arī nebaidījās, ka citi to uzzinās; Kurmis bija atklātas dabas zēns.

— Arī pīles to augstu nevērtē! — Zurks uzjautrināts atbildēja. — Viņas teic: «Kādēļ gan ļaudīm neļaut darīt to, kas viņiem patīk, — kad patīk un kā patīk? Un kādēļ dažam labam vajag tupēt uz krasta un visulaik izteikt piezīmes, sacerēt pantiņus, aplūrēt un apjokot citus? Cik tas muļķīgi!» Tā, lūk, spriež pīles.

— Un tā tas ir, tā ir! — Kurmis no visas sirds pie­krita.

— Nē, tā nav! — Zurks sašutis iekliedzās.

— Nu labi, nav tā, nav! — Kurmis mierināja drau­gu. — Bet man gribējās tev lūgt — vai tu nevarētu paņemt mani līdzi ciemos pie Krupja? Tik daudz esmu dzirdējis par viņu, tik ļoti gribētos ar šo dzīvnieku iepa­zīties!

— Vai dieniņ, kāpēc gan ne? — Zurks labsirdīgi at­saucās, trūkās tūlīt kājās un uz visu dienu izmeta dzejo­šanu no galvas. — Sadabū laivu, tūliņ mēs turp aizbrauksim. Ej kad iedams, pie Krupja tu vienmēr būsi īstajā laikā. Agri no rīta vai vēlu vakarā — viņš allaž ir puika uz goda! Vienmēr jaukā noskaņojumā un vien­mēr priecīgs, tevi redzot, un allaž apbēdināts, kad tu dodies projām!

— Viņam tiešām jābūt jaukam dzīvniekam, — Kur­mis piekrita, kāpdams laivā un ķerdamies pie airiem, kamēr Ūdensžurks ērti atlaidās pakaļgalā.

— Krupis neapšaubāmi ir pats labākais dzīvnieks! — atsaucās Ūdensžurks. — Tik vienkāršs, tik sirsnīgs, tik atsaucīgs! Varbūt viņš nav sevišķi gudrs — mēs visi jau

nevaram būt ģēniji —, un, iespējams, viņš ir gan plātīgs, gan iedomīgs. Bet Krupim nudien piemīt dažas lieliskas īpašības!

Izgriežoties no upes līkuma, skatam pavērās senat­nīga, cēla sarkanu ķieģeļu ēka ar labi koptu zālienu līdz pašai ūdens malai.

— Tā ir Krupjapils, — Zurks teica. — Un atteka pa kreisi, kur izlikts uzraksts «Privātīpašums. Izkāpt malā aizliegts!», — tā ved uz laivu novietni, mēs ari savu laivu tur atstāsim. Zirgu staļļi ir tālāk, pa labi. Tā, lūk, kas redzama taisni pretī, ir banketu zāle, jā, vēl veco laiku stilā. Krupis, zini, ir diezgan bagāts, un šī patiešām ir viena no skaistākajām mājām mūsu apvidū .. . taču mēs nekad to nesakām, Krupim dzirdot.

Viņi aizslīdēja pa atteku, un, kad nonāca plašā laivu šķūņa ēnā, Kurmis ievilka airus. Te viņi ieraudzīja dau­dzas lieliskas laivas — tās stāvēja, paceltas steķos vai uzvilktas augšup pa slīpni, bet nevienas nebija ūdenī, un laivu novietne likās tāda kā pamesta.

Žurks aplaida acis apkārt.

— Skaidrs, — viņš secināja, — ar laivošanu ir cauri. Apnicis, lieta darīta. Es gribētu zināt, kāda uts viņam tagad būs iekodusi. Kāp malā, ejam ciemos! Drīz mēs to uzzināsim.

Viņi izkāpa krastā un pār spilgtiem ziediem rotāto zālienu aizgāja meklēt Krupi; gluži negaidot dzīvnieki pamanīja to dziļās pārdomās iegrimušu sēžam pītā dārza krēslā ar milzīgi lielu karti pār visu klēpi.

— Urrā-ā! — nācējus pamanījis, viņš iekliedzās un pielēca kājās. — Tas tik ir vareni! — Krupis dedzīgi spieda abiem ķepu, nemaz negaidīdams, lai viņu iepazīs­tina ar Kurmi. — Cik jauki no jūsu puses! — viņš turpi­nāja, dancodams ciemiņiem apkārt. — Es nupat, nupat, Zurciņ, taisījos sūtīt pēc tevis laivu ar stingru piekodi­nājumu, lai tevi sameklē un reizi par visām reizēm atved šurp, vienalga, ar ko tu aizņemts. Man vajag tevi kā ēst… tas ir, jūs abus divus. Tā, ko varu jums piedāvāt? Nāciet iekšā un uzkodiet! Jūs pat nespējat iedomāties, kāda tā laime, ka iegriezāties pie manis!

— Atvilksim, Krupīt, mazlietiņ elpu, — Zurks teica un veikli iemetās mīkstajā atzveltnī; Kurmis atlaidās blakuskrēslā, neaizmirsdams pasacīt dažus pieklājības vārdus par Krupja «burvīgo mītni».

— Visskaistākā māja šīs upes krastos! — Krupis skaļi piekrita. — Vispār visskaistākā, — viņš nespēja noturē­ties nepiebildis.

Zurks piebikstīja Kurmim ar elkoni. Nelaimīgā kārtā Krupis to pamanīja un nosarka. Brīdi valdīja nepatīkams klusums, tad Krupim izlauzās skaļi smiekli.

— Tas nekas, Zurciņ! — viņš sacīja. — Tu jau zini, es citādi nemāku. Bet māja nebūt nav no sliktākajām, vai ne? Un tev jau, zināms, arī tā patīk. Bet ķeramies nu pie

lietas! Pavisam nopietni. Jūs esat tieši īstie dzīvnieki, kuri man pašlaik vajadzīgi. Jūs nāksiet man palīgos. Tas ir šausmīgi svarīgi!

— Runa, cik noprotams, ir par airēšanu, — Zurks tēloja vientiesi. — Tev jau sokas diezgan labi, tikai tu vēl tā pastiprāk šļakstini ūdeni. Ar uzcītību un krietniem tre­niņiem varē…

— Airēšana! Pē-e! — Krupis nicīgi iekrita starpā. — Bērnišķīga, muļķīga aizraušanās! Sen esmu metis to pie malas. Visīstākā laika šķiešana, nudien. Dievgod- vārds, sirds man sāp, skatoties uz jums, tādiem prātīgiem puišiem, — cik bezmērķīgi jūs izšķiežat savus spēkus! Bet nu reiz ir gana! Esmu atklājis patieso mērķi, vienīgo īsto aizraušanos! Es domāju tai veltīt visu atlikušo mūžu un varu tikai nožēlot līdz šim nodzīvotos gadus, kas aiz­laisti tukšos niekos. Nāc, mīļo Zurciņ, jā, jā, nāciet abi ar savu patīkamo draugu, ja viņš būtu tik laipns, — aiz­iesim tepat līdz staļļu priekšai, un jūs ieraudzīsiet to, kas jums ir jāierauga!

Tā visi trīs dzīvnieki ar Krupi priekšgalā devās uz zirgu staļļiem; Zurks slāja pats pēdējais, ar skābu ģīmi. Un tur viņi ieraudzīja čigānu kulbu, kas bija izvilkta no ratnīcas pagalmā, — gluži jaunu un spīdīgu, kanārijput­niņu dzeltenumā, ar zaļiem rakstiem un sarkaniem rite­ņiem. /

— Te nu tā ir! — skaļi paziņoja Krupis, ieplezdams kājas un piepūzdamies. — Lūk, īstā dzīve, ko iemieso šāda kulbiņa! Plašie lielceļi, putekļainās šosejas, veselība un dzīvesprieks, zaļās ganības, dzīvžogu rindas un viļ­ņainie pakalnu kumbri! Cilvēku apmetnes, ciemi, pilsētas, lielas un mazas! Šodien te — un rīt jau kur citur! Kus­tība, pārmaiņas, prieki un satraukumi! Visa plašā pasaule tavā priekšā un horizonts, kas mūžam mainās! Un neaiz­mirstiet — tā ir vislabākā šāda parauga kulba, kas jeb­kad uzbūvēta, tajā paredzēts itin viss. Kāpiet iekšā un apskatiet iekārtojumu! Pats esmu to izplānojis, visu es pats!

Kurmis bija bezgala satraukts un ieinteresēts; dedzīgi viņš sekoja Krupim augšup pa kāpnītēm un ielīda kulbā. Zurks tikai nošņaukājās vien, sabāza rokas dziļi kabatās un palika stāvam, kur stāvējis.

Iekārtojums tiešām bija ērts un parocīgs. Mazas, pie sienām piestiprinātas guļamlāviņas, atvāžams galdiņš; plītiņa, sienas skapīši, grāmatplaukti, putnu būrītis ar putniņu iekšā; katli, pannas, krūzītes, tējkannas — visvi­sāda veida un lieluma.

— Pilns komplekts! — Krupis triumfēdams teica. — Te, lūk, sausiņi, cepumi, jūras vēžu konservi, Šķiņķis, sardīnes, ievārījums — viss, ko var vēlēties. Minerāl­ūdens — šeit, tabaka — tur, tad vēl vēstuļpapīrs, spēļu kārtis, domino . . . Jūs redzēsiet, — viņš turpināja stāstīt, kad abi iznāca no kulbas un nokāpa lejā, — it nekas, ne mazākais nieks nebūs aizmirsts, un šodien pat pēcpus­dienā mēs dosimies ceļā.

— Lūgtum piedošanu, — košļādams zāles stiebru, Zurks rāmi iesāka, — es laikam būšu pārklausījies, man likās — tu minēji kaut kādus «mēs», kas došoties ceļā, turklāt vēl «šodien pat pēcpusdienā»?

Nu, ko tu, mīļo, labo Zurciņ, veco zēn,— Krupis lūdzoši sacīja, — nerunā tik stīvā, nicīgā tonī, tu taču zini, jums ir jābrauc līdzi! Es nemaz nevaru iztikt bez jums, tāpēc, lūdzams, uzskatīsim, ka tas ir izlemts, un beigsim reiz strīdēties, es to nevaru ciest. Tu taču negri­bēsi apgalvot, it kā uz visiem laikiem būtu pielaulāts pie savas garlaicīgās, sasmakušās upes un to vien vēlētos kā pleknēt krastmalas alā un vizināties ar laivu? Es tev gribu parādīt pasauli! Es gribu no tevis iztaisīt kārtīgu dzīvnieku, manu zoniņ!

— Man tas vienalga! — Zurks īgni teica. — Es nepie­dalos, un viss! Un palieku pie savas vecās upes un plek- nēju alā, un vizinos laiviņā, kā to esmu darījis līdz pat šim brīdim. Vēl vairāk — Kurmis turēsies kopā ar mani un rīkosies tāpat kā es, vai ne, Kurmīt?

— Saprotams, es rīkošos tāpat, — Kurmis piekrītoši bilda. — Es vienmēr, Zurciņ, turēšos kopā ar tevi, un, kā tu teiksi, tā man jādara … tā man vajadzētu darīt. To­mēr izklausās . . . jā, pats saproti… tas varētu būt diez­gan interesanti, — viņš saskumis nobeidza.

Nabadziņš! Viņš tikko bija ieelpojis jaunās dēku dzī­ves vilinošo garu un no pirmā skata iemīlējis kanārij- dzelteno kulbu ar visiem tās sīkajiem sadzīves nieciņiem.

Zurks vilcinājās, labi redzēdams, kas norisinās drauga sirdī. Viņš nespēja noskatīties, kā dzīvnieks savās cerībās pieviļas, tusklāt Zurks bija pieķēries Kurmim un gatavs darīt visu, la^ viņu paturētu pie sevis.

Krupis cieši vēroja abus.

— Iesim istabā, paēdīsim pusdienas, — viņš diplomā­tiski izlēma, — un apspriedīsim to lietu. Nekas mūs ne­spiež izšķirties tādā steigā. Man jau patiesībā vienalga. Tikai jums, puikas, gribējās sagādāt prieku. «Ziedojies citu labā!» — tāds ir mans dzīves sauklis.

Iebaudot pusdienas — tās, protams, bija lieliskas, kā viss un vienmēr Krupjapilī, — mājastēvs meta diplomā­tiju pie malas un Jāva savai daiļrunībai pilnu vaļu. Ne­likdamies vairs ne zinis par Žurku, viņš spēlēja tik un spēlēja uz Kurmīša atsaucīgās sirds kā uz vijoles. Pēc dabas būdams valodīgs dzīvnieks ar neapslāpējamu fantā­ziju, viņš iztēloja brauciena iespējas, brīvās dzīves prie­kus un ce|a ainavas tik burvīgā gaismā, ka Kurmis, krēslā sēdēdams, aiz satraukuma tik tikko valdījās. Klau­sies tikai un brīnies — drīz vien iznāca tā, itin kā viņi visi trīs jau būtu vienojušies doties ceļā, un Ūdensžurks, lai gan vēl iekšēji pretodamies, ļāva labestībai pārmākt savus tīri personiskos iebildumus. Nevarēja taču pievilt abus draugus, kas tobrīd pamatīgi apsvēra un izplānoja visu ceļojumu, sīki paredzēdami jau daudzas nedēļas uz priekšu, ko darīs katru mīļu dieniņu.

Kad viņi bija pilnīgi sagatavojušies braucienam, Kru­pis triumfēdams aizveda savus ceļojuma biedrus pie ap­loka un lika tiem saņemt veco, pelēko zirgu; nemaz neap­runājies ar pelēci un tādējādi to briesmīgi apvainojis, Krupis uzvēla zirgam pašu smagāko, putekļaināko darbu

šinī putekļainajā braucienā. Skaidrāks par skaidru, zir­dziņš tad labāk gribēja palikt turpat aplokā, pasita gaisā asti un ilgi nedevās rokā. Krupis pa to laiku piepakoja skapīšus vēl pilnākus ar visādām nepieciešamām mantām, kulbas dibenā sakāra auzu zebeniekus, siena maisus, sīpolkroņus, grozus. Galu galā pelēcis tika sagūstīts, ielikts ilksīs, un viņi devās ceļā, dzīvi sarunādamies cits caur citu, čāpodami blakus pajūgam vai uzmezdamies uz kāpņu šķērskoka — kā nu kuram likās ērtāk. Bija zeltaina pēcpusdiena. Putekļi kņudēja viņiem nāsīs, tie vilnīja gana kupli, kā jau daždien īstiem ceļavīriem; no apkārtē­jiem dārziem viņiem jautri uzsvilpa putni, laipni ceļinieki garāmejot padeva labdienu vai arī apstājās un uzslavēja brīnišķīgo kulbu, un truši, tupēdami dzīvžogos pie savām alām, tik pasita uz augšu priekšķepas un sauca:

— Vī man dieviņ! Vī man dieviņ! Vī man dieviņ!

Vēlu vakarā noguruši un laimīgi viņi daudzu jūdžu

tālumā no mājām apstājās vientuļās kopu ganībās, izjū­dza zirgu, palaida to pieguļā, apsēdās paši zālē pie ratiem un ieturēja vienkāršas vakariņas. Un, kamēr Krupis ņē­mās gari un plaši stāstīt, ko tikai viņš visu neizdarīšot turpmākajās dienās, zvaigznes vispāri debesjumā tapa aizvien lielākas, spožākas, un dzeltens mēness, atnācis nez no kurienes nemanīti un klusi, stāvēja turpat blakus un klausījās, ko viņi runā. Beidzot visi trīs dzīvnieki salīda kulbā, apgūlās uz lāviņām, un Krupis, izstiepdams piekusušās kājas, samiegojies vēl noteica:

— Nu ar labunakti, zēni! Tā, lūk, dzīvo īsti džentl­meņi. Jtreu veco upi nav vērts pat pieminēt!

— Savu veco upi es nemaz netiku pieminējis, — Zurks mierīgi atteica. — Un tu to zini, Krupīt. Es tikai domāju par viņu, — zvēriņš izjusti piebilda klusā balsī. — Tikai domāju .. . visu laiku domāju …

Kurmis sameklēja pa tumsu Žurka ķepu un cieši to paspieda.

—- Zurciņ, es darīšu vienmēr tāpat kā tu, — viņš

čukstēja. -V- Varbūt laižamies prom rit no rīta — agri, agri — un atgriežamies savā vecajā alā pie upes?

— Nē, nē, mēs paliksim te līdz beigām, — Zurks tāpat čukstus atbildēja. — Liels paldies, Kurmīt, bet man ir jāpaliek pie Krupja, kamēr šis brauciens būs galā. Ir bīs­tami atstāt viņu vienu pašu. Ilgi tas nevilksies. No Krupja untumiem nekad nekas neiznāk. Ar labunakti!

Braucienam gals īstenībā pienāca pat vēl ātrāk, nekā Zurks to bija paredzējis.

Pēc ilgās uzturēšanās svaigā gaisā, pēc visiem prie­kiem un satraukumiem Krupis gulēja kā nosists un otrā rītā nekādi nebija uzbukņījams no lāvas. Tā nu Kurmis un Ūdensžurks klusēdami, kā vīriem pieklājas, sāka dar­boties vieni paši, un, kamēr Zurks apraudzīja pelēci, iekūra uguni, noskaloja vakarvakara traukus un saklāja brokastgaldu, Kurmis aizkāpa līdz tuvākajam ciemam (tas bija krietni tālu) pēc piena un olām, un daudzām citām ēdamvielām, ko Krupis, protams, bija aizmirsis sagādāt. Kad visi šie nogurdinošie rūpesti bija galā un abi zvēriņi, galīgi noskrējušies, apsēdās atvilkt dvašu, Krupis arīdzan parādījās kulbas durvīs, svaigi izgulējies un omulīgs, priecādamies, cik gan jauka un viegla šāda

dzīve, kuru viņi patlaban uzsākuši, — nevar ne salīdzināt ar rūpēm un raizēm, ko mājās sagādā noņemšanās ar saimniecību un visādas citādas klapatas.

Todien dzīvnieki jauki izklejojās pa zāļainiem paugu­riem, izbraukājās pa zemesceļiem un apmetās, tāpat kā iepriekš, kopu ganībās, tikai šoreiz abi zvēriņi parūpējās, lai Krupis arī godīgi paveiktu savu darba daļu. Šā iemesla pēc nākamajā rītā viņš nepavisam vairs nelikās sajūsmināts par pirmatnīgās dzīves vienkāršību un par visām varēm gribēja palikt guļvietā, un tikai ar lielām pūlēm izdevās noraut viņu no lāviņas. Tāpat kā iepriekš, trīs draugi klīda pa lauku ceļiem, turklāt pēcpusdienā viņi sasniedza lielceļu — pirmoreiz mūžā uzbrauca uz šosejas, un tur viņiem uzbruka nelaime, negaidīta un strauja; tas bija posts un gals viņu ceļojumam, un šis notikums atstāja neizdzēšamu iespaidu uz visu Krupja turpmāko dzīvi.

Dzīvnieki mierīgā garā čāpoja pa lielceļu, Kurmis pa­jūga priekšgalā pie pelēča galvas, runādamies ar zir­dziņu, jo ratu vilcējs bija sūdzējies, cik nežēlīgi viņš izstumts no sabiedrības, neviens ar viņu pat vārdu nepār- mijot; Krupis un Ūdensžurks tērzēdami nāca aiz ratiem, runāja visvairāk gan Krupis, Zurks tikai laiku pa laikam atsaucās: — Jā, pilnīgi pareizi, un ko tu viņam sacīji? — un risināja pats savu domu, līdz vienubrīd tālu aizmu­gurē viņi saklausīja klusu dundoņu, it kā tur dūktu kamene. Pametot acis atpakaļ, viņi ieraudzīja putekļu mākulīti un tā centrā — tumšu, kustīgu punktu, kas neti- camāiātrumā traucās šurp; no putekļu mākuļa vēlās ne­skaidra elsošana — pup-pup, pup-pup! — it kā tur smags, neveikls dzīvnieks stenētu sāpēs. Nepievērsdami tam uzmanību, viņi atgriezās pie pārtrauktās sarunas, bet tad mierīgā ceļa ainava mirklī pārvērtās, vēja brāzma un trokšņa vilnis lika viņiem parauties pašā malā pie grāvja. Zvērs brāzās virsū! Pup-pups nekaunīgi iebrēca viņiem ausīs ar misiņa tauri, tikai mirkli viņi manīja auto iek­šieni — spoguļu mirdzumu, košo safjānu —, tad varenais

limuzīns — milzīgs, žigls, satriecošs! — ar stingo šoferi pie stūres uz sekundes simtdaļu aprija visu apkārtni un gaisa telpu, uzsizdams mutuļojošu putekļu vālu, kas ietina dzīvniekus no astes līdz ausīm un padarīja aklus; tad auto saruka — kļuva par melnu plankumiņu tālē, pārvērtās atkal par dūcošu kameni.

Vecais pelēcis, kas bija gurdi vilcies pa ceļu, sapņo­dams par kluso aploku, jaunajā, neparastajā situācijā gluži vienkārši paļāvās uz saviem dzīvnieka instinktiem. Uzrāvies pakaļkājās, tas grūdās un kāpās atpakaļ, par spīti Kurmja izmisīgajām pūlēm noturēt to aiz apaušiem, nemaz neklausīdamies laipnajos vārdos, ar kādiem zvē­riņš griezās pie pelēča dvēseles maigākajām jūtām. Rati tuvojās dziļajam ceļmalas grāvim, nošūpojās uz krants, tad atskanēja sirdi plosošs brīkšķis un kanārijdzeltenā kulba, viņu lepnums un prieks, uz sāniem iegāzās grāvī, pārvērzdamās par nožēlojamu graustu.

Žurks šaudījās pa ceļa virsu, vai plīzdams aiz nik­numa.

— Ak jūs neģēļi! — viņš kliedza. — Nelieši jūs, liel­ceļa laupītāji, jūs . . . jūs vepri pie stūres! Es jums gan parādīšu! Es griezīšos tiesā! Sūdzību par jums uzrakstīšu! Visām tiesām jūs nodošu!

Ilgas pēc mājām zvēriņam nebija vairs ne prātā, pat­laban viņš bija kapteinis uz kanārijdzeltena kuģīša, kas bravūrīgu jūrnieku juceklīgās lavēšanas dēļ uzskrējis sēkli, un Žurks centās atcerēties pašas kodīgākās, asākās dzēlības, ar kādām viņš allaž apveltīja milzīgo liellaivu stūrmaņus, kad laivas saceltais vilnis, tai aizslīdot pārāk tuvu gar krastu, piešļāca viņa mājokli un viesistabā ap­plūdināja grīdsegas.

Bet Krupis apsēdās, kājas iepletis, putekļainās šosejas vidū un stingi lūkojās uz tālumā gaistošo automobili. Viņš satraukti elpoja, sejā rotājās kluss apmierinājums un gandarījums, un brīdi pa brīdim dzīvnieks izdvesa tikko dzirdamus pupstienus: «Pup-pup, pup-pup …»

Kurmis noņēmās ar satracināto pelēci, un pēc kāda laika zirgu izdevās nomierināt. Tad viņš piegāja apskatīt ratus, kas gulēja uz sāniem grāvī. Tas bija patiešām bēdīgs skats. Logi bija izsisti, asis bezcerīgi saliektas, viens ritenis norauts, visapkārt mētājās sardīņu bundžas, un putniņš žēli čiepstēja savā būrītī, lūgdamies, lai viņu laiž ārā.

Žurks nāca Kurmim palīgā, tomēr abu spēki bija par vājiem, lai atgāztu ratus uz riteņiem.

— Ei, Krupi! — viņi uzsauca. — Nāc pieliec plecu, ko tu gaidi?

Krupis neatbildēja, sēdēja, kā sēdējis, ceļa vidū, tādēļ abi zvēriņi gāja lūkot, kas draugam lēcies. Dzīvnieks rā­dījās iegrimis tādā kā transā: sejā laimīgs smaids, ska­tiens aizvien vēl pievērsts putekļu mākulim, ko bija uzvil­nījuši nelaimes vaininieki; un aizvien vēl Krupis brīdi pa brīdim nobubināja: «Pup-pup, pup-pup

Zurks sakratīja dzīvnieku aiz pleca.

— Krupi, vai tu nenāksi mums palīgā? — viņš stingri noprasīja.

— Ak, brīnišķais, ak, apburošais skats! — Krupis murmināja, nemaz netaisīdamies celties. — Pati kustības poēzija! īstais ceļošanas veids! Vienvienīgais veids kā traukties un traukties! Šodien te, rīt — jau nākamnedēļas tālumā! Aizšaujas ciemati, aizjoņo pilsētas, lielas un ma­zas, bet apvārsnis .. . bet apvārsnis aizvien vēl priekšā! Ak, svētlaime! Pup-pup, pup-pup! Ak, debesu prieki!

— Krupīt! — Kurmis izmisis iesaucās. — Nepaliec tak par ēzeli.

— Un padomā tikai, es nekā tāda nezināju, — Krupis runāja rāmi kā sapnī. — Visa līdzšinējā dzīve aizlaista tukšos niekos. Nekad to nebūtu varējis iedomāties, pat nosapņot nekad nespētu! Bet tagad … bet tagad, kad es to.zinu, kad esmu pilnībā sapratis! Ak, kāds rozēm kaisīts ceļš no šī brīža man paveras priekšā! Kādi putekļu mā­koņi uzvirpuļos aiz manis, kad es traukšos kā vējš savā trakajā braucienā! Cik ratus es ieslaucīšu grāvī bez kā­dām bēdām, drāzdamies garām ar savu vareno virpuli! Pretīgus, sīkus vāģīšus, smagās ores un kanārijdzeltenas kulbas! .

— Ko lai ar viņu iesāk? — Kurmis vērsās pie Žurka.

— Itin neko! — Zurks cieti atbildēja. — Jo patiešām te neko nevar līdzēt. Zini, es viņu pazīstu jau sen. Viņš tagad ir apsēsts. Jauns dullums pārņēmis. Tādās reizēs

Krupis vienmēr tāds kļūst. Un tāds viņš tagad būs vairā­kas dienas, staigās kā jaukā sapnī, galīgi atjūdzies no īstās dzīves. Necel ne ausi! Iesim raudzīsim, ko varētu darīt ar kulbu.

Pec rūpīgas apskates viņi pārliecinājās — ja arī izdo­

tos pašu spēkiem dabūt ratus uz ceļa, braukt artiem tik un tā nevarētu. Asis iztaisnot nebija cerību, un norautais ritenis bija satriekts gabalu gabalos.

Žurks pārmeta grožus zirgam pār muguru un paņēma pelēci pavadā, otrā rokā nesdams putnu būrīti ar tā saēr­cināto iemītnieku.

— Ejam! — viņš drūmi sacīja Kurmim. — Līdz tuvā­kajai pilsētiņai būs kādas piecas vai sešas jūdzes, mums tūlīt jādodas ceļā. Jo drīzāk, jo labāk.

— Bet kā tad ar Krupi? — Kurmis satraukts ieteicās, kad viņi sāka soļot. — Mēs tak nevaram viņu tā pamest vienu uz ceļa, turklāt vēl tādā apdullumā! Tas ir bīstami. Ja nu parādās vēl kāds autobrīnums?

— Lai velns rauj Krupi! — Žurks saniknots atcirta.

— Kas man par daļu!

Bet necik tālu vēl abi zvēriņi nebija tikuši, kad aizmu­gurē atskanēja skrejošu pēdu plakšķieni; Krupis abus gājējus panāca, iegrūda vienam elkonī vienu ķepu, otram otru, aizvien vēl satraukti elpodams un apaļām acīm vēr­damies tukšumā.

— Tagad darīsim tā, Krupīt, — Žurks stingri sacīja.

— Kad sasniegsim pilsētu, tu dosies taisnā ceļā uz poli­ciju un noskaidrosi, kas viņiem zināms par to automobili, kam tas pieder, un iesniegsi sūdzību par mašīnas īpaš­nieku. Pēc tam tu aiziesi pie kalēja vai ratu meistara un sarunāsi, lai atved kulbu un sataisa to derīgu braukša­nai. Labošana aizņems zināmu laiku, bet salabot to var. Mēs ar Kurmi tikmēr iesim uz viesnīcu un pasūtīsim mums visiem ērtas istabas, kur dzīvot, līdz kulba būs saremontēta un tu būsi atkopies no nervu satricinājuma.

— Uz policiju! Sūdzēties! — Krupis sapņaini murmi­nāja. — Lai es ietu un sūdzētos par šo burvīgo, dievišķo atklāsmi, kas nākusi pār mani? Un labotu ratus? Nekad un nemūžam! Ne par kādiem ratiem ne dzirdēt vairs ne­gribu! Ak, mīļo Zurciņ! Tu nezini, cik pateicīgs es esmu, ka tu piekriti braukt šinī ceļojumā! Bez tevis tas nebūtu noticis, bez tevis es nemūžam, nebūtu ieraudzījis šo . . . gulbi, saules atspulgu, zibens šautru! Un nekad nebūtu dzirdējis tik aizraujošus pukšķus, nekad nebūtu baudījis tik apburošas smaržas! Jūs visu to man dāvinājāt, ak, visdārgākie no maniem draugiem!

Žurks novērsās.

— Redzi nu, kas iznāk! — pār Krupja skaustu viņš sacīja Kurmim. — Dzīvnieks beigts un pagalam. Es at­sakos, te nekas nelīdz! Kad nonāksim pilsētā, dosimies tūlīt uz staciju un, ja palaimējas, paspēsim vēl uz vil­cienu, kas šovakar pat aizvedīs mūs atpakaļ pie upes. Un lai es kaut reizi vēl ietu pavadīt laiku kopā ar šo velna apsēsto Krupi! — Zvēriņš skaļi nošņācās un, smagi soļo­dams, visu ceļu runāja tikai ar Kurmi.

Nonākuši pilsētā, viņi taisnā ceļā steidzās uz staciju un, atstājuši Krupi otrās klases uzgaidāmajā zālē, iespieda durvju sargam saujā divpensu ripiņu, piesacī- dami, lai dzīvnieku stingri tur acīs. Tad zvēriņi aizveda un nodeva pelēci viesnīcas staļļos un kā nu mācēdami deva norādījumus, ko darīt ar kulbu un tanī palikušajām mantām. Un pašās beigās, izkāpuši no nesteidzīgā bā- nīša kādā pieturā Krupjapils tuvumā, viņi pavadīja ap­māto, ērmīgo draugu līdz durvīm, iebīdīja iekšā un pie­teica namzinim, lai pabaro viņu, izģērbj un noliek gulēt. Tad nolaida no steķiem laiviņu, aizīrās līdz upeskrasta mājoklim un vēlā vakara stundā apsēdās ieturēt azaidu savā omulīgajā, pret upi pavērstajā viesistabā, un Zurks beidzot jutās bezgala priecīgs un atvieglots.

Nākamās dienas nokrēslā Kurmis, kas bija uzcēlies

vēlu un visu dienas cēlienu aizvadījis vienā dieva mierā, sēdēja patlaban ūdensmalā un makšķerēja, kad Žurks, izciemojies pie draugiem un izpļāpājies ar tiem krustu šķērsu, nāca lēnā garā draugu meklēt.

— Vai dzirdēji jaunumu? — viņš uzsauca Kurmim.

— Visam upeskrastam viens vienīgs runājamais mutē: Krupis šorīt ar agro vilcienu aizbraucis uz pilsētu. Un pasūtījis sev lielu un gaužām dārgu automobili.