Vējš vītolos

III. MŪŽAMEŽS

Kurmis jau sen ilgojās iepazīties ar Āpsi. Pēc visa spriežot, Āpsis bija ļoti svarīgs zvērs un, lai gan reti redzams, tomēr atstāja savu neredzamo iespaidu uz ik­vienu, kas dzīvoja šinī apkaimē. Taču vienmēr, kad Kur­mis ieminējās Ūdensžurkam par savu vēlēšanos, draugs centās viņu atrunāt.

— Nevajag steigties, — viņš parasti sacīja. — Kādā jaukā dienā, ja ne šodien, tad rīt, Āpsis pats iegriezīsies pie mums — viņš tā allaž mēdz iegriezties —, un tad es jūs iepazīstināšu. Āpsis ir viskrietnākais puika! Tomēr tev jāņem par labu ne vien tas, kāds viņš var likties, bet arī — kad izdodas tikties.

— Bet vai mēs nevarētu viņu ielūgt pie sevis — uz pusdienām vai kā citādi? — Kurmis minēja.

— Viņš jau nenāks, — Zurks vienkārši atbildēja.

— Āpsis neieredz sabiedrību. Un ielūgumus, un pusdie­nas, un visādas šitādas būšanas.

— Nu labi, tad varbūt mēs varam aiziet pie viņa? — Kurmis ierosināja.

— N-nu n-nē, vai zini, tas viņam nepavisam vairs nepatiks! — Zurks sāka uztraukties. — Viņš ir tik kaut­rīgs, ka noteikti jutīsies neērti. Pat es nekad vēl neesmu riskējis iet pie Āpša mājās, lai gan mēs esam visai labi pazīstami. Nē, nē, par to nav nozīmes runāt, Āpsis taču mīt pašos Mūžameža dziļumos.

— Lai viņš tur mīt, tas nekas, — Kurmis sprieda,

— tu pats teici, Mūžamežs nemaz nav tik briesmīgs, vai ne?

— J-jā, tā gan, — Žurks izvairīgi atsacīja. — Bet es domāju, mēs taču neiesim tūliņ pat. Nē, nē, tūliņ gan ne. Tas ir tālu, un vasaras laikā Āpsis nemaz nebūs mājās; turklāt viņš var iegriezties pie mums kuru katru dienu, vajag tikai mierīgi pagaidīt.

Un ar to Kurmim nācās samierināties. Bet Āpsis ne­nāca un nenāca, un katra jauna diena atnesa savus prie­kus, un viss palika pa vecam, un tikai tad, kad vasara sen bija pagājusi, kad aukstums un drēgnums, un dub­ļainie ceļi vairāk spieda dzīvot pa iekšu un uzmilzusī upe traucās gar logiem tādā ātrumā, ka smieklīgi būtu pat mēģināt sēsties laiviņā, — tad Kurmja domās atkal iemā­joja pelēkais vientuļnieks Āpsis, kas dzīvoja atšķirti viens pats savā alā Mūžameža dziļumos.

Ziemā Ūdensžurks vairāk tikai gulšņāja vien, agri likās uz auss un vēlu cēlās augšā. Pa īso gaismas brīdi viņš šad un tad uzskricelēja kādu dzejolīti vai paknibi­nājās ar citiem sīkiem mājas darbiem; un vienmēr daži dzīvnieki iegriezās papļāpāt, un tad nu, protams, aizsā­kās garu garās runas, ikviens centās izstāstīt un salīdzi­nāt savus pagājušās vasaras iespaidus ar citu darbiem un vērojumiem.

Kāds gan bagāts laika sprīdis likās aizritējis, kad pārcilāja to atmiņā! Tur bija bezgaldaudz spilgtu redzē­jumu, tik krāsainu, košu! īsta upeskrasta skaistuma parāde cēli aizsoļoja gar acīm, atsedzoties gleznainās ainās, kas svinīgā plūdumā pavērās cita pēc citas. Pirmie nāca mēļi sarkanie vītolu vējmietiņi, purinādami ūdens- spoguļa priekšā vēju samudžinātās krāšņās cirtas, un pašu sejas tad pasmējās pretim no atspulgiem. Kazrozes, klusas un skumjas kā saulrieta mākoņi, centās nepalikt iepakaļ. Tauksaknes — purpura mēļums rokrokā ar baltu — spraucās uz priekšu, lai ieņemtu rindā savu vietu; un beidzot kādurīt mežrozīte nosebojusies, apmul­susi, kautra nostājās visu priekšā, un tad ikviens

zināja — it kā stīgu orķestris to būtu pavēstījis, svinīgiem akordiem pārejot gavotes ritmā, — ka nu ir pienācis jū­nijs. Taču kāds svētku dalībnieks aizvien vēl tika gai­dīts — aitu gans, ko bildinās nimfas, bruņinieks, kuru ilgodamās pie saviem logiem gaida lēdijas, princis, kas ar skūpstu modinās vēl miegā dusošo vasaru dzīvei un mīlestībai. Un, kad vīgriezes — vējainas, smaržīgas — dzintardzeltenos ņieburos viegli aiztecēja puķu pulkā uz savām vietām, svētku uzvedums varēja sākties.

Un kas par jauku izrādi tā bija! Pusmiegainie dzīv­nieki, saritinājušies savās alās, ārā vējam un slapjdraņ­ķim bungojot pa durvīm, atsauca atmiņā vēsos, klusos rītus kādu stundu pirms saullēkta, kad balta migla, bieza kā vāks, klājās pār ūdeņiem; un tad pirmā agrā pelde — cik auksti drebuļi, kāds skrējiens pa krastmalu! — un mirdzošā, gaišā pārvērtība uz zemes un gaisos, pār ūde­ņiem, kad piepeši atkal pie viņiem atnāca saule, pelēcīgums pārtapa zeltā, un uz zemes vēlreiz pie­dzima krāsas. Un vēl tie at­sauca atmiņā diendusas tīksmīgo gurumu zem biezas lapotnes zaļā puskrēslā, kur iestīdza zeltaini gaismas dzīpari un kustējās sau- leszaķīši; un viņi brauca ar lai­vām un peldējās bula pēcpusdie­nās, klejoja pa smilšainiem ceļiem un labības laukiem; un beidzot pienāca garie, vēsie novakari, kad

tik daudz un ilgi tika spriests par dienas gaitām, kad savijās tik daudzas jaunu draudzību saites un kad tik daudzi bīstami un aizraujoši ceļojumi tika iecerēti nāka­majai dienai. Bez gala, bez malas bija ko stāstīt un pār­spriest šinīs īsajās ziemas dienās, dzīvniekiem sēžot pie rūcoša kamīna, un tomēr Kurmim palika pāri daudz brīva laika, un kādu pēcpusdienu, kad Ūdensžurks at­zveltnī pie uguns brīžam snauda, brīžam centās atskaņot dažas vārsmas, kuras nekādi negribēja sabalsoties, dzīv­nieciņam nobrieda lēmums doties ceļā vienam pašam un izpētīt Mūžamežu, un varbūt iepazīties ar misteru Apsi.

Bija auksta, mierīga pēcpusdiena, pār galvu pletās saltas, tēraudpelēkas debesis, kad Kurmis, izslīdējis no siltās viesistabas, izgāja laukā. Zeme visapkārt bija kaila, ne kokos, ne krūmos ne lapiņas, un dzīvnieks saprata — nekad viņš nav varējis tik tālu un dziļi ielūkoties apkār­tējā pasaulē kā šinī vēsajā ziemas dienā, kad daba dus dziļo gadskārtu miegu un šķiet nometusi vispēdējās drā­nas. Birzis un gravas, akmeņlauztuves un visas citas vasarā acij apslēptās vietas, kur zem lapotnes vijās no­slēpumainas ejas un alas, ko pētīt un izlodāt, gulēja atse- gušās pilnīgi kailas, piedāvādamas savus noslēpumus, itin kā lūgdamās, lai šobrīd ikviens ir augstsirdīgs pret viņu nabadzību, līdz tās atkal varēs līksmoties krāšņos maskarādes ģērbos kā agrāk un aizraus, un pievils, un kārdinās ar savām vecajām blēdībām. Tas modināja gan savādu līdzjūtību, gan silti skāra, pat satrauca sirdi. Kur­mim bija prieks, ka viņam mīļa šī neizskaistinātā zeme — tvirta, bez drānām un rotām. Viņam ausa atskārsme par tās kailajiem locekļiem — tie bija skaisti, spēka pilni un vienkārši. Un zemei nemaz nevajadzēja ne siltās āboliņa segas, ne vējā viļņojošu smilgu, ne sargājošu vilkābeļu žogu, un arī skābaržu un gobu kuplumu vislabāk bija nomest nost; un tā garā spirgts un priecīgs Kurmis spa­rīgi soļoja tik uz Mūžamežu, kas drūms un draudīgs pacē­lās viņa priekšā gluži kā tumša klints no ūdens kādā mie­rīgā dienvidzemju jūrā.

Bet nenotika nekas briesmīgs, pirmoreiz ieejot mežā. Zem kājām krakstēja zari, apkrituši stumbeņi stājās ceļā, piepes uz celmiem ņirdza kā smieklīgi ģīmji un pirmajā brīdī pat biedēja ar savu līdzību sen pazīstamām, pusaiz- mirstām sejām, bet tas taču bija interesanti un aizraujoši! Uzmundrināts un sparīgs dzīvnieks līda tik iekšā pašā meža melnumā, un koki spiedās apkārt ciešāk un ciešāk, un alas no visām pusēm mēdījās atbaidošām rīklēm.

Nu viss bija sastindzis klusumā. Tumsa biezēja acīm redzami, milža un klājās gan aizmugurē, gan priekšā, bet gaisma likās aizslīdam projām kā palu ūdeņi.

Tad sāka rādīties viepļi.

Vispirms pār plecu, kā šķita, viņš manīja spocīgu ērmu — sīku velnišķīgu ģīmīti, smailu kā ķīlis, — kas lūsinājās uz viņu no kādas alas. Kolīdz dzīvnieks pagrie­zās un pavērsās pretim, ērms izgaisa.

Kurmis pielika soli, jautrā garā pats sev piesacīdams nesākt nu iztēloties visādus mošķus, citādi miera no tiem vairs nebūs. Viņš pagāja garām vēl vienai alai, tad vēl vienai, vēl, bet piepeši — jā! … nē! … jā! — tiešām sīks vieplis uzzibsnīja niknām acīm no kādas alas un pazuda. Kurmis sastinga … tad saņēma dūšu un gāja tālāk. Un pēkšņi — it kā citādi nemaz nebūtu bijis —- visas alas, gan tuvākās, gan tālākās (un alu bija simtiem), likās, ieguva savus viepļus, kas ik mirkli parādījās un zuda, raidīdami viņam naida un ļaunuma pilnus skatus; un visi viepļi bija niknacaini, velnišķīgi un spici.

Kolīdz es aizietu prom no šīm alām uz upmalu, Kur­mis domāja, te nebūtu vairs neviena viepļa. Dzīvnieks pasviedās nost no takas un ienira biežņā, kur neviens vēl nebija kāju spēris.

Tad sākās vīvināšana.

Tā bija tikko dzirdama, spalga skaņa, kas vispirms aizsākās tālu aizmugurē un kaut kā savādi spieda steig­ties uz priekšu. Pēc tam, vēl aizvien tikpat vāja un spalga, skaņa atausa tālu priekšā, lika saminstināties, gribēja, lai viņš iet atpakaļ. Kad Kurmis neziņā apstājās,

tā ietrīsējās no visām pusēm, un šķita — kaut kādas būt­nes to padod tālāk, uztver un izvīvina cauri Mūžameža plašumiem līdz vistālākajām malu malām. Lai tās būtu kas būdamas, svešās radības nu bija uzrautas kājās,mod­ras un gatavas uz visu! Bet viņš .. .viņš bija viens pats, bez ieročiem, un palīdzību nebija no kā gaidīt; visapkārt kļāvās un biezēja nakts.

Tad sākās čabēšana.

Pirmajā brīdī šķita, no kokiem krīt lapas — tik bez­gala viegla un liega bija šī skaņa. Tad, pieaugot skaļāka, tā ieguva ritmu, un Kurmis zināja, ka tas nav nekas cits

kā sīku pēdiņu pakšķēšana — tipu-tapu, tipu-tapu—, tikai vēl attālu. Vai pakšķēja priekšā? Vai varbūt aizmugurē? Pirms likās — priekšā, pēc — aizmugurē, tad — abē­jādi. Čabēja aizvien spriegāk un neatlaidīgāk, čabēja ik­katra zemes pēda, Kurmis sasprindzis ieklausījās, pielie­cās šā un pieliecās tā, — čaboņa viņu ielenca un nāca klāt no visām pusēm. Kamēr dzīvnieks stāvēja klausīda­mies, starp kokiem parādījās trusis, tas drāzās lēkšiem taisni šurpu. Kurmis domāja — garausis palēninās gaitu vai sviedīsies sānis. Bet kas tev deva! Trusis nošvīkstēja garām, gandrīz viņu aizķerdams, stingu, niknu ģīmi, iz- velbtās acis bolīdams.

— Prom no šejienes, muļķi tāds, prom! — Kurmis dzirdēja garausi nošņācamies, kad tas meta cilpu ap kādu celmu un nozuda laipni pavērtā alas mutē.

Čabēšana tapa vēl skaļāka, līdz šķita, ka pēkšņi uznā­kušas krusas graudi pakšķētu pret sauso lapu segu, kas bija izklāta visapkārt mežā. Likās — viss mežs nu skrēja, dipšināja, kaut ko ķerdams, gūstīdams, lenkdams … Var­būt kādu dzīvnieciņu? Izbīlī Kurmis arī metās skriet, pats neaptverdams, kurp un kāpēc. Viņš brāzās kaut kam virsū, pār kaut ko klupa, krita, kaut kur vēlās iekšā, spraucās, izlīda kaut kam pa apakšu un kaut kam sviedās apkārt… Beidzot Kurmis paglābās dziļā, tumšā veca skābarža dobumā, kas sniedza pajumti un slēptuvi, iespē­jams, pat drošu; tikai kas to varēja zināt? Lai nu kā, dzīvnieks bija pārāk piekusis, lai vēl skrietu, tas spēja tikai ierušināties dobumā sakritušajās sausajās lapās, cerot, ka būs kādu laiku drošībā. Viņš gulēja ar skaļi pukstošu sirdi, drebēdams klausījās čaboņā un vīvinā- šanā aiz dobuma sienām un beidzot visā pilnībā izjuta milzīgās baismas, ko šeit bija pierediējuši citi sīki lauku un dzīvžogu iemītnieki, saprata, kāds tiem bijis vismel­nākais brīdis — tas pats, no kura žurks viņu veltīgi cen­ties izsargāt, — Mūžameža LIELĀS BAILES!

Ūdensžurks tobrīd silti, omulīgi snauda pie kamīna. Lapa ar aizsākto dzejoli bija noslīdējusi uz grīdas, galva

atslīdējusi uz atzveltņa, mute pavēr­ta — viņš klejoja pa zaļiem sapņu upju krastiem. Tad vienubrīd ogles sakritās, uguns nosprakšķēja un uz­sitās spoža liesma; Zurks satrūkda- mies pamodās. Atcerējies, ar ko bija nodarbojies pirms iemigšanas, viņš pasniedzās pēc lapas ar pantiņiem, pētīja to kādu brīdi, tad aplaida acis apkārt, meklēdams Kurmi, lai pavai­cātu, vai tas nezinās kādu skaistu atskaņu.

Taču Kurmi nekur neredzēja.

Zurks brīdi klausījās. Māja šķita savādi klusa.

Tad viņš nokliedzās vairākas reizes:

— Kurmi! . .. Kurmi! .. .

Atbildes nebija. Zurks piecēlās, izgāja priekšnamā.

Kurmja cepuri neredzēja parastajā vietā uz vadža. Bija nozudušas arī viņa kamašas, kas allaž tika atstātas pie lietussargu statņa.

Zurks devās ārā un rūpīgi apskatīja zemi visapkārt ap māju, cerēdams ieraudzīt pēdu nospiedumus. Jā, tepat jau tie bija, patiešām! Kamašas Kurmim vēl gluži jaunas, nupat šai ziemai pirktas, zoles cilnīšu raksts ass un tvirts. Pēdas redzēja aizstiepjamies pa valkano zemi taisni uz Mūžamežu.

Zurks sadrūma; brīdi viņš stāvēja, dziļās pārdomās iegrimis. Tad zvēriņš iemetās atpakaļ mājā, aplika ādas

jostu, aizbāza aiz tās divas pistoles, paķēra resnu milnu, kas stāvēja priekšnama kaktā, un raitā solī aiz­steidzās uz Mūžamežu.

Metās jau tumsa, kad Zurks sa­sniedza mežmalu. Viņš nekavējoties ienira biežņā, satraukti grozīdams galvu uz visām pusēm, vai nema­nīs kādu zīmi, kas liecinātu, ka te

gājis viņa draugs. Šur un tur no alām pašāvās Jauni vieplīši, bet pazuda vienā

mirklī, ieraugot brašo dzīv­ie nieku ar divām pistolēm un delnā sažmiegto bries­mīgo milnu; un vīvināšana, čabēšana un dipšināšana, kas, mežā ienākot, bija dzir­

dama gluži skaidri, nu apdzisa, izgaisa, līdz iestājās pilnīgs klusums. Zurks vīrišķīgi izbrida cauri mežam līdz pat visattālākajam nostūrim, tad, pametis takas, ņēmās iet krustu šķērsu, rūpīgi pārmeklēdams katru zemes pēdu un bez aprimas skaņi saukdams:

— Kurmīt! Kurmīt! Kurmīt! Kur tu esi? Tas esmu es, tavs vecais Zurks!

Jau kādu stundu vai vēl ilgāk viņš bija pacietīgi lodā­jis pa mežu, kad, sev par lielu prieku, beidzot izdzirda vārgu atbildes saucienu. Vadīdamies pēc skaņas, zvēriņš nonāca pie veca skābarža ar izdubušu stumbru; no do­buma stīdzēja trīcoša balstiņa:

— Zurciņ! Vai tiešām tas esi tu?

Zurks ielīda dobumā un atrada tur Kurmi — izvār­gušu, aizvien vēl drebošu.

— Va-ai, Zurciņ! — tas ieraudājās. — Tu nevari ne iedomāties, kādas man bija bailes!

— Kā nu ne, es tevi pilnīgi saprotu, — Zurks viņu mierināja. — Bet tev gan nevajadzēja tā darīt. Es taču centos cik spēdams izsargāt tevi no šāda soļa. Mēs, up- malieši, nekad nenākam šurp vieni jiaši. Ja nu vajadzība spiež, ejam, pats mazākais, divatā, tad parasti viss bei­dzas labi. Turklāt milzum daudz kas ir jāzina un jāprot, ko visi šai apkārtnē zina un prot, tikai tu vēl ne. Es domāju pazīšanās vārdus, zīmes un teicienus, kam ir burvju spēks un iespaids, un smaržīgas zālītes, ko nes azotē, skaitāmos vārdus, kas jāatkārto, un veiklus trikus un lēcienus; tas ir diezgan vienkārši, ja tikai māk, un

mazam dzīvniekam visas šīs gudrības jāzina sevišķi labi, citādi var iekulties nepatikšanās. Zināms, ja tu būtu Āp­sis vai Ūdrs, tad būtu gluži cita lieta.

— Tāds drosminieks kā misters Krupis gan laikam nebaidītos nākt uz šejieni viens pats? — Kurmis gribēja zināt.

— Vecais zēns Krupis? — sirsnīgi smiedamies, Ūdens­žurks pārvaicāja. — Viens pats viņš savas acis te nerā­dīs, kaut viņu ar zeltu apber, un tad arī ne!

Žurka bezrūpīgie smiekli Kurmi lieliski uzmundrināja, tāpat arī drauga izskats —- milna un tumši spīdīgās pistoles; dzīvnieks pārstāja drebēt, jutās jau drošāks un pašapzinīgāks.

— Nu, ko tad vairs, -— Zurks pēc brīža sacīja, —- sa­ņemam tik spēkus un laižamies ceļā uz mājām, kamēr vēl turas vakara blāvums! Nakti gan mēs te nevaram pava­dīt, tas tev jāsaprot. Starp citu, ir arī pārāk auksts.

— Mīļo Zurciņ, — ierunājās nabaga Kurmis, — lūdzu, piedod, bet es esmu galīgi beigts, tā nu ir! Ļauj man, lūdzams, atpūsties kādu brītiņu, atgūt spēkus, lai es vispār varētu tikt līdz mājām!

— Ahā, nu, lai notiek, — labsirdīgais Zurks bija ar mieru, — pūties vien! Tik un tā drīz šeit kļūs tumšs kā kapā, taču pēcāk vajadzētu būt mazam gaišumiņam no mēness.

Kurmis nu ierakās pa īstam sausajās lapās, izstiepa kājas un uzreiz iekrita nemierīgā, satrauktā miegā; Zurks pa tam arī sasedzās ar lapām, cik vien labi varēdams, lai siltāk, un pacietīgi gulēja vaļējām acīm, ar pistoli ķepā.

Kad Kurmis beidzot pamodās, krietni atspirdzis un labā omā, Zurks viņam sacīja:

— Nu gan iesim! Es tikai vēl pabāzīšu galvu un pa­skatīšos, vai ārā viss mierīgi, tad mums patiešām jālaižas prom no šejienes.

Viņš piegāja pie slēptuves cauruma un pabāza laukā galvu. Un tūlīt pat Kurmis dzirdēja viņu klusi pie sevis nosakām:

— E-he-he! Te tev nu bija iešana!

— Kas noticis, Zur­ciņ? — Kurmis iesau­cās.

— Snieg, — Zurks īsi teica. — Turklāt pa­matīgi.

Kurmis iespraucās viņam blakus un, pa­skatījies ārā, ierau­dzīja, ka pirmīt tik draudīgais mežs ir ga­līgi pārvērties. Alas, bedres, dobes, grambas un citas mazam ceļiniekam bīstamas, tumšas vietas izzuda acīm redzami, visam pāri sedzās balti mirdzošs burvju paklājs, pārlieku skaists, lai pa to staigātu raupjām pēdām. Sniega pūkām bija pielidojis pilns gaiss, tās trīcošas skārās pie vaigiem, bet koku melnie stāvi šķita ceļamies augšup no lejas plūstošās gaismas blāzmā.

— Nu, neko nevar darīt, — Zurks teica pēc pārdomu brīža. — Mums jāriskē, man tā liekas, un jādodas vien ceļā. Pats ļaunākais — es īsti nezinu, kur mēs atroda­mies. Un sniegs vēl tagad visu tā pārvērš …

Patiešām! Kurmis nemaz nebūtu spējis pasacīt, vai tas vairs ir tas pats mežs. Tomēr, par spīti visam, dzīv­nieki sadevās ķepās un sāka braši soļot uz to pusi, kur visticamāk varēja būt mājas, jautrā garā izlikdamies, ka ikvienu jaunu koku savā ceļā, kas tos sveicināja drūms un kluss, viņi pazīst kā senu draugu un ka vietumis starp koku vainagiem redz gaismas spraugas, stigas, dažu labu takas līčuloci šinī vienmuļajā baltajā telpā ar melnajiem stumbriem, kur aizvien vēl nemanīja nekādas pārmaiņas.

Pēc stundas vai divām — laika rēķins bija galīgi sajucis — gājēji apstājās kaut kur bezcerīgi tālu no mā­jām; piekusuši, sadrūmuši viņi apsēdās uz nolūzuša stum­

beņa atvilkt elpu un padomāt, ko lai dara. Viss augums zvēriņiem smeldza, sāpēja sasistās vietas, jo neskaitāmas reizes viņi bija krituši bedrēs un izmirkuši caur un cauri; sniegs bija sasnidzis tik dziļš, ka viņi tik tikko vairs jau­dāja pabrist ar savām mazajām kājām, un mežs tapa aiz­vien biezāks, un koki arvien vairāk līdzinājās cits citam. Likās, mežam nekad nebūs gala, nebūs sākuma, tas ne­kad nekļūs citāds un, visļaunākais, no tā nekad nebūs izejas.

— Mēs nedrīkstam ilgi tā sēdēt, — Ūdensžurks ieru­nājās. — Mums jācenšas vēlreiz tikt malā, jādara kaut kas. Aukstums — tas ir pats briesmīgākais, arī sniegs drīz vien būs tik dziļš, ka nevarēsim to izbrist. — Viņš palūkojās apkārt un izlēma. — Lūk, kas man iešāvās prātā, — Zurks turpināja. — Tepat netālu priekšā — kur zeme vienās kumpās, kalniņos un kumbros — ir tāda kā noleja. Mēs dosimies turp un centīsimies atrast sev kādu slēptuvi — alu vai iedobi, kur būtu sauss zem kājām un varētu paglābties no sniega un vēja; tur kārtīgi atpūtī­simies, pirms no jauna dodamies ceļā, jo abi esam galīgi beigti. Turklāt sniegs pa tam var nokust vai arī var atga­dīties kaut kas cits.

Tā viņi uzslējās atkal kājās, aizbrida līdz nogāzei un lūkoja pēc kādas alas vai cita sausa stūrīša, kur patver­ties no sniegputeņa. Pārmeklējot kādu kumpainās piegā­zes nogabalu, Kurmim negaidot aiz kaut kā aizmetās kāja, un žēli iebrēkdamies, viņš nogāzās uz mutes.

— Kāja, mana kā-āja! — dzīvnieciņš vaimanāja.

— Va-ī, mana kāja!

Apmeties sēdu, viņš šūpoja kāju, sakampis to abām priekšķepām.

— Nabaga veco zēn! — Zurks līdzjūtīgi iesaucās.

— Nu neveicas gan tev šodien, nu it nemaz, vai ne? Rādi šurp, paskatīsimies, kas vainas kājai! Nūja, — viņš teica, noslīgdams ceļos, lai labāk redzētu, — būsi ievainojis paceli, diezgan nopietni. Pag, es paķeršu mutautiņu un pārsiešu.

— Laikam aizķērās aiz kāda neredzama zara vai celma, — Kurmis izmisis vilka. — Va-ī dieviņ! Va-ī

— Pārsteidzoši līdzena brūce,—

Zurks sprieda, vēlreiz uzmanīgi nopētīdams ievainojumu. — Tāda nevar rasties no zara vai celma. Izskatās iešņāpts ar asu dzelzi. Jocīgi gan!

Bridi padomajis, viņš ņemas pētīt apkartejas kumpas un iedobes.

— Nav ko pētīt, vienalga, kas to izdarījis! — Kurmis iesaucās, aiz sāpēm nemanīdams, ko īsti runā. — Sāp tik un tā, vienalga, kas to izdarījis!

Taču Ūdensžurks, rūpīgi nosaitējis ar savu kabatlaka­tiņu draugam kāju, pameta viņu sēžam un sāka sirdīgi kašņāt sniegu. Zvēriņš to mēza un šķūrēja, darbodamies ar visām četrām ķepām, un pētīja zemi, kamēr Kurmis nepacietīgs gaidīja turpat netālu, ik pa brīdim novilk­dams:

— Nu, ko tu, Zurk! Met taču mieru!

Bet Zurks pēkšņi iekliedzās:

— Urrā-ā! — Tad vēlreiz: — Urrā-ā-āā! — un mēģi­nāja sniegā uzdancot džigu [1] .

— Ko tu tur atradi, Zurciņ? — Kurmis nenocietās, arvien vēl auklēdams kāju.

— Atnāc un paskaties! — Zurks dancodams priecīgi sauca.

Kurmis aizvilkās pie atkašņātā laukumiņa un uzma­nīgi to apskatīja.

— Mjā-a, — beidzot viņš noteica, — es to redzu itin labi. Esmu tādus redzējis jau agrāk, turklāt daudzas rei­zes. Gluži parasta lietiņa, varētu sacīt. Kājskrāpis! Nu, un kas tad ir? Kāpēc ap kājskrāpi jādejo džiga?

— Bet vai tu … tu, neattapīgais kustoni, neapjēdz, ko tas nozīmē? — Zurks saērcināts sauca.

— Nu, protams, kas tur ko neapjēgt, — Kurmis at­teica. — Itin vienkārši: kāds gaužām aizmāršīgs un bez­rūpīgs dzīvnieks pametis savu kājskrāpi pašos Mūžameža dziļumos, kur noteikti kāds uz tā var paklupt. Gaužām aplams solis, man jāatzīst. Atgriezies mājās, es par to sūdzēšos … kādam, nu … vai kādam citam, gan redzēsi, tā es izdarīšu!

— Apžēliņ! Apžēliņ! — Žurks tikai novaidējās vien par Kurmja bezcerīgo cietpaurību. — Beidz spriedelēt, nāc šurp un kašņā sniegu! — Un pats sāka tā darboties, ka balts vien griezās uz visām pusēm.

Pēc brīža smagais darbs tika atalgots — skatam atklājās vecs, izdilis kājslauķis.

— Nu, ko es teicu? — Žurks lielā sajūsmā iesaucās.

— Itin neko, — Kurmis patiesīgi atbildēja. — Cik noprotams, — viņš turpināja, — tu esi atradis vēl kādu sadzīves krāmu, nekam nederīgu un aizmestu, un, ja nemaldos, esi varen laimīgs. Labāk uzdanco tam apkārt džigu, ja jau tev tā patīk, un labi ātri, varbūt tad varēsim doties tālāk un netērēt velti laiku pie atkritumu čupām! Vai kājslauķis ir ēdams? Varbūt apsegsimies un pagulē­sim zem kājslauķa? Vai arī apsēdīsimies uz tā un aiz­brauksim mājās kā ar kamanām, tu, apnicīgais grauzēj?

— Tu … tu gribi sacīt, —

Žurks pārskaities klie­dza, — ka šis kājslauķis vēl nerunā diezgan skaidru valodu?

— Nudien, Žurciņ, — Kurmis sacīja gluži saērci­nāts, — man liekas, pietiks muļķoties! Kur tas dzirdēts, ka kājslauķi runātu, turklāt vēl skaidru valodu? Kājslauķi vispār nerunā! Tie zina savu vietu!

— Paklau, tu … tu … apdauzītais aunapiere! — Žurks noskaitās pa īstam. — Pievaldi muti! Ne vārda vairāk! Kašā sniegu! Kašā, roc un rakā, un ošņā visriņķī un apkārt — jo sevišķi ap kumpām un pakalniņiem, ja

gribi šonakt novilkt slapjās drēbes un apgulties sil­tumā, — tā ir mūsu pēdējā iespēja!

Zurks ar skubu metās atpakaļ pie kupenas, izbakstīja to ar milnu, tad mēza prom sniegu, ka putēja vien. Kur­mis arīdzan rakās pa sniegu, vairāk gan tikai paklausī­dams Zurkam, jo viņam likās — draugam galvā kaut kas sagriezies šķērsām.

Kad zvēriņi labu brīdi bija rāvusies vaiga sviedros, Žurka milnas gals nobūkšķēja pret kaut ko dobu. Viņš parakās vēl mazliet, lai pabāztu ķepu un paraudzītu, kas tur ir; tad Zurks uzsauca Kurmim, lai nākot nu palīgos. Un abi divi strādāja, spēkus nežēlodami, līdz viņu darba augļi pilnībā atklājās pārsteigtā, aizvien vēl neticīgā Kur­mja acīm.

Nokalnes sānā, kas iepriekš šķita tikai sniega kupena, bija parādījušās solīda izskata tumšzaļi krāsotas durvis. Tām līdzās karājās tērauda zvana cilpiņa, un zemāk uz nelielas misiņa plātnītes bija glīti iegravēts taisnstūrai­niem lielajiem burtiem, kurus varēja izlasīt arī mēness gaismā:

MISTERS ĀPSIS

No prieka un pārsteiguma Kurmis augšpēdus atkrita kupenā^

— Žurciņ! — viņš vainīgs iesaucās. — Tu esi brī­nums! īsts brīnums, nudien! Nu es to saprotu! Savā gai­šajā galvā tu atklāji to soli pa solim, saprati jau tobrīd, kad es apvēlos un savainoju kāju; tu apskatīji brūci, un tavs atjautīgais prāts uzreiz teica: «Kājskrāpis!» — un tu ķēries klāt un atraki kājskrāpi, nelaimes vaininieku! Bet vai ar to bija diezgan? Nūja, dažs labs varbūt justos it lepns, bet tikai ne tu! Prāts tev turpināja strādāt. «Nu tikai jāatrod kājslauķis,» tu sev piekodināji, «tad būs pie­rādīts, ka mans domu gājiens ir pareizs!» Un, protams, tu atradi kājslauķi. Tu esi tik apķērīgs, ka, liekas, varētu atrast jebko, kas tikai iešaujas prātā. «Ahā,» tu sev teici, «tātad te jābūt durvīm, skaidrs kā diena! Atlicis vienīgi

tās atrakt.» Jā gan, ir gadījies lasīt grāmatās par šādiem atklājumiem, bet nekad nebija nācies kaut ko tādu piere­dzēt īstenībā. Zurciņ, tev būtu jādodas uz turieni, kur tevi spēj pienācīgi novērtēt! Tu vienkārši izšķied savas spējas, dzīvodams starp tādiem kā es. Ak, Zurciņ, ja vien man būtu tāda galva kā tev …

— Bet, tā kā tev tādas nav, — Zurks viņu diezgan asi pārtrauca, — tu, kā man šķiet, sēdēsi te sniegā un p|āpāsi līdz rītam. Rausies tūlīt augšā! Satver labi cieši, re, to zvana cilpu un rausti, cik jaudas, es pa tam uzbun­gošu ar milnu!

Kad Zurks sāka zvetēt pa durvīm ar savu cejabozi, Kurmis palēcās un iekārās zvana cilpā, airēdamies abām kājām pa gaisu krietnā gabalā no zemes; kaut kur tālos alu dziļumos apslāpēti, dobji iedundējās zvana mēle.