Vējš vītolos

VI. MISTERS KRUPIS

Tas notika gaišā, saulainā rītā pašā vasaras sākumā; upe bija atgriezusies savos krastos un atguvusi parasto plūdumu, un balta saule, tā vien likās, ar staru stīgām

vilka no zemes un stiepa uz savu pusi itin visu, kas tiecās asnot un zaļot, un kuplot. Uzcēlušies līdz ar gaismiņu, Kurmis un Žurks bija aizņemti darbos, kas saistīti ar laivām un ūdeņu sezonas atklāšanu; zvēriņi krāsoja, la­koja, pielaboja airus un sēdekļus, meklēja pazudušos āķus un cemmes un visādas citādas lietas; patlaban viņi abi sēdēja Žurka mazajā viesistabā, beigdami ēst bro­kastu un dedzīgi pārrunādami šīsdienas nodomus, kad pie ārdurvīm kāds smagi pieklauvēja.

— Velns lai parauj! — iesaucās Zurks, kurš bija noķē- pājies ar mīksti vārītu olu. — Esi tik labs, Kurmīt, paska­ties, kas tur ir, tu esi paēdis.

Kurmis aizgāja atvērt, un Ūdensžurks dzirdēja viņu iekliedzamies aiz pārsteiguma. Tad atsprāga viesistabas durvis, un Kurmis ar lielu godbijību svarīgi pieteica:

— Misters Āpsis!

Tas bija tiešām kaut kas nedzirdēts, ka Āpsis ierastos pie viņiem oficiālā vizītē vai vispār pie jebkura cita dzīv­nieka! Viņš bija allaž jānoķer, kad vajadzība spieda, jāpa­mana klusu slīdam kaut kur gar dzīvžogu agri rītā vai vēlu vakarā, vai arī viņu izdevās kādreiz sastapt mājās

pašos Mūžameža dziļumos, bet nokļūt tur, tas jau bija sarežģīts pasākums.

Āpsis smagi ielāčoja istabā un apstājās, nopietnu skatu lūkodamies abos dzīvniekos. Zurkam nokrita uz galda karotīte, ar ko viņš ēda olu, un pavērās mute.

— Tā stunda ir situsi! — Āpsis beidzot svinīgi sacīja.

— Kāda stunda? — Zurks nemierīgs saausījās, uz­mezdams acis kamīna pulkstenim.

— Kam tā ir situsi, tā būtu labāk jautājis, — Āpsis atbildēja. — Krupim, kuram gan citam! Krupim tā stunda ir situsi! Es teicu, ka saņemšu viņu stingri rokās, kolīdz ziema būs cauri, un šodien es eju to izdarīt!

— Krupim tā stunda situsi, nu, protams! — Kurmis sajūsmā iesaucās. — Urrā! Es tagad atceros! Mēs iztai­sīsim viņu par apzinīgu Krupi!

— Kā man vakarnakt no drošiem avotiem kļuva zi­nāms, — sēzdamies atzveltnī, Āpsis turpināja, — taisni šorīt Krupjapilī atkal ierodas jauns, sevišķi spēcīgs auto­mobilis — uz izmēģināšanu, ar tiesībām sūtīt to atpakaļ. Iespējams, šo pašu brīdi Krupis jau tērpjas tajos briesmī­gajos kankaros, kas viņam tā patīk un kas . .. samērā pieklājīgu Krupi pataisa par gatavo sprukstiņu, kuru ieraugot vien īstam dzīvniekam vai trakam jāpaliek. Iekams nav par vēlu, mums jāiet un kaut kas jādara. Jūs abi tūlīt nāksiet man līdzi uz Krupjapili, un Krupja glāb­šanas operācija sāksies!

— Jums pilnīgi taisnība! — trūkdamies kājās, Zurks iekliedzās. — Mēs izglābsim nabaga nelaimīgo dzīvnieku! Mēs atgriezīsim zudušo avi. Kad mēs to paveiksim, viņš būs pilnīgi pārvērties, tāds Krupis, kāds agrāk nekad nav bijis!

Ar Apsi priekšgalā viņi izgāja uz lielceļa un devas piepildīt savu cēlo misiju. Kad dzīvnieki ir vairāki kopā, viņi iet stingrā, nemainīgā kārtībā — virtenē cits aiz cita —, nevis klīst, izpletušies pa visu ceļu, tā ka pēkšņu briesmu vai nelaimju gadījumā nav iespējams sniegt palī­dzību un atbalstīt citam citu.

Sasnieguši Krupjapils ceļa galu, viņi ieraudzīja — kā Āpsis jau bija paredzējis — mājas priekšā stāvam jaunu, spīdīgu, varenu, spilgti sarkanu automobili. Kad dzīvnieki vairs nebija tālu no namdurvīm, tās atsprāga vaļā visā platumā un pats misters Krupis — aizsargbrilles uz de­guna, žokejcepure galvā, getras kājās, milzīgs platmē- telis mugurā — gāzelēdamies nāca lejā pa kāpnēm, vilk­dams rokās autobraucēja cimdus.

— Hei, puikas! Nāk tik šurpu! — viņus pamanījis, dzīvnieks sajūsmā iebrēcās. — Jūs ierodaties kā saukti, lai kopā ar mani dotos vienā varenā … var … ē-ē … va . ..

Brašā valoda sastomījās un noplaka, ieraugot cieto, nepielūdzamo izteiksmi drūmi klusējošo draugu sejās, un ielūgums uz kopīgu braucienu aizķērās, līdz galam neizsacīts.

Āpsis smagiem soļiem uzkāpa lievenī.

— Vest iekšā! — viņš stingri teica saviem biedriem.

Kad Krupi, kurš protestēja un turējās pretī, iedabūja

pa durvīm, Āpsis griezās pie šofera, dodams norādījumus, ko darīt ar jauno automobili.

— Man ļoti žēl, — viņš teica, — bet jūsu pakalpojumi šodien vairs nebūs vajadzīgi, misters Krupis ir grozījis savus nodomus. Viņš negrib vairs automobili. Saprotiet, lūdzu, tas ir galīgs lēmums. Jums te ilgāk nav jāuzka­vējas.

Tad arī viņš devās iekšā pie pārējiem un aizvēra durvis.

— Nu un tagad, — viņš uzrunāja Krupi, kad visi bija iegājuši priekšnamā, — novelc vispirms šos smieklīgos kankarus!

— Liecieties mierā! — Krupis saniknots ieaurojās. — Ko nozīmē šāda varmācība? Es pieprasu paskaidro­jumus — un tūlīt!

— Jūs abi divi — novilkt viņam tās lupatas! — Āp­sis īsi pavēlēja.

Viņiem nācās Krupi nogāzt gar zemi, lai pienācīgi paveiktu savu uzdevumu; dzīvnieks spārdījās un lamājās visnekrietnākajiem vārdiem. Tad Zurks viņam uzsēdās virsū un Kurmis gabalu pēc gabala nodīrāja nost visus autobraucēja kankarus; pēc tam viņi nostādīja Krupi at­kal uz kājām. Līdz ar šķiršanos no lepnajiem apģērba gabaliem Krupim likās krietni vien izkūpējis arī brama­nīgais lielības gars. Patlaban, būdams vairs tikai Krupis, nevis Lielceļa Briesmonis, dzīvnieks iegrudzinājās dre­belīgu smiekliņu, pieglaimīgi uzlūkodams visus pēc kār­tas, un, kā šķita, gluži skaidri aptvēra situācijas no­pietnību.

— Tev jāsaprot, Krupi, ka tā tam vajadzēja notikt agrāk vai vēlāk, — Āpsis skaidroja. — Tu neņem vērā nevienu mūsu brīdinājumu, šķiedies ar tēva atstāto naudu, un visā apkaimē tu izplati sliktu slavu par mums, dzīv­niekiem, drāzdamies trakā ātrumā, lauzdams mašīnas un ķildodamies ar policistiem. Neatkarība gan ir ļoti laba lieta, taču mēs, dzīvnieki, nekad neļaujam saviem drau­giem pārkāpt zināmas robežas un palikt par sprukstiņiem, un šīs robežas tu esi sasniedzis. Daudzējādā ziņā tu, pro­tams, esi labs puika, un es negribētu būt pārlieku bargs pret tevi. Es tikai pamēģināšu vēlreiz vest tevi pie prāta. Mēs ieiesim abi smēķējamā istabā un tur aprunāsimies par šo un to, kas attiecas uz tevi, un tad redzēsim, vai izejot tu vairs būsi tāds pats Krupis, kāds biji ieejot.

Viņš paņēma Krupi cieši pie rokas, ieveda smēķējamā istabā un aizdarīja aiz sevis durvis.

— Tas nu nekur neder! — Zurks nicīgi teica. — Ar runām tu Krupi neizārstēsi. Viņš apsolīs itin visu!

Dzīvnieki ērtāk iegrozījās atzveltņos un sāka pacie­tīgi gaidīt. Caur aizvērtajām durvīm ilgi dzirdēja vien Āpša dobji dunošo balsi, kas cēlās un grima daiļrunības plūdos; bet piepeši viņi ievēroja, ka morāles sprediķī brīdi pa brīdim iekrīt aizvien raudulīgākas elsas — tās nepār­protami nāca no Krupja krūtīm, jo viņš bija mīkstsirdīgs un atsaucīgs zēns, kuru varēja pavisam viegli (uz īsu laiciņu) pievērst jebkādam viedoklim.

Pēc trim ceturtdaļstundām durvis atvērās un parā­dījās Āpsis, svinīgi vezdams pie rokas pagalam sašļu­kušo, nomākto Krupi. Āda dzīvniekam karājās uz kauliem kā maiss, kājas ļodzījās, vaigus bija savagojušas asaras, kurām dāsnā straumē bija licis pludot Āpša aizkustino­šais morāles sprediķis.

— Apsēdies, Krupīt, šinī krēslā, — Āpsis gādīgi teica, pamādams uz atzveltnes krēslu. — Mīļie draugi, — viņš turpināja, — man ir liels prieks jums ziņot, ka Krupis beidzot ir saskatījis savas rīcības kļūdas. Viņš patiesi nožēlo līdzšinējo aplamo uzvedību un apņemas mest pie

malas autobraukšanu — pilnīgi un uz visiem laikiem. Viņš man to svinīgi apsolīja.

— Tās patiešām ir labas ziņas, — Kurmis nopietni bilda.

— J-ja, brīnumlabas, — Zurks aizdomīgs piezīmēja,

— ja vien … ja vien .. .

To teikdams, viņš cieši raudzījās Krupī; viņam šķita, ka viņš ievēro kādu sīku, šķelmīgu dzirksti, kas tobrīd, likās, nozibsnīja dzīvnieka aizvien vēl padevīgajās acīs.

— Mums atlicis nokārtot tikai vienu lietu, — Āpsis iepriecināts turpināja. — Krupīt, es vēlētos, lai tu, saviem draugiem dzirdot, svinīgi atkārto visu, ko nupat pirms brītiņa smēķējamā istabā apsolīji man vienam pašam. Vispirms — vai tu nožēlo savu rīcību, vai saproti, cik tā bijusi aplama?

Ilgi, ilgi biezēja klusums. Kā palīdzību meklēdams, Krupis pameta acis uz vienu pusi, uz otru, bet pārējie dzīvnieki sēdēja klusi un nopietni. Beidzot viņš atdarīja muti.

— Nē! — viņš drusku īgni, bet nepiekāpīgi sacīja.

— Es neko nenožēloju! Un tas nebūt nebija aplam! Tas bija gluži vienkārši vareni!

— Ko-a? — ierēcās Āpsis, aizvainots līdz sirds dziļu­miem. — Tu glumais, nelabojamais rupuci! Vai tu nupat man nesolījies tur, tanī istabā …

— Jā, jā, tur! — Krupis nepacietīgs iekrita starpā.

— Tur es būtu apsolījis nezin ko. Jūs esat tik daiļrunīgs, mīļo Āpsīt, tik aizkustinoši, pārliecinoši visu mākat iz­skaidrot, ka … tur jūs varējāt darīt ar mani, kas vien jums ienāca prātā, un jūs pats to labi zināt. Bet kopš tā brīža es esmu rūpīgi pārmeklējis visus savas dvēseles stūrīšus, izpētījis savas domas caur un cauri un esmu sapratis, ka manī nav ne mazākās vainas sajūtas, ne kripatiņas nožēlas; un vai tādā gadījumā, godīgi runājot, es drīkstētu apgalvot pretējo — kā jums šķiet?

— Tātad tu nesolies, ka ne pirkstu vairs nepiedursi automašīnām? — Āpsis noprasīja.

— Zināms, ka ne! — Krupis pārliecināts atteica.

— Gluži pretēji, es apsolu, ka pašā pirmajā automašīnā, ko manīšu rūcam: pup-pup, pup-pup! — metīšos iekšā — un sveiki!

— Nu? Vai es neteicu? — pagriezies pret Kurmi, Zurks piezīmēja.

— Ļoti jauki! — Āpsis cieti sacīja, celdamies kājās.

— Ja nevar tevi pārliecināt ar vārdiem, mēģināsim pie­spiest ar varu. Es jau baidījos, ka varētu noiet tik tālu. Krupi, tu vairākkārt esi lūdzis mūs visus trīs, lai atnā­kam un padzīvojam kopā ar tevi šinī jaukajā namā, un nu mēs to darīsim. Un pēc tam, kad būsim tevi pievērsuši pareizajiem dzīvnieka uzskatiem, mēs aiziesim — tikai tad, bet ne agrāk. Jūs abi ņemiet viņu ciet, augšā pa tre­pēm un ieslogiet guļamistabā! Pēc tam sadalīsim savus pienākumus.

— Tu jau saproti, Krupīt, tas ir tevis paša labā, — Zurks laipni runāja, kopā ar Kurmi, kā jau uzticīgam draugam piederas, stiepdams Krupi, kurš plēsās un spār-

dījā.s, augšā pa kāpnēm. — Iedomājies, cik jauki mums būs visiem kopā tāpat kā agrāk, kad tu būsi pārvarējis šo … šo ļauno slimību!

— Mēs ļoti, ļoti rūpēsimies par tevi, Krupīt, kamēr tu izveseļosies, — teica Kurmis. — Un raudzīsimies, lai tava naudiņa netiktu šķērdēta, kā tas noticis līdz šim.

— Un nekad vairs, Krupīt, nebūs to nožēlojamo sa­dursmju ar policiju! — Zurks sacīja, un zvēriņi iegrūda dzīvnieku viņa guļamistabā.

— Un nebūs, Krupīt, vairs nedēļām jānīkst slimnīcā, kur tie sievišķi tevi varēja rāt un rīkot, — pagriezdams durvīs atslēgu, Kurmis vēl piebilda.

Viņi devās pa kāpnēm lejā, Krupja lamu pavadīti; lamas lidoja viņiem nopakaļ pa slēdzenes caurumu. Un tad trīs draugi sanāca kopā, lai apspriestos, kā rīkoties šādā gadījumā.

— Tā būs apnicīga padarīšana, — Āpsis nopūtās. — Nekad neesmu redzējis Krupi tik apņēmīgu. Lai nu kā, bet galā mēs tiksim. Viņu nedrīkst ne mirkli atstāt bez uzraudzības. Mums pēc kārtas būs jādežurē pie viņa, līdz tā indeve izkūp zēnam no galvas.

Tā viņi arī izdarīja. Katrs no trim dzīvniekiem pēc kārtas nakti pārlaida Krupja guļamistabā, un draugi vie­nojās savā starpā arī par dienas dežūrām. Iesākumā Kru­pis stipri vien nogurdināja savus uzraugus. Kad viņam uznāca briesmīgās lēkmes, dzīvnieks sakrāva no guļam­istabas krēsliem automobilim līdzīgu grubuli, uzrāpās tam ragos, sakņupa uz priekšu un bolījās spīdīgām acīm tā­lumā, izgrūzdams dīvainus, baigus kurkstienus, līdz tie sasniedza visskaļāko noti, tad, palēcies un apmetis gaisā kūleni, izplestiem locekļiem nojāvās zemē un palika gu­ļam sagāzto krēslu kaudzē, laikam gan izbaudīdams uz brīdi pilnīgu apmierinājumu. Ar laiku šīs mokošās lēkmes tomēr atkārtojās retāk un retāk, un draugi centās ievirzīt dzīvnieka domas citā gultnē. Tomēr interese par kaut ko citu Krupim nepamodās, un dzīvnieks acīm redzami tapa gurdens un apātisks.

Kādā jaukā rītā Zurkam atkal pienāca kārta pildīt uzrauga lomu un viņš uzkāpa nomainīt Āpsi; tas jau nervozi trinās un grozījās vien, nespēdams sagaidīt, kad būs brīvs un varēs izlocīt kājas garu garajos klejojumos pa Mūžamežu un saviem apakšzemes īpašumiem.

— Krupis vēl gultā, — izgājis aiz durvīm, Āpsis teica Zurkam. — Neko daudz no viņa nevar izdabūt, vienīgi — lai liekot šo mierā, nē, nekas neesot vajadzīgs, droši vien drīz kļūšot labāk, ar laiku tas varot pāriet, nevajagot pārāk uztraukties un tamlīdzīgi. Esi modrs, Zurk! Kad Krupis tik mierīgs un padevīgs un ņemas tēlot svētdienas skolas paraugzēnu, no viņa var sagaidīt visādus niķus un stiķus. Droši vien kaut ko perina savā galvā. Es viņu pazīstu. Tā, bet nu man jāiet.

— Nu, kā sviežas, veco zēn? — apsēzdamies pie Krupja, Zurks moži vaicāja.

Ilgi valdīja klusums. Beidzot vāja balstiņa atbildēja:

— Liels paldies, Zurciņ! Cik labi, ka tu tā apvaicājies! Bet saki vispirms — kā tu pats jūties un kā klājas jauka­jam zvēriņam Kurmim?

— Ak, ko nu, mums iet labi, — Zurks atbildēja. — Kurmis aizgāja pastaigāties kopā ar Āpsi, — viņš vēl neapdomīgi piebilda. — Viņi būs projām līdz pusdien­laikam, un tā mēs jauku rīta cēlienu padzīvosimies abi divatā; es gādāšu, lai tev nebūtu garlaicīgi. Trūksties nu augšā, kā jau īsts puika, nav ko skumt tik saulainā rītā!

— Mīļo, labo Zurciņ, — Krupis nomurmināja, — cik gan slikti tu izproti manu stāvokli, un cik tālu es esmu no tā, lai «trūktos augšā», ja vispār kādreiz … Bet ne­raizējies par mani! Es ciest nevaru, ka topu saviem drau­giem par nastu, un ceru, ka ilgi viņus vairs neapgrūti­nāšu. Jā, ilgi jau tas vairs nevilksies …

— Es arī ceru, ka ilgi tas vairs nevilksies, — Zurks sparīgi teica. — Tu mums visu šo laiku esi bijis krietns apgrūtinājums, un man ir prieks dzirdēt, ka ar tevi iet uz labo pusi! Padomā tikai — tādā jaukā laikā, kāds ir patlaban, un laivu un ūdeņu sezona tikko sākusies! Tas

bija ļoti slikti, Krupīt, no tavas puses. Lai gan tas nav nekāds krusts, ko mēs nesam, bet tevis dēļ mums tik Daudz ir nācies palaist garām!

— Baidos, tas tomēr ir krusts, ko jūs nesat, — Krupis gurdi atbildēja. — Es to pilnīgi saprotu. Un tas ir gluži dabiski. Jums apnicis rūpēties par mani. Es nevaru pra­sīt, lai jūs to darītu arī turpmāk. Es esmu apnicīgs rupu­cis, es to zinu!

— Tāds tu esi, jā gan, — Zurks apliecināja. — Bet, raugi, ko es tev teikšu: tevis dēļ es uzņemtos jebkurus grūtumus, ja vien tu kļūtu kārtīgs un apzinīgs dzīvnieks.

— Ak, ja tam varētu ticēt, Zurciņ … — Krupis bubi­nāja vēl vārgākā balstiņā nekā iepriekš, — tad man gri­bētos tevi palūgt. .. pēdējo reizi varbūt. .. Aizskrien uz ciematu, cik ātri vien vari … ja tikai nav par vēlu … un pasauc ārstu .. . Bet labāk gan neliecies ne zinis! Tas atkal ir apgrūtinājums, un varbūt labāk ir ļaut, lai viss iet savu ceļu …

— Ko, kam tev vajadzīgs ārsts? — Žurks pieliecās tuvāk un pētīja savu gūstekni. Krupis gulēja kluss un slā­bans, balss bija slimīgi vārga un izturēšanās — galīgi dīvaina.

— Tu droši vien esi pamanījis, ka pēdējā laikā … — Krupis murmināja. — Bet nē, nē … kālab gan kaut kas jāpamana? Ievērot, pamanīt — tas ir apgrūtinoši… Rītu, jā, tad gan varbūt teiksi pats sev: «Ja vien laikus to būtu pamanījis! Ja kaut ko būtu darījis!» Bet nevajag, tas ir apgrūtinājums … Neņem vērā . .. aizmirsti, ko es te runāju!

— Lūk, ko, vecīt, — Žurks teica, sākdams patiešām uztraukties, — dakteri, protams, es varu pasaukt, ja tu patiesi domā, ka viņš tev vajadzīgs. Bet tad tev ir jābūt nopietni slimam, lai es to darītu. Parunāsimies par kaut ko citu!

— Baidos, mīļo draudziņ, — Krupis teica un sāpīgi pasmaidīja, — runāšana te maz var līdzēt… šādā reizē… un dakteris arī, taisnību sakot, bet slīcējs jau ķeras pat pie salmiņa … Jā, pie reizes … tu ieminējies par iešanu … lai cik man nepatīkami uzvelt tev vēl pa­pildu nastu, bet ienāca prātā — vai tu garāmejot neva­rētu pie gadījuma paaicināt arī notāru, lai uzkāpj pie manis? Tad man kā slogs noveltos, jo ir tādi brīži. .. varbūt pareizāk sacīt — pienāk tāds brīdis, kad jāizpilda nepatīkami pienākumi, lai tas maksā ko maksādams kus­lajām miesām!

— Notāru? Tad viņam patiešām nav labi! — steigda­mies laukā no istabas, Zurks sabijies nomurmināja, tomēr nepiemirsa rūpīgi aizslēgt durvis.

Ārpusē viņš apstājās un pārdomāja. Kurmis ar Apsi tālu no mājām, nav neviena, ar ko aprunāties.

— Labāk tomēr iešu, drošs paliek drošs, — vēlreiz visu apsvēris, dzīvnieks noteica. — Es zinu, Krupis arī agrāk spēja piedomāt sev visādas briesmīgas kaites, to­mēr nekad nav gadījies dzirdēt, ka viņš sūtītu pēc notāra! Ja viņam tiešām nekas nekait, gan jau dakteris pasacīs,

ka viņš ir gatavais jokupē­teris, uzmundrinās viņu. Labāk iešu, viņam par prieku, daudz laika tas ne­prasīs. — Un tā, žēlsirdī­bas jūtu mudināts, Zurks aizsteidzās uz ciematu.

Tiklīdz Krupis dzirdēja ārdurvīs noskrapstam at­slēgu, viņš atsperīgi izlēca no gultas, pieskrēja pie loga un uzjautrināts noskatījās, kā Zurks aizsteidzas pa piebraucamo ceļu un izzūd no redzesloka. Tad, gardi nosmējies, viņš ātri apģēr­bās pašā smalkākajā uz­valkā, kāds tobrīd gadījās pa tvērienam, parāva vaļā tualetes galdiņa mazo at­vilktni un piestūķēja kaba­tas pilnas ar naudu; pēc tam, novilcis no gultas palagus, sasēja tos ar galiem kopā un tādējādi izgatavotās saites vienu galu apmeta loga vidusbalstam — šis Tjūdoru logs tik skaisti rotāja viņa guļamistabu —, izrāpās ārā un, bez pūlēm nošļūcis zemē, vieglu sirdi steigšus aiz- kātoja uz otru pusi, nekā bija gājis Ūdensžurks, turklāt uzsvilpodams jautru dziesmiņu.

Žurkam tās bija drūmas pusdienas, kad beidzot atgrie­zās Āpsis ar Kurmi un vajadzēja pie galda tiem darīt zināmu bēdīgo, gandrīz neticamo notikumu. Āpša dzēlī­gās, pat rupjās piezīmes mēs jau varam iedomāties un tāpēc šeit nepieminēsim; Zurkam sevišķi sāpīgi ķērās pie sirds, ka pat Kurmis — lai arī nostādamies viņa pusē un aizstāvēdams draugu, cik vien bija iespējams, — neno­turējās tomēr nepiebildis:

— Šoreiz tu esi bijis pamuļķis, Zurciņ! Un tas Kru­pis arī — velns, kas par dzīvnieku!

— Viņš to pastrādāja briesmīgi veikli! — Zurks sa­šļucis taisnojās.

— Viņš tevi ir apstrādājis briesmīgi veikli! — Āpsis iekarsis atcirta. — Bet runas te neko nelīdz. Šobrīd Kru­pis jau ir gabalā, par to nav šaubu, bet, pats ļaunākais, viņš būs tik augstās domās par savu gudrību, ka var pa­strādāt vislielākās aplamības. Taču nav ļaunuma bez labuma: mēs esam brīvi, nav jāšķiež dārgais laiks, viņu sargājot. Bet labāk padzīvosim vēl Krupjapilī. Kuru katru brīdi Krupi var atgādāt mājās — vai nu uz nestuvēm, vai pāris policistu pavadībā.

To sacīdams, Āpsis pat nenojauta, ko nesīs nākotne un cik daudz ūdeņu aiztecēs — gaužām duļķainu ūdeņu —, līdz Krupis atkal varēs mierīgi apmesties savā senatnīgajā pilī.

* * *

Tikmēr Krupis, ne par pašu velnu nebēdādams, naski soļoja pa lielceļu jau vairāku jūdžu attālumā no mājām. Sākumā viņš bija lavījies pa sāncelītēm, bridis pāri lau­kiem un vairākkārt mainījis virzienu, baidīdamies no pakaļdzīšanās, taču patlaban, juzdams, ka neviens viņu netaisās gūstīt, ka saulīte uzsmaida gaiši jo gaiši un visa daba gavilēdama pievienojas slavas himnai, ko viņam dzied paša sirds, Krupis danceniski vien laidās pa ceļa virsu, varen apmierināts un piepūties.

— Smalki nostrādāts darbiņš! — viņš smieklos no­kurkstēja sev zem deguna. — Prāta asums pret rupju spēku … un prāts ņem virsroku, kā tam ir jābūt! Nabaga vecais Zurciņš! Ak vai! Nu gan viņš dabūs, kad Āpsis pārnāks mājās! Vērtīgs puika tāds Ūdensžurks, simtiem labu īpašību, bet gaužām maz intelekta un itin nekādas izglītības! Kādudien būs jāņem viņš priekšā, jāpaskatās, varbūt kaut kas varētu iznākt no tāda zēna.

Šādām pašlepnām domām galvā, degunu gaisā izslē­jis, viņš tikai kāpa tālāk, līdz sasniedza kādu pilsētiņu un pusceļā uz centru ieraudzīja — pār šoseju šūpojas uz­raksts «Rudais Lauva»; tas viņam atgādināja, ka šodien vēl nav brokastojis un ka jūtas pagalam izsalcis pēc tāda gara ceļa. Dzīvnieks braši iesoļoja viesnīciņā un pasūtīja pašas labākās pusdienas, kādas varēja uzreiz dabūt, un apsēdās ēdamzālē tās iebaudīt.

Pusdienas bija vēl tikai pusēstas, kad Krupis izdzirda no ielas atlidojam vienvienīgo sirdij tuvo skaņu, kas viļņu viļņiem dzina viņam tirpas caur augumu. «Pup-pup, pup- pup!» nāca aizvien tuvāk un tuvāk, varēja dzirdēt, kā auto iegriežas viesnīcas pagalmā un apklust, un Krupim

vajadzēja stingri satvert ar ķepām galda kāju, lai slēptu savu neapvaldāmo satraukumu. Atbraucēju bariņš sa­bruka ēdamzālē, visi badaini, runātīgi un priecīgi, cits caur citu tie bēra par šārīta pieredzējumiem un vienreizē­jiem sacīkšu ratiem, kas atrāvuši viņus šurpu kā divi deviņi! Krupis brīdi klausījās sasprindzis, uzmanīgs un galu galā nespēja vairs to izturēt. Dzīvnieks piecēlās, klusībā izslīdēja no zāles, samaksāja pie letes rēķinu un, ticis aiz durvīm, lēnā solī kā pastaigādamies iegriezās ap stūri viesnīcas pagalmā.

— Kas tur gan ļauns, ja es tikai paskatos uz ma­šīnu? — Krupis sevī noteica.

Auto stāvēja pagalma vidū gluži bez uzraudzības, staļļa puiši un citi dienderi bija sagājuši iekšā uz pusdie­nām. Krupis lēnām apgāja mašīnai apkārt, to pētīdams un kritiski vērtēdams un savā prātā kaut ko dziļdziļi pār­likdams.

— Nezin, — viņš negaidot ierunājās, — vai šīs mar­kas mašīnas var viegli iedarbināt?

Nākamajā mirklī, nemaz īsti neapjauzdams, kā tas noticis, viņš jau bija satvēris kloķi un grieza to. Kad auto izgrūda tik bezgala mīļos pukšķienus, Krupi sagrāba vecā kaislība, apbūra un paņēma savā varā ar visu sirdi un dvēseli. Kā pa sapņiem viņš manīja, ka nezin kā ir jau šofera sēdeklī, kā pa sapņiem ieslēdza ātrumu, ap­grieza mašīnu pagalmā apkārt un izstūrēja pa vārtiem; un gluži kā sapnī izgaisa uz laiku itin viss — nebija vairs ne laba, ne ļauna, ne baiļu no acīm redzamām bīs­tamām sekām. Viņš palielināja ātrumu, un, kad auto ap­rija ielas bruģi un izšāvās ārā uz lielceļa, un aizjoņoja novada plašumos, līdz dzīvnieka apziņai nonāca vienīgi tas, ka nu viņš atkal ir īstens Krupis, visizcilākais, pilnī­gākais Krupis, pats Krupis Briesmīgais, satiksmes satrie- cējs, šoseju kungs un pavēlnieks, kuram ikkatrs lai dod ceļu, ja ne — to samals pīšļos un aizslaucīs mūžības tumsā! Viņš joņodams dungoja dziesmiņu, un motors rūkoja līdzi, un auto aprija jūdzi pēc jūdzes; viņš

nezināja, kurp traucas, bet, viss vienalga, pakļāvās sa­vām tieksmēm un baudīja mūža skaistākos mirkļus, ne­prātodams par rītdienu.

* * *

— Pēc manām domām, — jautri smīnēdams, sacīja tiesnesis, — vienīgās grūtības, kas mums jāpārvar šinī citādi pavisam vienkāršajā lietā, ir tādas: kā vislabāk pārmācīt šo nelabojamo palaidni, rūdīto blēdi, kurš tup šeitan sarāvies mūsu acu priekšā uz apsūdzēto sola? Lūk, kādi ir fakti: ar neapgāžamiem pierādījumiem apstipri­nāts, ka, pirmkārt, viņš ir piesavinājies dārgu automo­bili; otrkārt, braucis sabiedrībai bīstamā veidā; un, treškārt, sevišķi rupji un nekaunīgi izturējies pret mūsu policistiem. Mister Klārk, vai jūs nebūtu tik laipni un nepateiktu, kāds ir pats bargākais sods, ko varētu pie­spriest par katru no šiem pārkāpumiem? Par apsūdzētā attaisnošanu pierādījumu trūkuma dēļ, protams, nevar būt ne runas, jo pierādījumi ir neapgāžami.

Misters Klārks pakasīja degunu ar spalvaskātu.

— Automašīnas zādzību daudzi vērtētu kā visjaunāko pārkāpumu, un tāds tas ir, — viņš sprieda. — Taču par policijas apvainošanu neapšaubāmi pienākas pats bargā­kais sods, un tā tam arī ir jābūt. Ja nu jūs nospriestu tā: divpadsmit mē­nešus par zādzību — un tas ir mīksts sods; trīs gadus par braukšanu trakā ātrumā — un tas ir saudzīgs sprie­dums; un vēl piecpadsmit gadus par policijas apvainošanu, jo tā ir bijusi diezgan briesmīga apvainošana, spriežot pēc tā, ko mēs dzirdējām no liecinieku sola (ja arī mēs ticētu tikai desmitajai daļai no visa dzirdētā, un vairāk nekā par desmito daļu es neticu arī pats sev). Tātad, ja kār­tīgi saskaitām kopā, iznāk deviņpadsmit gadi…

— Lieliski! — iesaucās priekšsēdētājs.

— … bet jūs gan labāk piespriediet apaļus divdesmit, drošs paliek drošs, — misters Klārks nobeidza.

— Izcils priekšlikums! — tiesnesis atzina. — Apsū­dzētais! Saņemiet spēkus un piecelieties! Jums šoreiz tiek piespriesti divdesmit gadi! Un lieciet aiz auss — ja vēl kādreiz nonāksiet mūsu tiesas priekšā, lai kāds būtu noda­rījums, mēs spersim pret jums ļoti stingrus soļus!

Tad rupjie varas kalpi uzklupa nelaimīgajam dzīvnie­kam, saslēdza važās un izgrūda no tiesas nama, lai kā viņš spiedza, lūdzās un pretojās; vilka prom pāri tirgus laukumam, kur ļautiņi — allaž tik nežēlīgi pret notvertu noziedznieku un tik līdzjūtīgi un izpalīdzīgi, kad policija vēl tikai «meklē», — izkliedza ņirdzīgas piezīmes, banā­lus un muļķīgus vēlējumus; aizrāva garām bariņam bļaustīgu skolēnu, kuru nevainīgie ģīmīši gluži vai iespī- dējās aiz apmierinājuma — kā vienmēr, kad viņi ierauga nelaimē nonākušu džentlmeni; pāri dobji dunošam ķēžu

tiltam, tad apakš smailām nolaižamo vārtu tapām, tad pa drūmu akmens velvi uz senu, bargu cietoksni, kura mūžvecie sargtorņi slējās de­besīs augstu pār galvu; ga­rām sardzes telpām, kas pil­nas ar smīnīgiem, no dienesta brīviem zaldātiem; garām pos­tenī stāvošiem sargkareiv­jiem, kuri apvainojoši, pretīgi noklepojās, jo tas ir vienīgais, ko tāds postenī nolikts karei­vis drīkst atļauties, lai izrā­dītu savu riebumu un nicinā­šanu pret noziedzību; tad augšā pa laika zoba sagrauz­tām vītņu kāpnēm, garām bruņuvīriem dzelzu kreklos, ar ķiverēm galvā, kuri meta uz viņu draudīgus zibšņus caur acuspraugām; pāri pagal- miņiem, kur, priekškājām gaisu kārpīdami, saitēs slaistī­jās milzīgi sargsuņi, gatavi gāzties dzīvniekam virsū; garām senatnīgiem cietumsargiem — karacirvjus pret sienu atslējuši, tie snauduļoja pie speķa pīrādziņiem un lielām, vēderainām pudelēm ar tumšbrūnu alu; un tālāk un tālāk — gar moku kambariem, gar sānejām, kas iz­gāja uz slepeniem ešafotiem, līdz viņi nonāca pie durvīm, kuras veda visdrūmākajos apakšzemes pagrabos zem galvenā torņa pašā cietokšņa sirdī. Te viņi beidzot apstā­jās blakus vecvecam cietumuzraugam, kas sēdēja, spēlē­damies ar milzum lielu atslēgu saišķi.

— Diejodvelnbūšana! — izgrūda policijas seržants, noņemdams bruņucepuri un pārbraukdams ar plaukstu pār pieri. — Slienies augšā, vecais sieksta, un saņem šito pretīgo Krupi, viszemiskāko no zemiskiem noziedznie­kiem, nepārspējamu krāpnieku un viltnieku! Sargā un glabā viņu kā aci pierē! Un liec aiz auss, tu, palsā bārda,

ja gadījumā sanāks kādas ziepes, tavs sirmais pauris tad noripos! … Un lai jods jūs visus parauj uz elli!

Cietumuzraugs drūmi pamāja, uzlikdams savu kau­laino roku sagumušajam dzīvniekam uz pleca. Sarūsējusī atslēga nočirkstēja slēdzenē, smagās durvis nošķindēda- mas aizcirtās, un Krupis — bezpalīdzīgs, vientuļš cietum­nieks — palika visstingrākajā apsardzībā aiz visbiezā­kajiem mūriem visvarenākajā cietoksnī, kāds vien bija atrodams vecās, labās Anglijas plašumos.