VIENPADSMITĀ NODAĻA

Fiziķis Karačarovs varēja atrast likumsakarības, cik viņam tīk, bet solījumu taču nebija izpildījis Narevs, nevis fiziķis. Solījumu, kas dots mīļotajai sievietei. Ceļotājs ar to nevarēja samierināties un meklēja izeju.;

Nevis dzīve, viņš domāja, bet izmeklēti paradoksi. Vajadzēja nokļūt šādā neiedomājamā stāvoklī, lai piepildītos senais sapnis:' te viņš ne tikai kļuva nepieciešams cilvēkiem, — viņš palika vienīgais, uz kuru viņi varēja cerēt, kurš varēja viņiem palīdzēt. Un tieši tad, kad no viņa nopietni gaidīja palīdzību, izrādījās, ka viņš ir bezspēcīgs. Tas nebija no viņa atkarīgs, un tomēr Narevs jutās sevišķi riebīgi.

Vispār — ko nozīmēja viņa nespēks? Viņš saprata, ka diez vai varēs aizvest cilvēkus uz kādu mērķi. Kad kļuva skaidrs, ka ceļš uz Zemi viņiem slēgts, ne viņš, ne arī kāds cits vairs nevarēja atrast tādu mērķi, kuru tie varētu aizsniegt. Bet vai tad tas visam pieliek punktu?

Jā, protams, aizvest viņš nevarēja nekur. Bet varēja — vest. Lai kaut kur aizietu, vispirms vajag doties ceļā. Ceļu sākot, katrs domā nonākt iecerētajā vietā. Un nemaz nav pārliecināts, ka tas viņam izdosies. Viņš iet un cer uz iesāktā veiksmīgu nobeigumu.

Arī viņiem jāiet. Cilvēkiem atkal jāatgūst cerība, jāatrod nodarbošanās. Un, ja lemta vilšanās, lai tā notiek nevis uzreiz, bet pakāpeniski. Lai cilvēki vispirms pierod pie domas par vilšanās iespēju. Pakāpenība ir saprātīga.

Narevs zināja: lai cilvēkus kaut kur vestu, viņam būs jāizmanto daži paņēmieni, no kuriem viņš bija jau gribējis atteikties. Tagad viņam šie paņēmieni bija pretīgi. Taču viņš neredzēja citu izeju. Un nolēma — lai cik tas pašam būtu netīkami, viņš tos izmantos cerībā, ka vēlāk cilvēki nebūs pret viņu pārlieku stingri.

Jau kuro reizi vajadzēja atkal pāriet Rubikonu.

Narevs domās iztēlojās Rubikonu. Upe tecēja pa grīdu, šķērsodama kajīti pa diagonāli. Viņš spēra platu soli, uz brīdi atspoguļodamies iedomātajā ūdenī. Aizvēra durvis un devās pie Milas.

Viņa bija savā kajītē — tāda pati nekustīga, vienaldzīga pret visu, sastingusi kā visas beidzamās dienas. Narevs sastapa viņas neizteiksmīgo skatienu 'un teica:

— Es jums apsolīju atrast izeju. Esmu to atradis. Nenokariet degunu un nebaidieties. Viss vēl priekšā.

Noliecies pie viņas, pusčukstus piebilda:

— Pagaidām par to nevienam nevajag teikt. Vai apsolāt? Nu brīnišķīgi. Atvainojiet, Man jāiet.

Viņš izgāja, nedodams laiku jautājumiem.

Mila ar novēlošanos pamāja. Nē, viņa nevienam neko neteiks. Ja nu vienīgi Innai. Aktrise izskatījās nelaimīgāka par citiem, bija vecāka nekā pārējās sievietes, un būtu necilvēcīgi viņai nepalīdzēt.

— Zoja, mīļā, — uztraukti sacīja Inna. — Izrādās, ka jūs zināt… Vai, kas jums tas?

Viņa atkāpās soli. Zoja turēja pirkstos lielu, aizlodētu ampulu. Ampula likās briesmīga pat pēc izskata. Zoja pasmaidīja. .

— Nebaidieties. Tādā veidā tas nav bīstami. Vispār tomēr jābūt uzmanīgai.

— Vai tā ir inde, jā? Zoja, vai jūs kaut ko gribējāt izdarīt? Vai jums ir smagi? Pastāstiet, izkratiet sirdi —; jums uzreiz kļūs vieglāk.

Nē, tā nebija inde — lai gan nemaz nebūtu par sliktu Dvēselē bija tukšums, tumsa. Dzīve galā, palikuši tikai sīkumi. Nekam nevarēja ticēt. Atlika tikai savest kārtībā materiālus no Otrās Bultas — materiālus, kuri nekad un nevienam nebūs vajadzīgi…

— Nē, — teica Zoja ar tikko jūtamu īgnumu. —= Tā ir tās slimības kultūra, kuru es pētīju.

Viņa rūpīgi ielika ampulu kārbiņā — tur ligzdiņās gulēja vēl dažas —, ielika skapītī, aizslēdza to.

— Bet ja tās saplīsīs? Grūdienos un vispār…

— Es tās ņemu līdzi kūniņā.

1 — Tas ir liels risks!

— Ko lai dara? Varētu, protams, iznīcināt, bet žēl. Vairāku gadu darbs. Uz Zemes gribēju pabeigt ārstēšanas metodiku. Bet tagatf…

— Zoja, mīļā, es tieši par to. Saprotiet, pie manis nesen bija atnākusi Mila… Jūs taču. zināt Nareva attieksmi

pret viņu, viņš to neslēpj. Un viņa pastāstīja.. ?

sintētiskās cūkgaļas gabalu, «sievietes, ja ir kas tāds, ko jūs nekad neapgūsit, tad, ieskaitot māku rakstīt labu mūziku, grāmatas un gleznot, katrā ziņā arī glabāt noslēpumus. Un, ja pasaulē ir sieviete šī vārda īstajā nozīmē, tad, protams, tā ir Mila — savādāk es viņu arī nemīlētu. Cik dienu pagājis? Divas? Un salonā jau vairs nav cilvēka, kas nezinātu, ko esmu atklājis… Esmu pārliecināts, ka viņi neizturēs pat līdz desertam. Bet to tu gribēji, tu gribēji karu, Narev, un tu to dabūsi…»

Vispār viņa sejā domas neatspoguļojās, un viņš mierīgi apēda otro ēdienu un ķērās pie saldā.

«Nabaga cilvēks,» viņš domās turpināja monologu, skatoties uz Karačarova tukšo vietu, kurš kopš dienas, kad galīgi sabruka cerības, nenāca pie kopējā galda. «Nevar taču doties upē, nezinot braslu. Protams, katram patīk atrasties uzmanības centrā un zināt, ka ikviens tavs vārds tiek uztverts nevis kā pavēle, bet kā atklāsme. Tas ir patīkami, pat ja tā pierasts, bet jo vairāk kā jaunums… Bet, mīļais doktor, katrai parādībai ir divas puses, tās ir w iekšējās pretrunas — dialektika … Un otrā puse šajā gadījumā ir nepatīkama un bīstama. Lai cik arī populārais censonis liktos spēcīgs, patiesībā viņš ir ierobežots savā rīcībā, sevišķi, ja ņem vērā mūsu apstākļus. Viņš var virzīties tikai pa vienu no diviem ceļiem: vai nu pretēji visu pārējo gribai censties sasniegt sev vien zināmu mērķi, vai arī darīt vai vismaz runāt to, ko no viņa gaida. Pirmais čeļš rada Pētera Pirmā tipa organizatorus, kuri nav šauri pragmatiķi. Bet biežāk tiek izmantots otrais paņēmiens. Tas ir patīkamāks: cilvēki mīl darboni par to, ka viņš izsaka viņu domas, nevis savējās. Izdzirdis no citas — autoritatīvākas personas savas domas, vidusmēra cilvēks ceļas pats savās acīs, jo viņš, izrādās, domā vienādi ar ievērojamiem cilvēkiem un nav par viņiem dumjāks. Tāda tipa darboņi tiek mīlēti, bet tiem ir. īss mūžs, tādēļ ka savas popularitātes palielināšanai, kaut vai saglabāšanai viņiem nepieciešams katru reizi, vēršoties pie apkārtējiem, paziņot par zināmu virzību uz priekšu pa izvēlēto ceļu, — par virzību, kura īstenībā var būt, bet var arī nebūt. Tas ir nepieciešams, dārgo doktor, tāpēc ka to gaida. Bet slikti, ja vienā jaukā dienā parādās cits darbonis, kurš pierāda, ka īstenībā virzība uz priekšu bijusi niecīga ' vai arī tās vispār nav bijis. Labāk, protams, ja virzība ir. Bet te slēpjas arī briesmas: jebkura

virzība nozīmē darbību, jebkura darbība var būt kļūdaina, jo tai arī ir divas puses bet absolūtā patiesība mums nekad nav zināma. Jebkura darboņa vājums — tajā apstāklī, ka viņš, lai arī pareti, bet tomēr ir spiests darboties. To,, teiksim, lieliski saprata senos laikos katoļu baznīca, kad cīnījās pret jauniem uzskatiem un jaunu rīcību — cīnījās cilvēku labuma dēļ. r? Jūs, dārgo aok- tor, neiztikāt ar solījumiem vien, bet arī vēl rīkojāties un pietiekami ātri. Tā dara diletanti, bet diletantisms ir bīstams. Bez tam jūs pats pieteicāties vadoņa lomai —■ profesionālis būtu nogaidījis, līdz to palūdz. Vajag studēt vēsturi, tajā ir, piemēram, Aleksandrs Ņevskis. Kas attiecas uz mani…»

Šo spīdošo Nareva paradoksālajā manierē ieturēto monologu pārtrauca Jeremejevs — droši vien tāpēc, ka viņšЈ tāpat kā visi pārējie, nedzirdēja no tā ne vārda?

— Atļaujiet jums uzdot jautājumu.

Narevs izbrīnā pacēla acis. Viņš zināja, kāds būs jautājums, un zināja, ka to uzdos, bet vajadzēja rādīt izbrīnu.

— Protams, ja vien spēšu atbildēt.

Brīdi bija klusums, cilvēki skatījās te uz Jeremejevu, te uz Narevu. Beidzot Valentīns izšķīrās.

— Klīst baumas… — viņš iesāka. —? Klīst baumas, ka jūs … Ka jums … vārdu sakot…

— Runā, — pārtvēra rakstnieks, — ka >ums ir zināma kaut kāda izeja. Mēs lūdzam; jūs taču pats saprotat, ja neatradīsim nekādu izeju, mēs aiziesim bojā visai drīz.

Narevs lēni, ļoti lēni paņēma karotītē želeju. Tieši šajā brīdī viņš pa īstam iestājās spēlē. Pirms pusgada viņš būtu juties apmierināts, ja tas būtu noticis toreiz, — tagad viņam bija pretīgi. Bet atkāpties nevarēja: ņeviens cits, viņš sev teica, pat to neizdarīs… Narevs klusēja tieši tik ilgi, cik bija nepieciešams, lai gaidītāju sasprindzinājums sasniegtu augstāko pakāpi.

— Redzat, — viņš smaidot teica, lai gan balsī nebija pārliecības, bet šaubas un dziļa atbildības sajūta; Narevs prata izmantot savu neskanīgo balsi. — Es ceru, jūs mani neturat aizdomās par kaut kādu baumu izplatīšanu.- i.

— Beidziet taču, Narev, —1 teica Istomins. —; Neviens jūs netaisās tādā ziņā apvainot. Nav svarīgi, no kā, "bet mēs par to esam dzirdējuši, un tagad lūdzam atbildēt: kas jums ir zināms? Vai mēs varam cerēt' uz kādu labu pārmaiņu?

Narevs nolika karotīti un atkal brītiņu klusēja — ne pārāk ilgi, jo pacietību nedrīkst pārāk ilgi pārbaudīt.

— Jūs taču saprotat, — viņš sacīja, — es nekavētos, ja redzētu, kurā pusē atrodas durvis, kas ved uz glābiņu. Ja es būtu pilnīgi pārliecināts …

— Ahā! — iesaucās Inna. — Tātad jūs kaut ko zināt un tikai neesat pilnīgi pārliecināts …

— Tur jau tas suns aprakts, — satriekts apstiprināja Narevs. — Es neesmu radis dot vieglprātīgus solījumus. Bet varu zvērēt, ka, tiklīdz iegūšu vajadzīgos pierādījumus, — ja vien tādi eksistē, — tūlīt jums pateikšu …

Viņš nevarēja pabeigt frāzi, un tai arī nebija beigu. Tieši te vispārējai murdoņai vajadzēja viņu pārtraukt —= un tā patiesi arī pārtrauca.

— To jūs izbeidziet, —3 nosodoši sacīja Jeremejevs.

— Mēs visi piedalāmies vienā spēlē. Tā ka jāskrien visai komandai.

Pārējie viņu atbalstīja.

Saprotu, —; kā iepriekš neapņēmīgi noteica Narevs. —• Bet labāk lai atbildība gulstas uz mani — kāpēc tā būtu jāuzņemas visiem?

Viņš runāja un iekšēji priecājās, cik skaidri pats runā, cik tīri veidojas viņa pārdomātā notikumu līnija, — un vienlaicīgi skuma, ka vēl nav atradinājies tā runāt un izdomāt. «Tas viss viņu dēļ,» viņš nodomāja, taisnodamies savā priekšā, bet varbūt Milai, kura tagad skatījās viņā, un viņas acīs bija cerība. «Visas cilvēces dēļ: kaut mēs esam tikai trīspadsmit cilvēku, bet kopā mēs veidojam patstāvīgu cilvēci. «Vaļa» cilvēci…»

— Nē, — teica Istomins. — Jums nav taisnība. Mēs nebaidāmies atbildības un gribam zināt to pašu, ko jūs.

—: Es tiešām nezinu, — Narevs nomurmināja. — Tas ir tik negaidīti…

— Jūs esat cietsirdīgs, ; — teica aktrise, gatava raudāt.

— Kāpēc jūs domājat tikai par sevi?

— Nu, ko jūs, — apjucis noteica Narevs. — Es neesmu devis iemeslu…

Viņš gaidīja. Spēlē bija divi laimesti, un, ja viņš bija apsēdies pie galda, tad gribēja iegūt abus. Viņš gaidīja, un beidzot sarunā iesaistījās Mila.

— Klausieties, — viņa klusi teica un sarkdama nolaida acis: ja vismaz Valentīns te nebūtu, bet tagad iznāk gandrīz kā izģērbties visu acu priekšā… — Es esmu vainīga, es to izstāstīju. Bet domājiet par mani, ko gribat, — es to izdarīju visu dēļ. Mēs visi jums ticam…

«Cilvēki,» nodomāja Narevs, skatīdamies garām pēkšņi apdzisušajam Jeremejevam. «Cilvēki, kā jums ir nepieciešama cerība un kā gribas tās dēļ pat noticēt apmānam! Nē, es esmu izlēmis pareizi. Tagad — pie lietas!»

Viņš nopūtās.

— Lai notiek pēc jūsu prāta. — viņš sacīja, it kā pārvarēdams iekšēju pretestību. — Es to atklāju gandrīz nejauši. Kā jūs zināt, es neesmu zinātnieks un vienmēr esmu domājis, ka neko jaunu atklāt nevaru. Tomēr spēju atklāt ko tādu, kas jau eksistē, bet kam neviens nepievērš uzmanību. Un man izdevās. i. Tomēr gribu jūs brīdināt: es nezinu, kā atgriezties uz Zemes. Precīzāk —? nezinu, kā to izdarīt tūlīt, — viņš turpināja jau ātrāk, it kā aizrāvies: nedrīkstēja ļaut viņiem vilties, zaudēt interesi. — Kā jūs zināt, neviena ekspedīcija līdž šim nav sastapusi zvaigznes, kuras sastāvētu no antivielas. Bet tas taču attiecas tikai uz tiem spīdekļiem, kuru tuvumā mēs esam bijuši. Jums ir zināms, ka pēc starojuma, pēc gaismas nevar noteikt, no kā sastāv debess ķermenis: gan viela, gan antiviela izstaro enerģiju vienādu kvantu veidā. Visumā ir milzumdaudz spīdekļu, par kuriem mums nav tāda veida ziņu. Un kādas senas ekspedīcijas ierakstos man izdevās atklāt…

Viņš stāstīja, vērsdamies pēc kārtas te pie viena, te otra pie galda sēdošā. Tasītēs dzisa kafija — visi to bija aizmirsuši, visi alkatīgi klausījās, cenzdamies katrā viņa vārdā saklausīt cerību. Viss, ko šie cilvēki izjuta, bija rakstīts viņu sejā, Narevs tās lasīja viegli kā diriģents partitūru un skaidri redzēja, kur bija nepieciešams pastiprināt galvenās tēmas skanējumu, kur ieturēt fermātu, kur — pauzi.

— … Tātad viss liecina, ka tā ir antizvaigzne. Es pats nenonācu pie tāda secinājuma, tas ir tur — ierakstā. Jūs jautāsit: ko mums var dot šī zvaigzne —; enerģijas mums jau tāpat pietiek… Tomēr šī ir «O» klases zvaigzne, vientuļa un pēc statistikas tādām parasti mēdz būt planētu sistēmas. Bet, ja tādas klases zvaigznei ir attīstīta planētu sistēma, par ko atskaitē ir zināmi norādījumi, tad, kas zina, vai tur nav dzīvības, nav civilizācijas?…

Viņš ieturēja pauzi. «Populāram izklāstam ir liela nozīme,» viņš domāja, atvelkot elpu. «Tas, kas zinātnē vēl tiek apzīmēts ar trim jautājuma zīmēm un atrunāts ar daudziem «ja», populārā izklāstā skan kā sen noticis fakts, par kuru šaubīties nemaz nav pieklājīgi…» Un patiešām — Narevs bija izvēlējies īsto laiku savas hipotēzes izklāstam:* viņam būtu varējis iebilst fiziķis, bet tieši Karačarova nebija viņu vidū un, ja viņš arī te būtu, diez vai viņu uzklausītu. Viņš, protams, sāktu strīdēties, viņam svarīgāks bija gala rezultāts, bet Narevam galvenais bija darbība, tas ko viņš sauca par patiesību, noderēja tikai viņa lozungiem. Tā vai citādi, bet fiziķa prombūtne bija ļoti vēlama.

— Var, protams, sacīt, — Narevs turpināja, — ka tie .* ir negatīvi, abstrakti spriedumi. Bet ir viens apstāklis, kas pamato šādu hipotēzi. Ja šī zvaigzne patiešām tuvojas mums no kaimiņu galaktikas, tad rodas jautājums: kāds spēks varēja to izkustināt no vietas un likt doties miljoniem gadu ilgā ceļojumā caur starpgalaktiskajiem plašumiem? Es domāju… pat vairāk: esmu pārliecināts, ka tā nav tikai apstākļu sakritība — tas ir saprāts un tikai saprāts.

Visi vienlaicīgi nopūtās: Nareva vārdi bija loģiski un apžilbinoši. Bet viņš nedeva klausītājiem laiku pakāpeniski visu pārdzīvot: viņš tos veda tālāk.

—■ Tagad palūkosimies, kas mums var palīdzēt šajos apstākļos, kādos esam nokļuvuši. Zeme nav spējīga atrisināt pamatuzdevumu — pārvērst mūs normālā stāvoklī tā, lai nekaitētu nevienam citam. Acīmredzot tas ir pa spēkam tikai augstāk attīstītai civilizācijai, kura attīstīdamās neizbēgami pārvarēs arī šo zinātniski tehnisko barjeru. Tātad mums vajadzīga augsti attīstīta civilizācija. No otras puses, ja tā būs civilizācija, kura veidota uz parastās vielas bāzes,.mēs nevarēsim ar to nodibināt nekādus kontaktus: ar Zemi mums ir vismaz kopēja valoda un domāšanas veids, bet te mēs nevarēsim uzreiz paskaidrot sava lūguma būtību. Manuprāt, tas iespējams tikai ar personiskiem kontaktiem, bet tieši ar Zemes tipa civilizāciju, es runāju par vielu, mēs tādus kontaktus nenodibināsim. Tātad mums vajadzīga, pirmkārt, augsti attīstīta civilizācija —> un, otrkārt, civilizācija, kas sastāv no antivielas. Man liekas — tā ir ārkārtīgi reta parādība: mums taču vispār citas civilizācijas nav zināmas. Un tāpēc ir pamats domāt, ka liktenis mums dāvājis tieši to, kas vajadzīgs. Par antivielu es jau teicu. Bet, kas attiecas uz šīs hipotētiskās civilizācijas līmeni, tad atcerieties, ka mums vēl nav pa spēkam vadīt sava spīdekļa kustību pēc mūsu gribas, pārvērst to par flagmani planētu eskadrai, kura šķērso bezgalīgo pasauli. Viņi acīmredzot varējuši to izdarīt!… To man izdevās atrast, un par to man gribas vēl padomāt, pirms aicinu jūs; —= viņš ieturēja pauzi, — lidot turp!

Dažus mirkļus bija klusums.

— Lidot turp … — nočukstēja aktrise.

s — Tas ir lieliski, godavārds! — iesaucās Istomins. •— Un jūs klusējāt!

— Ja man būtu izdevies cits variants, — noteica Narevs, — mani atradumi nebūtu vajadzīgi, bet bez slavas es varu iztikt.

— Vediet mūs! — iesaucās aktrise. «=s Mēs sekosim jums!

Narevs piecēlās un stāvēja, gaidīdams, līdz visi apklusīs.

— Kuģi vadīs kapteinis, —; viņš teica. — Bet, pirms runāju ar viņu, man jāzina, vai jūs visi man piekrītat, un katrs vārds, ko viņam teikšu, izteiks jūsu visu viedokli. Vai es varu ar to rēķināties?

Atbildei noskanēja vienbalsīgs «jā».

— Tādā gadījumā, — teica Narevs, — es tūlīt eju pie viņa. " i

*

Uzklausījis Narevu, kapteinis dažas minūtes klusēja, raudzīdamies izslēgtajā ārējās apskates ekrānā. Raudzījās tik uzmanīgi, it kā diskā jau liesmotu apsolītā zvaigzne, apbrīnojamu planētu spieta ielenkta.

— Vai mans viedoklis jūs interesē? —; viņš beidzot vaicāja.

Narevs tikko manāmi pasmaidīja.

— Varbūt jūs vai kāds cits būtu varējis pārliecināt cilvēkus par pretējo. Pat ļoti iespējams. Ko jūs tiem piedāvātu vietā?

Kapteinis uzreiz neatbildēja, tad teica:'

— Skatīties acīs patiesībai. Pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir.

Narevs pamāja. *

— Es jau zināju, ka jūs tā teiksit. Nekas cits jums arī neatliek. Bet patiesība, kaptein… Dažkārt tā ir Gorgo- nas Medūza. Atcerieties antīko mitoloģiju. Kurā Gorgona paskatījās, tas pārvērtās akmenī. Un tas notiek labākajā gadījumā: akmens pats par sevi vismaz nav aktīvs. Patiesība ir kā inde: mazās devās tā ārstē, bet lielās var nogalināt vai padarīt ārprātīgu. Vai par to jūs neesat padomājis?

— Ko jūs teiksit cilvēkiem, kad jūsu iedvestās cerības sabruks?

— Būtu vajadzējis sacīt — ja sabruks.

Šoreiz pasmaidīja kapteinis.

— Es saku — kad sabruks. Kas būs?

i— Lēmums nāks ar laiku.

' Un jūs mētāsiet cilvēkus no cerības uz cerību?

f— Kā tad citādi lai viņi dzīvo?

f— Bet kā jūs?

— Tas ir pavisam kas cits. Kas vajadzīgs man, es varu atrast arī šeit.

— Savādi — kāpēc tad jūs toreiz tā steidzāties uz Zemi? Bet, liekas, es saprotu. Un, atklāti sakot, man tas nepatīk.

— Jūsu jūtas, kaptein, mani neinteresē. Jums ir divi ceļi. Vai nu mani atbalstīt un izvest kuģi tās zvaigznes rajonā, par kuru es runāju, vai uzstāties pret mani. Јs brīdinu: jūs zaudēsit, tāpēc ka es piedāvāju cerību, bet jums nav ko likt vietā.

Iestājās klusums. Abiem pazibēja viena un tā pati doma: kāpēc sarunu biedrs neiesaka griezties pie administratora, neizmanto tā atbalstu? Acīmredzot abi juta savu pozīciju vājumu un uzskatīja, ka vieglāk to aizstāvēt pret līdzīga spēka pretinieku.

— Man ir maz laika, — sacīja Narevs. — Viņi gaida mani atgriežamies ar atbildi. Labāk būs, ja jūs pats pateiksit cilvēkiem savu lēmumu.

— Kāpēc gan notikumi jāforsē?

— Izvēles nav. Lūdzu, varat domāt vēl piecas minūtes. Bēt varat -arī to nedarīt: man jūsu domu gaita ir iepriekš zināma, un, ja vēlaties, es jums izstāstīšu, kāda tā būs.

— Interesanti… Pamēģiniet.

— Nav nekā vieglāka. Galu galā jūs piekritīsit, lai gan vispār man neticat. Jūs spriedīsit tā: protams, vieglāk būtu noiet malā un ļaut šim avantūristam —' jūs taču tā domājat par mani — pašam lauzt kaklu. Bet viņš — tas ir, es — ir apņēmīgs cilvēks un līdz kakla laušanai vēl spējīgs izdarīt daudz ļauna, jo cilvēki pagaidām sekos viņam. Ja piekritīšu, es varēšu cilvēkus no-daudz kā pasargāt. Tiesa, es kļūšu gandrīz vai par viņa avantūras līdzdalībnieku, bet galvenais taču — nevis ko par mani domās, galvenais ir reālais labums. Apmēram tā, kaptein, jūs domāsit vai, precīzāk, jau domājat. Pareizi, vai ne?

— Kāpēc jums liekas, ka man svarīgi, kas notiks ar šiem cilvēkiem? Vai tad es nevaru atmest ar roku un teikt: viņi paši to gribēja!

— Nevarat. Tāpēc ka jūs esat tāds, kāds esat. Ja jūs būtu cits cilvēks, kas zina, varbūt arī es rīkotos savādāk.

— Jūs esat mani tik labi izpētījis?

—■ Vai tad jūs ir jāpēta? Jūs esat kā atvērta grāmata. Pietiek viena jūsu soļa… Jūsu mīlestība — kā to lai nosauc — nebija nevienam noslēpums. Jūs no tās atteicāties, lai novērstu sarežģījumus. No tā var secināt tikai vienu: jūs vienmēr jutīsit savu atbildību par kuģi un par visiem, kas uz tā atrodas. Jūs esat pienākuma cilvēks, kaptein. Tāpēc es varu runāt ar jums pilnīgi atklāti. Ja tagad teiksit, ka esmu jūs pareizi novērtējis, es uzskatīšu, ka esam vienojušies.

— Ja jūs mani tik labi pazīstat, — pēc brīža sacīja Ustjugs, — tad jums jāsaprot, ka nekādu vienošanos mēs nepanāksim.

*

Pēc sarunas ar kapteini Narevam radās sajūta, it kā viņš būtu uzgrūdies aizvērtām durvīm. Durvis vajadzēja atvērt, izmēģināt dažādas atslēgas. Loģika nelīdzēja —■ arī kapteinis bija racionālists. Jāizmēģina cita atslēga —■ emocionālā.

Rakstnieku Narevs atrada darbā iegrimušu. Istomins drūmi pārskatīja kaut kādas lapas, plēsa tās un meta uti- lizatora atvērtajā caurumā. Viņš pamāja Narevam uz dīvāna pusi un turpināja nodarboties ar papīriem.

— Nu, metr, — teica Narevs, labvēlīgi smaidot, — liktenis mūs atkal pārbauda? Tiklīdz jūs noskaņojaties strādāt, tā laiks doties ceļā. Šoreiz tā ir mana vaina.

Istomins pavicināja pirkstos satvertu lapu.

— Kam gan vajadzīgs mans darbs? — viņš noburkšķēja.

— Apstākļi ir pārāk neparasti. Bet tas nenozīmē, ka mākslai te nav vietas. Tikai tai varbūt ir atbilstoši apstākļiem jāpieņem citas formas. Jūs taču neuzskatāt formas par absolūtām?

— Gluži otrādi! — atdzīvojās Istomins, kuram jau sen nebija nācies sarunāties par šādu tematu. Bet kā bez tādām sarunām lai dzīvo?

— Un, protams, — Narevs turpināja, — cilvēkus mākslā vispirms iAteresē tas, kas tieši saistīts ar viņu likteni. Ņemsim kaut vai mūsu šodienu. Kuģis izremontēts, var doties ceļā. Mēs visi zinām — kurp. Viss atkarīgs no ekipāžas, no kapteiņa. Bet kapteinis… Viņam ir savdabīgs domāšanas veids.

Narevs pielēca kājās un sāka strauji staigāt pa kajīti.

— Liekas, nav grūti saprast: zvaigzne, par kuru es stāstīju, var ļoti interesēt ne tikai mūs, bet arī Zemi. Ja viss būs tā, kā mēs ceram …

— Bet ja nu ne? — klusi iestarpināja Istomins.

r— Ja ne, tad nekādā ziņā nebūs sliktāk. Kaut vai tāpēc, ka sliktāk vairs nevar būt. Tā ka mēs varam tikai laimēt. Padomājiet! Mēs būsim zvaigznes tuvumā. Ja būs planētas —; nosēdīsimies. Dabūsim sakarus ar Zemi. Kas mēs būsim pēc visa tā? Ne vairs saujiņa cilvēku, kas cietuši avārijā, bet ekspedīcija, kas izdarījusi kolosālus atklājumus! Nebijušus! Un, ja izdosies atgriezties uz Zemi, mēs atgriezīsimies nevis kā neirastēniķu grupa, bet kā varoņu ekipāža! — Narevs apstājās, sabāza rokas kabatās un izaicinoši palūkojās Istominā. —= Vai tas nav pūliņu vērts?

— Ir! =r= satraukti sacīja Istomins.

— Nu, bet viņš to nesaproti — Narevs izstiepa rokas, saņēma Istominu aiz pleciem. — Dārgais draugs, uzrakstiet par to! Pareizāk — pastāstiet: mūsu apstākļos rakstnieks atkal kļūst par rapsodu — tas attiecas uz formas jautājumiem. Izstāstiet, kā mākat, pārlieciniet kapteini, —- un ne tikai mēs, visa Zeme jums.būs pateicīga! Pado- mājieti" ja šī zvaigzne un tās planētas ir no antivielas, tad

Zemei tiek dota vienīgā iespēja ar tām nodibināt kontaktu. Tādā veidā ar mums notikusī nelaime kļūs par retu veiksmi visai mūsu civilizācijai.

— Sižets ir labs, — rakstnieks teica. — Bet diemžēl tas nav mans.

— Dārgais metr, ņemiet to! Es taču neesmu literāts. Tikai jūs to varēsit vislabāk izmantot. Padomājiet: vai tad mākslinieki nesapņo par to, kā konkrēti ietekmēt visas cilvēces attīstību! Nu, izšķirieties!

Viņš visu laiku turēja Istominu aiz pleciem un uzstājīgi lūkojās tam acīs. Istomins pagaidīja, tad pamāja.

— Jums taisnība, — viņš piekrita. — Un, ja es vēl kaut kam deru, tad rezultāti būs.

— Labu ceļavēju! — novēlēja Narevs.

/

*

Narevs atrada stūrmani sakaru kabīnē.

— Redziet nu, — viņš teica. — Jūsu ideju nevar realizēt. 2ēl gan. Esmu pārliecināts: tā bija mūsu glābšanas iespēja.

— Mana ideja?

— Protams! Jūs taču mani ierosinājāt pārskatīt ekspedīcijas dienasgrāmatas! Bet kapteinis nekādi negrib piekrist.

— Kapteinis ir kuģa saimnieks, — sacīja Lugovojs.

— Kapteiņi ir uzmanīgi un pozitīvi, — sludināja Narevs. — Kapteiņi "nav vairs jauni. Tas labi. — Viņš brīdi klusēja. — Lai gan tam ir arī savas sliktās puses. Vecums, tātad — nespēks… Starp citu, kas pārņem vadību, ja kapteinis saslimst?

— Ekipāžā otrais ir inženieris, — lēni sacīja stūrmanis.

— Inženierim pietiek savu darīšanu.

— Kuģi vadīt viņš liktu man. Ja, protams, nolemtu rīkoties, negaidot kapteiņa izveseļošanos.

— Jā, — domīgi .pārlika Narevs. — Kapteiņi mēdz būt jau gados. 2ēl gan. Ak, jaunība, — drosmes laiks..»

Drosmes laiks, domāja Lugovojs, palicis vienatnē. Drosme. Pārgalvīgais puika. Gandrīz huligāns. Bet varoņdarbus veic ne jau memmesdēliņi. Vecīši ir labi ierastos apstākļos. Pietiek apstākļiem mainīties, un patriarhi zaudē orientēšanās spēju: viņi paši vairs nespēj mainīties. Nav elastības. Kauli stīvi.

Pārdrošie nav gļēvuļi. Viņi pieņem' drosmīgus lēmumus. Drosmīgs lēmums ir katra varoņdarba sākums. Jā.

*

Šoreiz pusdienās bija klāt arī kapteinis. Viņu palūdza ierasties, un viņš atnāca. Kaut kam bija jānotiek, un Ustjugs nolēma: labāk lai tagad nekā citā reizē — varbūt vēl mazāk atbilstošā.

Kad rakstnieks sāka runāt, kapteinis nemanīja neko sliktu. Šoreiz intuīcija viņu pievīla.

Istomins runāja klusi, nolaidis acis, it kā viņa priekšā uz pulētās galda virsmas slīdētu ainas, bet viņš tikai censtos tās izteikt vārdos.

*

Viņi tuvojās Zemei. Viss palika aiz muguras: pārdrošais izrāviens uz zvaigzni, gaidu stundas, vilšanās priekšnojauta un pēkšņais prieka uzliesmojums, kurš pārņēma pat vislīdzsvarotākos, kad jau uz pirmās planētas, kura nokļuva ekspedīcijas redzes lokā, tika atklātas neapšaubāmas civilizācijas pazīmes.

Aiz muguras palika neaizmirstamās tikšanās ar planētu iedzīvotājiem, kuri, lai gan vispār nebija līdzīgi cilvēkiem, tomēr bija tiem principiāli tuvi — ne anatomiski, protams, un arī ne fizioloģiski, bet ar domāšanas veidu, ar uzskatiem par dzīvi un tās izpratni. Uz visiem laikiem palikuši atmiņā pirmie domu apmaiņas mēģinājumi, pirmās neveiksmes, vesela rinda neveiksmju — un beidzot panākumi.

t Aiz muguras iepazīšanās ar civilizāciju, sarunas un, beidzot, atvadas. Draudzības apstarotās dienas, kad katrs no- Zemes cilvēkiem izjuta, ka viņš nepieciešams, ka viņš ir simbols antizvaigznes kultūras pārstāvjiem: pametuši savu galaktiku, kurā viņiem tā arī nebija izdevies atrast citas zvaigznes, ap kurām riņķo tās pašas zīmes planētas,

mīnus pasaules iedzīvotāji vēl dziļāk izjuta savu vientulību Visumā, jo arī šajā milzīgajā galaktikā, kuru tie pašlaik šķērsoja, nebija varējuši atrast nevienu ar to pašu zīmi. Tāpēc «Vaļa» parādīšanās un drosmīgā nosēšanās vispirms viņos izraisīja šausmas. Bet sprādziens nenotika, un viņi apsveica kuģa iemītniekus tā, kā cilvēkus vēl nekad un nekur nebija sveikuši un diez vai kādreiz sveiks.

«Vaļa» ierašanās antiplanētas iedzīvotājiem nozīmēja kaut ko ievērojami svarīgāku nekā vienīgi tikšanos ar citas civilizācijas pārstāvjiem.

Varenā kultūra, kurai bija pa spēkam vadīt zvaigznes lidojumu vajadzīgā virzienā, atšķīrās ar ārkārtīgu, gandrīz reliģiozu cieņu pret jebkuras saprātīgas būtnes dzīvību. Iespējams, ka tās bija sekas ilgajai pārliecībai par savu kosmisko vientulību, kā arī fizioloģisku iemeslu dēļ nelielajam iedzīvotāju pieaugumam, lēnajai nobriešanai un garajai dzīvei. Tā vai citādi, no seniem laikiem jebkurš eksperiments ar cilvēku, — sauksim nosacīti viņus tā, — uz antizvaigznes planētām bija stingri jo stingri aizliegts, pie tam pat mēģinājums eksperimentēt pašam ar sevi skaitījās par ļoti amorālu soli. Un tāpēc, lai gan paņēmiens antivielas pārvēršanai vielā (ar visu tam sekojošo briesmu novēršanu) šai civilizācijai jau sen bija zināms, viņiem pat prātā nenāca mainīt savu zīmi — veselas cilvēces zīmi — un pielīdzināties tiem, kurus viņi jau ne vienu reizi vien bija satikuši sava vairākus tūkstošus gadu ilgā ceļojuma laikā. Šis paņēmiens tika izmantots enerģētiskiem nolūkiem; lai gan eksperimenti ar sīkiem dzīvniekiem bija devuši pozitīvus rezultātus, neviens nekad pat neiedrošinājās ierosināt eksperimentu ar cilvēku.

Tāpēc cilvēku ierašanās, ar kuriem tādu eksperimentu jau bija izdarījusi pati daba, kalpoja par neapgāžamu pierādījumu, ka izeja no vientulības ir iespējama un nedraud ar bīstamām sekām.

Jau pats fakts — veselas pasaules atbrīvošana no tūkstošiem gadu ilgās kosmiskās vientulības — ar uzviju attaisnoja ikviena «Vaļa» cilvēka eksistenci, tas bija gandarījums par ..visiem vilšanās brīžiem, izmisumu un dažkārt pat nevēlēšanos dzīvot.

Un tas vēl nebūt nebija viss. Divu civilizāciju pārstāvju tikšanās bija ārkārtīgi nozīmīga, un tai vajadzēja izraisīt labdabīgas sekas. Zeme, tās civilizācija palīdzētu viesiem aklimatizēties uz ikvienas planētas, kuru varētu nodot to rīcībā, jo veselas planētas zīmes maiņa, bez šaubām, būtu pārāk smags uzdevums pat antizvaigznes civilizācijai. Savukārt viesi ar saviem milzīgajiem zinātnes un tehnikas atklājumiem bija gatavi dalīties ar Federāciju.

Nē, «Vaļa» cilvēki neatgriezās uz Zemi kā nelaimīgi klejotāji; viņi veda dzimtenei dāvanu, kuru pilnībā novērtēs droši vien tikai tālā nākotnē. Uz Zemi atgriezās visveiksmīgākā no visām pēdējo gadu, varbūt pat visu lai'kmetu zvaigžņu ekspedīcijām, kura bija sasniegusi vislabākos rezultātus.

Zeme jau zināja. Tā gatavojās sagaidīt. Karačarova formulas, antizvaigznes zinātnieku koriģētas, tika pārraidītas, un pirmās inženieru grupas jau izlidoja uz nolūkoto kosmosa punktu, kur bija nolemts samontēt iekārtu «Vaļa» un visas ekspedīcijas un pasažieru pārvēršanai.

Cilvēki nepacietīgi gaidīja tikšanos. Tomēr garlaikoties un ilgoties nebija laika: ieraksti, fotogrāfijas, paraugi, kas bija iegūti pie viesiem, tika apstrādāti, sistematizēti, savesti kārtībā. Darba bija tik daudz, ka brīva laika nebūtu pat tad, ja te atrastos divreiz vairāk cilvēku.

Cilvēki nebija aizmirsuši pārdzīvoto. Tomēr tagad viņi bija kļuvuši savādāki. Pārdzīvojumi viņus bija norūdījuši, bet atklājumi padarījuši gudrākus. Viņi bija iemācījušies veidot savu likteni.

Tāds bija «Vaļa» vēstures fināls — cienījams fināls.

*

— Kaptein, — Istomins jautāja, — vai jūs uzskatāt, ka mans stāstījums ir neiespējams?

— Nezinu, — godīgi atbildēja Ustjugs. — Principā, protams, tas nav izslēgts. Bet varbūtība, manuprāt, ir ļoti niecīga.

— Lai arī tā! — gandrīz izkliedza Inna. ; — Bet, ja mēs savām acīm nepārliecināsimies kaut vai par to, ka nav ne planētu, ne kultūras, mēs nekad to sev nepiedosim, jo kaut kāda varbūtības daļiņa tomēr paliek!

— Un ja nu tas patiešām tā ir? — vaicāja Zoja. — Ja viņu vienīgā izeja ir satikt mūs, bet mēs izvairīsimies?

— Būtu interesanti paskatīties, ko viņi spēlē, — skaļi prātoja Jeremejevs. — Droši vien kaut kas līdzīgs futbolam viņiem ir. Ja vien viņiem ir kājas.

—■ Kaptein! — iesaucās Istomins. — Ja mums ir dota iespēja, kādēļ no tās atteikties? Vai tad mēs neesam tādi cilvēki, kuri varētu kļūt par varoņiem?

Par to kapteinis šaubījās. Tomēr noklusēja. '

Cilvēki gaidīja atbildi, bet viņš klusēja. Jā, tas bija vilinoši, bezgala vilinoši, un Istomina paredzējumi smaržoja pēc jaunības: nezināmo trašu vēsmas, pārgalvīgas nosēšanās, izlūku klusie soļi nāca no tām. Un tomēr…

Viņš atcerējās, ka toreiz, kad tas viss viņam bija, viņš vēl nebija kapteinis un tiesības izšķirt nepiederēja viņam, bet gan vecākiem un vairāk pieredzējušiem.

— Nē, — Ustjugs apņēmīgi pateica. — Man ir jāsaglabā jūsu dzīvības, un es tās saglabāšu. Es nepieļaušu lielu risku.

— Saglabāsit — kam? — iekliedzās Mila.

— Kam dzīvo cilvēks? — kapteinis atbildēja ar jautājumu.

— Bērniem! — atsaucās jaunā sieviete.

■— Lai radītu, — nomurmināja Istbmins.

— Mīlestībai, — neveikli iesmējies, noteica Narevs.

«Lai spēlētu,» nodomāja Jeremejevs, bet klusēja.

— Lai būtu laimīgs, — apņēmīgi sacīja Inna.

— Tā, — kapteinis rezumēja. — Pateicos par informāciju. Jūsu viedokļi man ir skaidri. Bet es uzskatu, ka cilvēks dzīvo tāpēc, lai izpildītu savu pienākumu. Es zinu, kāds ir mans pienākums, un es to izpildīšu.

— Kas jums dod tiesības nostādīt savus uzskatus augstāk par citiem? — uzstājīgi noprasīja Narevs.

— Likums, — Ustjugs mierīgi atbildēja.

—■• Jā, —- sacīja Petrovs, kas līdz šim bija klusējis, un viņa balsī noskanēja negaidīta stingrība. —; Var runāt, ko grib, bet visiem ir jāpakļaujas likumam. Tikko mēs to vairs nedarīsim, tā aiziesim bojā — gan kā sabiedrība, gan kā cilvēki.

—■ Pārāk * augstif — Narevs nosacīja, un viņa balsī ieskanējās augstprātīga nots. — Vai jūs nepaskaidrotu, kādam likumam mums jāpakļaujas? Zemes likumam?

— Dabiski.

—< Vai mēs esam uz Zemes?

— Likumdošana ir spēkā visas mūsu civilizācijas robežās.

~ Mūsu civilizācijas, — rūgti atkārtoja Narevs. ~ Mūsu civilizācijai ir tikai viena planēta, kuras vārds — Valis. Šo planētu apdzīvo trīspadsmit cilvēku, mūs abus ieskaitot. Un ar Zemes civilizāciju Vaļa planētai nav vairs nekāda sakara. Vai patiešām jūs līdz šim neesat sapratis, ka viss, kas bija spēkā uz Zemes, mums ir tukša skaņa? Mēs tagad dzīvojam savā Visumā. Mēs visi vairs neesam cilvēki, bet antibūtnes. Mums, cienītais līdzpilsoni, eksistē tikai šī pasaule ar četrām sienām, un mums nav nekādu likumu, izņemot tos, kurus nosakām paši, tāpēc ka mums ir cita dzīve, cita loģika, citi laba un ļauna jēdzieni…

— Tie ir vārdi, — iejaucās kapteinis. — Tikai vārdi.

— Vārdi? Kaptein, uz zemes mīlestība ir kā svētība. Kurš pirmais nonāca pie secinājuma, ka šeit tā ir ļaunums? Nē, sava loģika tur ir — tie nav tikai vārdi, tie ir fakti. Ja līdz šim vēl to nebijām sajutuši, tad tikai mūsu domāšanas inertuma dēļ. Mums nav nekā: ne likumu, ne vēstures, ne pagātnes, jo visa mūsu pieredze šeit nav vajadzīga, tā ir nederīga. Es nezinu, vai mums ir nākotne, sevišķi, ja mums izdosies palikt pie saviem uzskatiem. Bet, ja nav likuma, tad mēs varam rīkoties, kā uzskatām par nepieciešamu, mēs — planētas Valis iedzīvotāji. Tāpēc…

Šoreiz kapteiņa balss bija asa.

— Jūs kļūdāties, pasažieri Narev, -7- viņš teica. — Te bija, ir un būs likums, un es jums jau ne reizi vien esmu par to atgādinājis. Šis likums ir Transgalaktikas Reglaments, kur skaidri teikts, ko mēs drīkstam un kas mums aizliegts.

— Nē, kaptein, — iebilda Narevs. — Reglaments, par kuru jūs runājat, ir spēkā uz kuģa.

—ī Tieši tā, — kapteinis piekrita.

— Vai tad šis ir kuģis?

— Kā jūs teicāt?

— Es saku — kuģis ir pārvietošanās līdzeklis. Transporta līdzeklis, kurš kalpo pasažieru un kravas nogādāšanai no viena pasaules punkta otrā. Jūs nevarat mūs nogādāt tur, kur mums vajadzīgs. Bet tam, kas vienkārši lido izplatījumā, nemaz noteikti nav jābūt kuģim: tā var būt arī planēta. Es, kaptein, negribēju par to runāt, bet jūs pats iesākāt. Ja tas nav kuģis, tad uz tā arī nevar būt Reglamenta. Vēl vairāk: te nevar būt arī kapteiņa. Jums

nav tiesību šeit komandēt — no tā brīža, kad Valis pārstāja kustēties pēc cilvēku gribas.

— Tiesības ir — ja jau es komandēju.

— Komandējāt. No šī brīža tā vairs nebūs.

Acīmredzot vajadzēja kaut ko atbildēt. Iebilst. Kaut vai

uzkliegt. Bet Ustjugs palaida garām īsto brīdi. Liekas, viņš gaidīja, lai kāda balss :— vismaz viena — atskanētu, viņu aizstāvot. Bet cilvēki klusēja. Tikai Petrovs nomurmināja:

— Jā, tas ir loģiski. Kapteinis — kuģim, nevis planētai.

*

«Tā,» domāja kapteinis Ustjugs. «Tiktāl mēs nonākuši. Tik tālu gan.»

Viņš sēdēja savā kajītē, un viņam negribējās dzīvot.

Viņam vajadzēja saņemt visus spēkus, lai ar cieņu aiz- _ietu no salona. Pa ceļam uz kajīti viņš satika Lugovoju; stūrmanis steidzās turp, kur kapteinis nekad vairs negribētu parādīties.

Puisis novērsa acis. Ustjugs pasmīnēja un neaizturēja viņu.

Tagad viņš sēdēja kajītē un truli raudzījās mēraparātu skalās, kuras aizņēma pusi sienas un deva iespēju sekot kuģa stāvoklim. Ustjuga apziņa automātiski fiksēja rādījumus, lai gan tas kapteinim vairs nebija vajadzīgs.

Izklausījās pēc viduslaikiem: dumpis uz kuģa un citas blēņas tādā garā. Varbūt nevajadzēja padoties. Iespējams, ka vajadzēja šaut.

Viņš būtu arī šāvis, ja būtu pārliecināts, ka viņa darbības programma sola cilvēkiem vairāk nekā tā, kuru tie izvēlējās. Bet kapteinis nezināja, kas labāk.

Varbūt ar viņu noticis pats labākais, ko viņš varēja iedomāties: viņam atņēma iespēju rīkoties tieši tad, kad viņš vairs nezināja, ko darīt. No viņa ir noņemta atbildība par divpadsmit pārējo cilvēku likteni, tagad viņam tiesības padomāt arī par savējo.

Bet viņš jau iepriekš zināja, ka dvēseles dziļumos nevarēs samierināties ar jauno stāvokli, nejutīsies brīvāks. Ne jau šie cilvēki bija viņam uzlikuši atbildību. Kapteinis pirmām kārtām atbildēja savas sirdsapziņas priekšā, bet no tās atbrīvot viņu nevarēja neviens. Ustjugs saprata —

kamēr būs dzīvs, viņš savās acīs paliks kapteinis un joprojām atbildēs par visu, kas notiks uz kuģa.

No viņa vairs neviens neko neprasīs.

Tas bija.labi.

«Kapteinis Ustjugs ir noguris,» viņš nodomāja par sevi trešajā personā. «Noguris. Ielīdīs kūniņā, izgulēsies. Lidos kā pasažieris. Ļoti labi. Lai vecītis atpūšas. Viņš arī ir cilvēks, viņam pienākas atpūta. Lai atpūšas līdz tam brīdim, kad…»

Te viņš aprāvās. Kad — kas? Kad tomēr bez kapteiņa neiztiks un skries pie viņa? Vai to gaida kapteinis Ustjugs?

To.

Liekas gan, ka neskries. Liekas — tiks galā. Bet kapteinis tā arī novilks atlikušo mūža daļu — ne pasažieris, ne ekipāžas loceklis. Velns zina kas viņš tagad ir — kaut kāds trešais stāvoklis.

Viņš pat pasmaidīja par šo definējumu. Pēc tam izdzirda signālu: pirmais brīdinājums. Kuģis gatavojās startam, un to gatavoja citi.

«Nu, nepārvērt to par traģēdiju! Skatītāju, vienalga, nav, neviens nepienāks, nenoglaudīs galvu, neteiks: pastāsti, nu, izrunājies, kļūs vieglāk, es tevi nomierināšu —? ne velti mēs esam saistījuši savu dzīvi uz visiem laikiem … Bet Zoja nemaz neaizstāvēja tevi. Atteicās. Skatītāju nav.»

Ustjugs apņēmīgi piecēlās un sāka izģērbties. Atvēra kūniņu — viņš nekad nebija to kajītē izmantojis… Apgūlās. Pagrozījās. Ērti. Labi. Lai tagad pie vadības pults dirn, kas grib. Viņš gulēs.

Ustjugs nospieda kloķi, un vāks nolaidās. Varēja bez rūpēm gulēt.

Tiesa gan, no mēraparātiem netika vaļā arī šeit:" tomēr tā bija kapteiņa kūniņā. Ustjugs centās iegrozīties tā, lai skalas nerēgotos acu priekšā, lai to vājā gaisma neiekļūtu caur nolaistajiem plakstiem.

Viņš bija domājis, ka neaizmigs, bet miegs uznāca negaidīti, maigs un mierīgs. Kapteinis mācēja atbrīvoties un pašlaik piespieda sevi atslēgties no visa.

Viņš aizmiga un nedzirdēja, kā tuvojās sievietes soļi,: kā atvērās durvis. Pēc brīža tās aizvērās un soļi, lēni ajtā-» linādamies, noskanēja.

Kapteinis. Ustjugs gulēja.

Jaunībai pieder nākotne, sevī atkārtoja Lugovojs. Viņš sēdēja pie pults centrālajā — kapteiņa — vietā, viņa pirksti gulēja uz klaviatūras, un kuģis bija gatavs mesties, ielauzties līdztelpā, paklausot viņa — Lugovoja gribai, un aizvest cilvēkus turp, kur tie grib.

Pieskāries taustiņam, viņš ieslēdza diafragmu pirmo grupu, un viņa seja atplauka smaidā, kad viņš sajuta pārslodzi, — tas nozīmēja, ka mašīna uzsākusi ieskrējienū.-

Загрузка...