Viņpus durvīm

SEPTIŅPADSMITĀ NODAĻA

Tā «Vaļa» laimīgā pasaule bija kļuvusi līdzīga biljarda galdam, uz kura pusotra desmita bumbu neveido vienu veselumu, bet sadūrušās aizripo katra uz savu pusi un turpina eksistēt pašas par sevi. Kad iekaucās sirēnas un uzliesmoja tablo, vieni gulēja, otri slinki kaut ko gremoja, trešie nomodā sapņoja, nemanīdami, kā paiet stundas. Sirēnu kaukšana ikvienu piespieda ieklausīties, bet nesabojāja noskaņu, tā likās pat tīkama un izraisīja jautrību — kā viss šai pasaulē. Taču šie signāli vēstīja par nelaimi, kurā cilvēkiem draudēja bojāeja.

Kapteinis Ustjugs atjēdzās pirmais. Viņš juta, ka viņam trūkst gaisa. Krūtis cilājās "biežāk, bet aizvien grūtāk bija ievilkt elpu. Kapteiņa apziņā doma par nelaimi cīnījās ar miera un jautrības noskaņu, kura pēdējās dienās bija ierasta; cīņa bija grūta, un nav zināms, kas tajā uzvarētu, ja kajītē, kur kapteinis pašlaik dejoja, pūlēdamies ieturēt sirēnu kaucienu ritmu, neielauztos inženieris Rudiks.

— Kaptein! Kaptein, avārija! Dehermetizācija! Tā ir bojāeja, kapteini Atjēdzies, jāmodina cilvēki…

Ustjugs paspēra divus dejojošus soļus uz priekšu, vienu uz sāniem.

— Gaisa maz… — viņš nomurmināja. — Smiekli vien nāk. Lai sintezatori palielina …

— Vai esi aizmirsis — sintezatori profilaksē! Mēs ejam bojā, kaptein …

Ustjugs apstājās un brīdi stāvēja aizvērtām acīm, šūpodamies, gatavs vai nu turpināt deju, vai arī nokrist uz grīdas un aizmigt, — viņa sejā nepārtraukti mainījās krāsa, mute savilkās grimasē. Pēc tam viņš atvēra acis, pieskārās ar plaukstu pierei.

— Velns, kā sāp… Ejam, izmetīsim visus no kajītēm. Kas tad ir noticis?

— Dehermetizācija …

— A, velns! Es par ko citu. Kas noticis ar mums?

Viņi izsvieda cilvēkus no 'kajītēm, vienalga, vai tie bija apģērbti, vai arī pidžamās un halātos. Viņi bija rupji — kapteinis un inženieris. Beidzot notikušais aizgāja līdz pārējo apziņai — palīdzēja sāpes — un izsauca neizpratni, trauksmi, bailes. Sirēnu rēkoņa tagad šausmināja. Katrs redzēja bailes pārējo acīs un baidījās vēl vairāk. Tā vēl nebija apziņa, bet miglaina, instinktīva briesmu sajūta.

Beidzot visi bija salonā — un kapteinis pārlaida tiem skatienu. Drausmīgi sāpēja galva. Kā pēc neapvaldītas vairāku dienu uzdzīves.

— Uzmanību! — viņš iekliedzās. Tieši iekliedzās, baidīdamies, ka normāla balss nenokļūs līdz pārējo apziņai. — Trauksme! Kuģis iet bojā! Ekipāža ar saviem spēkiem netiek galā! Visi uz klāja!

Liekas — cilvēki kaut ko sāka apjēgt, varbūt bailes, kuras izraisīja arī šeit jūtamais gaisa trūkums, piespieda tos ieklausīties kapteiņa balss trauksmainajā intonācijā, kaut arī tie varbūt nesaprata viņa vārdu jēgu.

Karskis, cīnīdamies pēc gaisa ar atvērtu muti un nikni masēdams pakausi, nomurmināja:

— Neko nesaprotu… Vienalga. Mēs esam gatavi. Komandējiet mūs, kaptein!

— Jūs, administrator, un sievietes —; pie sintezatoriem, izpildīsiet stūrmaņa rīkojumus: jāiedarbina vismaz viena sekcija. Vīrieši — inženiera rīcībā observatorijā. Es arī būšu tur. Ātrāk!

Kapteinis pēdējais pameta salonu. Sirēnas tagad klusēja, inženieris tās bija izslēdzis, tablo turpināja mirgot.

Ustjugs sajuta vieglu vējiņu. Gaiss lēni plūda uz durvīm. Kad kapteinis pienāca pie lifta, vējiņš pastiprinājās: tātad inženierim nebija izdevies nobloķēt bojāto nodalījumu. Tas bija slikti.

*

Tikai pēc stundas, kad cilvēki jau sāka smakt no gaisa trūkuma, kurš nepārtraukti aizplūda izplatījumā, izdevās iedarbināt trīs sintezatora izejas. Pie pirmās stāvēja Lugovojs, pie otrās — Karskis, pie trešās strādāja Vera; trešā uzreiz tika iestādīta gaisa ražošanai, pirmās divas izgatavoja remonta materiālus. Mila un Inna nesa prom apaļās, siltās plastikāta plātnes, bet, kad Lugovojs saņēma smagu metāla plāksni, viņām pievienojās Zoja un tūdaļ apsēdās, lai atpūstos: viņa bija zaudējusi vairāk spēka, jo saslimusi pirmā.

Fiziķis un Istomins nesa materiālus no sintezatora līdz liftam. Petrovs brauca ar materiāliem augšā un tur palīdzēja Jeremejevam izkraut. Sasprindzinājis muskuļus, futbolists padeva plātnes augšup mazā lūkā, kur tās satvēra

inženieris un kapteinis, kuri strādāja avārijas nodaļā skafandros. Inženieris lika plātni klāt, kapteinis piemetināja. Gaiss turpināja aizplūst, bet ne vairs tik ātri. Tajos mirkļos, kad trūka materiāla un metināmais aparāts nešņāca, varēja dzirdēt, ka ar vāju svilpoņu gāze izplūda bezgalībā.

— Kaptein! — nokliedza Jeremejevs, padodot kārtējo plātni. — Tik un tā gaisa nepietiek! Vai nevar kaut ko darīt?

Gaisa kļuva aizvien mazāk — viena sintezatora izeja nevarēja kompensēt aizplūdi —; un kopā ar gaisu izzuda laimīgā noskaņojuma pēdējās paliekas, atlika tikai asas sāpes pakausī.

Kapteinis paraudzījās pulkstenī, pārliekot, cik ilgi vēl izturēs cilvēki, kas jau sen atradinājušies sasprindzināti strādāt. Viņiem jau bija nācies samazināt tempu. Taču sen neizjustās nāves bailes droši vien deva jaunus spēkus.

Iznesot no lifta plātnes, Petrovs paguva noprasīt:

— Kāds tam iemesls, kaptein?

— Šobrīd nav laika.

■—- Vai vēl kaut kas ir cietis?

: —•- Grūti pateikt, — atbildēja kapteinis, atiedams no lūkas.

Nākamā pusstunda pagāja darba klusējot.

*

— Kas tev kait, Vera? Vai esi nogurusi?

— Ak, nekas. — Vera noslaucīja no pieres sviedrus. —•• Esmu atradinājusies. Sen nav bijušas trauksmes.w Skaties, tev plāksne nāk'.

Karskis piegāja pie sava sintezatora izejas. Darbs nebija sarežģīts, noskaņotais sintezators gandrīz neprasīja regulēšanu.

— Stūrman, —= Karskis paziņoja, — man plātnes kļūst biezākas.

Lugovojs piegāja un sāka grozīt vienu no rokturiem.

Durvīs parādījās Karačarovs, viņa acīs vairs nebija mie-' gainības. Vera paskatījās uz viņu un pasmaidīja, redzēdama, cik nedroši viņš pieliecās pie Zojas.

— Labi! — viņš teica.

Zoja pamāja. Un patiešām bija labi.

Pēc stundas kapteinis pavēlēja pārtraukt darbu pie sintezatoriem, izņemot gaisa ražošanu. Istomins nodeva rīkojumu stūrmanim.

—; Nekas, — Lugovojs sacīja. — Rezerve nebūs par sliktu. Bet jūs, meitenes, labāk ķerieties pie pusdienām, īstais laiks.

Sievietes pārsteigtas saskatījās. Patiešām — viņi sajuta izsalkumu. Šo sajūtu viņi jau sen bija aizmirsuši.

— Meitenes! — teica Inna, pametot skatienu uz Lugo- voju. — Rīkojam svētku maltīti!

— Jā, -— teica Karskis, lai gan viņam neviens nejautāja. — Tas būs lieliski.

*

Briesmu vairs nebija, un tagad varētu atgriezties tā brīnišķīgā laimes izjūta, kuru cilvēki vēl nebija aizmirsuši. Zoja, pārvarēdama galvassāpes un pūlēdamās izprast notikušo, nodomāja, ka nepieredzētais fizisko un garīgo spēku sasprindzinājums kopā ar skābekļa badu droši vien organismā pavājinājis kaut kādus cilvēkiem bīstamus procesus, palīdzējis pieveikt slimību, no kuras citādi diez vai cilvēki būtu tikuši vaļā.

Šaurā personiskas laimes sajūta neatgriezās. Bet cilvēki to nenožēloja.

Viņi atkal mīlēja cits citu. Uz galda bija vīns, viņi uzsauca tostus par visiem, sākot ar kapteini un administratoru. Tā bija savāda jautrība — dzīres mēra laikā —, cilvēki runāja par pagājušo, un visi kā norunājuši izvairījās no katra vārda, kas varētu uzvedināt uz domām par nākotni. Pašlaik viņiem — nogurušiem, iekarsušiem un lepniem — bija labi; vai bija vērts domāt par to, kas gaida?

Pie galda ne mirkli neapklusa sarunas. Kad visi bija paēduši un padzēruši un tosti sāka apsīkt, pienāca laiks anekdotēm. Anekdotes bija vienkāršas, bet visi daudz un labprāt pateicīgi smējās.

Pēc tam inženieris Rudiks sāka rādīt trikus. Arī tie bija vienkārši un neprofesionāli, no populāriem žurnāliem, bet laikam neko vairāk arī nevajadzēja: te bija saviesīgs vakars, nevis mākslas festivāls. Aktrise to sajuta uzreiz un, sākusi dziedāt, darīja to kā jau mājās — vienkārši un bez skaļuma. Lugovojs atnesa elektroģitāru un pavadīja viņu, bet pēc tam dziedāja arī pats meksikāņu, havajiešu, marsiešu dziesmas, skumjas un garas. Izrādījās, ka viņam ir patīkama balss un muzikāla dzirde. Pēc viņa pielēca kājās Jeremejevs, noreibis vairāk par citiem, bet pašlaik neviens tādam sīkumam nepievērsa uzmanību. Viņš atnesa bumbu un sāka rādīt, ko var izdarīt ar vienkāršu piepūstu pūsli, ar kājām, krūtīm un galvu. Viņš bija laimīgs — cilvēki atkal skatījās uz viņu, aplaudēja un dzīvoja līdzi viņa mākslai. Tiesa, bija pašauri, bet viņš varēja vienā kvadrātmetrā apspēlēt trīs pretiniekus —; un apspēlēja, vīrieši nikni pretojās, bet viņš jau iepriekš norādīja, kur nokļūs ar bumbu, starp kādiem krēsliem izies, pretinieki nostājās gandrīz kā siena, bet Jeremejevs gāja tieši viņiem virsū un beidzamajā brīdī izdarīja virkni netveramu kustību ne tikai ar kājām — kustējās rokas, ķermenis, acis —, un cilvēks pret savu gribu spēra soli, lai pārtvertu bumbu, bet Jeremejevs kopā ar to izgāja caur radušos spraugu, pamanoties pretinieku pat nepagrūst un neatlaist bumbu tālāk par divdesmit centimetriem no kājas… Pēc tam futbols beidzās, un pēkšņi visi sajuta, ka 4r noguruši līdz nāvei un laiks gulēt.

Pirms šķiršanās viņi vienojās, ka rīt sapulcēsies tieši tāpat — lai pasēdētu, parunātu, pasmietos. Un visi aizmiga ar domu par rītdienas pusdienām un ar vēlēšanos tās ātrāk sagaidīt.

Administrators aizmiga pēdējais. Viņš vēl ilgi sēdēja salonā, sastādot gaidāmo svētku sarakstu: vakarā Karskis bija pamanījies uzzināt, kurā datumā katram ir dzimšanas diena. Svētku izrādījās daudz. Rīt varēja sagatavot dāvanas, sarīkot loteriju, spēles, sacensības — daudz ko varēja izdomāt, ja vien palauzīja galvu.

Tad viņam radās vajadzība kaut ko pavaicāt Verai. Viņš izgāja. Lifta priekštelpā viņš satika divus robotus. Tie aizdimdināja garām, nekādi neizrādīdami, ka pamanījuši cilvēku. Karskis padomāja un atcerējās, ka beidzamajā laikā roboti bieži staigā pa kuģi, cilvēki tiem nepievērsa uzmanību, un nekādas neērtības roboti neradīja. Taču pašlaik viņam nez kāpēc bija netīkami skatīties uz šīm ierīcēm, kuras izturējās gandrīz kā cilvēki un kurām tai pašā laikā bija sveši cilvēciski pārdzīvojumi.

Administrators ilgi skatījās tiem pakaļ, bet roboti vienaldzīgi slāja pa gaiteni. Viņi neatskanījās, bet Karskis zināja, ka pēdējais robots to redz, fiksē savā pakauša objektīvā. «Top-top, top-top. Nākotnes ritms,» piepeši nodomāja Karskis. «Top-top, top-top…»

*

Varbūt tā ari vajadzēja, vakar viņa bija formā, izskatījās pievilcīga, viņai bija laba balss, viss izdevās ļoti labi. Eet diez vai bija vērts ļauties kārdinājumam, tāpēc ka viss bija noticis pēc katastrofas — un katastrofa nebijā notikusi velti.

Nē, tā nevarēja notikt tikai tāpat vien. Ne velti nelaime norāva plīvuru sejai tieši pēc tam, kad viņa, Inna, bija nonākusi pie domas par dievu, bet nebija novedusi nodomāto līdz galam. Vispirms dievs bija viņiem uzskatāmi parādījis, ka ir mūžīgā svētlaime: viņi bija jutušies tik brīnišķīgi… Bet pēc tam atgādinājis viņai, tieši viņai, ka šī svētlaime tiek dāvāta ne velti; ka viņa ir izdarījusi pārkāpumu, noslēpjot no pārējiem savu atklāsmi (tieši atklāsmi, tas bija precīzs vārds, un viņa, to atradusi, nopriecājās), kas nebija domāta viņai vienai, bet arī visiem pārējiem.

Tagad viņai bija zināmi cēloņi, kāpēc ar viņiem bija notikusi nelaime. 'Cilvēki uz Zemes bija pārlieku aizrāvušies ar sevi, nolēmuši, ka visu, kas vien ir pasaulē, viņi pakļāvuši sev. Taču pasaulē pār visu bija dievs, bet to cilvēki bija aizmirsuši. Dievs ilgi neizrādīja niknuma pazīmes. Var jau būt, ka izrādīja, taču cilvēki uzskatīja par labāku atrast tam citu izskaidrojumu: arī iepriekš gadījās gan uz Zemes, gan kosmosā un uz planētām kaut kādas avārijas, katastrofas, gāja bojā pat cilvēki, bet vienmēr atrada kaut kādus iemeslus vai nu tehnikas nepilnībā, vai aizrāvušos cilvēku pārliecīgā riskā, un nesaskatīja, ka aiz tā stāvēja dievs. Bet, ja nebūtu viņa gribas, tad neviens taču neriskētu — tas bija pilnīgi skaidrs! Un tagad dievs izdarīja vēl vienu mēģinājumu modināt cilvēkos patieso ticību un šoreiz par saucēju bija izvēlējies viņu. Bet viņa to uzreiz nebija noskārtusi, lai gan viss bija skaidrs jau no sākuma: nelaime notika nevis ar kaut kādu kuģi, bet ar to, uz kura atradās administrators — Zemei nepieciešams cilvēks, uz ši kuģa izrādījās arī viņa, kas bija spējīga aptvert dievišķo atklāsmi. Tagad arī pārējiem bija jābūt gataviem tās izpratnei! Izprast vismaz to, ka šeit, kur viņi pašlaik atrodas, saimnieki bija nevis viņi (paši nevarēja pat iziet ārā), bet kāds, kam piederēja viss izplatījums, kas tur jutās tikpat dabiski kā viņi uz kuģa. Tas bija dievs, un «Vaļa» cilvēkiem tas bija jāatzīst.

Inna jau sen bija centusies to iztēloties un ar laiku arī ieraudzīja: protams, viņš bija līdzīgs cilvēkam — liela auguma, stalts, gaišmatains,.. Tikai viņa viena zināja, kāds viņš izskatās, citi diez vai varēja to iztēloties, bet tas nozīmēja, ka galvenie te tagad bija nevis administrators un kapteinis, bet gan viņa un tas, ko viņa nesa sevī. Viņai bija jāizteic dieva griba, un viņa to izdarīs, kad visi sapulcēsies. Inna ilgi domāja, kā un ar kādiem vārdiem to pateiks, un juta tuvojamies to stāvokli, kādā viņa dzīvoja uz skatuves savās visveiksmīgākajās, satraucošajās dienās. Taču šodien būs nevis loma, bet kaut kas daudz nopietnāks,

*

Gaisa noplūdes vairs nebija, liekas, remonts paveikts godam, tomēr, uzsākot apgaitu, kapteinis vispirms devās augšup. Ienācis observatorijā, viņš neviļus apstājās. Parasti tukšā telpa pašlaik bija ļaužu pilna. Te bija gandrīz visi pasažieri un arī stūrmanis.

Nē, viņi nelūkojās tukšumā aiz borta. Viņi vispār, nesarunājās. Cilvēki sēdēja, stāvēja vai klaiņoja pa apaļo telpu, un ikviena skatiens brīdi pa brīdim pacēlās augšup — uz lūku, kas veda uz^kuģa priekšgalu, kur vakar bija notikusi avārija.

Sākumā Ustjugs tos pārprata. Viņš teica:'

— Neuztraucieties. Sametinājām uz goda.

Viņš uzreiz aptvēra, ka kļūdījies. Neviens neizrādīja atvieglojumu, bet Mila pat nopūtās. Petrovs nomurmināja:

— Jā… Ko tu padarīsi. Nu, laiks pusdienot.

Viņi lēnām virzījās uz izeju. Kad beidzamais bija izgājis, kapteinis pašūpoja galvu. Tikai tagad viņš bija sapratis: viņiem vispār nebija bail, bet viņus pievilka vieta, kur vakar visi bija izjutuši, ka ir nepieciešami, noderīgi — patiesu laimes sajūtu.

Visi centās, cik spēka, bet vakardienas atraisītību, mīlestību un jautrību sasniegt neizdevās. Neizdevās tieši tāpēc, ka cilvēki gribēja un centās visu darīt kā vakar, tas grūti paveicams pēc iepriekšēja nodoma.

Arēji viss bija tāpat: vīns, anekdotes un dziesmas ģitāras pavadījumā. Bet, kad bija izstāstīta kārtējā anekdote un nodziedāta kārtējā dziesma, stāstītājs vai dziedātājs neviļus nolaida galvu, lai nebūtu jāsaskatās ar pārējiem, yn izjuta tāda cilvēka atvieglojumu, kurš ir izpildījis netīkamu, bet neizbēgamu pienākumu.

Beidzot pienāca Innas kārta, un daudzi palūkojās viņā ar cerībām. Viņa šodien izskatījās kaut kā neparasti, turklāt viņas profesionālismam, kāda nebija citiem, vajadzēja kompensēt patiesīguma trūkumu.

Aktrise piecēlās un mirkli klusēja, pārlaižot skatienu klātesošajiem. Šodien viņa bija ļoti skaista. Lugovojs piesita akordu un jautājoši paskatījās viņā, bet Inna noliedzoši pakratīja galvu. Viņa teica:

— Mani dārgie! Māsas un brāļi!

Tas bija negaidīti un neviļus lika ieklausīties.

— Vai tad var arī turpmāk neredzēt? Vai drīkst klusēt un neatzīt? Vai ir iespējams arī turpmāk uzskatīt sevi par stāvokļa saimniekiem un neatzīt pār sevi citas — augstākās būtnes varu? No kurienes un kāpēc šis muļķīgais lepnums, šīs pretenzijas uz visvarenību, kādas mums nav un nevar būt? Vai tad ar mums notikušais neliecina, ka mēs esam tikai figūriņas augstākās būtnes rokās, kura rīkojas ar mums pēc savas patikas, piespiežot kalpot augstajiem mērķiem? …

— Inna, — Karskis viņu pārtrauca. — No kuras lugas šis monologs?

— Tas nav monologs. To runāt man pavēlēja viņš.

•— Kas — viņš?

— Dievs.

Karskis nopūtās.

— Vai jūs to nopietni?

— Vai tad neredzat?

— Labi, — administrators drūmi sacīja. — Lai būtu nopietni. Kā jūs nesaprotat, ka tas ir strupceļš?

— Nē. Tikai tur ir dzīves mērķis. Ko jus varat mums ieteikt? Ne jau velti viņš tā iekārtojis!

Tas ir zemiski? patiesa mērķa vietā dot surogātu!

—Tas nav surogāts! Mēs visi alkstam vienu —: atpestīšanu no mūsu pašreizējā likteņa! Bet jūs nekādi nevarat palīdzēt. Taču dievs… Tagad nekas vairs nav atkarīgs no jūsu domu precizitātes un to realizācijas. Loģika ir mirusi. Tikai ticība var dzīvot.

— Nevar atgriezties pie mirušām idejām. Jūsējā jau sen apbedīta. ^

Inna pasmaidīja. Viņa bija gatavojusies šai sarunai, gatavojusies strīdam ar tiem, kas šaubīsies, izmantojot viņu pašu valodu. Tas bija grūti, galva plīsa vai pušu, kad Inna pūlējās uzreiz izprast lietas, kuru izpratnei vajadzīgi gadi. Bet dievs palīdzēja. Ne velti viņa bija aktrise, un, ja bija izpratusi mazliet, tad varēja notēlot cilvēku, kurš ir izpratis daudz ko.

— Jūsu vārdi mani neaizskar. Kas ir miris? Ideja par baltbārdaino vecīti, kurš sēž uz mākoņa? Katrs var iedomāties dievu tā, kā vēlas. Jebkurš priekšstats par dievu ir tikai simbols — tāpat kā lodīte, ap kuru riņķo citas — mazākas lodītes, arī nav atoma attēlojums, tikai nosacīta zīme. Iztēloties dieva patieso izskatu nav vieglāk, kā iztēloties daļiņu, kurai tai pašā laikā ir viļņa īpašības. Bet tā taču ir jūsu zinātne!

— Inna, jūs esat erudīta! — novilka Karačarovs.

— Ja es ticu tam, ka pasauli dievs radījis tādu, kādu es iztēlojos, tad tas ir tikai arguments, lai labāk izprastu šīs pasaules iekārtojumu. Jo katras lietas radītāja raksturs izpaužas pašā lietā, vai ne, doktor?

— Kā tad jūs iztēlojaties dievu? — vīpsnādams vaicāja fiziķis.

— Tāpat kā jūs elektronu? ticu viņa esamībai, tāpēc ka redzu viņa esības konkrētas izpausmes. Ticu kā spēka līnijām: tās ir ārpus mūsu uztveres, bet dzelzs skaidiņas izkārtojās tieši pēc tām. Un es ticu, ka cilvēku un pasauļu likteņi…

— Izkārtojas pēc šīm līnijām?

— Jā.

Karskis drūmi raudzījās galdā. Kaut kam tādam viņš nebija gatavojies… Tieši tāpat viņš nebija gatavs diskutēt par roku darba izdevīgumu salīdzinājumā ar ražošanas plūsmas metodi vai arī par vergturu iekārtas priekšrocībām salīdzinājumā ar demokrātiju. Kāda jēga klausīties muļķībās?

— Darbība! — viņš sacīja balsī, kurā skanēja izmisums.

Vajadzīga konkrēta darbība, citādi mēs atkal nogrimsim neprātā, pat pieņemsim viņas piedāvāto iespēju!

— Jūs man neticat, — Inna pavīpsnādama teica. .-=s Bet es jums pierādīšu, ka man taisnība. Un ļoti drīz!

- Viņa izgāja lepni paceltu galvu. Istomins drūmi parau- dzijās tai nopakaļ.

— Par kādu darbību jūs, administrator, runājat? — viņš vaicāja. — Mums katram ir bijusi sava nodarbe. Un izrādījās, ka šeit tā nav vajadzīga. Es būtu varējis strādāt', lai pēc tam uzrakstītu labāk nekā agrāk. Bet ja es nevienam neesmu vajadzīgs, kādēļ man jāpilnveidojas? Tādā gadījumā ir jāuzskata sevi par pasaules centru, bet es taču zinu, ka neesmu centrs.

— Jā, — sacīja fiziķis. — Es varu izdzīvot bez visas šīs greznības, bet man jāzina, kas notiek fizikā, ko paveicis mans līdzgaitnieks, ko — oponents, kāda hipotēze ir sagrauta, kāda — atdzimusi no pelniem. Tā var eksistēt, bet nevar dzīvot.

Karskis piecēlās.

— Jums taisnība. Iespējams, ka jums visnotaļ ir taisnība. Bet arī man ir taisnība. Ja cilvēks ir izbadojies, tad viņam ir taisnība, kad viņš pieprasa ēdienu, bet taisnība arī tam, kurš viņam saka, ka nav ko ēst un jāpaciešas. Mēs ne no kā neesam atteikušies, mums tas ir atņemts ne. mūsu vainas dēļ. Vajag atrast, vajag censties atrast nodarbi, kura mūs atkal visus apvienos, kā tas notika vakar?

Iestājās klusums.

— Nu, piemēram, — teica Karačarovs, —: kādu tad nodarbi mēs varam atrast?

Karskis, protams, būtu varējis atbildēt. Ja arī jums nav konkrēta priekšlikuma, vienmēr var atrunāties ar vārdiem, pēc būtības neko nepasakot, bet to izdarīt tā, lai sarunas biedram liktos, ka viņš ir saņēmis izsmeļošu atbildi un paša vaina, ja nav varējis visu līdz galam izprast. Nē, atbildi varēja atrast, un, ja viss būtu atkarīgs no šīs atbildes, administrators jau sen būtu sameklējis formulējumu, vienu no tiem, kas noderīgi visos dzīves gadījumos, piemēram: «Nu, jūs esat mazliet sarežģījis jautājumu» vai «Mums šī problēma neliekas tik nopietna», vai, beidzot, «Saprotiet, ka man pašlaik nav iespējams jūs iepazīstināt

ar visām detaļām», un vēl ko tamlīdzīgu. Nelaime bija tā, ka atbilde neko neatrisināja, tāpēc ka normālos apstākļos tā nozīmētu, ka viss paliek bez pārmaiņām, bet pašreiz tieši nedrīkstēja visu atstāt tā, nedrīkstēja paļauties notikumu dabiskajai gaitai: administrators saprata, ka tā novestu pie bojāejas.

Sagatavots vērienīgai vadībai, Karskis labi zināja, ka galvenais ir noformulēt lozungu, izvirzīt mērķi, pēc kura ļaudīm gribētos tiekties. Kā un kādos termiņos šis mērķis sasniedzams — tas bija kas cits. Bet viss, ko cilvēki gribēja šeit, uz «Vaļa», vienīgais, pēc kā viņi varēja tiekties —; atgriešanās uz Zemes —, jau bija izmēģināts, izmēģināts steigā, pavirši, bez jēgas — un nebija izdevies. Mērķis bija diskreditēts, un lozungs negūtu panākumus. Vainīgs būtībā viņš pats: ja būtu pārņēmis vadību agrāk, nebūtu pieļāvis sabojāt to vienīgo, ko vajadzēja izvērst lēni un pamatīgi, izstiept uz mēnešiem un gadiem, pamazām pieradinot cilvēkus, ka mērķa sasniegšana var atvirzīties aizvien tālāk, ka nāksies dzīvot kopā, iespējams, ļoti ilgi, ka bez pamatdarba, kurš virzīts uz mērķa sasniegšanu, vajag nodoties arī sīkajiem ikdienas darbiem. Un cilvēki būtu dzīvojuši, ikdienas rūpes pamazām aizsegtu galveno, bet pamatmērķis atvirzītos — neaizsniedzams kā apvārsnis. Bet cilvēki bija pasteigušies, nedomādami par iespējamo neveiksmi, un tagad tos aicināt nebija jēgas.

— Es lūdzu vienu, — beidzot sacīja Karskis. ■— Domājiet. Meklējiet. Nevar būt, ka mēs visi kopā neatrastu

jēgu, neatrastu savas esības mērķi! *

Petrovs meklēja. Bet ne mērķi. Mērķi viņš bija atradis.

— Vajadzīgs jūsu padoms, kaptein.

— Tūlīt būšu jūsu rīcībā.

Ustjugs norīkoja, lai inženieris pārkontrolē, kā notiek enerģijas rezervju atjaunošanās pēc avārijas pārtēriņa. Pēc tam pievērsās inspektoram: —^ Atvainojiet, ka liku jums gaidīt.

— Dienests svarīgāks. Pats to zinu.

Kapteinis pamāja.

— Klausos.

— Mani interesē, vai ir iespējams kaut aptuveni noteikt avārijas iemeslu?

Kapteinis bridi klusēja. Viņi skatījās tieši viens otrā, un neviens nenolaida acis.

— Kāpēc tas jūs ieinteresējis?

— Tāpēc, ka likums aizliedz kaitēt mūsu pasaulei.

Kapteinis paraustīja plecus.

— Jūs taču nedomājat noliegt, — inspektors teica, — ka šis notikums noveda pie zināmiem pozitīviem rezultātiem, lai arī uz īsu laiku.

— Un tad?

— Tādus rezultātus pietiekami gudrs cilvēks būtu varējis iepriekš paredzēt.

— Kuru jūs turat aizdomās?

— O, tieši nevienu — pagaidām. Bet likums pieprasa… fc

— Bet ja nu tas patiešām ir labvēlīgi ietekmējis cilvēkus? …

— Kas tad tas par likumu, ja to var nesodīti pārkāpt?

Kapteinis šķībi pasmīnēja.

— Nu, ja jums tas nepieciešams… Cik liela ticamības pakāpe jūs apmierinās?

— Nesaprotu.

— Mēs pagaidām neesam spējīgi sniegt izsmeļošus paskaidrojumus. Te mūsu pieredze nepalīdzēs. Tā ka pagaidām var runāt tikai par pieņēmumiem.

— Sākumam nav slikti, — inspektors teica. — Sevišķi, ja šie pieņēmumi izskatās pārliecinoši.

— Tieši precīzie pieņēmumi ne vienmēr izskatās pārliecinoši.

Viņš paskatījās griestos, pēc tam atkal uz inspektoru.

— Varu pilnīgi noteikti sacīt, vienu: es šo avāriju neesmu izraisījis. Un man arī nav iemeslu turēt aizdomās kādu citu.

— Žēl, — inspektors atklāti teica. —• Jo, ja mēs pieņemtu, ka vainīgais ir bijis tieši cilvēks, nevis, teiksim, metāla dabiskais nogurums vai kaut kas tamlīdzīgs, tad varētu gaidīt tādas avārijas atkārtošanos.

— Inspektor, sakiet atklāti — ko jūs gribat?

— To pašu, ko visi — izglābties un izglābt citus. Pirmām kārtām — citus.

—■ Izglābt, pasargājot no iedomātā ļaundara?

Inspektors pašķielēja uz kapteini.

—i Tātad jūs vispār izslēdzat iepriekšēju nodomu?

—i Jā.

— Mans pienākums ir pieņemt, ka tāds bijis.

— Nekādi nevaru jums palīdzēt.

—1 Nu, — teica Petrovs, — tad es pats tikšu galā.

— Nē, Veročka, — sacīja Zoja, pūlēdamās katrā ziņā izskatīties moža. — Šodien jūtos labāk. Neuztraucieties un netērējiet manis dēļ laiku.

— Es pasēdēšu, — teica Vera. — Vai drīkstu?

— Labi, būs jautrāk. Parunāsim par kaut ko. Pastāstiet, kas pie mums notiek. Cik es ilgi jau — nedēļu? …

Vera apsēdās savā iemīļotajā pozā uz grīdas nomestā paklājiņa, apņēma ar rokām ceļgalus, pievēra acis.

—1 Jūs? Desmit dienas. Esat briesmīgi novājējusi.. ?

— Tā man arī vajag. Toties tagad es zinu, kā to ārstēt. Ja mēs vēlreiz saslimsim… Nu, kas tad tur notiek?

— Atkal staigā miegaini, ēd negribīgi — es taču redzu, cik apēd un cik paliek… Strīdas. Ja viņi būtu normāli, sen būtu sakāvušies, bet tagad pasaka visbriesmīgākos apvainojumus — un vienaldzīgi izklīst. Bet, kā liekas, neviens nav slims…

— Iespējams, nelieli refleksu traucējumi… tādā stāvoklī tas saprotams. Bet kā jūs jūtaties?

Zoja pavaicāja un tūlīt aizmirsa uzdoto jautājumu: galvā bija tukšums …

— Par ko es? Jā, bioloģijā ir tāds termins — specializācija. Mēs visi esam pārlieku specializēti cilvēki… Bioloģijā eksistē likumsakarība: strauji mainoties apstākļiem, pirmām kārtām iet bojā specializētās sugas, bet izdzīvo tie, kas vēl nav paguvuši vai nav varējuši piemēroties kaut kam vienam. Tiem ir vieglāk pārkārtoties. Vai mēs izdzīvosim?

— Vajag, — klusi sacīja Vera.

— Jā, es zinu, ka vajag, tikai nezinu — kādēļ.

Viņas ilgi klusēja, tad Vera piecēlās.

— Es iešu. Vai atnest kaut ko?

— Paldies, man viss ir. Bet jūs, Veriņ, patiešām izskatāties lieliski, vismaz salīdzinājumā ar mani. Un nemaz neesat novājējusi…

— Jā, —• Vera vāji pasmaidīja. —: Uz redzēšanos. Veseļojieties. Es atnākšu rit.

Zoja ar skatienu viņu pavadīja. Viņai ienāca prātā kāda doma, bet viņa bija vēl pārāk vārga, lai izsekotu tai līdz galam. Viņa atbalstījās uz elkoņa, gribēja uzsaukt Verai, izvaicāt, formulēt pazibējušo minējumu, bet tūlīt arī atslīga uz spilvena. Zoja tomēr vēl bija ļoti vārga.

*

Inna aplūkoja sevi spogulī un likās apmierināta. Viņa izgāja caur tukšo salonu un pieklauvēja pie sakaru kabīnes. Kā jau viņa bija domājusi, Lugovojs atradās tur.

— Jūs … — viņš priecīgi iesaucās.

—• Es taču apsolīju, ka atnākšu vēl. Vai ne?

— Es … Droši vien apsolījāt…

— Vai jums tas nepatīk? — Inna stingri noprasīja.

— Nu, ko jūs! Es tikai…

— Jūs kaut ko gribat sacīt un nevarat saņemties, — viņa pārtrauca. — Tāds pievilcīgs jauns cilvēks nedrīkst būt kautrīgs.

— Nu… Inna, kāpēc jūs to visu sakāt? Tāda sieviete kā jūs, tāda …

O-o! Patīkami, ak, cik patīkami to bija dzirdēt! Grūti ir cilvēkam valdīt pār sevi. Bet viņa taču atnākusi ne tikai šo vārdu dēļ…

— Jūs esat vēl pārāk jauns …

— Saša, — viņš steidzīgi pateica priekšā.

— Tāpēc, Saša, nespriediet par nopietnām lietām virspusēji. Vai es jums izlikos smieklīga? Bet ticiet, es zinu, ko runāju. Un esmu atnākusi pie jums tādēļ, lai jūs man parādītu to, ko kādreiz redzējāt uz ekrāna. Vai atceraties mūsu sarunu?

Lugovojs klusēja, nezinādams, ko darīt. Inna pienāca viņam cieši klāt', noglāstīja ar plaukstu viņa vaigu, pasmaidīja, skatīdamās tieši acīs.

— Nu, izlemiet taču… Vai tad drīkst likt sievietei gaidīt?

Viņš neizturēja — negribēja viņu apskaut, bet tas iznāca it kā pats no sevis. Inna viegli atbrīvojās. *

— Nē, Saša, nē … Es gribu redzēt.

Viņa atvirzījās, bet bija pavisam blakus, un viņš pazaudēja galvu. Galu galā viņš var rādīt ierakstu, kam grib, tā ir viņa darīšana …

— Labi, — viņš teica, un balss aizlūza. — Skatieties…

Nodzisa gaisma, iemirgojās ekrāns. Tajā parādījās šaurs

pusmēness, kura gali viegli trīsēja …

Inna noskatījās līdz galam. Tad skanīgā čukstā vaicāja?

— Vai jūs sapratāt, ko tas nozīmē?

Lugovojs sastomījās.

— Nu… es mēģināju sastādīt programmu. «Sigma» izdeva milzumdaudz atšifrējumu, pilnīgi dažādus. Viss ir atkarīgs no programmas, bet programmu sastādīju es …

— Parādiet man kaut vienu!

Sameklējis lentes gabaliņu, Lugovojs izlasīja:

«Pēdējais zondēšanas mēģinājums. Bez panākumiem. Neskaidra izcelsme. Pirmā vai otrā dabiskuma pakāpe. Būtnes nevar šķērsot izplatījumu bez izejas citās jomās. Ķermenis nav pasaules vai sistēmas izcelsmes avots. Enerģijas ieplūde no citas jomas nenotiek. Gandrīz neizstaro. Gadījums. Atgriezties caur…»

— «Sigma» nosaka izcelsmes laiku no tūkstoš līdz des- mittūkstoš gadiem.

— Bet vēl?

— Lūk!

«Laika nulles momenta sistēmas sākumpunkts, kura nemainīgā telpiskā koordināte vienlīdzīga nullei, sakrīt ar sākumpunktu…»

— Nevajag, —» Inna teica. — Es neko nesaprotu. Vai tiešām tādas ir visas atbildes?

Lugovojs nopūtās.

«Es tevi mīlu un gribu, lai tu vienmēr būtu kopā. ar mani. Es esmu ar mieru pārvarēt izplatījumu un milzumu šķēršļu. Pēdējo reizi tev vaicāju. Kāpēc tu negribi būt kopā ar mani? Radīt bērnus. Tu gandrīz neskaties uz mani. Bet es gaidīšu …»

— Tūkstoš vai desmittūkstoš gadu? — Inna pasmaidīja. — Saša, manu mīļo zēn, par ko vai par kuru jūs domājāt, sastādīdams šo programmu? Pēdējo?

Viņš nosarcis klusēja. Inna skatījās viņā ar maigumu un nožēlu. Kāpēc tas nebija noticis agrāk? Tagad nevarēja apstāties pusceļā.

— Nē, — viņa sacīja nopūzdamās. — Tās ir jūsu skaitļotāja fantāzijas. Īstenībā ir pavisam kas cits. Ne velti tas nācis, kā jūs sakāt, no tukšuma. Tāpēc, ka tas ir — visur! Nē, tas nav smieklīgi. Atcerieties, — viņa skumji pavīpsnāja, — kad jūs vēl bijāt zēns, vai tad jums nelikās smieklīgi, vai tad nebija mazliet kauns, kad jūs redzējāt, kā cilvēki skūpstās, vai dzirdējāt, ka runā par mīlestību? Kauns ne par sevi — par viņiem… Tiesa? Bet tad jūs izaugāt un sākāt to uztvert pavisam savādāk. Un pats, bez šaubām… — Viņa pasmaidīja, un Lugovojs atkal nosarka. — Nu, nerunāšu par to. Vai jūs mani sapratāt?

Stūrmanis nezināja, vai ir sapratis Innu, bet redzēja, ka viņa to nesaprot. Viņš mocījās, centās kaut daļēji uzminēt attēlu iespējamo nozīmi, mocījās tādēļ, ka uz kuģa nebija iespējams par to nevienam pastāstīt, nemodinot veltas cerības … Galu galā tā bija viņa vienīgā vērtība — nejauši pierakstītais attēls. Tagad viņš to bija atdevis Innai, bet laikam veltīgi, labāk lai savādais fakts būtu palicis paglabāts viņa atmiņā, jo viņa taču nebija sapratusi …

Nesagaidījusi atbildi, Inna ierunājās atkal?

— Parādības un domas, kas šķiet smieklīgas jaunajiem, iegūst dziļu jēgu nobriedušiem cilvēkiem. Jūs tikāt izvēlēts, lai nodotu cilvēkiem vēsti. Droši vien tāpēc, ka jūs esat dvēselē tīrs… Kāpēc tad jūs nepateicāt?

Lugovojs norija siekalas.

— Pēc tūkstoš gadiem mēs vairs nebūsim starp dzīvajiem …

— Bet tur taču ir sacīts pavisam kas cits! Neticat? Gribat pierādījumus? Bet apsoliet man paklausīt.

Lugovojs padevīgi pamāja. Viņš nevarēja tai atteikt.

*

Inspektors atkal bija savā elementā, kur vajadzēja meklēt, salīdzināt un izdarīt secinājumus, pamatojoties uz faktiem, nevis uz teorijām un izdomu.

Tomēr bija grūti kaut ko noteikt priekšgala nodalījumā. Tur nekas nebija palicis neskarts. Pats caurums droši aizdarīts ar jaunām plātnēm — un noziedznieka pēdas bija sen izgaisušas vai arī sajaukušās ar visu to pēdām, kuri tē atradās remonta laikā un pēc tam.

Tomēr Petrovs nesteidzās atstāt nodalījumu. Viņš pārdomāja.

Kas šeit atradās remonta laikā? Kapteinis un inženieris. Zemāk, observatorijā, atradās Jeremejevs. Palaikam parādījās Istomins un viņš pats, Petrovs, jo piegādāja plātnes.

Tātad ja te atradīsies citu cilvēku pēdas, tad par šiem ļaudīm katrā gadījumā vajadzēs painteresēties. Ja nu tādu pēdu nebūs, tad noziedznieks izrādīsies viens no četriem. Protams, sevi inspektors izslēdza no saraksta.

Petrovs izvilka no kabatas nelielu taisnstūra kastīti ar īsu antenu. Tā atgādināja uztvērēju, bet īstenībā bija duf- ters — smaržu meklētājs, suņa elektroniskais analogs. Katra «Vaļa» iedzīvotāja smaržu indeksi inspektoram bija jau sen: viņš tos nofiksēja gandrīz automātiski, aiz ieraduma, vispār nerēķinādamies, ka tie viņam kādreiz varētu noderēt.

Inspektors sameklēja bloknotu un sāka lēni griezt noregulēšanas limbu, salīdzinādams ar saviem pierakstiem.

— Kapteinis … Dabiski, tam šeit ir jābūt.

Inženieris … Arī.

Viņš pats, Petrovs. Kontroltestš. Visstiprākais signāls — tāpēc ka arī pašlaik viņš ir šeit.

Lugovojs. Ļoti vāji. Iespējams, ka bijis te agrāk.

Vera. Nē.

Istomins. Gandrīz nav sajūtams.

Fiziķis. Nē.

Administrators. Oho, cik spēcīgi!

Karskis? Šeit? Viņam te nevajadzēja atrasties.

Vai administrators Karskis būtu postījis kuģi, uz kura "viņš pats beidzot bija kļuvis par sabiedrības vadoni?

Karskis — noziedznieks?

To rāda fakts. Protams, noziegums vēl nav pierādīts, izmeklēšana ir jāturpina. Bet tagad skaidrs, kādā virzienā jāiet.

— Saša! — aktrise teica. — Saša, Saša! — Viņas balss bija tīra un stipra, pārliecības pilna. — Kā tu nesaproti, viņš ir saglabājis mūs un saglabās. Mums nekas nedraud! Mūs baida ar muļķīgām briesmām, bet mēs tām neļausimies!

Lugovojs padevīgi skatījās viņā, nesaprazdams, ko viņa grib.

— Vai tu netici?

Viņš paraustīja plecus.

" No kurienes tad, tavuprāt, radies šis raidījums?

— Pasaule ir liela, — viņš īsi atbildēja.

— Muļķības! Es sapratu, kas tur sacīts!

— Tu? ~ *

— Tam nav vajadzīgas nekādas mašīnas. Jātic! Saproti, tur tas … kaut kas… izlauzās un iznāca virspusē?

— Un tad?

— Vai nesaprati? Tūlīt sapratīsi. Ejam!

Viņa metās ārā no sakaru kabīnes, un Lugovojs steidzās viņai pakaļ: viņam bija patīkami iet aiz viņas — vienalga, kurp, bija tīkami atrasties tuvumā vien, un viņš naktīs par to domāja. Inna izjoņoja caur gaiteni un ielēca lifta kabīnē. Acīmredzot viņa bija visu iepriekš izdomājuši: nešaubīdamās nospieda izejas nodalījuma pogu. Kad Lugovojs viņu panāca, Inna jau stāvēja pie izejas tambura iekšējās lūkas. Viņa pavēloši izstiepa roku.

— Saša, atver!

— Bet tur taču nekā nav? divi vakuumtērpi — un viss.

— Atver! Un tu ieraudzīsi…

Inna skatījās viņam acīs, no tāda skatiena noreiba galva, tas vairs fiebija ekrāns, bija Inna — dzīva, lieliska … Lugovojs pastiepa roku, pagrieza bloķējošā mehānisma rokturi un nospieda pogu.

Plātne lēnām atgāja sāņus. Priekšā iedegās gaisma. Izejas tamburs bija tukšs, dažas skalas spīdēja uz starpsienām, un bija redzamas divu skapīšu durvis, kuros glabājās skafandri.

— Nu, redzi? — teica stūrmanis, baidīdamies, ka Inna viņu pārtrauks, jo viņš uzrunāja ar «tu». Bet, liekas, Inna to neievēroja. Viņa atgrūda Lugovoju un devās tamburā, pieskrēja pie ārējās lūkas un uzlika roku slēdzējmehā- nisma kontaktam.

— Klausies! — viņa sacīja no saspringuma drebošā balsī. — Tūlīt tu ieraudzīsi un pārliecināsies, un ticēsi! Sauc visus šurp!

Viņš stāvēja, neapņēmīgi mīņādamies, un viņa pavēloši . atkārtoja:

— Ej un sauc!

— Vispirms izej ārā, man jāaizslēdz tamburs.

Viņam tas patiešām bija jādara: izejas mehānismi bija

noskaņoti tikai uz ekipāžas locekļu pazīmju kompleksu, ar spēku atvērt izeju nebija iespējams, tā bija varena

sistēma, vieglāk būtu bijis salauzt kuģi; bez ekipāžas locekļa klātbūtnes neviens šeit nedrīkstēja atrasties. Pat Inna.

— Es palikšu te. Nebaidies.

Viņš nedroši spēra dažus soļus pa gaiteni. Apstājās.

— Es tomēr aizvēršu.

— Nevajag.

— Tā jābūt.

— Nē!

Lugovojs pagāja soli uz viņas pusi. Innas pirksts joprojām gulēja uz kontakta, bet, ja viņš, Lugovojs, bija šeit, mehānisms iedarbotos arī no viņas piespiediena. Viena vāja kustība …

Inna to izdarīja. Iekšējā plātne sakustējās un sāka slīdēt, atgriežoties vietā.

— Ko tu izdarīji? — viņš iekliedzās. — Kāpēc?

— Es atvēršu! — Viņas acis spīdēja, tajās bija ārprāts. — Nekas nenotiks ne ar mani, ne ar jums! Dievs grib, lai es izietu ārā! Viņš rada brīnumus! Un es…

Lugovojs stāvēja uz sliekšņa. Viņam pieskārās plātne, un viņš automātiski spēra soli uz priekšu —; pie Innas. Tūlīt iekšējā plātne aizslīdēs līdz relejam, tas iedarbosies — un nākamajā brīdī sāks atvērties iekšējā lūka, atverot pieeju pasaules telpas aukstumam. Vienā mirklī aizplūdīs gaiss … Kājas sajuta, kā tikko manāmi -nodrebēja klājs: ieslēdzās sūkņi, lai izsūknētu daļu gaisa. Stūrmanis saprata, ka novērst bojāeju var tikai ar vienu paņēmienu.

Viņš iebāza roku kabatā un izrāva flāzeru. Inna stāvēja, ar plaukstu aizsegusi kontaktu. Viņas acīs pazibēja izbailes. Bet tūlīt viņa izslējās.

Stūrmanis izšāva. Viņš noņēma pirkstu no sprūda tikai tad, kad bija izsīkusi enerģija.

Inna gulēja uz grīdas. Pēc «tam lēni, it. kā neapņēmīgi pacēla galvu, atbalstījās uz rokām un piecēlās uz ceļiem.

Impulsi bija sabojājuši ārējās lūkas automātiku, kas atradās aiz plānas šķērssienas, pārvērtuši to sadragātu, kopā sametinājušos lūžņu kaudzē. Arējā plātne palika aizvērta. Iekšējā sastingusi, tā arī nepaguvusi aiziet-līdz galam. Lugovojs uzspieda ar plecu, un tā lēni sāka slīdēt atpakaļ, paslēpdamās šķērssienā. Noklakšķēja, un plātne sastinga, atstājot tamburu vaļā.

Stūrmanis ar piedurkni noslaucīja sviedrus. Pēc tam piegāja pie Innas un palīdzēja piecelties. *

— Muļķe! — viņš teica. — Kāda gan tu esi muļķe!

Inna ieraudājās, slēpdama galvu uz viņa krūtīm. Apskāvis viņas plecus, Lugovojs izveda Innu no tambura un nospieda pogu. Plātne nekustējās. Automāts bija sabojāts. Galu galā — velns to rāvis …

— Ejam, — viņš sacīja. — Tev jānomierinās.

Inna šausmās palūkojās viņā.

— Es nevaru — tādā izskatā ..

Viņš īsi pārlika.

—Tu sakārtosies pie manis.

*

Inspektors turpināja pārdomas.

Tas, ka administrators bijis priekšgala nodalījumā, pats par sevi vēl nebija pierādījums, ka viņš būtu noziedznieks. Par maz bija noskaidrot, kas būtu varējis izdarīt noziegumu; vajadzēja noteikt, kas un kā to ir īstenībā izdarījis. Ja vadītos pēc tiem motīviem, kuri Petrovam likās vispārliecinošākie, tad izlauzt apšuvumu varēja arī kapteinis Ustjugs. Ja to būtu izdarījis viņš, Petrovam kļūtu daudz vieglāk.

Daudz ko pastāstīt varēja nozieguma izdarīšanas veids, tas palīdzētu arī noskaidrot noziedznieka personību.

Kā noziegums bija paveikts?

Tagad bija grūti iztēloties, kā izskatījās caurumi pašā nozieguma brīdī. Petrovs atcerējās; ka remonta laikā daļa vecā apšuvuma tika izgriezta, iespējams, ka caurumu nelīdzenās malas traucēja plātnes sametināt. Nodalījumā šo metāla gabalu nebija. Varbūt tie vēl nav nonākuši utili- zatorā.

Viņš tos atrada lejā. Par laimi, tie bija izrādījušies pārlieku prāvi utilizācijai un vēl nebija sagriezti.

Raudzīdamies šajos metāla gabalos, Petrovs centās iztēloties, kā apšuvuma plātnes bija sagrieztas, caursistas, sabojātas. Likās — te notikusi vesela mazu sprādzienu sērija. Lai gan, šķiet, nē. Pat ar flāzeru nevarēja izsist caurumus, neapsvilinot to malas. Bet šeit saplosītā apmale vispār nebija apkususi. Tātad ne sprādzieni un arī ne impulsi, bet kaut kas jaudas ziņā tiem līdzvērtīgs.

Tor liekas, varētu izdarīt cilvēks, kas apbruņojies ar omagu metālisku ieroci. Sists ar atvēzienu, vairākkārt.- Stiprs cilvēks ar lauzni vai veseri. Bet kapteinis neatstāja sevišķi stipra cilvēka iespaidu. Administrators? Pēc pārciestajām traumām?

Inspektors pamēģināja iztēloties, kā tas varētu būt noticis. Plātnes bija no metāla. Ierocis noteikti ari. Kupol- veidlgajam nodalījumam bija jābūt labam rezonatoram. Skaņa aizlidotu pa visu kuģi.

Tomēr inspektors neko nebija dzirdējis, un arī neviens cits nebija ierunājies par kaut ko tamlīdzīgu. Protams, toreiz viņi visi bija slimi… Bet uztvert viņi taču varēja, tikai pareizi novērtēt notikumus nespēja. Nē, tādus grāvienus viņi gan būtu dzirdējuši. Inspektors iztēlojās, ka viņi būtu smējušies, toreiz izdzirdot kaut ko tamlīdzīgu, un noskurinājās.

Vārdu sakot, noziegums bija paveikts klusi, katrā ziņā tik klusi, ka nebija piesaistījis neviena uzmanību. Tātad plātnes netika sistas, drupinātas, placinātas. Kas tad varēja te notikt?

Petrovs aplūkoja lūžņus. Vietumis tie bija it kā apstrādāti ar smilšpapīru, taču inspektors zināja, ka plātnes tādas bija kļuvušas tur, pie zvaigznes, no kuras tikko bija izdevies izglābties. Bet inspektors skaidri redzēja, ka arī tur, kur metāls bija normālā biezumā un sasniedza desmit un pat piecpadsmit milimetrus, apšuves plātnes bija pārplēstas kā plāns kartons. Pie tam vajadzēja ņemt vērā, ka tas viss bija paveikts ātri: trauksmes automāts ieslēdzās, tiklīdz sākās gaisa aizplūde, bet, kad šurp atskrēja inženieris, te vairs neviena nebija.

Inspektors pārdomās paberzēja ar roku zodu.

Varbūt avārijā tomēr bija vainojami kaut kādi stihiski spēki? Bet, ja tā padomā, — kādas stihiskas parādības varēja rasties uz kuģa, ko bija izdomājuši un uzbūvējuši cilvēki?

Te būtu bagātīgs materiāls Perlinskai, nodomāja Petrovs, notikušajā varēja saskatīt ne tikai augstākās gribas, bet arī augstākā spēka izpausmi. Augstākās būtnes rupju fizisku spēku. Pārcilvēcisku spēku!

Inspektors iesmējās, bet tūlīt apklusa.

Tad redz, kur atrisinājums!

— Nu labi! — draudoši noteica inspektors. Viņš nevarēja sev liegt prieku izteikties skaļi, it kā pieliekot pun* ktu izmeklēšanai.

Tagad viņš nomierinājās. Viņa profesionālais līmenis nebija kļuvis zemāks, un Petrovs izjuta milzīgu apmierinājumu, lai gan neviens no viņa kolēģiem par to neuzzinās.

Tātad noziegumu nav izdarījis cilvēks. Tas ir bijis robots — viens no daudzajiem, kas atradās Nareva rīcībā.

Robots neko nevarēja izdarīt bez Nareva komandas.

Tātad Narevs.

Bet Narevs te, augšā, priekšējā nodalījumā nav bijis. Lai dotu robotam tādu uzdevumu, cilvēkam vajadzēja pašam iepriekš pabūt nodalījumā — redzēt, vai robots varēs izlīst caur lūku, vai tam te pietiek vietas, kā tam būtu jārīkojas; visbeidzot, cilvēkam vajadzēja iepriekš noskaidrot, kur visvieglāk sagraut kuģa hermetizāciju.

Bet Narevs šeit nav ienācis. Tad būtu saglabājusies viņa smarža.

Tātad noziedznieku grupa? robots — Narevs — Ikss. Ikss, kas pabijis nodalījumā, atradis vājo vietu un sastādījis rīcības programmu.

Ikss — tas ir vai nu kapteinis, vai Karskis.

Kapteinis?

Padomājis Petrovs noliedzoši pašūpoja galvu.

Narevs bija patvarīgi nomainījis kapteini; Narevs bija vainīgs avantūristiskajā lēcienā uz zvaigzni, vismaz no Ustjuga viedokļa.

Ar Narevu kapteinis neuzsāktu sarunas. Vēl jo mazāk — kļūtu par līdzdalībnieku noziegumā.

Pie tam kapteinis izturējās pret kuģi — inspektors meklēja vārdu — maigi. Lai arī ne tā kā Rudiks, tomēr maigi.

Bet Karskis?

Starp administratoru un Narevu nebija ne iēnaida, ne nesaprašanās. Agrāk viņi bija ilgi sarunājušies un acīmredzot viens otru sapratuši.

Protams, kapteinis varēja zināt labāk kuģa vājās vietas.

Tomēr arī Karskim šajās lietās bija kaut kāda pieredze: bēgšanas mēģinājums kuterī pārliecināja Petrovu par šāda pieņēmuma pareizību.

Kapteinim «Valis» bija mājas, bet administratoram galu* galā — tikai cietums, mūža ieslodzījuma vieta.

Tātad robots — Narevs — Karskis. Vai iniciatīvas un atbildības mēra secībā: Karskis — Narevs —» robots.

Tas pats Karskis, kuru apsargāt bija sūtīts inspektors Petrovs. Sūtīts bez administratora ziņas. * Katram gadījumam.

Un tagad nākas apsargāt nevis Karski, bet gan sabiedrību no viņa.

Petrovs nopūtās. Viņam bija smagi, bet viņš zināja, ka izpildīs savu pienākumu.

*

Petrovs atrada administratoru sintezatoru nodalījumā. Skatīdamies kaut kādā shēmā, Karskis ar inženieri Rudiku rakņājās sintezatorā. Panelis bija noņemts un piesliets šķērssienai.

— Man jārunā ar jums par svarīgu lietu, = sacīja Petrovs.

'— Lūdzu. Es klausos.

— Ne šeit.

•— Labi.

Karskis sacīja to ar prieku: gaidīja, ka cilvēki nāks ar savām domām un priekšlikumiem, kas iegūti, meklējot dzīves mērķi. Petrovs atnācis pirmais.

— Es pabeigšu pats, — Rudiks teica.

Inspektors atveda Karski priekšgala nodalījumā.

— Mēs aprunāsimies šeit.

— Jā?

•— Vai jums ir Padomes kartīte, administrator?

1 — Protams.

— Atļausit apskatīties?

Petrovs paņēma kartīti un ielika kabatā.

^— Ko tas nozīmē? — saraucis pieri, noprasīja Karskis.

■— Esmu spiests jūs aizturēt sakarā ar apsūdzību mēģinājumā pazudināt kuģi un tā iedzīvotājus.

— Ko?

— Jūs varat iebilst. Apgalvot, ka neesat pat par to domājis. Bet…

— Domāt es domāju, — Karskis lēni teica. — Bet izdarījis ir kāds cits.

— Izdarījis robots, un jūs to lieliski zināt.

—- Atļaujiet, inspektor… Tajā laikā, kad es, tāpat kā mēs visi., ?

— Zinu: mēs domājām nenormāli. Bet vai tas ko groza? Otrādi: tas varēja atvieglot jūsu lēmumu. Ūn pie tam —* jūs varējāt to visu organizēt iepriekš.

. — Inspektori — Karskis teica. —Tieši pašlaik jūs neko muļķīgāku nevarējāt izdomāt.

— Man ir ļoti smagi, — patiesi sacīja Petrovs. —■ Bet man nav tiesību jūs atstāt brīvībā. Tas ir pārlieku bīstami mūsu pasaulei. — Viņš devās uz durvīm. —; Ēdienu es jums nesīšu. Nekustiet no vietas: es esmu apbruņots!

Viņš atmuguriski nokāpa lejup, aizvēra lūku un pa« grieza bloķējošo rokturi.

«Vaļa» iedzīvotājus Petrovs sastapa pusdienojot. Tiesa,; ne visus. Nebija Innas, toties pie galda sēdēja Vera.

— Ahā, — sacīja Karačarovs, ieraudzījis inspektoru,

— Lielais Ķērājs ierodas.

Viņš nevarēja piedot inspektoram, ka tas īstenībā nav skolotājs.

— Ļoti cienījams cilvēks, — noteica rakstnieks. — Viņam vienkārši ir paveicies: atradis sev atbilstošu nodarbošanos.

— Ejiet pie viņa par mācekli, — fiziķis deva padomu.

— Tā kā tirgussieva, — aizkaitināti teica Istomins.

Dīc un dīc.

— Ai, ai! — Saviebās fiziķis. — Ko tad jūs tā par sievām? Atceros, reisa sākumā …

—1 Tūlīt jums iegāzīšu, kā nākas, — rakstnieks garlaikoti sacīja, uzturēdams tagad pusdienlaikā ierasto sarunas manieri. 0

— Klausieties! — teica Petrovs, apstājies pie galda.

— Tagad varu jums paziņot, kurš ir vainīgais avārijā. Diemžēl noziedznieks izrādījās administrators Karskis.

— Ko? — iekliedzās Vera.

— Un viņam pēc likuma ir jāsaņem sods. Lai turpmāk …

Vera pielēca kājās un izskrēja ārā. Fiziķis viņu pavadīja ar skatienu.

— Mūsu meitenīte ir pārvērtusies, —1 viņš teica. Pēc tam nikni palūkojās Petrovā, noskaities, ka iztraucēta viņa saķeršanās ar Istominu. — Nu, nositiet viņu, ja viņš ir vainīgs. Izdariet šo pakalpojumu. Bet kas mums par daļu?

= Doktor, — sacīja Petrovs. — Jums jāsaprot! briesmas, kas mums draudēja, ir reālas. Un, ja mēs nerealizēsim …

— Tieši tā, jūsu augstība-ošņāšana, — Karačarovs teica un salutēja ar dakšiņu. — Atļausit turpināt dzīvošanu?

Viņam iepatikās atskaņa, un viņš iespurcās.

^— Kāpēc jūs tā? — aizvainoti vaicāja Petrovs.

— Tāpat. Vai nepatīk?

— Kas ar viņu notiek? — noprasīja Petrovs, vērsda- mies pie visiem.

— Interesanti! — rakstnieks sacīja. —; Jūs atnākat un paziņojat, ka vienīgais cilvēks, kuram mēs vēl kaut cik ticējām un uz kuru cerējām, ir noziedznieks, kas gribējis mūs visus pazudināt. Citiem vārdiem, jūs atņemat mums ne tikai cerību, atklāti runājot, tās mums vairs nebija, bet pat tās ēnu. Un pēc tam vaicājat, kas ar viņu noticis. Tas pats, kas ar mani, ar Zoju, Milu, ar Jeremejevu.. ? Ak jā, viņa nav; malacis Jeremejevs, viņš pat ēst nenāk, lai nebojātu sev garastāvokli. Klusiņām dzer. Visus apvedis ap stūri.

*

Jeremejevs patiešām bija visus apvedis ap stūri.

Viņi, pārējie, tikai īsu brīdi bija baudījuši pilnīgu laimi, pēc tam tā bija izzudusi. Bet viņš zināja, kā saglabāt šo brīnišķīgo stāvokli. Un bija laimīgs katru dienu un katru stundu.

Jeremejevs bija labestīgs cilvēks un savu atklājumu neslēpa. Tomēr visi, ar ko viņš dalījās savā atradumā un kam piedāvāja pamēģināt, nogaršojuši uzreiz atteicās, nesaprazdami, ka par jebkuru labsajūtu vajag maksāt, un, ja šķidrums, kuru viņš dzēra, bija patiešām ar nepatīkamu garšu un apsvilināja muti un rīkli, tad pēcāk drīzā eiforija ar uzviju atmaksāja par šīm mazajām nepatikšanām.

Bet cilvēki (iespējams, apskaužot viņa spējas darīt to, ko paši nevarēja) pūlējās viņu atrunāt. Reiz pat Mila atnāca. Viņa pirmā to bija ievērojusi un tūlīt lūdza viņu atmest, apsolījusi atgriezties pie viņa un neiet pie Nareva, ko bija jau gandrīz pilnīgi nolēmusi. Jā, viņa bija atnākusi, raudāja un mēģināja viņu atrunāt no savas laimes. Jeremejevs apmulsis smaidīja. Mila negribēja saprast, ka vairs nav viņam vajadzīga. Viņam nekas nebija vajadzīgs, viņš bija laimīgs arī tāpat.

Bet šodien, atnākot pie sintezatora pēc kārtējās šķidruma porcijas, Jeremejevs to nesaņēma. Viņš velti atkal un atkal spaidīja taustiņus, grozīja dozatoru, dauzīja ar dūri pa paneli. Varēja dabūt visu — bet šķidrums, viņa šķidrums, nesintezējās.

Viņam kļuva skaidrs: viņam atņēmuši laimi.

Un, kamēr administrators Karskis niknumā svaidījās pa priekšgala nodalījumu, no kura nevarēja izkļūt, un žņaudzīja saujā paketīti ar preparātu, ko bija sintezējis, pirms nobloķēja sintezatoru, — ar preparātu, kas būtu ļāvis Jeremejevam iztikt bez viņa šķidruma, izjust pret to riebumu un pakāpeniski atgriezties normālu cilvēku sabiedrībā, Jeremejevs galīgi zaudēja cerību atgūt zaudēto laimi.

Tad viņš izgāja no sintezatoru nodalījuma un devās klejojumā pa kuģi. Viņš gāja ātrāk un ātrāk, lai kustībās remdētu savādo prasību,' kas aizvien stiprāk lika sevi manīt, prasību pēc laimes. Viņš kāpa augšup pa trapiem, laidās pa tiem lejā, devās sānu gaiteņos; viņš gandrīz skrēja — it kā laime viņu gaidītu ceļa galā. Viņš centās kustībā remdēt sevī augošo niknumu pret cilvēkiem, kuri atņēmuši viņam beidzamo, kas kādreiz piederējis.

Viņš no dabas bija labsirdīgs un centās neļauties niknumam, bet pašlaik viņā viss brēca pēc atriebības, prasība auga noteikti un neatlaidīgi. Atriebību visiem. Visam. Visai dzīvei. Pašai dzīvībai.

Viņš gāja pa kaut kādu gaiteni, elsdams un slaucīdams aumaļām plūstošos sviedrus. Priekšā atskanēja balsis, atvērās durvis. Jeremejevs laikus piespiedās šķērssienai, noslēpās. Iznāca divi — vīrietis un sieviete. Viņš kaut ko runāja — klusi un maigi. Pēc balss Jeremejevs pazina stūrmani. Abi, par laimi, devās uz otru pusi un viņu neievēroja.

Kad tie nozuda aiz pagrieziena, Jeremejevs iemetās atvērtajās durvīs. Apskatījās.

Tā bija kajīte. Daži mēraparāti pie sienām. Maza nekārtība. Galds. Uz tā — spogulītis. Un vēl kaut kāds priekšmets.

Jeremejevs neatcerējās, kā šis priekšmets saucas, bet zināja, kam tas domāts. Priekšmets bija atriebības līdzek- līs. Un, ja Jeremejevs izjuta rūgtumu pret dzīvi, tad tagad viņš varēja rīkoties ar to, kā gribēja. Varēja pabaidīt. Varēja pat…

Bet dzīve it kā ņirgādamās aizvien ciešāk sažņaudza pirkstus ap viņa kaklu. Viņam bija nepieciešama laime, laime, laime! Nekas, tūlīt viņš tai parādīs.

Durvis bija vaļā. Jeremejevs izdzirda soļus. Vienmērīgus, noteiktus. Šoreiz tie tuvojās.

Viņš pacēla priekšmetu pret krūtīm un nospieda mēlīti?

Stūrmanis Lugovojs vienmēr rūpējās par savu flāzeru.; Un, kamēr Inna kārtojās, paguva pielādēt bateriju. Bet, laimes apdullināts, aizmirsa ieroci uz galda, pielādētu un gataviļ lietošanai.

*

—• Mūsu pasauli taču vajag saudzēt, — iecietīgi sacīja inspektors.

— Man gan vienalga, — rakstnieks noburkšķēja, kā mēs nosprāgsim: avārijā vai no skumjām.

Viņam viss bija līdz riebumam vienaldzīgs. Tik un tā nekādas jēgas. Bija uzrakstīts romāns —; un no tā nekas vairs nebija palicis pāri. Viņam nekā vairs negribējās: negribējās rakstīt, negribējās slavas, ēst arī negribējās un, lai arī aizliegums uz mīlestību bija atcelts, uz sieviešu pusi viņam nebija vēlēšanās pat skatīties.

— Bet likums? — vaicāja inspektors. — Likums!

— Es tam uzšķaudu, — šoreiz atbildēja Karačarovs.

— Likumam?

— Likumam, jums, visam pasaulē. Un arī sev pašam.

Petrovs juta, ka spēki viņu pamet un kļūst baisi. Šiem

cilvēkiem bija vienalga — dzīvot, nedzīvot.. ?

— Ir taču izdarīts noziegums! — viņš iesaucās, sajuzdams, cik smieklīgs izskatās. —= Noziedzniekam jāsaņem sods!

Atkal iestājās klusums, kuru pārtrauca Istomins.

— Patiešām ņemsim un nositīsim viņu, — viņš domīgi noteica. — Man viņš apnicis, viņam riebīgs raksturs. Es domāju —■ vislabākais būtu viņu nosist.

Inspektors sadrūmis sacīja:

fe== Es domāju, mums ir jārunā nopietni.

~ Es jau runāju nopietni, — teica rakstnieks. —^Iemest utilizatorā — un viss. Un izgatavot no viņa pogas.

— Kālab pogas? — izmisumā noprasīja Petrovs.

— Patiešām — kālab? —; pārvaicāja Istomins. -= Nav ne mazākās jausmas. Droši vien tā ir kaut kāda sarežģīta asociatīva ķēde.

— Atjēdzieties!

— Paņemšu kaut ko smagāku, —■- draudoši teica fiziķis, — un sasitīšu te visu lupatu lēveros. Redzēsit.

Un, itin kā viņš jau būtu sācis savus draudus izpildīt, aiz durvīm atskanēja spēcīgi sitieni.

Tie bija smagi, vienmērīgi soļi, kas nelīdzinājās neviena «Vaļa» iedzīvotāja gaitai. Durvis ar rāvienu atvērās. Salonā ienāca robots. Cilvēki neviļus pielēca kājās. TUvumā robots bija atbaidošs. Tas varētu nogalināt cilvēku, piespiedis to šķērssienai. Tikko jūtamā sasilušo polimēru smaka, kas nāca no robota, visiem likās riebīga.

Robots nesa rokās Jeremejeva ķermeni. Viņš apstājās, atskanēt gārgšana. Robots kaut ko runāja, bet līdz cilvēkiem nonāca tikai neskaidra murdoņa. Neviens neko nesaprata un neatbildēja. Tad robots nolika līķi inspektora priekšā. Pagriezās. Un atkal atvērās durvis. Ienāca Narevs. Robotu dievs bija sadrūvis. Viņš palūkojās visapkārt un izpleta rokas.

— Tā gan, — viņš sacīja. —- Es viņiem vairs neesmu vajadzīgs. Bet jums?

Inspektors apjukumā samifkšķināja acis, nerazdams atbildi.

— Kas tad tas? — viņš pēc brīža nomurmināja.

■— Tas pat nav beigu sākums, — moži atbildēja Narevs. — Tās vienkārši ir beigas.

Viņš ar skatienu meklēja Milu un tikai tagad ieraudzīja to un Jeremejeva līķi; Milu pa pusei aizklāja galds, viņa bija nokritusi ceļos, pieglaucļusies ar seju Jeremejevam, un viņas vaigs bija asiņains. Narevs nopūtās.

—i Beigas, — viņš noteica, un viņa balsī vairs nebija možuma.