Viņpus durvīm

otra nodaļa

«Vaļa» kapteinis Ustjugs vaikstījās kā gumijas lelle .1 Miera pirkstos. Seja briesmīgi sašķobījās, vaigi te iekrita, le optimistiski piepūtās. Kosmofiniša astotā posteņa dispečers pieskārās regulēšanas pogai, un kapteiņa seja, kutas attēls atradās tieši pretī dispečeram tridiekrānā, uz- reiz atguva savus parastos vaibstus; kļuva pat garlaicīgi.

Zālē, kā parasti, bija klusināts troksnis. Četrpadsmit gaismas ekrānos mirgoja zaļganas uguntiņas — to kuģu nosacītie apzīmējumi, kuri atradās elektronu dispečer- iekārtas — diselektro darbības laukā. Dispečers viegli at- lada uguntiņu, kura bija «Valis», pēc tam paskatījās uz kapteini.

— «Vali»! — viņš teica. — Izsauc astotais.

Viņš sagaidīja noteikto atbildi.

— Uzmanību, «Vali»! Vai jums uz borta ir administrators Karskis? Galvenais Finišs jums dod priekšroku. Sagatavojieties atstāt nogaidīšanas orbītu. Gaidiet pavēli.

Viņš pieskārās pārslēdzējam. Ustjugs izgaisa kā nebijis, tagad dispečera priekšā izrādījās «Gulbja» centrālais postenis ar kapteini pie pults.

— «Gulbi», es astotais. Atslēdzieties no diselektro un klausieties manī! Jūsu manevrs tiek atlikts. Palieciet orbītā, esiet gatavi palaist «Vali», jo tam ir priekšroka. Apstipriniet! — Viņš izdzirdēja neapmierinātu rūkšanu un atgriezās pie «Vaļa». — Astotais — «Valim». Pametiet orbītu pa septiņi — viens — pieci. Pieļaujamā tuvumā iet «Gulbis», esiet uzmanīgi, viņš jūs palaidīs. — Dispečers atkal uzmeta skatienu gaismas ekrānam. — Hallo, diselektro uzrāda šķērsli. Ko redzat ceļā?

«Vaļa» kapteinis nokrekšķējās.

— Tas taču ir «Gulbis»! —■ viņš sacīja. —; Izmetuši bā- ciņu, lai pēc tam varētu precīzi atgriezties savā vietā.; Varbūt paķert pa ceļam, ko? Sodīsim slaistusj t

Sekundi dispečers pārlika; Bāciņa ir, lēts paņēmiens tiem, kas grib paspīdēt ar finiša precizitāti, ja vēl nav smalkas navigatora intuīcijas. Tas ir aizliegts paņēmiens, jo ap Zemi jau tā ir šauri. Nebūtu par ļaunu atņemt «Gulbim» inventāra mantu, lai kapteinis Steļkins pēcāk atpērkas: bāciņa ir dārga.

— Atlikt, — viņš dusmīgi noteica. — Izmanto priekšroku, ja tā ir dota.

— Labs ir, izslīdēšu, — piekrita Ustjugs no «Vaļa».

Tagad, protams, atkal varēja nodot vadību diselektro,

bet bija izgadījies brīvs brīdis — un dispečers atļāvās vēl pavērot kapteini, lai gan Ustjuga seja bija pazīstama visos sīkumos^ no plankumiņa uz zoda līdz rētai uz labā vaigu kaula — mūžīgai un mīļai piemiņai īto kādas ekspedīcijas jaunībā. Šodien Ustjugs bija jautrs"; vispār tāds savāds.

— Cik tev pasažieru? Ko iedot izkraušanai?

—■• Deviņi. Pietiks ar mazo kuteri.

— Tā jau flote aizies bojā, — sacīja dispečers. — Daži kapteiņi nedomā par ekonomiju. Bet krava?'

—; Roboti un augstākās klases iekārtas restaurācijai.

Ustjugs vairs neskatījās uz dispečeru: uzmanība bija jāpievērš vadības iekārtai. Paklausot skaitļotāja komandai, «Valis» slaidi pameta orbītu, tikko manāmi samazinādams gaitu. Ustjugs māk finišēt. Tomēr — kas noticis ar viņa fizionomiju? Dispečers izmantoja mirkli, kad kapteinis varēja atraut skatienu no indikatoriem.

— Vakar ballē esi pārcenties, vai? Atzīsties, liekot roku uz sirds!

Kapteinis Ustjugs svinīgi uzlika roku uz sirds.

— Viss skaidrs, — noteica dispečers. — Sirds, starp citu, atrodas kreisajā pusē. Arī kapteiņiem.

— No bezdarbības jūs tur, finišā, kļūstat stulbi, —- Ustjugs saniknots noteica. : — Kur tad es, tavuprāt, rādu?

— Pa labi, protams, — uzjautrināts sacīja dispečers.

— Slikti gulēji?

— Nē, bet tu gan … Ak!

Tad tāpēc viņam tāda seja …

— Ustjug, — dispečers klusi un saspringti teica. — Atceros: rēta tev bija labajā pusē. Nu, no tās reizes, kad mums — tur — norāva pārsegu …

Kapteinis pieskārās rētai.

— It kā būtu vietā.

—■• Ustjug, kuru roku tu pašlaik pacēli?

— Labo, protams, — dusmīgi noteica kapteinis. — Labi, man laiks pāriet uz rokas vadību.

— Nē, nē! Skaties manī uzmanīgi. Kuru roku es izstiepju? Redzi?

Kāds no garāmejošajiem dispečeriem tikko novaldīja smieklus un atgājis čukstus paziņoja kaimiņiem, kas tai mirklī bija brīvāki, ka kolēģis pirmklasīgi nes cauri kapteini Ustjugu.

— Nu, kreiso! Skaidri redzu.

; — Vai esi aizmirsis, ka kreisā man ir protēze?

— Reģenerāts, — izlaboja Ustjugs. •— Kas to var atšķirt?

— Vai tad toreiz reģenerēja? Kur tava atmiņa?

— Jakā aizmirsu, — nepacietīgi sacīja Ustjugs. — Nu, vai tas ir viss? Vai tagad tiem, kas atgriežas no reisa, ieviesti šādi testi?

«Vai viss?» dispečers padomāja. Viss, viss. Lai sēžas. Tad noskaidrosim, kas tur viņiem sanācis. Laikam sakari nav kārtībā un apgriež visu otrādi. Lai sēžas. Nav nekāds joks — aizturēt orbītā kuģi, kam dota priekšroka. Aizturēt smieklīga iemesla dēļ, pārmērīga nodrošināšanās pret nevēlamām sekām.

— Viss, mans labais, — viņš teica. — Jums niķojas tridisakari. Nav labi, kaptein. Lai nu kam, bet tev.. , Labi, pietauvojies! Aizsūtīsim tev meistarus.

Ustjugs paraustīja plecus.

— Sapratu. Eju uz Kosmofinišu.

Kādu brīdi viņi vēl skatījās viens otrā, katrs redzēja sarunas biedru kā ātri gaistošu trīsdimensiju būtni. Ustju- gam būtu vajadzējis tikai izdarīt vienu kustību — ieslēgt automātu orbītas pamešanai —, un pēc stundas ceturkšņa, pat ātrāk — pēc divpadsmit minūtēm viņš tuvotos Finišam, izlaistu pārejas posmu, pieņemtu uz borta Finiša komisiju — mediķus un muitniekus… Ustjugs vilcinājās.

— Nē, nekas, sakari niķojas, — nomierinoši sacīja dispečers. — Kas gan cits?

— Zini, — lēni noteica Ustjugs, — varbūt arī, ka sakari. Par aparatūru atbild Rudiks. Bet es neticu, ka Rudi- kam sakari darbotos paši pēc savas iegribas un viņš mani pat nebrīdinātu. Padomā — varbūt šīs blēņas var izskaidrot vēl ar ko citu?

Varēja jau ar kaut ko citu arī. Taču dispečers saprata, ka izskaidrojums bija diezgan briesmīgs. Zem vasaras krekla mugurai pēkšņi kļuva karsti. Bija noticis kaut kas ļoti briesmīgs. Bet kas?

— Es tevi sapratu, — viņš teica un turpināja oficiālā tonī. p-i Kapteini Ustjug, atļauju manevram atceļu. Ieņemiet rezerves orbītu!

—? Ieņemam rezerves orbītu, — bēdīgi atbildēja kapteinis Ustjugs.

* \e>a

Transgalaktiskās flotes pavēlnieku mocīja bezmiegs. Tas no viņa neatlaidās jau trešo nakti — kopš tā brīža, kad pēkšņi ne no šā, ne no tā, it kā bez iemesla, nolaižoties kurjerkuterim, uzsprāga Vienpadsmitais pavadonis Zvaigžņu starta joslā; uz tā bija trīs cilvēki — dežurējošie operatori. Trešo diennakti komandors centās izprast sprādziena iemeslus (pieredzes viņam droši vien bija vairāk nekā trim komisijām), bet velti. Un tagad viņš, piekusis no domāšanas, sēdēja sava dzīvokļa verandā, kuru no satraukuma pat bija izkustinājis no vietas, kur tā bija divus gadus nostāvējusi, un pārcēlis divsimt metrus augstāk trešajā līmenī, —sēdēja verandā un raudzījās zvaigznēs, kur atradās viņa kuģi, bet kur viņam pašam atļāva nokļūt tikai reizi gadā. Komandors uzreiz nesādzir- dēja izsaukumu. Gaismu viņš istabā neiededza un sarunājās, skatīdamies pa apakšējo logu uz zemes būvju ugunīm. Pēc tam viņš neapzināti pavērās augšup, lai gan Lielais Kosmofinišs pašreiz atradās virs Zemes otrās puslodes — zem kājām.

— Nesaprotu, — sacīja komandors. — yai viņš ir ieradies vai nav? Ko tas nozīmē?

Viņu'pārtrauca, un viņš saprata, ka ari šoreiz atgadījies kas nopietns, ja viņu pārtrauc. Viņš mēģināja aizpogāt halātu, aizmirsis, ka tā nav jaka. Pēc tam ieslēdza gaismu, pastiepās pēc izziņu automāta un nospieda burtu «K» — konsultanti.

Profesors Funks neapmierināts norūca?

— Manos gados aizmigt —• tā ir māksla, bet jūs mani modināt. Kāpēc tagad notikumi gadās tikai naktīs? Nu labi, labi..,

Viņš bija vecs, un katru reizi, kad viņu, Transgalakti- kas Konsultatīvās Padomes nemainīgo locekli, pēkšņi izsauca, Funks pēc iemesliem netaujāja. Dziļi viņā mājoja cerība nodzīvot līdz pirmajam Kontaktam, un viņš vien- inēr cerēja, ka šoreiz viņu izsauc tieši šajā sakarā, un nevaicāja, lai nebūtu vilšanās jau pirms laika.

— Ak, spoguļattēls, — žāvādamies sacīja fiziķis doktors Funks. — Jā, protams, var būt, ka vainīgi sakari. Sakari, sakari. — Viņš brīdi klusēja. — Bet var būt arī kas cits. Sarunāties ar viņu var? Tad pavaicājiet tam… Koordinātes taču nosaka ar optikas, nevis ar elektronikas palīdzību? Tad arī uzprasiet, kā tika noteiktas koordinātes un vai pie tam kaut kas nav noticis. Ja optika viņiem dod normālu attēlu, tad vainīga sakaru aparatūra. Nu, jūs sapratāt? Vai orientēšanās laikā nebija kaut kā tāda;., nesaprātīga. — Šis "Vārds viņam iepatikās. ī—š Tieši tā —i nesaprātīga.

— Kapteini Ustjug, kā tika noteiktas koordinātes pec izejas no līdztelpas?

— Orientējāmies normāli? kursa līnija —■ no Polārzvaigznes uz Sauli, trešais punkts — Kapella.

— Bet ceturtais? — vaicāja komandors.

—; Komandor, ierastā kosmiskā prakse liek ceturto punktu meklēt šaubu gadījumā. Bet mums šaubu nebija.

«Nekauņa,» nodomāja komandors.

— Toties mums tādas ir. Precizējiet stāvokli pēc ceturtā punkta.

— Klausos! r-T- atbildēja disciplinētais kapteinis.

Vajadzīgā ceturtā zvaigzne pēkšņi izrādījās pavisam citā vietā. Cilvēks ienāk istabā caur durvīm, dodas taisni pie loga. Apakšā, dabiski, grīda, augšā — griesti, bet pa labi jābūt sienas skapim. Negaidot izrādās, ka sienas skapis — tā pati ceturtā zvaigzne — ir pa kreisi, bet, lai tas atkal būtu pa labi, griestiem jānoguļas zem kājām, bet grīdai jābūt virs galvas. Kapteinis ar Lugovoju grozīja gan šā, gan tā — nekas nelīdzēja.

— It kā pasaule būtu otrādi apgriezušies, — sacīja kapteinis. — Kas tā par… burvestību?

— Nu, ko es teicu! — iesaucās doktors Funks. Kāda nozīme te sakariem? Nekāda.

r— Kas tad noticis, doktor?

—; Kas noticis? —; Funks piepeši noskaitās. —> Kāpēc jūs to prasāt? — viņš falsetā kliedza. — Ar viņiem ir notikusi spoguļinversija! Ar visu kuģi.

Viņš apklusa. Komandors gaidīja. Funks kodīja lūpas.

—■ Cik varu spriest, izskaidrojums ir viens. Kaut ķur tur, mums nezināmā laikā un nezināmos apstākļos, kuģa viela un viss, kas tajā atrodas, mainījis zīmi.

— Kas tad tagad iznāk?… — pēc brīža prasīja komandors. Viņš vaicāja klusu un, likās, pat bikli.

—i Visticamāk, ka tagad viņi sastāv no antivielas, — Funks noburkšķēja un aizgriezās.

Pāris minūšu ilga klusums. Pēc tam komandors jautāja:"

— Dispečer, vai jums viss skaidrs? Ko tad jūs gaidāt?

— Jā, — nedzirdami noteica dispečers, noklepojās un jau skaļi atkārtoja: — Jā. Viss skaidrs.

— Rīkojieties!

—; Ustjug, — teica dispečers. — Tikai mierīgi. Ne soli no orbītas, ne milimetru. Pasažieri guļ?

— Protams.

— Nemodināt.

—■• Kas ar mums ir noticis?

Dispečers neatbildēja. Viņš ieslēdza kopējo kanālu.

— Visiem: astotais izziņo trauksmi. Bloķēt startus. Atbrīvot telpu līdz ceturtajai bākai…

Notikums atgadījies viņam, un tagad kosmosā viņš bija galvenais. Viņš pēkšņi sastinga: ja nu «Valis» būtu sācis pietauvoties, tad gan būtu ziepes… Zālē trīspadsmit acu pāri ieurbās viņā, savu balsi viņš dzirdēja no malas — darbojās translācija. «Nešķērsot «Vaļa» orbītu, netuvoties tam nekādos apstākļos. Neko un nevienu no «Vaļa» neuzņemt. Posteņiem attālināt kuģus …»

Apspriede beidzās. Dūmu grīstes gaisa zem caurspīdīgajiem griestiem, kļūdamas sārtas, jo šeit, Ķosmocentrā, tikko svīda gaisma. Komandors piegāja pie sekretāra, pārslēdza kristālu izejas pozīcijā un sagatavojās noklausīties visu no sākuma. Viņš mīlēja visu noklausīties vēlreiz vienatnē: dažkārt tā dzima derīgas domas. Ierakstā pirmā balss piederēja viņam pašam: — Kaptein, izstāstiet, lūdzu, kā pagāja reiss. Kapteinis (noklepojies, mazliet aizsmacis — sakari nedaudz pārvērš viņa balsi): Tātad… Paņēmām Antorā kravu un pasažierus. Slodze — trīsdesmit procentu: pašlaik nav sezona. Ieskrējiens bez novirzēm, nekādu dīvainību nebija. Atradām izejas punktu, savlaicīgi uzsākām pāreju…

Fiziologs: Kā pēc tam jutās cilvēki?

Kapteinis: Iznāca no kūniņām. Notika -paredzētā medicīniskā apskate. Sūdzību nebija, objektīvie rādītāji normas robežās — mazliet labāki, mazliet sliktāki, kā jau parasti.

Funks: Tālāk, lūdzu, tālāk! Kā norisa lidojums līdz- telpā?

Kapteinis: Nu, es sacītu — normāli. Visu laiku, no lēciena līdztelpā līdz izejai no tās, nebija ne vibrāciju, ne bojājumu, ne arī kādu citu noviržu.

Funks: Tas ir subjektīvi. Bet mēraparāti?

Kapteinis: Es izskatīju ierakstus. Nekādu noviržu.

Funks: Labi, kaptein. Tagad pastāstiet, kas bija vērojams … ārpusē.

Kapteinis: Līdztelpā?

Funks: Jā.

Kapteinis (pēc pauzes)? Vispār, kā jūs zināt, mums nav atļauts…

Funks (nepacietīgi): Jā, jā! Bet visi skatās. Runājiet, tas ir ārkārtīgi svarīgi!

Komandors: Stāstiet, kaptein!

Kapteinis: Jūs taču zināt, kā tas izskatās: absolūti nekas. Pat nepateiksi, vai tas ir tukšums vai .nav, tumsa vai kas cits. Tā kā tur nav ko ieraudzīt, un ja mēs tomēr kaut ko nojaušam, tad vēlāk izrādās, ka iespaidi ir bijuši dažādi, tātad mēs redzam kaut ko sevī, nevis ārpusē. Man, piemēram, parasti liekas, ka mēs nekustīgi karājamies tukšumā, bet no mums uz visām pusēm iet tādi, nu, gaiteņi, vai. Protams, tiem nav ne sienu, ne griestu un tie griežas kā riteņa spieķi, un to ass esmu es. No šīs griešanās sāk reibt galva — un jāizslēdz ekrāns. Jācenšas tikai nemainīt režīmu — ja kaut mazliet novirzīsies, iznirsi pilnīgi neparedzētā vietā.

Funks: Kaptein, vai šajā «absolūtajā nekas» jūs nemanījāt ko tādu, kas atšķirtos no parastā? Kaut vai sīkumu.

Kapteinis: Pilnīgi neko.

Izdzirdīs izsaukuma kluso zuzoņu, komandors apturēja ierakstu un noliecās pie aparāta.

— Komandor, jūs pavēlējāt ziņot par «Vaļa» sagaidītājiem. Viņi ir šeit un, kā vienmēr, gaida, kad to laidīs

uz Kosmofinišu. Pēc jūsu rīkojumā mēs tos palūdzām atsevišķā zālē. ā <

Pavēlnieks vilcinājās ar atbildi.:

—- Vai viņi uztraucas?

— Pagaidām ne, komandor. Ne vairāk kā parastie Viņiem paskaidroja, ka kuģa finišs nedaudz aizkavējies.

—Lai pagaida. Tiklīdz kaut kas noskaidrosies, es būšu di klāt.

Komandors pievērsās sekretāram.-

Funks: Ak, cik žēl, ka manis tur nebija! Es jau sen runāju par speciālas ekspedīcijas nepieciešamību ?? 5 kamēr vēl esmu dzīvs.

Komandors: Esmu spiests dalībniekus lūgt nenovirzīties no apspriežamā jautājuma. Arī personiski jūs, doktor Funk.

Funks: Labi, bet par to mēs vēl parunāsim Padomēm

Komandors atkal noliecās pie aparāta.

— Klausos!

— Ziņoju: pēc jūsu pavēles tīrītājs ir nostabilizējies «Vaļa» orbītā drošā attālumā no tā.

Komandors pēkšņi sajuta, ka plauksta kļūst mikla, it kā tajā būtu sažņaugts flāzers, kas notēmēts drauga mugurā.

— Lai paliek tur līdz turpmākai pavēlei. Viņš atkal sāka klausīties kristālu-sekretāru.

Komandors: Kā tas varēja notikt? Un kā mēs varam kuģim palīdzēt?

Funks (pēo īsas pauzes)? M-m.-.-. Grūti teikt. Domāju, ka pašreizējais zināšanu līmenis mums nedod iespēju pilnībā izskaidrot notikušo. Jo mums nav vienota uzskata par līdztelpas būtību, lai gan praktiski mēs to izmantojam. Te^ nav nekā neparasta: cilvēki taču lietoja elektrību, neizprotot tās būtību. Pēc Bromlija uzskatiem . ?,

Komandors: Vai jūs varat mums kaut ko praktiski ieteikt? Vai zinātne spēj mums paiīdzēt izglābt cilvēkus?

Tagad būs pauze, nodomāja komandors. Tagad viņi pavērsies kapteinī un saskatīsies kā medicīnas spīdekļi pie tāda cilvēka gultas, par kuru ir zināms: inopeiabilis. Pēc

tam viņu acīs būs tukšums —; un konsultanti vairs neskatīsies kapteinī, bet gan viņam cauri kā tribunāla locekļi, kuru spriedums nav pārsūdzams. Viņi paskatīsies, un man kļūs sāpīgi un bail par šo puisi un par viņa ekipāžu, un par visiem cilvēkiem (laime, ka šoreiz viņu ir tik maz), bet visvairāk tieši par kapteini, tāpēc ka viņam būs grūtāk un sliktāk nekā pārējiem, trīspadsmitreiz grūtāk un sliktāk. Bet mēs viņam nekā nevarēsim palīdzēt, neko nevarēsim no viņa pieņemt, neko — nodot, un pat ilgi no viņa atvadīties nav mūsu spēkos. Ahā, tūlīt vecītis ierunāsies utkal f ii

Funks: Vispār jautājuma praktiskā puse mums ir skaidra. Jau minēto iemeslu dēļ jebkuram kontaktam ar kuģi draud katastrofālas sekas. Un vienīgā izeja var būt ? ?. var būt…

Pauze.

Fiziologs: Atļaujiet, atļaujiet. Paejiet taču nost, ļaujiet viņam elpot! Atpogājiet.»« Vienu mirkli… (pauze). Tūlīt viņš atjēgsies. Vajadzīgs sanitārais agraplāns.

Funks (tikko dzirdami): Muļķības, nekas nav vajadzīgs. Es tūlīt.

Komandors (nogaidījis, līdz Funks pilnīgi atgūstas)! Pie mums ir pieņemts pirms lēmuma pārliecināties par visu priekšnosacījumu pareizību. Pagaidām, kā es sapratu, visi secinājumi tiek izdarīti tikai uz spoguļinversijas pamata. Kaptein, vai jums uz borta ir palikušas raķešzondes? Tad izdariet tā: atej iet tālāk no Kosmofiniša —> vietu jums norādīs — un izlaidiet vienu raķeti uz… nu, uz kaut ko …

Dispečers: Atļaujiet.,. Orbītā atrodas «Gulbja» izmestā bāka. Ja jūs atļausit…

Komandors: Izšaujiet raķeti uz bāku. Ja pieņēmumi ir maldīgi, sprādziens nenotiks. Tad jūs nekavējoši saņemsit atļauju finišam. Ja tomēr būs stiprs sprādziens, tad… Un pacentieties to izdarīt viens. Ko dara ekipāža?

Kapteinis: Visi guļ. Pēc finiša atlikšanas es pavēlēju ekipāžai atpūsties.

Komandors: Labi. Lai guļ.

Pauze. ^ *

Komandors: Tagad, kad kapteinis mūs nedzird, es gribu jautāt: vai patiešām visa mūsdienu zinātne un tehnika, kas prasa un saņem kolosālus līdzekļus, nav spējīga izglābt dažus cilvēkus?

Fiziologs (drūmi): Arī šodien dažkārt tepat blakus uz Zemes vai vistuvākajā kosmosā mirst cilvēki spēka gados, un mēs neesam spējīgi tiem palīdzēt.

Komandors: Un tomēr padomāsim beidzamo reizi, ko mēs varam izdarīt un kādu padomu viņiem dot.

Daudzi tā arī nepacēla acis, atcerējās komandors, bet daži saskatījās muļķīgā un naivā cerībā — ja nu kāds no viņiem tagad pēkšņi, nojausmas vadīts, atradīs pareizo paņēmienu, kā visu nolikt savā vietā, apmainīs antiproto- ,nus un antineitronus atomkodolos, no kādiem tagad sastāvēja «Valis» un viss, kas uz tā, pret protoniem un neitroniem, orbītās pozitronus pārvērtīs par elektroniem un kuģis slaidi pametīs nogaidīšanas līniju, un Zeme tā ekrānos vērtīsies lielāka… Bet apgaismība nenāca ne pār vienu, neviens neatrada paņēmienu un nelūdza vārdu.

Funks (no viņa murmināšanas ar grūtībām var atšķirt atsevišķus vārdus): Mēs zinām, kas ir antiviela, un zinām, kādu reakciju rezultātā rodas antidaļiņas. Bet mēs vēl nemākam pārvērst pat elementu atomus, nemaz nerunājot par dzīvo matēriju. Mēs vēl neesam līdz tam nonākuši. Mums nav priekšstata, kā tas notiek. Nevar kustēties ar maksimālo ātrumu visos fizikas virzienos vienlaicīgi… (Negaidot izmisīgi kliedz.) Un tomēr tas ir velns zina kas! Tas nekur neder! Cūcība, vislielākā cūcība. Mēs pārmērīgi domājam par savu drošību. Mums ir jārīkojas, mūsu pienākums … aizklāt viņus ar enerģētisku ekrānu… nolaist uz Zemes vai vismaz izolēt kosmiskajā telpā… Un strādāt, strādāt pie šīs problēmas, kamēr mēs to atrisināsim!

Kāds no konsultantiem: Vai kamēr niecīga kļūme energoapgādē uz sekundes daļu izjauks ekrānu stabilitāti. Vai tāda iespēja ir pilnīgi izslēgta? Cik ilgu laiku aizņems tādas energosistēmas būve? Bet viņi? Pasīvi gaidīt savu glābiņu var dienām, ne gadifem. Taču šajos apstākļos jebkura viņu aktivitāte būs pazudinoša.

Komandors: Kas tad… kas viņiem būtu jādara?

Funks: Jāaiziet. Pēc iespējas tālāk. Saules sistēmā viņi kusīs kā cukurs tējā — lēni, bet neatvairāmi. Es pat nerunāju par draudiem, ko viņi nozīmē visam pārējam. Ja nu mēs neesam pārliecināti par iespēju tos izolēt, tiem jāaiziet.

Komandors: Kurp?

Funks: Uz nekurieni. Tur, kur mazāk matērijas.

*

Labs administrators zināja daudz, arī to, kāda ir trans- galaktiskā kuģa finiša un pasažieru izkāpšanas kārtība. Administrators Karskis to zināja un jau pirms iegulšanās kūniņā rīkojās, lai pamostos agrāk un iegūtu laiku attapties un visu apjēgt. Lai nu kā, bet austošajai dienai bija jākļūst par dižāko viņa dzīvē; te arī visstiprākā nervu sistēma varēja neizturēt. Karskis negribēja ne ar vārdu vai žestu sabojāt iespaidu par sevi tiem, ar ko viņam vēl veselu gadu būs jāstrādā kopā. Administrators iepriekš nolika elektromiega taimeru uz vajadzīgo atzīmi, viegli atrada kūniņas automātikas izslēdzēju, pārlika to uz automātisko regulāciju un tikai pēc tam atļāvās apgulties un aizmigt.

Elektromiegs izslēdzās savlaicīgi. Karskis lēni atvēra acis. Galva bija skaidra, sajūta lieliska. Viņš ieklausījās ar visu ķermeni, bet nesajuta to sīko, pat kūniņā iekļūs- tošo «vibrāciju, kas pavada lielās pārslodzes. Kūniņu varēja pamest. Viņš nospieda pogu, un kūniņas vāks nesteidzīgi pacēlās.

Bija kluss, gaiss vēss un tīrs kā no rīta kalnos. Karskis mīlēja klusumu un zināja, ka nākamā gada laikā viņš reti dabūs to izbaudīt. Tālab jo tīkamāk bija izjust mieru pašlaik, kad visi pasažieri gulēja, bet ekipāža bija aizņemta, veicot nosēšanos. Administrators lēni, ar baudu vilcinot laiku, uzsāka rīta procedūru. Elpošana, vingrinājumi muskuļiem, iekšējiem orgāniem, nerviem, masāža … Cilvēki jau sen bija sākuši nopietni izturēties pret dvēseles templi, bija pagājis laiks, kad ķermeņa iespējas un rezerves tika tērētas tikpat neprātīgi kā visas planētas resursi, kad lepojās, ja ar darbu un nevērību pret veselību noveda sevi līdz slimībai, lai gan, ja novestu līdz tādam stāvoklim savu uzņēmumu, tad nāktos stāties' tiesas priekšā… Pabeidzis vingrinājumus, Karskis iegāja vannā, pēc tam vēlreiz pārbaudīja, vai viss ir iepakots. Pasūtīja kafiju un jau pēc minūtes no sienas nišas, kur atradās sintezatora izeja, paņēma trauku, kas izplatīja tīkamu smaržu. Nodzēra kādu malku un sāka vēlreiz pārdomāt gaidāmo.

Domas raisījās labi, viss* tēlojās skaidri. Viņš atcerējās sievu. Pēķšņi iegribējās pateikt viņai dažus vārdus, to-, mēr būtu netaktiski parādīties ekipāžai pašlaik, kad pasažierus vēl nemodināja. Pēc viņa rēķina pārējiem vēl bija jāguļ apmēram stundu; tik ilgi administrators varēja pieciest, un arī sievai ne prātā nevarēja nākt tagad gaidīt no viņa zvanu… Administratoram patika apzināties, ka viņš ir palicis pieticīgs cilvēks, necenšas izcelties, nepasvītro savu pārākumu, kurš — kā viņš un arī visi pārējie ticēja — bija pilnīgi reāls. Atlikušo stundu varēja izmantot, lai vēlreiz ar skaidru galvu pārskatītu uz Antoras uzrakstīto runas tekstu, nevis lai vēsi sarunātos ar sievu.

Liekas, galvenais tajā bija pateikts.

Karskis sāka domāt, vai tiešām tā ir.

Viņam patika laiks, kurā nācās dzīvot un strādāt. Laiks bija interesants un atbildīgs.

Federācija auga. Vēl bija grūti nosacīt, cik plaša tā būs pēc desmit — piecpadsmit gadiem. Jau tagad tā iekļāva sevī desmitus apdzīvojamu planētu dažādās zvaigžņu sistēmās. Būtībā pirmais tās attīstības posms tuvojās noslēgumam: Zemes tipa planētu apgūšana, kas derīgas cilvēka dzīvei. To nebija nemaz tik daudz, gandrīz visas tagad bija apdzīvotas un iekļautas Federācijā. Tā bija vienība, kas deva cilvēku šūniņām iespēju eksistēt, attīstīties un nostiprināties; atstātas savā vaļā, tās diez vai varētu atzīmēt pat desmit gadu jubilejas. Federācija deva katrai jaunai apmetnei uz planētām iespēju sākt attīstību no augsta līmeņa.

Katra jau apgūtā planēta kļuva par priekšposteni tālākai virzībai Galaktikas dziļumā. Bet Zeme joprojām palika Federācijas centrs — vecākā no apdzīvojamām pasaulēm, civilizācijas, sabiedrības organizācijas formu un ideālu dzimtene, rezidence Federācijas Padomei, kas apvienoja visu apdzīvoto planētu pārstāvjus.

Padomes uzdevumi bija sarežģīti. Tagad galvenais vairs nebija materiālo vērtību ražošana, kas notika it kā pati par sevi, =? to veica mašīnas mašīnu vadībā. Galvenais bija ^biedrība, tās dzīve, nevienlīdzīgā attīstība uz dažādām planētām, vajadzības, to izaugsme un regulēšana.

Karskis zināja: katra vajadzība ir divu lielumu —■ nepieciešamības un fantāzijas savienojums. Jo tālāk, jo vairāk vajac^ību noteikšanā palielinājās fantāzijas, bet samazinājās nepieciešamības loma. Fantāzija ir neierobežota, un, ja ļautu tai bezgalīgi augt, tā daudzkārt apsteigtu jebkuras ražošanas iespējas. Bet neapmierinātība rodas tieši plaisā starp to, kas ir, un to, kas varētu būt, ko varētu iedomāties, neierobežojot iztēli.

Iztēli vajadzēja ierobežot, lai tā aizsteigtos priekšā reālajām iespējām tikai tik daudz, cik nepieciešams. Ierobežojumam jābūt apzinīgam. Tas bija tikpat nepieciešams sabiedrības veselībai kā mērenība ēšanā —« atsevišķa cilvēka veselībai. Ierobežojumu trūkums varēja novest sabiedrību pie aptaukošanās.

Tas, pirmkārt, pie sevis atzīmēja Karskis. Otrkārt, izejvielas, kas tāpat attiecas uz materiālo pasauli.

Kibernetizējas lietu ražošana, bet ne izejvielu ieguve. To rezerves uz Zemes kļuva aizvien niecīgākas. Iepriekšējos — neracionālajos laikmetos cilvēki bija iztērējuši pārāk daudz. Izejvielas tagad nācās atjaunot, bet daļu importēt no citām Federācijas planētām; dārgs, bet neizbēgams paņēmiens. Gandrīz trešā daļa izejvielu tika sintezēta uz tām Saules sistēmas planētām, kuras vēl nebija paredzēts apdzīvot. Te nekas neizdevās bez cilvēku līdzdalības, bet tas veicināja planētu nevienlīdzīgu attīstību, jo daļa no tām pagaidām bija tikai izejvielu piegādātājas.

Sarežģīts uzdevums bija jauno planētu apguve. Taja piedalījās gan Zemes, gan citu Federācijas pasauļu pilsoņi. Atrast optimālos variantus izrādījās ļoti grūti: uz citām planētām dažkārt bija nozīmīga katra cilvēka klātbūtne, bet viņi, neseno pionieru pēcteči, bija tādai darbībai noderīgāki nekā sen pie labklājības pieradušie Zemes iedzīvotāji.

Kā vienmēr, bija grūtības ar iedzīvotāju daudzumu regulēšanu. Te allaž vajadzēja atrast līdzsvaru starp sabiedrības vajadzībām un katra atsevišķa cilvēka vēlmēm, no kurām ne katrreiz var aprēķināt vidējo aritmētisko.

Tomēr galvenais paliks nevis materiālo vērtību ražošana, bet gan jaunrades ražošanas regulēšana.

Katrs cilvēks meklēja maksimālās pašizteiksmes iespējas. Bet arī te bija savi paisumi un bēgumi, kaut kas vienmēr bija vadošais, kaut kas atpalika, uzkrāja rezerves nākotnei. Nācās paredzēt rītdienas, bieži vien arī parītdienas zinātniskās, - tehniskās un mākslinieciskās jaunrades attīstības pamatvirzienus. To paredzēt bija svarīgi tāpēc, ka jaunrades tālākajai attīstībai neizbēgami bija vajadzīga materiālā bāzē, bet tā neradās tukšā vietā un nebija neizsmeļama.

Nemaz nebija vienkārši summēt to, ko rādīja vēsture, ko liecināja katras jaunrades nozares attīstības ritms, kas palēninājās vai paātrinājās atkarībā no milzum, daudziem apstākļiem; pie tā vēl jāpieskaita parādību atkārtojamī- bas biežums dažādos laikmetos, pat cilvēcisko tieksmju un gaumju neizbēgamās svārstības, kas rodas kā zināmu, bet grūti uzskaitāmu, tā arī nezināmu un neparedzamu faktoru ietekmē. Summēt un pēc attīstības likumsakarībām un intuīcijas izdarīt pareizus secinājumus. Pretējā gadījumā sabiedrība var izrādīties nopietnu grūtību priekšā, tās radošais potenciāls savlaicīgi nerealizētos, bet tas draudēja ar sabiedriskās veselības traucējumiem.

Visā Federācijā kopā nekas tamlīdzīgs vēl nebija noticis, bet uz atsevišķām planētām gan. Piemēram, tai pašā Līvijā — Nareva dzimtenē, kur, liekas (Karskis precīzi nezināja), vadība bija pārāk uzticējusies savai gaumei un viedoklim un nebija ņēmusi vērā attīstības reālos apstākļus, virzību un likumsakarības.

Tagad uz sliekšņa stāvēja kārtējā zinātniski tehniskā revolūcija, šoreiz izejvielu ieguvē, un ļoti daudziem cilvēkiem, lai turpinātu aktīvu dzīvi, pie kādas viņi pieraduši, nāksies atrast jaunu darbošanās jomu.

Par to arī Karskis gatavojās runāt. Šodien. Uz Zemes.

Kur tā ir? …

Administrators ieslēdza ekrānu.

Likās — lielais un bālais sirpis karājas blakus. Acīmredzot ziemeļu puslodē bija mākoņaina diena. Varbūt pat lietaina^ Karskis pasmaidīja. Pēkšņi gribējās pastaigāties lietū. Netālu no sirpja izplūdušās ārējās malas mirdzēja zvaigzne. Administrators gaidot piemiedza acis. Sirpis lēni, ļoti lēni uzbīdījās zvaigznei virsū. Tātad kuģis atradās orbītā. Vai tas gaidīja kārtu? Karskis savilka uzacis. Ne jau pirmo reizi viņš vēroja Zemi no kosmosa, bet nekad vēl telpa ap to nebija izskatījusies tik tukša.

Lielā Kosmofiniša ugjntiņas spīdēja pašā ekrāna stūri; ap pavadoni arī bija tukšums. Karskis sadrūma. Kas gan būtu noticis izplatījumā?

Kaut kas parādījās uz ekrāna: to pa diagonāli ātri šķērsoja gaišs punkts. Nevarēja saprast, cik tālu tas atrodas: tas varēja būt tuvs meteopavadonis vai kuģis tālumā. Administrators nedomājot sekoja punktam, kā novēro vienīgo kustīgo priekšmetu redzes laukā. Attēls palielinājās — acīmredzot sakaru nodalījumā arī novēroja debess ķermeni un regulēja kadru. Karskis izstiepa kaklu: tur, kurp devās uguntiņa, atradās kāds cits ķermenis. Saskriesies? Diez vai: ķermeņi varēja atrasties arī ļoti tālu viens no otra, jo izplatījumā attālumu ir grūti novērtēt. Droši vien uguntiņa ir kuģis, kas tuvojas finišam, pēc tā izkustēsies arī «Valis». Administrators pasmaidīja. Punkti uz ekrāna savienojās.

Izblīda neredzēti varena liesma. Likās — izplatījums ir uzsprādzis un izverd uguni kā vulkāns. Acis neviļus aizvērās. Kad administrators tās atvēra, visapkārt bija tumšs, nebija ne zvaigžņu, ne Zemes — pārāk spožs bija spīdums pirms mirkļa. Karskis sajuta, ka pa vaigiem rit asaras. Pēc tam caur miglu iezīmējās neskaidrais baltais sirpis, tad arī zvaigznes. Sprādziena vieta bija melna, tikai dzirksteles ap to iespīdējās un dzisa.

*

Dažas sekundes komandors stāvēja, nesakot ne vārda. Sapulcējušies skatījās viņā vienaldzīgi, ar tikko jaušamu neuzticību, un tikai divi trīs korespondenti, kas vienmēr grozījās Kosmocentrā un saoda jaunumus, turēja gatavībā kameras. Komandors ilgi raudzījās reportieros, piespiežot sevi saniknoties uz tiem, jo pateikt cilvēkiem to, ko viņš gatavojās sacīt, ir daudz vieglāk, ja tu esi nikns, nekā tad, ja jūti žēlumu un līdzcietību, un turklāt vainu. Bet te vēl šie dienaszagļi ar kamerām traucē strādāt — vai šie nevar nodarboties ar kaut ko jēdzīgu? Kas viņus ielaidis? Dzīt, dzīt tos vajag!

Viņš visu pateica vienā elpas vilcienā, kā dzerdams rūgtas zāles:

— Esmu spiests paziņot, ka «Valis», kuru esat ieradušies sagaidīt, uz Saules sistēmas robežas ir pazudis bez vēsts. Tiek darīts viss iespējamais, lai noskaidrotu, kas ar to noticis. .A

Viņš runāja un dzirdēja sevi no malas, it kā viņš arī būtu pazudušo radinieks vai draugs; bet vai tad tā nebija? Iestājās klusums, ārkārtīgi liels klusums, un kļuva skaidrs, ka tūlīt, pēc mirkļa, šo klusumu pāršķels pirmais kliedziens. \.ji\