Viņpus durvīm

treša nodaļa

Dzirksteles tukšumā nodzisa. Kapteinis Ustjugs izņēma zondraķešu palaišanas iekārtas atslēgu, aizvēra mehānisma apvalku un piecēlās.

Visi gulēja, bet viņš jutās ļoti riebīgi, un neviens nevarēja palīdzēt, jo viņam nebija tiesību kādam atklāt bēdīgo ziņu. Kaut kur, iespējams, daudzi cilvēki lauzīja galvu, ļaujot vaļu fantāzijai, lai atrastu iespēju izglābt viņu un visus pārējos, tomēr kapteinis pietiekami zināja fiziku, lai saprastu, ka starp cilvēkiem uz «Vaļa» un visiem pārējiem pasaulē no šī brīža ir bezdibenis un viņš pašlaik vientulībā stāv uz tā malas.

Bija iestājies dziļš klusums un palicis pietiekami daudz laika, lai ielūkotos sevī un mēģinātu apjēgt, vai dziļa ir viņā nožēla, ka viņš izvēlējies tieši šo no visiem iespējamiem ceļiem. Kā tas mēdz būt, bērna negaidīta iedoma nosacīja pusaudža un jaunekļa intereses. Bet bieži vien profesija audzina cilvēku, pirms viņš to apgūst. Viņā apvienojās vēlēšanās ieraudzīt nepieejamo ar tieksmi līdz galam atklāt sevī mītošos spēkus, bet vēlāk, skoļā un akadēmijā, pārdomāt vairs nebija ne laika, ne iemeslu: cilvēks, pat negribot iekļuvis šajā sistēmā, iznāca no tās kā pārliecināts savas profesijas pārstāvis, kas mīl to un mazliet nicina visas pārējās, tāpēc ka cilvēks ir slikts speciālists, ja dvēseles dziļumos neuzskata savu nodarbošanos augstāku par citām. Viņš iesāka kā ekipāžas Devītais loceklis uz milzīgajiem kuģiem, kas tagad der tikai muzeju ekspozīcijām, un aizgāja līdz Pirmajam labu cilvēku vidū, kurus mīlēja un no kuriem mācījās. Viņš nekļuva par vienu no tiem, kurus sauc par varoņiem, tāpēc, ka negadījās tāda situācija, — varonība bieži rodas tur, kur pietrūkst vai nu vēsa aprēķina, vai arī materiālo līdzekļu, bet tajā laikā ekspedīcijās pietika gan viena, gan otra un ar visu tika galā pēc labākās sirdsapziņas. Kad Ustjugs kļuva kapteinis, viņš nāca pie atziņas, ka vieni kapteiņi kļūst par admirāļiem, bet otri aiziet pensijā, un viņš piederēja pie šiem otrajiem: tālākai karjerai bija vajadzīga tāda godkāre, kādas viņam trūka, un tāda neapmierinātība ar savu ikdienas darbu, kādas viņam nebija. Otra atziņa bija tā, ka jābūt labam kapteinim. Cenšoties kļūt par ļoti labu kapteini, viņš dvēseles dziļumos dažreiz nožēloja, ka kopš zināma laika liktenis viņam vairs nesagādā bezizejas situācijas, nedod iespējas pārbaudīt, ko viņš — nobriedušais — ir vērts pēc visaugstākās likmes. Bet viņš to vēlējās, savādāk nekādi neaizdzija brūcīte dvēselē, par kuru zināja tikai retais, toties pats neaizmirsa nekad.

Tas gadījās pirms gadiem divdesmit, kad Ustjugs bija vēl pavisam zaļš; nelaime notika tālu no trasēm, pa kurām virzījās civilizācija. Ekspedīcijas dalībnieku vidū bija pāris, kuru mīlestību redzēja visi. Bet, kā jau tas mēdz būt, atradās arī trešais. Nāves draudi ārkārtīgi saasināja jūtas. Sievietes baidījās atstāt kajītes, neviens vairs nepildīja pienākumus, un cerības izdzīvot kļuva aizvien mazākas. Bija vajadzīga nežēlība urt izturība, lai neviens neaizmirstu, ka viņš ir cilvēks. Ustjugs to neaizmirsa, bet neuzdrošinājās, to izdarīja cits"; viņu nogalināja, pēc tam atjēdzās. Izdevās izglābties; turpmāk cilvēki centās viens ar otru nesatikties. Toreiz Ustjugs nobijās. Bailes viņš nevarēja sev piedot vēl šodien.

Izlūka gaitas cilvēku izsūc ātri. Pēc tam Ustjugs nokļuva uz pasažieru kuģa. Ekipāža te bija neliela, bet pasažieri nepavisam nebija līdzīgi meklētājiem, kas dodas uz pasaules galu. Ustjugs dienēja teicami tādēļ, ka tagad mīlēja ne tikai sabiedrisko stāvokli, ko deva darbs, bet arī pašu darba procesu. Tas agri vai vēlu notiek ar visiem, kuri ilgi darbojas kādā profesijā un kuriem nav izteikta talanta uz ko citu.

Tagad, kad liktenis viņam tomēr sagādājis bezizejas stāvokli, viņš sāka saprast, ka bijis ne visai precīzs, tāpat kā pārējie ar tādu pašu vēlēšanos: viņi ilgojās nevis pēc bezizejas situācijām, bet gan pēc stāvokļa, no kura tomēr ir izeja, tikai ne katram redzama un ne katrs, to atradis, ir spējīgs izmantot. To varbūt varētu nosaukt par kvazibezizejas stāvokļiem, taču patiess bezizejas stāvoklis bija radies tagad. Bija pienācis īstais laiks pajautāt:' vai tu nožēlo? — un pēc pārdomu brīža atbildēt — nē. Tāpēc ka tagad nožēla par izvēlēto dzīves veidu ierādītos nodevība attiecībā pret tiem, kas izvēlējušies to pašu un aizgājuši bojā agrāk — nepaguruši un arī nevīlušies.

Viņš pats bija redzējis, kā gāja bojā daži lieliski un mierīgi biedri. Tāda bija profesijas specifika. Izlūkiem bēdīgo beigu iespēja bija jāparedz iepriekš; tātad nevieb viņu nebija ne pievīlis, ne apmānījis, nebija ko apvainoties ne uz citiem, ne uz sevi. Viņa bojāeja ievilkās garumā, agonija varēja izrādīties ilga. Bet, kas zina, kā jūtas tie, kam tā bija īsa?

Nonācis pie tāda slēdziena, kapteinis pamāja ar galvu. Spēlēja mūzika. Viņš ieklausījās: Mēnesnīcas sonāte. Kapteinis pasmīnēja. Aparāts — bērnības drauga dāvana —; darbojās nevainojami: uztverot kapteiņa jūtas, tas pats izvēlējās kristālu ar ierakstu, kas atbilda viņa noskaņai. Tas bija brīnišķīgs psihes analizators, tikai žēl, ka citiem to neizdevās piemērot savam noskaņojumam un izgudrotājs tā arī nepaņēma patentu un neizlaida izgudrojumu tautā, jo viņš bija principā pret cilvēku psihes kontroli un tikai saviem draugiem dāvāja mazas kastītes ar īsām antenu adatām; katra aparāta frekvence bija stingri fiksēta. Tātad automāts saprata kapteiņa noskaņojumu pirms paša Ustjuga. Tālākā darbības programma tika uzdota mūzikai. Kapteinis stāvēja, līdz ieraksts izbeidzās. Pēc tam viņš izgāja no centrālā posteņa un soļoja pa kuģi — pa savu māju, savu pasauli, savu dzīvi.

Ustjugs klaiņoja pa «Vali», bet atvadījās no'Zemes. Viņš centās apjēgt, saprast, pierast pie tā, kas ar viņiem bija noticis, bet tas nekādi neizdevās. Atvadas iznāca formālas: kapteinis vēl nespēja aptvert, ka Zemes, uz kuru viņš pašlaik raudzījās no observatorijas caurspīdīgā kupola, ne viņa, ne arī to pārējo dzīvē, kuri atradās uz kuģa, vairs nekad nebūs.

Vēlāk, citā korpusā, piespiedies ar pieri pie kādas baterijas aukstā apvalka, viņš pēkšņi saprata, ka to nevar apjēgt, tāpat kā nevar izprast nāvi: nav iespējams ar prātu aptvert to, par ko nekas nav zināms. Zeme viņu dzīvē bija vienmēr, pat to dzīvē, kas ne reizi nebija apmeklējuši šo planētu, bija dzimuši* un izauguši tālajās zvaigžņu sistēmās. Zeme bija, un doma, ka tagad būs jāiztiek bez tās, neaizsniedza apziņu.

Pasažieru klāja Ustjugs nokļuva pret paša gribu: kājas viņu bija atvedušas šurp. Viņš apstājās pie kādas no kajītēm, zinādams, kas tajā dzīvo, un viņam likās, ka dzird Zojas vieglo elpu, lai gan no kūniņas nebūtu dzirdama pat Jeremejeva varenā krākšana.

Viņš stāvēja pie durvīm un pat nedomāja par Zoju, bet ar visu savu būtni izjuta viņas realitāti, sajuta, kā viņā, par spīti visam, aug prieks. Pēc tā senā gadījuma viņu nomāca vainas apziņa pret sievietēm, tāpēc ka nebija tās pasargājis; tagad viņš no tām vairījās. Pašreiz vainas apziņa pārtapa citā milzīgā sajūtā. Viņam likās, ka arī pēc Zemes zaudējuma viņam vēl atlikusi vesela pilnvērtīga pasaule.

Negribējās iet projām no šejienes… Pēc tam kapteinim likās, ka krēslā pie sienas kāds kustas. Ustjugs piegāja tuvāk, pustumsā viņš pazina padzīvojušo pasažieri Petrovu, kurš visu reisu (izņemot tās stundas, kuras pasažieri pavadīja kūniņās, kuģim ieejot līdztelpā un izejot no tās) nosēdēja vienā un tai pašā krēslā. Īstenībā Petrovs nemaz nav tik vecs, ieskatoties vērīgāk, nodomāja kapteinis. Un diez vai tikai ar vecuma bezmiegu varēja izskaidrot to, ka viņš sēdēja te, kad visiem pasažieriem bija jāguļ kūniņās, lai pasargātos no pārslodzēm, kas bija iespējamas nosēžoties.

— Kāpēc jūs esat šeit? — stingri noprasīja Ustjugs.

— Nezinu, — brīdi nogaidījis, klusu atbildēja Petrovs. r— Man ārsti aizlieguši elektromiegu — un cik tad nu manos gados guļ?

Abi apklusa. Kapteinim negribējās palikt vienam.

— Vai jums tur kāds ir?

— Uz Zemes?

— Uz Zemes, uz planētām — vienalga. Pasaulē.

— SieVa, — atteica Petrovs. Un pēc brītiņa piebilda: ■— Jaunāka par mani.

Kapteinis nopūtās.

— Vajag gulēt, — viņš teica.

— Domāju sagaidīt. Laiks jau pienācis, bet kuģis kā izmiris. Vai kaut kas ir noticis, kaptein? Kuģim bojājumi?

Viss ir kā sapnī: puskrēsla, klusinātas balsis.. * Kapteinim uz brīdi likās, ka nekas nav noticis: pārāk neticami viss bija. Un viņš pasažieri nevis sarāja par patvaļīgu kūniņas pamešanu, bet atbildējai Kuģis ir kārtībā.

— Tātad sakari ar Zemi ir nodibināti?

— Nē. Kuģi neviens nevar pamest. Pat es.

— Pat jūs. Un pat administrators Karskis?

— Ari viņš.

— Kas tad ir samaitājies? Bojājumi Finišā? Uz Zemes? Kas ir sagājis grīstē?

Kapteinis padomāja.

—i Pasaule.

'—» Ahā, —; bez izbrīna teica Petrovs. — Bet tā ir gadījies arī agrāk. Varbūt es vēl pasnaužu. — Viņš piecēlās, un kapteinis ieraudzīja viņa acis tuvuma; no tām viņš saprata, ka īstenībā Petrovs ļoti grib gulēt.

—; Ieslēdzieties kūniņā, — Ustjugs ieteica.

Petrovs pamāja un nozuda kajītē.

*

Kaut kas nebija kārtībā. Administrators juta: kaut kas nav, kā vajag. Savādi, neparasti. Uztraucoši.

Tukšums ap Zemi. Sprādziens. Kuģa savādā nekustība. Karskis tā arī nodomāja — «nekustība», lai gan «Valis», protams, kustējās pa ieņemto orbītu. Klusums kuģī. Kas noticis? Viņš nebija pieredzējis neko tādu, ar ko varētu salīdzināt pašreizējo situāciju. Laiks gāja. Ekrānā izplatījums joprojām pilnīgi tukšs. Varēja viegli iztēloties, ka Zeme kļuvusi neapdzīvota.

Administrators apņēmīgi devās uz izeju.-

Salonā bija gandrīz pavisam tumšs. Karskim likās kaut kur ar vieglu troksni atveras un aizveras kajītes durvis, viņš atskatījās, bet neko neredzēja.

Pametis salonu, administrators piegāja pie lifta šahtas, kas savienoja pasažieru klājus ar vadības stāviem, kur atradās centrālais postenis un ekipāžas kajītes.

Kā jau visi, kas uz kuģiem nestrādā, bet izmanto tos vienīgi kā transporta līdzekļus, Karskis neviļus uzskatīja «Vaļa» salonu, zāles un komfortablās kajītes par šīs sarežģītās inženierbūves centru un pamatu. Vadības klājs ar tā skopo un racionālo apdari, ar citu — tehnisku eleganci, mēraparātu mirdzumu, spilgto gaismu un silto mehānismu tikko jūtamo smaržu administratoram likās negaidīts un pat svešs kuģim. Bet novērtēt iespaidus neatlika laika, un viņš droši devās pa gaiteni uz priekšu.- , —; Stāt! — viņš izdzirdēja.

Karskis nodrebēja un apstājās. Atskatījās. Neviena nebija. Bet balss skanēja — monotona un paklusa.

— Vai noslēdzi vidējo? Vai noslēdzi vidējo?

Administrators piespiesti iesmējās un ar plaukstu pieglauda matus. Viņš saprata un devās tālāk.

—■ Ārējie ieslēgti, —; paziņoja cita balss. — Ieslēgti.

— Uzmanību, uzmanību. Septiņpadsmitais lūdz uzmanību. Piektais indekss — augstāks.

— Esi uzmanīgs — otrais ir režīmā.;?

— Trīs, septiņpadsmit, astoņdesmit astoņi, divi, divi…-

Tas bija kuģis, kurš runāja, ziņodams ienācējam par to,

kas satrauca vai, gluži otrādi, kam bija jānomierina cilvēki. Kuģis pats sevi uzmanīja; savādāk trīs cilvēki fo nevarētu pat izkustināt no vietas, nerunājot nemaz par mehānismu tūkstošu vadīšanu nedēļām ilgā lidojuma laikā.

Kuģis runāja, bet cilvēku nebija. Nebija jūtama nekāda kustība, it kā ekipāža vispār negatavotos reisa nobeigumam.

Administrators atkal palūkojās savā hronometrā. Katru reizi viņš to darīja arvien nervozāk.

Viņš sāka iet ātrāk un, piegājis pie ieejas centrālajā postenī, ar visu delnu piespieda plāksnīti.

Ieeja neatvērās. Tā pati monotonā balss noteicaj

— Ieeja tikai ekipāžas locekļiem. Atvainojiet.

Administrators pacēla roku pie krūšu kabatas. Izņēma

plānu plāksnīti. Federācijas Padomes apliecība atvēra jebkuras telpas durvis, lai kur tā atrastos un lai cik arī ierobežots'būtu cilvēku skaits, kam ir tiesības tajā ieiet. Karskis ar acīm sameklēja šauru spraugu.. Ar pirkstiem pieturot, ielika tajā plāksnīti.

Nekas nemainījās. Tikai frāze, ko izrunāja automāts, skanēja savādāk:

— Centrālajā postenī neviena nav. Ieeja aizliegta. Atvainojiet.

Karskis apmulsis saknieba lūpas. Tas, ka automāts viņu neielaida, bija dabiski: kuģa centrālais postenis bija tāda telpa, ko varēja apmeklēt tikai speciālistu klātbūtnē, tā ka tas neuztrauca administratoru. Bet ko nozīmē, ka postenī nav neviena ekipāžas locekļa, lai gan kuģis atrodas blakus Zemei?

Tas jau liecināja par nepatikšanām.

Kas būtu varējis notikt? Izmiruši visi, vai?_Varbūt ekipāža devusies uz Finišu, neuzmodinājusi pārējos? Varbūt

visi paguvuši izkāpt, bet viņš aizgulējies un par viņu aizmirsuši? Murgi.

Vai kaut kas tomēr nav noticis… vai kaut kas nav noticis uz Zemes?

Kas tieši? Kataklizma? Epidēmija? Karš? Atnācēju iebrukums?

Domas nāca prātā cita par citu muļķīgākas.

Un tomēr — kaut kas ir noticis. Spriežot pēc tā, ka uz kuģa viss, liekas, ir kārtībā, nelaime notikusi tieši uz planētas.

Uz Zemes notikusi nelaime, bet viņš, Federācijas Padomes loceklis, ieslēgts kuģī. Nelaimē katram vadītājam ir liela nozīme, katram atradīsies uzdevums, kas, iespējams, tikai viņam ir pa spēkam. Te nedrīkst palikt. Pienākums sauc viņu tur, kur grūti. Centrālajā postenī nevar nokļūt, tatad nevar arī saistīties ar Padomi. Jārīkojas savādāk un apņēmīgāk.

Karskis pieņēma lēmumu, iedams pa gaiteni atpakaļ, kuģa balsis vairs neievērodams.

Kajītē viņš paņēma nepieciešamākos dokumentus, ielika tos nelielā ceļasomā un izgāja salonā.

Bija kluss. Viegli ietrīsējās grīda — lejā ieslēdzās un pēc dažām minūtēm izslēdzās kāds no dežūrmehānismiem. Administrators devās uz izeju. Viņš soļoja droši kā cilvēks, kurš zina, ka izmanto savas tiesības.

Kad viņš bija nozudis aiz durvīm, no savas kajītes iznāca Petrovs.

Pasažieru klājs ar kutera klāju bija savienots tieši — ar tā saucamo evakuācijas ceļu, bet Karskis to neizmantoja: iespējams, ka tas iedarbinātu trauksmes signālu. Administrators piegāja pie iežogojuma, aiz kura atradās kuģa galvenā šahta, • uztaustīja plāksnīti un atvēra eju. Viņš sataustīja ar kāju vītņu kāpnes, kas veda šahtā blakus lifta akai, un sāka kāpt lejup.

Tālu augšā dega vāja gaisma. Kāpnes zem kājām klusu dunēja. Karskis kāpa lejup ilgi. Pēc tam viņam pašā acu priekšā uzliesmoja sarkans uzraksts. Tas mirgoja.

Bīstami! Bīstami!

Administrators pagriezās un sāka kāpt augšup. Viņš tik tikko nesagrūdās ar Petrovu.

Abi atkāpās — katrs pa vienu pakāpienu un dažas sekundes stāvēja, pūlēdamies saskatīt viens otru.

— Kas te ir? — administrators pusbalsī noprasīja.

— Pasažieris Petrovs. Un tas tātad esat jūs, administrator?

—; Kāpēc jūs man sekojat?

; — Es nedomāju jūs traucēt.

— Vai jūs zināt kaut ko — kas noticis, kāpēc mūs ne-* izsēdina?

— Nē. Bet varbūt nav vērts riskēt?

—■ Kāpēc jūs tā domājat?

Petrovs neatbildēja.

— Man jābūt uz Zemes, — teica administrators.

— Ak tā, — gandrīz vienaldzīgi atbildēja Petrovs. 1 — Man arī. Es iešu kopā ar jums.

Karskis brīdi nogaidīja, novērtēdams apņēmību, ar kādu šie vārdi tika izteikti. Dzīvē, tāpat kā politikā, viņš bija reālists.

— Ejam. Divdesmit pakāpienus augšup. Es tiku cauri.;

Viņi uzkāpa.

— Uzgaidiet. Es iešu pa priekšu.

— Nē, — sacīja Petrovs.

Viņi nogāja dažus soļus pa tumšo gaiteni.

— Lūdzu, tagad.

— Šeit.

— Bet vai jums ļaus Finišā nosēsties?

Karskis neatbildēja, meklēdams ieeju ellingā. Šoreiz vi- viņa plāksnīte līdzēja. Noskanēja viegls zvans.

Ahā. Tagad mēs gandrīz jau esam mājās.

*

Ustjugs klaiņoja pa kuģi un domāja, līdz pagura. Tad viņš atgriezās centrālajā postenī. Uz paneļa dega izsaukuma zaļā uguntiņa. Kapteinis ieslēdza tridisakarus, cenz- 'damies nesteigties, bet pret paša gribu balss noskanēja mazliet pieglaimīgi, tādēļ ka viņā bija atdzīvojusies cerība. Komandors iznāca no nekurienes un nosēdās tri- diekrāna nišā. Kapteinis paskatījās viņā, saprata un sacīja:

— Es jūs uzmanīgi klausos.

Ko darīsi?

—- Komandor, atklāti sakot, nezinu. Gribēju atcerēties, varbūt kas tamlīdzīgs jau ir ar kādu atgadījies, vismaz grāmatā. Neatceros. Nekādas pieredzes. Tātad — apstākļi noteiks. Vai… izdevās kaut ko izdomāt?

Gaisa flotes pavēlnieks atbildēja pēc brīža?

— Jā, tava prioritāte ir neapstrīdama Nē, nekā Iepriecinoša. Izstāstīšu. Bet vispirms: Padome grib runāt ar administratoru Karski.

Ustjugs saprotoši pamāja.

— Klausos.

— Pamodini viņu. Paskaidro situāciju. Es te pagaidīšu.

—" Jūs gan vadāt uzmanīgi, — Petrovs atzinīgi teica. Administratora roka gulēja uz vilkmes sektora.

Mēs braucam ar šeit pieļaujamo ātrumu. Telpā ap Zemi vilkmi dažkārt nākas mērīt gramos, bet attālumu —; centimetros. — Roka mazliet atbīdīja sektoru, kuteris jūtami nodrebēja. — Te nelido pa taisnēm, un tas arī nav vajadzīgs. — Administrators ieskatījās. —■ Kas tas par putnubiedēkli? Palaidīsim to garām.

Priekšā rēgojās savāda mašīna — cilindrs ar nedaudz paplašinātiem galiem, līdzīgs diegu spolītei. Kuģītis nekādi neatgādināja transgalaktiskos lainerus un mierīgi dreifēja savā orbītā, aizsegdams zvaigznes.

& Tādus es neesmu redzējis, — atziAās Petrovs.

i—; Tas ir kāds no palīgdienesta. Vai nav vienalga.

*

— Komandor, viņa navl

— Administratora?

— Un kuteris prom. Komandors drūmi pamāja ar galvu.

— To varēja gaidīt.

— Tas ir bīstami, komandor. »

—. Varat nepaskaidrot. Gaidiet, es jūs pēc tam izsaukšu.

*

— Administrator! —; Petrovs saķēra Karski aiz rokas. — Skatieties!

Karskis acumirklī ieslēdza bremzes.

Negriež ceļu, it kā pasaulē nebūtu noteikumu! Sadodiet kārtīgu vēju ostas priekšnieclbail

• —■ Ostā vispirms ir jānokļūst. Šis, liekas, iet uz Finišu. Varbūt tas zina, kas notiek? Pārslēdziet sakarus uz kopējo — nulles kanālu.

—To es zinu.

Pārslēdzējs noklikšķēja, un kutera kabīni piepildīja kliedziens:

—■ «Vaļa» kuteri! Ja nebūs atbildes . ir

Administrators noklepojās.

— Te —: kubā pieci —: trīsdesmit — astoņdesmit divi! Kas notiek? Kāpēc Finišs nepieņem kuģus? Atbildiet!

Petrovs saspringtā balsī noprasīja:

— Ko viņš, jūsuprāt, gatavojas darīt?

Strupastainais kuģis izlīdzināja ātrumu. Tagad tas gāja

kaut kā sāniski, ar vienu galu pagriezies pret kuteri. Administrators izdzirda:

— Kuteri, pie jums tīrītājs. Nekavējoties bremzējiet un atgriezieties uz sava kuģa!

— Kosmofiniša dispečeri — izsauca administrators. — Esmu «Vaļa» kuteris. Lūdzu pavēlēt kapteinim kubā pieci ■— trīsdesmit…

Dispečera balss viņu pārtrauca?

—1 Kuteri, izpildiet rīkojumu: nekavējoties bremzējiet!

«Sazvērestība,» pazibēja Karska smadzenēs. «Kaut kas ar Padomi, citādi grūti iedomāties… Nē, neparko!»

Petrovs redzēja, ka administratora pirksti sažņaudzas uz vilkmes sektora. Karskis, spītīgi noliecis galvu, skaidri izrunāja:

—■ Dispečer, esmu administrators Karskis, Federācijas Padomes loceklis. Steidzos. Lūdzu nodrošināt manevra brīvību.

— Es —; tīrītājs! —= iejaucās balss no kuģa. — Esmu gatavs uzbrukt kuterim. Gaidu komandu.

— Spēcīgi teikts, — nosacīja Petrovs.

Karskis pašķielēja uz ceļabiedru.

— Es izraušos.

— Jūs riskējat, administrator.-

—1 Baidāties?

— Ne par sevi.

49

Karskis pabīdīja sektoru. Kuteris uzņēma ātrumu.

3 — 2004

— Operator, vai mērķi redzat?

— Redzu kuteri.

— Piecas sekundes. -Uzmanību. Četras!

— Komandier …

— Trīs …

—1 Komandier, kā tad tā! Es to nedarīšu!

— Pavēlu!

— Tur ir cilvēki! —: Nulle! Impulss! Operators klusēja.

— Impulss!

Tīrītāja komandieris pielēca kājās, atgrūda operatoru no pults, piesēdās pats. Kuteris bija paguvis jau aiziet tālu.

— Trīs grādi pa labi! — viņš uzkliedza pilotam.

— Kā vārdā, kaptein? —■ klusi vaicāja pilots.

— Tas ir mēris, — teica komandieris. — Ļaunāk par mēri — nāve.

— Kas ir mēris? — jautāja pilots. — Bet, ja nāve, tad

nogalināt taču gribam mēs? *

—• Klusē, administrator, klusē!

— Es jau to gaidīju: kas gan ir spējīgs nogalināt cilvēku?

Karskis atkal noliecās pie mikrofona.

— Esmu nelaimē. Lūdzu palīdzību. Runā administrators

Karskis… *

— Komandor, pie jums Slajs no tīrītāja. Varbūt iztiksim bez iznīcināšanas? Es varu to aizturēt ar aizsarglauku4

— Dariet tā tūlīt. Atbildu es.

— Klausos!

* .ņiv

— Turieties! — Karskis paguva pateikt.

Petrovs, izstiepis rokas, pagriezās pret viņu. Ādminis-.

trators ta ari nepaguva saprasti vai večuks gribēja viņu apskaut vai, gluži otrādi, saspiest, piekļaut un sažņaugt…

3*

51

Uzlidoja neredzams vilnis, kuteri pasvieda un sagrieza apkārt. Administrators atsitās ar galvu pret pulti. Kaut kas žvīkstēja, čirkstēja. Masīvais krēsls ar visu aizsarg - sistēmu atrāvās no vietas, uzlidoja virsū administratoram, nobrākšķēja, izšļācās asinis. Petrovam kaut kas trāpīja pa pakausi, un arī viņš zaudēja samaņu. •

Bieza, sarkana lāse nokrita uz pults. Asinis ritēja no pārkostās lūpas. Pavēlnieks saviebās.

— Kapteini Ustjug! . —1 Klausos.

— Pievāciet kuteri!

— Iedzenu viņu. Komandor, laiks kaut ko darīt. Rentgena starojums pieaug. Un pasažierus nevar tik ilgi turēt kūniņās: viņi nav tam sagatavoti.

— Labi. Te viens no mācītajiem vīriem neoficiāli deva tādu padomu: ja tas noticis ar tevi, visticamāk, pārejas brīdī, pamēģini to vairākkārt atkārtot. Kas zina, varbūt apstākļi sakrīt un viss nokārtojas.

— Sapratu, — atdzīvojies sacīja kapteinis.

— Pirms ieskrējiena izsvied kuteri. Kad iznāksi atpakaļ, sameklē to un palaid raķeti. Tas taču tā arī paliks antiviela. Skaidrs?

— Viss skaidrs. Malacis! Bet kāpēc viņš neoficiāli?

—• Tāpēc, ka tas nav zinātniski, — pieklusinājis balsi, atbildēja komandors.

— Ahā, — sacīja Ustjugs. — Tātad pret reglamentu. — Viņš brīdi klusēja. — Tuvojos kuterim. Uz izsaukumiem neatbild.

— Domāju, ka viņi tur cietuši pamatīgi. Bet ko varēja darīt? Jā. Tātad, ja viss iznāk, kā vajag, tūlīt traucies atpakaļ. Sarīkosim tādu sagaidīšanu …

Ustjugs raudzījās sānis — uz ekrānu,' kurā lēni izauga kuteris.

— Bet ja ne? — viņš klusi vaicāja. — Tad —1 palikt viņpus durvīm?

Komandors noklepojās, kā gatavodamies teikt runu, bet neko nepateica.

— Es jūs sapratu, — pēc brīža nomurmināja Ustjugs.

— Jā._ Tad vislabāk, protams, aiziet. Tur — dziļāk vakuumā. Nodrošināt sevi.

— Kāpēc?

Komandors stingri paskatījās kapteinī.

'—• Dzīve vēl nav galā. Lai arī pašlaik jums nekā nevar palīdzēt. Šo problēmu risinās. Zeme — tas tomēr ir spēks. Es domāju, ka vajag rīkoties tā. Ja pārejas nedos neko jaunu, palieciet tādā attālumā no Zemes, lai varētu uzturēt sakarus. Vismaz parunāties varēsim… Un, raugi, ne pēc gada —; pēc trim, pieciem, desmit tomēr atradīs izeju. Stāvoklis ir draņķīgs, bet nav bezcerīgs, saprati? Tā kā, — viņš saminstījās, —■ pavēlēt nevaru, tad lūdzu: nepieņem galējus lēmumus!

— Pareizi, — atsaucās kapteinis Ustjugs. — Pavēlēt jūs nevarat. — Viņš apklusa, tad jautāja: —: Atvadīties ļausit?

—■ Diez vai. Vai tu būtu ļāvis?

— Baidāties no starpgadījumiem?

—1 It kā tu nebaidītos.

Kapteinis paraustīja plecus.

— Nezinu. Iespējams, ka baidos. — Viņš padomāja. —•- Protams, sekas nav domātas vājiem nerviem. Tomēr cilvēcīgi…

— Mēs to apsvērām. Notikušais ir nesaprotams. Nesaprotamais baida. Sabiedrība pieprasīs pārtraukt A klases mašīnu reisus līdz iemeslu noskaidrošanai. Ej noskaidro! Taču visai Federācijai vajadzīgi sakari ar Zemi, un klase pašlaik ir tālo transportu līdzekļu pamats … Nu ko es tev te sākšu lekcijas lasīt! — komandors pēkšņi noskaitās.

Ustjugs saprata, ka viņam taisnība. Viņš paliks uz Zemes, un tās intereses viņam ir galvenās. Nevajag savu nelaimi iztēlot par vislielāko planētas mērogā. Kas cilvēcei ir pusotra desmita cilvēku? Nu, Karski vēl atcerēsies, bet mūs — pārējos? Nelaime, protams, bet ne katastrofa … Agrāk bija savādāk, viņš pēkšņi nodomāja. Agrāk vieta, kur dzīvoja tūkstoš cilvēku, skaitījās ne pārāk maza pilsēta, bet tūkstoti var pazīt pēc sejas, un katra pazušana tika ievērota. Savādi, bet dzīvību vērtēja zemāk, vieglāk nogalināja. Mūsu laikā nenogalina, bet ko nozīmējam mēs trīspadsmit visiem piecdesmit Federācijas miljardiem vai cik to ir šodien… Federācijas mašīna ripo un bez mums ari ripos tāpat. Cilvēki jau tik un tā nesēž uz vietas. Cik mēs esam tos pārvadājuši… Katrs ir absolūti brīvs, bet vai tas nozīmē, ka it kā arī vairs nevajadzīgs? Pēkšņi viņš izbrīnījās. Detaļa mehānismā ir nebrīva, bet tikai tur tā noderīga. Ja tā atrodas ārpus mašīnas, tad tie ir lūžņi. i ī Kam gan šādas pārdomas, beidzot nodomāja kapteinis, un viņam iegribējās ātrāk beigt sarunu un kaut mazliet atbrīvoties, pirms sāk darboties.

— Vai tu mūs nicini? — vaicāja komandors. —; Bet izdari to, ko es tev lūgšu, labi? Ieliec visus brīvos kristālus ieraksta automātā. Es pavēlēju dot tev tik daudz informācijas, cik varēsi paņemt. Vairāk neko tev iedot nevaram. Ierakstīs paātrināti, ar kodu. Tas tevi neaizturēs.

— Tiks izdarīts.

— Un otrais: varbūt pamodini ekipāžu. Es viņiem kaut ko pateiktu… Vai ekipāža laba? Es jau pazīstu tikai jūs, kapteiņus.

Kapteinis Ustjugs pakratīja galvu.

— Nevajag viņiem neko teikt.

Patiešām nevajag. Ko komandors varēja pateikt? Uzve- dieties labi, klausiet kapteini? Kapteinis ir jāklausa tāpat, bet kritiskās situācijās viņu klausa tikai tad, ja viņš patiesi ir tā vērts, un tas jāpierāda viņam pašam, nevis caur priekšniecību. Tā ka pierunāt nevienu nevajag, no tā labāk nepaliks. Komandors to ļoti labi zināja, bet uzskatīja par savu pienākumu piedāvāt kapteinim tādu palīdzību.

— Pareizi. Tev ar viņiem jādzīvo un jāiztiek ar savu autoritāti. Ko es vēl varu līdzēt tev personiski? Vai uz Zemes tu esi viens pats?

— Sen jau.

—■■ Tātad neko?

Kapteinis nopietni paskatījās komandorā.

— Nepieminiet ar ļaunu.

— Ņem par labu. Nu, dod roku! Ticu. Uz tikšanos.

Ustjugs pastiepa roku pret telpisko attēlu. Pirksti izgāja

caur pirkstiem. Pēc tam komandors izgaisa, palika tikai mirdzošs piena krāsas ekrāns. Tā izskatās šīs pasaules

durvis, kad tās aizver aiz sevis, nodomāja kapteinis.

*

Kuteris bija pieņemts ellingā. Kapteinis pats atbloķēja un atvēra lūku. Viņa uzacis savilkās: lūka parādījās Petrovs. Nobrāzies viņš izskatījās kā pirmatnējas cilts vadonis kaujas krāsojumā.

—• Nu, ātrāk! — teica Petrovs. — Ar viņu ir slikti.

Kapteinis tikai saknieba lūpas. No večuka viņš tādus pārsteigumus nebija gaidījis. Labi, būs laiks — vēl parunāsim par šo tematu.

Karskis, šķiet, bija jau miris. Kutera kabīni kapteinis vairs nepazina: tās zaļās sienas bija nosētas ar sarkaniem plankumiem. Ustjugs ar Petrovu atbrīvoja administratoru no krēsla, kas atradās viņam virsū; kapteinis gribēja saņemt Karski aiz kājām, bet laikus attapās: viena kāja bija izgriezta savādā, neiespējamā leņķī pret ķermeni; Ustjugs paskatījās — un novērsa acis. Kreiso roku acīmredzot arī neizdosies reģenerēt. Viņš pieskārās rokai, Karskis konvulsīvi sarāvās. Tātad dzīvs, labi vēl, ka tā.

Kopā ar Petrovu viņi aizstiepa administratoru uz hospitāļa nodalījumu. Pēc tam kapteinis steidzīgi izsauca ko- mandoru un tūlīt arī paziņoja flotes galvenajam ķirurgam. Kuģis vēl nevarēja aiziet, un, kamēr ārsti, sapulcējušies Ķosmocentrā, apskatīja uz ekrāna nesamaņā guļošo Karski, kapteinis asistēja un, grozot turekļu un siksnu sistēmu, kurā bija ievietots Karskis, te uz vienu, te uz otru pusi, aizvien biežāk raudzījās rentgena starojuma indikatorā.

Kad mediķi bija apskati beiguši un sāka apspriesties, kapteinis beidzot kļuva brīvs. Vajadzēja steidzīgi sagatavot kuģi izejai kosmosā, bet viņš vilcinājās".

Ja «Vaļa» un pasažieru glābšana būtu atkarīga no ekipāžas, Ustjugs nešaubīdamies pavēlētu jebkuram ziedot dzīvību, un katrs komandas loceklis — viņš pats pirmām kārtām — riskētu ar dzīvības briesmām, ja tikai tam būtu jēga.

Meteorītu uzbrukumi, bortos izsisti caurumi, vairs nekontrolējamie reaktori, viltīgie, apslēptie hermētiskuma traucējumi, navigācijas iekārtas sabojāšanās, šizofrēniķis, kas draud uzspridzināt kuģi, — visas šīs un daudzas citas iespējamās nelaimes viņam tagad likās gandrīz vai vēlamas: katra no tām aicināja uz aktīvu darbību, piespieda cilvēkus saņemt visus spēkus un neatstāja laiku bailēm un pārdomām par bēdīgo nākotni.

Bet tagad no viņiem neprasīja neko citu kā tikai mierīgi nogaidīt. Tas pēkšņi izrādījās visbriesmīgākais.

Cilvēki paliek cilvēki. Pašsaglabāšanās instinkts un bailes no nezināmā, lai arī disciplīna un lepnums tiem neļauj parādīties, turpināja katrā dzīvot. Kapteinis zināja, ka pirmajā mirkli, —• vai cilvēki to izrādīs vai ne, — viņus nenovēršami sagrābs izmisums.

Nekas nevar būt briesmīgāks par izmisumu slēgtā telpā. Sekas var būt daudzveidīgas, bet vienādi bēdīgas.

Tāpēc Ustjugs sasprindzināti pūlējās līdz pēdējam sīkumam atcerēties, kā bija rīkojušies inženieris un stūrmanis dažādos gadījumos. Atmiņa nepalīdzēja. Kapteinis vēl un vēlreiz pārliecinājās, ka viņu kopējie lidojumi uz kuģa «Valis» bijuši neizsakāmi veiksmīgi. Asas situācijas, nemaz nerunājot par kritiskām, reisos neradās, un tas bija dabiski: tikai tā varēja kalpot uz pasažieru lainera cilvēki, kas sevi cienīja. Protams, Ustjugs zināja savu biedru pagātni, lai arī tā jau sen vairs netika atzīmēta obligātajos dokumentos; pēc tradīcijas cilvēki, ierodoties uz kuģa, pastāstīja paši par sevi. Tomēr viņi, stāstot par sevi, nemīl glaimus — īsti cilvēki, protams. Un tas, kas šoreiz kapteinim būtu noderējis, palika ārpus lakoniskajām ziņām.

Iespējams, ka šādās pārdomās viņš būtu pavadījis krietnu laiku, bet tās pārtrauca izsaukums. Ārsti bija nonākuši pie kopēja slēdziena un pavēlēja kapteinim gatavot Karski operācijai.

Viņš pārslēdza sakarus uz hospitāļa nodaļu un novietoja administratoru tā, kā viņam lika. Ekrānā bija redzams, kā vairāki ķirurgi ieņēma vietas pie manipulatoriem. No «Vaļa» operāciju kajītes griestiem nolaidās sarežģīta ģeometriska sviru sistēma, apbruņota ar ķirurģiskajiem instrumentiem, un sastinga virs cietušā. Ķirurgs uz ekrāna izdarīja ātru rokas kustību; savā ekrānā uz Zemes viņš redzēja, kā tieva, spīdoša svira nolaidās un atkārtoja viņa kustību, izdarot griezumu. Šajos apstākļos izglābt roku un kāju bija neiespējami, runa varēja būt par dzīvības glābšanu. Par laimi, asins rezerves uz kuģa bija neskartas. Sakari darbojās lieliski, katra ārsta kustība tika atkārtota ar novēlojumu, kas radās, kamēr viļņi no Kosmocentra nonāca līdz «Vaļa» antenām — ne ilgāk. Kapteinis piespieda sevi skatīties, acis nenovēršot: pārbaudījums jau bija sācies, un viņš nezināja, kāds būs turpinājums, tāpēc viņam bija jābūt gatavam uz visu. Pēc četrdesmit minūtēm operācija bija galā. Roku un kāju varēs reģenerēt; kuģa apstākļos, ņemot vērā tā relatīvi vājo iekārtu, šis process varēja ilgt mēnešiem. Uzklausījis norādījumus, kapteinis ieslēdza reģeneratoru un visu nostiprināja, lai pārslodžu laikā nekas nemainītos. Tikai tagad viņš pateica, ka uz kuģa ir ārste un ka turpmāk tieši viņa novēros slimnieku. Galvenais ķirurgs sarauca pieri, bet neizteica neviena pārmetuma vārda, viņš bija nevis parasts, bet gan Transgalaktikas ārsts un saprata, ka atkāpes no noteikumiem dažkārt ir nepieciešamas.

Kad kapteinis atgriezās centrālajā postenī, tur skanēja mūzika. Ustjugs novīpsnāja: tā bija Trešā Heroiskā, trešā daļa — skerco, allegro vivace. Viņš pagaidīja, līdz noskanēja klusinātais aicinājums uz kauju, — tā viņš uztvēra šo vietu.

— Jā, — kapteinis noteica pie sevis. — Jādomā, ka automāts notiekošo ir sapratis pareizi.

Kapteinis piegāja pie pults un ieslēdza signālu.

Ekipāžas kajītes pielija ar trauksmes zvaniem.

*

— Vai mūsu kārta, meistar? — vaicāja Lugovojs. Viņš bija svaigs un bezrūpīgs, valgie mati uz galvas skaisti cirtojās. Labi, biezi mati, neviena sudraba pavediena. Pagaidām.

— Jā, — kapteinis sausi teica. — Pienākusi mūsu kārta.

Inženieris Rudiks smalki uztvēra kapteiņa intonācijas.

Viņš ātri pārlaida skatienu centrālajam postenim, bet neatklāja nekāda pamata trauksmei.

— Kas noticis? — viņš tomēr noprasīja.

— Sēdieties! Pastāstīšu, kāda situācija izveidojusies.

- Viņš paskaidroja ātri. Pēc tam iestājās tāds klusums,

ka, ar parasti nedzirdamo klakšķi ieslēdzoties klimatiza- toram, visi trīs nodrebēja un pacēla acis; pēc tam galvas atkal nolaidās.

Lugovojs skatījās uz savu roku — skatījās tā, it kā redzētu to pirmo reizi mūžā. Gluda, balta āda, gaiši matiņi, vienādi apgriezti nagi. Tagad viņš pirmo reizi ievēroja, ka pirksti — garais zeltnesis — viņam ir mazliet izliekti viens pret otru; uz rādītājpirksta pie paša naga, izrādās, saglabājusies neliela rēta, — te pirms daudziem gadiem bija augonis, — bet vispār, ja padomā, tas nemaz nebija tik sen … Roka, daļa no viņa paša, tagad izskatījās sveša un pat briesmīga; bija dīvaini apzināties, ka šī roka sastāv nevis no normālas, parastas vielas, bet gan no pretējā — nepierasta un drausmīga. Pēc izskata neko nepateiksi … Stūrmanis pagrieza roku ar delnu uz augšu, it

kā tajā izzīmētajās līnijās varētu sameklēt atbildi uz jebkuru jautājumu un pat uz galveno: kas tagad būs?

Viņš paskatījās kapteinī —< zagšus, pēc tam tieši. Kapteinis bija cilvēks, kuram Lugovojs bezgalīgi ticēja, kurš visu zināja un mācēja, ar kuru nekas nevarēja notikt. Kapteinis deva saprātīgas un savlaicīgas pavēles, un, ja viņš šimbrīžam ir draugus kārtīgi pabaidījis, tad tikai tādēļ, lai pēc brīža paskaidrotu, ka izeju viņš jau ir atradis un atliek tikai izdarīt to un to. Lugovojs gaidīja, bet kapteinis vilcinājās, nedeva rīkojumus. Tad stūrmanis noprasīja:'

— Kas jādara, kaptein? Es esmu gatavs.

~ [1] bet tu, inženier? — vaicāja kapteinis.

Rudiks sevi nepētīja: cilvēks nepadodas precīzam aprēķinam. Viņš lēni pagrieza galvu no viena aparāta uz otru, meklēdams to novirzi no normas, kuru viņš, inženieris, bija palaidis garām pirmajā — paviršajā apskatē. Viss izskatījās normāli, un tas izraisīja inženiērī sapīkumu. Līdz šim viņš bija sastapies tikai ar tādām novirzēm no dabiskās notikumu gaitas, kuras varēja novērst ar instrumentiem un remontautomātiem. Taču tagad aparāti uzrādīja normu, bet kārtības tomēr nebija, ja Ustjugs tā teica. Rudiks paraustīja plecus.

— Pēc normāliem likumiem, — viņš lēni sacīja, —; mums tagad Kosmofinišā jāiziet profilaktiskā apskate un jānomaina nolietojušies mezgli. Pārējais tev labāk jāzina.

— Par profilaktiku aizmirsti, — kapteinis teica.

— Tad komandē, — atbildēja Rudiks. — Kā rīkosimies?

— Leksim, — kapteinis paskaidroja viņu ierastajā žargonā. — Leksim līdztelpā atpakaļ —.līdz atgriezīsimies normā vai sašķīdīsim gabalos.

— Tik vien, — inženieris paraustīja plecus.

— Nav tik vienkārši. Vajag pēc iespējas precīzāk atkārtot apstākļus. Pāreja jāsāk tai punktā, kurā mēs iznā- cām, atgriežoties no Antoras, — stūrman, uzdevums tev! Ievērot līdz sīkumam visus režīmus — tas tev, inženier.

— Skaidrs. Man vajag, kā nākas, izložņāt visus kaktus, ja mēs kārtīgu apkopi nedabūsim.

-Br — Cik ilgu laiku vajadzēs?

— Pacentīšos ātrāk. Bet pats zini: ieguvums laikā —- zaudējums drošībā. Rēķini r— dažas dienas. Kosmofinišā rakņātos vairākas nedēļas.

» Tad aiziesim tālāk no Sistēmas, nāksies modināt pasažierus.

—5 Vai viņi nesacels brēku? —; interesējās inženieris. — Dzīvosim — redzēsim, — nenoteikti atbildēja kapteinis.

Vajadzēja teikt —= «ja dzīvosim»; «ja» viņš izlaida.

*

Ceļš viņiem bija iztīrīts kā vēl nekad. Visapkārt bija tukšs; Zeme mirdzēja trešajā ceturksnī, arī tīrītājs rēgojās netālu. Kapteinis to izsauca.

—• Ei, vecā slota! — viņš teica, cenzdamies runāt moži. r— Kas klausās? Es — «Valis», kapteinis Ustjugs.

— Kapteinis Slajs klausās.

— Kategoriski lūdzu paiet tālāk. Tūlīt sākšu ieskrējienu.

Kapteinis Slajs svārstījās.

— Redzat, man pavēlēts sekot.. ?

— Vai tu mani nepazīsti?

— Jā, — sacīja kapteinis Slajs. —1 Labi, aizeju. — Viņš ievilka elpu. — Tātad laimīgu ceļu.

— Laimīgi palikt, — atbildēja Ustjugs, ar skumjām saprazdams, ka šie varbūt ir beidzamie vārdi, ko viņš runā ar cilvēku no Zemes. Pēdējie viņa dzīvē.

«Valis», ķirbja un telefona klausules krustojums (kā šīs klases mašīnas dēvēja profesionālajā sarunvalodā), izliekdams orbītu, vienmērīgi paātrināja gaitu. Zvaigznes, uz kuru fona tas bija redzams, notrīsēja, pēc tam tās aizsedza violets mākonītis.

Savādi — «Valis» devās prom viens pats, bet šeit palika visi: flote, Zeme, cilvēki. Uz mirkli komandoram nez kādēļ likās, ka palicis viens — aiziet cilvēki, draugi iet tālāk. Riebīga sajūta, kad draugi iet uz priekšu, bet tu stāvi uz vietas …

Kosmocentrā kāds ieslēdza sēru maršu. — Aizvāciet, muļķi! — caur zobiem pavēlēja komandors.

Violetais punkts gaisa tālē.