SEPTĪTĀ nodaļa

Uzmanīgil Ar maliņu, ar maliņu . i. Stāt! Tā nevarēs.

— Pagaidiet, es pacelšu to galu.

— [2] Viens pats?

—: Nu!

— Labi, parādiet, kadas priekšrocības dod sports! Visi pa vietām! Vai gatavi? Viens, divi..

Viņi piecatā izvilka no tūristu salona smagnēju iekārtu, kas aizvietoja bāru. Narevs, negaidīdams nekādus rīkojumus, sāka atbrīvot tūristu klāju, lai vajadzīgā brīdī telpu varētu nodot fiziķa rīcībā. Kad dobji skanošā hromētā lāde atradās uz lifta laukumiņa, Narevs atliecās un uzpūta elpu pirkstiem.

Braši! viņš teica.

Viņš skatījās Jeremejevā tā, it kā starp viņiem nebūtu nekā slikta ne kautiņa, ne ienaida. Un futbolists viņam atbildēja ar tādu pašu skatienu.

—t Zelta medaļa! — Narevs svinīgi pasludināja. — Pasniegšana notiks vēlāk: darbs negaida. Nu, ātri, jautri,

veselīgi!.

Medicīna bija pārvērtusies sen un pamatīgi. Ārstēt sli-» mības nācās reti, jo tik tālu nekad nenonāca, to nepieļāva. Pamatā bija automātiska, pastāvīga kontrole pār katra cilvēka veselību un savlaicīga iejaukšanās, ko pacients parasti pat nepamanīja.

Un, lai cik tas arī neliktos savādi, medicīnas uzvara noveda pie mediķu sabiedriskās nozīmes samazināšanās dzīvē. Kad nedeg, par ugunsdzēsējiem nedomā: tāds bija arī ārstu liktenis, un tagad šī profesija prasīja daudz vairāk pašaizliedzības un deva daudz mazāk iespēju godkāres apmierināšanai nekā pirms simt vai divsimt gadiem.

Nevar teikt, ka Zoja bija samierinājusies ar to — viņa nemaz nevarēja iedomāties, ka varētu būt savādāk. Viņa zināja, ka viņai neprasīs padomu, jo cilvēku veselībai nekas nedraudēs. Bet, tāpat kā kapteinis, kurš zināja, ka nekas nevar noņemt no viņa atbildību par cilvēkiem un kuģi, tā arī ārste Serova nepielaida domu, ka viņa varētu neatbildēt par to cilvēku veselību, kurus liktenis kopā ar viņu ir aizmetis daudz tālāk par pasaules malu.

Un, kad kapteinis viņai deva rīkojumu, viņa bez svār- stīšanās nolēma to nepildīt.

Kapteiņa nemiera iemesls bija emocijas. Ne tikai sekss — jebkuras emocijas varēja būt par iemeslu cilvēku nevaldāmībai, nevēlamiem ekscesiem.

Zoja uzskatīja, ka vadības māksla ir nevis cilvēkiem piemītošu īpašību apspiešana un likvidācija, bet gan to pareiza izmantošana, ka emocijas dod cilvēkam iespēju veikt uzdevumu arī tādā situācijā, kad ar prātu vien nevar līdzēt.

Viņa, protams, nedomāja tik abstrahēti. Viņa domāja par sevi un savām jūtām. Viņai bija sāpīgi un apvainojoši, bet, vērtēdama objektīvi, Zoja saprata, ka pašlaik jebkuras sāpes ir labākas par vienaldzību.

*.. Kļuva dzirdami soļi; kāds no pasažieriem nāca pēc savas destilētā ūdens porcijas. Kāpēc viņi nāca? Droši vien tāpēc, ka daudzu paaudžu laikā bija izveidojies uzskats: tie, kas atbildīgi par zināmu darbību, vislabāk to arī saprot un pieņem pareizus lēmumus. Vai tā būtu veselīgas sabiedrības pazīme? Protams, bet no šejienes līdz nedomāšanai ir tikai solis — pie tam neliels.

6 2004 H3

*

Kapteinis pieklauvēja. Kāda balss atsaucās, un viņš iegāja.

Karačarovs gulēja, atmetis rokas aiz galvas, un skatījās griestos. Ieraudzījis kapteini, viņš nepiecēlās, tikai paslēja galvu un pamāja uz krēsla pusi. Kapteinis apsēdās. Kādu laiku viņi klusēja, pēc tam kapteinis ierunājās:

— Tā. Sakiet atklāti: vai jūs tā arī patiešām domājat? …

Fiziķis savieba seju nenoteiktā grimasē, paraustīja elkoņus — droši vien tam bija jānozīmē, ka viņš parausta plecus, — un beidzot atbildēja:

— Atklāti sakot, tajā mirklī es nedomāju, cik tas ir reāli. Es nevaru skatīties, ka sieviete raud — pa īstam, nevis protokola dēļ.

Kapteinis pamāja.

— Tas bija toreiz. Bet pašlaik?

; Nu, — sacīja fiziķis, — tas ir… ē … jā. Vārdu sakot, es neesmu pārliecināts, ka tas nav iespējams. Tomēr lielākā daļa procesu pasaulē ir atgriezeniski, ja neņemam vērā otro termodinamikas likumu. Un arī tas…

— Mums ir veicies, jo jūs, kā izrādās, esat speciālists šajā jomā.

Fiziķis pacēlās uz elkoņa pussēdus.

— Ja es būtu speciālists, es droši vien izvairītos' no tāda paziņojuma. Nē, mana joma ir cita fizikas nozare. Tās nosaukums ir Visuma integralitāte. Ja vien jūs zinātu, pie kādiem secinājumiem es tur esmu nonācis… Kad nokļūšu uz Zemes …

Kapteinis samirkšķināja acis. Kas tāv tāda —^ Visuma integralitāte, viņš vispārīgos vilcienos zināja: bija izvirzīta hipotēze, kurai, protams, bija daudz pretinieku, ka pasaulē viss ir savstarpēji saistīts un, lai arī mēs ne vienmēr spējam izsekot šīm sakarībām, jebkurš notikums neizbēgami tā vai citādi atsaucas visās šīs pasaules daļās. Tā to saprata Ustjugs — varbūt ne gluži pareizi, bet, vienalga, tam nebija nekāda sakara ar viņu pašreizējo stāvokli. Viņš novilka:

— Ak tā …

Karačarovs pavīpsnāja:

—■ Redzu, jūs esat vīlies. Veltīgi. Tieši tāpēc es ceru

uz panākumiem? nezinot, kur tie slēpjas, es meklēšu tos pat tādos virzienos, kuri speciālistiem liktos neiespējami. Nereti atbilde slēpjas tieši tādos nostūros.

Kapteinis klusēja it kā samierinādamies, lai gan viņa profesijā tas bija savādāk.

— Kas jums vajadzīgs darbam?

— Kāds skaitļotājs ir uz kuģa?

— Četru standarta «Sigmu» bloks.

— Tas nav tik slikti. Ja būs nepieciešama enerģija, ar ko es varu rēķināties?

— Praktiski jums diez vai būs vajadzīgi tādi enerģijas daudzumi, kādi ir mūsu rīcībā.

— Man patīk būt izšķērdīgam. Kāds ir jūsu kristalo- tēkas apjoms?

— Aptuveni trīs miljoni ierakstu. To skaitā arī pēdējie; mums nodeva pat sēžu protokolus, kur izšķīrās mūsu liktenis.

—■ Ak tā. Vai jūs man varētu ierādīt kuģī vietu, ja tāda būs nepieciešama eksperimentam?

— Pašlaik pasažieri ar ceļotāju priekšgalā jums gatavo tūristu klāju. Ja jums būs vajadzīga visa tā platība, mēs novāksim enerģētiskās starpsienas, viēnkārši nospiežot slēdzi.

— Nu, iespējams, viņi ir sākuši mazliet par agru… Es pagaidām lasu: man taču vajag kaut vai orientēties tajā jomā, kuras pamatus es gatavojos satricināt!

— Cilvēkiem vajadzīga nodarbošanās. Citādi viņi sē- * dēs, apraudās savu likteni un sajuks prātā. Nevar ļaunprātīgi izmantot viņu pacietību: to mēs nevaram sintezēt.

—- Ā.i. es sapratu. Pacentīšos. Lai gan atklājumi, kā zināms, nav plānojami.

— Vēlu jums panākumus. Arlabunakti.

To sacīdams, Ustjugs centās saprast, vai viņš ieradies tikai pienākuma dēļ. Vai varbūt viņš patiešām domā, ka fiziķis ierunāsies pēkšņi par Zoju? Parādīs, ka tas viņam ir nopietni, vai…

— Pateicos par novēlējumu, 1 — fiziķis atsaucās. — Tikai diez vai. Es jūtos tā, it kā viss šis kuģis gulētu uz maniem pleciem. Smagi!

5*

— Tātad, — Ustjugs sacīja jau uz sliekšņa, — jūs esat daļēji ielīdis mānā ādā.

115

Pienāca diena, kad Istomins šausminājās, domādams par to, kas palicis aiz muguras. Par laimi, cilvēks spēj nepatīkamo ātri aizmirst; citādi sievietes sen būtu atteikušās dzemdēt, bet literāti — rakstīt grāmatas. Ja visu šo ķēpu varētu iztēloties iepriekš — maldīšanos pa fabulas fragmentiem, kas slikti saistījās savā starpā, drudžaino, kļūdaino diktēšanu, šausmas, redzot, kā tas izskatās lentē, teksta graizīšanu un diktēšanu no jauna vēl un vēl, pēc tam jau gatavo nodaļu lēnu noklausīšanos diktogrāfā un no jauna to labošanu, un pirms pašām beigām bailes, ka viss ir iznācis citādi nekā iecerēts, —1 ja vien Istomins visu to atcerētos, tad viņam droši vien nepietiktu spēka ķerties pie jauna darba.

Par laimi, viss ātri aizmirsās, un atlika tikai nomierinoša doma, ka darbs, lai arī melnrakstā, pirmajā — vēl ļoti nepilnīgajā variantā, ir pabeigts un laiks nav veltīgi dzīvots.

Cik ilgi — Istomins nevarētu pateikt, jo sen bija zaudējis priekšstatu par laiku. Tikai ieskatījies spogulī un ieraudzījis savu novājējušo un nomelnējušo seju ar violetiem pusmēnešiem zem acīm, viņš saprata, ka dienu patiesi ir pagājisN ne mazums. Un, liekas, viņš jau ļoti sen nav redzējis Innu. Kāpēc? Tūlīt viņš atcerējās, ka, ņemot vērā kapteiņa pavēli, viņus vairs nekas nesaistīja, atcerējās — un pirmo reizi visā šajā laikā to nožēloja. Pašlaik viņai vajadzētu atrasties šeit: viņš pieietu viņai klāt, apskautu un ar nogurušu smaidu uzklausītu viņas apsveikumus; viņš sacītu, ka viņa, pati to nezinot, ir viņam darbā daudz palīdzējusi. Bet viņas nebija…

Vai vispār ir vērts nožēlot?

Viņš pašķielēja uz galdu. Tur gulēja manuskripts, diktogrāfā nodrukāts uz plānas, spīdošas lentes, — biezs, monolīts, pārliecinošs. Reiba galva un gribējās ēst. Rakstnieks pasmaidīja. Viņam bija jautrs noskaņojums, sagribējās pastaigāt uz rokām. Pēc tam — viņš zināja to iepriekš — viņam sagribēsies gulēt, gulēt, bet uz kafiju viņš ilgi nevarēs paskatīties —- tik daudz bija pa šo laiku izdzerts.

Taču vispirms vajadzēja pie kāda pieiet un pateikt, ka viņš ir pabeidzis lielo pusi darba un, liekas, grāmata ir izdevusies. Rakstnieks juta, ka viņam jādalās savā priekā ar kādu.

Viņš nevarēja nosēdēt uz vietas, un vientulība, par kuru viņš visas šīs dienas bija pateicies liktenim, pēkšņi kļuva neizturama.

*

Dzeltenā gaisma administratoram likās apaļa. Apaļa gaisma, balti griesti un, ja papūlējās pamatīgi pagriezt acis, — daļa durvju; tas ir viss, kas viņam palicis no pasaules daudzveidības. Un laiks, nekustīgais laiks, kas apstājies uz visiem laikiem. Tā nebija ne dzīve, ne nāve; tā droši vien ziemā jutās koki, pārklāti ar baltu sniegu, sala apdullināti. Administratoram šķita, ka arī viņu ir sastindzinājis sals un sulas viņā pārtraukušas riņķošanu.

Nē, viņš bija nocirsts koks, saknes bija palikušas tālumā. Koks tiecas augšup un nocirsts pirmo reizi ierauga debesis kaut kur no sāniem, muļķīgas, zaudētas uz visiem laikiem, un vītuma gurdums lēni izplatās pa zariem. Administratora debesis bija nogruvušas un aprakušas pasauli. Visi gandrīz piecdesmit nodzīvotie gadi izrādījās kā nocirsti zari. Varēja ļauties iekšējam sašutumam, iztērējot beidzamos spēkus, un varēja samierināties. Administrators samierinājās. Viņš saprata, ka negrib vairs dzīvot, tāpēc ka dzīvot nebija jēgas. Viņš neko nedarīja, lai nomirtu, bet art necentās izveseļoties, un tāpēc, lai arī reģenerācija beidzās veiksmīgi, viņš lēni slīdēja aizvien tuvāk uz tā sliekšņa pusi, aiz kura vairs nav nekā.

Agrāk viņam dzīvot .nozīmēja strādāt. Cilvēki, kam darbs identisks ar dzīvību, ir laimīgi, bet arī ievainojami kā jebkurš laimīgs cilvēks. Notikums trāpīja Karskim vārgā vietā kā lapsenes dzelonis kāpura nervu mezglā, un, tāpat kā kāpuram, viņam iestājās paralīze, tikai nevis ķermeņa audu, bet gan emociju paralīze; tas ir briesmīgāk.

Karskis ievēroja, ka Vera norūpējusies aizvien biežāk skatās viņā, ka ilgi sēž blakus. Viņam bija meitenes žēl un negribējās to sarūgtināt, un viņš saprata, ka viņam ir meitene kaut kā jāpārliecina, ka viņam nav bail mirt un nevienam nav jābaidās, ne arī jāizjūt nepatika pret nāvi. Viņam gribējās Veru nomierināt, tāpēc ka viņš juta ar kaut kādu saasinātu izjūtu kā daudzi, kas mirst pie pilnas apziņas, ka meitene viņu patiesi žēlo un grib, lai viņš izveseļotos.

Reiz viņš saņēmās. Sākumā gan baidījās, ka neatradīs vajadzīgos vārdus, bet šoreiz viņam likās, ka tie radīsies. Vera sēdēja, kā vienmēr, blakus iekārtai, kurā viņš gulēja, saišu, rokturu, stimulācijas un kontroles sistēmas iežņaugts. Veras rokas bija saliktas uz ceļiem, un Karskis ar pūlēm izstiepa savējo jau iedzelteno roku un uzlika plaukstu uz meitenes pirkstiem.

Vera mazliet pagrieza galvu un paskatījās uz Karski. Notika kas savāds: visi vārdi, kurus viņš tikko gribēja teikt sevis attaisnojumam un viņas un pārējo mierinājumam, pēkšņi rādījās viņam sīki, neīsti un izrunāšanas necienīgi. Tāpēc viņš pasmaidīja — un aizmirsa noņemt savu roku no viņas pirkstiem. Viņš gulēja ilgi, skatīdamies tai acīs, un Vera nenovērsa savu skatienu. Viņam kļuva mierīgi un labi; radās dīvaina sajūta, ka viena no saknēm, pat ne sakne, bet saknīte — nebija atcirsta, tikai kapilāri aizsērējuši, un tagad dzīvības strāva caur viņu lēni un karsti paceļas uz sirdi. Viņš aizvēra acis un joprojām smaidīja, izbaudot jauno sajūtu, bet Vera joprojām skatījās viņā un neatrāva roku; pēc tam viņa uzmanīgi pagrieza delnu ar plaukstu augšup un viegli aptvēra ar pirkstiem viņa sausos pirkstus, un strāva — viņš sajuta — kļuva vēl stiprāka.

*

Salona stūrī joprojām sēdēja Petrovs, un viņa cigaretes dūmi slīpi vilkās uz klimatizatora pusi. Istomins viņam priecīgi uzsmaidīja.

— Esmu pabeidzis savu grāmatu, — viņš teica.

— Ak tā, — atsaucās Petrovs, nepaceldams acis no plates, uz kuras bija attēlota kāda shēma.

— Jā, — sacīja Istomins, atlaizdamies krēslā un sapņaini skatīdamies griestos. — Beidzot lielais darbs ir pabeigts.

Petrovs kārtīgi nokratīja pelnus pelnutraukā. Viņš vienmēr pelnus kārtīgi nokratīja pelnutraukā, tomēr pelni bija viņam visapkārt: uz krēsla, uz biksēm, uz krūtīm.

— Par ko tā ir? — viņš vienaldzīgi vaicāja.

— Mana joma ir vēsture, — rakstnieks labprāt paskaidroja. — Laikmets, lai cik tas savādi, atgādina mūsu pašreizējo stāvokli. Es runāju par antīko cilvēci.

Šoreiz Petrovs pagriezās pret Istominu un uzmanīgi paskatījās uz viņu.

1 Sen pagājušo dienu ēnas, — viņš teica. » Būtu jūs labāk uzrakstījis… — Viņš apklusa. —• Kaut vai par to, ka cilvēkam palikusi sieva — kaut kur ļoti tālu. Jauna, daudz jaunāka par pašu. Trausls stādiņš… Viņa nevar viena — viņai vajag kādu, ap ko vīties, ar sirdi piekļauties. Bet uz planētas domā, ka viņš ir gājis bojā. Viņa ilgi nepaliks viena: skaista un maiga sieviete, tādas mīl aizrautīgi. Bet cilvēks ir dzīvs un varbūt vēl atgriezīsies. Cer atgriezties un zina, ka viņa droši vien būs ar citu. Piekļauties un pakļauties — tāds ir viņas raksturs. Bet viņš to atceras, atceras… — Petrovs strauji iegrūda cigareti pelnutraukā. — Labāk par to būtu uzrakstījis…

— Jā, protams, — bez sevišķas iedvesmas Istomins runāja tālāk. — Tēma liekas interesanta.' Tikai tā ir beletristika, bet es nodarbojos ar nopietnām problēmām. Jūs tātad aizraujaties ar tehniku?

— Vai jums kāds palika uz Zemes?

— Neviens, kas sāktu sevišķi sērot.

Istomins to noteica sausi: viņš jau bija sapratis, ka saruna nenotiks, un jutās aizskarts.

— Vai gribat, lai nolasu vienu fragmentu? —- viņš tomēr noprasīja. — Tas man vēl pagaidām arī pašam patīk.

Petrovs aizdedzināja jaunu cigareti un mainīja stāvokli krēslā.

—■ Varbūt jūs tomēr pamēģinātu par to cilvēku un viņa sievu: ko" viņam tagad darīt? Vai viņa atgriezīsies pie tā? Vai arī pieradīs pie cita?

— Kā es to varu zināt? — dusmīgi izmeta rakstnieks un piecēlās.

Petrovs bezpalīdzīgi paskatījās uz viņu un steidzīgi novērsa acis. Savāds cilvēks, nodomāja Istomins. Kāpēc viņš lido, kur viņu dzen? Nekad par to nav runājis. Izskatās, it kā viņš šeit būtu vislaimīgākais, bet īstenībā izrādās — viņu pārņēmušas ne pārāk jautras domas. Kāda nekonsekvence, bet no izskata — vienkārša, atklāta dvēsele .. i

Viņš droši vien par to būtu domājis vēl, bet bija dzirdami soļi. Atvērās durvis, ienāca Narevs ar plakanu kasti, no kuras rēgojās vadi. Viņš pamāja rakstniekam un piegāja pie Petrova.

— Cik ilgi vēl, ak, Katalīna? —: viņš drūmi noprasīja. —: Atļaujiet painteresēties, kāpēc jūs rokaties šajā te, ja jums jāpārzina strāvas kabeļa piēvadīšana?

— Bet ko tad es daru? — atvaicāja Petrovs.

— Jūs atļaujaties izklaidēties ar tūristu klāja sadzī- # ves elektroapgādes shēmu. Bet tas nav jūsu funkcionālais pienākums.

Petrovs negaidot noskaitās.

— Kas jums par daļu? — viņš prasīja, caur pieri skatīdamies sarunas biedrā un bārstīdams pelnus uz grīdas. — Domāju, ka doktors Karačarovs to zinās labāk nekā jūs.

— Doktors tik un tā jūs atsūtīs pie manis, = teica Narevs. — Tā ka esiet tik laipns, nezaudējiet laiku un nodarbojieties ar to, ko es lūdzu.

Viņš pamāja, it kā pieliekot punktu.

— Ak, jums nu gan ir manieres, — norūca Petrovs.

— Ko — manas manieres?

—: Neko.

— Esiet tik laipns un strādājiet bez nervozēšanas, — teica Narevs un pagriezās pret rakstnieku.

— Vai drīkstu apjautāties, maestro, kā jums klājas? Jūs pat pie pusdienu galda vairs neesat redzams.

Istomins kautrīgi pasmaidīja.

; Es pabeidzu grāmatu, — viņš sacīja.

— Tas ir brīnišķīgi, — atsaucās Narevs, —; jūs šausmīgi iepriecinājāt mūs. Bet, pats saprotiet, patlaban mums tam nav laika. Jā, atklāti sakot, jums arī vairs nevajadzētu atrauties no sabiedrības: darbs taču ir kopējs, bet man liekas — nokļūt uz Zemi jums gribas ne mazāk kā visiem pārējiem.

Viņš pamāja un gāja uz durvīm. Istomins apjucis paskatījās uz Petrovu.

s — Ko jūs visi esat tik nervozi? — viņš noprasīja.

Petrovs neatbildēja: viņš ieklausījās. Pēc tam noteica:

— Ahā, nāk.

^ Kas? — nesapratnē vaicāja rakstnieks.

— Kas? — pārjautāja Petrovs. — Protams, viņš.

Soļi un sarunu troksnis aiz durvīm tuvojās.

*

Galvenais uz kuģa tagad bija mīlestība. Mīlestība uz fiziķi.

Pašlaik viņš straujiem soļiem ienāca salonā, ar pus- mežonīgu skatienu vērdamies tieši sev priekšā. Rakstnieks ievēroja, ka fiziķis ir sakrities; retie mati kā nimbs stāvēja ap galvu.

Viņu pavadīja vairāki cilvēki: Zoja, Mila, Jeremejevs un inženieris Rudiks. Zoja turēja fiziķi aiz rokas. Viņš centās atbrīvot pirkstus, bet Zoja turēja stingri un turpināja gaitenī iesākto frāzi:

— … Neiznāks. Jūs pēc pusdienām gulēsiet, un es pati to uzmanīšu.

Fiziķis īsi iesmējās it kā ieķērkdamies un atkal parāva roku. Zoja teica:

— Pēc tam jūs nodarbosieties ar Valentīnu. Valentīn, padzenājiet mūsu doktoru, kā nākas, piespiediet viņu uzspēlēt bumbu. Citādi viņš neizturēs, no pārpūles nokritīs. — Viņa pagriezās pret fiziķi un turpināja skaidri, gandrīz vai atdalot zilbes: — Nogāzīsities, vai sapratāt? Bet kā tad mēs bez jums?

— Nu, doktor, — sacīja Mila. —- Godavārds, jūs nepavisam par mums nedomājāt.. * Mēs esam ar mieru gaidīt vēl nedēļu, lai tikai ar jums nekas nenotiktu.. ?

Fiziķis beidzot izrāva roku un pakustināja pirkstus.

— Nu, ko jūs, patiešām, — viņš sacīja. — Vai es esmu kas sevišķs? Neuztraucieties, viss būs kārtībā, bet jūs gan varētu nevis staigāt man pakaļ, bet palīdzēt tiem, kas strādā lejā: tur stūrmanis ir viens pie sintezatora.. Ј

— Mēs izdarīsim visu, — sacīja Mila. — Tikai jūs.i?

— Es Lugovojam teicu, — Narevs viņu pārtrauca, — lai viņš tur pārāk neaizraujas ar spolēm. Lai tikai sagatavo materiālu, tālāk mēs paši redzēsim. Citādi vēlāk vajadzēs pārtaisīt…

— Jā, — teica fiziķis. — Tas ir pareizi.

— Doktor, pietiks darboties! — Zoja paaugstināja balsi.

— Nu labi, — neapmierināti norūca Karačarovs. — Ļaujiet man pirms pusdienām vismaz ieiet dušā — vai varr būt jūs mani mazgāsiet arī?

Visi iesmējās, it kā būtu pateikta nez kāda asprātība.

Istomins apjucis skatījās. Viņš saprata tikai to, ka fiziķis tagad kļuvis par sabiedrības centru, tās cerību un tātad arī valdnieku. Cilvēkiem ir raksturīgi meklēt un atrast sajūsmas objektu, bet sajūsminājušies viņi nezina mēru. Un, ja vien rakstnieks nekļūdījās, fiziķim tas patika, viņa balsī jau ieskanējās kaprīzi toņi, kādi raksturīgi cilvēkam, kas ne tikai ļauj citiem par sevi priecāties un sajūsmināties, bet arī pats priecājas un sajūsminās par sevi un nemaz pārāk necenšas to slēpt.

Tomēr, protams, atgriešanās uz Zemi, dzīvē, bija tā vērta. Un, ja Karačarovam patiesi izdosies solījumu izpildīt, viņa slava būs pelnīta.

Viņš uztvēra fiziķa skatienu un negaidot uzsmaidīja tam — ne tā kā agrāk, kā līdzīgs līdzīgam, bet pa jaunam, mazliet lišķīgi. Uzsmaidīja — un par to pats uz sevi noskaitās.

— Ā, maestro, —- draudzīgi, bet tomēr, kā ievēroja rakstnieks, mazliet nevērīgi teica Karačarovs. — Tātad esat bagātinājuši pasaules literatūru? īstā laikā. — Viņš pagriezās pret Zoju, kas viņu nepacietīgi raustīja aiz piedurknes. — Neuztraucieties, es visu izpildīšu. Lai jums būtu patīkami un, atklāti sakot, arī tāpēc, ka tuvākajā laikā man būs vajadzīgi spēki…

Viņš īsi pamāja un nozuda savā kajītē. Viņam tūlīt sekoja Narevs. Palikušie, priecīgi smaidot, saskatījās.

—= Acīmredzot ilgi vairs nebūs jāgaida, — teica Jeremejevs. — Būtu labi, ja paspētu līdz jaunās sezonas sākumam. Citādi pēc tam arī netikšu pamatsastāvā.

— Labi, draugi, ; — sacīja Zoja. — Vera ir pie slimnieka, tā ka viņas vārdā es lūdzu nenokavēt pusdienas. Maestro, kā jūs jūtaties? Mēs par jums piemirsām — tik daudz darba …

—■ Paldies, —1 atbildēja Istomins. — Labi. Grāmatu pabeidzu.

—■ Kādreiz uz Zemes, ~ teica Zoja, — jūs uzrakstīsiet grāmatu par mums visiem, par mūsu bailēm un cerībām.

Vai ne?

— Es vispār.i; — rakstnieks iesāka, bet tūlīt pats sevi pārtrauca: —; Nu, protams, uzrakstīšu!

— Un par mūsu doktoru Karačarovu, — sacīja Mila. — Tas ir tāds cilvēks… Ja nebūtu viņa… es nezinu … —

/

Viņa apjuka un apklusa. Zoja ar smaidu palūkojās viņā.

Nabaga fiziķis, ne bez skaudības nodomāja rakstnieks. Viņu rausta uz visām pusēm, un viņam nav glābiņa. Bet kā Narevs cenšas…

*

Narevam bija dīvaina sajūta: viegla un priecīga. Un viņš zināja, ka tas bija ne tikai tāpēc, ka radusies iespēja nokļūt uz Zemes. Tajā bija savas labās un savas sliktās puses. Viss saistījās ar Milu.

Dvēseles dziļumos ceļotājs par sevi smīkņāja? līdz šim ar viņu nekas tamlīdzīgs nebija gadījies, aizraušanos viņš pārdzīvoja viegli. Pašlaik bija savādāk.

Viņš nedomāja un neapjēdza, ka viens no iemesliem, kāpēc radušās simpātijas pārauga daudz spēcīgākās jūtās, bija kapteiņa aizliegums.

Narevs uzskatīja, ka mīlestības aizliegums vērsts tieši pret viņu. Un droši vien ne bez pamata: ja nebūtu viņa sadursmes ar Jeremejevu, kapteinis, iespējams, arī neiejauktos to cilvēku attiecībās, kuri bija uz «Vaļa» borta. Tā vai citādi, Narevs attiecināja aizliegumu uz sevi, un tas izrādījās pietiekami, lai vēl neskaidrās tieksmes pārtaptu dziļās jūtās.

Tas tāpēc, ka Narevs vienmēr bijis opozīcijā pfet varu, lai arī kāda tā būtu, un pret šīs varas rīkojumiem, lai cik tie būtu saprātīgi un savlaicīgi. Tas sakņojās viņa raksturā. Narevs to apzinājās un bija ar sevi apmierināts.

Mīlestības aizliegumu viņš uzskatīja par muļķību, tāpēc, to Narevs drīz vien saprata, ka draudzīgajam rīkojumam nebija tādu seku, kādas varēja sagaidīt.

Viņš lieliski zināja, kas ir «Anemo» (Narevs vispār daudz ko zināja), un viņam nevajadzēja daudz laika, lai saprastu, ka šis līdzeklis kaut kādu iemeslu dēļ neiedarbojas. Viņš to secināja no cilvēku attieksmes pret Kara- čarovu, no attieksmes, kuras pareizi uzskatīja par mīlestību. «Anemo» vajadzēja vispār nomākt emocijas, padarīt cilvēkus pret visu vienaldzīgus: ne jau velti šis līdzeklis bija tikai tālo reisu kuģu aptieciņās un arī vienīgi tad, ja kapteinis bija uzmanīgs. Līdzeklis nebija nomācis mīlestību uz fiziķi, tātad tas vispār neiespaidoja psihi.

Narevs bija pārsteigts, ka to nav ievērojuši arī citi. Pēc tam viņš saprata un pavīpsnāja. Visa vaina slēpās cilvēku ieradumā ticēt. Viņi zināja, ka emocijām jābūt nomāktām, un ticēja, ka tās ir nomāktas, lai ari ikviena pasažiera uzvedība liecināja pavisam ko citu.

Sapratis, ka ir iemīlējies, Narevs nekavējoties nolēma, ka aizliegums ir bijis kļūda un muļķība. Bet tas nozīmēja, ka no kapteiņa varēja sagaidīt jaunas kļūdas un jaunas muļķības, — vispār tas saskanēja ar Nareva viedokli par varu.

Kapteiņa kļūdas vajadzēja paredzēt un gatavoties tās neitralizēt. Narevam to neviens netika uzdevis, bet viņam patika tieši tāds darbs, kuru viņam neviens nav uzdevis un par kuru nevienam nav jāatskaitās. Līdzīgi raksturi ir bijuši visos laikmetos. Bez tam Narevam bija vēl kāda raksturīga īpašība, kas noslīpējusies gadu gaitā: viņš nejutās labi telpās un situācijās ar vienu izeju, un rezerves variantu un izeju meklēšana bija ja ne gluži viņa kaislība, tad katrā ziņā izteikta vajadzība. Un viņš nolēma Milas un arī pārējo vārdā nodarboties ar tādiem meklējumiem, ja ne fiziķim, ne kapteinim ar ekipāžu neizdosies atrast ceļu, lai atgrieztos dzīvē. Narevs uzskatīja, ka ar dažām detaļām viņš tiks galā labāk nekā visa ekipāža; ja viņš būtu gadus desmit vecāks, viņš, iespējams, tā nedomātu — un, kas zina, droši vien kļūdītos.

Protams, Milai viņš neteica ne vārda un vispār centās viņai neapnikt. īstai mīlestībai vajadzīgs pavisam maz, dažkārt pilnīgi pietiek ar apziņu, ka tā eksistē.

Taču uz meklējumiem rosina ne tikai jūtas — un Narevs nebija vienīgais, kas meklēja citu izeju, citu iespēju izkļūt no tā grūtā stāvokļa, kādā viņi visi atradās.

Ekipāžai bija vairāk darba nekā pārējiem. Tomēr Lu- govojam izdevās aprēķināt vajadzīgās kontūras, un tagad viņš tās pamazām montēja kopā. Bija nepieciešama su- pertāla, supersupertāla uztvere, kāda vēl nekad nav bijusi. Bet ne velti viņš tik ilgus gadus bija darbojies sakaru jomāl

Tagad tā nebija tikai aizraušanās. Kas zina, varbūt visu cilvēku liktenis atkarīgs no stūrmaņa. Labi, ja fiziķis izpildīs solīto. Bet ja ne? Tad noderēs supertālie sakari.

Stūrmanis bija pārliecināts, ka izplatījumā vienmēr klīst attēli, kas iešifrēti elektromagnētisko viļņu visās iespējamās svārstībās un amplitūdās. Ļoti vāji, gandrīz netverami signāli, bet dažreiz tālajos reisos uz ekrāniem pavīdēja kaut kas tāds, kas varēja arī nebūt vienkāršs troksnis. Apbruņojies ar viltīgāku makšķeri, šos signālus droši vien var notvert un izpētīt.

Šajā galaktikas stūrī signāli no Zemes un citām apdzīvotajām planētām nevarēja nokļūt: tas bija viens no tā sauktajiem neproduktīvajiem virzieniem, kurā atradās zvaigznes ar Zemes tipa dzīvībai nāvējošu starojumu. Un, ja te izdosies kaut ko uztaustīt, tad tie noteikti būs attēli un zīmes, kas nākuši no citām civilizācijām. Vai tādas- vispār eksistēja? Pagaidām šis jautājums attiecās nevis uz zināšanu, bet gan ticības jomu: to varēja apstiprināt, tikpat loģiski varēja arī noliegt, bet ne tiešu pierādījumu, ne arī noliegumu nebija. Dažs labs neticēja; Lugovojs uzskatīja par labāku ticēt.

Lugovojs domāja, ka starp tādām civilizācijām varētu gadīties arī kāda «Valim» līdzīga. Radītas uz antivielas pamata. Augsti attīstītas. Pie tām arī varētu meklēt palīdzību.

Lugovojs nolika mikrolodāmuru, ar mazītiņu piesūcekni pacēla trauslu kristāliņu, rūpīgi, caur lupu raugoties, novietoja to vietā. Kad pastiprinātājs būs gatavs, vajadzēs sēsties pie filtra aprēķiniem. Bet pēc tam varēs sākt medības.

Visi tic fiziķim, Lugovojs domāja. Bet viņš, Lugovojs, ir iemācīts autoritātēm neticēt. Jāmeklē pašam. Nav jābaidās domāt. Taisnība ir tam, kas drosmīgāks, ko neierobežo aizspriedumi.

Lugovojs zināja, ka viņu tie neierobežo.

Kapteinis Ustjugs joprojām veica kuģa ikdienas apgaitas. Viņš bija kapteinis, neviens nepārkāpa viņa rīkojumus un neaizskāra tiesības. Bet, kā tas mēdz būt, kad cilvēku likteņi ir atkarīgi nevis no oficiāla vadoņa, bet gan no cita cilvēka, kapteiņa vara lielā mērā bija kļuvusi formāla. Viņš vēl valdīja, bet vairs nebija saimnieks, un pats to juta.

Ustjugs zināja:' ja viņš šodien nozustu, to uzreiz neievērotu, bet ievērojuši pārāk neuztrauktos. Ja nu vienīgi Zoja?…

Savādi: viņi abi ir pieauguši cilvēki, bet nevarēja viens otru saprast. Būtībā viņam bija vairāk iemeslu apvainoties: viņš bija rīkojies sabiedrības interesēs. Un, kamēr viņa to nesapratīs, veltīgi ir mēģinājumi abiem izlīgt. Vai tas vispār vajadzīgs? Pie kā tas novedīs?

Jā, toties Karačarova nozušana visos iedvestu šausmas. Tā tam jābūt, protams, no viņu redzes viedokļa, v?

Kapteinis veica apgaitas un katru reizi ilgi uzkavējās energodzinēju korpusā, tajā klājā, kurā atradās baterijas. Pašlaik viņš apstājās šauras akas priekšā, kurā nozuda margas. Viņš ar kāju sataustīja skavu un, pagriezies pret sienu, sāka kāpt lejup. Kad viņa acis bija vienā līmenī ar grīdu, viņš ievēroja kādu baltu ripiņu. Ustjugs izstiepa roku. Monēta. Kapteinis to iebāza kabatā, nesaprazdams, kā tā varējusi šeit nokļūt: šajā korpusā pasažieriem nav ko darīt — un kur te gadījusies monēta? Tirdzniecība uz kuģa nenotiek. To varētu izmantot, teiksim, kaut vai skrūvgrieža vietā. Bet Rudikam ir instrumenti — un kas vēl, izņemot inženieri, interesējas par līdztelpas aparatūru?

Paraustījis plecus, kapteinis nokāpa pie baterijām. Atkal ieskanējās automātu balsis. Kapteinis visus raportus jau zināja no galvas un pat atšķīra blokus pēc balsīm.

… Viņi būtu izmisuši bez fiziķa. Bet Karačarovs var dot tikai glābšanas ideju. Kas to realizēs?

Tas ir pa spēkam tiem, kas vada kuģi.

Ja viņi pašlaik izzudīs, tad nepalīdzēs nekāda fizika. Cilvēki aizvadīs mūžu šajā pašā Visuma nostūrī, mocīdamies, tādēļ ka nespēj sasniegt iecerēto.

Tā kādreiz zeltrači, atraduši zeltu, nomira badā un aiz slāpēm, jo tur, kur viņi atradās, par zeltu neko nevarēja nomirkt.

Ustjugs pasmīnēja. Bez Karačarova nekas nav sasniedzams. Bet vai bez ekipāžas var?

Jā, viņš tūlīt nodomāja. Bet arī ar ekipāžu, ja sabojātas baterijas, tālu netiksi.

Baterijas, baterijas. Tās vajadzīgas par katru cenu.

Arējās plātnes ir sadegušas, tas sen skaidrs. Bet tālāk? Cik daudz jaudas saglabājies? Varbūt ir jēga riskēt, un šis risks atmaksāsies?

Kapteinis iegāja trešā bloka sektorā.

Izolācija te bija kārtīgi notīrīta. Kāds jau bija interesējies.

Rudiks — kurš gan cits?

Nē. Rudiks noteikti būtu ziņojis. Inženieris zina reglamentu. Bet vakar te vēl nekas nebija aiztikts. Šodien Rudiks nav šeit bijis: nodarbojas ar sintezatora profilaksi.

Ir bijis kāds cits. Turējis pirkstos monētu. Atskrūvē- jis … Ko atskrūvējis?

Kapteinis sāka apskatīt sektoru —; uzmanīgi, sistemātiski, pulksteņa rādītāja kustības virzienā. Un atrada.

Kāds bija atskrūvējis sinhronizatora paneli. Skatījies, vai aparāts nav izgājis no ierindas. Aizvēris, bet nav ieskrūvējis skrūvīti līdz galam. Rudiks tā nedarītu. Viņš zina, ka neviens to nekontrolēs, tāpēc viss jāveic godam.

Kāds cits gribējis pārliecināties, vai baterijas var atjaunot vai, gluži otrādi, nevar. Bijis zinātājs: aplūkojis plātnes un ieskatījies sinhronizatorā. Tomēr nav pārāk pieredzējis: tādā veidā pārbaudīt sinhronizatoru nav jēgas — no ārpuses nevar spriest, vai tas ir kārtībā vai nav. Tomēr bijis gudrs: savlaicīgi attapies, ka atgriešanās pie cilvēkiem atkarīga ne tikai no fiziķa.

Bet vispār — kas tur sevišķs! Nu, te bijis kāds, ielīdis aiz ziņkārības. Reglamenta pārkāpums, protams. Bet pašlaik tas nav galvenais.

Galvenais — apjēgt visu. Nolikt visu savā vietā, atšķetināt, izsvērt. Saprast, kas notiek, kas nepieciešams un ko nevajag darīt.

Zoja. Jāpanāk, lai viņa saprastu? viņš tā rīkojies ne jau sevis dēļ. Viņas, visu pārējo dēļ. Tiklīdz cerības sāks attaisnoties, tikko kuģis tuvosies Zemei, Ustjugs ies pie viņas un lūgsies. Jāpanāk, lai viņa arī domās no viņa neatteiktos. Lai gaidītu, kā gaida tos, kas tālumā; tas, ka viņš ir blakus, neko negroza. Lai viņa nedomātu ne par vienu citu…

Piepeši viņš sāka briesmīgi steigties. Izmetās gaitenī. Izstiepa roku uz interkoma kārbiņu starpsienā. Un apstājās.

Kas viņam ienācis prātā? Kas tā par liriku? Vēl vakar viņš saņēma kārtējo «Anemo» devu. Tāpat kā visi pārējie, kā pati Zoja. Tāpēc šādas domas vispār nedrīkstēja viņu mocīt.

Organisms, ar zināmu pašapmierinātību viņš nodomāja. Stiprs organisms. Stabila psihe, tā protams, nav viegli pieveicama. Acīmredzot deva ir nepietiekama.

Tagad viņš apņēmīgi izsauca^medicīnisko nodaļu.

— Zoja … sveika.

— Es klausos. Vai jūs ko vēlaties?

Viņam pat aizrāvās elpa no viņas balss — cik ilgi viņi nebija viens ar otru runājuši? Viņš ieturēja pauzi, lai nedrebētu balss. Viņa nepacietīgi atkārtoja:

— Kas jums vajadzīgs? Hallo!

Ustjugs saņēma spēkus.

— Es sakarā ar «Anemo».

—■ Jā? — viņa pēc brīža atsaucās.

— Vai jūs nevarētu palielināt devu.?, man?

-— O, protams, — viņa noteica pēc brītiņa, viņas balss Ustjūgam likās savāda. — Kas ir, vai nepalīdz?

Viņš gandrīz būtu vientiesīgi atbildējis: nē, nepalīdz, bet laikus attapās.

— Nē, kāpēc gan … Zināt ko, es ieiešu.

; — Jā, lūdzu.

Viņš pamāja, lai gan viņa to neredzēja. Izlīda no bateriju nodalījuma. Bet pirms došanās uz medicīnisko nodaļu viņš nolēma izdarīt vēl vienu vizīti, kas arī bija ļoti svarīga situācijas noskaidrošanai.

*

Ja uz kuģa bija kāda vieta, kur pilnīgi neskarta saglabājusies ne tikai iekārta, bet arī kārtējam reisam ierastā gaisotne, tad tas bija inženierpostenis, kura saimnieks un vienīgais iedzīvotājs bija Rudiks.

Šeit valdīja klusums, kuru tikai retumis pārtrauca mēr- ierīču un aparātu klikšķi un klusā zuzoņa. Lai arī kuģa dzinēji jau sen vairs netika ieslēgti un «Valis» turpināja savu lidojumu pēc inerces, lielākā daļa iekārtu turpināja darboties, lai dzīve uz kuģa neapstātos. Tie bija gan gra- vigēni, kas nodrošināja pievilkšanas spēka normālu spriegumu, un enerģijas uzkrājēji, bez kuriem nevarētu

normāli darboties ne gravigēni, ne sintezatori, bet no tiem bija atkarīga cilvēku eksistence: tie bija vienīgie barības, ūdens un pat gaisa avoti, jo neierobežotā enerģijas krājuma dēļ gaisu kuģī bija izdevīgāk un vienkāršāk sintezēt nekā attīrīt ķīmiski vai bioloģiski. Sintezatoru un ar tiem saistīto utilizatoru apstāšanās novestu pie tā, ka cilvēki dažu dienu laikā ietu bojā starp atkritumiem, nosmaktu, ogļskābās gāzes saindēti… Joprojām neizslēdzās klimatizatori, darbojās mehāniskās sistēmas, kas atviegloja pārvietošanos pa kuģi, darbojās ārējās kontroles un aizsardzības iekārtas, gatavas savlaicīgi novērst šīs apdzīvotās pasaules sadursmi ar jebkuru ķermeni, kas tuvotos no āra. Ne uz mirkli neizslēdzās arī kontroles sistēma.

Kā vienmēr, blakus pultij vārījās tējkanna, un svaigās tējas smarža bija jūtama jau pa gabalu no posteņa nelielās telpas. Ierasti iekļāvies savu mehānismu pasaulē un vēlreiz pārliecinājies, ka visas dzīvības nodrošināšanas sistēmas strādā saskaņoti un bez traucējumiem, Rudiks izlēja atdzisušo tēju un uzlēja jaunu. Vajadzētu, protams, taupīt, bet tējas dzeršana postenī bija sena un tradicionāla inženieru privilēģija, un ikviens no viņiem ātri pierada pie šī dzēriena tā, ka nepieciešamību atteikties no svaigas tējas uztvertu traģiski. Tējas glāze uz inženiera pults parasti nozīmēja, ka viss kārtībā, dzīve rit normāli. Un patiesi — inženiera pienākumi gandrīz nebija mainījušies salīdzinājumā ar to, ko viņam nācās darīt katrā reisā un pat reisu starplaikos, kad kuģis gulēja finiša orbītā pie maršruta gala planētas, gaidot jaunu piekraušanu un izrāvienu uz vēl vienu tālu sistēmu.

Rudiks izdzēra malku un ar baudu izpūta karsto gaisu. Lai arī cik savādi tas būtu, bojātās baterijas viņam nemaitāja garastāvokli. Lai ko tur augšā runātu, varēja iztikt arī bez baterijām. Par augšu Rudiks uzskatīja visu, kas atradās virs energodzinēju korpusa. Tādu viņu ieraudzīja Ustjugs — apmierinātu, ar tējas glāzi rokā. * — Tas esi tu, — inženieris sasveicinājās. —■ Sēdies! Vai tēju gribi?

— Labprāt, —■ piekrita Ustjugs. — Vai tiki galā ar pasažieriem?

■— Kur nu! —■ sacīja Rudiks un atmeta ar roku.

&= Laba daudz nevajag, r—■ apņēmīgi noteica kapteinis.

— Pasažieri kā jau pasažieri, bet baterijas, es domāju, ir svarīgākas. Vai nebūtu laiks ķerties pie atjaunošanas?

Inženieris brīdi klusēja, pēc tam drūmi sacīja:

— Ko nozīmē — atjaunot? Parūpēties, lai tās izskatītos kārtībā, droši vien var, lai gan tas prasa laiku.

— Vai tikai lai izskatītos?

— Par pārējo neviens neņemtos galvot. Pārāk sarežģīti. Ja vēlies, vari ieskatīties manās tabulās. Blokiem jau tā bija divkārša pārslodze. Bet plātnes sen vajadzēja mainīt — pēc to .grafika reiss no Antoras bija beidzamais. Protams, izturības rezerve tām bija. Tās nostrādāja teicami: vēl trīs ieejas — izejas virs normas — tas nav maz. Bet tagad, kā pats redzēji, daļu no plātnēm vajag izmest. Pārējām tātad jāuzņemas slodze, kas lielāka par normālo. Cik ilgi tās izturēs? Tu nezini, es nezinu, un pat «Sigma» nezina.

— Bet ja ieliktu jaunas?

— Viegli pasacīt… Man nav nācies to darīt. Tas ir apkalpojošās brigādes darbs. Un viņi jau arī lika gatavas. Protams, pamēģināt var. Bet vai tās strādās un kā? Nezinu.

— Tātad — nekādu iespēju? Neticu.

— Neesmu teicis, ka nav nekādu. Bet iespējas mēdz būt dažādas. Mašīnas — gluži kā mēs… — tas bija Ru- dika iemīļotais temats. — Tu pats zini, izmisuma brīdī mobilizējot visas rezerves, cilvēks var izdarīt to, par ko normālā stāvoklī pat neuzdrošināsies domāt. Tāpat arī mašīnas. Izmisuma stāvoklī… Tikai — kur tas ir?

— Kādā tad mēs, tavuprāt, atrodamies?

— Nē, tu mani nesaprati. Es nesaku, ka mūsu stāvoklis būtu normāls. Bet mums nekas nedraud — nekas tāds, kas prasītu acumirklīgu mobilizāciju. Pieņemsim, ka tā ir novirzīšanās no tēmas. Lūk, konkrēti: «Sigma» aprēķinājusi, ka cerības uz bateriju normālu darbību zem slodzes ir mazākas par pusi. Var riskēt, bet var arī neriskēt. Mēs vedam pasažierus. Pēc reglamenta risks nav pieļaujams. Piekrītu, ka reglamentu mūsu stāvoklī varētu arī neievērot. Bet kā vārdā? Ja Karačarovs mūs atkal pārvērtīs cilvēkos, tad, iespējams, būs jēga riskēt. Bet pagaidām jēgas neredzu.

Viņš mirkli klusēja.

— Ja liksi man sagatavot mašīnu pārejai,, es to sagata-.

vošu. Darīšu, ko varēšu. Bet panākumus garantēt nevaru. Vispār — kā izlemsi.

: Bet, ja fiziķim veiksies, vai tad būs kādas izredzes?

Rudiks pašūpoja galvu.

— Iespējas paliek tās pašas. Bet tad nedrīkstēs neriskēt. Tad mums neviens neatļaus burtiski ievērot reglamentu.

— Kas tad mums var neatļaut? — Ustjugs sabozās.

— Kaut vai sirdsapziņa. Nepacietība. Vienalga, kas. Bet vispār — tu esi kapteinis, tu arī komandē.

Ustjugs padomāja.

— Un komandēšu arī, — viņš norūca. — Ar laiku.

Ar laiku. Ne tagad. Pašlaik atliek cerēt uz Karačarovu. Kapteinim tas likās savādi — cerēt nevis uz sevi un saviem puišiem, bet uz kādu citu. Nedroši.

Pa to laiku lai viņam tomēr iešļircina šīs zāles. Dvēsele kļūs mierīgāka. Būs divreiz mazāk neatrisinātu problēmu.

Tā viņš domāja, atgriežoties no energodzinēju korpusa un saglabājot kapteiņa stāju.

Sarunu viņš izdzirda nejauši, iedams gar bāru pasažieru klājā. Mila un Narevs. Viņas skanīgo balsi nevarēja sajaukt ne ar Veras kontraltu, ne ar labi nostādīto aktrises meco. Nerunājot nemaz par Zoju — viņas balsi kapteinis nekad nesajauktu ne ar vienu citu.

Ustjugs neviļus apstājās, lai arī tas nebija labi. Viņš nez kāpēc izbijās, ka Mila un Narevs viņu ieraudzīs atvērtajās durvīs, un viņam kļuva neērti, ka viņš redzējis abus kopā.

— t .. Jūs paliekat viena. Es to nevaru paciest. Kāpēc jūs negribat man uzticēties?

— Jūs kļūdāties, es jums ticu. Bet jūs man nekādi nevarat palīdzēt. %

— Nav tiesa. Es varu palīdzēt. Es taču visu saprotu. Un, lai arī es nekad neesmu viņu redzējis…

— Par ko jūs?

— Par jūsu dēlu.

— Nevajag. Es aizliedzu.

— Uzklausiet taču mani. * ? Jums ir ar kādu par viņu jārunā. Un jūs neviens nesapratīs tā, kā es.

— Kāpēc jūs tā domājat?

; Vai tad jūs neredzat — kāpēc?

•— Klusējiet! — Mila steidzīgi sacīja. — Klusējiet!

— Jūs zināt, ka es jūsu dēļ darīšu visu, ko varēšu. ? i un pat vairāk: to, ko nevar izdarīt, pie kā neķersies neviens, izņemot mani.

— Es nezinu, ko jūs ar to domājat. Bet Jūs kļūdāties, ja domājat ar to man palīdzēt: es cenšos aizmirst…

— Atgriešanos?

— Visu. Gribu dzīvot šodien ..;

— Bet šodienā esmu es!

•— Man nav neviena, — viņa vienaldzīgi teica.

— Ticiet… ticiet, arī es būtu priecīgs, ja varētu nedomāt par jums. No šīm domām man nekļūst vieglāk. Bet nevaru, nevaru …

Zāles nepalīdz, nodomāja kapteinis. Arī viņam. Bet citiem?

— Es gribu uz Zemi, — runāja Mila. — Pie dēla. r5

— Vai domājat, ka tas ir reāli?

— Jā! Es ticu doktoram Karačarovam . ? ?

— Bet vai tas ir atkarīgs tikai no viņa?

; Nesaprotu.

— Iespējams, ka tā ir pat labāk. Bet atcerieties: ja neviens, pat Karačarovs nevarēs jums palīdzēt, — to izdarīšu es. Bet tad ..»

Beidzot viņi aizvēra durvis.

*

Kādu mirkli likās, ka Zoja un kapteinis metīsies viens pie otra, apkampsies, sāks runāt muļķības, kuru jēga nav vārdos, bet balsī, elpā, skatienā. Mirklis pagāja; abi noturējās. Ustjugs norija kamolu kaklā. «Es tevi mīlu,» viņš gribēja sacīt, «stiprāk nekā jebkad…» Un sausi noprasīja:

— Kāpēc «Anemo» neiedarbojas? Ko tu ar to esi izdarījusi?

— Es to vienkārši iznīcināju, — viņa nevērīgi teica, acumirklī uztvērusi vajadzīgo toni. —• Visas rezerves.

— A, tad redz, kā! Nekas. Sintezēsim.

— Neizdosies: recepte arī iznīcināta.

Ja viņa būtu vīrietis, kapteinis diez vai savaldītos. Tagad viņš tikai sakoda zobus.

— Tu dusmojies, ka neizpildīju tavu norādījumu? Bet ārsts, tāpat kā tiesnesis, nepakļaujas nevienam,,

— Tu neko nesaproti. Jebkurā brīdī viss var uzliesmot, un tad sāksies .?

— Nekas ari nav apdzisis. Un, kā redzi, visi ir dzīvi. Vai tu baidies?

— Jā, un nekaunos atzīties. Mans pienākums ir saglabāt cilvēkus. Un tavs arī.

— Es to izpildu. Saudzēju cilvēkus, nevis tikai domājošu bioloģisku vienību.

— Tu. ī . tu iedomājies, ka labāk par mani zini, kas uz kuģa ir vajadzīgs un kas ne?

— Nē, tu nepaguvi man iemācīt visas savas pārgudrības — mēs pārāk maz bijām kopā…

— Un tāpēc tu uzstājies pret mani?

— Ne pret tevi! Es cīnos par sevi, un, ja mana attieksme pret tevi ir daļa no manis, tad es cīnos, lai to saglabātu, nevis nožņaugtu.

Viņas attieksme pret mani, skumji nodomāja Ustjugs. Interesanti, kāda tā ir: mīlestība vai naids?

Droši vien šī doma bija lasāma viņa sejā, jo Zoja teica:

— Tev vienalga, ko es tagad domāju un jūtu. Bet tā, kā bija, vairs nebūs. Ar to arī beigsim.

Viņš gribēja vēl ko sacīt. Nepateica. Pagriezās. Viņa priekšā bija durvis. Durvis, viņš nodomāja. Pārāk bieži pēdējā laikā nākas aizvērt durvis aiz sevis. Bet kur atrodas durvis, kas ir jāatver?

Viņš gāja prom pa gaiteni, cenšoties, lai soļi skanētu pārliecinoši, ritmiski, itin kā viņam būtu injicētas zāles un tagad visas nepatikšanas šķiet smieklīgas — nav vērts par tām domāt, jādomā par kaut ko nopietnāku.

Загрузка...