ASTOŅPADSMITA NODAĻA

Klusēdami viņi nolaida ķermeni utilizatorā, šo rīcību katrs savādāk pārdzīvodami. Dobji noskanot, aiz tā aizvērās durtiņas, iegaismojās indikators. Ilgi nebija jāgaida: utilizators darbojās ātri. Tad inženieris ieslēdza sintezatoru, kurā nokļuva atomi, no kā bija sastāvējis Jeremejeva ķermenis. Sintezators tos attiecīgi pārkārtoja un izveidoja nelielu, bet pietiekami smagu lodi. Pēc 'sertiem ticējumiem cilvēki vēlējās, lai lode būtu no zelta, bet sintezatoram bija vienalga, kādus elementus radīt no esošām daļiņām. Un radās lode, vispilnīgākās formas ķermenis; pēc īsām pārdomām to novietoja salonā uz speciāli pagatavota podesta.

Mila nepiedalījās: viņai bija slikti, viņa gulēja kajītē, trankvilizatoru apdullināta. Administrators bija kaut kur ieslēgts — Petrovs neteica, kur. Vera vairs nerādījās pasažieru vidū. Arī pārējie jutās pietiekami riebīgi un, tikuši galā ar skumjo ceremoniju, nogulēja gandrīz diennakti — bez pusdienām, vakariņām un brokastīm. Toties pamodušies un atpūtušies «Vaļa» pilsoņi izjuta spēcīgu vēlēšanos pusdienot. Bet tas viņiem vairs nebija lemts.

*

Šajā dienā robotu masīvās figūras parādījās uzreiz pie daudzām durvīm. Roboti neko neuzsāka — tikai aizturēja ļaudis. Inženieris Rudiks bija pametis savu posteni, lai piedalītos sēru mielastā kopā ar pasažieriem. Atpakaļ energodzinēju korpusā inženieris vairs nevarēja nokļūt. Roboti apsargāja tilpnes un tūristu klāju. Kapteinis, pamodies savā kajītē, vairs nevarēja nokļūt centrālajā posteņi, un roboti viņu nogādāja salonā. Stūrmanis atradās Innas kajītē, tur tam arī nācās palikt. Tika apsargāts sintezatoru klājs — dienišķās maizes avots. Nebija nekāds brīnums, ka pusdienas izpalika.

Tas bija negaidīti. Protams, roboti arī līdz šim pēdējā laikā bija diezgan bieži rādījušies cilvēkiem acīs, bet tiem nepievērsa uzmanību: robotu intereses un to dzīve (ja šis vārds ir tiem piemērots) nekur nekrustojās ar cilvēku dzīvi un interesēm; cilvēki parasti veltī uzmanību tikai

tam, kas uz tiem tieši attiecas. Roboti būtu varējuši stundām ilgi kaut kur stāvēt — gaitenī, nodalījumā, lifta laukumiņā, nekustēdamies, bez skaņas, tā, ka grūti pateikt, vai tie ir ieslēgti vai ne, uztver apkārtējo pasauli vai pilnībā iegrimuši sevī. Pie tiem bija pieraduši kā pie mēbelēm, kā uz Zemes un planētām, kur tie pastāvīgi veica visdažādākos darbus. Bet acīmredzot robotu un cilvēku intereses tikai šķita paralēlas, kas nekur nekrustojas, — galu galā tās šķērsojās kā neeiklīda ģeometrijā, bet šķērsojušās likvidēja pat to mazumiņu, kas cilvēkiem vēl bija atlicis.

Cilvēki sēdēja pie galda. Planējošie automāti neparādījās. Spēlēja mūzika, kas parasti skanēja pusdienlaikā, un no tās vēl vairāk gribējās ēst.

—■• Tā vien liekas, — kapteinis pārtrauca klusumu, ka mums būs jānomirst badā.

Kāds paraustīja plecus — un viss.

— Sods, — dobji noteica Inna. — Vai no tā būtu vērts izvairīties? — Diez vai viņa, kā nākas, saprata, ko runā, — pārlieku daudz iespaidu pēdējās dienās bija nogruvuši pār viņu.

— Labi vien ir, — teica fiziķis. — Mirt — tas vēl nav pats briesmīgākais.

Neviens ne piekrita, ne iebilda. Cilvēki klusēja, it kā ne viņiem nāktos mirt. Tikai Narevs smaidīja.

—■• Kāpēc gan bēdāties? — viņš jautri teica. — Mēs nomirsim, bet te paliks cita rase, kurai nebūs mūsu vājību. Es tai iedevu visu, ko varēju, — principus, organizāciju. Šī pasaule vairāk piemērota viņiem, nevis mums. Nezinu, kā jūs, bet es vairs nevēlos rūpju.

Atkal iestājās klusums, pēc tam kļuva dzirdami soļi, kas tuvojās. Atvērās durvis, un ienāca Karskis. Aiz viņa sekoja robots. Tas apstājās uz sliekšņa, blisinot objektīvus, pēc tam atkāpās un durvis aizvērās.

— Es sveicu jūs, administrator, — teica fiziķis. — Pagaidām jūs esat dzīvs, mēs arī. Vairāk jaunumu nav.

Administrators palūkojās apkārt.

j— Kur ir Vera?

— Jūsu kajītē, — sacīja Zoja. — Man liekas viņa slikti jūtas.

Fiziķis iespurcās.

— Nu jā. Tomēr — kas jūtas labi? Viņa vienkārši ir pārēdusies. Nekas, tagad meitenīte ātri novājēs. Ja vien pagūs, protams. Tāpēc ka tas viss velnišķīgi izskatās pēc beigām.

— Nē! — Karskis apņēmīgi teica. —1 Ja mēs gribētu atrast izeju… Nelaime tā, ka mēs to negribam atrast!

— Es lieku priekšā griezties pie dieva, — lēni kā sapnī atkal noteica Inna.

Narevs smīnēdams pavērās viņā.

— Jūs? Pie dieva? Ak, saprotu! Baidos, dārgā, ka jūs gaida vissmagākā vilšanās.

— Kā.da?

— Jūs, bez šaubām, dievu iztēlojaties kā vīrieti? —i vaicāja Narevs savā griezīgajā balsī. — Tā ir jūsu vislielākā kļūda. Dievs — tā, protams, ir sieviete. Ja jūs neesat lasījusi literatūru šajā jautājumā, tad zināt, ka dievs vispirms radīja vīrieti, bet sievieti — pēc tam. Ja viņš būtu bijis vīrietis, tad pirmām kārtām būtu radījis tieši sievieti; padomājiet — un jūs pārliecināsities, ka man taisnība. Tā ka dievs ir jūsu konkurente, mans draugs, to neaizmirstiet!

Viņš uzjautrinājās; Inna, plati iepletusi acis, palūkojās visapkārt — neviens nesmējās. Viņa uzlika pirkstus stūrmaņa delnai un vairs nenoņēma.

— Bravo, — nomurmināja Istomins.»—; Bet dievs, viņš vai viņa, acīmredzot mūs nepabaros. Un roboti arī. Kāpēc? Varbūt jūs varat mums atbildēt?

— Varu, — Narevs pamāja. — Mēs viņiem devām signālu.

— Kādu?

— Viņi vienkārši nolēma, ka mēs esam sākuši aiziet. Kā Jeremejevs.

Karačarovs piecēlās.

— Runas, runas… —: viņš aizkaitināts teica. — Administrator un jūs, kaptein! Es redzu, ka mēs visi esam nonākuši pie viena secinājuma — mēs vairs negribam dzīvot, un pat roboti to jūt. Nu, mirsim! Bet mēs neesam pelnījuši bada nāvi. Tā būs pārlieku mokoša, un pie tam mirt no bada ir kaut kā pazemojoši, vai jums tā neliekas? Vai tad mēs nevaram aiziet vienkāršāk, ātrāk un patīkamāk? Vai tad eitanāzija ir tukša skaņa?

Viņš pārliecās pār galdu un ielūkojās kapteinim acīs?

— Jūs uzņēmāt'ies atbildību par mums, kad mēs uzkāpām uz kuģa. Izpildiet savu misiju līdz galam! Jūs saprotat, par ko es runāju?

— Ko jūs gribat?

— Mūsu kuģa ātrums ir liels, lai arī mēs to nejūtam. Mēs negulsimies kūniņās, bet jūs asi nobremzējiet. Vienā acumirklī mūsu vairs nebūs.

— Es esmu pret, — Narevs ātri ieteicās. —; Tad aiziesim bojā ne tikai mēs.

— Narev! — sacīja fiziķis. —■ Runa ir par cilvēkiem, beidziet žēlot robotus!

— Tā ir nākotnes rase, un viņos ir mana nemirstība. Es esmu pret.

—- Nemirstība? Bet vai tad viņi jūs nepadzina?

— Ir bijis vēl ļaunāk, — Narevs nopietni teica. — Ir bijis, ka sit krustā, bet pēc tam pielūdz. Sadedzina — un pieskaita svētajiem. Es esmu tikai padzīts — tā nav pārāk augsta cena par spārniem un zelta auru.

— Arī es esmu pret, — mierīgi teica kapteinis. — Tā būtu bijusi slepkavība, bet es negribu slepkavot pat dzīves pēdējā brīdī. Tas būtu noziegums pret pienākumu.

— Bet ja jums jāmirst badā — kā to saprast?

— Tās ir centralizācijas ēnas puses, — teica Istomins.

— Jūs mani nesapratāt, — noteica kapteinis. — Es esmu gatavs palīdzēt. Bet lai sanāk visi. Varbūt kāds vēl grib dzīvot? Inspektor, vai jūs nevarētu paaicināt pārējos?

— Jā, — pieceldamies sacīja inspektors. Zoja pavadīja to ar skatienu, bet kapteinis tajā laikā skatījās viņā. Acis, viņš nodomāja, viņas acis ir apdzisušas, un grūti iedomāties, ka tās vēl nesen izsauca vēlēšanos lūkoties tajās bez gala. Vāja sieviete, nodomāja kapteinis, it kā nekad nekas arī nebūtu bijis. Neizturēja pārbaudījumu. Vāja sieviete. Lai gan mēs visi izrādījāmies vāji. Un arī man nebūtu nekas pretī nomirt, lai beidzot atbrīvotos no atbildības… Bet man nav tiesību.

Salonā ienāca Vera. Administrators pielēca kājās, apsēdināja viņu. Acis viņai bija saraudātas, viņa tinās peld- mētelī. Parādījās arī Mila — miegaina un vienaldzīga. Tagad visi bija kopā.

— Tā, — sacīja kapteinis. — Skatieties.

Viņš izņēma no kabatas flāzeru. Kapteinis pārlaida visiem skatienu — cilvēki sakustējās, ieraudzījuši šo eleganto mehānismu ciešanu pārtraukšanai. Fiziķis pastiepa

roku, Ustjugs noraidoši pakratīja galvu, nolika flāzeru. uz galda un uzlika virsū plaukstu.

— Flāzers gulēs šeit. Tas ir pielādēts. ?; — Kapteinis izņēma bateriju, nolika to uz galda un ļāva visiem patīk- smināties, tad atkal ievietoja atpakaļ. — Te vēl, — viņš izņēma no kabatas otru bateriju un nolika blakus flāzeram. — Visiem pietiks. Tagad, ja jūs to patiesi gribat, jūs izklīdīsiet pa kajītēm. Lūdzu, saprotiet mani pareizi*1 es neesmu pret to, ka mirst tas, kas vairs negrib dzīvot. Bet, ja. kāds baidās pretoties visu viedoklim un atzīst, ka baidās nāves, tad kālab tam jāmirst? Kompānijas pēc? Lai paliek savā kajītē.

—•■ Lai nomirst badā vai kautiņā ar robotiem, — papildināja fiziķis. —■ Kam šīs runas, kaptein? Dodiet man ierocil

— Es teicu: visi izklīdīs pa kajītēm.

i —- Klausieties! — sacīja administrators. — Vai jūs esat pie pilna prāta? Vai tas patiešām nav joks? Bet jūs, in- spektor? Kur jūsu likums? … Viņus taču vajag atbruņot! Viņi ir ārprātīgi!

Inspektors pašūpoja galvu.

— Un to sakāt jūs, kas gandrīz pazudinājāt kuģi? Nē, neliedzieties: es zinu, ka man taisnība. Likums ir miris, administrator, citādi jūs nebūtu šeit. Es esmu gatavs mirt.

— Inna! — sacīja administrators. — Jūs… vai patiešām jūs gribēsit mirt tagad, kad neesat viena?

Aktrise domīgi palūkojās viņā.

— Es jūs saprotu… — Viņa uz brīdi pieglauda galvu Lugovoja plecam, pasmaidīja. — Man pašlaik ir labi, jā. j Bet tik daudz reižu jau bijis labi — un pēc tam kļuvis slikti. Vai nav labāk aiziet labā garastāvoklī? — Viņa palūkojās stūrmanī. —1 Jūs taču nepametīsit mani vienu, Saša?

Stūrmanis norija kamolu kaklā un pamāja.

—■ Administrator! — Istomins teica. — Mēs novērtējam jūsu pūles. Bet tās ir veltas. Mēs esam izlēmuši — un nepūlieties mūs atrunāt.

— Vera! — iekliedzās Karskis. — Bet tu taču to negribēsi?

Viņa lēni pacēla uz viņu acis.

— Droši vien tā būs labāk, — viņa klusi sacīja.

5 — Arī tu? Kāpēc?

Vera tikai pašūpoja galvu un nolaida skatienu.

«Kur īstie vārdi?» skumji nodomāja Karskis. «Nē, ne vārdi — kur darbi? Kur dižie mērķi? Kas mēs bez tiem? Pīšļi…»

; Neviens nav pret, —- drūmi konstatēja kapteinis. — Jūs esat brīvi cilvēki. Dariet ar sevi, kā jums tīk. Es palikšu šeit, jo kapteinis aiziet pēdējais. Ejiet —: ja tas viss ir nopietni.

Iestājās baiss klusums, it kā visi būtu pārstājuši elpot. Tad fiziķis iesmējās.

— Gads ir pagājis, — viņš teica. — Vai atceraties — es ierosināju visiem pēc gada satikties? Bet mēs pēc gada šķiramies un, man liekas, uz visiem laikiem. — Viņš piecēlās. — Ardievu!

Narevs noklepojās.

— Ardievu visi! —' viņš sacīja. — Ar jums kopā bija brīnišķīgi. — Viņš paskatījās uz Milu. — Atļausit, es jūs pavadīšu. No kajītes mēs iziesim kopā — tā jums būs vieglāk.

— Paldies, — viņa nočukstēja pieceldamās.

— Ustjug, — inspektors teica. — Bet ja nu kāds tikai ievainos sevi?

— No flāzera? Tas ir grūti. Bet es palīdzēšu.

— Jūs spēsit?

— Man jāspēj.

— Tad es varu būt mierīgs, — aiziedams sacīja Petrovs.

Vera piegāja pie administratora, nekautrēdamās apskāva to un noskūpstīja. Viņš arī gribēja to apskaut — viņa veikli aizgriezās (viņš nekad nebija varējis saprast, kā tas sievietēm izdodas), aši noteica: «Nepavadi mani — es neizturēšu,» — un piegāja pie Zojas.

•— Ejam, doktor?

1 — Kurp? Jā, protams . ?

— Vai jums slikti?

— Es nezinu… Droši vien ne. Bet jums? Es kaut ko gribēju jums vaicāt… Nekādi nevaru atcerēties, ko, — Zoja pašūpoja galvu un piecēlās, atbalstoties uz Veras rokas. — Ejam, meitenīt, laiks …

Pie galda palika kapteinis un administrators. Flāzers gulēja uz galda, un tā metāls blāvi spīdēja izkliedētajā gaismā. Kapteinis piecēlās un samazināja gaismu. Vienas kajītes durvis atvērās. Kapteinis saspringa, zem administratora nočīkstēja krēsls. Iznāca inženieris.

— Es te pasēdēšu, — viņš sacīja. — Cerēju Sašu atrunāt. Viņa to ir aprijusi. Tagad viņam beigas.

— Tur nebūtu nekas slikts, — teica administrators, —ja vien priekšā būtu bijusi dzīve.

Kapteinis pamāja. Rudiks paņēma savu flāzeru un nolika blakus uz galda.

Viņi raudzījās kajīšu aizvērtajās durvīs. Viena no tām tikko manāmi iedrebējās. Kapteinis piemiedza acis. Durvis pavērās, pēc tam lēni atgriezās iepriekšējā stāvoklī. Ustjugs pasmīnēja ar lūpu kaktiņiem. Otras durvis pavērās par dažiem centimetriem. Likās — aiz tām dzirdama saspringta elpa. Un arī šīs durvis pēc dažām sekundēm aizvērās. Vēl kādas nodrebēja, starp tām un stenderi pavērās šaura, tumša plaisa — kajītē bija izslēgta gaisma. Durvis tālāk nevērās un arī neaizvērās. Kapteinis dzirdēja, kā aiz pleca sēc Rudiks, kā knakšķina pirkstus administrators, tikko turēdamies, lai nepielektu, lai nesāktu kliegt pa visu kuģi…

Ceturtās durvis atvērās uzreiz. Pa tām iznāca fiziķis. Viņš pienāca pie galda.

— Miers godīgai kompānijai, — viņš noteica. — Atvainojiet, ka esmu aizkavējies: kārtoju papīrīšus, lai cik tas muļķīgi. Dodiet man šurp to lietiņu!

Viņš paņēma flāzeru, pasvaidīja rokā un piemiedza aci.

— Vai te viss ir tā, kā vajag? — viņš vaicāja kapteinim. ■— Kur jānospiež — vai te?

Ustjugs nepaguva atbildēt, nepaguva brīdināt, ka nevajag nospiest pirms laika. Mehānisms iedarbojās. Noplaiksnīja. Aizjoņoja zili zibeņi. Sausi un skaļi nodārdēja. Uz galda virsmas radās slīpa, pārogļota strīpa, stūrī uz grīdas svārstījās plastmasas segums. Fiziķis apjucis pasmaidīja.

—: Velns, —- viņš teica. — Es pat nobijos. Nu, bet otrreiz nekļūdīšos. Pieredzei liela nozīme.

Te piepeši atskanēja kliedziens. Viņi, uzreiz pazina balsi: kliedza Zoja. Kapteinis pielēca kājās. Abi ar fiziķi . vienlaicīgi spēra soli uz viņas kajītes pusi. Durvis atvērās. Parādījās Zoja. Viņa turējās pie stenderes.

Nē! — viņa čukstēja. — Pagaidiet! Nevajag!

— Kas noticis? .—; satraukti noprasīja kapteinis.

—- Vera^jj « teica Zoja un negaidīti pasmaidīja. — Vera. s ?

r—* Vera — ko?

— Ak, nu, kā gan jūs nesaprotat.. -. Pieci mēneši, sestais! (Administrators lēni piecēlās, viņa mute atvērās aizvien plašāk.)

—- Pieci mēneši? Ko tas nozīmē?

—■ Grūtniecību, protams, — Zoja neiecietīgi teica. — Vai tad jūs vēl joprojām ticat, ka bērnus atrod zem kāpostlapas? Vai, jūsuprāt, tos sameklē kaut kur citur?

— Ak, grūtniecība, — kapteinis Ustjugs noteica, itin kā tas būtu svešvārds, ko neiedomājami grūti izrunāt.

Zoja nikni piecirta kāju. Tad fiziķis gari nosvilpās un teica:

— Malacis meitenīte! Laba mācība muļķiem! ? Viņš skatījās Zojā, un viņa acis smējās. — Tā arī vajag! Ko? Liekas — divertisments tiek atcelts! Bet es vēl domājuT no kā gan viņa kļūst tik resna? Vivat!

Pacēlis roku, piemiedzis acis un ierāvis galvu, viņš izšāva visu lādiņu griestos. Šķindēja stikli, un fiziķis smējās.

Visi sabruka salonā. Kapteinis teica rakstniekam:'

■— Mūsu krājumos vēl ir vīns. Kas vēlas vīnu?

— Visi vēlas! — fiziķis paziņoja. — Vajag taču iedzert, ja uz sliekšņa stāv nākamā paaudze! Un novāciet šo te.

Kapteinis iegrūda flāzeru kabatā.

— Par mīlestību! —■ iesaucās Narevs. «3 Noteikti par mīlestību!

*

Tāds bija notikumu pavērsiens. Un neviens vairs nedomāja — būt vai nebūt, un neviens neapsprieda jautājumu, kā vislabāk nokārtot rēķinus ar šo pasauli. Tā jau nebija, ka viņi pēkšņi noticētu brīnišķīgajai nākotnei, taču pirmais šīs nākotnes iedzīvotājs jau atradās ceļā, un viņu vajadzēja sagaidīt ne tikai ar autiņiem —■ arī nākotne bija jāsagatavo, lai būtu viņam tieši laikā, nebūtu pārlieku šaura un par to nebūtu jāsarkst ne dāvinātājiem, ne tiem, kam nāksies to izmantot ilgus un garus gadus.

Vera raudāja, slēpdama seju pie administratora krūtīm, — viss, ko-viņa bija gribējusi un nebija uzdrošinājusies izteikt šajos garajos mēnešos, tagad izlija asarās, izrāvās neskaidros izsaucienos. Administrators glāstīja viņas plecus un smaidīja. Tad teica:

— Nu, mīļā … tagad taču viss ir labi?

Vera pakratīja galvu tā, ka mati noplīvoja uz visām pusēm.

1 — Kas tad vēl?

Viņa noteica, elsodama:

— Kā tad viņš būs viens?

— Viens? Kāpēc viens? — Karskis smaidīja. — Es domāju, ja viņš arī apsteigs pārējos, tad tikai par kādu pusgadu, ne vairāk.

; Kaptein, — iesaucās Karskis, — kur tad galu galā ir vīns? '

— Vīns ir tur, — drūmi atbildēja kapteinis. — Bet mēs esam šeit.

*

Tad visi patiešām sajuta, ka ir izbadējušies. Cilvēki atkal gribēja dzīvot —; tātad vajadzēja vismaz pavakariņot.

Militārā dispozīcija tika izstrādāta salonā.

•— Narev, — teica inspektors. — Jūs tos pazīstat labāk par mums. Pamēģiniet nokārtot visu miera ceļā. Ko viņi grib? Kāpēc sākuši rīkoties pret mums? Vai varbūt jūs tiem esat iedvesis tādu domu?

— Iedomājieties tikai — nē, —; atbildēja Narevs. — Es centos vispār par jums nedomāt, par vairākumu no jums. Kas tad, jūsuprāt, man tiem jāsaka?

— Patiešām — kas? — pārlika inspektors. — Kā tad sarunāties ar mašīnām? Kāda diplomātija te vajadzīga?

— Tāds paņēmiens neder, — noteica administrators. — Ar mašīnām nesarunājas. Ja ielaižamies uz pārrunām, tad tas nozīmē, ka tās nav mašīnas, bet mums līdzīgas būtnes.

; Bet tās taču ir mašīnas! —; iesaucās inspektors.

— Jā, — piekrita fiziķis. — Taču badojamies mēs.

— Un tomēr, — kapteinis sacīja, — ja tās ir tikai mašīnas … Kādā veidā mēs tās traucējam?

— Eh! —^ sapīcis sacīja Narevs. —1 Mēs tās netraucējam!

Kāpēc tad tās?.;.

— Ļoti vienkārši —programma un gaiss.

— Nesaprotami, — sacīja administrators.

— Tie ir kalnu roboti. To programma — urbt, lauzt, iet pāri visiem šķēršļiem. Vai sapratāt? Tas ir it kā beznosacījuma reflekss. Kamēr tie tika nodarbināti, viņi darbojās tikai tā. Bet pārējie iemesli… Daļa no tiem paredzēta rūdu iegulu izstrādei un pavadoņiem, kur nav atmosfēras. To ķermeņi oksidējas.

— Skaidrs, — noburkšķēja inspektors.

— Bet roboti nedrīkst mums darīt ļaunu… — fiziķis gribēja iesākt.

— Viņi jau arī mums neuzbrūk, tikai rada apstākļus, kuros mēs nevaram dzīvot. Kuru katru brīdi tie var kaut kur izurbt caurumu — un mums beigas.

— Nedrīkst kavēties, — noteica administrators.

; Jā, — norūca fiziķis. — Jūs, Karski, esat uzdevis mums darbiņu.

— To ir sešdesmit, — pēc brīža ieteicās Narevs. — Cik mums bateriju?

— Šeit — maz.

— Raktuvju roboti ir stipras ierīces, — Rudiks teica. — Cīnīties pret tiem ar flāzeriem, ja viņiem ir plazmas urbji…

Dažas minūtes pagāja klusumā.

Tad fiziķis ierosināja citu paņēmienu. Robotiem bija magnētiskā atmiņa. Ja varētu izgatavot pietiekami stiprus un ērtus elektromagnētus, tad varētu visu, kas ierakstīts šajā atmiņā, nodzēst, un roboti, palikuši bez programmas, izietu no ierindas.

Rudiks plānu izbrāķēja. Nelaime bija ne tikai tā, ka robotu atmiņas bloki bija labi ekranizēti. Paņēmiens nebija derīgs arī tādēļ, ka šeit, pasažieru klājā, nebija no kā izgatavot pat vismazāko magnētiņu.

Radās vēl daži līdzīgi projekti. Tukšs kuņģis, kā zināms, stimulē iztēli. Bet, lai realizētu jebkuru no priekšlikumiem, bija jānokļūst vismaz sintezatoru klājā.

Vajadzēja riskēt. Kapteinis nolēma vadīt pārrāvuma grupu. Trīs ekipāžas locekļi un inspektors apbruņojās ar flāzeriem. Karačarovs paguva izjaukt galdu. Ar metāla caurulēm no tā karkasa varēja rīkoties kā ar nūjām. Grupa sapulcējās pie durvīm, un Istomins sagatavojās tās raut vaļā.

Varēja domāt, ka aplencēji ir uzminējuši plānu? aiz durvīm bija dzirdami steidzīgi, smagi soļi. Acīmredzot roboti pārgrupē jās.

— Sākam, — kapteinis pamāja.

Istomins atrāva durvis.

Aiz tām bija tukšums. Roboti bija aizgājuši.

— Nesaprotu, — norūpējies teica kapteinis.

Administrators paraustīja plecus.

— Jūs taču nedomājat, — viņš teica, — ka tie ir dumjāki par suņiem? Suņi lieliski jūt cilvēku noskaņojumu. Arī roboti sajuta, ka mēs gatavojamies mirt, bet tiem pietrūka takta, lai nogaidītu, kad mēs patiesi aiziesim. Toties tagad tie noskaidroja, ka, jūsu vārdiem, doktor, runājot, divertisments tiek atlikts, un aizgāja. Bet, —• viņš pacēla pirkstu, — ja tāda iespēja atkal radīsies, viņi noteikti to izmantos.

— Ak tā, — teica fiziķis. —v-Tātad tā vienkārši bija apbedīšanas komanda?

*

Kaujā bija gūta uzvara, neizšaujot nevienu šāvienu, tāpēc, kā likās, atkal bija atgūta jēga dzīvot. Sugas saglabāšanas instinkts ir varens. Bet cilvēks pēc dabas ir duā- ļistisks, un tas, kā pārpārēm pietiktu jebkurai citai sugai, ^viņam bija tikai mazākā puse.

Kapteinis, administrators un visi pārējie saprata, ka pagaidām saņēmuši tikai pagarinājumu. Sadzīs rētas, aizmirsīsies bailes. Ja pa šo laiku viņi neatradīs kādu izeju, viss sāksies no gala un vēl smagākā veidā, tāpēc ka cilvēkiem. iespējams, nāksies noskatīties, kā degradēsies viņu pēcteči. Ir pierasts vēlēt bērnam ko labāku par to, kas ir pašam. Ko viņi varēja novēlēt?

Viņi saspringti meklēja un nevarēja atrast izeju, un bezcerība atkal sāka iezagties viņu sirdīs.

*

— Baidos, ka mums visiem nav taisnība, — teica Karskis, kad atkal — jau kuro reizi — iesākās saruna par to. r— Mēs kļūdāmies. Nepareizā vietā meklējam.

— Vai jūs zināt, kur jamekle? — drūmi vaicāja Petrovs.

Administrators paraustīja plecus.

— Kad jūs, inspektor, mani ieslodzījāt…

Petrovs kaut ko noburkšķēja zem deguna.

— … sēžot vientulībā, es domāju par jūsu pieņemtajiem likumiem. Par likumiem, kas speciāli izstrādāti «Vaļa» pasaulei.

— Kas tad ir?

— Es nodomāju: ne vien likumiem —1 mūsu pasaulē visam jābūt savādākam. Tā nav līdzīga Zemei. Bet mēs turpinām domāt tā kā uz Zemes.

— Kā tas izpaužas? — vaicāja Istomins.

— Zemes konflikti ir vērsti, tā teikt, uz iekšu: tie rodas un tiek atrisināti uz Zemes. Vai mums nav jārīkojas otrādi?

— Tas ir, jāmeklē izeja nevis uz kuģa, bet gan ārpus tā? — noprecizēja Karačarovs.

— Tieši tā.

— Jā, — sacīja fiziķis un nikni pakasīja pakausi, r— Vai patiešām … lai gan vispār… Nē, nē.

Karskis palūkojās viņā.

— Liekas — jums nedod miera kāda doma.

— Nu, ko jūs esat man piesējušies! — pārskaities sacīja fiziķis. — Atšujieties! — Viņš pielēca kājās un platiem soļiem izgāja ārā, ar spēku raudams durvis.

— Pagaidām, — sacīja Petrovs, pavadīdams ar skatienu fiziķi, — esmu sapratis tikai to, ka, arestēdams jūs, administrator, es rīkojos pareizi. Tikai neiedomājieties sākt lauzt kuģi otrreiz.

— Vai jūs patiesi domājat, — administrators vaicāja, ka tas biju es?

— Jūs un Narevs. Esmu par to pārliecināts.

— Ne viņš, ne es.

•— Paklausieties! Jūs runājat ar tādu pārliecību, it kā zinātu, kurš ir vainīgais!

— Es domāju, jā, — atbildēja Karskis. ~ Padomājiet: kas toreiz nezaudēja saprātu? Divi cilvēki: Narevs tilpnē un inženieris, kurš atradās pavisam citā korpusā, pilnīgi izolēts no mums. Kas attiecas uz Narevu, tad viņš netika pametis tilpni un nebija rādījies augšā.

Narevs pamāja.

^Inženieris? — Petrovs savilka plecus. ~ Atvainojiet, bet tās ir blēņas. Viņš tā mīl kuģi…

— Tomēr — tieši viņš. Nešaubieties? viņš pats man to pateica. Viņš bija dzirdējis mūsu sarunu ar kapteini par to, ka avārija var likt cilvēkiem atjēgties, viņš saprata, ka ar mums notiek kaut kas slikts, ka mēs virzāmies pretī bojāejai. Un viņš riskēja.

— Un jūs gribat mani pārliecināt, ka viņš pats ar savām rokām…

— Kāpēc? Viņam ir remontroboti. Starp citu, tieši tāpēc viņš tos neizmantoja remontā: bija nepieciešams, lai cilvēki paši cīnītos par savu dzīvību. Jā, protams, viņš mīl kuģi un, bojājot to, droši vien cieta. Bet cilvēkus viņš tomēr mīl vairāk.

*

Centrālajā postenī ienāca fiziķis, r— Kaptein, atļaujiet izmantot «Sigmu».

— Lūdzu, skaitļotājs tik un tā stāv bez darba. Ko jūs

esat iecerējis?

— Tāpat vien, tīri teorētiski aprēķini. Starp citu, kāda ir mūsu sintezatoru jauda taupības režīmā?

Kapteinis atvēra skapīti un izņēma no tā plakanu kārbiņu. Izmeklēja vajadzīgos kristālus.

— Te ir viss par sintezatoriem. Tieciet galā pats.

;: Dodiet šurp! — Karačarovs ielika kristālus kabatā. — Kaptein …

— Jā?

Fiziķis brīdi klusēja.

— Lai gan — nevajag, — viņš nesaprotami noteica, pagriezās un izgāja.

Kapteinis atkal pievērsās pultij un raudzījās mēraparātu nekustīgajos rādītājos. Piepeši piecēlās. Apņēmīgi devās uz izeju. Apstājās. Atgriezās. Apsēdās.

— Tā taču nedrīkst! — viņš gandrīz iekliedzās. Tagad jau bija kļuvis skaidrs, kam bijusi taisnība, un

bija kauns, bet vajadzēja iet pie Zojas nolūgties; viņš atcerējās viņas apdzisušo seju un domāja par to, kāda varētu būt viņas atbilde.

Fiziķis soļoja šurpu turpu pa pastaigu klāju. Droši vien dažās stundās viņš te bija nostaigājis vairākus desmitus kilometru. Pēkšņi viņš apstājās, sažņaudza dūres, it kā gatavotos mesties kādam virsū.

: Desmit divdesmit pirmajā pakāpē! — viņš iekliedzās, lai gan neviena cita šeit nebija. — Tas ir neiespējami! Nav cerību!

Viņš atlaida vaļā dūres, pārlaida ar plaukstu pierei.

— Tu sajuksi, — viņš teica pats sev un tūlīt atbildēja'.' — Ko lai dara? Divdesmit pirmajā pakāpē! Cita ceļa taču nav?

Atmeta ar roku. Pastāvēja, šūpodamies papēžos. Teica?

— Jā, te patiešām var sajukt prātā.

Pēc dažām sekundēm viņš klauvēja pie Zojas durvīm. Viņa pacēla pret viņu skumjās acis, kas izskatījās sevišķi lielas viņas novājējušajā sejā.

— Nepieciešama jūsu palīdzība, — viņš teica. —1 Citādi es pagalam saslimšu.

Zoja tikko manāmi pasmīnēja.

— Jauns uzbrukuma veids? Nevajag, es vairs neesmu tā vērta.

Viņš no sākuma pat nesaprata. Tad nosarka.

— Jūs pašlaik esat daudz skaistāka nekā toreiz, —■ viņš pārliecināti sacīja. — Un ne tikai. Jūs vienkārši esat labāka.

Viņa lēni pašūpoja galvu.

— Ko tad jūs gribat?

— Vai jūs zināt, kas ir uzmācīgas idejas? Klausieties uzmanīgi, es tūlīt jums vienu izklāstīšu. Ja izrādīsies, ka es vienkārši esmu sajucis prātā, tad visu svēto vārdā pacentieties mani tūlīt izolēt. Norunāts?

— Manu nabadziņ! — viņa teica. — Es taču neko nesaprotu no jūsu idejām.

— Tas ir labi. Xa jūs, nespeciāliste, nesapratīsit, tātad mana ideja nekur nav derīga. Vai esat gatava? Klausieties …

*

Kapteinis ienāca Inženierpostenī. Tur sēdēja Rudiks un viebdamies un nopūzdamies dzēra kaut kādu duļķainu šķidrumu. — Nenāk miegs, kaptein?

— Ejam apgaitā. Citādi mēs pēdējā laikā esam izlaidušies.

— Saprotu, — līdzjūtīgi sacīja Rudiks. Nebija apgaitas laiks, bet ja nu nav kur dēties… — Apskatīsim, starp citu, tāmburu. Saška ziņoja, ka ir sašķaidījis automātu lupatās. Bijusi tāda situācija …

Viņi nokāpa un aplūkoja automātu. Vispār jau nebija ko aplūkot.

— Nav remontējams, — pārliecināti sacīja inženieris. — Mums gan, vienalga, nenāksies iziet ārā. Tā ka pārdzīvosim.

— Nu? —i Ustjugs pavīpsnāja. — Bet ja nu kādam pēkšņi sagribas pabūt pie dabas krūts?

Rudiks nopietni atbildēja:

— Galējas nepieciešamības gadījumā mēs vēl varētu atvērt: vienkārši izgriezt. Bet tad iekšējā plāksne paliktu nobloķēta uz visiem laikiem.

Kapteinis lēnām pārvilka ar plaukstu pār gludo metālu.

— Labi, viņš teica, —• ka mums nenāksies atvērt.

*

— Es saprotu, — sacīja Zoja. Tagad viņa sēdēja uz dīvāna, pievilkusi kājas sev klāt. — Bet vai tad ir nepieciešams uzreiz — tādu milzeni? Ja nu sāktu ar nelielu?

— Es par to esmu domājis. Lai nebūtu Zeme, lai būtu arī jāpaliek kaut vai piecdesmit kilometru rādiusā — pat tad, izmantojot sintezatoru ar maksimālu jaudu, ierobežojot visas citas prasības, — ar visu to būs vajadzīgi gadu tūkstoši., *

Viņš apklusa, atbalstījis galvu rokās. Zoja nopūtās.

— Jā. Tas ir ļoti ilgi… — viņa žēli teica.

Fiziķis pamāja.

t~ Es neredzu cita ceļa.?; — viņš nomurmināja. — Un ne par ko citu nevaru domāt. Galva plīst pušu… — Viņš izstiepa roku un pieskārās viņas pirkstiem — sajuta, kā tie nodrebēja. — Zoja… Es nevaru no šejienes aiziet. No jums. Šoreiz… Saprotiet taču!

Viņa klusēja, un viņš nobijās.

— Vai tad ir jāpasaka skaļi, ka es jūs mīlu?

Zoja ilgi skatījās viņā, un viņam likās, ka viņas acīs ir asaras.

— Protams, vajag, — viņa klusi teica. — Runājiet par to un lieciet man noticēt. Es gribu ticēt…

— Tad es nodzēsīšu gaismu, — viņš teica. —• Jums taču pašai ir sava gaisma.

— Jūs gaida vilšanās.

—Nē. Tikai šo gaismu redzu vienīgi es. <

Par to Zoja nebija pārliecināta, bet skaļi neko neteica — un kāpēc arī tas būtu vajadzīgs? Mīlestību nepierāda un neapstrīd, tai vienkārši vai nu tic, vai netic.

*

— Fiziķis, liekas, ir kaut ko izdomājis, — kapteinis sacīja Rudikam, kad viņi, pabeiguši ārpuskārtas apgaitu, gāja pa pasažieru klāju. —• Viņam dažkārt ir tīri jēdzīgas idejas. Es gulēšu mierīgāk, ja būšu dzirdējis, kas viņam padomā.

Viņš pieklauvēja pie kajītes durvīm. Neviens neatbildēja.

—■ Guļ, — Rudiks teica.

— Būs jāatliek uz rītu, — sacīja kapteinis. Viņš pieklauvēja vēlreiz un pagrūda. Durvis atvērās. Kajīte bija tukša. — A, viņa nav, — kapteinis noteica. — Iesim.

— Kur tad viņš tagad var būt?

— Nu, kuģis ir liels, — noteica kapteinis, bet viņa balss tonis neatbilda vārdu jēgai. Kapteinis sāka iet ātrāk, it kā pasažieru salons viņam pēkšņi būtu kļuvis netīkams.

*

Pamodies fiziķis jutās laimīgs. Viņš mīlēja sievieti, un viņa bija blakus. Kas vēl dzīvē vajadzīgs?

Nolādētā tieksme pēc vispārinājumiem arī šoreiz viņam izdarīja lāča pakalpojumu: viņš sāka domāt, kas ir un kas nav vajadzīgs dzīvei, un neprātīgā ideja atkal pārņēma viņu, un viņš sajuta mutē rūgtumu.

Viņš klusi apģērbās, cenzdamies nepamodināt Zoju, lai gan tieši to viņam gribējās. Bet sirdsapziņa bija nemierīga, un viņš zināja, ka šāds stāvoklis turpināsies, līdz viņam nepierādīs, ka šīs domas ir galīgi murgi. Vai arī kamēr viņš nepierādīs pretējo.

Viņš nolēma, ka neprasīs, lai viņa ideju apspriež kopīgi. Labāk bija to pārrunāt ar katru atsevišķi, kad kaimiņa viedoklis nevarēja iespaidot sarunas biedru.

Vispirms viņš iegāja pie administratora. Izstāstīdams viņam, fiziķis noskaidroja sīkumus arī sev.

Karskis viņu uzklausīja nopietni un uzmanīgi.

— Nezinu, — viņš teica. — Vajag padomāt, apspriesties. Pamatīgi padomāt, nesteidzoties.

Administratora valodā tas nozīmēja — nepiekrist.

*

Kapteinis drūmi raudzījās Karačarovā, it kā pūlēdamies izlasīt viņa sejā, kur fiziķis ir bijis naktī.

— Cik, jūs sakāt, gadu? — viņš pārvaicāja. Pēc tam neviļus pavīpsnāja.

— Nē, — viņš sacīja. — Varbūt tas varētu iedvesmot teorētiķus. Bet es esmu tiešs un praktisks cilvēks. Dzīvoju šodienā. Ja nepieciešams izdot pavēli, kas vajadzīgs šodien, — es to izdarīšu. Un pats izpildīšu. Pat ja par to vēlāk būtu jāmaksā. Bet es nezīlēju tūkstoš gadu uz priekšu.

Fiziķis neapvainojās: viņš sajuta savu pārākumu pār kapteini. Un vai Ustjugam nebija taisnība?

*

Inna viņu uzklausīja izklaidīgi. Viņa bija neapmierināta, ka fiziķis iztraucējis viņas tualeti.

— Ak, pavaicājiet labāk Sašam, kad viņš pamodīsies, — viņa teica.

Karačarovs paraustīja plecus. Inna saķēra viņu aiz piedurknes.

— Doktor, — viņa lūdza. — Viņš ir tik jauns.Ј i bet tas nekas. Un nelūkojieties manī tā.

— Es jau arī nelūkojos, — atbildēja fiziķis un devās pie Nareva.

— Vai zināt, —: robotu dievs viņam īgni teica, — ir labi tā nopietni un filozofiski domāt par bērniem un par to, kas tiem būs un kas nebūs vajadzīgs, ja uzskatāt, ka jums pašam bērnu nebūs.

— Hm, — noņurdēja fiziķis.

— Jā! — Narevs noskaitās. — Vai jums ir bijuši bērni? Man arī ne. Un es patiesi nezinu ..;

— Es arī ne.

Narevs pasmaidīja.

— Nu, izklāstiet.

Viņš uzmanīgi uzklausīja. .

— Jūs būtu izdomājis kaut ko… tuvāku, vai. Kaut ko konkrētu, reālu. Tik tāls mērķis gandrīz jau vairs nav mērķis.

— Muļķības! — fiziķis saniknojās. — Lielu mērķi tuvumā jūs vienkārši nevarat saskatīt.

— Tā ir teorija, — iecietīgi teica Narevs. — Bet jūs dodiet man darbību.

— Nekas man jums nav jādod! — nikni atcirta Karačarovs.

*

Inspektors viņu uzklausīja klusēdams.

— Redzat, — viņš pēc tam sacīja. — Kā jums zināms, es no tā absolūti neko nesaprotu, bet, ja man liks kaut ko izdarīt, es izdarīšu. Lai izlemj citi.

Viņš bija sliktā garastāvoklī un varbūt nebija nakti pat gulējis: viņa acis bija iekritušas, un zem tām bija tumši pusloki.

— Vai jūs slikti jūtaties? — vaicāja Karačarovs.

Inspektors atmeta ar roku.

— Nē, nē, == viņš teica noplakušā balsī. — Tikai atmiņas nomoka. Mīlēt taču var arī ne tikai klātesošos, vai ne?

— Piedodiet, — Karačarovs teica.

*

Inženieris Rudiks viņa ideju uztvēra savādāk.

— Tā nekas, — viņš piekrita. — Ar vērienu. Tikai nevaru iztēloties, kā tas atrisināsies praktiski.

— Es taču paskaidroju. Ir reakcijas starp elementārdaļiņām, kuru rezultātā, teiksim, no divām daļiņām rodas trīs. Citiem vārdiem, mēs, patērēdami enerģiju, varam radīt vielu ar mums vajadzīgo zīmi. Pēc tam…

— Jūs paskaidrojāt principu, — viņu pārtrauca inženieris, — bet es gribu redzēt tehnoloģiju. Šī radītā viela — kā jūs to izvadīsiet ārpus kuģa, izplatījumā?

— Es biju domājis izmantot dzinējus …

— Neizdosies. Dzinēji aprēķināti izstarojuma, nevis vielas izsviešanai. Un pārtaisīt tos nevar: tad tie ilgi neturēsies, bet jums taču vajag, lai tie darbotos ai-ai cik ilgi!

— Kaut ko droši vien var izdomāt, tas taču nav principiāls jautājums…

— Dažkārt izšķir tieši nebūtiski apstākļi. Izdomāt, protams, var, bet jebkurā gadījumā nāktos montēt kaut kādas iekārtas ārpus kuģa.

— Vai tad tas tik sarežģīti?

— Nē, ja vien varētu izkļūt izplatījumā. Bet mēs nevaram. Precīzāk — iziet jau varam, bet atpakaļ vairs ne- nokļūt. Saprotiet?

— Nē. Vai patiešām nevar tikt galā ar tādu sīkumu?

—■■ Lūkas automāts ir it kā sīkums, — inženieris pamāja. — Bet, doktor, saprotiet taču, ka visgrūtākais ne vienmēr ir pats galvenais, un mēs šeit, tāpat kā jebkura cilvēce, esam vareni tikai noteiktās robežās. Vai gribat, lai es jums visu paskaidroju detalizēti?

— Ticu arī tāpat, — nomurmināja fiziķis.

Galu galā viņi visi varēja iet pie velna, vai viņam bija vajadzīgs vairāk par visiem? Viņam ir Zoja. i ?

Droši vien viņam tomēr bija vajadzīgs vairāk par visiem, tāpēc viņš devās pie rakstnieka.

— Kas ar jums noticis? — Istomins brīnījās.

— Nu tā… Sīkas vilšanās.

— Pastāstiet, kļūs vieglāk.

Viņš aizrautīgi klausījās un, liekas, pārdzīvoja visu, ko stāstīja fiziķis, un redzēja, kā tam būtu jānotiek.

—* Nu? — pabeidzis vaicāja Karačarovs.

— Manuprāt, spīdoši.

— Smejaties, vai?

— Sen esmiļ atradinājies. Nē, patiešām: tas ir īstais, kas vajadzīgs.

—• Ak, vai! s-s teica fiziķis. — Pārējie domā citādij

= Dabiski, — teica rakstnieks. — Viņi šo nākotni nesaskatīja. Jums, mans draugs, ir viens trūkums: jūs pārlieku ticat sava matemātiskā aparāta visvarenībai un uzskatāt, ka, lietojot tik un tik reižu simbolus un pakāpes, ar to esat visu pateicis. Bet īstenībā neesat pateicis neko — jums ir nepieciešams tulks. Lai gan viens jums izdevās: jūs gandrīz piespiedāt mani noticēt, ka arī tehnika dzīvē nav lieka.

Viņš pasmīnēja — bija redzams, ka saruna par šo tematu viņam patīk.

— Jūs, mans draugs, esat kā literatūra; ja cilvēks neprot attiecīgo valodu, visģeniālākais romāns viņam ir tikai papīru kaudze. Blakus tam glezniecība — viena visiem.

— Nu labi, labi, — fiziķis nepacietīgi sacīja. — Kāda jēga no šiem pārspriedumiem?

Istomins piemiedza acis.

— Dodiet man laiku līdz pusdienām, tad redzēsit.

Karačarovs piepeši izjuta negaidītu atvieglojumu, it kā

atbildība par murgaino ideju būtu novelta no viņa pleciem uz rakstnieka sakumpušo muguru.

— Labi, — viņš sacīja. — Došu. Galu galā mēs esam vienas medaļas divas puses un, kas neizdevās vienam, iespējams, izdosies abiem.

— Beidzot jūs esat sācis saprātīgi domāt, —■ izklaidīgi teica rakstnieks. Viņš jau skatījās it kā cauri fiziķim, viņa roka uztaustīja diktofonu, pievilka to sev tuvāk, noņēmf mikrofonu. — Nu, ejiet, — viņš piebilda. — Tagad netraucējiet mani. Tā nav matemātika, te sekundes ir zelta vērtas.

••V

… Viņi gandrīz nebija mainījušies, varbūt kļuvuši slaidāki un apgarotāki, bet ikvienā no viņiem varēja atrast īpašības, kas bija • raksturīgas viņu tālajiem senčiem, dzimtas aizsācējiem, «Vaļa» ēras pamatlicējiem: Lu- govoja augums un fiziķa platie pleci, Zojas milzīgās acis un Milas kustību maigums, Veras melnīgsnējā āda un Nareva asie vaibsti, un administratora caururbjošais skatiens — šo cilvēku pazīmes, kuri sen vairs nebija uz «Vaļa». Kopš tā laika bija nomainījušās paaudzes, mirstot tās iesaistījušās matērijas riņķojumā, un atomi, no kuriem viņi bija sastāvējuši, tagad turpināja dzīvot to ķermeņos, kam pašlaik bija jāuzsāk jauna ēra — Lielā Vaļa ēra, atklātās cilvēces ēra.

Vecais «Valis», bezgala nolietots un lāpīts, tik sens, ka bija pat nesaprotami, kā tas varējis izplatījumā tik ilgi eksistēt, atradās orbītā ap Lielo Vali — planētu ar vairāk nekā simt kilometru diametrā, kuras laukums nepārsniedza divarpus tūkstošus kvadrātkilometru. Bet tie bija nepārskatāmi plašumi salīdzinājumā ar kuģa noslēgto telpu, kur bija jārēķinās ar katru kvadrātmetru. Vecais «Valis» pārdzīvojis daudzus, tomēr bija sagaidījis šo dienu.

Tuvumā zilgmoja planēta. Maza un tuva saule, aizdegta pirms dažiem gadiem, paguvusi jau sasildīt planētu un sagatavot to cilvēku atnākšanai, pašlaik atradās debess ķermenim otrā pusē, bet drīz jau tai bija jāparādās virs zemās atmosfēras; tās stari, lūstot gaisā, jau sasniedza cilvēku skatienus, kas bija sadrūzmējušies kuģa centrālajā postenī un observatorijā.

Planēta bija kuģa meita. Radīta daudzu gadsimtu gaitā, nemitīgi sintezējot antivielu, kas sākumā bija šķitusi kā nereāls sapnis, bet pēc tam sāka veidoties aiz borta simt piecdesmit kilometru attālumā, un bija interesanti izsekot pēc ierakstiem, kā, planētas masai pieaugot, bija mainījušās to savstarpējās orbītas. Izplatījums bija mierīgs, nekas nedraudēja tos izšķirt, izņemot vienu gadījumu, kad izplatījums sāka viļņot kā okeāns un nācās pielikt ne mazumu pūļu un parādīt augstu meistarību manipulācijās ar gravigēniem, lai neļautu stihijai šo sistēmu sagraut. Tas bija sen, kad caur planētas irdvielu vēl varēja saskatīt gravigēna konstrukciju, kas bija kļuvis par jaunā debess ķermeņa kodolu. Cilvēki pārvarēja briesmas, un no tā laika planēta auga bez traucējumiem. Jo tālāk, jo lēnāk auga tās acīm redzamie izmēri, nācās desmitiem un simtiem reižu mainīt sintezatoru detaļas, gravigēns planētas centrā galu galā aiz Vecuma pārstāja darboties. Tas notika, kad planēta jau bija kļuvusi par jūtamas gravitācijas centru un jaunajām antivielas daļiņām nebija cita ceļa kā nosēsties uz tās virsmas. Tās sēdās, un planēta auga.

Daudzas paaudzes veltīja savu dzīvi, kalpojot Planētai, kurai, — viņi to zināja, agri vai vēlu bija jāsasniedz aprēķinātais lielums. Tad, kad topošā planēta bija izaugusi līdz pusei, tika pabeigta jauna gravigēna konstruēšana: pievilkšanas spēkam uz planētas bija jābūt normālam, pie kāda bija pieraduši uz kuģa. Gravigēns tika ieslēgts izturīgā kapsulā un izmests, un jau .pirms pusgada, ļoti lēni Un uzmanīgi nolaižoties, tas nosēdās uz virsmas, bet pēc tam, kuģa gravigēnu stingri noteiktos periodos precīzu impulsu vadīts, iespiedās planētas vielā, pakāpeniski nokļuva līdz tās centram un tur sagaidīja ieslēgšanas brīdi. Paaudzes, kas būvēja pasauli saviem pēctečiem, jau sen bija specializējušās pa dažām nepieciešamajām profesijām — to vidū bija sintezētāji, gravigēnu konstruētāji, «Vaļa» vēstures un sabiedrības pētnieki, biologi un mehāniķi, katrs pārzināja ne mazāk kā divas specialitātes. Daudz kas bija aizmirsts no Zemes mantotās bagātības, pārējais bija izmainījies līdz nepazīšanai, piemērojies «Vaļa» apdzīvotāju vajadzībām. Bet kuģa vadības likumus, informāciju par daudzām citām zinātnēm, arī mākslu cilvēku atmiņa glabāja kā svētumu: cilvēki zināja, ka bez tā viņiem nav iespējams dzīvot.

Kad planētas masa bija sasniegusi aprēķināto lielumu, sintezatori pārslēdzās atmosfēras radīšanai. Lai to noturētu, tika ieslēgts gravigēns. Grupa Saules zinātnieku aizdedza nelielu kodoltermisku gaismekli. Uz planētas jau norisa dabiskie procesi, bet, lai tiem palīdzētu, tika sintezēts ūdens (tajā laikā «Vaļa» iedzīvotāji jau bija iemācījušies sintezēt no attāluma un, nepametot kuģi, varēja radīt uz planētas jūru), bet biologi, kuri bija rūpīgi kopuši kokus nelielajā kuģa dārzā, vākuši un krājuši sēklas, neatlaidīgā darbā panāca to, ka tagad zāle vienas dienas laikā izauga līdz ceļiem, bet koki dažos mēnešos sasniedza trīs līdz četru metru augstumu. Visgrūtāk klājās ar dzīvnieku pasauli. Bet kristālos bija ierakstīta Zemes pieredze, kas ļāva stimulēt organismu attīstību pat no dažām ādas šūnām vai no jebkuras citas dzīvas vielas, tāpēc bija cerams, ka uz Vaļa parādīsies arī sava fauna. Jā, patiesi — darba bija milzums, visos pagājušajos gadu tūkstošos cilvēkiem bija sveši tādi jēdzieni kā garlaicība un izmisums.

. Nu bija klāt brīdis, par kuru sapņojušas paaudzes.

Cilvēks, kurš no bērnu dienām bija pēc daudzajiem kristāliem mācījies vadīt kuģi, apsēdās žēlabaini čīkstošajā krēslā. Vecākais no Stūrmaņiem deva virzienu. Kuģa dzinēji bija klusējuši simtiem gadu. Tie bija gulējuši, * bet atmodās uzreiz un mīksti pagrūda kuģi uz priekšu.

Pilots pārkārtoja stūres. Izplūdes gāzes novirmoja gar sāniem. Kuģis pagriezās. Uz ekrāniem peldēja planēta Valis. Pēc tam tā atradās aizmugurē, un kapteinis izslēdza lielos dzinējus: bija laiks bremzēt. Kuģis sāka lēni nosēsties, tuvodamies virsmai.

Čīkstēdams un šūpodamies tas iegāja atmosfērā. Kapteinim bija grūti to noturēt vertikāli, un uzreiz daudz roku pastiepās uz pults klaviatūru, lai palīdzētu. Bet viņš jau bija mašīnu izlīdzinājis un novadīja to precīzi, un tā lēni tuvojās apaļam, gludam laukumam, uz kura kuģim bija jānosēžas, lai paliktu tur uz visiem laikiem.

Cilvēki skaitīja korī: piecdesmit metru *tj trīsdesmit i?i divi… ir! .

Iestenējās amortizatori, viens no tiem pārsprāga: pa ilgo laiku metāls bija noguris. Bet tagad tas nebija svarīgi.

Cilvēki atvēra lūkas iekšējo plātni, to izgriežot, hermētiskumam vairs nebija nozīmes. Un, drūzmēdamies tamburā, dažas minūtes klusējot raudzījās lejā.

Viņu priekšā pletās no kosmosa iesētās zaļās pļavas, ziedu izraibinātas, un līkumodama no pakalniem tecēja upe un tiecās uz jūras baltputainajiem viļņiem, no kurienes pūta vējiņš un atlidoja dzīves un laimes smaržas. Netālu šalca mežs, un koku galotnes šūpojās vējā. Saule stāvēja augstu, un kuģis meta sev priekšā īsu ēnu.

Cilvēki stāvēja klusēdami, jo vārdi bija lieki —? lejā

gulēja viņu radītā zeme, it kā viņi būtu dievi.

*

Istomins apklusa. Visi klusēja, un krūzītēs dzisa kafija.

— Jā, — pēc tam sacīja fiziķis. — Tā tas arī būs.

—• Ir vērts! — iesaucās kapteinis Ustjugs, —: Ko? Ir vērts!

— Bet patiesībā — droši vien būs vēl labāk! teica administrators.

Rakstnieks neapvainojās.

— Jā, — viņš piekrita. — Būs vēl labāk.

Inna cēla pie acīm mutautiņu.

— Stūrmaņu dinastija — tie būs mūsējie, — viņa iečukstēja Lugovojam, un viņš pieskārās ar lūpām viņas matiem.

Inženieris Rudiks nopūtās.

— Jā, — viņš teica. — Tikai kā to visu dabūt aiz borta? Mēs taču netiekam laukā!

Visi sajuta, ka griesti kļūst zemi un spiež fos, bija grūti elpot. Istomins teica:

— Es nezinu, kā. Bet ir jātiek ārā.

— Viss notiek kā vecajā labajā pasakā, — ar pēdējām sarkasma paliekām noteica Narevs. — Bija uzbrukums, gandrīz vai kauja, mēs spīdoši tajā uzvarējām. Var sākt gājienu pretī laimei. Un mēs nezinām, ar kuru kāju jāsper pirmais solis!

— Detaļas, detaļas! — noskaities sacīja fiziķis. —• Teorija tomēr ir simpātiskāka! Kaptein, inženier! Vai patiešām nav iespējams neko izdomāt!

Kapteinis paraustīja plecus.

— Dabūt ārā matēriju — tas vēl nav nekas. Bet, kā jūs varēsit dabūt aiz borta gravigēnu, pie tam vēl nogādāt to vajadzīgajā vietā, to es, atklāti sakot, nevaru iedomāties. Tā ir elementāra situācija, bet tieši tas ir slikti —^ no sarežģītiem stāvokļiem vienmēr ir vieglāk atrast izeju.

Fiziķis sāka kaut ko svilpot. Pēc tam piecēlās inspektors Petrovs. Viņš aplūkoja sadrūvušos cilvēkus.

— Inspektor, — sacīja Narevs. — Es lieku priekšā apsūdzēt šos abus divus nepamatota optimisma izplatīšanā.

— Labi, —: teica inspektors. —- Ja visa vaina ir tikai šajā gravigēnā, tad es to nogādāšu, kur vajag.

Inženieris Rudiks pašķielēja viņā.

— Jūs droši vien nesapratāt, — viņš sacīja. —■ Iziet ārā var ikviens, bet viņš nevarēs atgriezties atpakaļ: ieeja būs nobloķēta cieši un —■ uz visiem laikiem.

— Es nerunāju par atgriešanos, —- teica inspektors.

— Paklausieties… — administrators lēni iesāka.

—^ Es zinu, ko runāju, Petrovs viņu pārtrauca. — Esmu jau vecs, un šī lidojuma finišā nebūs manu pēcteču, jo vienīgā, kas man būtu varējusi tos dāvāt, palikusi tālumā. Es nodzīvošu un nomiršu bez jēgas, bet tas mani neapmierina. Es zinu, ka ir jātiek ārā, un es tikšu> Tikai pēc iespējas labāk izskaidrojiet man, kā tur visu vajag izdarīt, lai tas nebūtu velti: ja esmu pareizi sapratis, tad pēc manis vairs ārā netiks neviens.

Cilvēki klusēja.

— Būs bērni, =■= inspektors sacīja. — Vēl pavisam nesen mēs bijām gatavi mirt paši; vai tiešām rūpes par viena vecīša dzīvību varēs liegt ceļu nākamajām paaudzēm?

— Es jūs mīlu, inspektor, — sacīja Zoja. — Jūs esat cilvēks.

Es priecājos, — Petrovs teica, — ka jūs to saprotat.

*

— Mierīgi, mīļā, mierīgi, v? ^atkārtoja Zoja. Vera gulēja, iekodusi lūpā, un viņas acīs bija bailes. Tas vienmēr ir briesmīgi. — Kliedz, Veriņ, — runāja Zoja. s— Kliedz…

Vera kliedza. Kliedziens aizskanēja līdz salonam. Tur bija sapulcējušies visi un ieklausīdamies klusēja. Administrators staigāja no viena stūra uz otru un kodīja pirkstus, lai sajustu sāpes. Viņam likās, ka tā būs godīgāk.

Inspektors Petrovs piecēlās, slepus pamāja inženierim un izgāja ārā. Neviens to neievēroja. Pēc piecām minūtēm piecēlās arī inženieris. Arī viņam neviens nepievērsa uzmanību.

Viņi satikās pie tambura. Inženieris palīdzēja inspektoram uzvilkt skafandru. Nelielais kapsulā ievietotais gravigēns —- nākamās planētas kodols jau atradās tam- burā. Turpat inženieris savlaicīgi pieslēdza kabeli plazmas grieznim, ar kuru inspektoram bija jāatver ārējās plātnes slēdzene, ko bloķēja sabojātais automāts.

; Jūs- tikai laikus nokomandējiet, —; teica Petrovs. <— Lai es zinātu, kad apstāties.

— Pats par sevi saprotams, —■ atsaucās inženieris.

— Jūs to kaut kur ierakstiet pēcnācējiem, — inspektors teica, — ka es esmu apglabāts planētas centrā. Inspektors Petrovs.

— Tas būs taisnīgi,; — inženieris piekrita.

Petrovs izņēma cigareti. Paciņā bija atlikušas vēl dažas. Viņš atdeva tās inženierim.

— Šo es izsmēķēšu, — viņš noteica. — Bet pārējās—; varbūt kādam iegribas. Tikai tērējiet saprātīgi. Vairāk nav.;

Viņš smēķēja lēni, it kā vilcinādams laiku. Kļuva dzir- dami soļi. Pienāca kapteinis.

== Nolēmāt tagad? —■ viņš lietišķi noprasīja, it kā runa būtu par ko ikdienišķu, Jā, būtībā viņam tā tas arī bija: viņš atkal strādāja ekspedīcijā ar stipriem cilvēkiem, kuriem bija dots mērķis — uzbūvēt planētu. Vienam no viņiem nācās upurēt dzīvību. Tā bija gadījies arī agrāk, un kapteinis atkal jutās jauns.

— Jā, — teica inspektors. — Gribu tikai sagaidīt. Uzzināt, vai viss beigsies veiksmīgi.

Viņš ar galvas kustību norādīja augšup.

No turienes atskanēja jauns kliedziens. Tagad Vera kliedza bez pārtraukuma.

Un pēkšņi kļuva dzirdama otra balss — vāja un spiedzīga.

— Nu, viss, — sacīja inspektors. — Labu veiksmi jums. Mans uzdevums ir visvienkāršākais.

Viņš meklēja ar acīm pelnutrauku, tā šeit nebija, un viņš nosvieda izsmēķi uz grīdas. Kapteinis izlikās to neredzam. Viņi abi ar inženieri izgāja no tambura un apstājās gaitenī.

— Neaizmirstiet — grieznim uzreiz jādod pilna jauda, — atgādināja inženieris, lai gan inspektors jau bija ne reizi vien trenējies.

Petrovs pamāja un aizvēra ķiveri. Viņš ieslēdza griežņi un novirzīja plazmas liesmu uz slēdzeni. Drīz kļuva dzirdama svelpoņa— gaiss sāka aizplūst izplatījumā. Tajā pašā brīdī iekšējā plātne izkustējās no vietas.

— Ātrāk! — uzsauca Rudiks.

Plātne aizvien vairāk aizklāja izeju, un cilvēki atgāja malā, lai varētu saskatīt inspektoru. Tad plātne noklakšķēja, pārcērtot kabeli. Bet kapteinis paguva ievērot, ka mirkli pirms tam ārējās lūkas vāks nodrebēja.

— Postenī! —■ kapteinis uzsauca.

Viņi metās uz posteni. Lugovojs jau bija tur un sēdēja pie ieslēgta ārējās apskates ekrāna.

Bija redzams, ka inspektors, apskāvis gravigēna kapsulu, ar kājām atgrūdās no borta, ieslēdza skafandra dzinējus un aizlidoja.

Lugovojs nosauca attālumus. Inspektora figūriņa kļuva arvien mazāka. Drīz tā gandrīz vairs nebija atšķirama uz mūžīgās tumsas fona.

Ieskrēja fiziķis. Viņš paskatījās uz cilvēkiem, pēc tam uz ekrānu. Lēni vilkās sekundes.

— Pietiek, — Karačarovs klusi sacīja.

— Stop! — stūrmanis iesaucās mikrofonā. — Labi!

— Kārtībā! — atskanēja inspektora balss. — Vai es esmu visu izdarījis, kā vajadzēja?

— Pamēģiniet tagad ieslēgt… Jā, viss ir kārtībā.

— Ļoti labi, — sacīja inspektors Petrovs.

i —- Inspektor! — Kapteinis pierāva sev klāt mikrofonu. — Vienu mirkli! — Viņš pievērsās fiziķim. — Kas viņai — zēns? Meitene?

— Meitene.

— Hallo, inspektor! Vai jūs mani dzirdat? Hallo!

Atbildi viņš nesaņēma.

*

Vakariņu laikā sievietes raudāja. Vīrieši turējās, bet ar grūtībām. Karskis pielēja glāzi un piecēlās.

— Tagad mēs esam cilvēce, — viņš sacīja. — Mums ir sava vēsture un savs varonis un augsts mērķis, un bērni. Ir pagātne un ir nākotne. Par cilvēci!

— Un par to, — piebilda Istomins, — ka sācēji tomēr bijām mēs.

Kapteinis palūkojās Zojā. Viņa kaut ko sacīja fiziķim, un caur asarām viņas sejā vīdēja smaids. Kapteinis nopūtās un padomāja, ka par tiesībām būt kapteinim dažkārt nākas maksāt pārlieku dārgi.

— Padziedāsim! — lika priekšā fiziķis. —• Kas uzsāks? Es labprāt, bet nav dziedamās rīkles… Saša, jūs esat mūsu solists — sāciet abi ar Innu! Es varu aizskriet pēc ģitāras…

Viņš jau bija piecēlies, kad Inna pacēla roku.;

— Pagaidiet! — viņa sacīja. — Klausieties!

Durvis bija vaļā un no tālienes — no hospitāļa nodalījuma līdz salonā sēdošajiem atskanēja skaidri dzirdamas bērna raudas.

— Te jums ir soliste! — Inna teica. — Tāda dziedātāja, spējiet tikai turēt līdzi!

Загрузка...