Zeltainie sikspārņi un sārtie baloži

SĀRTO BALOŽU DŪDOŠANA

Diena, kad bijām norunājuši doties gūstīt sārtos balo­žus, atausa (ja drīkst lietot tik spēcīgu vārdu šai nožē­lojamajai norisei), un tūliņ atklājās, ka pār visu Indijas okeānu no krasta līdz pašam apvārsnim slīga nejauka, bieza, virpuļaina mākoņu blīva. Nebija ilgi jāgaida, kad sākās lietusgāze, kuras raksturīgākā iezīme bija vannas ūdens temperatūra. Raudzljāmies debesīs un lādējāmies. Sāds laiks bija jo nepatīkams divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, šī bija vienīgā nakts, kad mums iespējams saņemt prak­tisku palīdzību no Maurīcijas speciālajām mobilajām vie­nībām, spēcīgus vīrus, kas sava angļu komandiera majora Gleizbruka vadībā palīdzētu mums sameklēt baložu ligzdas, rāptos kokos, nestu prožektorus un pēdīgi, tā mēs cerējām, sagūstītu sārtos baložus. Otrkārt, ja šie grēku plūdi nerimsies, darbošanās piemirkušajā mežā uz slide­nās zemes būs neiedomājami grūta.

Mums par lielu atvieglojumu, agrā pēcpusdienā biezais mākoņu jums tomēr saplaisāja un šur tur debesīs pazi­bēja zili plankumiņi kā raksti netīrā, pelēkā vilnas šallē. Ap pulksten četriem debesīs vairs nebija neviena māko­nīša un zeme siltumā viegli garoja. Svelmainā saule uz- mirdzināja lietus pilienus, kas bija patvērušies lapu kro­kās un puķu ziedkausiņos, un pilieniņi mirguļoja kā krūmu un koku zaļumā sakritusi zvaigžņu galaktika.

Flamboiantkokus, kas auga gar ceļu, pa kuru devāmies uz sārto baložu mežu, brāzmainā lietusgāze bija smagi sapluinījusi, un tagad sarkanos un dzeltenos ziedos sa- plaukušie koki stāvēja notrauktu ziedlapu aplī kā paši savu asiņu paltī.

Labā noskaņojumā braucām pa līkloču ceļu augšup kalnos. Ceļš meta līkumu pēc līkuma, atklādams brīniš­ķīgas mežu ainavas, bet mežmalās zaļoja cukurniedru plantācijas, kas no lielā augstuma izskatījās gludas un mirdzoši zaļas kā biljarda galds; šad tad skatienam pa­vērās lieli zaigojoši jūras plankumi dažādā zilumā ar rifiem, kas izskatījās kā nevērīgi zilgmei apkārt apmesta baltu putu ziedu vija. Spīdīgajos krūmos ceļmalā, bariem melodiski sabubinoties, barojās melni un balti bulbuli ar smailiem cekuliem un koši sarkaniem vaigiem; lāgiem putni pagriezās viens otram pretī, pacēla ieplestus spār­nus uz muguras kā kapa pieminekļa eņģelis un liegi, it kā paužot maigas jūtas, tos sapurināja. Šad tad pāri ceļam pārskrēja kāds mangusts — slaids, svītrots, ašs, ar mafi­jas plēsoņas zaigu mazajās ačtelēs, degunu pie zemes turēdams, it kā meklētu upuri, kam nolaist asinis. Aiz kāda pagrieziena negaidot ieraudzījām astoņus makakus, kuri tupēja ceļmalā; cūkas acīm līdzīgās mazās ačteles un plātīgi iedomīgā izturēšanās neviļus atgādināja ne vi­sai reprezentatīvas biedrības valdes sēdi Londonas Sitijā. Vecais tēviņš nodārdināja brīdinājuma rtakato, mātītes piespieda savus vājiņos mazuļus pie krūtīm, un viss bars fantastiskā ātrumā pazuda — kā kustin izkusa gvajāvu audzē, kas mūrim līdzīga stiepās gar ceļu.

Beidzot mēs sasniedzām mežsaimniecības kokskolu un nogriezāmies no lielceļa uz grumbaina, taču ne pārāk

slikta zemes ceļa. Nobraukuši pa to pusjūdzi, ieraudzījām ceļmalā stāvam Deiva auto un armijas tipa apvidus ma­šīnu. Kad piebraucām, Deivs metās pie mums sasveici­nāties.

— Hei! — viņš iesaucās. — Vai esat kādreiz piedzīvo­juši tādu laiku? Vienu brīdi melns kā kurmja dibens, otru bridi zils kā mērkaķa pēcpuse. Man jau likās, ka vaja­dzēs tā draņķa lietus dēļ atsaukt visu operāciju. Bet ta­gad, kaut arī ielejā būs slapjš kā akā, mēs tomēr kaut ko varam uzsākt. Nāciet iepazīties ai puišiem.

Izkāpām paši, tad izkrāvām no automobiļa savu man­tību un kopā ar Deivu devāmies pie apvidus mašīnas. Tur, varen stalti savās zaļajās uniformās un beretēs, stā­vēja grupiņa kareivju — visi mirdzoši kā tikko izlietas šokolādes figūras, turklāt Hērakla augumā. Rokas un kājas divkārt pārsniedza normālos izmērus, krūtis kā sviesta muciņas, plaukstas tādas, ka ar tām varētu izraut no zemes koku ar visām saknēm, smaids — kā mirdzoša koncertflīģeļa tastatūra; taču, par spīti Gulivera propor-

cijām, viņi kustējās lēni un apdomīgi kā vezumnieku zirgi, smaidīdami no saviem augstumiem lejup uz mums, vienkāršajiem mirstīgajiem. Kad viņi saņēma mūsu nī­kulīgās rokas savās varenajās, maigajās ķetnās, man bija skaidrs — es labāk gribu būt viņu draugs nekā ienaidnieks. Komandieris, kaut nepavisam nebija maza auguma vīrs, viņiem blakus izskatījās pasīks.

Mūsu karaspēks bija paņēmis līdzi ne tikai gaismekļus, tīklus un portatīvu prožektoru, bet arī milzīgu kannu ar tēju, bez kuras — kā vēsture māca — neviens britu vai britu armijā apmācīts kareivis nespējot darboties mierīgi un aukstasinīgi, nespējot ne viltībā, ne spēkā pieveikt ienaidnieku. Vēlreiz pārliecinājušies, ka viss ekscentris­kais bruņojums savākts, zosu gājienā devāmies uz priekšu pa šauru taku, kas veda caur krūmāju cilvēka krūšu augstumā: krūmi bija tā pielijuši, ka jau pēc simt jardiem bijām izmirkuši līdz ādai. Taka drīz vien noslī­dēja ielejā, un mēs lauzāmies caur taisnstumbru gvajāvu džungļiem, kuriem pa vidu šur tur auga kāds kropls ebenkoks vai grupiņa ceļotājkoku — kā graciozi astoņ­padsmitā gadsimta vēdekļi, kas ar turekļiem iesprausti zemē. Taka bija stāva un grumbuļaina, ar saknēm kā ar paplašinātām vēnām sašķērsota. Zeme bija lietū izmir­kuši, kur soli spērām, tur pēdas ieminumā dubļos ievizē­jās ūdens kā sadauzīta spoguļa lauskas, un paši dubļi pārvērtās tādā slidenā grauzdēta cukura krāsas lipeklī, ka sadraudzībā ar saknēm varēja pārlauzt mūsu lielu kaulus vai potītes kā žagarus. Saule slīdēja aizvien ze­māk, takai pāri sāka krist ēnas, kas gājienu padarīja vēl bistamāku. Kad mēs pusiešus, pusslīdus laidāmies lejup ielejā, gaiss kļuva smags un karsts, sviedri mums plūda aumaļām un mēs nomocījāmies vēl vairāk. Beidzot nošļā­cām lejā pa stāvu nogāzi un jauktais mežs pārgāja krip- tomēriju audzē; šie koki pirmajā acu uzmetienā atgādi­nāja adatainas priedes ar smagiem tumšzaļu skuju če­muriem.

Sārto baložu ieleja! — Deivs lepni paziņoja. — Pa­gāja vesela mūžība, kamēr es to atradu. Šī ir tā vieta, kur viņi vislabprātāk uzturas.

Kamēr viņš runāja, kokos no mums pa kreisi atskanēja aicinošs sauciens: «Karū, karū, karū, kū, kū, kū.»

Dzi, kur viens jau ir! — Deivs iesaucās. — Šovakar viņi agri atlidojuši.

Viņš sajūsmā atgāza galvu un ņēmās kā prazdams imi­tēt vesela sārto baložu bara trokšņošanu, sākot ar dus­mīgu dūkšanu un beidzot ar baloža mīlas dūdošanu. īstie baloži apklusa, droši vien šās pēkšņās kakofonijas pār­steigti, apmēram kā cilvēks, kas, vannā sēdēdams un klu­sītēm savā nodabā dungodams, satrūktos, piepeši izdzir- dis nodārdam kareivju kori.

— Dīvaini,— Deivs brīnījās, — parasti viņi atsaucas. Nu, labi, izvērsīsimies un sāksim meklēt viņus rokā, jo drīz vien arī pārējie laidīsies šurp uz naktsguļu.

Rīkodamies pēc Deiva norādījumiem, mēs izvērsāmies un devāmies cauri biezajai kriptomēriju audzei, meklē­dami vai nu kokus, kuros varētu uzrāpties, lai pārredzētu atsevišķus ielejas sektorus, vai arī klajākas vietas mežā, no kurienes varētu redzēt baložus atlidojam. Es sev at­radu kādu lielu kriptomēriju, kas auga nokarē; zari tai bija nolīkuši tik zemu, ka pa tiem varēja kāpt kā pa re- deļkāpnēm. Apmēram četrdesmit pēdu no zemes iekār­tojos ērtā zaru staklē, paņēmu tālskati un sagatavojos sārto baložu gaidīšanai. No manām pozīcijām pavērās plašs skats uz lielu, ar kriptomēriju mežu apaugušu no­gāzi, kur, pēc Deiva apgalvojuma, baloži ik vakaru lido uz naktsguļu.

Gaidīdams prātoju par Deiva ierosināto ļoti oriģinālo gūstīšanas metodi. Jāierodas īsi pirms saulrieta un jā­gaida, līdz atlidos baloži. Tiklīdz sāk satumst, viņi no tās vietas, kur pašlaik atrodas, smagnēji pārlido uz citu koku. Sajā kokā viņi apmetas uz naktsguļu, un šis koks jāiegaumē. Kad satumst pavisam, mēnesnīca šādā gadī­jumā var kļūt par liktenīgu neveiksmi, kokam jātuvojas ar spēcīgām elektriskajām baterijām, tas jāaplenc un gulošais balodis jāietver gaismas strēlēs. Pēc tam gluži vienkārši jāuzrāpjas kokā un vai nu ar® rokām, vai tīklu, kas izveidots kā cukura knaibles, jānoķer putns, kurš varbūt vēl būs cieši aizmidzis, bet varbūt jau pamodies, taču tik apstulbis, kāds spēj būt vienīgi balodis. Šī teh­nika man likās pilnīgi neiespējama, taču esmu bijis pārāk daudzās zemēs un redzējis pārāk daudz šķietami neie­spējamu paņēmienu dzīvnieku sagūstīšanai, lai šo atmestu kā nederīgu.

Saule bija noslīdējusi pavisam zemu, un debesis no koši zilām kļuvušas maigākas, palsākas. Ieleja grima zaļi zeltainā gaismā, visa ainava bija dziļa miera apdvesta.

Pēkšņi zaros man virs galvas uzradās bariņš sīku, trauslu, zaļu briļļuputniņu ar palsas smilšu krāsas apļiem ap acīm un, kā īsti akrobāti vingrodami starp garajām skujām, meklējot sīkus kukainīšus, sāka varen uztraukti vīterot un čivināt. Es savilku lūpas un pasvilpoju augstā, smalkā tonī. Efekts bija ļoti amizants. Putniņi uz vietas pārtrauca vīterošanu un vakariņu ēsmas meklēšanu, salasījās barā ap mani un ņēmās mani vērot platām, «brillēs» ietvertām acīm. Es iesvilpos vēlreiz. Mirkli klusējuši, putneļi atkal sāka uztraukti čivināt, lēca man arvien tuvāk, līdz bija tik tuvu, ka es būtu varējis tos aizsniegt. Es turpināju svilpot, tie kļuva aizvien satrauktāki un, galviņas pie­šķiebuši, nāca tuvāk un tuvāk, līdz ar galvu uz leju ka­rājās nepilna soļa atstatumā no manas sejas, ieinteresēti mani aplūkodami un savās sīkajās, spalgajās balstiņās apspriezdami neredzēto brīnumu. Es pašlaik prātoju, vai putniņi tiešām apmetīsies uz manis kā uz zara, kad pār kalna rozu pārlaidās divi sārtie baloži un apmetās krip- tomērijā pēdas piecdesmit atstatu. Kad pacēlu tālskati, lai tuvāk pavērotu baložus, mana liliputu auditorija aiz­spurdza.

Nupat divi atlidoja, — Deivs sauca no upes lejas. — Vai kāds ievēroja, kur tie palika?

Viņš man bija gan stāstījis, cik droši ir baloži, tomēr jutos pārsteigts, ka abi putni, nelikdamies ne zinis par Deiva kliegšanu, mierīgi berzēja knābi pret knābi un dūdoja.

Es ievēroju! — atkliedzu un vēlreiz nobrīnījos, ka baloži, kas atradās man tik tuvu, šausmās nepacēlās spār­nos un neaizlidoja.

Abi baloži tupēja blakus uz zara, un krūtis viņiem rietošās saules atblāzmā vizmoja nespodrā ciklamenu sārtumā; lāgiem viņi sabāza kopā knābjus un paberzēja tos vienu gar otru, kas baložu sadzīvē laikam nozīmē kaislu skūpstu. Brīdi pa brīdim tas, kuru es uzskatīju par tēviņu, palocījās mātītes priekšā un dobjā, piesmakušā balsī skaļi iedūdojās. Mātīte, kā jau visas baložu mātītes, izskatījās vienlaikus izklaidīga, histēriska un aizvainota, kā augstas kārtas jaunava, kurai teju, teju uznāks nervu lēkme. Pēc maza brītiņa atlidoja vēl četri baloži; ikviena putna atlidošanu kāds no mūsu bariņa pieteica ar ska­ļiem saucieniem. Vienā gadījumā es tālskatī redzēju ma­joru Gleizbruku ar pūlēm uzrāpjamies līdz pat kādas kriptomērijas galotnei ielejas otrā pusē, kad tur atlidoja baložu pāris un apmetās sešus jardus no viņa. Otrs pāris nometās zarā tikpat tuvu man un dažas minūtes cieši mani vēroja, pirms nolēma, ka es vārētu būt bīstams, un aizlidoja. Es brīnījos, kā šie bezbailīgie — bet varbūt gluži vienkārši muļķīgie — putni vispār vēl kā suga sa­glabājusies, jo viņi bija pārlieku viegli sašaujams mērķis jebkuram medniekam.

Mēs palikām katrs savā vietā, vērodami noskatītos ba­ložus, un, kad saule aizslīdēja aiz apvāršņa un ieleja iegrima dziļā krēslā, baloži sāka smagnēji laidelēties no koka uz koku. Mans pārītis nesteidzīgi pazuda zarotnē; es patlaban grasījos rāpties zemē no koka un sākt tos meklēt, kad abi baloži paši atgriezās un ērti iekārtojās uz kāda augsta zara. Putni izskatījās rāmi un apmieri­nāti, un es cerēju, ka nu tie beidzot izraudzījušies vietu naktsguļai, taču, pirms kļuva pārāk tumšs, lai es varētu tos saredzēt, tie, man par lielu sašutumu, atkal pacēlās spārnos. Šoreiz tie laimīgā kārtā palidoja tikai pārdesmit soļu uz kādu augstāku zaru un tur arī palika. Ieleja pa­mazām satumsa pavisam. Es lēnām trausos zemē no koka, kas nemaz nebija tik vienkārši. Ielejas dziļumā Deivs vienīgi viņam pašam zināmu iemeslu dēļ bija iedomājies attēlot meža kuili un pērās pa upi, rukšķēdams, spieg­dams, kviekdams un murdēdams tik dabiski, ka labāk vairs nebija iespējams. Ikviens neviļus iedomātos, ka šādas rīcības iemesls ir laupīt miegu visiem sārtajiem baložiem. Taču tā vis nebija — viņi bija pieraduši pie šādām skaņām un turpināja saldi snaust.

Es devos pie koka, kurā gulēja mani baloži, pa ceļam noplūkdams dažas sulīgas, sarkanas gvajāvas slāpju dze­sēšanai. Tās bija skābas, tomēr tīkami atspirdzinošas. Sē­dēdams atspiedies ar muguru pret sava baložkoka stum­bru, noēdu veselu sauju gvajāvu, līdz nejutu vairs mutē kaltētāju. Bija jau pavisam tumšs, cikādes sāka savu spalgo, griezīgo koncertu, kas vai ausis plēsa pušu. Šī čirkstoņa liekas ne tikai izdrebinām klausītāja smadze­nes, bet tai piemīt arī zināms vēderrunātāja efekts: cikāde, kas, šķiet, čirkstina savu dziesmu, sēdēdama jums uz pleca, patiesībā atrodas trīsdesmit soļu atstatu. Šie kukaiņi ir mazliet garāki par collu, blāvā smaragdzaļā krāsā, ar zeltainām acīm, viņu margojošie spārni atgā­dina baznīcu logu zaļgano stiklu.

Kamēr man galva dūca no cikādu pārskaļās dziesmas, pievērsu prātu mūsu pašreizējai problēmai. Tā kā mums baložu ķeršanas operācijā vajadzēja pieskaņoties mūsu operatīvās grupas milžu iespējām, bijām spiesti izvēlēties tieši šo vakaru, kaut arī mēness jau bija paaudzies, nevis kādu bezmēness nakti. Tas nozīmēja, ka mums jārīkojas ļoti naski un jānotver putni, izmantojot tumsas brīdi, ka­mēr vēl nav uzlēcis mēness un putniem nerodas iespēja mēness gaismā aizlidot.

Galu galā visi sapulcējās pie mana baložkoka apspriest stratēģiju. Ievērotie putni — skaitā pieci — atradās krip- tomēriju mežā diezgan lielā attālumā cits no cita, tādēļ nolēmām, ka vispirms jārāpjas mazākajā, visvieglāk pie­veicamajā kokā pie pašas takas un pēc tam pakāpeniski jāapgūst visi pārējie. Ielencām šo koku, uzspīdinājām ba­terijas un žilbinoši spožo portatīvo prožektoru, vēršot gaismu tieši pret to zaru, kurā apmēram trīsdesmit piecas pēdas virs mums tupēja trekns samiegojies, pagalam ap­jucis balodis.

Pirmajā acu uzmetienā šķita ārkārtīgi viegli tikt augšā kokā un ar rokām vai tīklā notvert putnu, bet tuvākā apskatē atklājās citāda aina: koks bija izaudzis tā, ka tajā nevarēja uzrāpties, nesaceļot troksni un nesašūpojot pašu koku. Putns iztrūktos un bez atjēgas mestos biedē­jošajā, melnajā naktī. Čukstus noturējām ašu kara pa­domes apspriedi, bet balodis, kas nu jau bija pilnīgi pa­modies, vēroja mūs ar laipnīgu interesi. Tika nolemts, ka seržants, gan visgarākais mūsu pulciņā, tomēr vispras­mīgākais kokos kāpējs, uzrāpsies vienā no tuvākajiem kokiem, bet Džons Hārtlijs, kuram ir ļoti garas rokas, rāpsies citā. Tur augšā viņi centīsies izvietoties tā, lai varētu sagūstīt balodi. "Nolēmām tālāk neko neplānot, jo viss izskatās gluži citādi, ja šūpojas trīsdesmit piecas pē­das virs zemes.

Smagnējais, bet ļoti veiklais seržants sāka rāpties savā kokā, bet Džons Hārtlijs, īsts garkājtētiņš, — savējā. Ba­lodis ļoti ieinteresēts, galvu piešķiebis un, šķiet, nepavi­sam neuztraukdamies, vēroja viņu tuvošanos. Kad ser­žants un Džons abi vienā laikā bija sasnieguši tā zara augstumu, uz kura tupēja balodis, viņi apstājās, lai at­vilktu elpu, un pēc tam aizsmakušā čukstā paziņoja mums, ka seržants varot pa savu zaru parāpties uz priekšu tik tālu, lai ar tīklu aizsniegtu putnu. Mēs de-

dzīgi ieteicām viņam to darīt. Vērojām, kā viņš savus vairāk nekā simt divdesmit kilogramus dzīvsvara virza uz priekšu pa zaru, kurš izskatījās par trauslu, lai notu­rētu vāveri, nemaz jau nerunājot par tādu vīru kā mūsu melnkoka Goliāts; taču, mums par brīnumu, viņš sasnie­dza zara galu, nenogāzies ar visu zaru zemē.

Tur nokļuvis, viņš pagrieza tīklu vajadzīgajā stāvoklī. Kā jau iepriekš paskaidroju, tam ir cukurknaibļu forma ar tīkliņu katrā galā. Ja knaibles saspiež, putns paliek vidū, tīkla ietverts. Ieraudzījis tīklu, balodis pirmo reizi šķita iztrūkstamies. Tas nozīmēja, ka viņš piešķieba galvu uz otru pusi un mazliet sakustināja spārnus. Ser­žants redzēja, ka jāpievirzās vēl trīs pēdas tuvāk savam laupījumam, tātad jāuzrāpjas augstākā zarā. Tā kā balo­dis sāka kļūt tramīgs, mēs nolēmām izdzēst gaismu un lai seržants kā prazdams sasniedz vajadzīgo zaru tumsā. Pēc brīža, kad bija atskanējuši diezgan nepārprotami lāsti, viņš paziņoja uz leju, ka laimīgi nokļuvis jaunajā vietā.

Mēs no jauna uzzibinājām baterijas un ļoti pārsteigti konstatējām, ka balodis izmantojis tumsas brīdi, lai pa­bāztu galvu zem spārna un mirklīti nosnaustos. Kad at­kal atspīdēja gaisma, viņš samulsis izvilka galvu no

spārna apakšas un izskatījās gaužām iztraucēts. Seržants ar izmisuma spēkiem tagad turējās pie cita, tikpat trausla zara un sakārtoja tīklu putna gūstīšanai. Elpu aizturējuši, vērojām, kā viņš virzīja tīklu arvien tuvāk balodim un beidzot to izmeta; tad ieraudzījām balodi pārsteidzošā veiklībā palecamies gabaliņu tālāk, tomēr spārnos tas nepacēlās un nakts tumsā nepazuda. Seržants, izmisīgi turēdamies pie zara, kas čīkstēja un liecās, pievirzījās vēl tuvāk un meta tīklu vēlreiz. Šoreiz abas tīkla puses sakļāvās un putns palika vidū; bet kustības bija bijušas pārāk straujas, zars ar visu seržantu strauji nošūpojās, un seržants, pūlēdamies noturēties, palaida vaļā tīkla turekli.

Šausmās gluži mēmi, vērojām tīklu krītam. «Cukur­knaibļu» abas puses atšķīrās, mūsu dārgais sārtais balodis palika vienā tīkla pusē un jo viegli varēja aizlaisties. Tad krītošais tīkls aizķērās aiz zara un palika tur karājamies. Balodis pāris reižu laiski sasita spārnus, un mēs gaidī­jām, vai putns tūliņ neizķepurosies no tīkla un neaizli­dos kriptomēriju biezokņa necaurredzamajā tumsā. Taču, vienreiz simboliski pamēģinājis glābties, tas īsta stoiķa mierā palika guļam, kas arī bija ļoti saprātīgi, jo tīkls tik tikko turējās uz zara.

Tagad mēs pamanījām vēl kaut ko. Zars, kurā karājās tīkls, atradās visai tuvu kokam, kurā bija uzrāpies Džons Hārtlijs. To redzēdams, Džons žigli notrausās no sava koka un tikpat žigli uzrāpās otrā, līdz viņu no tīkla šķīra tikai četru pēdu atstatums. Ļoti uzmanīgi, jo zars bija trausls un lokans, viņš sniedzās pāri tukšumam. Vienu mirkli domāju, ka rokas viņam būs par īsu, bet tad, dziļi atvieglots, ieraudzīju viņa plaukstas sakļaujamies ap tīkla augšpusi. Sārtais balodis piederēja mums.

Piesardzīgi Džons ielīda atpakaļ kriptomēriju zaļajā biezoknī, kur viņš pārvietoja mūsu guvumu no tikla vienā no mikstajām drēbes kulītēm, ko viņš un seržants bija paņēmuši līdzi. To izdarījis, viņš nešļavu saudzīgi laida virvē lejup. Kad tā iznira no kriptomēriju tumšzaļās zarotnes, es to bijīgi saņēmu plaukstās. Gaužām uzma­nīgi pavēru kulīti un izcēlu balodi, lai parādītu Deivam. Putns rāmi gulēja man rokās, ij nedomāja spirināties, tikai mirkšķināja acis liegā izbrīnā par jauno piedzīvo­jumu. Tuvumā putna krāsa pat mākslīgā apgaismojumā bija ļoti koša un skaista: spārni un mugura palsā šoko­lādes toni, pats ķermenis un aste gandrīz lapsas kažoka rudumā, bet uz platajām krūtīm, kakla un galvas pār pelēko spalvojumu vizmoja ciklamenu sārtums. Putns patiesi bija izcili skaists.

Lūkojoties uz balodi, jūtot spalvu zīdu glaužamies pie pirkstiem, samanot ritmiskos sirdspukstus un elpu, manī modās dziļas skumjas. Šis bija viens no trīsdesmit trim atlikušajiem putniem; kuģa bojāejā izglābies savas sugas pārstāvis, kas kriptomēriju mežā kā uz nedroša plosta dzīvo pastāvīgās briesmās. Droši vien savā laikā mazs pulciņš dodo, pēdējie no šiem nekaitīgajiem nelidojoša­jiem putniem, gāja pretī savai bojāejai, kurā bija vainī­gas cūkas, suņi, kaķi, pērtiķi un cilvēks, un pazuda uz mūžu mūžiem, jo nebija neviena, kas par viņiem parū­pējas un sagādā patvērumu, kur viņi būtu varējuši vai­roties, savu ienaidnieku neapdraudēti. Sārtajiem balo­žiem ar mūsu palīdzību vismaz ir lielākas cerības sagla­bāt savu sugu, kaut arī viņu skaits tik bīstami sarucis.

Bijām noņēmušies ar baloža gūstīšanu tik ilgi, ka pa to laiku bija uzlēcis spožs mēness, un, mums par lielu nepatikšanu, debesīs nebija neviena mākonīša. Jebkura cenšanās sagūstīt vēl kādu balodi būtu lemta neveiksmei, jo baložiem pārpārēm pietiktu gaismas aizlidot. Jau mūsu pirmais mēģinājums uzrāpties kokos, kur tie bija apme­tušies, sacēla tos spārnos, un tie aizlidoja uz ieleju. Lūkot tiem izsekot uz turieni būtu bijusi bezjēdzīga laika iznie- košana. Nosvīduši klunkurējām pa slideno taku atpakaļ uz ieleju, kas mirdzēja mēnesnīcas saltajā gaismā, un nesām līdzi savu dārgo nastu — sārto balodi. Sapratām, ka nav iemesla gausties. Noķert vienu no trīsdesmit trim putniem tādā apkārtnē, turklāt ar pirmo piegājienu, man patiesi šķita kaut kas līdzīgs brīnumam.

Kad bijām nokļuvuši viesnīcā, nomazgājušies dušā un apkopuši dzēlējodu sakostās vietas, sapulcējāmies ēdam­zālē.

Kādēļ lai mēs nenosvinētu savu veiksmi? — es iero­sināju. — Kā būtu, ja mēs pasūtitu pāris duču austeru, mazliet cepta omāra ar salātiem un pēc tam rumā mēr­cētus banānus un uzdzertu virsū gardu baltvīnu?

Anna un Džons atbildēja, ka šāda viegla uzkoda vi­ņiem būtu īsti pa prātam, un es nodevu pasūtījumu. Pēc brītiņa mūsu viesmīlis, kas atsaucās uz vārdu Horass, atgriezās.

Lūdzu, ser, — viņš sacīja, — man žēl omāru.

Kaut arī angļu valoda ir Maurīcijas oficiālā valoda, es šad tad ar to nonācu strupceļā. Maurīciešu paraša, pie­mēram, sacīt «par ko» kā saīsinājumu teicienam «ne par ko», ja viņiem pateicāties, prasīja zināmu laiku, līdz es pie tās pieradu. Nu atkal jauna problēma. Horasam žēl omāru. Viņš ir dzīvnieku aizsardzības biedrības biedrs, un varbūt priekšstats, ka cilvēki apēd šos gardos vēžus, vieš viņā tādas šausmas, ka viņš nespēj tos celt galdā? Līdz šim gan Horasa uzvedībā nekas mani nebija pave­dinājis uz tādām domām, tomēr es nevēlējos aizvainot viņa jūtas.

Kādēļ jums žēl omāru, Horas? — es apvaicājos, sa­gatavojies izturēties smalkjūtīgi un maigi.

Tādēļ, ka omāru nav, ser, — Horass atbildēja.

Mēs tovakar ēdām zivis.

Atšķirībā no daudzām citām jūras operācijām tropos mūsu ekspedīcija uz Raundu uzskatāma par neapstrīdamu veiksmi; ja, protams, neņem vērā, ka Vehebs sasirga ar jūras slimību, Deivs dabūja saules dūrienu un es īstenībā būtu apbalvojams ar olimpisko zelta medaļu par ilgāko un sāpīgāko šļūcienu uz elkoņiem no kraujas, kāds pa­gaidām šajā salā konstatēts.