Zeltainie sikspārņi un sārtie baloži

PĒCVĀRDS IZDEVUMAM LATVIEŠU VALODĀ

Pagājis vairāk nekā divdesmit gadu, kopš krievu valodā pirmoreiz tika izdota Džeralda Darela grāmata «Pārpildītais šķirsts» un pa­domju lasītājs iepazinās ar viņam līdz tam nepazīstamu autoru. Atce­ros, cik ilgi lauzīju galvu, kad man lūdza uzrakstīt šai grāmatai priekšvārdu, — mēs neko nezinājām ne par pašu Darelu, ne par viņa darbu. Un kā tagad viss mainījies! Daudzas šī lieliskā rakstnieka grāmatas pārtulkotas krievu un latviešu valodā. Miljoniem televīzi­jas skatītāju iepazinušies ar Dž. Darelu no viņa filmām, kuras tika nodotas Padomju Savienībai pārraidēm «Dzīvnieku pasaulē». Mēs zi­nām, kā veidojusies Darela dzīve — no bērna aizraušanās ar dzīv­niekiem līdz vadītājam vienā no lielākajiem centriem, kur nebrīvē tiek audzēti retie un izzūdošie dzīvnieki. Un laikam gan šobrīd nav īpašas vajadzības runāt par Dž. Darela nopelniem savvaļas dzīvnieku aizsardzībā, par viņa apbrīnojamo rakstnieka talantu, par viņa lie­liskajām garīgajām īpašībām — Padomju Savienībā nav tāda dabu mīloša cilvēka, kurš nezinātu, kas ir Džeralds Darels. Tāpēc es vēlē­tos nedaudz pastāstīt par to darbu, kurā Dž. Darels ielicis visus savus spēkus, visu enerģiju un talantu, — par reto un izzūdošo dzīvnieku audzēšanu nebrīvē, par šī pasākuma pašreizējo stāvokli un perspek­tīvām. Dž. Darels taču ir stāvējis pie šīs jaunās un pat vēl tagad strīdīgās savvaļas dzīvnieku aizsardzības metodes šūpuļa.

Atceros, ar kādu skepticismu es pats izturējos pret Dž. Darela ideju nebrīvē audzēt izzūdošo sugu dzīvniekus, lai pēc tam tos iz­laistu brīvībā tādās vietās, kur tie būtu droši pasargāti. Sī ideja bija īpaši skaidri formulēta darbā «Muiža dzīvniekiem» («Menagerie ma­not», 1964) [3] , kad Dž. Darels mainīja dzīvnieku ķērāja profesiju pret zooloģiskā dārza vadītāja amatu. Man toreiz šķita, ka aiz izteicie­niem pai nepieciešamību retus dzīvniekus it kā to aizsardzības dēļ audzēt sprostos slēpjas galvenokārt nevainīga vēlēšanās savākt savā zvērudārzā pēc iespējas vairāk retumu. Un laikam gan es nebiju vienī­gais, kas tā domāja. Vispār tajā laikā gandrīz nevienu nesatrauca

to dzīvnieku liktenis, kuri atradās uz pilnīgas izzušanas robežas: šķita, ka, vienalga, tos glābt vairs nav iespējams. Un kāpēc tas arī būtu vajadzīgs? Taču dzīve parādīja ko citu, un tagad tādu dzīvnieku vaislas grupu radīšana nebrīvē, tā saukto ģenētisko banku izveido­šana, kļuvusi ne tikai nepieciešama, bet arī reāla. Ģenētiskās bankas tiek veidotas visās pasaules valstīs, protams, ari Padomju Savienībā. Tā nav nejaušīGa, nav nodeva modei, tā ir likumsakarīga parādība, un pie tās es vēlētos pakavēties tuvāk, kā piemēru aplūkojot šīs problēmas risinājumu mūsu valstī.

Visu daudzveidīgo dzīvnieku sugu saglabāšana neatkarīgi no to noderības cilvēkam tagadnē un nākotnē, mūsu planētas genofonda saglabāšana ir svarīgā dabas resursa — dzīvnieku visracionālākās izmantošanas ķīla. Dzīvnieku pasaulē slēpjas neaptverami daudz cil­vēkam sevišķi noderīgu īpašību. Ik gadu rodas arvien jauni un jauni atklājumi, kas dod iespēju jaunā aspektā novērtēt tādu dzīvnieku nozīmi, kuri vēl vakar likās cilvēkam pilnīgi nevajadzīgi. Tāpēc ge­nofonda saglabāšana ir viens no pamatprincipiem, ko reglamentē PSRS Likums par savvaļas dzīvnieku aizsardzību un izmantošanu. Sis svarīgais princips tiek ievērots arī Vispasaules dabas aizsardzības stratēģijā, ko 1980. gada 5. martā pasludināja 30 valstīs, to vidū ari Padomju Savienībā. Retās un izzūdošās sugas ir genofonda visvairāk apdraudētā daļa, kuras zaudēšana ne tikai ir pilnīgi iespējama, bet pat var notikt visdrīzākajā laikā. Tieši tāpēc reto sugu saglabāšanai patlaban tiek piešķirta īpaša nozīme.

Retās un izzūdošās sugas vienlaikus ir ari modelis, pēc kura iz­strādā metodes un paņēmienus, lai cilvēks varētu ātri iejaukties jeb­kuras sugas liktenī, sugas, kura pašreiz sastopama lielā skaitā, bet to vai citu iemeslu dēļ nākotnē var nonākt uz pilnīgas izzušanas robežas. Reto un izzūdošo sugu saglabāšanas stratēģijas pamatu un taktisko paņēmienu izstrādāšana tāpēc jāaplūko daudz plašākā as­pektā, nekā varētu likties pirmajā brīdī. Nebūs pārspīlēts, sakot, ka patlaban reto un izzūdošo sugu pētīšana un to glābšanas stratēģijas un taktikas izstrādāšana izveidojušās par patstāvīgu dabas aizsardzī­bas zinātnes novirzienu.

PSRS Likumā par savvaļas dzīvnieku aizsardzību un izmantošanu paredzēti īpaši pasākumi reto un izzūdošo sugu aizsargāšanai. To­mēr daudzos gadījumos tradicionālie taktiskie aizsardzības paņēmieni (medību un zvejas aizliegums, dzīves vietu aizsardzība, ierīkojot re­zervātus, liegumus u. tml.) tagad izrādījušies nepietiekami. Tāpēc Li­kumā (26. pantā) ierakstīts: «Lai saglabātu retās un izzūdošās dzīv­nieku sugas, kuru atražošana dabiskos apstākļos nav iespējama, spe­ciāli pilnvarotām dzīvnieku aizsardzības un izmantošanas regulēšanas valsts iestādēm jārūpējas (retinājums mans. — V. F. )par šo sugu dzīvnieku audzēšanai nepieciešamo apstākļu radīšanu.» Tas nozīmē tieši to, ka jāizveido speciālas audzētavasl Tādējādi reto un izzūdošo sugu audzēšana nebrīvē, tas ir, sprostos, ko vēl nesen mūsu zemē uzskatīja par zinātnieku dīkdienīgu izdomu, tagad kļuvusi pat dziv- nieku aizsardzības valsts iestāžu pienākumu.

Stājoties pie ģenētisko banku veidošanas mūsu zemē, mēs, da­biski, izmantojām pasaules praksē uzkrāto pieredzi. Tāda pieredze, lielā mērā ar Dž. Darela laimīgu roku, jau ir. Anglijā, Slimbridžā, darbojas lieliska ūdensputnu — gulbju, zosu, pīļu — audzētava, kurā no pilnīgas izzušanas izglābta Havaju zoss jeb nene (Branta sandvl- censis). Nelielajā Viskonsinas štata (ASV) pilsētiņā Barabu izveidota Starptautiskā dzērvju aizsardzības fonda audzētava, kurā audzē se­višķi retas dzērvju sugas. Kanādā, ASV un VFR darbojas speciāli centri plēsīgo putnu, galvenokārt lielā piekūna (Falco peregnnus), audzēšanai nebrīvē. Lieli sasniegumi iegūti Fazānu asociācijas au­dzētavā (Anglijā), kā arī Sandjego (ASV), Berlīnes (VDR), Vipsnei- das (Anglijā), Prāgas (ČSR) un citos zooloģiskajos dārzos. Un, pro­tams, ārkārtīgi liela nozīme ir Dž. Darela izveidotajam un vadītajam zvērudārzam audzētavai Džersijā.

Arī mūsu zemē iegūta pozitīva pieredze. Daudziem droši vien būs zināms, kāda loma bija Pieokas terašu rezervāta audzētavai lieliskā dzīvnieka sumbra (Bison bonasus) paglābšanā no iznīcības. Tagad, kad pieņemts PSRS Likums par savvaļas dzīvnieku aizsardzību un izman­tošanu, audzētavu ierīkošana balstās uz kvalitatīvi jauna pamata. Pie mums jau izveidotas audzētavas dzērvju (Okas rezervātā), plēsīgo putnu (Kirgīzijas valsts medību saimniecībā), gorala (Nemorhaedus goial) (Sihotealina un Lazo rezervātos), džeirana (Gazella subguttiļrosa) un apkakles drofas (Chlamydotis undulata) (Buhāras audzētavā) savai- rošanai nebrīvē. Tiek plānots tuvākajā laikā ierīkot audzētavas dro- fām Askanija Novā, medību piekūniem (Falco gyrlalco) un lielajiem piekūniem Kazahijā, endēmiskajiem fazāniem Uzbekijā, frankolīniem Azerbaidžānā. Plāni lieli un interesanti, un tie tiks īstenotil Tagad pat grūti iedomāties, ka viss sācies ar atsevišķu entuziastu, pirmām kār­tām Džeralda Darela, biklo iniciatīvu.

Nebūtu pareizi domāt, ka audzētavu uzdevums ir tikai pasīvi tu­rēt un savairot dzīvniekus. Lielas audzētavas ir sarežģītas iestādes, kas pilda daudzas funkcijas: palīdz saglabāt genofondu, rada rezer­ves reto dzīvnieku sugu iznīkušo populāciju atjaunošanai un jaunu populāciju Izveidošanai, papildina zooloģisko dārzu kolekcijas, lai ne­vajadzētu ķert tik daudz savvaļas dzīvnieku, pēta reto sugu bioloģiju, veic propagandas un izglītošanas darbu. Par dažiem no šiem jautāju­miem pastāstīts Jūsu tikko izlasītajā gtāmatā «Noenkurotais šķirsts».

Tomēr daudz kas palicis ārpus Dž. Dareia vēstījuma, un pie tā jāpa­kavējas tuvāk.

Genofonda saglabāšana, neapšaubāmi, ir svarīgākais audzētavu uz­devums. Ja retas sugas vairošana sprostos izstrādāta pietiekami labi, par šīs sugas likteni principā nav jābaidās. Tomēr arī te ir savi zem­ūdens akmeņi. Ilgstoša turēšana mākslīgos apstākļos un ierobežotā te­ritorijā, .vairošana samērā nelielā vaislinieku grupā noved pie vai­rākām nevēlamām, bet dažkārt pat liktenīgām sekām. Dzīvnieki zaudē dabisko fenotipu, gandrīz neizbēgamā inbrīdinga dēļ pārgrupējas gēnu struktūra, bet, savukārt, tā rezultātā samazinās auglība, palielinās jauno dzīvnieku mirstība, bieži dzimst kropli mazuļi. Pastāv doma, ka ilgstoši mākslīgi audzēti dzīvnieki ģenētiskajā ziņā vairs neesot ek­vivalenti to savvaļas senčiem. Man tas šķiet pārspīlējums, tomēr ar gēnu pārgrupēšanās iespēju jārēķinās.

Ir vairāki paņēmieni, kā pārvarēt nevēlamās sekas, kas radušās no ilgstošas dzīvnieku turēšanas un audzēšanas sprostos. Vispirms jā­runā par neradniecīgu līniju izveidošanu un atbilstošu vaislinieku iz­vēli. Šai nolūkā izmanto tās pašas metodes, kuras lieto šķirnes dzīv- niekkopībā. Tāpat kā dzīvniekkopībā, tiek rakstītas ciltsgrāmatas. Kat­rai sugai iekārto vienotu ciltsgrāmatu, ko raksta vienā no audzētavām, kuras vairo šo sugu. Pamatojoties uz ciltsgrāmatām, izdara vaislinieku optimālo atlasi un vajadzības gadījumā veic to apmaiņu starptautiskā mērogā. Starptautiskā sadarbība šai jomā pēdējos gados kļuvusi ļoti plaša.

Lai saglabātu genotipa tīrību, sevišķa nozīme ir tā sauktajai svaigu asiņu pieplūdināšanai, tas ir, papildu vaislinieku ieguvei dabā. Diem­žēl tas ne vienmēr ir iespējams, jo daudzu sugu, piemēram, vairāku Austrumāzijas fazānu, dabiskās populācijas to senajās dzīvesvietās praktiski izzudušas. Šajos gadījumos zināma kompensācija var būt vaislinieku apmaiņa starp dažādām ģenētiskajām līnijām.

Teiktais attiecas uz genotipa saglabāšanu. Bet kā ar fenotipa sa­glabāšanu? Arī šī jautājuma risināšanai izstrādātas speciālas metodes. Piemēram, rekomendē turēt retos un izzūdošos dzīvniekus nevis vienā audzētavā, bet vairākās, pēc iespējas dažādos klimatiskajos apstākļos. Tad pat vienkārša vaislinieku apmaiņa izlīdzina radušās fenotipa no­virzes. Starp citu, reto sugu izvietošanu vairākās audzētavās var uz­skatīt arī par nodrošinājumu pret visa bara nejaušu bojāeju epizootijā, ugunsgrēkā, dabas katastrofā, no plēsoņas vai kāda cita neparedzama cēloņa dēļ. Tā, piemēram, visa Sibīrijas dzērves (Grūs leucogeranus) sprostu populācija (Sibīrijas dzērve ir viena no retākajām un visvai­rāk apdraudētajām dzērvju sugām) patlaban sadalīta pa trim audzēta­vām — Okas rezervātu, Starptautiskā dzērvju aizsardzības fonda au­dzētavu Viskonsinā un putnu parku Valsrodē (VFR). Tikai tā mēs vaiam būt droši par šīs populācijas nākotni.

Taču saglabāt genofondu sprostu populācijas veidā — tā ir tikai puse darba. Jāiemācās, kā palīdzēt dzīvniekiem atgriezties savvaļas dzīvē, jeb, izsakoties «zinātniski», reintroducēt tos dabā. Seit rodas vēl vairāk problēmu un jautājumu.

Vēl samērā nesen uzskatīja, ka nebrīvē dzimuši un cilvēka izau­dzēti dzivnieki reintrodukcijai neder. Pieradināšanās pie cilvēka, ba­rības ieguves iemaņu trūkums (šīs iemaņas veidojas, mācoties no vecā­kiem), nespēja patstāvīgi veikt sezonas migrācijas — tas viss, saskaņā ar vecajiem priekšstatiem, it kā noteica nespēju sprostos izaudzētos dzīvniekus izlaist savvaļā. Pirmo plaisu šajos priekšstatos radīja izcilā entuziaste Džoja Adamsone, kas atdeva dzīvei brīvē lauveni Elsu un gepardu Pipu. Taču Džoja Adamsone tam veltīja lielu daļu sava mūža. Tas ne vienmēr iespējams, tāpēc tagad izstrādāti vairāki paņēmieni, kas dod iespēju pārvarēt acīm redzamās grūtības.

Tā, piemēram, putnus vai reintroducēt dažādās dzīves cikla sta­dijās, un, pamatojoties uz to, izveidoti galvenie reintrodukcijas paņē­mieni. īsi tos var nosaukt par «audžuvecāku», «sabrāļošanas», «jaukto pāru» un «savvaļošanas» metodēm. Tā kā Dž. Darela grāmatā nav pa­stāstīts par katras audzētavas galamērķa realizēšanu, tas ir, par audzē­tavā iegūto dzīvnieku reintrodukciju dabā, ir lietderīgi šo jautājumu aplūkot pilnīgāk.

«Audžuvecāku» metodes pamatā ir putnu nespēja atšķirt savas olas no līdzīgām citu sugu olām. Tas dod iespēju olas apmainīt. Putnkopībā šis paņēmiens izmantots jau sen: zem perētājvistas var palikt zosu, pīļu un pat tītaru olas — perētāja krāpšanu nepamana. Darbā ar reta­jām sugām recipients («audžuvecāks») ir sistemātiski tuva, taču pietie- .kami parasta suga. Apmaiņā šis sugas putnu olas gluži vienkārši aiz­vāc. Audžuvecāki perē retas sugas olas, izaudzē mazuļus, iemāca tiem visas dzīves iemaņas, mazuļi iepazīst apvidu, kurā tie izauguši, migrā­ciju ceļus un ziemošanas vietas. Turpmāk tie izveido ģimeņu pārus no savas sugas savvaļas indivīdiem un rada jaunas populācijas sākotni.

«Sabrāļošanas» metodi lieto tikai putniem, kuriem ir -iigzdguļu at­tīstības tips. Ligzdā ar dūnainiem mazuļiem ievieto (nevis apmaina!) tās pašas retās sugas mazuļus. Sī metode ir ļoti droša, tā izslēdz iespēju pieradināties pie cilvēka, nodiošina labus mazuļu audzēšanas un apmā­cīšanas apstākļus, taču saprotamu iemeslu dēļ tās lietošana ir ierobe­žota — to nevar izmantot jaunas populācijas veidošanai, jo par reci­pientu var būt tikai tā pati retā suga.

«Jaukto pāru» metode ir principiāli atšķirīga: ja kādā apvidū uztu­ras vientuļš retās sugas putns, tam «piedāvā» nebrīvē izaudzētu riesta partneri. Tādu «precību» partneri Ievieto būri ar vaļēju augšu, lai tajā varētu iekļūt otrs partneris. Protams, «precību kandidātam» liegta iespēja lidot. Tāda pāra pēcteči ir pilnīgi savvaļnieki un, sasnieguši noteiktu vecumu, uzsāk patstāvīgu dzīvi.

Beidzot, «savvaļošanas» metode. Tā ir ļoti vienkārša un tomēr plaši pielietojama un pietiekami efektīva. Metodes pamatā ir jaunu, taču pilnīgi izveidojušos un apspalvojušos putnu pakāpeniska pieradināšana pie patstāvīgas dzīves. Sai nolūkā jaunuļus audzē, nodrošinot minimālu kontaktu ar cilvēku, dodot pēc iespējas tādu barību, kādu putni sa­ņemtu savvaļā. Pēc tam tos ievieto speciālā vaļējā būrī. Izsalkušais putns drīz vien sāk patstāvīgi meklēt barību, zaudē kontaktu ar cil­vēku un samērā ātri pierod pie savvaļas dzīves. Gadiem ilgi novērojot tādējādi reintroducētus putnus, kas iezīmēti ar krāsainiem gredzeniem, konstatēts, ka tie ir absolūti pilnvērtīgi un spējīgi vairoties.

Dažādās reintrodukcijas metodes ir dažādā mērā noderīgas atšķirī­gām putnu grupām. Piemēram, «audžuvecāku» metode ir efektīva praktiski visām sugām, «sabrāļošanas» metode — galvenokārt plēsīga­jiem putniem, «jaukto pāru» metodi izmanto dzērvēm, stārķiem, pūcēm, piekūnputniem, «savvaļošanas» metode vislabākos rezultātus devusi, reintroducējot fazānus, pīles, piekūnus un citus ne pārāk «intelektuālus» putnus. Zīdītājiem vienīgā lietojamā ir «savvaļošanas» metode, kas tomēr saistīta ar dzīvnieku ilgstošu turēšanu īpašos nožogojumos un nereti prasa nopietnu individuālu darbu.

Tādi ir galvenie reintrodukcijas paņēmieni, kas ir izzudušu populā­ciju atjaunošanas un jaunu populāciju veidošanas pamatā. Dabiski, k.a praksē šos paņēmienus bieži vien lieto dažādās savstarpējās kombinā­cijās, lai nodrošinātu to maksimālu efektivitāti. Reto un izzūdošo sugu savvaļas populāciju veidošana taču ari ir audzētavu galvenais mērķis un uzdevums'

Reto un izzūdošo sugu audzēšana nebrīvē ir daudzpusīga problēma ne tikai zinātniskajā un praktiskajā, bet ari tikumiskajā ziņā. Lūk, pir­mais piemērs, kad zinātnieku uzskati pai šo problēmu dālijās. Piecdes­mitajos un sešdesmitajos gados Izcili skaistā putna Amerikas dzērves (Grus americana) daudzums tik stipri samazinājās, ka bija skaitāms tikai dažos desmitos. Tika Izteikta doma. ka jāpaņem pa olai no katra dējuma un tās mākslīgi jāinkubē, lai izveidotu sprostu populāciju. Va­rētu likties, saprātigs pasākums, bet tas radīja sašutuma vētru, galve­nokārt pašu cītīgāko dzīvnieku aizstāvju vidū. «Ko? Ņemt olas, kad putns ir uz pilnīgas izzušanas robežas? Un ja nu ar inkubāciju nekas neiznāk? Mēs tikai paātrināsim sugas bojāejul» Olu ņemšanas piekii- tējiem tomēr izdevās pārliecināt savus oponentus. Olas tiek vāktas jau daudzus gadus, un rezultāti ir acīm redzami: Amerikas dzērve tagad labi vairojas nebrīvē, un no mākslīgi iegūtajām olām Izveidota jauna

savvaļas populācija Greisleika rezervātā Aidaho štatā, kādreizējā šīs

sugas dzīvesvietā.

Un otrs gadījums, traģiskāks. Japānas ibiss (Nipponia nippon) sep­tiņdesmito gadu vidū, kaut gan jau bija sevišķi reta suga, tomēr vēl bija sastopams Korejā, Japānā un varbūt pat mūsu valsts teritorijā. Jau tad tika ierosināts jautājums par šī putna pilnīgu izķeršanu dabā un turēšanu sprostos, lai izveidotu ģenētisko banku. Tomēr Japānas un Korejas valdības nebija ar mieru veikt šo, pēc viņu domām, cietsirdīgo pasākumu. Rezultātā 1980. gada beigās ibisu kopskaits Japānā bija sa­mazinājies līdz pieciem (!) putniem, bet Korejā tie bija izzuduši pavi­sam. Tagad Japānas putni noķerti un atrodas lieliski iekārtotos spros­tos, bet nav skaidrs, vai audzēšanai būs panākumi. Ir taču tikai pieci vaisliniekil Ar tiem var nepietikt. Tā var beigties neapdomīgā rīcība, kuru diktējušas šķietami vislabākās jūtas!

Otrs jautājums ir līdzīgas dabas: pasugu ģenētiskās tīrības saglabā­šana, audzējot tās nebrīvē un veidojot jaunas populācijas. Vai ir pie­ļaujams ignorēt sugas pasugu struktūru un sajaukt dažādas pasugas? Atbilde uz šo jautājumu nevar būt viennozīmīga. Vidusāzijā, piemēram, dzivo dažas endēmiskas fazāna pasugas. Patlaban, kad tiek intensificēta medījamo dzīvnieku audzēšana un medību platībās vērienīgi izlaiž fa­zāna hibrīdus, radušās reālas briesmas asimilējošās hibridizācijas dēl zaudēt šīs vērtīgās pasugas. Tas draud nopietni noplicināt genofondu, tāpēc jādara viss iespējamais, lai tādu hibridizāciju novērstu. Taču notiek arī citādi. Tā, piemēram, 1960. gadā lielā piekūna Amerikas pasuga praktiski bija iznīkusi visā savā areālā. Lielā piekūna fonda audzētavā pie Kornela universitātes (ASV) tika savākti visi iegūstamie no palikušajiem piekūniem, kas piederēja pie trim pasugām. Ierobežotā putnu daudzuma dēļ nācās ignorēt to piederību dažādām pasugām, formējot vairoties spējīgus pārus. So pāru pēcnācēji, bez šaubām, ir hibridi, un no sistemātiķa viedokļa tiem nav nekādas vērtības. Tomēr šos. piekūnus patlaban ievieš (un visai veiksmīgi!) plašā teritorijā no Atlantijas okeāna piekrastes līdz Klinšu kalniem un Sakramento ielejai. Un amerikāņus tas nebaida. Viņi saka: «Labāk kaut kāds piekūns nekā nekāda!» Un viņiem savā ziņā taisnība. Divas situācijas, divi risinā­jumi, un abi ir pamatoti. Man liekas, ka tieši te jāmeklē atbilde uz izvirzīto jautājumu.

Un vēl viens jautājums, kas saistīts ar mākslīgu populāciju veido­šanu dabā: vai no zinātnes viedokļa ir pieļaujams, ka vēsturiski izvei­dojušās kopās (cenozēs) tiek ieviestas svešas sugas, turklāt aizsargā- . jamās teritorijās, piemēram, rezervātos? Pretinieku tam daudz, un vi­ņiem daļēji ir taisnība. Taču man atbilde šķiet viennozīmīga. Mūsdienu apstākļos, kad aizsargājamās teritorijas pilnīgi ietver (vai netālā nā­kotnē ietvers) antropogēnais apvidus, kad uz globālas faunas antro-

pogēnās transformācijas fona aizsargājamās teritorijās kā glābšanas sa­liņās koncentrējas dzīvnieku vairākums, kad vispārējais biosfēras ķī­miskais piesārņojums sasniedzis vēl nepieredzētu līmeni, kad izjaukti visu dabas ekosistēmu dabiskie pašregulēšanās mehānismi, rezervāti pilnīgi (vai gandrīz pilnīgi) zaudējuši savu agrāko, neskartas dabas etalona, nozīmi. Bez cilvēka iejaukšanās tie vairs nespēj eksistēt kā patstāvīgi dabas kompleksi, un jaunas sugas, turklāt retas un skaitliski nelielas, ieviešana nevar nopietni ietekmēt biocenotiskos sakarus. Reto un izzūdošo sugu glābšana ir ne tikai vajadzīgs, bet arī cildens pasā­kums, un man liekas, ka te visi līdzekļi labi.

1981. gada martā

Es pastāstīju tikai par dažiem reto un izzūdošo sugu audzēšanas problēmas aspektiem. Man šķiet, ka lasītājs būs guvis priekšstatu par šīs problēmas sarežģītību, patieso nepieciešamību to atrisināt, kā ari par tās peršpektivitāti. Un šajā sakarībā man ir patīkami vēlreiz atgā­dināt, ka Džeralds Darels ir bijis klāt pie šīs problēmas pašiem pirm­sākumiem, veltījis tai savu dzīvi, ka viņš ir nevis zinātnieks savād­nieks, nevis tikai dzīvnieku mīļotājs, bet gan savā ziņā celmlauzis jaunam virzienam zinātnē par dabas aizsardzību. No sirds gribas viņam novēlēt panākumus un ilgu mūžu!

V. Flints,

Vissavienības dabas aizsardzības zinātniskās pētniecības institūta Dzīvnieku aizsardzības nodaļas vaditājs, profesors