Zeltainie sikspārņi un sārtie baloži

RAUNDAS SALA

Piecelšanās pulksten četros no rīta svešā viesnīcā vien­mēr atskurbina prātu, īpaši, ja rūgta pieredze citās pa­saules malās jums mācījusi, ka esat vienīgais ekspedīcijas loceklis, kurš ir pietiekams muļķis, lai ierastos laikā vai varbūt — lai vispār ierastos. Es ikreiz jūtos vainīgs, ja, viesnīcā uzturēdamies, ceļos augšā pārāk agri, apzinos,

ka man jāstaigā uz pirkstu galiem, lai neiztraucētu citus, mazāk ekscentriskus viesnīcas iemītniekus. Taču maldī­šanās pa svešu teritoriju allaž saistīta ar grūtībām. Šajā gadījumā tās sākās ar to, ka, taustoties pēc elektrības slēdža, es apgāzu naktsgaldiņu ar visām mantām, kas uz tā atradās: lielo ūdens karafi, glāzi, pulksteni un trim brošūrām par Raundas faunu. Nākamais bija ūdens no­vilkšana tualetē (kanonāde, kas vērsta pret visiem gulē­tājiem), bet tam tūliņ sekoja ūdensvada ložmetējuguns, kad caurules atklepojās, un pēc tam iegrandās duša, kas šajā agrajā rīta stundā atgādināja Krakatava vulkāna iz­virdumu 1883. gadā. Vienīgā patīkamā doma visā šajā drausmajā uzvedumā bija tā, ka man varbūt būs izdevies pamodināt savus biedrus, kuriem jau vajadzēja būt kājās.

Pēdīgi mēs pusaizmiguši ierāpāmies mašīnā, kur jau bija iekrauta visa ērmotā mantība, kas nepieciešama dzīvnieku gūstītājiem (maisi čūsku ievietošanai, tīkli, pu­deles, virves, kinokameras un tālskati), un sākām braukt uz jahtklubu pa nakts lietus nospodrināto ceļu, kuram gar abām malām slējās čabošu cukurniedru sienas; jaht­kluba piestātnē mums bija norunāta satikšanās ar pārē­jiem. Pusceļā mēs laimīgā kārtā sastapām Deivu, kurš stingrā pārliecībā drāzās ar savu auto uz aplamo pusi. Par laimi, viņš mūs ieraudzīja, apgrieza mašīnu un pievie­nojās karavānai. Drīz pēc tam panācām Vehebu; viņš bija apturējis mašīnu zem kāda koka un gaidīja, lai parādītu mums ceļu; viņa platais, priecīgais skolas puikas smaids bija tik draiskulīgs un rosinošs, ka mēs ne tikai tūliņ sākām ticēt savas misijas veiksmei, bet mums gandrīz pat šķita, ka piecelties pulksten četros no rīta nemaz nav grūti, lai visu godam paveiktu.

Nonākuši jahtkluba teritorijā, novietojām mašīnas zem kokiem. Cerēdami, ka jahtkluba dārznieki mūs nepama­nīs, mēs ar Džonu nogriezām garas vicas no bugenvilu dzīvžoga, lai nodrāztu iesmus ķirzaku ķeršanai. Tad, pa­ņēmuši ar pārtiku un ekipējumu piebāztās somas, devā­mies uz piestātni, kur ieraudzījām savu kuģīti.

Ar mazītiņo priekšklāju, slēgto komandtiltiņa plat­formu un apjumto, bet citādi visiem dabas untumiem pa­doto klāja vidusdaļu (ar pulētiem soliem ap stūres telpu) tas atgādināja mazu velkonīti. Kuģītim bija strups priekš­gals, diezgan izliekts korpuss, kuram trūka jebkādas grā­

cijas, bet kurš man iedvesa uzticību kuģa navigatora spē­jām. Uz kuģim piestiprinātās vara plāksnes bija lasāms, ka tas uzbūvēts pirms gandrīz divdesmit gadiem, tur­klāt — bezmaz vai neticami — Kolčesterā. Savas gaitas tas bija sācis ar visai bravūrīgo vārdu «Corsair», bet nu bija pārdēvēts par «Dorade».

Uz kuģīša jau bija priekšā cilvēki: ne tikai ļoti ele­gantais kapteinis cepurē ar nagu un pirmais virsnieks, kas izskatījās kā Haile Selasi jaunībā, bet arī mazs, brūns vīriņš — ūdenslīdējs (droši vien gadījumam, ja mēs gra- sītos grimt), cienījams musulmaņu advokāts (Veheba draugs), Tonijs Gārdners un trīs mežniecības darbinieki (kuri arī, tā sakot, «piederēja» Vehebam); vēl bija ēr­mots, korpulents kungs ar savu apaļīgo, it kā pusaizmi- gušo sievu un divām citām dāmām, visi saģērbušies tādās drēbēs, kas šķita daudz piemērotākas regatei nekā brau­cienam uz primitīvo Raundas salu. Kad šai sabiedrībai piebiedrojās Vehebs, Tonijs un visi pārējie no mūsu bara, man neviļus ienāca prātā, ka mēs atgādinām ļoti ekscen­trisku, neizvēlīgi salasītu indivīdu kolekciju.

Ar diezgan lielu troksni, sasaukšanos, strīdēšanos, cil­vēku un mantu pārvietošanu, kā šādos gadījumos vien­mēr mēdz būt, mums beidzot ierādīja apjumto klāju un savāca arī visu mūsu bagāžu. Tauvas atkabināja, un la­bais kuģītis «Dorade» sāka savu gaitu pa samtaini melno jūru, kurā vietvietām atmirdzēja blāvs zvaigžņu atspulgs, jo debesīs austrumu pusē jau sāka pulcēties sīki, tumši gubmākonīši kā sprogainu melnu aitu bars sudraba pļavā. Jūra bija pavisam rāma un vējiņš silts un tīkams. Tie no mūsu pulciņa, kas bija bažījušies par savu iekšējo orgānu reakciju jūras braucienā, jūtami nomierinājās.

Pirmā sala, kam pabraucām garām un kas liela un tumša palika no mums pa kreisi, saucās Ganerskveina («Lielgabala ķīlis»), jo līdzinājās trijstūrainajam koka ga­balam, kuru ieķīlēja lielgabalā, lai ievadītu šāviņu pa­reizā trajektorijā (vai arī siera šķēlei). Kad mēs braucām tai garām, man tā drīzāk atgādināja «Titanika» vraku, kas apvēlies uz mutes un sāk no pakaļgala grimt. Aus­trumu pusē debesis no sudrabotām pārvērtās zeltainās. Mākoņu aitas, kas ganījās pie apvāršņa, tagad kļuva melnas kā piķis, un katru sprodziņu apvija zeltīta gaisma, bet ganāmpulks, kurš bija pakāpies augstāk debesu pļa­vās, iekrāsojās tērauda zilumā ar maigi mēļiem plankumiem un svītrām. Tālumā parādījās Flatas (Plakanās sa­las) siluets, kas, izņemot izcilni vienā galā, tiešām atbilda savam nosaukumam. Tālāk bija Serpenta jeb Čūsku sala, kas izskatījās kā apgāzta pudiņa bļoda, un pēdigi mūsu mērķis Raunda (Apaļā sala), kura no tās vietas, kur paš­reiz atradāmies, nepavisam neizskatījās apaļa, bet drīzāk gan, ņemot talkā mazliet iztēles, atgādināja bruņrupuci, kas izbāzis galvu no savām bruņām un guļ uz ūdens vir­smas, kaklu izstiepis.

Sakiet, — es pievērsos Tonijam, zinādams, ka ģeo­grāfiskajiem, gluži tāpat kā zooloģiskajiem, nosauku­miem lāgiem nepieciešams paskaidrojums, — vai varat man izskaidrot abu šo salu nosaukumu anomāliju?

Kuru salu? — Tonijs jautāja, pūzdams no savas pīpes gaisā smaržīgu dūmu mutuļus.

Raundas un Serpentas, — es atteicu.

Nesaprotu, ko jūs domājat, — brīnījās Tonijs.

Nu tā — Serpenta ir apaļa, bet tur nedzīvo neviena čūska, turpretī Raunda nav apaļa un uz tās dzīvo divēju sugu čūskas.

Jā, tas patiesi ir kuriozi, — Tonijs piekrita. — Ma­nuprāt, ģeogrāfijas karšu zīmētāji sajaukuši abas salas. Tā taču var gadīties.

Droši vien, — es sacīju. — Man reiz tika rokās oficiāla Kamerūnas karte, kur viena no lielākajām pilsē­tām ne tikai bija atzīmēta kā ciems, bet pat pārcelta div­simt jūdžu uz ziemeļiem.

Pamazām debesis atblāzmoja vispirms pulvera pelē­kumā, tad gliemežnīcas sārtumā, mākoņi kļuva liegi balti un sagūzmējās pie apvāršņa kā apsnigušu koku puduris. Un tad piepeši no gubmākoņu meža kā tīģeris izlēca saule, tūliņ ievilkdama platu, mirdzošu taku pāri jūrai un sagrābdama mūsu kuģīti nagos, svelmainos pat tik agrā rīta stundā.

Jo tuvāk Raundai piebraucām, jo drūmāka kļuva ap­kārtne. Saule cēlās p.āri papluinītu palmu virsotnēm gan­drīz aiz pašas salas, it kā kāpdama ārā tieši no jūras. Mūsu labais kuģītis «Dorade» lauzās uz priekšu pa zilo klajumu, kurš, kaut arī ne saniknojies, tomēr bija diez­gan grūti pārvarama pretestība, spēcīgs kā milzīgs snau­došs zils kaķis.

Labi, ka jūra tik mierīga, — Tonijs ieminējās. — Jā­teic, tik rāmu vēl nekad to neesmu redzējis. Reizēm paiet

vesela stunda, iekams var piestāt malā, bieži vien enkurs jāļauj viļņu varai, ja tas aizķeras aiz kādas zemūdens klints.

Zinu, — es atteicu, — esmu dziļā godbijībā lasījis Nikolā Paika aprakstu par izcelšanos uz Raundas. Viņa attēlojums par pirmo piestāšanu malā dod vielu pār­domām.

Jā. Apbrīnojams vīrs, — Tonijs piekrita.

Paiks ir viens no tiem nenogurdināmajiem Viktorijas laika pētniekiem, kuriem mūsdienu dabaszinātnieki un zoologi ir parādā ļoti daudz pateicības, jo viņš ar saviem ļaudīm gaužām nepiemērotā apģērbā, bet ar gaišu, vērīgu, visaptverošu prātu kuģoja apkārt pasaulei, katalogizē- dami visu, ko redzēja, pierakstīdami visu, ko dzirdēja, neremdināmi savās izziņas alkās, piedevām apveltīti ar īpatnēju arhaisku rakstības stilu un humora izjūtu, kas pielīdzināma vienīgi Panča agrīnajiem darbiem. Visa re­dzētā attēlojumam viņu piezīmēs piemīt svaigums, en­tuziasms un pievilcība, kuru tik ļoti trūkst garlaicīgajos ceļojumu aprakstos, ko mūsu dienās lasītājam piedāvā dabaszinātnieki, kas ceļo reaktīvajās lidmašīnās. Ilustrā­cijai citēšu Nikolā Paiku, kā viņš pirmoreiz izkāpa Raun­das krastā:

«Tūliņ sapratu, ka nekas no visa, kas man bija stāstīts par malā izcelšanās grūtībām, nav pārspīlēts. Par laimi, zvejnieki rīkojās ļoti prasmīgi. Laivu drikstēja piebraukt dažu soļu attālumā no lēzenās klints, pret kuru plīsa viļņi un kur bija mūsu izcelšanās vieta.

Tādā stāvoklī mums vajadzēja gaidīt, lai varētu iz­mantot izdevīgo mirkli, kurā vienam no mūsu koman­das, apbruņotam ar tauvu, jālec krastā, jāpiestiprina laiva un jānotur tā uz vietas. Kad nu tas bija padarīts un tauva droši piestiprināta pie dzelzs riņķiem, kuri šim nolūkam tur iemūrēti jau pirms daudziem gadiem, izcēlām krastā pārtiku, dzeramo ūdeni un tā tālāk.

Iznesuši visu krastā un novietojuši drošībā, vīri sa­gaidīja laivu paceļamies un lēca laukā uz plakanās klints ar tādu atspērienu, ka ik nervs notrīcēja; vaja­dzēja drošas kājas un vērīgas acis, lai uz slidenā akmens notrāpītu īsto vietu.

Ja mūsu laiva, kas cēlās desmit vai divpadsmit pēdu augstumā un atkal krita lejup, būtu ar dibenu atsitusies pret aso klinti, tā ar visiem, kas tajā atradās, būtu da­

žās sekundēs aizrauta pie Neptūna. Ūdens ap klinti šeit ir apmēram četras asis dziļš.»

Kad «Dorade» cēlās un grima zilajos, it kā nopulēta­jos viļņos, es sapratu, ko rakstīdams bija domājis Paiks. Vairīdamies no klintīm, mēs tuvojāmies salai, un es ne­spēju saskatīt nevienu vietiņu, kur krastā varētu izkāpt dzīvs radījums, kam nav kalnu kazas veikluma.

Kur tad ir piestāšanās vieta? — es vaicāju Toni­jam.

Tur, — viņš atbildēja, ar roku norādīdams uz šķie­tami vertikālu klints sienu. — Tur atrodas plakanā klints, kur malā izcēlās Paiks.

Uzmanīgi ieskatījies, es ar pūlēm ieraudzīju klints plakni apmēram ēdamistabas galda lielumā; pret to vi­sai iespaidīgi sitās zilā jūra.

Tur? — es neticīgi jautāju.

Turpat, — Tonijs atteica.

Es neesmu pārmērīgs skeptiķis, — ieminējos, — bet man gan šķiet, ka jābūt sevišķi veikla gekona un šerpas krustojumam, lai nolēktu tieši uz tā akmens.

Neraizējies, Džerij, — Vehebs smiedamies sa­cīja, — vairāk kā vienreiz arī tu nevari nomirt.

Zinu, — es atteicu, — tieši tādēļ negribu izmantot šo iespēju pirms laika.

Rāmākā diena, kādu jebkad esmu piedzīvojis. Mums nebūs ne mazāko grūtību, — Tonijs nopietni sacīja.

Uz kuģīša sākās liela rosme, nograbēja enkurs, slīdē­dams pāri kuģa reliņiem un iegrimdams apmēram četr­desmit pēdu dziļajā ūdenī, kas bija dzidrs kā džins.

Tā ir ala, kurā Nikolā Paiks patvērās, kad uzbruka ciklons, — paskaidroja Vehebs, norādīdams uz pusmē- nesveidā izcilni netālu no pietauvošanās vietas.

Griesti ir iegruvuši, bet apveids saglabājies, — pie­bilda Tonijs.

Es raudzījos uz klints izcilni, ko tagad klāja spīdīgi melni dūņlēcēji (kas, kūņojoties pa akmeņiem, nemaz neatgādināja zivis) un vesels bars sarkanu un violetu krabju, un atcerējos Paika aprakstus, no kuriem šaus­mās mati ceļas stāvus. Ar godbijību domāju par to, ko viņš piedzīvojis.

«Kaut arī mēs bijām rīkojušies naski, dabas spēki to­mēr bija vēl rosīgāki; pusseptiņos jūra pēkšņi sāka spē­cīgi bangot, un drīz vien desmit līdz divpadsmit pēdu augsti viļņi triecās pāri plakanajai klintij, kur pirms di­vām stundām bijām izkāpuši krastā. Viļņi aizskaloja mūsu ūdensmuciņas, kas atradās ap piecdesmit jardu no krasta apmēram divdesmit piecu pēdu augstā piekalnē; un drīz vien tie skalojās līdz alai, gandrīz sasniedzot vietu, kur mēs stāvējām, nepatikā vērodami notiekošo, jo viļņi nogrieza mums atkāpšanās ceļu.

Kuģīša kapteinis, redzēdams, cik pēkšņi laiks mainī­jies, pacēla enkuru, grieza kuģīti apkārt un drīz vien augstajos viļņos izzuda mūsu skatienam.

Tagad galvenais uzdevums bija glābt visu, kas glāb­jams; taču vēl nebijām darbu pabeiguši, kad uzbruka tumsa; visu debesi aizsedza smagi mākoņi. Pērkona va­renā granda sadrebināja kalnu, zibeņu spožās šautras, kas ik pa brīdim uzliesmoja, apgaismoja putojošos, rē­cošos ūdeņus mums pie kājām; ūdens mežonīgā spēkā triecās pret klintīm un izmērcēja mūs līdz ādai.

(Jn tad, lai padarītu mūsu stāvokli vēl smagāku, sākās lietusgāze; straumes šalkoja lejup no kalna, izveidoda­mas divdesmit pēdas platu ūdenskritumu un nesdamas līdzi dažāda lieluma akmeņus, kuri ar varenu spēku triecās pret zemi un pēc tam ieripoja jūrā, šad tad uz­sitot šļakatas, kas mūs sāpīgi šaustīja. Mēs tupējām ieslodzīti alā, jūra soli pa solim lauzās mūsu mājoklī, piespiezdama mūs atkāpties alas visdziļākajos kaktos un cieši turēties, lai netiktu aizskaloti. Tas viss bija pārāk satraucoši, lai būtu patīkami, un mēs sapratām, ka jā­dara kaut kas, lai glābtos no šīs bīstamās situācijas.

Dienu iepriekš klints augšmalā bija stingri piestipri­nāta virve, un viens tās gals karājās virs aizas, kas vei­doja pārkaru jumtu mūsu alai, taču diemžēl virve bija piestiprināta zemākajā pusē, kur gāzās visspēcīgākā lie­tus straume. Par laimi, virve bija gara, mans biedrs, iz­līdis no sava patvēruma, nogaidīja izdevīgu brīdi un satvēra virvi, tad, turēdams to visiem spēkiem, ievilka alā un, virzot tālāk no ūdenskrituma, aizstiepa līdz iz­cilnim klinti, kas slējās kā stāva siena pēdas trīsdesmit virs mums. Nekad neesmu redzējis cilvēku rīkojamies drosmīgāk, ar lielākām dzīvības briesmām, jo pietiktu viena aplama soļa, un nekas viņu nespētu glābt; arī ta­gad kāds akmens krizdams viņam stipri sadauzīja galvu un sānus.

Nekas nespēja iebiedēt drosmīgo, mazo puisi, kurš bija vieglākais un mazākais no mums visiem, kad viņš pirmais rāpās pa virvi augšup; atzīstos, ka tas brītiņš, kamēr mēs gaidījām signālu, ka viņš nokļuvis augšā sveiks un vesels, bija drausmīgi saspringts, jo tikai lai­mīgs gadījums noteiks, vai virve izturēs un vai viņam pietiks spēka cīnīties pret vēja un lietus brāzmām.

Beidzot, mums par lielu prieku, izdzirdām cauri ele­mentu rēkoņai ilgi gaidīto saucienu «Viss kārtībā!». Nā­kamais rāpos es; atstājis mugurā tikai vecu zilu kreklu un kājās bikses, satvēru virvi, sašūpojies uzlēcu uz klints izciļņa un sāku sprīdi pa sprīdim rāpties augšup. Tā bija gaužām nepatīkama būšana — šūpoties gaisā starp dzīvību un nāvi, jo viena vienīga nepareiza kus­tība būtu mani nogāzusi drausmajā bezdibenī, kas rē­gojās lejā. Pēc brīža biju ticis tik tālu, ka varēju ar kājām atspiesties pret klints sienu; izdzirdu drauga mudi­nošo balsi, kas šķita skanam no mākoņiem. Jutos bez­gala pateicīgs, kad nokļuvu augšā, kaut ari noberztās rokas un kājas asiņoja un augums bija vienās skrambās, nemaz nerunājot par to, kā bija ap dūšu.»

Mūsu izcelšanās Raundas krastā nebija ne tuvu tik šausminoša kā Paika piedzīvojums. Tikko enkurs ieķē­rās okeāna dibena smiltīs, Tonijs un ūdenslīdējs, paņē­muši katrs pa tauvai, veikli kā ūdri pārslīdēja pār kuģa malu un pietauvoja «Dorade» pie krasta. Gluži kā zir­neklis izstiepj zīda pavedienu un gaida, līdz tas aizķer­sies, lai pēc tam izmantotu to par galveno ceļu, arī šīs divas tauvas kļuva par mūsu ceļvedēm uz krastu: pie tām turoties, mums vajadzēja aizvilkt laiviņu līdz kras­tam. Mēs iekrāvām tajā pārtikas grozus un ekipējumu, ierausāmies paši un ļāvām, lai mūs izvelk krastā.

Saule bija noslēpusies aiz salas pakalniem, un mēs, nokļuvuši tiešā tuvumā, pirmo reizi redzējām, cik dī­vains ģeoloģisks veidojums ir Raunda. Visa sala sastā­vēja no tufa, un šo mīksto minerālu vējš un lietus bija gludinājis un krokojis, veidojot ieloces un robojumus, tā ka visa sala izskatījās kā milzīgs uz jūras virsmas iz­klāts akmens krinolīns ar dabas spēku darinātiem stīva brokāta izciļņiem, tornīšiem, arkām un augstiem stabiem. Ar nožēlu redzēju, ka vienīgā lēzenā vieta uz salas ir klinšainais krasts, kur mēs izcēlāmies malā. Viss pārē­jais šķita sastāvam no aizām un kraujām klintīm.

Taču nebija laika nodoties drūmām pārdomām par to, kas mūs šeit sagaida, jo klāt bija riskantais izcelšanās bridis. Tas, protams, nebija pielīdzināms grūtībām, ko vajadzēja pārvarēt Paikam tieši šajā pašā vietā, bet, kaut arī bija pats rāmākais laiks, kādu vien biedri spēja at­cerēties, kuģītis tomēr cēlās un grima apmēram trīs pēdu augstos viļņos, un tā dibens nokrakšķēja ikreiz, kad at­sitās pret kādu klintsakmeni. Izcelšanās malā pati par sevi nebija bīstamāka operācija kā pārkāpšana no šū- puļzirga uz bērnistabas galdiņu, bet iespēja, ka pat šai rāmajā laikā šķietami viegls vilnītis var uztriekt laivu uz kādas klints, lika apzināties, kā sašķīstu mūsu kau­liņi, ja gadītos iegrūst kāju starp laivu un krastu. Taču mēs ar visu bagāžu izkļuvām malā bez kļūmēm. Savā­kuši savus grozus un somas, sekojām Vehebam un To­nijam augšup pa nogāzi starp dīvainiem klinšu veido­jumiem.

Vai tiksi augšā šajās klintīs? — Deivs aizelsies jautāja. — Vai tie nav vistrakākie briesmoņi, kādi jeb­kad redzēti? Raundas Lielais Kanjons.

Baltastes faetonputns planēja gaisā virs mums kā zi­loņkaulā izgriezts Maltas Krusts un stulbi ķērca. Deivs apstājās, lai izslaucītu sviedrus no acīm, un atbildēja putnam kaut ko, kas putna valodā laikam nozīmēja rup­jas lamas. Putns iztrūkās un aizlidoja pa vējam.

Vai tie, sasodīts, nav skaistākie putni, kādus tu jel kad esi redzējis? — Deivs jautāja.

Es neatbildēju. Stiepdams grozu, kas bija piekrauts ar ledū dzesinātu dzērienu pudelēm, kinokamerām un tālskatiem, nespēju ievilkt elpu, lai imitētu putnu bal­sis vai izteiktu kaut vai vārdu, un brīnījos, kā Deivs to visu spēj. Klints virspuse šķita līdzena un gluda, taču dažuviet bija segta ar plānu garoziņu, kas jebkurā mir­klī varēja nolobīties kā āda no pārsauļotas muguras, bet citur — smalkām granulām izvagota. Ja uz viena vai otra seguma spēra neuzmanīgu soli, kāja paslīdēja, un tas nozīmēja vai nu nobraukt kādu jardu atpakaļ, vai arī ar pieaugošu ātrumu noripot lejā un iekrist jūrā. Lai gan pulkstenis vēl rādīja tikai septiņi, gaiss bija karsts, mikls, sāls piesātināts, un sviedri mums plūda aumaļām. Nešļava kļuva ar katru soli smagāka, un nogāze, jo aug­stāk kāpām, šķita topam aizvien stāvāka. Vehebs ap­stājās krietnu gabalu virs mums un skatījās lejup, smai- dīdāms un slaucīdams sviedrus no savas bronzas krā­sas sejas.

Nav vairs tālu! — viņš uzsauca. — Drīz būsim pie piknika koka.

Es lūkojos uz to pusi, uz kuru viņš rādīja, un augstu virs mums (tikpat nesasniedzamā augstumā kā Everesta virsotne) ieraudzīju pandāna vēdekļveida lapu puduri, kas aicinoši māja mums it kā ar zaļām rokām. Man likās, ka pagāja mūžība, līdz sasniedzām koku, kurš balstījās uz resnām saknēm kā uz kājām. Mēs laimīgi apmetāmies atpūsties pavēnī mazajos laukumiņos, kur krita lapu vē­dekļu ēna, nolikām turpat arī pārtiku un sašķirojām me­dībām vajadzīgās mantas. Kamēr mēs rīkojāmies, no dažādām alām visapkārt, it kā burvja stabulītes piesauk­tas, saradās vesels bars lielu, treknu, mirdzošu scinku ar spožām, saprātīgām acīm.

Skat! — ieķērcās Džons, un aiz satraukuma viņam aizsvīda brilles. — Paskatieties! Telfērs!

Jā, jā, — Vehebs apstiprināja, starodams priekā par Džona sajūsmu. — Ļoti drošas ķirzakas. Un sarodas vienmēr, kad zem koka tiek rīkots pikniks, vēlāk mēs viņas pacienāsim.

Vai jūs jebkad esam redzējuši tādas sasodītas ne­kauņas? — Deivs jautāja. — Paskatieties tikai uz šīm nekrietnelēm. Drošas kā tādi mājas truši.

Scinki bija skaistas ķirzakas ar smagnēju, stūrainu ķermeni, īsām kājām un garu asti. Tuvodamās mums ar graciozām, slīdošām kustībām, tās turēja galvu augstu paceltu un bez kautrēšanās rāpās pāri mūsu mantu kau­dzēm. Ada ķirzakām bija tīkamā brūnā vai pelēkā krāsā, taču, kad uz tās noteiktā leņķī atmirdzēja saules stari, gludās zvīņas kā skaista mozaīka pēkšņi iezalgojās vio­letā, zaļā, koši zilā un zeltainā tonī, gluži kā varavīk- šņaina eļļas kārtiņa ceļa grambā satecējušā ūdens peļķē. Šis scinks — Telfēra scinks jeb telfērs — piederēja pie tiem dzīvniekiem, kurus mēs tieši gribējām sagūstīt; un te nu apsveicēju delegācija bez baiļu pārbaudīja mūsu mantas tikpat rūpīgi kā viscentīgākie muitas ierēdņi.

Tā kā šie dzīvnieki, šķiet, paši vēlējās, lai tos sagūsta, mums visprātīgāk likās pievērst uzmanību divu citu sugu pārstāvjiem, kas bija ieradušies reizē ar scinkiem. Viens bija Gintera gekons, par kuru domā, ka uz salas palicis tikai pieci simti šās sugas pārstāvju, otrs — mazs scinks,

kas, pēc Tonija un Veheba informācijas, esot sastopams vienīgi Raundas augstākajās vietās. Tonijs ieteicās, ka būtu labi vispirms pameklēt Gintera gekonus, jo tie dzī­vojot palmu audzēs salas rietumu nogāzēs, kur patla­ban saule tik traki necepina.

Pirms devāmies ceļā, Vehebs ceremoniāli izcēla dienas gaismā tarbu ar salmu cepurēm, kuras viņš katram no mums bija paņēmis līdzi. Vairumam cepuru bija ļoti pla­tas malas, un tās bija domātas mums — viesiem. Beigu beigās viņam pašam atlika cepure, kas piederēja viņa sievai, — ar sārtu lenti zem zoda sasienama eleganta balta salmu platmalīte. Vehebs lielā nopietnībā to uz­mauca galvā un bija mazliet pārsteigts, kad mēs sākām smieties.N

Bet saule tiešām neganti karsē, — viņš nopietni sacīja, — un cepure ir vajadzīga.

Un jūs, Veheb, izskatāties tajā ļoti skaists, — Anna viņu mierināja. — Neliecieties gar viņiem ne zinis. Viņi gluži vienkārši skauž, tāpēc ka paši nav tik glīti.

Tā nomierināts, Vehebs mūs apveltīja ar savu staro­jošo smaidu un visu dienu nostaigāja smieklīgajā gal­vas rotā.

Nobraukuši apmēram trīs ceturtdaļas salas garuma, izcēlāmies krastā tās austrumu pusē un tagad pa nogā­zēm devāmies ziemeļu virzienā, iedami pa skrajajām Raundas palmu audzēm un lauzdamies cauri pandānu biezokņiem; šie koki bariņos auga uz kailās kalna no­gāzes. Lietus un pēdējais ciklons (delikāti un ļoti nepie­mēroti nosaukts par «Zervēzu») vietumis bija sagrauzis mīksto tufu, izveidojot gludas, garas ieloces un dziļas grambas kalna nogāzē no kraujas augšas līdz pat jūrai, nesot līdzi no kalna virsotnes atlikušo augsni un iespai­dīga lieluma akmeņus. Dažas izrautās grambas vietām bija desmit līdz piecpadsmit pēdu dziļas un četrdesmit līdz piecdesmit pēdu platas. Kamēr, smagi elpodams un sviedriem noplūdis, rāpos uz priekšu pa asajām radzēm, es sarūgtināts domāju, ka šī Mēness virsmai līdzīgā pos­taža radīta ar cilvēka palīdzību.

Izvērsušies paguvām noiet tikai simt jardu, vērodami katru lapu puduri cerībā kaut ko ieraudzīt, kad Vehebs dziedot paziņoja, ka uzgājis Gintera gekonu. Mēs elsdami un pūzdami kūlāmies pāri sakarsušajām klintīm, bridām pa nīkulīgajām nezālēm, kas atgādināja tīteņus un vie­tumis veidoja paklājus, kuros ziedēja palsa lavanda un kaut kādas iesārtas puķītes un kuri, par spīti trušiem, varonīgi, kaut arī veltīgi, centās pasargāt augsni no lie­tus un vēja uzbrukumiem. Kad nokļuvām pie Veheba, viņš parādīja ar roku uz pandāna lapu čemuru stumbra augšgalā. Iztrausis sviedrus no acīm, es palūkojos aug­šup un beidzot ieraudzīju ķirzaku, kas ieplestām kājām bija pieplakusi ar pelēkbrūno, ķērpja krāsas plankumiem izraibināto ķermeni pie koka stumbra un acīmredzot ju­tās pārliecināta, ka krāsā saplūst ar koka mizu. Tas bija ļoti liels gekons, apmēram astoņas collas garš, ar lielām zeltainām acīm un mazītiņam šķīvītim līdzīgu paplaši­nājumu katra pirksta galā; ar šiem piesūcekņiem ķir­zaka tikpat kā muša spēj noturēties uz pilnīgi gludas virsmas. Ķirzaka turējās pie koka, juzdamās pietiekami labi nomaskēta un vērodama mūs ar zeltainām, brūni punktotām acīm, kurām bija vertikāli redzokļi, kas tām piešķīra zināmu līdzību ar kaķa acīm.

— Nu paskat viens cilvēks! — Deivs elsa. — Saso- dlts, vai tas nav lielākais gekons, kāds jebkad redzēts? Kas par varenu eksemplāru!

Mazliet pastrīdējušies, nolēmām, ka gods sagūstīt pirmo ķirzaku pienākas Deivam. Viņš nostājās labi stin­gri, tad pastiepa bambusa makšķerkātu uz priekšu, un cilpa kāta galā ievizējās saulē kā zivs zvīņas. Klusībā piesaucu dievu, lai šī vizma nenobiedētu gekonu, taču ķirzaka palika nekustīgi karājamies un draudzīgi mūs uzlūkoja. Mēs visi stāvējām, elpu aizturējuši, kamēr Deivs virzīja cilpu collu pa collai tuvāk dzīvniekam. Nu tā jau šūpojās gekonam pašā degungalā. Bija pienācis izšķirīgais mirklis, jo cilpu vajadzēja dabūt pāri ķirza­kas galvai un ātri savilkt ap resno kaklu, dzīvnieku ne- nobiedējot. Lēnām, pa drusciņai vien, Deivs vilka cilpu gar palmas stumbru. Kad tā jau gandrīz skārās gekonam pie purna, dzīvnieks pacēla galvu un ieinteresēts uzlū­koja dīvaino priekšmetu. Mēs visi sastingām. Pagāja vairākas sekundes, un tad Deivs, liegi un uzmanīgi, it kā rīkotos ar zirnekļa tīklu, milimetru pa milimetram uz­mauca cilpu pāri ķirzakas galvai. Nu viņš dziļi ievilka

elpu un ar strauju rāvienu sažņaudza cilpu ap gekona kaklu. Gekons pieķērās ciešāk pie zara, pieplaka tam kā pielipināts un, nelaizdamies vaļā, sāka purināt galvu, lai atbrīvotos no neilona auklas. Tagad vajadzēja sa­tvert gekonu, pirms tas sāk pārāk stipri spārdīties, lai neilona aukla neievainotu kakla maigo ādu. Te nu lieti noderēja Džona sešas pēdas un divas collas garais au­gums. Viņš aši saķēra un nolieca zaru, ar roku satver­dams gekonu, tiklīdz tas bija aizsniedzams.

— Rokā ir! — viņš triumfā drebošā balsī ieķērcās.

Neilona aukla saudzīgi tika noņemta no gekona sam­taini mīkstā kakla un pats dzīvnieks iebāzts audekla kulē. Turpinājām ceļu un konstatējām, ka Gintera ge- koni sastopami daudz biežāk, nekā mums bija stāstīts, kaut gan varbūt tādēļ, ka salas šī puse ar samērā biezu mežu apaugušām nogāzēm acīmredzot bija to iecienīta apmešanās vieta, jo te atrodama gan ēna, gan barība vai, pareizāk sakot, tik daudz ēnas un tik daudz barības, cik nu Raundas spartiskie apstākļi atvēl. Apmēram stundu cīnījāmies uz priekšu, piesardzīgi rāpdamies pāri aizām, kāpelēdami pa izkropļotajām nogāzēm, kur viens neuzmanīgs solis iekustināja akmeņus, kas rībēdami gā­zās lejup bezdibenī, raujot līdzi sausa tufa lavīnas. Ik pa brīdim mums turpat pie kājām izlēca raibi truši, un daudzās vietās mēs redzējām viņu posta darbus: ap­grauztus tīteņus, jaunas palmiņas ar nokostām galotnēm; truši bija arī nogāzē kārpījuši alas, tā vēl pastiprinot eroziju.

Bijām nogājuši ceturto daļu salas apkārtmēra. Saule, kas sākumā atradās aiz salas blīvas, tagad pacēlās virs tās. Sajūta bija tāda, it kā mēs piepeši būtu nostājušies pretī lielas krāsns atvērtajai mutei. Gaiss, ko vajadzēja ieelpot, šķita kā bieza, stipri pārsālīta zupa. Marsa ai­navām līdzīgā apkārtne svelmē mirguļoja tā, it kā viss atrastos zem ūdens.

Man patika vērot savus ceļabiedrus. Anna bijā aizgā­jusi kaut kur nomaļu, un tā pulciņā bijām vīri vien. Vehebs ar ērmīgo platmalīti galvā nopietni lūkojās uz palmu galotnēm, kaut ko savā nodabā dungodams un ik pa brīdim izvilkdams no kabatas papīra turziņu ar salipušām konfektēm, kuras piēdāvāja mums. Garais, ne­veiklais Džons, kura brilles ik mirkli draudēja pilnīgi aizsvīst, trīcēja nepacietībā un bija stingri apņēmies ne­zaudēt velti ne sekundi šajā herpetologijas paradīzē, par kuru bija tik ilgi sapņojis un tik daudz runājis. Un Deivs ar taures skaņai līdzīgo balsi, trauksmains un jūsmīgs, superlatīviem piebārstītu valodu, kuru turklāt kuplina dzīvnieku balsu imitācijas daudz dāsnāk, nekā vajadzētu «Vecā Makdonalda fermas» veiksmīgam iestudējumam. Un tad vēl Tonijs, ģērbies izbalējušā zajā kreklā un haki krāsas biksēs, kā hameleons saplūzdams ar apkārtni; uz katru jautājumu viņš atbildēja ar veselu informācijas plūsmu un bija vissaprātīgākais un organizētākais no mums visiem. No maza groziņa viņš prata izburt, šķiet, itin visu, sākot ar karstu tēju un beidzot ar marmelādes maizītēm, sākot ar aukstu gaļas sautējumu un rīsiem un beidzot ar apelsīnu sulu. Mani tik dziļi ietekmēja viņa burvju mākslinieka spējas, ka likās: vajadzētu tikai pa­lūgt, un Tonijs uzburtu mielasta galdu ar svecēm, kan- delabriem, salvetēm un smokingiem, tā ka mēs varētu apsēsties Raundas melnajās nogāzēs un iebaudīt maltīti atbilstoši mītam, kas apgalvo, ka tieši tā angļi dzīvojot tropos.

Pēc pāris stundām bijām sagūstījuši visus Gintera ge- konus, cik mums bija atļauts savākt, un, pie dzīvām mie­sām cepdamies, sēdējām uz niecīga ēnas paklājiņa, ko mums sagādāja sīku palmiņu grupa. Džonam izdevās at­klāt savā augumā sešpadsmit jaunas locītavas un sariti­nāties tik mazā laukumiņā, kas būtu bijis par niecīgu, lai uz tā novietotos toiterjers. Vehebs aptinās ap palmas stumbru un piedāvāja lipīgās konfektes, kas lieliski ra­dīja slāpes. Tonijs tupēja, atspiedies ar muguru pret tīte­ņiem apaugušu klinti, un pilnīgi saplūda ar šo fonu, tikai brīžiem mūs nobiedēja, iznirdams no turienes, kad, klusi un negaidot, gluži kā Cešīras Kaķis, paliecās uz priekšu, lai piedāvātu mums apelsīnu dzērienu vai marmelādes maizīti. Deivs bija izstiepies garšļaukus trijos zupas šķīvja lieluma ēnas laukumiņos un uzsācis ilgas, strīdī­gas sarunas ar faetonputniem, kas ar savām garajām, adatām līdzīgajām astēm un smailajiem spārniem un knābjiem meta mums apkārt līkumus, planēja lejup kā krītošas zvaigznes, turklāt nemitīgi izgrūzdami spalgus, žēlus brēcienus. Vehebs mūs iemācīja, kā, paplivinot kaut ko baltu — mutautu, čūsku kulīti vai kreklu —, var pievilināt putnus pavisam tuvu. Šis kairinājums kopā ar Deiva sacelto kakofoniju panāca, ka drīz vien mums apkārt lidoja, griezās, piķēja un klaigāja divdesmit vai trīsdesmit faetonputni kā baltas putas pret zilajām debe­sīm.

Un tagad? — iejautājās Džons, jau kļūdams nepa­cietīgs pēc īsā atpūtas brīža. — Ko darīsim tālāk?

Nu, — Tonijs ierunājās, iznirdams no fona, — ja jūs vēlētos… ja jūs, proti, vēlētos sagūstīt mazos scin- kus, tad ziniet, ka tie mitinās kalna virsotnē, tātad rāp­simies vien augšā.

Viņš norādīja ar īkšķi uz aizmuguri. Man likās, viņš joko. Nogāze, pa kuru tikām rāpušies, bija tik stāva, ka neviļus radās vēlēšanās, lai viena kāja būtu pēdas trīs garāka par otru, bet krauja mums aizmugurē pacēlās tik vertikāla, ka atgādināja svelmē tītu Jungfravas smaili, drausmu un bīstamu, turklāt — cik tālu acs sniedza — bez izciļņiem, ko aizķert ar roku vai pret ko atbalstīt kāju.

Man pret tevi, Tonij, jau radas simpātijās, — es sacīju, — tomēr tev vajadzēja apvaldīt šo karātavu hu­moru, kas tev, šķiet, piemīt. Ja cilvēks, piemēram, ar manām proporcijām un manu jauneklīgumu, uzņemtu nopietni to, ko tu saki, viņu, dzirdot tavu asprātīgo iero­sinājumu, ķertu trieka.

Es nemaz nejokoju, — Tonijs atteica. — Sis ir la­bākais ceļš uz virsotni un nemaz nav tik grūts, ja iet līkločiem.

Līkločiem! —.iesaucās Deivs. — Kas tās par saso­dītām aplamībām? Lai te izlīkumotu līdz augšai, ir jā­būt kalnu kazai ar piesūcekņiem pie kājām.

Varat man ticēt, ka nepavisam nav tik traki, kā izskatās, — Tonijs ciešā pārliecībā noteica.

Bet mums taču ir skābekļa maskas, — atjēdzās Ve­hebs. — Ja varēsim netērēt elpu, līdz sasniegsim vir­sotni, būs krietni vieglāk.

Nesaprotu, kas man lika ar jums sapīties, — es sacīju, — un vēl vairāk nesaprotu, kāda vilka pēc biju tik liels muļķis, ka vispār braucu šurp.

Bet tu taču nebūtu gribējis atteikties no šī piedzī­vojuma? — neticīgi jautāja Džons, it kā es nupat būtu izteicis drausmīgus zaimus.

Nē, — es atzinos, sliedamies kājās un paņemdams kameru. — Droši vien ne. Tādēļ jau arī mēdz sacīt, ka vecs muļķis esot visbriesmīgākais muļķis. .

Un mēs sākām rausties pa stāvo krauju augšup. Kaut arī negribīgi, mums tomēr vajadzēja atzīt, ka Tonijam bijusi taisnība un ka pa krauju, kas, no lejas raugoties, šķita nepieveicama, tomēr kaut kā varēja uzrāpties, ja līkumoja kā piedzēries simtkājis. Reižu reizumis mūs nobiedēja spalgi, raganīgi brēcieni, kas likās nākam no zemes dzīlēm. Vainīgi acīmredzot bija sarkanastes fae- tonputni, kas tupēja savās alu ligzdās zem sacietējušās lavas plātnēm un pūlējās mūs aizbiedēt. Putni bija ne­lielas kaijas augumā, ar zīriņam līdzīgu galvu, lielām, mirdzošām acīm un knābi zīmoglakas sarkanumā. Spal- vojums uz galvas, krūtīm un spārnu galos bija maigā, vizmainā rožsārtā krāsā, it kā putni būtu izpeldināti īpašā krāsas šķīdumā. Kad ar negantajiem brēcieniem mūs aizbiedēt neizdevās, putni palika mierīgi tupam un blenza uz mums. Stulbā paraša sēdēt rāmi ligzdā, pa­ļaujoties liktenim, ir galvenais cēlonis to apkaušanai, jo šie putni ir pārlieku viegls laupījums zvejniekiem, kas atbrauc uz Raundu, nogalina putnus un pēc tam aiz­ved tos uz Maurīciju, kur pārdod ķīniešu restorānos.

Pusdienas svelme kļuva nepanesama. Ikreiz, kad bi­jām pārvarējuši kādu nogāzi, cerēdami, ka esam sasnie­guši kalna virsotni, mums priekšā paslējās jauna klints. Beidzot tomēr patiesi aizrāpāmies līdz samērā līdzenai vietai, ko klāja viscaur izmētāti klinšu bluķi; tie šķita kā nejauši nokrituši tieši no debesīm. Šeit bija vēl daudz karstāk nekā kraujā, jo starp klintīm auga vienīgi pa­nīkuši tīteņi, tuvumā nebija pat vissīkākā pandāna, kas mestu jel kādu ēnu. Gintera gekonus šeit neredzēja, to­ties šaudījās apmēram četrarpus collas gari mazie scinki ar garu asti, smailu galvu un tik niecīgām kājiņām, ka ķirzakas drīzāk izskatījās pēc čūskulēniem. Tās slīdēja pa klinšu starpu kā dzīvsudraba pilieni, ņirbēja kā ko­libri.

— Nu, paskatieties tikai uz šīm! Paskatieties uz vi­ņām! — Deivs elsa. — Sasodīts, vai tās nav mazākās ķir- zaciņas, kādas jebkad redzētas? Vai tie nav vieni bur­vīgi knēveļi?

Spožacainie scinki, naski un žigli kā lietus pilieni uz loga rūts, kustējās, ne mirkli nepierimstot, nepavisam nenojauzdami, cik ļoti tiek cildināti. Gludās, sīkās gaiš­pelēkās un kafijkrāsas zvīņas saulē zvīgoja, un ķirza- ciņas ne mirkli nepārtrauca nopietno barības meklē­šanas uzdevumu, izņemot gadījumus, kad tās rotaļīgi saslējās viena pret otru, ja steidzīgajā gaitā divu celi krus­tojās. Deivs noslaucīja rokas gar biksēm, stingri satvēra ķirzaku ķeramo makšķeri un tuvojās samērā lielam, skaisti veidotam scinkam, kas pārbaudīja visas klinšu plaisas ne mazāk rūpīgi kā Skotlendjarda detektīvs, kurš lielā īres namā meklē narkotisko vielu kontrabandistus. Scinka centība un nopietnība darbā droši izpelnītos jeb­kura policijas priekšnieka augstāko atzinību. Ķirzaka nelikās ne zinis gar Deiva nodomiem.

Nāc nu, mazulīt, nāc! — Deivs dūdoja, Jaudams cil­pai aicinoši šūpoties. — Nāc, ko kavējies!

Viņš šūpoja cilpu ķirzakai pie paša deguna, līdz nei­lona vizma pievērsa dzīvnieka uzmanību. Tas apstājās un pacēla galvu. Deivs veikli uzmeta cilpu ķirzakai pār galvu, pievilka un pacēla makšķerkātu. Bet tikpat labi laikam varētu censties sagūstīt varavīksni. Gludās zvīņas veidoja it kā nopulētu virsmu neilona auklai, un ķer­meņa svars palīdzēja ķirzakai bez grūtībām izslīdēt no cilpas. Gekons nokrita apmēram no sešu collu augstuma, taču šis īsais lidojums viņu nepavisam nenobiedēja. Viņš palika stāvam, rūpīgi aplaizīja lūpas un tūliņ no jauna sāka tvarstīt kukaiņus, it kā nekas nebūtu noticis. Vēl divas reizes Deivam izdevās uzmest cilpu, un vēl divas reizes tā noslīdēja no ķirzakas kakla, kurš šķita kā ieeļ­ļots.

Sasodīta būšana, šitie mazie ķēmi ir glumi kā tauku kunkuji! — Deivs sacīja, slaucīdams nosvīdušo seju. — Vai jums kādreiz gadījies redzēt kaut ko tik kustīgu? Un mazie palaidņi pat nenobīstas. Vai tev patiesi nav bail, vareno drošsirdi? Nu, mazulīt, līdīsi beidzot Deiva cilpā vai ne?

Tā pielabināta un pierunāta, ķirzaka brīdi pastāvēja rāmi uz vietas, atkal aplaizīja lūpas, gardi nožāvājās un pēc tam tūliņ uzsāka satraucošās seškājaino radību medī­bas. Deivs vēl četras reizes izmēģinājās notvert scinku un četras reizes piedzīvoja neveiksmi. Visvairāk mūs uz­jautrināja tas, ka ķirzaka, šķiet, nepavisam neņēma ļaunā īsos ceļojumus pa gaisu: ikreiz, izslīdējusi no cilpas un ar būkšķi nokritusi zemē, tā atsāka medības no jauna un ar tādu pašu dedzību kā iepriekš.

Pēdīgi, kad bijām pārliecinājušies, ka ar cilpu nekas neizdosies, Džons dzīvnieku noķēra ar rokām. Mēs vien­

prātīgi piekritām, ka šis ir visdrošākais (kaut arī visno- gurdinošākais) veids ķirzaku sagūstīšanai. Rīkojāmies labu brīdi pēc šās metodes, kad es atjēdzos, ka pusdien­laikā nekur nav ne mazākā ēnas laukumiņa. Visā ap­kārtnē neviena koka, vienīgo ēnu meta klinšu nokares, bet saule stāvēja gandrīz tieši virs mūsu galvām, tādēļ arī klinšu paēna bija gaužām Jienozīmīga. Sāku uztrauk­ties par somām, kurās atradās vērtīgie ginteri; tādēļ tika nolemts, ka es atstāšu pārējos medījam, bet pats došos atpakaļ pie piknika koka, kur mūsu dārgajam guvumam pietiks paēnas. Tā es devos ceļā, cenzdamies turēt audekla kules ar ķirzakām sava auguma ēnā, atstājis pā­rējos, kuri kā medību suņi rosījās pa izdegušo klintaini, uzsaukdami cits citam: «Uzmanīgāk! Re, palīda zem ak­mens!», «Aši! Aši! Ej un gaidi otrā pusē, līdz līdīs laukā!», «Velna milti! Es taču nespēju apvelt to nelieša akmeni.»

Lēnām, taustīdams ceļu starp lielajiem akmeņiem, de­vos pa kalna muguru uz priekšu, līdz man likās, ka esmu nonācis vairāk vai mazāk iepretī piknika kokam. Tā no­kļuvu līdz stāvajai kraujai un sāku skatīties, vai neierau- dzīšu orientieri — «Dorade». Kamēr mēs, muļķi, pame­tām drošo kuģīti, lai klīstu pa salu un samedītu veselu pūru ķirzaku, Henlija regates dalībnieki nodevās citādām izpriecām; viņi bija aizbraukuši kādu pusjūdzi tālāk līdz rifam, kur tīksminājās ar zemūdens peldēm un zveju. Lū­kojoties no kalna lejup uz jūru, varēja saskatīt «Do­rade» — baltu un glītu, aptuveni sērkociņu kastītes lie­lumā — ar pilnu tvaiku tuvojamies piestāšanās vietai. Parausos vēl gabaliņu lejup pa krauju un atradu jaunu palmiņu, kas meta kaut ko līdzīgu ēnai. Tur es aptupos, ar savu augumu aizēnodams nešļavu, vērodams «Dorade» un gaidīdams, kad kuģis izmetīs enkuru, lai es spētu no­teikt savu atrašanās vietu. No salas virsotnes visa ap­kārtne izskatījās pilnīgi citāda, un es nekur nevarēju ieraudzīt piknika koku. Tā kā man nepavisam negribējās šai pekles karstumā iet tālāk nekā nepieciešams, nodo­māju, ka jāpagaida, līdz «Dorade» noderēs par orien­tieri. Beidzot kuģītis iečunčināja no tumšās zili violetās dziļjūras gaišzilajā un nefrītzaļajā seklumā, un es ne­skaidri dzirdēju tālumā enkuru atsitamies pret kuģa bortu. Noslaucīju sviedrus no sejas, uzkāru kaklā kino­kameru, paņēmu maisiņus ar gekoniem un sāku ceļot lejup uz jūrmalu.

Drīz vien konstatēju, ka sasniegt vietu, kur gribēju nokļūt, nav vieglāk kā Alisei atrast pareizo ceļu Spoguļu dārzā. Parasti, stāvot kalnā, var labāk noteikt galamērķi nekā līdzenā vietā, bet Raundā bija citādi. Kā jau pirmāk minēju, sala līdzinās uz jūras virsmas izklātam akmens krinolīnam, un, ja stāvat vienas ieloces virsotnē, ir gan­drīz neiespējami saredzēt krinolīna pārējo daļu. Kad biju divreiz no redzesloka pazaudējis kuģi, trīsreiz bijis spiests griezties atpakaļ vai sānis, jo biju aizkūlies līdz tik stāvām klintīm, ka būtu tīrais neprāts iet tālāk, ja negribēju par visām varēm tikt pie lauztas kājas, es pie­peši tālu lejā pamanīju pazibam kaut ko sarkanu. Sa­pratu, ka tas ir dvielis, ko biju paņēmis līdzi un uzsedzis rezerves filmai un mūsu ēdmaņai zem piknika koka, lai tās pasargātu no saules. Tas bija vislabākais orientieris.

Klumburoju tālāk, brīžiem slīdēdams un klupdams, taču ne mirkli neizlaiždams no acīm mazo sarkano planku­miņu. Otrreiz atpūtos zem nelieliem pandāniem, kuru sa- pluinītās lapas nemierīgi berzās cita gar citu un noslēpu­maini sačukstējās, kad no jūras uzpūta karsta vēja dvesma. Piesardzīgi aptaustīju kulēs gekonus, lai pār­baudītu, vai ceļojums tos nav pagalam nomocījis. Asais kniebiens, ko saņēmu no viena gūstekņa, lika man sa­prast, ka viņiem klājas daudz labāk nekā man. Biju tā noplūdis ar sviedriem, ka šķita — esmu atkal zaudējis vismaz krūzītes tiesu šķidruma, drīz pārvērtīšos sakal­tušā piparkūkā un vējš mani aizpūtis. Pie dzīvības mani uzturēja vienīgi doma par vēsinātajiem dzērieniem, kas mūs gaidīja zem piknika koka.

Ar mokām cēlu atkal savu nastu plecos un kūlos tālāk. Beidzot nokļuvu pie gandrīz vertikālas klints nokares, kuras virsotni rotāja mazs, ar blāvi sārtiem ziediem iz­raibināts tīteņiem līdzīgu nezāļu paklājiņš. Lai sasniegtu aizu, kas veda tālāk uz zemāko platformu, man vaja­dzēja šķērsot šo bīstamo laukumiņu, un es nospriedu, ka gludais klintsakmens varbūt ir slidens, tādēļ labāk iet pa tīteņu paklāju. Lēnītēm virzījos uz priekšu, apsvērdams katru soli, pirms spēru nākamo. Sāku jau pats sevi slavēt par vareno alpīnista talantu, kad neviļus iebāzu kāju tīteņa cilpā, aizķēros un smagi nokritu uz muguras. Kino­kamera, jautri palēkdamās, aizlidoja savu ceļu, bet es tik tikko paguvu pacelt gaisā maisiņus ar ķirzakām, lai ar visu svaru neuzveltos tiem virsū.

Atsitos pret zemi ar tādu spēku, ka dzirdēju mugur­kaula skriemeļus nospēlējam tik strauju melodiju, kādu iespējams izvilināt vienīgi no dažiem afrikāņu mūzikas instrumentiem. Biju nokritis uz kailas klints, un, tā kā tuvumā nebija itin nekā, pie kā pieķerties, es augšpēdu turpināju savu ceļojumu arvien lielākā ātrumā lejup pa klinti, raudams līdzi atdrupuša tufa lavīnu un drausmīgi asas lavas šķembas. Ātrumam pieaugot, mans ķermenis sāka griezties, un es sapratu, ka drīz vien būšu apsviests uz vēdera. Es ļoti iztrūkos, jo tā. gribot negribot uzvelšos virsū maisiņiem ar ķirzakām, kurus vēl joprojām turēju cieši rokā. Neiedrošinājos tos palaist vaļā: ja maisiņi pa­liktu uz nejēdzīgās klints, es droši vien vairs nespētu uz­rāpties tiem pakaļ.

Bija tikai viena iespēja: izmantot elkoņus par brem­zēm. To es arī darīju un gandarīts konstatēju, ka sāpes, ko cietu, nav veltas. Man izdevās, elkoņus pret zemi at­spiedušam, ne tikai noturēties uz muguras, bet arī pie­bremzēt ātrumu, ar kādu ripoju lejup, un beidzot pilnīgi apstāties. Brītiņu paliku guļam pavisam mierīgi, lai pilnā mērā izbaudītu sāpošās brūces, tad sāku pamazām kusti­nāt atsevišķas ķermeņa daļas, cenzdamies pārbaudīt, vai kaut kas nav lauzts. Par brīnumu, nebija neviena lūzuma, tikai asinis, kas plūda no labās rokas, radīja nesamērīgu, pārspīlētu iespaidu par ievainojumiem. Sāniski pāršļūcu pāri klints platformai, atradu savu kameru, kas šķita ve­sela, un norāpos līdz aizai pa krauju, pa kuru bija vieg­lāk virzīties uz priekšu. Nokļuvis pie pirmā palmu pu­dura, apsēdos un pārbaudīju, vai maniem gekoniem un manai kamerai nav noticis nekas ļauns, pēc tam noslau- cīju asinis no elkoņiem. Brītiņu atpūties, slējos kājās un sāku ar acīm meklēt savu sarkano orientieri pie jūras.

Tas šķita pazudis no zemes virsas.

Pazudis bija ne tikai sarkanais plankums, bet. arī «Do­rade», un skats, kas man atklājās lejā, neatgādināja ne­vienu vietu, kuru šodien biju redzējis vai pa kuru gājis. Būtu pārāk maigi teikt, ka jutos samulsis; biju nokārsis, izslāpis, man smeldza visas maliņas, turklāt uzkrita ne­gantas galvas sāpes. Ja skaidri nezinātu, ka tā nav, man varētu likties, ka atrodos Austrālijā, jūdzes piecdesmit uz ziemeļiem no Lhasas, vai arī kādā no visnejēdzīgāka­jiem krāteriem uz Mēness. Nikni lādēdams sevi par muļ­ķīgo kritienu, devos lejup pa aizu virzienā, kas man likās vispareizākais. Nikni kūlos uz priekšu un drīz, sev par lielu prieku, izdzirdu balsis un dažādus ar kuģi saistītus trokšņus, kas vēstīja, ka atrodos netālu no kuģa piestāt­nes. Cik tuvu īsti esmu tai piegājis, man atklājās vienīgi tad, kad, apgājis apkārt kādam klints bluķim, ieraudzīju, ka esmu nokļuvis gandrīz vai pludmalē. Augstu virs ma­nis bija piknika koks un sarkanais dvielis. Biju nepareizi aprēķinājis savu šļūcienu lejup un tagad sapratu, ka ēna, vēsie dzērieni un medikamenti manu daudzo brūču ap­kopšanai atrodas apmēram divsimt piecdesmit pēdu virs manis.

Pēdējais kāpiens bija vissmagākais. Asinis man šalkoja ausīs, galva sāpēja, un es biju spiests bieži jo bieži ap­stāties un atpūsties. Beidzot kaut kā uzklunkuroju pa pēdējo krauju un sabruku piknika koka trūcīgajā paēnā. Pēc dažām minūtēm ieradās Deivs, un es ļaunā priekā konstatēju, ka viņš izskatās vismaz tikpat pārvārdzis kā es. Kad atguvu spēju runāt, apvaicājos, kā viņam gājis, un viņš atzinās, ka esot karstumā pāris reižu zaudējis samaņu. Tāds viņš arī izskatījās — bāls un pavisam sa- šņurcis. Pēc īsa brītiņa viņš sāka stāstīt savus piedzīvo­jumus. Visbriesmīgākais brīdis esot bijis tad, kad Džons Hārtlijs, atradis zemē gulošo Deivu, neesot darījis nekā, lai viņam palīdzētu, bet tikai pastūmis viņu pie malas, jo ieraudzījis lielu telfēru un vairākus gekonus tupam vienā bariņā. Tos sagūstījis un neatradis nekā piemērota, kur ķirzakas iebāzt, licis Deivam novilkt kreklu un atņēmis mutautu, bet pēc tam devies tālāk uzvaras gājienā, pa­mezdams Deivu likteņa ziņā. Klausoties Deivā, man kļuva skaidrs, ka, no viņa viedokļa, Džonam nebūtu ne mazāko izredžu gūt panākumus žēlsirdīgo samariešu konkursā.

— Saproti, viņš pameta mani guļam, — Deivs gaudu- līgi stāstīja. — Aizgāja asti pacēlis un atstāja mani guļam neaizsargātu kā meža cūkas vēders un divtik neglītu. Tas Džons, kad es tev saku, ir gatavais nezvērs. Vai tu vari saprast tādu tipu, kas ļauj otram cilvēkam aiziet bojā gekonu dēļ, ko?

Viņš vēl joprojām turpināja savu bēdu stāstu, kupli­nādams to ar pirmsnāves gārdzieniem, putnu balsīm un cietsirdīgo ķirzaku brēcieniem, kad arī pārējie pēdīgi atstreipuļoja pie piknika koka. Visi bija pārguruši, cits vairāk, cits mazāk, izņemot Toniju, kurš, ja vien tas iespējams, izskatījās pat svaigāks un mazāk nokārsis nekā pirms došanās augšup. Kamēr citi pakrita ēnā un metās virsū vēsajiem dzērieniem, viņš ar pāris burvja mājie­niem gluži kā no gaisa izbūra tasi kūpošas tējas un dažas gan salipušas, tomēr ļoti barojošas maizītes.

Kad bijām mazliet atžirguši, ķērāmies pie pēdējā uz­devuma — sagūstīt dažus Telfēra scinkus, kas mūs ap­lenca tādiem bariem, ka vajadzēja uzmanīgi izraudzīt vietu, kur apsēsties, lai neuzsēstos kādam virsū, tāpat vajadzēja uzmanīties ar tasēm un ēdamo. Ar zemesriek­stu sviestu apziestu maizīti, kuru Deivs, kamēr padzērās, bija nolicis līdzās uz akmens, pagrāba divi lieli Telfēra scinki un, iekams Deivs paguva atjēgties, viens otram laupījumu no mutes ārā raudami, pazuda lejup pa krauju. Kāds cits liels telfērs paķēra banāna mizu un, galvu aug­stu pacēlis, kā karognesējs traucās pāri klintīm, bet vi­ņam pakaļ aizdrāzās vesels bars kārīgu scinku. Lielais, trofeju no mutes neizlaidis, sasniedza gabaliņu tālāk sa- balpalmu puduri, bet pārējie dedzīgi apstrīdēja viņa īpašnieka tiesības vēl pēc pusstundas, kad mēs devāmies projām no salas.

Tā kā scinki izturējās kā īsti mājdzīvnieki, bija vieglāk par vieglu, uz vietas sēžot, uzmest ķirzakai pār galvu cilpu tai brīdī, kad tā pētīja termosu, sviestmaizi vai kokakolas pudeli. Brīžiem mums apkārt bija sapulcējies tik daudz ķirzaku, ka gadījās kļūdīties un noķert aplamo (tēviņu mātītes vietā vai otrādi). Dzīvnieku palaida vaļā, tas aši iekoda atbrīvotājam sāpīgi pirkstā un turpināja aplūkot mūsu mantību, it kā nekas nebūtu noticis.

Beidzot bijām noķēruši vajadzīgo skaitu šo apburošo, drošo ķirzaku un sākām kravāties, lai dotos projām no Raundas. Bijām apdauzījušies, noguruši, saulē apsviluši, taču neparko nebūtu bijuši ar mieru atteikties no visa piedzīvotā. Netikām gan redzējuši nevienas no abējo sugu čūskām (par ko nepavisam nebija jābrīnās, jo čūsku ir ļoti maz), mums nebija arī izdevies sagūstīt īstos nakts gekonus, toties mūsu somas un kules bija bāztin piebāz­tas ar Gintera gekoniem, mazajiem, slaidajiem scinkiem un telfēriem. Bijām ļoti apmierināti.

"Devāmies ceļā pāri zilajai, liegi viļņojošajai jūrai, pa­metuši aiz sevis rietošās saules gaismā degošo Raundu. Tā izskatījās vēl kailāka un tuksnesīgāka nekā no rīta, bet mēs bijām iepazinuši palmu pudurīšus, kas deva brī­nišķīgu paēnu, tufa krastus ar izdobtām alām, kur mitekli atrada sarkanastes faetonputni, ar gekoniem rotātas koku lapotnes un salas kailo, karsto blīvu, kuru atdzīvina mazie, žiglie, spīguļojošie scinki. Mēs zinājām, ka zem piknika koka ziņkāru, elegantu telfēru pulks nodibinā­jis viesu uzņemšanas komiteju, kas gaidīdama gaidīs ciemos cilvēkus. Mums šī sala vairs nebija vulkāna izvir­dumu palieku kalns, saulē ārdēts, jūras deldēts un vēju izkropļots, tā bija kaut kas dzīvs, darbīgs un tikpat inte­resants kā cilvēku apmetne, vieta, ko apdzīvo burvīgas neaizsargātas būtnes, kuras tik sirsnīgi sagaida katru, kas iegriežas viņu karstajā, neviesmīlīgajā dzimtenē.

Jūra bija rāma, debesīs nevienas mākoņu plūksniņas, tā ka saulriets pie apvāršņa lāsmoja kā izkausēts zelts, kas pamazām, saulei nogrimstot, vērtās zaļš. Lielākā daļa braucēju gulēja. Vehebam, kas bija apēdis ananasu, gurķi un nedaudz aukstas sautētas gaļas, pēkšņi sametās nelabi, viņš kļuva gluži pelēks (kas izraisīja dažādus aparteīda rakstura jociņus), saritinājās kā kaķis un aiz­miga.

Vēlāk mēs vēl kratījāmies pa nelīdzeno ceļu atpakaļ uz Melnupi, nolikām somas ar dārgo guvumu Deiva dzī­vokļa vienā istabā uz vēsās grīdas un noguruši devāmies pie miera. Nākamajā rītā izsaiņojām savu lomu un at­viegloti konstatējām, ka neviens no mūsu gūstekņiem ieslodzījuma laikā nav cietis. Ginteri, samtaini un zaigi, ne aci nepamirkšķinot, iesoļoja krātiņos. Mazie scinki ziņkārīgi iepazinās ar savu jauno mitekli; viņi bija moži un rosīgi kā ceļojoši tirgotāji. Arī telfēri interesējās par savu mājokli — krāšņi izdekorētu aviāriju. Kad izlai­dām ķirzakas no kulēm, viņas pārbaudīja katru pēdīgo sīkumiņu. Jau pēc piecām minūtēm dzīvnieki jutās ap­mierināti ar jaunajām mājām. Viņi droši nāca mums klāt un, it kā būtu nebrīvē dzimuši, rausās klēpī un ņēma tieši no rokas treknus, melnus prusakus un sulīgus banāna gabaliņus tik droši, ka mēs patiesi jutāmies glaimoti.