Zeltainie sikspārņi un sārtie baloži

SĀRTO BALOŽU POST SCRIPTUM

1975. gadā Melnupes audzētavai bija viens sārto ba­ložu pāris, no kuriem mātīte bija perēšanai par vecu, un divi vientuļi tēviņi. Tā kā līdz 1976. gadam nebija ne­viena perējuma, katrā ziņā vajadzēja sagūstīt vēl dažus putnus, lai pavairotu nebrīvē turēto vaislinieku skaitu. Situāciju sarežģīja tas, ka viss baložu bariņš šķita pazudis no kriptomēriju meža. Meklēt trīsdesmit piecus putnus tik plašā apvidū bija neiedomājami grūts uzdevums. Džons ar Deivu pavadīja mežā ilgas stundas, izmirka līdz

ādai, pārstaigādami lielas platības cerībā kaut ko uziet; taču visi viņu meklējumi bija velti. Ja arī baloži uzturē­jās kriptomēriju mežā un būvēja tur savas smieklīgās ligzdas, redzēt viņus neviens nedabūja. Tagad, kad va­ram uz šo parādību noraudzīties retrospektīvi, domājam, ka perēšanas laika ievilcināšanā vainīgi abi cikloni, kas toreiz mūs aizdzina no Raundas un plosījās tik daudz dienu no vietas. Kad mūsu pēdējā uzturēšanās Maurīcijā jau gandrīz bija galā, sārtie baloži tomēr pēkšņi atgrie­zās kriptomēriju mežā un sāka rosīties ligzdošanai.

Tā kā starp 1975. un 1976. gadu nekas nebija pasākts, vajadzēja ķerties pie kārtīgas vaislas grupas izveidoša­nas gan Maurīcijā, gan Džersijā. Es nolēmu, ka pēc mūsu atgriešanās Džersijā Džonam jādodas atpakaļ uz Maurī- ciju un jāsagūsta vēl daži sārtie baloži Melnupes pun­ktam un vaislas grupas izveidošanai arī pie mums. Tātad tūliņ pēc tam, kad bijām pārbraukuši mājās, atvezdami savu vērtīgo kravu — Raundas salas gekonus un čūskas, Džonam no jauna vajadzēja posties ceļojumam uz Mau- rīciju.

Nokļuvis tur, viņš taisnā ceļā devās uz kriptomēriju mežu un nolūkoja piemērotu koku. No šā novēroša­nas punkta viņš varēja pārredzēt ielejas lielāko daļu. Viņš iekārtojās un ņēmās gaidīt sārtos baložus. Nogai­dījis trīs stundas, viņš jau sāka prātot, vai tikai baloži atkal nav pārvākušies no kriptomēriju meža uz kādu citu apvidu. Tad, pavēries visapkārt, viņš pēkšņi pama­nīja turpat blakus kokā sārto balodi tupam ligzdā. Vēlāk viņš stāstīja: «Ieraudzījis sasodīto putnu, uzreiz sapratu, ka veselas trīs stundas esmu skatījies uz viņu, bet viņš nebija redzams.» Džons satraukts norausās no sava koka un devās pie tā, kurā bija baloža ligzda: tur viņš koka pakājē nosēdēja līdz tumsai, lai pārliecinātos, ka ligzdu nav uzgājuši pērtiķi, jo dzirdēja tos bariem sirojam pa visu mežu.

Kad satumsa, viņš steidzās sacelt kājās Vehebu, Toniju Gārdneru un Deivu. Viņi nosprieda četratā doties atpa­kaļ pie ligzdas, tikko sāks svīst gaismiņa. Ja ligzdā būs mazs putnēns, viņi gribēja to izņemt un tā vietā ielikt tikpat lielu parastā baloža mazuli. Viņu tālākais nodoms bija izvilkt smalkus tiklus ap koku un notvert abus ve­cos putnus. Viss gāja kā pa diedziņu. Sev par prieku, viņi ligzdā atrada gandrīz pieaugušu putnēnu, kura vietā tū­liņ ielika parasto balodēnu. Pēc tam ar lielām grūtībām izvilka vissmalkākos tīklus.

Taču, kad baložmāte atgriezās, tā vai nu aiz viltības, vai aiz muļķības — drīzāk, jādomā, aiz muļķības — izvai­rījās no tīkliem, bet ar priecīgu prātu turpināja barot mazuli, kurš ne mazākā mērā neatgādināja viņējo. Gūs­tītāji bez panākumiem nogaidījās visu dienu, tad devās mājup, lai atgrieztos nākamās dienas rītausmā. Nonākuši pie koka, viņi redzēja, ka pērtiķi uzgājuši ligzdu. Tā bija izpostīta un ieliktais balodēns notiesāts. Lai arī nebija palaimējies notvert vecos baložus, vīri vismaz jutās ap­mierināti, ka izglābuši no nāves sārto baložu jaunuli. Tas dzīvoja Melnupes aviārijā un jau pēc trim dienām iemā­cījās lidot un pats atrast barību.

Pa to laiku Džons turpināja meklēt ligzdas un drīz vien atrada vienu, kurā bija ola. Viņš apspriedās ar Deivu, ko darīt, un izstrādāja rīcības plānu. Deivs no saviem vēro­jumiem zināja, ka perēšanā piedalās abi vecāki un ligzdā viens otru nomaina aptuveni pulksten desmitos no rīta un četros pēcpusdienā. Tika izplānots izņemt no perēkļa olu un tās vietā ielikt mājas baloža olu. Virs ligzdas nolēma uzlikt īpašu murdu cerībā sagūstīt veco baložu pāri. Ja tas izdotos, būtu garantija, ka notverts īsts pāris, jo mā­tītes un tēviņi izskatās vienādi un, sagūstot putnus pa vienam, ir ļoti grūti noteikt dzimumu. Šādu murdu vecos laikos izmantoja mednieki, gūstot medību piekūnus. Tas sastāv no apaļa būra, kas atgādina vecmodīgu siera ba­lonu, un tā dibenā pievilināšanai novieto putnu piekū- niem, bet šai gadījumā — ligzdu ar olu. Murda virsa no vienas vietas nosegta ar smalkām neilona cilpiņām. Tā­tad, ja putns nolaižas uz murda, kājas tam sapinas vienā vai vairākās seguma cilpiņās, kuru ir simtiem.

Nogaidījis īsto brīdi, Deivs uzrāpās kokā un apmainīja sārtā baloža olu pret mājas baloža olu. Tad viņš piesar­dzīgi novietoja murdu virs ligzdas. Šās norises laikā, kā vēlāk stāstīja Džons, baložu tēviņš tupējis apmēram trīs­desmit pēdu atstatu, neizrādījis nekādu baiļu un diezgan ieinteresēts vērojis notiekošo. Tiklīdz Deivs norāpās no koka, balodis tūliņ aizlaidās turp. Divas reizes viņš sveikā pārgāja pāri murdam. Taču trešajā reizē sapinās. Balodis sāka mežonīgi kulstīt spārnus. Deivs kā zibens šāvās atpakaļ uz koku un pēdējā mirklī paguva notvert putnu, kas tikai ar vienu nagu bija ieķēries cilpā. Deivs ar

Džonu nogaidljās vēl divas stundas, tad atlidoja baložu mātite un ari drīz vien tika sagūstīta. Triumfa gājienā viņi aiznesa uz Melnupi īstu sārto baložu pāri.

Savas gūstīšanas metodes iedrošināti, viņi nolēma sa­meklēt vēl kādu ligzdu. Pieaicinājuši talkā Zuzū un vēl pāris palīgu, viņi rūpīgi pārmeklēja mežu un nedēļas laikā atrada četrus perēkļus. No tiem viņiem izdevās iegūt divus baložpārus un vienu mātīti, ko piebiedrot di­viem vientuļajiem tēviņiem Melnupē.

No ligzdās atrastajām olām viena bija vanckars, bet tajā dienā, kad Džons brauca projām no Maurīcijas, divas olas laimīgi bija pāršķīlušās mājas baloža ligzdā un drī­zumā bija gaidāms vēl viens perējums. Tas nozīmē, ka Melnupes audzētavai tagad ir septiņi pieauguši sārtie baloži un tā spēj nodrošināt šīs sugas vairošanu ne­brīvē.

Džons atgriezās Džersijā ar diviem baložu pāriem un vienu jaunuli. Visi putni ir lieliski iejutušies. Mēs tātad ceram, ka pa to laiku, kamēr atrisinās pērtiķu problēmu un kriptomēriju mežu pārvērtīs par rezervātu, Melnupē un Džersijā būs izaudzēta pietiekami liela no pērtiķiem un arī no cikloniem pasargāta populācija. Un tad mēs varēsim pēcnācējus aizvest atpakaļ uz Maurīciju, lai pa­pildinātu mazo saujiņu savvaļas putnu, kas mīt savā apdraudētajā dzimtenē.

Pēc visiem pūliņiem, cenšoties palīdzēt apdraudētajām sugām, ir gaužām patīkami, ka varam jau ziņot par la­biem panākumiem audzēšanas darbā. Rodrigesas sikspār­ņiem piedzimuši divi mazuļi, kas šīs grāmatas rakstīšanas laikā jau iemācījušies lidot, ja šo terminu drīkst attieci­nāt uz sikspārņiem. Raundā sagūstītajiem Telfēra scin- kiem un Gintera gekoniem attiecīgi ir septiņi un vienpa­dsmit mazuļi; ar pieaugumu var lepoties ari felsumas. Ceram, ka nebūs ilgi jāgaida, līdz varēsim ziņot par veik­smi Raundas salas boa un sārto baložu pavairošanā. Jo sevišķi mūs iepriecina tas, ka, izraudzījušies par sava tresta simbolu dodo, esam spējuši palīdzēt tik daudzām apdraudētām sugām Maurīcijas salā, tai vietā, kur tika iznīdēts dodo.

Ja jums šī grāmata sagādājusi prieku un ja jūs ticat, ka darbs, ko darām šo nopietni apdraudēto sugu labā, ir nozīmīgs, ceru, jūs piebiedrosieties mūsu trestam. Dalības maksa ir zema, bet jūs ar to palīdzēsiet loti svarīgajā izmirstošo sugu glābšanas darbā. Tātad, ja varat, rakstiet mums:

Jeisey Wildlife Preservation Tiust, Jersey Zoological Park, Les Augies Manor, Tiinity

Jersey, Channel Islands.

Ar jūsu līdzdalību mēs varēsim plašāk izvērst savus pūliņus, lai palīdzētu šai grāmatā aprakstītajiem ārkārtīgi dīvainajiem un jaukajiem radījumiem ne tikai Maurīcijā, bet visās pasaules malās.