Zeltainie sikspārņi un sārtie baloži

APBURTA PASAULE

Pa viesnīcas apartamenta viesistabas stikla durvīm va­rēja iziet plašā, vēsā verandā. Nokāpušam no tās, bija jāpaiet apmēram divdesmit jardu pa nekoptu zālāju, kurā auga augsti kazuarīnu koki, kas vējā nopūtās kā mīlētāji, un jūs atradāties plašajā sniegbaltajā liedagā, kuram gar visu piekrasti bija apvīta koraļļu un krāsainu gliemež­vāku kaklarota, kas vietvietumis pārtrūka. Tālumā vīdēja grandošu baltu bangu apskalotais rifs, bet aiz tā karaliskā zilumā mirdzēja Indijas okeāns. Starp balto liedagu, kas izrotāts ar trauslajām, gaišbrūnajām koraļļu drumslām,

un plašo rifu, ap kuru mūžam mainās krāšņie putu ziedi, atrodas lagūna. Pusjūdze gaišzila ūdens, rāma kā apakš­tasē ieliets piens, dzidra kā briljants, un zem tā — vesela apburta pasaule, kādas nav nekur citur uz zemes­lodes.

Ikviens dabaszinātnieks, kuram ir izdevība ceļot, dažu­brīd izjutis pārvarlgu līksmi un laimi par dzīvības skais­tumu un pilnību un reizē dziļas skumjas par to, ka ir tik daudz ko redzēt, novērot un mācīties, bet cilvēka mūžs. negodīgi īss, lai tajā iepazītu pasaules noslēpumu para­dīzi. Tādas izjūtas rodas, pirmoreiz skatot tropu lietus meža skaistumu, daudzveidību un krāšņumu, tā katedrā­lei līdzīgo labirintu ar tūkstošiem dažādu koku, kas ap­auguši ar veseliem orhideju un epifītu dārziem, sagūstīti vīteņaugu tīklos; tā ir tāda sugu pārpilnība, ka jūs ne- spējat aptvert, kā daba varējusi izveidot tik daudzas un dažādas formas. To pašu jūs pārdzīvojat, pirmoreiz re­dzot vienkopus milzīgus zīdītāju barus vai lielus nemie­rīgu putnu pulkus. To pašu jūs izjūtat, redzot, kā no kū- niņas izšķiļas taurenis vai no kāpura — spāre; kad vēro­jat smalkās, daudzveidīgās mīlas spēles, visus rituālus un tabu, kas .nepieciešami, lai kāda suga vairotos un turpi­nātos. Jūs to pārdzīvojat, kad pirmoreiz redzat, kā koka gabaliņš vai lapa pārvēršas par kukaini vai ēnas plan­kums par zebru ganāmpulku. To jūs izjūtat, noraugoties milzīgā delfīnu barā, kas piepilda jūru, cik tālu vien acs sniedz, šūpojas un pārgalvīgā priekā lēkā pa savu zilo pasauli; vai arī kad redzat, kā mikroskopisks zirneklītis no sava vārā ķermeņa izvirpina, šķiet, nebeidzami garu caurspīdīgu pavedienu, kuru tas izmantos par transport­līdzekli, lai pa gaisu dotos izpētīt plašo pasauli.

Taču ir kaut kas, varbūt pārāks par visu citu, ko ne­pieredzējis un neizjutis neviens dabaszinātnieks nedrīk­stētu šķirties no dzīves, un tas ir pārdzīvojums, kas cil­vēkā rada bezgalīgu apbrīnu un pazemību, — proti, tropu rifa izpēte. Liekas, ka šajā nodarbībā iesaistās gandrīz visa jūsu būtne un jūs atklājat pat vēl jaunus, pirmāk neapjaustus jutekļus. Jūs kļūstat par zivi, dzirdat, redzat un izjūtat, cik vien cilvēciska būtne spēj; taču tai pašā laikā jūs jūtaties kā putns, kas lido, pikē un slīd pāri jūras dzelmes pļavām un mežiem.

Pirmoreiz šā brīnumainā pārdzīvojuma nojausmas iz­jutu, kad biju Austrālijā uz Lielā Barjerrifa, bet tur

mums diemžēl nebija skābekļa aparātu, bija vienīgi maskas, turklāt manējā sūcās ūdens. Teikt, ka tā bija vil­šanās, būtu pārāk maigi, jo zem manis atradās brīnu­mainā, daudzkrāsainā pasaule, bet es varēju uztvert tikai dažus mirkļus — atkarībā no tā, cik ilgi spēju aizturēt elpu un cik ilgi maska nepieplūda ar ūdeni un nevilka mani dibenā. Mokoši skaistie mirklīgie skati, kas man pavērās zemūdens pasaulē, bija neaizmirstami, un es ap­ņēmos izmantot pirmo iespēju, lai visu apskatītu pama­tīgi. Sāda iespēja man radās Maurīcijā, jo šeit Lemornas Brabantas viesnīcā lagūna un pavadoņrifs atradās vārda tiešā nozīmē manu durvju priekšā. Ja gribēju tikt vēl tuvāk, tad būtu vajadzējis iecelt gultu lagūnā.

Pirmajā rītā es uzlēju tēju un iznesu katliņu verandā, paņēmis līdzi brokastīm vēl mazo, saldo Maurīcijas ana- nasu. Sēdēju, ēdu un vēroju, kā līcī iebrauc laivas; tās vadīja glīti garmataini zvejnieku puiši dzirkstošām acīm un ādas krāsu dažādos toņos, sākot ar vara vai bronzas brūnumu un beidzot ar sodrēju melnumu; viņi bija tēr­pušies tik košās drānā?, ka apkaunoja hibisku un bugen- vilu ziedus, kas liesmoja apkārtējos dārzos. Laivas bija piekrautas ar sniegbaltām koraļļu atlūzām un gliemjvā- kiem — gan apaļiem un plankumainiem kā leoparda āda, gan konusveidīgiem. Laivu priekšgalā bija iespraustas nūjas, apkārtas ar kaklarotām no mazītiņiem gliemež- vāciņiem, kas saulē vizuļoja kā varavīksne. Saule tikko bija pacēlusies virs kalniem aiz viesnīcas, nokrāsojusi visu debesi zilpelēku, apzeltījusi nedaudzos kuplos mā­koņus, kas nesteidzīgā flotilē peldēja pa debess plašumu, iemetusi spožas, baltas dzirksteles putu vālos ap rifu un pārvērtusi seklo, rāmo lagūnu caurspīdīgā safīrā.

Tiklīdz biju verandā apsēdies, uz mana galda tūliņ bir- tin sabira putni, kas par visām varēm gribēja dalīties ar mani brokastīs, vienalga, ko es grasītos ēst. Tur bija siseņstrazdi ar glītu melnu un šokolādes krāsas spalvo- jumu, banāndzelteniem knābjiem un acīm; dziedātājžu- bītes — mātītes liega lapu zaļuma, palsā un sviesta dzel­tenuma tērpos, tēviņi atšķirībai koši dzeltenā un melnā svārkā; melnbaltie ūsainie bulbuli ar skaistām koši sar­kanām ūsām un astēm. Visi padzērās no piena trauciņa, nosprieduši, ka tēja ir pārāk karsta, tad aptupās un rai­dīja ilgu pilnus skatienus uz ananasu. Izkasīju no ana- nasa visu mīkstumu un atstāju paliekas uz galda, kur tās

pēc mirkja bija pazudušas zem putnu bara, kas, strīdē­damies un spārnus plivinādami, ņēmās ap tām.

Padzēru tēju un, paņēmis masku un skābekļa aparātu, lēnām gāju uz piekrasti. Kad sasniedzu pludmales smiltis, spokkrabji (ja šie krabji apstājas vai sastingst, tie kļūst tik caurspīdīgi, ka nemaz nav saredzami) veikli pārku- muroja pār paisuma rievām smiltīs un patvērās savās alās. Lagūnas krastā jūra atsitās pret smiltīm viegli kā kaķa mēlīte, lokot pienu no apakštases. Iekāpu līdz potī­tēm siltajā ūdeni kā remdenā vannā.

Smilšu virskārta man ap kājām bija dīvaini izrak­stīta — izskatijās, it kā pa seklo ūdeni kāds būtu gājis un iespiedis smiltīs simtiem neskaidras jūraszvaigžņu kon­tūras. Tās bija iegūlušas staru starā un atgādināja dī­vainu konstelāciju smiltīs. Lielākā kontūra no viena stara smailes līdz pretējai bija apmēram pēdu gara, mazākā izmēros pielīdzināma apakštasei.

Gribēdams redzēt, kādas īsti ir šīs rēgainās jūraszvaig- znes, paurbināju zem vienas no tām kājas lielo pirkstu un pacēlu mazliet uz augšu. Tā paslējās no slēpņa, uz mirkli uzpeldēja augšup, noskalojot smilšu kārtiņu, kas to bija viegli apsegusi, un manam skatienam atklājās skaista, spēcīga palsas ķieģeļkrāsas jūraszvaigzne, izrai­bināta ar daudziem nespodri baltiem un sarkaniem plan­kumiem. Lai ari jūraszvaigznes izskatās ļoti pievilcīgas — liegi samtainas, līdzīgas zvaigznēm, ar kurām rotā Ziem­svētku eglītes galotni —, īstenībā tās ir cietas un, pie­skaroties tām, liekas, ka esat pieskāries smilšpapīram. Tā, kuru es ar kājas pirkstu tik rupji biju izcēlis no smilšu gultas, dzidrajā ūdenī lēnām apgriezās un slīdēja lejup, nonākdama jūras dibenā augšpēdus. Jūraszvaigznes apakšpuse bija dzeltenīga ziloņkaula krāsā ar dziļu ga­renisku gropi katrā starā; gropes līdzinājās neaizvilktam ātrslēdzim, un gropē atradās milzums kājiņu — apmēram četrus milimetrus gari tausteklīši ar apaļu, plakanu pie­sūcekni galā. Katra kāja kustējās neatkarīgi no pārējām, tā ka gropēs notika nemitīga kustība, tausteklīši sarāvās un izstiepās, meklējot virsmu, kur pieķerties ar piesū­cekņiem.

Nesameklējusi piemērotu virsmu un, domājams, apjau­tuši, ka atrodas augšpēdus, jūraszvaigzne pavilka viena stara smailo galu sev apakšā. Atradusi vietu, kur pieķer­ties, tā šķietami bez mazākās piepūles salieca staru tālāk zem sevis. Vienlaikus tā saritināja sev apakšā vēl divus starus, kas atradās abās pusēs pirmajam, un tad dzīv­nieks, uz šā staru trijstūra balstoties, lēnām, liegi sāka slieties augšup. Stari ķermeņa otrā pusē saliecās un snaikstījās kā pirksti, atbalstot kustību, un drīz vien jū­raszvaigzne stāvēja kā ritenis, sastingušo staru balstīta. Apakšējie stari nu bija plaši ieplesti, un ķermenis lēnām un graciozi liecās lejup kā joga, kas izpilda sarežģītu, skaistu vingrinājumu. Ķermenis tagad atradās pareizā stāvoklī; jūraszvaigznei atlika vienīgi izvilkt no ķermeņa apakšas balsta starus, un viss būs kārtībā. Visa šī dar­bība norisēja lēnām un tik graciozām kustībām, ka jeb­kurai balerīnai saskrietu acīs skaudības asaras.

Un tad jūraszvaigzne izdarīja kaut ko tādu, kas nebūtu pa spēkam pat vistalantīgākajai baletdejotājai. Tā gulēja smiltīs un pēkšņi izgaisa. Man turpat acu priekšā tā gluži vienkārši pazuda, atstādama smiltīs vienīgi pavisam vieglu iespiedumu, kas ļāva nojaust dzīvnieka apveidus, īstā norise, protams, bija tāda, ka jūraszvaigzne tikai šķietami gulēja nekustīgi, bet simtiem sīko kājiņu, kas atradās ķermeņa apakšpusē un nebija redzamas, urbās smiltīs, līdz dzīvnieks iegrima, izzuda skatienam, un baltie smilšu graudiņi uzskalojās, noslēpdami jūraszvaigzni. Si procedūra, sākot ar mirkli, kad es dzīvnieku izcēlu, un beidzot ar tā ieniršanu smiltīs, bija ilgusi ne vairāk kā divas minūtes.

Uz lagūnu tiku atnācis ar stingru nodomu mesties ūdenī un peldēt uz dziļumu, bet nu biju jau notērējis piecas minūtes, vērojot spokkrabjus, otras piecas minū­tes, apbrīnojot paisuma izskalo jumu izveidoto kaklarotu ūdensmalā, un vēl divas minūtes, līdz potītēm ūdenī iebri­dis, noskatoties, kā guru jūraszvaigzne (manējā laikam piederēja pie šīs sugas) iegrimst smilšu nirvānā. Pa šo laiku zvejnieki, satupuši laivās kā jautri papagaiļi, vē­roja mani ar tikpat dzīvu interesi, ar kādu es vēroju krastmalas dabas dzīvi. Taču viņi prata labi apslēpt ziņ­kāri un necentās man tuvoties, piedāvājot savu preci ar to apnicīgo uzmācību, kas tik raksturīga siktirgoņiein citās zemēs. Maurīcieši ir pārāk smalkjūtīgi, lai tā rīko­tos. Pamāju viņiem ar roku, un viņi, smaidīdami pār visu seju, pamāja pretī.

Nolēmis vairs nenovērsties no mērķa, iebridu līdz vi­duklim ūdenī, uzliku masku un ieniru, lai saslapinātu galvu un muguru un tā kaut drusku aizsargātos pret sauli, kura jau neganti karsēja pat šai agrajā rīta stundā. Tiklīdz biju iegremdējis galvu ar masku zem ūdens, jūra šķita pazūdam, un es sev pie kājām ieraudzīju krāšņu zemūdens ainavu.

Tai pašā mirklī aizmirsu savu nodomu peldēt uz dziļā­kiem ūdeņiem, jo šeit man pavērās tik brīnumaina pasaule, ka neviens zinātniskās fantastikas romānu autors nespētu izdomāt vēl ekscentriskāku Marsa bioloģijas attēlošanai. Man ap kājām, mazliet par tuvu, lai būtu patīkami, gu­lēja seši vai septiņi prāvi plakani jūraseži kā vesels zie- mojošu ežu pulciņš; adatās tiem bija ieķērušās aļģu skrandas un koraļļu drumslas; ja neieskatītos tuvāk, tos varētu noturēt par tumšas lavas pikučiem, kas aplipuši ar aļģēm. Starp tiem bija ievijušies dīvaini veidojumi un kūtri gulēja smiltīs kā čūskas, kas sildās saulītē. Tie bija apmēram četras pēdas gari, aptuveni četru collu apkārt­mērā un izskatījās kā ērmota zemūdens putekļu sūcēja caurule, kas taisīta no pabieza, mitra brūna papīra, ik pa trim collām sametināta un sākusi apaugt ar tādām kā matainām sēnītēm.

Sākumā es nespēju ticēt, ka šie ķēmīgie priekšmeti va­rētu būt dzīvi. Man likās, tās ir kaut kādu dziļjūras aļģu beigtās paliekas, ko paisums atskalojis seklumā un tagad vieglie vilnīši valsta pa smiltīm. Taču, tuvāk aplūkojot, redzēju, ka, lai cik neticami liktos, tie tomēr ir dzīvi. Sinucia muculata, kā šis dīvainais radījums nosaukts, tie­šām veidota kā gara caurule, kas pa vienu galu iesūc ūdeni ar visiem mikroorganismiem un pa otru galu to izlaiž ārā. Kopā ar sinuktām ieraudzīju seklās jūras di­benā guļam ari dažus senus draugus — jūras gliemežus kailžauņus, kurus pazinu kopš Grieķijā pavadītajiem bēr­nības gadiem, — pēdu garus biezus, treknus, kārpainus radījumus, kas līdzinājās sevišķi nepievilcīgi piepildītai aknu desai. Satvēru vienu rokā; tas bija mazliet glums, tomēr stingrs kā samirkusi āda. Izcēlu to virs ūdens, un gliemezis izrīkojās gluži tāpat kā tā radinieki Vidusjūrā. Tas ar apbrīnojamu spēku izšāva ūdens strūklu, sašļuk- dams manā plaukstā plakans un šļaugans. Tad, velti izmē­ģinājis šo aizsardzības paņēmienu, tas ķērās pie nākamā, proti, pēkšņi izgrūda baltu šķidrumu, kas atgādināja kon­densētu pienu un bija neiedomājami lipīgs: pavisam ne­liels šķidruma daudzums, ticis pie ādas, pielipa stingrāk par līmlenti.

Nespēju atvairīt domu, ka šāds aizsardzības līdzeklis ir diezgan nederīgs: ja ienaidnieks uzbruktu, tad lipīgā, gumijai līdzīgā šķidruma kārta tikai piesaistītu uzbru­cēju gliemezim vēl ciešāk. Tomēr, no otras puses, tik sa­režģīts aizsardzības ierocis nebūtu dots tik primitīvam radījumam, ja tas nekalpotu noteiktam nolūkam. Es pa­laidu gliemezi vaļā, un tas nogrima jūras dibenā, lai dzī­votu jūras gliemeža interesanto, piedzīvojumiem bagāto dzīvi, proti, šūpojoties paisuma vilnī, iesūktu ūdeni pa vienu savas būtnes galu un izlaistu ārā pa otru.

Negribīgi novērsu uzmanību no radījumiem, kas ņir­bēja man pie kājām, un devos pētniecības ceļojumā. Pir­majā mirklī, kad ar lejup vērstu seju ienirstat ūdenī un ūdens zem maskas šķiet izgaistam, allaž jūs pārņem kaut kas līdzīgs bailēm vai drausmām. Jūs pēkšņi esat kļuvis par vanagu, kas lidinās virs zemjūras pasaules mežiem, kalniem un smilšu tuksnešiem. Jūs jūtaties kā Ikars, kam saule silda muguru, bet lejā kā karte atveras daudzkrā­saina pasaule. Un, kaut ari jūs peldat tikai dažas pēdas virs šis pasaules, skaņas līdz jums atlido klusinātas, it kā no tūkstoš pēdu dziļuma klusā gaisā, it kā jūs būtu tur apstājies un dzirdētu zem kāda kalna norisināmies dzīvi rotaļu namiņos un ciematos. Kraukšķi, kas rodas no tā, ka spilgtā papagaiļzivs ar «knābi» skrubina koraļļus; ņur­dēšana, spiedzieni vai pīkstieni, kad viena vai otra no simtiem zivju nikni aizstāv savu teritoriju pret iebrucē­jiem; smilšu vieglā čaboņa, kad tās sakustina straume vai paisums; sievišķīgas šalkas, it kā iečaukstētos tūkstoš krinolīnu. Šie un vēl daudzi citi trokšņi uzkāpj pie jums no jūras dibena.

Sākumā smilšainais jūras dibens bija līdzens, piedra- zāts ar pāri gājušo vētru un orkānu sanesumiem; koraļļu atlūzas, tagad apaugušas ar aļģēm, miljoniem būtņu pa­liekas, pumeka gabali. Smiltīs bariem gulēja lieli, melni jūraseži, klāti ar garām, slaidām adatām, kas nemitīgi kustējās kā kompasa strēles. Pietika jūrasezim pieskar­ties, un adatas, kas liegi bija šūpojušās šurp un turp, pēkšņi nikni saslējās un sāka šaudīties arvien ātrāk kā satrakotas adāmadatas. Lai gan ļoti asas, tās vienlaikus bija tik trauslas, ka, iedūrušās jūsu ādā, tūliņ nolūza. Tās arī iekrāsoja dūruma vietu, it kā jums būtu iešļircināts zem ādas mazliet tušas. Adatas gan izskatījās melnas, to­mēr saules gaismā kļuva redzams, ka īstenībā tās ir ļoti skaistā spoži zilā krāsā, bet pamatnē — zaļas. Šie dzīv­nieki, par laimi, bija pietiekami uzkrītoši, lai tos varētu ievērot; kaut arī daži gulēja plaisās vai zem koraļļu no- karēm, tomēr lielākā daļa. atradās smiltīs pa vienam vai dzelkšņainās grupiņās un bija ļoti labi saredzami.

Juku jukumis ar jūrasežiem gulēja garās caurules un kailžauņu kolonijas. Bet šie piederēja citai sugai. Šie bija lielāki, daži visas astoņpadsmit collas gari, turklāt dzel­tenzaļi ar raibumiem, un šķita daudz gludāki un trek­nāki par saviem melnajiem radiniekiem; vairums bija četras vai piecas collas diametrā. Ieniru un satvēru vienu no necilajiem, neizskatīgajiem radījumiem. Kad uzpel­dēju virspusē, gliemezis vispirms, kā parasts, izšļāca ūdens strūklu, tad, manīdams, ka mana roka tā trekno augumu tur kā turējusi, izlaida lipīgo gumijas šķid­rumu.

Biju pārsteigts par šīs rīcības skaisto efektu ūdenī. Ja kailžaunis izlaiž šo savu spēcīgāko aizsardzības līdzekli gaisā, tas gluži vienkārši izplūst kā pabiezs, balts, lipigs šķidrums, bet zem ūdens šis pats fenomens ir pavisam citāds, skaists. Lipigā viela it kā sastāv no piecdesmit vai vēl vairāk atsevišķām šķiedrām; katra šķiedra ir apmē­ram nūdeles resnumā un collas astoņas gara. Viens gals paliek pie dzīvnieka ķermeņa, bet otrā galā šķiedras izlo­kās un peld ūdenī kā skaista maza strūklaciņa. Nezinu, vai šīm šķiedrām piemīt spējas ievainot vai paralizēt ma­zas zivtiņas. Cilvēks, tām pieskaroties, neizjūt uz ādas nekādu kairinājumu, taču, izplūdināti tādā skaistā strūkl­akā, lipīgie taustekļi ienaidniekam var kļūt bīstamāki, nekā es līdz šim domāju.

Peldēju tālāk un pēkšņi pamanīju, ka, gluži kā uz burvja mājienu, peldu lielā dīvaina izskata zivju barā. Tajā bija apmēram piecdesmit zivju, trīs līdz četras pēdas garas, neitrālā caurspīdīgi pelēkā krāsā, tā ka bija gan­drīz, neredzamas. Mutes tām bija izstieptas, astes tāpat; uzmetot paviršu skatienu, bija pat grūti noteikt, kur galva, kur aste, līdz ieraudzīju pamuļķīgās acis piesar­dzīgi blenžam manī. Zivis droši vien bija darījušas kaut ko ļoti nogurdinošu. Tagad tās nekustīgi it kā karājās ūdenī, pagriezušas galvu pret straumi, un likās iegrimu­šas tādā kā meditācijā. Tās bija ļoti kārtīgas zivis, jo turējās līdzenās rindās kā labi apmācīti, kaut arī mazliet novārdzināti kareivji. Bija interesanti vērot pilnīgi pa­reizi izveidoto ierindu gluži kā karaspēka parādē — vie­nādā attālumā zivs no zivs un gluži tādā pašā attālumā augšējā rinda no apakšējās un horizontālās rindas cita no citas. Man pēkšņi parādoties, izcēlās zināma panika kā tad, kad lielā parādes gājienā kāds kareivis sajauc soli, un bars apjukumā aizpeldēja. Tiklīdz zivis bija no­kļuvušas drošā attālumā no manis, tās atjaunoja ierindu, pagrieza galvas pret paisumu un sastinga.

Pametis šis zivis, peldēju uz priekšu, kā apburts vēro­jot smilšaino jūras dibenu, kurā saule ievilka zeltotas svītras, kas kaut kādas optiskas alķīmijas ietekmē bija no vienas vietas nokaisītas ar trīsošiem zeltainiem ap­ļiem. Tad man priekšā pacēlās neskaidrs veidols, kas, tuvāk piepeldot, izrādījās masīva, apmēram deviņas reiz trīs pēdas liela klints; pēc formas tā atgādināja Sv. Pola katedrāles kupolu. Piepeldējis klāt, ieraudzīju, ka visa klints aplipuši ar sārtiem, baltiem un zaļganiem koraļ­ļiem un virsotnē ir četras lielas jūrasanemones nespodras bronzas krāsā — kā ķēmīgai, daudzkrāsainai cepurei pie­spraustas puķes.

Pārpeldēju pāri interesantajai klintij un noenkurojos pret ne visai spēcīgo paisuma straumi, pieķeroties pie koraļļu izciļņa, kuru pirms tam rūpīgi apskatīju, lai pār­liecinātos, vai uz vai zem tā, vai arī pašā cilnī man neuz­glūn kas bīstams. Un drīz vien konstatēju, ka esmu gudri rīkojies, būdams tik piesardzīgs, jo, tikko biju ar skatienu aptvēris tuvāko apkārtni, ieraudzīju koraļļu un aļģu pie­blīvētajā iedobē apmēram pēdu atstatu no manas rokas lielu, skaistu jūrasķīsi jeb skorpēnu; šās zivs muguras spuru adatas spēj nodarīt sāpes, retos gadījumos pat kļūt nāvējošas, ja tām nemākulīgi pieskaras un tās ieduras miesā. Skorpēna bija ap septiņas collas gara, spēcīgiem žokļiem, lielām, sarkanām acīm un īgnu izteiksmi. Zivs bija sārtā un oranžā krāsā, izraibota ar melnām rūtiņām, svītrām un plankumiem. Krūšu spuras tai bija ļoti garas, tādēļ izskatījās, it kā no žaunu apakšas būtu izaugušas divas sārtas rokas ar izstīdzējušiem pirkstiem. Pa visu muguru rindā stiepās sarkani dzelkņi, kas varēja kļūt nāvējoši. Vispār tā bija krāšņa zivs un pamanīta uzmir- dzēja kā milzu dārgakmens; es pat nepaguvu ievērot, kā zivs sakustējās, kad tā ar visu savu svītraino un planku­maino tērpu bija pazudusi iedobes dziļumā. Tad, sapra­tusi, ka ir pamanīta, skorpēna liegi sakustināja lielās astes spuras, apmeta līkumu ap klinti un, vairīdamās no manis, aizpeldēja dziļumā. Lai arī zivs bija ļoti skaista, es tomēr jutos atvieglots, kad tā vairs neatradās man tik tuvu kai­miņos.

Anemonēs un ap tām ņirbēja vairākas skaistas klaun- zivis, apmēram trīs collas garas, koši oranžas, apjoztas ar sniegbaltām šķērssvītrām. Šīs mazās, skaistās zivtiņas dzīvo simbiozē ar anemonēm. Tās uzturas starp smaila­jiem taustekļiem, kuri nogalinātu lielākas zivis; tā jūras­anemones kļūst klaunzivīm par mājokli un arī par drošu cietoksni, kur patverties briesmu brīžos. Pateicībā par šo aizsardzību mazās zivtiņas pamet daļu savas barības, ko anemones aprij. Kā un kādēļ šīs interesantās attiecības izveidojušās, nav noskaidrots. Anemonēm patiesi nav iespējams piedēvēt spožu intelektu, tādēļ paliek neatmi­nama mīkla, kā tās iemanījušās izprast klaunzivju node­rīgumu un izvairās zivtiņas sadurstīt.

Dziļi koraļļos ieķīlējušās, šur tur gulēja lielas glieme­nes. Redzamas bija vienīgi vāku robainās malas, starp tām spiedās ārā mantijas ārmala, tādēļ izskatījās, it kā jums ņirgtu pretī biezas zilas lūpas ar vieglu zaļganu zaigumu. Šīs, katra apmēram kokosrieksta lielumā, pro­tams, bija radinieces tām slavenajām milžgliemenēm, kas atrodamas tālāk pie rifa, — drausmiem milzeņiem, kuri sver līdz divsimt mārciņu un ir trīs pēdas gari. Sarakstīts daudz šausmu stāstu par nelaimīgiem nirējiem, kas ne­jauši iegrūduši kāju starp gliemežvākiem, tie tūliņ sacir- tušies kā lieli slazdi (visas gliemenes satraukumā aizvāž vākus), un nabaga nirēji noslīkuši. Dokumentālu ziņu par šādiem gadījumiem gan nav, tomēr tie ir pilnīgi iespē­jami, jo gliemene patiesi var aizcirsties, un, ja peldētājam nav klāt naža, ar ko pārgriezt masīvo muskuli, kas izpilda vienlaikus abu vāku slēdža un viru funkciju, gliemežnīca paliks cieši noslēgta un neatverama kā cietokšņa vārti. Arī šīs košās milzu gliemenes dzīvo loti interesantā sim­biozē: to spožajā mantijā mitinās liels daudzums sīku vienšūnas aļģu, kas nosauktas visai skanīgā vārdā: Zoo- xanthellae. Šīs sīkbūtnes pārtiek no gliemenes uzsūktās barības paliekām un atmaksā, apgādādamas gliemeni ar papildu skābekli. Tā nu iznāk, ka tās par dienišķo mai­zīti maksā ar gaisu, un man šķiet, nevienam no mums nebūtu iebildumu pret šādu norēķināšanās veidu.

Pārcēlu savu novērošanas punktu uz klints otru pusi, iepriekš pārbaudījis, vai nesastapšu tur skorpēnu, un konstatēju vēl vienu simbiozi. Tur peldēja neliels bariņš daudzkrāsainu zivju, kuru vidū bija viena koferzivs un trīs ķirurgzivis dzeltenā kanārijputniņu krāsā.

Koferzivs izskatās patiesi neiedomājami. Tā ir tikai trīs collas gara, koši oranža, nosēta ar melniem punktiņiem; taču vairāk nekā košais tērps mani pārsteidza zivtiņas neparastais veidojums: viss ķermenis ir kā iegarena četr­stūraina kaula kastīte, kurā atstāti caurumi, bet pa tiem spraucas ārā zivs spuras, aste, acis un mute. Astei tātad jāgriežas kā propelleram. Šāds kustēšanās veids kopā ar apaļajām, izvelbtajām, vienmēr it kā izbrīna pilnajām acīm, četrstūraino ķermeni un punktoto tērpu padara šo zivtiņu par vienu no kuriozākajām rifa iemītniecēm.

Ķirurgzivis ir pavisam citādas. Dzeltenajam ķermenim ir aptuveni mēness forma, zivīm ir apaļa, pārkarena piere, mute bezmaz atgādina cūkas šņukuru. Šādu nosaukumu zivis ieguvušas tādēļ, ka tām pie astes ir divi asi, skal­pelim līdzīgi dzelkņi. Šos bīstamos ieročus zivs var gluži kā kabatas nažus savāzt un nobēdzināt apslēptā gropē.

Lai arī abējas zivis bija interesantas izskatā, tomēr vis­pārsteidzošākais bija tas, kas to starpā norisinājās. Abas ķirurgzivis bija transam līdzīgā nekustībā sastingušas pie klints, bet koferzivs kā ērmīga oranža laiviņa manevrēja šurp un turp, brīžiem apstādamās. Šīm zivīm pa vidu šau­dījās trīs mazas, lokanas zivtiņas — mazie jūrasgrunduji ar spožiem tumšziliem un gaišziliem plankumiņiem uz muguras. Tās bija apkopējas un cītīgi apkalpoja savas trīs klientes: metās tām klāt un nosūca parazītus no lie­lāko zivju ķermeņa, pēc tam atkāpās, itin kā novērtēda­mas padarīto, un tad atkal ķērās pie darba, gandrīz kā smalki mācītas frizieres, kas veido jaunas modes frizūru. Vēlāk uz lielā galvenā rifa es reizēm redzēju zivis rindā gaidām savu kārtu pie «frizētavas», kur zili plankumotās frizieres ņēmās kā negudras, lai apkalpotu visus klientus.

Mani tā savaldzināja viss, ko redzēju — jo visa «Sv. Pola» klints, kā mēs to sirsnībā bijām nosaukuši, no vie­nas vietas bija noklāta ar mazām jūrasanemonēm, jūras- vēdekļiem, daudzsaru tārpiem, garnelēm, krabjiem un dažādu citu radību —, ka atjēdzos tikai tad, kad biju pavadījis veselu stundu, neizkustēdamies no vietas, un ir tad nebiju paguvis visu redzēt un uztvert. Šeit uz šās vienas klints bija miriāde dzīvu radījumu, un dabaszināt­niekam vajadzētu desmit mūžu, lai šos noslēpumus atri­sinātu. Brokastlaikā lēnām peldēdams atpakaļ, domāju: kas gan man atklāsies pie īstā rifa? Drīz es to uzzināšu. Tas būs pārāks par visu līdz šim redzēto.

Cik drīz vien bija iespējams, nolīgu laivu un laivinieku, kas atbrauktu mums pakaļ ik rītu pašā agrumā, lai mēs varētu, neaizkavējot pārējos darbus, pavadīt dažas stun­das uz rifa. Jau pēc divām dienām laiva atslīdēja pa zī­daino lagūnu un ar vieglu nopūtu, smiltīm klusu noņirk- stot, apstājās tieši pie mūsu guļamistabām. Mūsu dzīvē ienāca Ābels. Tas bija jauns kreols ar kuplu vaigubārdu un ūsām, platu, sirsnīgu afrikānieša smaidu un jocīgu piesmakušu, smalku balsi. Viņš bija izslimojis poliomie­lītu divpadsmit gadu vecumā, kad Maurīcijai uzbruka šīs briesmīgās slimības epidēmija, bet, kaut ari labā roka un labā kāja viņam bija mazliet gaudena, viņš laivā tomēr bija ļoti kustīgs, turklāt peldēja un nira kā zivs. Kā vai­rums salinieku un zvejnieku, viņš lieliski pārzināja jūras zemūdens dzīvi, zināja, kur ko var atrast, tikai šīs zinā­šanas bija stipri sajauktas ar gluži nezinātnisku folkloru.

Lai nu kā, taču rifu viņš pārzināja teicami un spēja jūs aizvest visur un parādīt visu, ko vēlējāties redzēt, sākot ar sprutu un beidzot ar austerēm; sākot ar asinssarkani plankumotiem, gariem, smailiem gliemežvākiem kā de­gunradža rags un beidzot ar koraļļu mežiem, kurus vār­dos nav iespējams attēlot.

Mūsu pirmajā braucienā viņš paskaidroja, ka rifs aptu­veni sadalīts piecos apvidos. Tie bija dziļūdens rifs ār­pus lagūnas teritorijas, krastmalas smilšainā josla ar atsevišķām («Sv. Polam» līdzīgām) klintīm un trīs vietas ar koraļļu nogulu pamatnē. Katrā bija skatāms kas cits. Pirmajā dienā viņš mūs aizveda uz apvidu, kuru mēs no­saucām par «Briežu kapsētu» jeb «Lendzīra stūrīti».

Vispirms šķērsojām smilšu joslu. Gulēju laivas priekš­galā uz mazā klājiņa, agrā rīta saule sildīja man muguru, un es raudzījos dzidrajā ūdenī. Pirmais, ko ieraudzīju, bija kailžauņu bars un dīvainās, caurulei līdzīgās sinuktas, pēc tam vārda vistiešākajā nozīmē tūkstošiem lielo, sarkano jūraszvaigžņu, kas rēgaini vizēja caur plānu smilšu kārtiņu, bet tām pa vidu smilts virspusē liels dau­dzums spilvenveida jūraszvaigžņu. Tās ir resnas un apa­ļas, ar īsiem, platiem stariem, tā ka drīzāk izskatās robo­tas nekā starainas. Sie dzīvnieki ir oranždzelteni un no vienas vietas piebakstīti ar spīdošiem, piķa melniem ko­nusveida dzeloņiem, taisniem un smailiem kā rozes ērkšķi.

Tālāk zem laivas parādījās arvien vairāk koraļļu drum­slu, tad smiltis izzuda un mēs slīdējām pāri daudzkrāsai­nam persiešu paklājam, kas sastāvēja no koraļļiem un aļģēm, un zem laivas priekšgala šaudījās košu zivju bari. Sasniedzis izraudzīto vietu, Ābels izslēdza motoru un pār­meta pār laivas malu enkuru — prāvu dzelzs gabalu ar apaļiski izdobtu vidu. Laiva apstājās virs apmēram sešu pēdu dziļuma, un ūdens bija tik dzidrs, ka skaidrākais degvīns salīdzinājumā ar to liktos duļķains. Atri uzmau­cām maskas un pār laivas malu ienirām tādā apburtā pa­saulē, ka pret to nobālēja visi jel kad lasītie un izsapņotie pasaku valsts brīnumi. Pirmais iespaids bija neiedomā­jams krāsu mirdzums — zeltains, violets, zaļš, oranžs, sar­kans liesmojums ar visām niansēm un pārejām no vienas krāsas otrā. Kad bija norimis pirmais izbrīns par šo daudzkrāsaino pasauli, mūsu iztēli sāka rosināt apveidi. Konkrēti šai apvidū dominējošie koraļļi bija «brieža ragi», kas patiesi atgādināja milzīgu Viktorijas laika skaistāko brieža ragu trofeju kolekciju baltā un pelēkzilā krāsā. Daži veidojumi bija tikai pāris pēdu augsti, bet vietumis koraļļi slējās kā augstas baltas un zilas Ziem­svētku eglītes, starp kuru zariem šaudījās sīku krāsainu zivtiņu bari, gluži kā raibpapagaiļi laidelējas un pikē starp koku zariem tropu mežā. «Brieža ragu» meža vidū pacēlās arī smadzeņu koraļļi, dažs maizes klaipa lie­lumā, dažs kā atzveltnes krēsls, un starp tiem — ba­gātīga smalko jūrasvēdekļu, mīkstkoraļļu un aļģu deko­rācija.

Un šajā elpu aizraujošajā krāsu un apveidu mulsino­šajā bagātībā dzīvoja tikpat interesanti iemītnieki. Mani pārsteidza zināmā to līdzība ar virszemes apdzīvotājiem. Mazās, košās, daudzkrāsainās zivtiņas it kā lidot lidoja pa «brieža ragu» mežu, bet dziļāk lejā melnbalti poma- centrīdi lielos pulkos rosījās starp jūrasvēdekļiem gluži kā zebru bari uz sauszemes. No koraļļu alām izpeldēja brūnas un sārtas zivis ar dusmīgām, sapīkušām mutēm, lai draudētu par ielaušanos viņu teritorijā; tās izpleta spuras tieši tāpat, kā zilonis paplēš ausis, kad gatavojas uzbrukt. Tur bija kvēli oranžas zivis ar melnām svītrām kā tīģeri, kuras lodāja pa koraļļu pamatņu ēnaino dzelmi, un bariem ašu, strauju oranžbrūnu zivju, kas man atgā­dināja gazeles vai antilopes. Iedobēs kā aizmigušas dze- loņcūkas gulēja jūraseži, cits koši zils, cits nefrīta zaļš, cits palsā lavandas krāsā.

Peldēju pa šo brīnumu pasauli, krāsu un krāšņo veido­jumu apburts, līdz, apliecis līkumu «brieža ragos» kādai audzei ar koši zilām smailēm, nonācu nelielā smilšainā klajumiņā, kurā gulēja kailžauņi un violeti un sarkani jūraseži. Virs tiem ūdenī bija apstājušās savas piecdes­mit zivtiņas, kas kļuva par manām mīlulēm. Tās bija ap­tuveni četras collas garas un šķita blāvi zaļas, apmēram tādā zaļumā kā liepu pumpuri, kas teju, teju gatavojas pārsprāgt, bet tik spīdīgas, it kā katra zivtiņa būtu no­lakota. Taču, kad piepeldēju tuvāk, ar zivīm notika kas pilnīgi negaidīts. Mana tuvuma mazliet satramdītas, tās aizpeldēja man garām. Es tām sekoju, un zivis apgriezās, vienā mirklī no maigi zaļām pārvērtušās ārkārtīgi skaisti zilās — tādā zilumā, kādu viduslaiku gleznotāji izman­toja Jaunavas Marijas drānām, Madonnas zilumā —, ne­zaudējot pirmāko spožumu.

Apburts es steigšus papeldēju zivtiņām garām un tūliņ griezos apkārt, un nākamajā acumirklī tās atkal bija zaļas. Šī parādība bija tik skaista, ka es noņēmos pus­stundu, dzenādams nabaga zivtiņas šurp un turp, lai tās mainītu krāsu no zaļās uz zilo un atkal atpakaļ uz zaļo, kad nonāca saules gaismā. Visapbrīnojamākais bija tas, ka visas zivis pārvērtās vienlaikus, tiklīdz mainīja krāsu viena, tūliņ tāda pati kļuva vēl otra un visas pārējās. Beidzot mana uzmācība tām apnika un tās apņēmīgi iepel­dēja «brieža ragu» biezoknī, kur es tām pietiekami veikli nespēju sekot, un izzuda manam skatienam; bet man tās bija kļuvušas par skaistākajām zivīm šajā rifā. Visas pā­rējās — violetās, dzeltenās, bronzas krāsas, vīnsarkanās, plankumainās, svītrainās, zvīļojošās, lielās, mazās un dī­vaini veidotās — bija apbrīnojamas, bet manas lapu zivis (kā es tās nosaucu, jo tām nav parasta vārda, pastāv vie­nīgi zinātniskais apzīmējums Cromiis selurialis) kļuva man par rifa personifikāciju.

Ābels nebija no klusētājiem, viņš spēja būt pat ļoti runīgs, kad to, pēc viņa domām, prasīja situācija, bet, ja viņam likās, ka jūsu novērojumi vai rīkojumi ir muļķīgi, viņš neatbildēja ne vārda.

Ābel, — es, piemēram, bargi sacīju, — šodien mēs tālu nebrauksim.

Ābels bija pievērsis nekustīgu skatienu kaut kam tā­lumā vai arī iegrimis transā. .

Tikai pavisam mazu gabaliņu. Pusdeviņos mums jā­būt atpakaļ.

Ābels skatījās man virsū neredzošām acīm.

Vai tu dzirdēji? — es kliedzu, lai pārspētu laivas motora rēkoņu.

Viņš pievērsa man īsu neizteiksmīgu skatienu, pēc tam atkal domīgi sāka pētīt apvārsni. Mēs šādos gadījumos atgriezāmies viesnīcā pusdesmitos, bijām spiesti samaksāt Ābelam divreiz vairāk, nekā bija līgts, taču redzētais bija pēdējā samaksātā penija vērts. Mēs paši nezinājām, kas mums vajadzīgs, bet viņš to zināja.

Kad bijām jau vairākkārt izbaudījuši visus «brieža ragu» apkārtnes jaukumus, Ābels, mums nenieka nejau­tādams, aizveda mūs uz apvidu, kuru nosaucām par «Trauku bodi». Metāmies pāri laivas malai, domādami

ieraudzīt «brieža ragu» meža apkaimes skujaino «Šveices mežu», un jutāmies bezgala pārsteigti, kad mums atklājās kaut kas pavisam cits. Koralli šeit bija noguluši lielās plātnēs vai pieņēmuši kausu apveidu, tie bija brūni un izroboti kā apdegušas piparkūkas. Vietumis tie krājās augstās kaudzēs, it kā milzis tur būtu sakrāvis traukus mazgāšanai, bet citur atgādināja īpatnējus kandelabrus vai rokoko stila strūklakas, kādas vēl sastopamas sen­laicīgās Francijas pilīs vai Itālijas villās. Šī vieta būtiski atšķīrās no «brieža ragu» meža, kur varējām peldēt kopā ar zivīm, jo šeit, tiklīdz piepeldat par tuvu, zivis gluži vienkārši pazūd «trauku» jūklī, un jūs nespējat tām se­kot. Šeit vajadzēja rīkoties citādi. Jāpeld lēnām uz priekšu un jāgaida, līdz zivis pašas tuvosies.

Šeit es sastapu savu pirmo zanklasari, vienu no visdī­vainākā izskata zivīm. Ja spējat iedomāties deltaplānu ar savirpinātiem spārniem, īsu, strupu asti un stipri uz āru izvirzītu motoru, turklāt šo aparātu lidojam uz sāniem un nokrāsotu dzeltenās, baltās un melnās svītrās, tad jums radīsies priekšstats par šo īpatnējo zivi.

Turpat «Trauku bodē» mani pēkšņi ielenca liels bars koralļsārtu un oranžu astoņas līdz desmit collas garu zivju ar milzīgām tumšām acīm. Es nesteidzīgi peldēju, vērodams kādu stāvus saslējušos kailžauni un prātodams, ko viņš dara, kad manas maskas lodziņa sānos pazibēja kaut kas iesarkans, un jau nākamajā mirklī man visap­kārt ņudzēja košas zivis, kas lēnām piepeldēja man tik tuvu, ka es būtu varējis tām pieskarties, un raudzījās manī ar savām skumjajām acīm. Es lielā priekā konsta­tēju, ka tās ir zivis, kuras jau sen kāroju apskatīt tuvumā un kuras ir nosauktas par skumīgajām vāverzivīm. Viņas tiešām izskatās loti skumīgas. Manī viņas noraudzījās ar tādu skatienu, ka man radās iespaids, it kā zivis būtu nule atgriezušās no neveiksmīgām pārrunām ar saviem bankas direktoriem. Acis šķita asaru pilnas un pašas zivis tik bēdīgas, ka man gribējās tās kaut kādā veidā iepriecināt. Es ieniru dziļumā un apvērsu beigtu koralli, kas gulēja jūras dibenā, tā izceldams veselu bagātu maltīti: garneles, krabjus, nelielus tārpus un velnišķīga izskata melnu jū- raszvaigzni, kuras čūskām līdzīgie lokanie taustekli bija klāti ar kaut ko kažokādai līdzīgu. Parastās zivis būtu līksmojušas par tik bagātīgi klātu galdu, bet šīs tikai pa­lūkojās manī bezgala sērīgi un lēnām aizpeldēja projām,

Acīmredzot es nebiju izrādījis tām pietiekami dziju līdz­jūtību.

Sājos peldējumos ļoti nogurdinoši bija tas, ka visda­žādākās dzīvās būtnes mudžēt mudžēja visur, kurp vien skatiens pavērsās. Četrarpus mēnešos, ko pavadījām Maurīcijā, mēs gandrīz katru dienu braucām uz rifu un bezmaz katru reizi ieraudzījām vismaz četras zivju sugas, kuras vēl nepazinām. Taču īsti man uzmācās izmisums, kad mūsu uzturēšanās pēdējās dienās Ābels mūs aizveda uz apvidu, ko mēs iesaucām par «Puķu dārzu», jo šeit es piedzīvoju žilbinošu rekordu: stundas laikā sastapos ar sešpadsmit zivju sugām, kuras nebija gadījies redzēt ne­vienā no vairākus mēnešus ilgajiem zemūdens ceļoju­miem!

«Puķu dārzs» bija ļoti sekls rifs, pa lielākai daļai trīs vai trīsarpus pēdas, bet atsevišķās vietās tikai pēdu dziļš, tā ka, meklējot ejas starp koraļļiem, varēja nobrāzt ceļ­galus vai krūtis. Seklajā ūdenī krāsas šķita vēl spilgtā­kas; šeit bija sastopamas tādas koraļļu sugaS, kādu nav nekur citur, — piemēram, sēņveida korallis, kas dzīvo nesaistīti, tas ir, neveido rifu kā pārējie koraļļi, bet guļ jūras dibenā un pārvietojas pa to no vienas vietas uz otru. Tas izskatās kā lielas sārtbrūnas cepurīšsēnes apakš­puse, un vienīgi, kad izslējās un ūdenī paplīvo koraļļa mazie gaišdzeltenie tausteklīši, redzams, ka tas dzīvs. Tur bija koraļļi, kas līdzinājās sīku zaļu hrizantēmu ziedu čemuriņiem, katrs ziediņš apmēram naga lielumā. Koraļļi atradās pastāvīgā kustībā, radās iespaids, ka zemūdens vē j pūsma sanesusi vienkop veselus ziedu kalnus. Bez tam tur bija apbrīnojami koši zili, īsti kobaltzili koraļļi; bija ari sarkani koraļļi dažādās niansēs, sākot ar asinssarka- niem un beidzot ar tādiem, kas lāsmoja maigā saulrieta krāsā. Dažu koraļļu galotnes izskatījās tā, it kā tās būtu apaļiski apcirpis ļoti prasmīgs daiļdārznieks. Apaļās ga­lotnes bija tik līdzenas un simetriskas, ka uzmācās šau­bas, vai dabā tās patiesi varējušas tā izaugt. Tuvāka iz­pēte atklāja, ka ikviena galotne (prāva puķu pušķa lie­lumā) sastāv no korallīšiem, kas izveidoti kā sīciņas ap­snigušas Ziemsvētku eglītes.

Tieši ap šiem puķu pušķiem sevišķi labprāt pulcējās lapu zivis, kas tur peldēja veseliem bariem un briesmu brīžos meklēja patvērumu, paslēpjoties starp eglītēm. Netālu no viena šāda koraļļa es uzgāju bariņu, kurā bija

apmēram piecdesmit lapu zivju mazuļu. Sajā vecumā, kā es konstatēju, tām vēl nepiemita zaļais zaigojums, tās visas bija gaišzilas, daudz gaišākas par pieaugušajām, bet tikpat skaistas. Es ilgi priecājos par tām, pastiepjot roku uz mirdzošo zivtiņu bara pusi, lai redzētu, kā tās steig­šus ienirst koraļļos un pazūd. Tikko atvilku roku, tās tūliņ iznira no koraļļu pušķa — gluži kā zilas konfeti pārsli- ņas, kas uzvirmo no piesniguša egļu meža.

«Puķu dārzā» pavisam mazā platībā varēja redzēt vis­vairāk sugu pārstāvju, un jo jaukāk tur bija tādēļ, ka seklums ļāva pieiet dzīvniekiem tuvāk nekā citur. Ar patiku vēroju vīleszivis jeb galvdzelkneņus. Tām bija lapas forma, galva ar saliektu degunradža ragam līdzīgu ragu [2] virs acīm, pašas zivis bija mirdzoši zaļas ar gare­niskām svītrām un koši oranžiem plankumiem, svītrotu oranžu šņukuru un melnsvītrotām acīm. Nosaukumu tās ieguvušas raupjās, vīles virsmai līdzīgās ādas dēļ. Tuvas radinieces tām ir aizbīdņzivis jeb mugurdzelkneņi, kam šejienieši devuši nosaukumu, ar kuru var izmežģīt mēli, proti: humuhumu-nukunuku-a-puaa. Mugurdzelkneņi ir apaļas zivis, aptuveni lapas veida, tikai tām ir nevis uz priekšu izstiepta mute kā vīleszivīm, bet gan uzpūtīga, kareivīga fizionomija kā brigādes ģenerālim, kas norau­gās uz nevīžīgiem jaunkareivjiem. Iespaidu vēl pastip­rina «uniforma» ar melnām, baltām un pelēkām svītrām un koši zilā ļente šķērsām pāri degunam, kas piešķir zivij tādu izskatu, it kā tai būtu biezas, kuplas, zilas uzacis. Savu nosaukumu zivs dabūjusi ļoti oriģināla aizsardzības mehānisma dēļ. Tāpat kā vīleszivij, tai ir saliekts rags. Kad zivi vajā ienaidnieks, rags uzslienas un otrs, mazāks radziņš to nostiprina nekustīgi vertikālā stāvoklī. Šādā situācijā zivs pārvēršas uzbrucējam par grūti norijamu un bīstamu kumosu, turklāt, ja tā, ragu saslējusi, ienirst korallī, nav iespējams to no turienes izvilkt, neizārdot visu koraļļa virsotni.

Šajā apvidū norisinājās notikums, kas lika man atce­rēties Grieķijā pavadīto bērnību, kad mēdzu braukt zvej­niekiem līdzi jūrā. Peldēju pa kanjonu starp daudzkrāsai­najiem koraļļiem, līdz nokļuvu plašā, smilšainā klajumā, kur iepeldēju vienlaikus ar sprutu; tam bija četras pēdas

gari taustekji, un tas tieši šajā brīdī bija nolēmis pārvie­toties no viena rifa uz otru. Ieraudzījis mani, spruts pa­lielināja ātrumu un traucās pāri smilšu klajumam kā va- ren steidzīgs kuprainis ar astainu taustekļu mēteli mu­gurā. Nespēdams nokļūt pietiekami ātri līdz iecerētajam rifam, viņš meklēja glābiņu lielā koraļļu čumurā, kas at­radās plašā smilšu klajuma vidū. Aizpeldēju turp paska­tīties, ko viņš nolēmis darīt tālāk, un ieraudzīju, ka viņš iespraucies, pareizāk sakot, ieķīlējies šaurā koraļļu spraugā un samiedzis pavisam šauras acis, kā spruti mēdz darīt, kad nokļūst briesmās,_ jo parastos apstākļos acis liem ir pārlieku redzamas. Ada dzīvniekam lāsmoja un sarka; arī tā sprutam ir stresa pazīme: ādas krāsa strauji mainās, uzlāsojot dažādās krāsās, pat koši zilā un vairā­kos zaļos toņos. Krāsu mainīšanās nepadara sprutu labāk saredzamu, tieši otrādi, šāda «uguņošana» tam dod iespēju paslēpties uz apkārtējā krāsainā fona. Biju patlaban pie­peldējis trīs vai četru pēdu attālumā no spruta, prāto­dams, vai man izdosies panākt «uguņošanas» efektu, kad man gar plecu noslīdēja trijžuburis un ietriecās sprutā, kurš tai pašā mirklī pārvērtās par Medūzas galvu ar ņu- dzeklīgiem taustekļiem. Varenām strūklām izšļācās melna tinte un aptumšoja ūdeni, kad Ābels, kas bija laivu va­dījis man pa pēdām, triumfēdams ievilka medījumu laivā.

Dabūt mirstoša spruta tintes šļakatas gandrīz sejā ne­piederēja pie jaukākajām atmiņām par rifu, kas ir tik aizraujoša vieta šai pasaulē, tik neiedomājami skaista un krāšņa. Pašlaik to ekspluatē ar pilnu jaudu; tur zvejo daudz vairāk, nekā drīkstētu; gliemežnīcas ceļ ārā pār­došanai; koraļļus spridzina, lai tūristi varētu lepodamies aizvest koraļļu drumslas uz mājām — aizkustinošus bojā gājušu skaistu dzīvu organismu fragmentus nodot pu­tekļu ziņā uz kamīna dzegas diezin kādā pasaules malā. Jācer, ka Mauricijas valdība sekos citu valstu — piemē­ram, Seišeļu un Tanzānijas — valdību labajai priekšzī­mei un izsludinās savus rifus par jūras nacionālajiem par­kiem, lai to skaistums ari nākotnē varētu priecēt salas viesus un pašus maurīciešus, lai rifi būtu dzīvības elik­sīrs, kas pieejams visiem.

Kad rakstu šīs rindas, debesis aiz loga ir pelēkas un ārā virpo sīkas sniegpārslas bet man tikai jāaizver acis, un tūliņ es ieraugu rifu visa krāšņumā, un man kļūst silti un priecīgi ap sirdi.

«Puķu dārzā» es kādu dienu pēkšņi sastapos ar milzīgu lapu zivju baru. Liekas, tur apmēram piecdesmit vai seš­desmit kvadrātpēdu platībā bija sapulcējušies vairāki tūk­stoši zivju. Es veselu pusstundu nopeldēju kopā ar tām, un tas bija neaizmirstams brīdis; vienu mirkli man šķita, ka esmu nokļuvis mežā, kur tikko izplaukušas koku lapas sveic pavasari, bet jau nākamajā mirklī likās, ka peldu cauri Vidusjūras zemju zilo debesu gabaliņam, kas brī­numainā kārtā pārvērties par zivīm un iekritis jūrā. Bei­dzot, gluži apskurbis un mulss, uzgāju gludu koraļļu no­gulu, kur nebija ne jūrasežu, ne jūrasķīšu, un, apsēdies uz tās, atrados divas pēdas virs ūdens. Noņēmu masku un pret apvārsni ieraudzīju sakumpušos Maurīcijas kalnus kā neveiklus locekļus zem zaļo mežu un cukurniedru dēs- tījumu apsega, no kura vienuviet kā elkonis, cituviet kā ceļgals augšup slejas kalna cilnis. Un tam visam pāri liecās vismaz piecas varavīksnes. Nospriedu, ka M iiī- cija man ļoti, ļoti patīk. x

Kuģītis lauza sev ceļu pāri viļņu zilajām mugurām, un pret zeltainzaļajām rītausmas debesīm iznira Raundas sa­las siluets — drūms un draudīgs.