SŪKŅA DVĪNIS

…tu pati sacīji sev vannasistabā: Es neesmu visvairāk mīlētais bērns. Mīļais, kad vienreiz viss nonāks līdz galam un izdzisīs gaisma, un migla plūdīs, un avarēs cilvēks savā beigtajā ķermenī, ar segu pārsegts, vai degošā auto, un sarkanas dzirkstis pilēs no viņa un aizdegs asfaltu viņam pie galvas, vai grīdu aizdegs, vai arī spilvenu viņš nebūs vēl itin neviens no mums; vai arī tie esam mēs visi.

Margareta Atvuda

"uz invalīdu slimnīcu?" jautā margarēta. "Man līkās, tu strādā ambulancē."

Kristīna plivinās apkārt pa virtuvi, meklēdama atslēgu saišķi. Apmetni viņa jau aplikusi.

"Tā arī ir. Bet kā mājas ārstei man ir pacienti arī šajā slimnīcā…"

Viņa atrod saišķi uz soliņa blakus plītij un tūlīt sāk knibināt nost virtuves durvju atslēgu. Bet pirksti negrib klausīt, un viņas caurspīdīgā āda satraukumā piesarkst.

"Iedod man," saka Margarēta, vēl arvien sēžot pie brokastgalda. "Es izņemšu…"

Kristīna pogā apmetni un gaida, kamēr Margarēta tiks galā ar atslēgu, tas prasa tikai mirkli:

"Nu, re!"

Margarēta sniedz atslēgu saišķi, virtuves durvju atslēga guļ uz galda. īsu brīdi viņas abas skatās uz to, un viņām ausīs atskan tantes Ellenas balss: Nevienu atslēgu uz galda! Tas nozīmē neveiksmi! Margarēta pa­grābj atslēgu un smīnēdama iebāž džinsu kabatā.

"Nūja," nosaka Kristīna, un pēkšņi vairs neliekas, ka viņa steidzas. Drīzāk ka vilcinās. "Tad lai tev labi klā­jas. Mēs taču sazināsimies…"

Margarēta viegli saviebjas.

"Nu, kā tad. Arī tev visu to labāko."

"Vai uz kapiem aizbrauksi?"

Margarēta pamāj.

"Ja pagūšu pirms tumsas…"

"Un kā ar Birgitu?"

"Ak, ko nu! Šoreiz viņa ir krietni uzdarbojusies."

Brīdi iestājas klusums, tad Kristina nokremšļojas:

"Tātad norunāts. Mēs sazināsimies. Bet tagad gan man jāsteidzas."

Piepeši izskatās tā, it kā viņa domātu spert soli uz priekšu un pieskarties Margarētai. Bet Margarēta viņu aizkavē, izpūšot dūmu mutuli viņas virzienā.

"Ērik," Kristina skaļi saka pie sevis, griezdama auto aizdedzes atslēgu. Viņa bieži izrunā vira vārdu, kad ir viena, ne jau tāpēc, ka ilgotos, bet gan tāpēc, ka tas rada drošības sajūtu. Un tieši tagad šāda drošības sajūta viņai nepieciešama. Šķiet, ka pēdējās diennakts noti­kumi ir pavilkuši sānis kādu drapēriju tēraudpelēku samta drapēriju, viļņainu dzelzs priekškaru un atkai­linājuši pagātni. To viņa bija aizmirsusi, kad vēlējās sa­gaidīt Ēriku aizbraucam, neatcerējās, ka Ēriks ir viņas aizkara aizvilcējs, kurš palīdz viņai dzīvot tā, it kā ag­rākā nemaz nebūtu bijis. Viņa tuvumā pagātne ir mirusi, bet, kad viņš ir nesasniedzamā attālumā, tā sāk kustēties un elpot.

Bet šoreiz viņa nedomā padoties. Viņa vairs nav ne bērns, ne pusaudze, un pagātne ir pagātne. Tai Kristlnai Vulfai, kura dzīvo šodien, nav nekā kopīga ar pagājušo. Viņa dzimusi Lundas Universitātē tieši tajā mirkli seš­desmito gadu beigās, kad pasaules vēsture noraustījās un mainīja zobratus. Kāds ieripināja olu studentu istabā, un pēc dažām stundām trauslā čaumala sāka plīst. Nakts vidū notika izšķilšanās. Tad čaumala sada­lījās divās daļās un no olas dzīlēm izkāpa jauna sieviete. Jau no pirmā acumirkļa viņa bija tā, par ko viņai bija paredzēts kļūt: nopietna un mērķtiecīga persona, kas katru ritu tieši pulksten astoņos apsēdās pie rakstām­galda un atvēra grāmatas. Tikai dažas reizes notika tā, ka viņa ap pusdienlaiku nolika tās malā, paņēma gaiš­zilu vēstuļu papīru un rakstīja vēstuli audžumātei, kuru bija satikusi citā dzīvē. Saturs allaž bija viens un tas pats: viss ir labi, un es krāju naudu, lai Ziemassvētkos varētu tevi apciemot! Atbildi viņa saņēma reti, bet viņas vēstuļkastltē nonāca citas vēstules. Bieži tās bija apzī­mogotas Norčēpingā. Tādas viņa saburzīja un iemeta pa­pīrgrozā, nemaz neatvērusi. Viņa Norčēpingā nevienu nepazina. Viņa bija tikko dzimusi un dzivoja Lundā.

"Cilvēks pats var izvēlēties sev dzivi," tolaik viņa bieži domāja. "Nevajag jau ņemt tikai to, ko drīkst."

Bet tagad jau sen viņa ir pieaugusi, izdarījusi izvēli un dzīvo Vadstenā, viņa ir pienākumu un atbildības cil­vēks, kuram nav laika rakņāties bijušajā. Viņa vēlreiz pagriež aizdedzes atslēgu. Motors atbild ar negribīgu klepošanu. Uz instrumentu paneļa mirdz divas sarkanas spuldzītes. Eļļas spuldzīte un bateriju spuldzīte. Kristīna izlaiž roku caur matiem, viņa nosvīst, arī brilles ātri vien noraso un kļūst necaurredzamas.

"Tikai mieru," viņa saka pati sev un piespiež sevi aizvērt acis. Tad vēlreiz pagriež starta atslēgu. Un brī­nums notiek: motors sāk laipni rūkt. Tas darbojas. Viņa uzmet ātru skatienu rokaspulkstenim. Ir pagājušas sep­tiņas minūtes, iekams zvanīja telefons. Vajadzīgas vēl astoņas, lai aizbrauktu uz slimnīcu. Viņa paspēs.

Kristīna, protams, zina, ka Folke slimnīcā mirs. Viņa nevar šo vīru glābt. Ir sācies beigu vēstītājs plaušu kar­sonis, kas visiem vecuma plānprātības pacientiem nāk kā atbrīvotājs. Lai gan Folkem nemaz nav tāda liga, viņam tikai apnicis vecums. Kad viņa ķermeni sāka atstāt spēki, viņš brīvprātīgi noslēdza savus jutekļus, vairs negribēja ne redzēt, ne dzirdēt, ne runāt. Tur taču Kristīna nekā cita nevar darīt kā vienīgi novēlēt viņam laimīgu ceļu.

Vispār jau viņai nemaz nevajadzētu uz slimnīcu braukt, viņa būtu varējusi apmierināties ar to, ka pa telefonu nozīmētu morfīnu un pēc tam pabeigtu brokas­tis. Tā rīkojas citi ārsti. Bet Kristīna to nevar, viņa zina, ka tādā gadījumā viņai visa pārējā dienas daļa paietu, cīnoties ar vainas apziņu, iztēlojoties Folkes mokpilno nāvi. Tādēļ viņa baidās nepaspēt. Baidās no piederīgo skatieniem un no nodaļas gaišmatainās māsiņas, kura zvanīja. Viņi sauc šo māsu par Čerstinu Pirmo. Kristīna viņas tuvumā nervozē, jo nojauš, ka šī sieviete pēc sevis zina, kā Kristīnai nepatīk pašas profesija.

Nūja, tā tas ir. Viņai nepatīk pašas profesija. Viņas izvēle bijusi nepareiza. Un to viņa zina jau sen. Patiesībā kopš tās dienas, kad pirmo reizi ieraudzīja Ēriku.

Viņa bija aizgājusi uz Ērika priekšlasījumu vairāk vai mazāk brīvprātīgi. Viņš bija vasarraibumains dokto­rands, un bija gluži uzkrītoši, ka viņš nebija radis stāvēt publikas priekšā. Sākumā viņš bija nervozs, skatiens klīda sāņus, runu pārtrauca daudzas pauzes, bet vēlāk viņa apsēstība ar paša tematu paātrināja tempu. Agenesia cordis [3] [ Sevišķi rets stāvoklis, tikai viens gadījums no 35 000 grūtniecībām…

Kristīna klausījās tikai ar pusausi. Nekas no tā, ko viņš bija stāstījis, nespēja pārliecināt Kristīņu, ka tas ir kaut kas svarīgs. Interesanti? Var jau būt, bet jaunizcep­tai terapeitei galīgi nevajadzīgi. Turklāt šķita tik nepie­rasti, ka mierīgi jāsēž; pēdējo mēnešu laikā viņa bija nepārtraukti skraidījusi no pacienta pie pacienta, no dežūras uz pieņemšanu, no pieņemšanas slimnīcā uz ambulanci, no invalīdu slimnīcas uz veco ļaužu aprūpes namu.

Viņas izbrīns beidzot bija norimis, pirmā gada izbrīns par to, ka viņai laimējies, ka viņa, Kristīna Martinsone, visā nopietnībā tagad ir sertificēta ārste. Kad viņa ierau­dzīja savu spoguļattēlu kādā spodrā ziemas logā pelēku, mazu sievieti baltā virsvalkā un stetoskopu ka­batā -, viņu tas vairs nepārsteidza, tieši otrādi viņa varēja pati sev ironiski pamāt. Nūja, patiešām! Redziet, kur nāk daktere.

Bet īsie triumfa mirkļi kļuva arvien retāki. Viņa sāka saprast, cik naiva bijusi. Gadu pēc gada viņa bija nirusi dziļi grāmatās, dedzīga un kaislīga savā mērķtiecībā. Studijas viņu neatstāja pat dziļā miegā, un viņa naktīs trūkās augšā no satraucošiem sapņiem par mistiskiem pacientiem. Bet tā jau arī vajadzēja būt. No rītiem viņa tikai izpurināja šos sapņus no matiem un ķērās pie jaunās dienas jaunajām zināšanām. Tolaik viņa domāja, ka kādu ritu pamodīsies kā ārste un tad viss būs citādi. Vispirms jau viņa pati. Viss plūstošais un slīdošais viņā izžūs un sastings, viņa būs kā izlieta no viena gabala, kļūs neizkustināma un stipra kā betona pīlārs.

Un rīts atnāca, bet brīnums izpalika. Divpadsmit mēnešus rīti bija nākuši un gājuši, bet nekāda pārmaiņa nebija notikusi. Un Kristīna sāka saprast, ka tikai tagad pēc vienpadsmit gadu ilgām studijām un prakses viņa stāvēja profesijas izvēles priekšā. Viņa bija spiesta kļūt par ārsti vēl pirms tam, kad vispār spēja izlemt, vai to patiešām vēlas.

Bet kāpēc? Kāpēc tas bija izrādījies tik svarīgi?

Protams, Astrīdas dēļ. Un Ellenas dēļ.

Viņa bija kļuvusi par ārsti abu savu māšu dēļ.

Kristlna nolieca galvu un aizmirsa jauno lektoru. Jā, tā nu tas bija. Ne jau tāpēc, ka Astrīda vai Ellena būtu domājušas, ka šādi panākumi iespējami. Ellena bija šau­bījusies un baiļojusies savā slimības gultā, kad Kristīna bija pastāstījusi par nodomu sākt medicīnas studijas, bet Astrīda izrādīja atklātas nievas. Viņa nosprauslājās un murmināja, ka augstprātība iet pa priekšu zemam kritienam tas bija jau pirmo reizi, tiklīdz Kristīna uz­drošinājās ieminēties par saviem plāniem. Tomēr As­trīda bija iemesls. Viņas pasaulē visiem ārstiem piederēja mītiska vara, un mediķu priekšā viņa pārvēr­tās par pavisam parastu tantīti, par bailīgu sievieti, kura pieglaimīgi smaida un pievalda mēli. Kristīna gri­bēja viņu redzēt tieši tādu. Nekad citādu. Vienīgi tādu.

Šī profesija bija bēgšana, mēģinājums panākt ko citu. Bet Astrīda nelaida viņu vaļā. Astrīda viņā bija iesējusi mazu sēkliņu, mazu pretīguma sēklu, kas slepenībā laida saknes skološanās gados un saplauka ziedos, kad Kristīna bija stājusies savā pirmajā darbā. Tagad viņai ik dienas vajadzēja slēpt riebumu pret tiem ķermeņiem, kurus bija spiesta skatīt: spalvainas ciskas un mīklai līdzīgus vēderus, nošļukušas sieviešu krūtis un krunkai­nas veču pakaļas, smakojošas vecas brūces un smirdo­šas kājstarpes.

Miesa ir pati savs soģis. Bet ārste ir brīva, tīra un ar slimībām neaplipusi, viņa lido pāri citu nepilnībām tik augstu, ka puve nekad netiek klāt…

Nūja. Kristīna vēlreiz pievērsa skatienu jaunajam lektoram. Viņa būs ārste arī turpmāk. Lidotspējas dēļ. Un tantes Ellenas dēļ, kas bija smaidījusi savu sašķiebto smaidu un ar lielām pūlēm abās rokās satvērusi Kristīnas plaukstu, kad viņa pirmo reizi stāvēja pie Ellenas gultas invalidu slimnīcā, tērpusies baltā virsvalkā, turē­dama gatavībā stetoskopu.

Jaunais lektors nervozi rosījās pie paaugstinājuma, novilka uz leju ekrānu un sagatavoja diaprojektoru. Kristīna iztaisnoja muguru kā skolniece vainas apziņā un mēģināja izskatīties uzmanīga. Gaisma zālē tika iz­dzēsta un kļuva tumšs, uz ekrāna parādījās pirmais dia­pozitīvs. Placenta. Asinsvadu tikls bija pildīts ar metilzilo, un lektora rādāmais kociņš slīdēja pa attēlu, meklējot artēriju:

"Etioloģija vēl arvien nav skaidra, bet pastāv teorija, ka ir runa par asinsvadu deformēšanos agrīnā grūtnie­cības periodā, kas noved pie tā, ka vājākais dvīnis tiek apgādāts ar lietotām asinīm via umbulicalus [4] … bet šis asinsvads sasniedz vispirms ķermeņa zemāko pusi, tādēļ šī ķermeņa daļa ka mēs tūlīt redzēsim ir maz­liet vairāk attīstīta…"

Viņš vēlreiz nospieda pogu. Jauno attēlu sagaidīja mēma sarosišanās auditorija. Sākumā Kristīna domāja, ka attēloto nevar īsti saredzēt, viņa samirkšķināja acis un sakārtoja brilles, bet tad pielika roku mutei priekšā galīgi neprofesionālā žestā. Ar pūlēm viņa lika rokai no­laisties uz ceļiem un pāršķira lapu bloknotā, gatavojo­ties kaut ko svarīgu pierakstīt, tomēr neko nepierak­stīja.

Attēls rādīja kādu mazu ķermeni ar nabassaiti un tie­viem, neizveidotiem kāju aizmetņiem. Mazs bērniņš bez galvas vai rokām, mazs miesas kunkulis ar rožainu ādu. Pilnīgi noteikti tas bija cilvēks. Bet tikai puscilvēks. Augšdaļā tas bija pavisam līdzens, līdzens un maigi no­apaļots tur, kur būtu vajadzējis būt kaklam un galvai.

Lektors klusu stāvēja pie projektora un ļāva attēlam pazust, pirms atkal sāka runāt:

"Šis fenomens literatūrā tiek saukts par The acardiac monster, par bezsirds monstru, kas pats par sevi ir pa­reizi, es gan gribu teikt, ka patiesībā tam nav sirds, bet no šāda apzīmējuma es vēlētos izvairīties, jo tas skan mazliet ēē sensacionāli…"

Viņš vēlreiz piespieda pogu, parādījās jauns attēls tas pats radījums, bet citā leņķī. Tagad varēja apjaust tiklu ādas krociņu starp abiem aizmetņiem, kam būtu vajadzējis būt kājām. Rādāmais kociņš slīdēja pār šo kroku.

"Kroplais veidojums un veselais dvīnis vienmēr ir viena dzimuma. Visbiežāk tās ir meitenes, bet iemesls šai parādībai nav zināms. Sūkņa dvīņa mirstība ir augsta, jo, grūtniecībai ejot uz priekšu, asinsritei tiek uzstādītas arvien lielākas prasības. Tas šim sūkņa dvī­nim var radīt lielas grūtības…"

Pēc daudziem gadiem, kad viņu dvīņu meitenes jau gāja skolā, Kristīnai kādu nakti ienāca prātā, ka viņa acīmredzot Ēriku pārpratuši. Viņa impulsīvi izstiepa roku un sāka viru purināt, lai gan visā viņu laulības laikā Ērika miegs tika uzskatīts par svētu.

"Ērik!" viņa čukstēja guļamistabas tumsā. "Ērik!"

Pagāja brītiņš, līdz viņš atbildēja, viņš ņurdēja un aiz­griezās. Bet Kristīna tikai ņēmās purināt viņa plecu.

"Klausies! Es gribēju tev kaut ko pajautāt…"

Viņš atvēra acis un miegaini pagriezās pret sievu. "Ko tad?"

"Vai atceries to lekciju, ko tu lasīji, kad mēs sati­kāmies? Par bezsirds monstru? Vai atceries?"

Viņš pārvilka segu pār plecu un atkal aizvēra acis.

"Mmm. Kas tad ir?"

"Tu runāji par sūkņa dvīni, vai ne? Bet kuru dvīni tu domāji? Veselo bērnu? Vai to otro?"

Viņš apslēpa dusmas, viegli iesmejoties.

"Ak Kungs, Kristlna, kas par jautājumu nakts vidū… Es, protams, domāju veselo augli. To taču var dzirdēt: sūkņa dvīnis sūknē asinis kroplajā…"

"Ak tā," novilka Kristlna. "Tas tātad ir tā. Paldies. Guli vien tālāk…"

Ēriks pastiepa roku un, saņēmis viņējo, to viegli pa­spieda.

"Kāpēc tu to jautāji?"

"Ak, man tas vienkārši ienāca prātā. Pats nosaukums. Es vienmēr esmu domājusi, ka sūkņa dvinis ir tas otrs…"

Viņš bija pusmiegā, bet vēl arvien nemainīgi pieklā­jīgs un ieinteresēts.

"Bet kāpēc tu gribēji zināt?"

Kristlna atvilka roku, ieritinājās dziļāk zem segas un cieši aizvēra acis, lai aizdzītu seno attēlu.

"Tāpat vien," viņa sacīja. "Man šķita, ka tas ir tik dīvaini…"

"Arlabunakti," viņš teica.

"Tev ari," viņa nočukstēja.

Astrīdu kaitināja tas, kā viņi viens ar otru sarunājas, ka viņi saka paldies un lūdzu, ar labu nakti un lai tev labi klājas. Kad viņa nelūgta pirmo un pēdējo reizi atnāca ciemos, viņa skaidri pateica savas domas.

"Jūs tikai izliekas," viņa runāja savā izkropļotajā skoniešu dialektā. "Jūs jau izklausās kā tādi lielmanīg pūšļi. Vai tad jūs nevar pasacīt, ko tiešām domā, skaidri un gaiši, vai tad jums allažiņ jālišķē? Jūs tak ir precēti, tad jau nu gan var runāt kā cilvēki?"

Kristlna bija gaidījusi šo atklāto uzbrukumu, mēne­šiem un gadiem viņa bija gatavojusi atbildi. Tā viņai gulēja uz mēles noslīpēta un asa, tomēr sākumā viņa neteica itin neko. Tā vietā viņa saknieba lūpas mazā mīnuszīmē un paķēra mātes kafijas tasīti, lai gan tā bija tikai pusizdzerta. Klusēdama un taisnu muguru viņa to aiznesa uz trauku mazgātavu.

"Hallo, jūs tur, dāmīt!" auroja Astrīda viņai aiz mu­guras. "Es jau vēl nav beigus!"

Kristīna it kā sasala kustības vidū, tad apmetās ap­kārt, vēl arvien turēdama tasīti rokā, un cieši uzlūkoja māti. Astrīda žestikulēja ar zilganbālām rokām.

"Tagad tu gan būs tik ellišķīg laipna un noliks man atpakaļ to tasi. Un pelnu trauku arīdzan, jau iepriekš paldies."

"Tu šeit iekšā nedrīksti smēķēt, Ērikam tas nepa­tīk…"

"Ak, tā gan," teica Astrīda un aizdedzināja cigareti. "Viņa Majonēze Ķēniņš ir šitintā pavēlējs… Tu takš var atvērt logu."

Ļenganās krūtis lēkāja kā pustukši maisiņi, kad viņa liecās pāri virtuves galdam. Viņa ilgi un demonstratīvi ņēmās ap krampīšiem, līdz atgrūda logu plaši vaļā un elsdama neveikli atkrita atpakaļ krēslā. Tad apmierināti ievilka dziļu dūmu no cigaretes un pavēloši paklaudzināja pa galdu tajā vietā, kur bija stāvējusi kafijas tasīte. Kristīne ar troksni nolika viņai priekšā pusizdzerto tasīti un dziļi ievilka elpu. Balsij jābūt noteiktai, kad viņa izteiks savu REPLIKU.

"Vai tad ir labāk šķendēties par cilvēkiem nekā ar viņiem laipni aprunāties? Bet tu vienmēr esi uzskatījusi, ka īstas jūtas ir tikai vienas. Niknums."

Bet Kristīna savu pretinieci bija novērtējusi pārāk zemu. Astrīda viņai veltīja tādu skatienu, kas satrieca viņas REPLIKU putekļos.

"Lēnām pār tiltu!" Astrīda iesaucās. "Tu jau izklausās kā vien riebīg dziesm zviedru topā, vai tu pati to sa­prot? Mazi, mazi vārdi par mīlu! Un saki tos ar smaidu!"

Kristīna palika stāvam pie galda, arvien vēl taisnu muguru un stalta, bet iekšienē plivinājās vecās bailes. Astrīda paliecās uz priekšu un reptiļa ātrumā ar saviem zilganajiem pirkstiem sagrāba Kristīnas rokas locītavu, saspieda un izgrieza to, bet ne pārāk stipri, tikai tik daudz, lai pamatīgi sāpētu, tomēr neko nevarētu redzēt. Viņa smagi elpoja un runāja skaidri, lai gan balss bija zemāka nekā parasti, gandrīz kā čuksts.

"Un tu man te netēlos nekādu kundzēni, mīļo Kristīnīt. Tu takš nebūt nekāda dakteriene un šitik glauna dāma, ja es to nebūt ļāvs…"

Tajā pašā mirklī Ēriks atvēra ārdurvis un sauca svei­cienu. Priekšnamā nograbēja daži pakaramie.

Viņš pakarina savu jaku, domāja Kristīna.

Astrīdas tvēriens kļuva stingrāks. Kaut kas nobaukšķēja pret grīdu.

Tagad viņš velk nost kurpes. Ak, miļais, nāc ātrāk!

Nočaukstēja papīrs, viņš caurskatīja pastu. Astrīda vēl mazliet pagrieza, paberza meitas ādu pret kaulu ro­kas locītavā un uzmanīgi vēroja reakciju. Valgas acis. Bet nekādas pretestības. Kristīna bija pretojusies tikai vienu vienīgu reizi mūžā, un tas, kas toreiz notika, bija viņai iemācījis nekad vairs nepretoties.

"Hallo!" Ēriks vēlreiz sauca. "Vai kāds ir mājās?"

Viņš sāka nākt uz virtuves pusi. Kristīna samirkšķi­nāja acis un sastapa mātes skatienu; Astrīda nicinājumā sarauca degunu, bet viņas skatiens novērsās. Viņa atlaida tvērienu un pagrūda nost Kristīnas roku ar bēr­nišķīgi niknu žestu.

"Sveiki," sacīja Ēriks. Viņš stāvēja virtuves durvīs un smaidīja, viņš neko nebija redzējis.

Astrīda steidzīgi nodzēsa cigareti, pārvilka roku pār pieri un skatījās projām. Kristīnas acis lidinājās starp viņiem abiem, tās triumfa sašaurinājās, kad viņa skatī­jās uz Astrīdu, bet kļuva platas un mirdzošas, kad uz­smaidīja Ērikam.

"Sveiks," viņa sacīja un, izpletuši rokas, devās vīram pretī. "Es nemaz nedzirdēju, ka tu atnāci."

Mans vīrs, viņa domāja un iegrima tā skāvienos.

Man taču patiesībā ir vīrs.

Viņa Ērikam nav teikusi, ka viņš ir vienīgais vīrietis, kāds tai jebkad bijis, jā, arī vienīgais, ar ko viņa skūp­stījusies. Kad viņš apsēdās Kristīnai blakus pie pusdiengalda pašā pirmajā konferencē, viņa kļuva atturīga un stīva, un, kad Ēriks pēc dažām nedēļām zvanīja un uz­lūdza viņu uz teātri, viņa bija spiesta iziet ārā un izvemties, kad bija ielūgumu pieņēmusi. Ne jau tādēļ, ka viņš tai būtu pretīgs, nē tieši otrādi, bet gan tāpēc, ka likās neiespējami viņu ievērojis kāds vīrietis.

Visu pirmā pavasara pusdienu, koncertu un teātra apmeklējumu laikā viņas jaunavības plēve kļuva arvien biezāka un sīkstāka. Pirms desmit gadiem tā būtu bijusi pieņemama, pirms pieciem mazliet komiska, bet ta­gad tā bija kauna traips. Jo tagad bija sācies jauns laiks, tāds laiks, kad jauna sieviete tika uzskatīta par defektīvu, ja trīsdesmit gadu vecumā vēl nebija stājusies kāda vīrieša rīcībā.

Vakarā pirms vasaras saulgriežiem viņa aiz bailēm izplūda asarās, kravājot jaunajā ādas somā rūpīgi izgludinātās vasaras drēbes. Ko te varēja līdzēt skaistākā kokvilnas kleita, kas smaržoja pēc vēja un ūdens? Ko te varēja līdzēt nopulētie nagi, kas spidēja kā perlamutrs, un jaunais matu griezums, kas viņai ļoti piestāvēja? Tagad nu tam vajadzēja notikt, to viņa zināja, citādi Ēriks nekad nebūtu viņu ielūdzis svinēt vasaras saulgriežus savu vecāku vasarnīcā Svētās Annas šērās. Daudz no visa, kas, pēc viņas domām, tur notiks, viņa bija sagatavoju­sies panest: augstākās pilsonības pazemojošo laipnību pret jaunatnācēju, māsu netiešos jautājumus par viņas dzimtu un vecāku sarauktās uzacis par viņas strupajām atbildēm. Tad Ēriks nostāsies viņas pusē, to Kristlna zi­nāja, viņš jau bija sācis izsmiet mātes bažīgos jautājumus par "Kristīnas raižpilno pagātni", kā viņa pati to sauca. Bet kā Ēriks panestu viņas nevainību? Varbūt satrūktos un atkāptos? Vai nicinājumā no viņas novērstos?

Vēlāk šķita, ka tas bija viņas ķermenis, kas patstāvīgi pieņēma lēmumu. Pēkšņi izstiepās labā roka un novilka uz leju aizkarus, kājas aiznesa viņu pie kumodes, kur labā roka sameklēja spoguli, tajā pašā laikā kreisā roka atpogāja svārkus un ļāva tiem nokrist uz grīdas. Viena roka pagrūda malā ceļasomu, bet otra vilka nost bik­sītes. Labā kāja pacēlās pati no sevis, pēda novietojās uz gultas malas, kamēr labās rokas rādītājpirksts, garais pirksts un zeltnesis saslēdzās kopā ķirurga instrumentā. Acīm tika atļauts aizvērties.

Pēc tam viņa saņēma spoguli un paskatijās sev kāj­starpē. Tas bija tāpat kā izmeklēt svešas sievietes dzi­mumorgānus, un, nūja, viss norādīja uz to, ka šai sievie­tei ir zināma seksuāla pieredze, lai arī ne sevišķi liela. Asiņošana nebija stipra. Ātra nomazgāšanās izdzēsīs visas pēdas. Un pēc tam tas, kas tikko bija noticis, ne­bija noticis nekad.

Pa ceļam uz vannasistabu viņa ieraudzīja labās rokas pirkstus. Ap nagiem un locītavu krokās bija biezas, sar­kanas asins svītras. Pretīgums lika sagrīļoties, un viņa gandrīz zaudēja līdzsvaru: ienākusi vannasistabā, viņa atbalstījās pret sienu un aizvēra durvis, bet gaismu neieslēdza, tāpat pa tumsu aiztaustījās līdz aukstā ūdens krānam un skaloja, skaloja un skaloja, līdz pirksti bija tik auksti, ka kļuva nejūtīgi.

Un tomēr, kad nākamajā rītā Ēriks novietoja mašīnu pie viņas mājas, viņa vieglām kājām noskrēja pa kāp­nēm. Bija brīnišķīga diena: debesis pār Vadstenu bija tikpat zilas kā Jaunavas Marijas tērps, bērzu lapas spīdēja saulē, bija tik viegli elpot.

"Cik tu izskaties priecīga!" aizdomīgi sacīja Ēriks, kad viņi satikās uz ietves. "Vai kaut kas noticis?"

"Itin nekas," viņa atbildēja savā parastajā, rezervē­tajā balsī. "Man vienkārši ir labs garastāvoklis."

Jo man ir vīrietis, viņa domāja pirmo reizi mūžā. Es esmu samaksājusi, un tagad man patiesībā ir vīrietis.

Mājās pie tantes Ellenas nekad neviens necerēja, ka Kristīna dabūs vīru. Arī viņa pati ne. Pusaudzes gados viņa pārcieta savu sievišķību ar ciešanu pilnu sejas izteiksmi un būtu priecājusies no tā visa atbrīvoties. Tā bija Kristīna, kura cieta no sliktas dūšas un sāpēm, tā bija viņa, kas valstījās pa grīdu reizi mēnesī un ko pēc tam kratīja drudzis, tā ka viņu vajadzēja apguldīt zem divām segām pie karsta ūdens pudelēm, kamēr Margarēta un Birgita uzkasīja siena kaudzēm līdzīgas frizūras un gatavojās iekarot pasauli, kā to dara jaunas sievietes.

Tas bija nelaimīgs laiks. Kamēr Kristīna siltā vasaras vakarā mēģināja sasildīt savas ledusaukstās rokas pie biezās vilnas zeķēs ievilktām sulas pudelēm, kuras tante

Ellena bija piepildījusi ar karstu ūdeni un ielikusi viņai gultā, meitene aizvēra acis un mēģināja atcerēties gai­šākus laikus: eksāmenu dienu pirmajā klasē, kad viņa saņēma savu pirmo godalgu, dūnu pelēkus svētdienas rītus virtuvē, kad sviests kusa uz tantes Ellenas siltajām brokastu maizītēm, klusu vasaras vakaru rotaļas ķiršu kokā pie mājas.

Bija ļoti vienkārši būt mazai meitenei mājās pie tan­tes Ellenas. Vienkārši un mierīgi. Viss, ko vajadzēja darīt, bija ēst, paklausīt un ļaut, lai tevi aprūpē. Tādā secībā. Kristīnai nekas tur nelikās sarežģīts; viss tantes Ellenas ēdiens garšoja labi, prasība paklausīt bija sapro­tama, aprūpēšana tīrā bauda. Kamēr Birgita protestē­jot kliedza, kad tante Ellena pirms pusdienām gribēja mazgāt viņas netīro muti, Kristīna baudkāri atbalstījās pret tantes Ellenas vēderu, kad pienāca viņas kārta. Birgita sūdzējās, ka tantei Ellenai ir pārāk raupjas rokas, bet Kristīnai šķita, ka raupjas rokas ir patīkamas. Bērnu­namā viņiem bija kopēja ar ļoti maigām rokām. Kristīna bija histēriski kliegusi katru reizi, kad šī kopēja tuvojās; viņa kliedza un kliedza, kamēr kopēja zaudēja pacietību un sagrāba viņu stingrā tvērumā. Tikai tad Kristīna ļāva sevi mazgāt. Bet drošības dēļ vēl joprojām kliedza.

Citādi viņa visai daudz neatcerējās no dzīves bērnu­namā, tikai lielu istabu ar augstiem logiem un gultām, kas stāvēja rindā. Viņas atmiņās viss bija balts: sienas, gultas, gaisma, kas spiedās cauri bērzu lapotnēm dārzā. Tikai dažreiz kā zibens ātrumā viņas galvā parādījās aina: kāds zēns apskauj savu vienkājaino lācīti, kāda meitene mētelī un ziemas kurpēs pagriežas un, iedama uz dur­vīm, skatās uz Kristīņu, dzirdamas kādas mazas meite­nes raudas, kad viņai atņemta lupatiņa: Mana lupatiņa, mana lupatiņa, kur palikusi mana lupatiņa! Bet atmiņas bija drūmas un nesaprotamas, tām trūka konkrētu cil­vēku un sakarību, un tās vispār nevarēja izteikt vārdos.

Tāpat bija arī ar slimnīcu. Viss, ko viņa spēja atcerē­ties, bija aijājoši čuksti un balti pirksti, kas spieda uz leju šļirces virzuli. Nūja, vispār viņa taču atcerējās ve­selu cilvēku kādu pacienti no vispārējās zāles, uz ku­rieni viņu ar laiku pārveda. Tā bija resna, veca sieviete, kura nepārtraukti runāja un visu laiku atradās kustībā, viņa gāja no gultas uz gultu un skaļā balsī komentēja citu pacientu stāvokli un ārstēšanu. Ugunsgrēkā cietusī piecgadniece viņu interesēja it īpaši.

Visļaunākās bija slāpes. Pret sāpēm bija injekcijas, tās lika Kristīnai lidināties virs ļaunuma, bet nebija nekādu līdzekļu pret slāpēm. Pievienošana sistēmai palīdzēšot, tā sacīja balti tērptās būtnes pie īstenības robežas, tomēr tā nemazināja slāpes. Mēle kļuva bieza, un to pārklāja staipīgas gļotas, lūpas sasprēgāja, un rīkle tā pietūka, ka katrs elpas vilciens izklausījās kā šņākšana. Viņas slāpes beidzot kļuva par īstu mocību arī tiem, kuri to redzēja, un tas pamudināja viņus nolikt pie meitenes gultas trauku ar ūdeni, kurā bija mazi marles gabaliņi. Doma bija tāda, lai Kristīna pārvilktu šīs kompreses pār lūpām un tā remdētu mokas. Bet reizi pa reizei balti tērptās būtnes pieliecās pie viņas un brīdināja: Saslapini lūpas, bet nezīd. Tikai nezīd!

Protams, viņa zīda. Bet viņa zīda ļoti uzmanīgi, lai neviens neredzētu. Viņa tvēra pēc kompresēm ar veselo roku un vilka tās gar lūpām, kā kopēja bija teikusi, bet slepenībā marles aizsegā paplēta lūpas, mēles galiņš padevās uz priekšu un kāri slīdēja pār auduma retajiem pavedieniem. Un pēkšņi mēle kļuva par dzīvu būtni, alkatīgu mazu dzīvnieciņu ar savu gribu, kas piespieda viņu izsūkt kompresi līdz pēdējam pilienam.

Sekundi vēlāk kaut kas dzeltens un smirdošs izvēlās viņai no iekšām, augumu sarāva krampji un brūcēs no jauna uzliesmoja uguns. Bet, kad viņa atvēra acis, lai ļautu sāpēm vaļu, pie gultas stāvēja resnā sieva ar pa­celtu rādītājpirkstu.

"Es tevi redzēju," viņa teica. "Tu zīdi. Tā ir tevis pa­šas vaina."

Kristīna saknieba lūpas un norija raudas.

"Nūja, kā tad," sieviete atkal runāja. "Es tevi redzēju. Tā ka es tagad zinu, ka tu pati vien esi vainīga."

Un kaut kur dziļi Kristīnas galvā kāda griezīga balss piekrita:

"Klausies, tu velna skuķi! Tā ir tevis pašas vaina! Viss, kas notiek, ir tevis pašas vaina!"

melnie, kaltie vArtiņi iečīkstējās, kad māsa Inga tos aizvēra aiz viņām abām.

"Nāc," viņa sacīja un pastiepa Kristīnai roku. Viņai bija rudzpuķu zili pirkstaini cimdi tieši tādā tonī kā mē­telis. Kristīnai pašai bija gaišbrūns mētelis un zirņu zaļi dūraiņi. Viņa varēja redzēt, cik tas neglīti, jo ilgā klu­suma laikā bija noticis tā, ka visas krāsas bija kļuvušas cietas un asām malām, tās kā grants grauza viņai acīs. Ja viņa zinātu, kā padarīt pasauli tikpat melnu, baltu un pelēku kā fotogrāfiju, viņa to jau būtu izdarījusi.

"Nāc nu. Nevajag kautrēties," teica māsa Inga un sa­tvēra viņas roku. "Ta taču ir tikai mana svaine. Un viņa ir tik jauka…"

Bet Kristīnas roka ļengani izkrita no viņējās tā bija tik mīksta un piekļāvīga, ka to nemaz nevarēja saturēt. Meitene kā piesalusi stāvēja pie dārza celiņa un izlikās nedzirdam. Jo nu tas bija noticis, tagad beidzot viņa bija iekāpusi savā fotogrāfijā. Šis dārzs katrā sīkumā līdzi­nājās tai melnbaltajai pasaulei, ko viņa bija izveidojusi savā galvā. Viss saskanēja: puskrēsla un baltā migla, augļukoku melnās līnijas pret pelēkajām debesīm, kūs­tošās salnas glazūra pār zālāju. Tas bija dārzs tādām meitenēm kā viņa. Dārzs ziemas princesēm.

Māsa Inga satvēra viņas roku un vilka sev līdzi.

"Nāc nu, nāc! Tev taču nav ko baidīties…"

Arējās kāpnes bija milzīgas. Un no akmens. Pavisam citādas nekā koka kāpnes pie bērnunama verandas. Šis kāpnes nedrebēja, kad uz tām spēra kāju, tās gulēja ne­skartas un smagas it kā kalns, kas gaida, lai kāds tajā uzkāpj. Tās bija ari tikko kā noslaucītas: varēja redzēt slotas pēdas tajā sniega mazumiņā, kas bija palicis uz sarkanajām ķieģeļu plāksnēm.

Māsa Inga piespieda durvju zvanu un vienlaikus atvēra durvis, iebīdot Kristīņu sev pa priekšu mazajā priekšnamiņā. Ari te viss bija no akmens: pelēka un spī­dīga grīda, bāli zaļa un poraina siena. Izskatījās kā slimnīcā, kā mazā akmens slimnīciņā.

Māsa Inga steidzīgi novilka botes šos elastīgos gu­mijas apavus, kas bija sargājuši viņas augstpapēžu kur­pes no nepastāvīgās ziemas ārā, un tikpat veikli palī­dzēja Kristlnai novilkt gumijas zābakus. Tad viņa stingri pieklauvēja pie brūnajām iekšdurvim un tās atvēra.

"Hallo," viņa sauca uz dzīvokļa pusi. "Hallo! Vai te kāds ir mājās?"

No skaņām dzīvokļa iekšienē Kristlnai pār muguru pārskrēja drebuļi. Tur skanēja radiosignāls un kaut kas cepās uz pannas. Tā bija skaņa, pret ko bērnunama flīzētajā virtuvē viņa bija iemācījusies just riebumu, tā bija nemiera un steigas skaņa. Tā vedināja uz domām par netīksmi tāpat kā graudainais piena pulveris bērnu­nama nerūsējošajā krūzītē.

Bet šeit kāds tūlīt izslēdza radio un nocēla pannu no plīts, šeit bija vieta arī cilvēku balsīm.

"Viņa gandrīz neko neēd," teica māsa Inga, atglauzdama matu šķipsnu Kristīnai no sejas, atvēra matu sprādzi un sastiprināja no jauna. "Viņa arī nerunā. Neiz­dod ne skaņas, izņemot reizes, kad raud…"

Sieviete galda otrā pusē uz sekundi ielūkojās tieši Kristlnas pelēkajās acīs.

"Ak, tā," viņa noteica. "Šajā pasaulē tomēr tiek ru­nāts pietiekami daudz…"

Meitene, kas sēdēja sievietei līdzās, strauji pielieca vaigu viņas augšdelmam.

"Tu runā, tante Ellen. Tu runā visu laiku…"

Ellena saķēra viņas degunu ar pirkstu galiem.

"Vai!" viņa iesaucās. "Tagad Margarētas deguns atkal slapjš!"

Meitene noķiķinājās un iedzēra lielu malku no piena glāzes. Viņa bija apēdusi vienpadsmit gaļas bumbiņas, Kristīna bija saskaitījusi. Vienpadsmit! Un vēl arvien ve­sels gaļas bumbiņu kalns gulēja lielajā traukā uz maz­gājamā galda. Viņa pati bija apēdusi vienu vienīgu gaļas bumbiņu, pirms tikpat noteikti kā vienmēr bija nolikusi dakšiņu malā un sagatavojusies pretoties māsas Ingas pierunāšanas mēģinājumiem. Viņa bija piekāpusies tikai vienā punktā: izdzērusi gandrīz visu piena glāzi. Tas bija īsts piens, to varēja just, nevis kaut kāds drupatains pulveris, iemaisīts krāna ūdenī.

"Ceru, ka tas tevi neuztrauc," teica māsa Inga. "Ka mēs tā pēkšņi uzradāmies, es gribēju teikt. Bet Ziemas­svētkos pāri palika tikai četri bērni, un tad mums šķita, ka tikpat labi mēs varam taisīt ciet un ņemt viņus līdzi. Priekšniece paņēma divus, Brita un es katra savu… Citādi jau šogad mums nebūtu nekādu Ziemassvētku."

Viņa aprāvās un vēlreiz noglauda Kristlnai pieri.

"Un viņa ir tik jauka, tas tev nebūs nekāds apgrū­tinājums…"

Ellena viegli pasmaidīja, viņa sēdēja savā puķainajā uzsvārcī, un baltās rokas smagi gulēja uz galda.

"Tiešām nekāda apgrūtinājuma nebūs. Itin nekāda…"

Vēlāk tajā pašā dienā Kristlna viena pati sēdēja tan­tes Ellenas dzīvojamajā istabā. Raupjais audums mazliet grauza ciskas, viņai nebija garāku vilnas bikšu, kas apklātu kailo joslu starp apakšbiksītēm un zeķēm.

Mājā valdīja pilnīgs klusums. Māsa Inga un Margarēta bija aizbraukušas uz tirgu nopirkt Ziemassvētku eglīti, viņas bija bāzušās virsū Kristlnai, aicinot braukt līdzi, bet viņa bija ietiepīgi purinājusi galvu un kļuvusi tik ļengana un bezpalīdzīga, ka māsa Inga pat nebija va­rējusi uzvilkt viņai mēteli.

"Lai viņa paliek pie manis," beidzot bija sacījusi tante Ellena, un pēc veselas pārmetumu un atvainoša­nās virknes māsa Inga bija padevusies.

Tātad pašlaik Kristīna ar taisnu muguru sēdēja uz dīvāna un skatījās apkārt. Viņai patika šī istaba, te krā­sas prata saskanēt cita ar citu, nevis strīdējās un klie­dza, un mēģināja cita citu nobeigt. Aizkaru bāli dzelte­nais tonis laipni atsaucās dīvāna tumši pelēkajam audumam, paklāja piesātināti zeltainās krāsas rotaļājās ar zemā skapīša brūnumu tālāk pie sienas. Virs skapīša karājās liela glezna ar zeltainu mežu. Tas viņu vilināja. Varbūt viņa varētu ieiet šajā gleznā un kļūt par rudens princesi, nevis ziemas princesi… Tomēr nē, viņa vēlējās palikt šajā istabā, šajā mājā, šajā klusumā, kurš, liekas, kļūst vēl dziļāks sienas pulksteņa noteiktajos tikšķos.

Tad tante Ellena pēkšņi stāvēja apaļajā durvju ailā, vēl arvien tērpusies puķainajā darba uzsvārcī. Seja zem tumšajiem matiem bija plata un četrstūraina, baltās rokas bija sakrustotas uz kuplajām krūtīm. Acenes bija noslīdējušas uz degungala, un vienā nāsī ielikts balts vates kumšķītis.

"Karameli gribi?" viņa jautāja, skatīdamās pār briļļu ietvaru, un ņēma ārā no kabatas konfekšu tūtu.

"Tie ir zīda spilventiņi," viņa pēc tam sacīja, it kā tas būtu kāds paskaidrojums, un noslīdēja klubkrēslā blakus dīvānam. Kristīna uzmanīgi pieliecās un ieskatījās tūtā. Karameles tiešām izskatījās kā zīda spilventiņi: tās spī­dēja un mirguļoja bālos zīda toņos. Rožainos, violetos, gaiši zilos.

"Ņem vien," sacīja tante Ellena un sakratīja tūtu.

Kristīna salika īkšķi un rādītājpirkstu kā pinceti un uzmanīgi bāza roku tūtā, zīda spilventiņi bija lipīgi un saķērušies kopā, viņa viltīgi mēģināja atdalīt visskais­tāko. Tas bija gaiši violets.

"Paņem vairāk," teica tante Ellena un vēlreiz sakratīja tūtu. "Tūlīt taču būs Ziemassvētki."

Kristīna vēlreiz iebāza roku tūtā un šoreiz izcēla ve­selu lērumu. Četrus salipušus zīda spilventiņus. Viņa aizturēja elpu un pievērsa skatienu tantei Ellenai. Vai viņa tagad kliegs?

Bet tante Ellena nekliedza, viņa pat nepaskatījās uz karameļu pikuci, tikai aizlocīja tūtu un ielika atpakaļ ka­batā. Tad viņa atspiedās pret klubkrēsla augsto atzveltni un skatījās uz gleznu istabas otrā galā, vienu brīdi pat šķita, ka arī viņa apsver iespēju ieiet rudens princeses mežā.

"Jā, jā," tante Ellena nopūtās. "Ne jau vienmēr ir viegli."

Tajā pašā mirklī Kristīnas mutē saplīsa zīda spilven­tiņa trauslā virskārtiņa. Krēmains saldums izlija pār mēli.

Jā, protams. Tagad viņa atcerējās. Tā garšoja šokolāde.

Ārā satumsa, un krēsla ielīda arī mājā. Nebūs nekādi baltie Ziemassvētki, priekšpusdienas sniega migliņa gan­drīz bija pārgājusi lietū. Tas jau nekas, pēc laiciņa tik un tā būs Ziemassvētku vakars, un, to gaidot, tikpat labi varēja taču mierīgi sēdēt dzīvojamajā istabā un mēmi vē­rot, kā lietus lāses rit pār tantes Ellenas melni spožo logu.

Viņa neteica ne vārda. Tādēļ viņa šķita tik neparasta: nekad agrāk Kristīna nebija satikusi pieaugušu cilvēku, kas varētu mēmi sēdēt ilgāku laiku. Visi citi pieaugušie bija tik aizņemti pļāpājot, ka viņiem neatlika laika do­māt, bet šī sieviete tikai sēdēja, kur sēdēja, ar savu aizbāzto nāsi un puspavērto muti. Tomēr viņa negulēja: pelēkās acis bija plaši atvērtas un skaidras.

Tad pēkšņi priekšnamā ieskanējās māsas Ingas smiekli un Margarētas pļāpāšana, dzīvokļa durvis atvē­rās, un iekšā ietuntuļoja Margarēta ar rupjām kapzeķītēm kājās un atpogātu mēteli. Tante Ellena, atbalstīju­sies pret roku atzveltni, uzslējās kājās, izpleta rokas pret Margarētu un novilka viņai mēteli, smiedamās par mei­tenes pļāpāšanu, tad sabužināja viņai matus.

Kristīna novērsās un pavērās logā, ar skatienu seko­dama vēl vienai lietus pilei tās ceļā pa spožo virsmu. Pazibēja kāda doma, kas lika viņai pabrīnīties; viss būtu bijis citādi, ja es spētu runāt.

Ta notika pirmo reizi. Viņai nekad līdzīga doma ne­bija ienākusi prātā.

Bet balss uzreiz neatgriezās tikai tāpēc vien, ka viņa to vēlējās, tāpat kā toreiz, kad tā reiz pazuda bez viņas vēlēšanās. Tātad lietas vienkārši notiek.

Bet Margarēta, kā likās, nemaz nemanīja, ka Kristīna nerunā: viņa piepildīja visu māju pati ar savu pļāpā­šanu, vārdi viņai vēlās ārā no mutes kā dzīvsudraba lodītes, kas lielā ātrumā ripo pa grīdu un pazūd kaktos.

Kad eglīte bija izpušķota, Margarēta vilka Kristīņu sev līdzi. Tagad viņai beidzot jāapskata visa māja: tum­šais pagrabs ar cementpelēko veļas mazgājamo telpu un gaišzaļo vannasistabu, akmens kāpnes, priekšnams otrajā stāvā un brūnās durvis uz īres dzīvokli tur augšā. Un, protams, arī bēniņi, svarīgākais no visa. Kristīna dziļi ievilka elpu, kad iebāza galvu pa griestu lūku, tur augšā tik skaisti smaržoja. Pēc putekļiem, zāģu skaidām un kokmateriāliem.

"Bēniņi mums ir rotaļistabas vietā," teica Margarēta un devās pie mazītiņām mēbelītēm zem zelmiņa loga. '"Ievocim Hugo bija jāuztaisa rotaļu mājiņa, bet viņš nomira un nepaspēja iesākt. Lai gan viņam izdevās uz­taisīt mēbeles."

Izlikās, ka Margarēta un Kristīna pēkšņi izaugušas par milžiem. Mēbeles viņām bija par mazu, dupši vēlās pār krēslu malām, ceļgaliem nebija vietas zem galda.

"Viņš uztaisīja mēbeles kādam pavisam mazam bēr­niņam," paskaidroja Margarēta. "Bet tagad tās ir ma­nas…"

Pēc brīža viņas jau bija atpakaļ dzīvoklī. Tantei Ellenai bija četras istabas, un Margarēta bija izdomājusi visām vārdus. Lielā istaba, mazā istaba, ēdamistaba un tukšā istaba.

Bet tukšā istaba patiesībā nebija tukša, tajā stāvēja gan gulta, gan kumode. Margarēta iekšā negāja, mazliet pavēra durvis, nemaz neatlaižot rokturi.

"Tā īstenībā ir mana istaba," viņa sacīja. "Es to dabūšu. Vēlāk. Kad sākšu iet skolā… Tagad es guļu pie tantes Ellenas. Mazajā istabā."

Kristīna saviebās. Viņa pati gan negribētu gulēt vienā gultā ar kādu pieaugušo.

"Protams, ne jau vienā gultā," teica Margarēta, it kā būtu nolasījusi viņas domas. "Tur ir dubultdlvāns, gulta zem gultas, to mēs vakarā izvelkam…"

Bet mazajā istabā nebija nekā tāda, kas liecinātu, ka Margarēta tur dzīvo. Dīvāns un klubkrēsls, veļas skapis un šujamā kastīte, bet nevienas rotaļlietas vai pasaku grāmatas. Bērnunamā katram bija savs skapītis, kur gla­bājās drēbes un rotaļlietas. Šeit nekā tāda nebija, Margarētas drēbes karājās tantes Ellenas skapī priekšnamā. Viņa to pati bija redzējusi, kad Margarēta visu izrādīja, lielas un mazas kleitas karājās uz tās pašas stangas vienā juceklī.

Bet šķita, ka Margarēta neraizējas par jucekli skapī un par to, ka mazajā istabā nav nekā no viņas pašas, viņa izspurdza virtuvē un atvēra vēl kādas durvis.

"Tīrāmo rīku skapis!" viņa sauca. "Te ir manas rotaļ­lietas."

Kristīna uzmanīgi paspēra soli uz priekšu un ieska­tījās iekšā. Tīrāmo rīku skapis vispār nebija nekāds ska­pis, tas bija mazs būcenītis ar baltu gaismas globusu pie griestiem un vecu lupatu paklāju uz grīdas. Tur iekšā pēc kaut kā asi smaržoja, un Kristīna pazina šo smaržu. Tā smaržoja bērnunamā tajās dienās, kad grīda spīdēja. Pēc boniervaska.

Pēc brīža viņai jau bija skaidrs, ka atrasties šeit ir tik jauki, sēdēt uz grīdas un klāt Margarētas leļļu gultiņu, kamēr pieaugušās sievietes darbojās virtuvē. Tagad tante Ellena bija sagatavojusi gaļas bumbiņas, melnajā dzelzs pannā cepās kaut kas cits. Oda pēc kāpostiem un etiķa.

Ēdiens vēl nebija gatavs, kad pienāca laiks iet gulēt. Kristīna un Margarēta katra dabūja savu šķīvīti ar cīsi­ņiem un gaļas bumbiņām uz virtuves galda, kamēr Ellena maisīja dzelzs katlu, bet māsa Inga gatavoja sine­pes. Viņai klēpī bija trauks, un tā dibenā atradās liela dzelzs lode, kas, ripojot pār sinepju sēkliņām, tās sa­spieda. Stiprā aromāta dēļ viņas acis asaroja.

"Patiesībā tā ir īsta lielgabala lode," viņa šņaukājās, skaidrodama meitenēm. "Tā nāk no manas un Hugo vec­māmiņas. Mēs to lietojam tikai pirms Ziemassvētkiem, tā ir tāda tradīcija…"

Tante Ellena šķībi pasmaidīja un pastiepa viņai kabat­lakatiņu.

"Izšņauc degunu," viņa iesmiedamās sacīja. "Lai neiepil sinepēs."

Kristīna sajūsmā klausījās šajos smieklos, kas allaž plūda no tantes Ellenas. Izklausījās tā, it kā kāda maza dūja būtu uzbūvējusi ligzdu viņas kaklā, maza dūja, kas apmierināti iedūdojās, pirms kārtīgi apsēdās ligzdā. Kristīna bija tik aizņemta, iztēlojoties šo dūju, ka pilnīgi aizmirsās. Nedomādama viņa apēda visu, kas atradās uz šķīvja: trīs cīsiņus, četras gaļas bumbiņas un gandrīz visu siera maizi. Viņa košļāja jau pēdējo sviestmaizes kumosu, kad piepeši viņai atkal uzplūda nelabums. Viņa atvēra muti un ļāva pa pusei sakošļātajai maizei nokrist uz šķīvja. Tajā pašā mirklī viņas galvā atmodās svešā balss: Ak tu, izlaistais rupuci! Vai tu spļauj ārā ēdienu?

Kristīna aizvēra acis un gaidīja uguni. Bet tā nenāca. Pirmo reizi neuzliesmoja rētas tajā pašā brīdī, kad atska­nēja balss. Viņa pagaidīja vēl sekundi, tad ļoti uzmanīgi pacēla plakstus vienu milimetru un paskatījās. Māsa Inga slaucīja acis ar kabatlakatu, viņa neko nebija redzē­jusi. Margarēta blenza uz Kristīņu vaļēju muti, bet neko neteica. Un tante Ellena ļoti uzmanīgi uzlika roku Kristīnai uz galvas, ātri noglaudīja viņai matus, kamēr otra roka steidzīgi un slepus ieslaucīja pusapēsto maizes ku­mosu darba uzsvārča kabatā.

Māsa Inga nošņauca degunu un pacēla acis.

"Ko es redzu!" viņa iesaucās. "Šķiet, ka Kristīna ir visu apēdusi!"

Un tad pirmā diena bija beigusies.

Ziemassvētku vakara pēcpusdienā sāka plūst šurp pā­rējie dzimtas locekļi. Vispirms ieradās Seima, tantes Ellenas māte, veca, kaulaina sieva goda kleitā, kas bija tikpat gluda un melna, cik viņas seja balta un grum­baina. Viņa paņēma Margarētu zem zoda un ar sausu skatienu apskatīja, tad, nebilduši ne vārda, atlaida un pagriezās pret Kristīņu.

"Tā ir jauna?"

Māsa Inga palocīja ceļus aiz Kristīnas muguras:

"Nē, nē. Viņa ir no bērnunama, kur es strādāju, mēs te būsim tikai Ziemassvētkos…"

Seima paraustīja plecus.

"Ak, tā. Nūja. Man jau bērni patīk. Bet tikai tad, ja prot uzvesties. Citādi lai iet pa gaisu."

Māsa Inga atvēra muti, it ka lai kaut ko teiktu, bet tajā pašā mirkli priekšnamā saka skanēt jaunas balsis. Tur jau viņi nāca visas galvenās personas. Vissvarīgā­kie viesi.

Stīgs nostājās atvērtajās durvīs un izpleta rokas, se­kundi vēlāk Gunnars atkārtoja šo kustību aiz viņa mu­guras. Abi bija atpogājuši mēteļus, atsegdami moderno neilona kreklu viegli nodzeltējušās krūtežas. Viņu balsis bija spēcīgas un piepildīja visu māju.

"Mēs nu esam atnākuši!" dārdināja Stīgs.

"Priecīgus Ziemassvētkus!" dimdināja Gunnars.

Aiz viņiem pulcējās viņu ģimenes: katram sava sieva Bite Stīgām un Anita Gunnaram un kopā pieci dažāda lieluma dēli, kuru mati bija sasukāti, ņemot palīgā ūdeni. Visiem bija jauno laiku pļāpīgie vārdi: Buse, Čelle, Klāse, Ulle un Ante.

"Esiet sveicināti," sacīja tante Ellena.

Kristīnas skatiens uzlidoja augšā pie viņas. Tante Ellena ne tikai bija nomainījusi darba uzsvārci pret pe­lēku izejamo kleitu ar mežģīņu apkakli, šķita, ka viņa nomainījusi arī balsi, kas tagad piestāvēja kleitas krāsai un piegriezumam. Arī māsa Inga bija mainījusies, tikai citādi. Dedzībā piesarkusi, viņa stiepa roku pretī Stīgām:

"Brālīt! Cik jauki tevi redzēt…"

Stīgs steidzīgi ar viņu sarokojās un sāka stīvēt nost mēteli.

"Patīkami redzēt arī tevi. Kā iet?"

"Ļoti labi. Un tev pašam? Kā ar pienākumiem komūnā?"

Stīgs steidzīgi satvēra žaketes atloku un sakārtoja uz­valku.

"Kopš oktobra esmu bērnu aprūpes komisijas priekš­sēdētājs. Vai tad neesi dzirdējusi?"

Māsa Inga aizšāva roku mutei priekšā, tagad pārvēr­tība bija pilnīga. Viņa vairs nebija stingra bērnunama audzinātāja, bet tikai maza meitene.

"Ko tu saki! Vai tiešām? Cik jauki…"

Stīgs aplika Gunnaram roku ap pleciem un bīdīja uz māsas pusi.

"Un te tu redzi nākamo arodbiedrības priekšsēdētāju Luksorā. Nākamgad viņš brauks uz trīsmēnešu kursiem Roņusalā un pēc tam ellīgi ātri kļūs par ombūdu, par to tu vari būt droša."

"Ak, ko nu," norūca Gunnars un pagrūda brāli ar plecu. "Laikam gan kāds laiciņš paies, līdz man rīkle būs tikpat labi iesmērēta kā tev…"

"Nemaz ne," teica Stīgs. "Tas ies pavisam ātri, ja es tevi labi pazīstu.

"Ak," māsa Inga aizelsusies teica. "Cik žel, ka Hugo to nepiedzīvoja. Viņš būtu tik priecīgs."

Nekad Kristlna neaizmirsīs šo pirmo Ziemassvētku vakaru tantes Ellenas mājā. Tomēr nekas jau sevišķs tur nenotika, nekas tāds, kas neatkārtotos katros Ziemas­svētkos un jebkurā citā radu saietā. Ēdiens tika uzburts milzīgos daudzumos un ari aprīts: siļķes un Jansona kār­dinājums, ribiņas un galerts, gaļas bumbiņas un cīsiņi, sieri un pastētes, šķiņķis un sarkanie kāposti. Kvasu un alu sūtīja no rokas rokā gar pieaugušo galdu, bet Stigs, kurš arvien vairāk svīda, izmeties kreklos un sašķiebtu kaklasaiti, uzņēmās staigāt ap galdu un piedāvāt šņabi. Uz bērnu galdu netika sūtīti nekādi dzērieni: katrs bērns pie sava šķīvja bija saņēmis veselu pudeli Ziemassvētku sulas. Pati Kristlna neko ēst nevarēja, bet visu maltītes laiku uz viņas šķīvja kā alibi gulēja viena gaļas bumbiņa un viens cīsiņš. Ne jau tāpēc, ka tas būtu vajadzīgs, šo pirmo svinību laikā tantes Ellenas mājā viņa bija tik tikko redzama. Ar to viņa bija ļoti apmierināta. Tagad viņa varēja skatīties, pati būdama neredzama, un klau­sīties, pati būdama nedzirdama.

Starp citu, viņa nemaz nebūtu varējusi panākt, lai kāds viņu dzirdētu, pat ja spētu runāt. Kā gan maza meitene varētu pārkliegt to dārdoņu, kas skanēja no skaļās dzim­tas rīklēm? Viņa aizvēra acis un klausījās. Tur tālāk pie pieaugušo galda Gunnars stāstīja kaut ko ar slapju sest­dienas balsi, Seima asi iesmējās, it kā kladzinādama, Stīgs piebiedrojās, trieca dūri pieaugušo galdā un tus­nīdams mēģināja atgūt elpu aaiih, aaiih, aaiih!, viņš izklausījās pēc vajāta rukša, bet tajā pašā laikā Bite, Anita un Inga laida vaļā sudraba smieklus, kas cēlās kā bezdelīgu pulks pret griestiem. Zēni pie bērnu galda ari smējās, lai gan neviens no viņiem nebija dzirdējis un sa­pratis, kas tur smieklīgs; pēc mirkļa cauri troksnim ieskanējās Margarētas spalgā balss:

"Kas tur bija? Pastāstiet! Ko viņš teica?"

Te trūka vienīgi tantes Ellenas dūjas smieklu. Tomēr viņa tur bija: kad Kristīna atvēra acis, viņa ieraudzīja, ka tante Ellena stāv durvīs un pēta savus viesus. Negribot Kristīnas skatiens apstājās pie Ingas, Anitas un Bites, pie viņu košajām kleitām un mirdzošajiem matiem. Tante Ellena bija citāda ar savu četrstūraino seju un pe­lēko tērpu.

Tagad viņa nokremšļojās un mēģināja pacelt balsi, lai viņu troksnī dzirdētu:

"Klausieties, jūs visi! Hallo! Esiet nu tik labi un ejiet uz lielo istabu…"

Pēc lielas tērgāšanas un ilgiem smiekliem piecēlās Stigs un Gunnars kā īsti vadoņi, kādi viņi patiešām arī bija, un uzlika rokas viens otram uz pleciem. Kā vienota četrkājaina būtne lai gan mazliet ļodzīga viņi devās pie Ellenas, nebilzdami ne vārda, atšķīrās un ieslēdza viņu vidū. Tagad visi stāvēja kā sametināti, Hugo at­raitne un viņa jaunākie brāļi. Vesela vienība, viena ģi­mene.

"Gardākie cienasti pasaulē," teica Stīgs. Gunnars pie­krītoši pamāja iereibušā nopietnībā.

"Pilnīga taisnība! Nekā garšīgāka vispār nav."

Tante Ellena iesmējās:

"Jā, jā. Paldies. Bet tagad ejiet, dzeriet kafiju un ēdiet saldumus…"

Viņas balss skanēja pavisam parasti, droši, noteikti un laipni, bet tie, kas viņu uzmanīgāk vēroja, varēja re­dzēt, ka virslūpa mazliet drebēja. Tas izskatījās dīvaini. It kā viņa būtu tā, kas atnākusi ciemos.

visā savā pieauguša cilvēka mūžā Kristīna daudz do­mājusi, kā bija noritējušas sarunas, šīs slepenās sarunas tantes Ellenas mājā tajos Ziemassvētkos. Ierastais jautā­jums atkal atdzīvojas, kad viņa iegriežas slimnīcas stāv­vietā. Kurš bija iniciators? Vai tante Ellena pati? Vai māsa Inga? Bet varbūt Stigs?

Viņa vēlētos, lai tā būtu tante Ellena, lai tante Ellena būtu iečukstējusi svainim ausī, ka viņa šo bērnu gri­bētu, tieši šo mēmo un vājo meiteni ar pelēkblondajiem matiem. Bet tā jau laikam tas nebija. Tante Ellena ļoti uzmanījās, lai neko neprasītu no Hugo radiem. Iespē­jams, ka jau tagad tie uzskatīja viņai bija tādas aiz­domas -, ka Ellena jau tā saņēmusi pārāk daudz, ka viņas laulība ar Hugo bijusi pārāk īsa, lai viņai būtu tie­sības gan uz māju, gan dzīvības apdrošināšanu.

Un tā jau nu nebija arī māsa Inga. Toreiz viņa vēl bija pārāk jauna; daudz par jaunu un blondu un pārņemta pati ar sevi, lai spētu nopietni interesēties par citiem. Viņas nekad un nekur tā īsti nebija klāt, puse no viņas būtības vienmēr atradās kaut kur citur. Dažreiz gadī­jās arī tā, ka viņa pilnīgi aizmirsās un nodejoja dažus sapņainus dejas soļus pie tādas valša mūzikas, ko tikai pati vien varēja dzirdēt, un ļāva audzinātājas plata­jiem formas svārkiem plandīties ap sevi kā balles kleitai.

Nē, tas acīmredzot bija Stigs, kas ierosināja Kristlnas pārcelšanos pie tantes Ellenas, tāpat kā viņš dažus ga­dus vēlāk ieteica pieņemt Birgitu.

"Stigs LIdakžoklis," Kristlnas atmiņās smejas Birgita. Kristlna viegli pasmaida, uzmanīgi iemānīdama mašīnu starp divām citām personāla stāvvietā. Viņa ir pār­steigta, ka bija aizmirsusi Birgitas doto palamu tantes Ellenas izcilākajam svainim. Tagad viņa ir to atcerējusies un tāpat ari Margarētas skaļos smieklus, kad Birgita izperināja jauno vārdu. Viņa pati toreiz tikai pasmaidīja, tas bija viegls smaids ar slēgtām lūpām. Kristlna nekad neuzdrošinājās skaļi smieties, kad Birgita deva cilvēkiem iesaukas, viņa pamatoti nojauta, ka Birgitai galvā pa­slēpts kāds nicinošs vārds ari viņai.

Vai nu līdakas žoklis, vai ne, bet bez Stiga un viņa pienākumiem komūnā Kristlna būtu nonākusi kaut kur citur. Varbūt kādā sektantu ģimenē Smolandē. Vai kādā mālainā zemnieku sētā Estjētas nogāzē. Tā mēdza notikt ar tiem, kas bija nonākuši bērnunamā piecdesmitajos gados. Ja vispār gadījās kāda audžuģimene. Daļa bērnu bija spiesti palikt bērnunamā vairākus gadus, līdz bei­dzot viņus savāca nesen vēl pustrakie vai ar tuberkulozi slimie vecāki.

Astrīda piederēja pie pustrakajiem un, ja nebūtu Stīga, tad meitu būtu aizvedusi mājās jau tad, kad Kristīnai bija divpadsmit gadu. Un tas viņa cieši sakož žokļus nesatricināmā pārliecībā būtu viņai maksājis dzīvību. Jo tikai pie tantes Ellenas pamodās viņas sīk­stā dzīvotgriba, un bez sīkstas dzīvotgribas Astrīdas tuvumā neviens nevarēja izdzīvot. Tātad varēja sacīt, ka Stīgs LIdakžoklis patiesībā bija izglābis Kristīnai dzī­vību.

"Par viņu jau varētu pasmieties," Kristīna skaļi saka pati sev, atsprādzēdama drošības jostu, "bet drīzāk gan viņš būtu jāgodā."

Ar gadiem viņš kļuva mazāk slavējams. Viņš bija pārāk patētisks savā centībā kļūt par vēl lielāku vīru, kļūt varenākam un cienīgākam par savu mirušo brāli. Viņš nekad neaptvēra, ka pats sev ir ienaidnieks. Viņš pārāk daudz dzēra, pārāk daudz runāja un bija pārāk kārs pēc liela vēriena žestiem, lai vispār jebkad līdzinā­tos Hugo.

Piešķirt tantei Ellenai bērnu pateicībā par gardo Zie­massvētku cienastu bija tāds žests, kas viņam ļoti labi piestāvētu. Atraitnes varēja kļūt par audžumātēm tikai izņēmuma gadījumos, bet ka bērnu aprūpes komitejas priekšsēdētājam Stīgām Līdakžoklim vajadzēja tikai uzsist knipi, lai tas tūlīt ari notiktu. Mūtalā nebija daudz tādu vīru, kas varētu kaut ko tādu panākt.

Un Stīgām Lidakžoklim, neskatoties uz viņa runām par kolektīvu un solidaritāti, piemita liela nosliece darīt to, ko citi Mūtalas viri vairs nevarētu izlabot.

Reiz Kristīnas pusaudzes gados, kad Ellena, pa pusei paralizēta, gulēja tieši šajā slimnīcā Vadstenā un viņa pati bija aizvesta uz Astrīdas betona dzīvokli Norčē­pingā, Kristīnai pirmo reizi ienāca prātā, ka ar viņu droši vien noticis tāpat kā ar Birgitu. Tante Ellena ne­maz viņu nebija gribējusi, varbūt viņa bija spiesta izda­bāt Stīgām. Tā tas tiešām varēja arī būt: tante Ellena bieži nopūtās par Stīga Līdakžokļa lēmumiem, bet ne­kad tiem atklāti nepretojās.

Šī doma bija tik pēkšņa un izsauca tādu riebumu, ka viņa nepaspēja sevi apturēt: nemaz nedomādama, viņa pieliecās un ļāva pussakošļātam desas gabaliņam izkrist no mutes uz šķīvja. Vienu mirkli no viņas apakšlūpas nokarājās tieva siekalu strūkliņa. Astrīda, kas sēdēja virtuves galda pretējā malā un šķirstīja vecu Hemmets Journal, pacēla galvu.

"Fui, pie velna," viņa klusi sacīja un pacēla zilganos pirkstus, lai izņemtu no mutes cigareti. "Tu ir tik elliš­ķīgi pretīga, vai tu pati to apjēdz?"

Kristlna papurina galvu, lai aizdzītu Astrīdas tēlu. Bet priekškars ir plaši atvērts un neļaujas aizvērties, tādēļ viņa ari atceras, ka Margarēta stāvēja uz kāpnēm, apģēr­busies kleitā un gumijas zābakiem kājās, kad melnie vārti vēlreiz nočīkstēja Kristlnai aiz muguras. Margarētai bez mēteļa sala, to varēja redzēt, viņa pati sevi ap­kampa kailām rokām un šūpojās ceļos, tur stāvēdama uz kāpnēm.

"Nāc nu, Kristlna! Nāc taču! Mēs dzīvosim tukšajā istabā, tante Ellena to ir sakārtojusi, bet es tur nevaru iet, kamēr tu neesi atnākusi. Nu nāc! Ātrāk!"

Bet Kristlna neklausījās un pat neskatījās uz viņu. Viņa raudzījās uz citu pusi. Bija vēla pēcpusdiena feb­ruāri, un saule slīpi spīdēja pār dārzu. Tas bija atguvis krāsu, lai gan līdz pavasarim un lapu plaukšanai bija vēl tālu. Melnbaltā aina bija kļuvusi par akvareli, kur pagā­jušā gada lapas gulēja zālē kā brūnas brūču kreveles. Māsa Inga smējās par Margarētu Kristlnai aiz muguras, viņa jau bija sākusi pogāt vaļā mēteli.

"Kur nu tev tā jāsteidzas…"

Margarēta nepievērsa viņai nekādu uzmanību.

"Nu, nāc taču vienreiz, Kristlna! Nāc nu!"

Pēc dažām minūtēm Kristlna ieraudzīja, ka tukšā istaba tiešām ir pārveidota. Tagad pie katras sienas stā­vēja pa gultai un mazs galdiņš pie loga. Kumode bija aizvākta, un Kristlna vienu mirkli pat nodrebinājās, iedomādamās nekārtīgo skapi priekšnamā. Vai viņas drēbes tur mīcīs iekšā starp Margarētas un tantes Ellenas kleitām?

"Vai tagad drīkstu iet uz turieni, tante Ellena? Kristīna taču atnākusi, man arī jāiet."

Tante Ellena smējās savus zemos dūjas smieklus kaut kur fonā.

"Viņa ir bijusi pavisam nevaldāma jau vairākas die­nas, arī tagad nemaz nevar nomierināties…"

"Kristīna arī," teica māsa Inga un pamāja. "Ari viņa bija ļoti nepacietīga."

Kristīna pagrieza galvu un paskatījās uz augšu viņas sejā. Kāpēc viņa tur stāvēja un meloja?

Jau pēc dažām dienām Kristīnas drēbes sāka smaržot citādi. Tā bija daudzplākšņaina smarža ar daudzām sa­stāvdaļām, un, no rītiem ģērbdamās, viņa mēģināja tās atšķirt. Stipras ziepes. Cepšanas smaka. Skābens ķer­meņa aromāts. Christel markas talka pulveris. Tantes Ellenas smaržas.

Viņa nezināja, kā tas gadījies, ka nonākusi pie tantes Ellenas, un cik ilgi te paliks. Viņa zināja vienīgi to, ka kādu dienu māsa Inga bija nodevusi mazgāšanā visas viņas drēbes un nākamajā dienā tās rūpīgi sakravājusi pavisam jaunā ceļasomā. Pēc tam viņas pusstundu bija braukušas ar vilcienu, līdz nonāca Mūtalā. Tur viņas bija iekāpušas autobusā pelēkzilā mašīnā, kas labi saderē­jās ar šo pelēkzilo rūpniecības pilsētu, un braukušas līdz pašai pēdējai mājai. Ziemassvētkos Kristīna nebija ievē­rojusi, ka tantes Ellenas māja atrodas nomalē, bet tagad viņa redzēja, ka te ir gan lauki, gan pilsēta. Pa kreisi atradās mājas, bet tīrumi un mežs pa labi, ceļa otrā pusē.

Ceļš veda uz Vadstenu un bija bīstams. Pa to nekādā ziņā nedrīkstēja iet bez tantes Ellenas, bet dārzā varēja darīt, ko vien vēlas. Protams, ne jau lauzt augļu kokiem zarus. Bet kāpt ķiršu kokā bija atļauts, ja turējās pie stiprākajiem zariem.

Tomēr pirmajā laikā neviens tantes Ellenas dārzā kokos nekāpa. Kristīna neuzdrošinājās, un Margarēta ne­gribēja. Pēc pirmās nedēļas Margarēta bija pilnīgi izmai­nījusies: čīkstīga un viegli aizvainojama, vienmēr raudu­līga par īstiem un šķietamiem pāridarījumiem. Bez tam viņa atteicās ēst.

"Kas tev noticis?" žēlojās tante Ellena dienu no die­nas, ņēma viņu uz ceļiem un mēģināja barot kā zīdaini. "Ēd nu, tev taču vienmēr bijusi tāda apetīte."

Bet Margarēta saknieba lūpas un aizvēra acis, pielieca galvu pie tantes Ellenas krūtīm un izslēdzās no visas pasaules. Viņas gaudulīguma dēļ mazā dūja, kas atradās tantes Ellenas kaklā, tagad bija aizlidojusi. Un šķita, ka vienīgi Margarēta spēja to atvilināt atpakaļ, vienalga, ko darīja Kristīna, tas nebija pietiekami. Tante Ellena gan slavēja Kristīņu, kad viņa bija noslaucījusi traukus, un smaidīja, kad meitene tvēra pēc putekļu lupatas, parā­dīdama, ka vēlas palīdzēt uzkopt istabas, bet nekad ne­smējās savus dūdojošos smieklus.

Margarētas atteikšanās no ēdiena spieda Kristīņu sākt ēst, lai gan ēdiens viņai vēl arvien bija pretīgs. Bez tam pēc katras ēdienreizes viņa aiznesa savu šķīvi un piena glāzi uz trauku mazgātuvi un pieklājīgi paknik­sēja, pateikdamās par maltīti. Un to visu viņa darīja ar salta aprēķina lausku skatienā. Viņa zināja, ka Marga­rēta sāks gaudot vēl trakāk, ja viņu, Kristīņu, paslavēs.

Sirsnīgām, plaši atvērtām acīm viņa vēlreiz šķērsoja virtuvi, ielika galda piederumus mazgājamā bļodā un noskaloja savu tīri nokasīto šķīvi ar karstu ūdeni, tad pagriezās un viegli pakniksēja tantei Ellenai.

"Cik tu esi liels malacis," teica tante Ellena mazliet nogurušā balsī. "Ļoti liels malacis, Kristīna."

Un kā tad. Viņai izdevās. Tagad Margarēta kauca kā aizkauta un mētājās rokām kā mazs bērns tantes Ellenas skāvienos.

"Kā gan viņa varēja mūs izturēt šīs pirmās nedēļas," domā Kristīna. Viņa pievelk rokas bremzi un uzmet sev ātru skatienu aizmugures spoguli. Viņa ir diezgan bāla pēc ilgās nomoda nakts, bet, no otras puses, neviens taču negaidīs, lai Kristīna Vulfa būtu sevišķi sārta. Bez­krāsaina tas ir vārds, kuru vienmēr lieto, lai viņu raksturotu, to viņa zina. Klasiska tapešu puķe. Ja nevē­las lietot to vārdu, ko savā galvā izdomāja Birgita. Pelēkā pele. Toreiz arī Margarēta smējās.

"Bet tāda taču es esmu," viņa saka savam spoguļattē­lam. "Pelēkā pele Kristīna Vulfa, take it or leave it.*"

Tagad, liekas, viņai vairs nav jāsteidzas. Viņa dodas lēni pāri stāvvietai, it kā lai atvirzītu tālāk neizbēgamo ieiešanu. Viņai nepatīk apmeklēt veco, slimo ļaužu namu. Protams, viņa mēdz izplūst klusinātos mierinā­šanas protestos katru reizi, kad kāds vecs cilvēks sāk raudāt un runāt par Nāves uzgaidāmo telpu, pēc tam kad Kristīna ir piezvanījusi un pasūtījusi vietu. To tā nevajag uztvert, viņa saka. Itin nekādā ziņā. Durvis uz šo māju veras uz iekšu un uz āru, pirmkārt, tur nodar­bojas ar rehabilitāciju. Bet viņa, protams, zina tikpat labi kā viņas pacienti, ka patiesība ir pavisam cita. Invalīdu slimnīca ir nāves uzgaidāmā telpa, un tikai tie, kas ir dzimuši laimīgi, var tikt ārā dzīvi.

' Ņem par labu. (Angļu vai.)

Bet ne jau šis etiķetes dēļ viņai nepatīk invalidu slim­nīca. Tas ir tādēļ, ka ŠI māja ir padarīta neglīta. Perso­nālam ir dotas brīvas rokas, un šie ļaudis nevar ciest tukšu telpu, tāpat kā daba baidās no vakuuma. Tādējādi šī skaistā četrdesmito gadu māja ar bāli dzelteno apme­tumu un tīkamajām proporcijām ir pārvērsta par milzonīgu kluba telpu; par telpu, kas izgreznota ar maziem priedes plauktiņiem un rozā plastmasas puķēm, lētiem misiņa svečturiem un raudošu bērnu attēliem. Plus zināms skaits gatavu domugraudu plastmasas ierāmē­jumā par laimi ikdienā un mātes mīlestību. Un šīs lietas liek sarukt ne tikai šai mājai, arī cilvēki kļūst mazāki, nekā viņi patiesībā ir. Kādēļ tādam vīram kā Folke vecam dārzniekam, kas visu mūžu ir licis sēklām augt un puķēm plaukt, jānomirst, plastmasas pelargoniju apņemtam? Būtu labāk aiznest viņu uz mežu vai no­vietot viņa gultu baznīcas vidusejā, lai viņš savā pēdējā stundiņā varētu baudīt to, kas padara dzīvi ciešamu: de­besu krāsu un pasaules skaistumu.

Agrāk Ēriks ar meitenēm mēdza Kristīņu kaitināt viņas acu jūtīguma dēļ.

"Mamma ir estēte, meitenes," Ēriks sacīja un pamirk­šķināja. "Ļausim viņai tādai būt."

Protams. Tā jau tas bija. Laiks pie tantes Ellenas bija padarījis viņu par estēti. Bet, kad viņa to stāstīja Ēri­kam, viņš tikai šķībi pasmaidīja un mainīja sarunas tematu. Viņa juta, ko vīrs domā: ka laba gaume prasa izglītību un ka tante Ellena nekādā ziņā nebija izglītota. Vienkārša viņš mēdza lietot šādu vārdu: "Kristīna uz­auga pie kādas vienkāršas sievietes…"

Kristīņu vienmēr neizbēgami apklusināja viņa nonie­cinājums, jo viņš uzskatīja tanti Ellenu par mazliet mazāku cilvēku nekā, piemēram, viņa paša māte. Bailīgā

Ingeborga uzauga mācltājmājā uz laukiem, nevis Norčē­pingas istabā ar dzelzs plīti, viņa gāja meiteņu skolā, kamēr Ellena strādāja par mājkalpotāju, viņa dzēra tēju no angļu porcelāna, kamēr Ellena kafijas dzeršanai lie­toja Gustavsberga firmas tasītes, un tas viss Ērika acīs māti padarīja patiesāku un dziļāku par Ellenu. Bet bai­līgā Ingeborga nekad neko nezināja par skaistumu: viņa darbojās tikai ar to, kas viņai bija piešķirts, un tādā veidā, kā no viņas tika gaidīts, tieši tāpat kā viņa visu mūžu iepirkusies, domājusi un jutusi arī tikai tā, kā pasaule no viņas gaidīja.

Paklausīgs cilvēks.

Kristīna, protams, varēja saprast, ka Ērika nievas radušās zināšanu trūkuma dēļ, jo viņš acīmredzot bija saticis, bet nekad nebija iepazinis cilvēku, kura dzīvi veidojis trūkums. Atgādinājums par to, ka dzīve visiem nebūt nav tik vienkārša, viņu tikai kaitināja. Ļaudis, kam piemīt kaut neliela iniciatīvas spēja, vienmēr paši tiek galā, bet par citiem zināmā mērā jārūpējas. No otras puses, Kristīna viņam pārāk bieži to neatgādināja, vārdi iesprūda rīklē, un viņa kļuva mēma. Nebija tādu vārdu, kas vēstītu, ko tante Ellena viņai nozīmējusi, trūka vismaz to, kādus Ēriks atzītu. Turklāt ceļu noblo­ķēja viņas pateicība. Kāda izskatītos Kristinas dzīve bez Ērika un viņa ģimenes? Tieši viņi pacēla Kristīņu aug­stāk, padarot par īstu cilvēku.

Tādēļ viņa Ērikam nekad nestāstīja, cik sāpīgs ir viņa uzskats, ka vienkāršs ir tas pats, kas prasts. Kā likt vīram saprast, ka šim vārdam, pēc viņas domām, ir pavisam cits saturs, ka tas ietver rūpes, kas apzīmogojušas dzīvi pie tantes Ellenas? Tur katrai lietai bija savs skaistums un sava nozīme: cieti norullētiem linu galdautiem, ko viņa pati audusi, skaisti iezīmētiem virtuves dvieļiem viens glāzēm un viens šķīvjiem -, plānām kafijas tasī­tēm ar apzeltītu maliņu tā bija kāzu dāvana. Bez tam tante Ellena bija minimāliste: kad ziedēja pelargonija, tad tai vienai jāstāv uz virtuves palodzes, kur tā visla­bāk izskatās. Un, kamēr tādas sievietes kā Bite un Anita piecdesmito gadu beigās sāka piepildīt savas mājas ar volāniem greznotiem jauniem aizkariem un puķotiem lampu abažūriem, tante Ellena joprojām noteikti turējās pie visa vienkrāsaina un atteicās kļūt par patērētāju. Tādēļ viņas māja palika kā sasalusi četrdesmito gadu daļiņa līdz pat viņas pašas mūžībai. Un šajā mājā dienas ieplūda cita citā, katra diena bija kā visas citas, tās vēlās kā viļņi pret krastu. Ritms bija nomierinošs, pati atkārto­šanās pieklusināja visu nemieru un remdēja visas dus­mas. Tādēļ drīz vien viss nostājās savās vietās: Margarēta norāpās no tantes Ellenas ceļiem un sāka ēst, Kristīna pierada pie visām mājas smaržām un vairs tās nejuta. Abas kopā gāja iekšā tīrāmo rīku skapī un sāka rota­ļāties, iznākot no turienes vienīgi tad, kad bija laiks ēst.

Tantes Ellenas mājā nekas nebija svarīgāks par ēšanu un neviens darbs nozīmīgāks par ēdiena gatavošanu. Katru pirmdienu ieradās mašīna no šūšanas fabrikas ar piecdesmit pusgatavām žaketēm, kuru vīles tantei Ellenai vajadzēja nedēļas laikā zigzagveidā apstrādāt, bet viņa labāk gribēja ar šuvekli sēdēt naktīs nekā pavirši izturēties pret ēdiena gatavošanu dienā. Un to pašu va­rēja sacīt par visiem citiem mājas darbiem. Bija svarīgāk pagatavot mārrutku mērci pie vārītas mencas nekā berzt kāpnes. Bija svarīgāk pārvērst kāpostus tīteņos nekā uzkopt dzīvojamo istabu. Un bija svarīgāk žāvēt cepeš­krāsnī maizi un samalt rīvmaizē, lai karbonādei būtu īsti kraukšķīga garoziņa, nekā gludināt veļu, kas gulēja mazgājamajā telpā.

Tante Ellena mūžīgi bija aizņemta: darbs tecēja kā upe starp viņas strupajām rokām. Tomēr nekad nešķita, ka viņa steidzas, viņa vienmēr dungoja, un viņai allaž bija laiks smieties savus vieglos dūjas smieklus, ja vien bija kaut kas, par ko smieties. Un tagad viņa smējās ne tikai par Margarētu. Kad Kristlna sūkāja savu matu šķip­snu, tante Ellena nogrudzinājās un paņēma mitro šķip­snu pirkstos:

"Vai nu tā var, nebēdne tāda?"

Nebēdne bija svarīgs vārds. Kristlna zināja, ko no­zīmē izdarīt kaut ko nepareizi, un ari to, ka par to nekas nedraudēja. Tantes Ellenas mājā nebija bīstami izdarīt kaut ko aplam, to viņa bija sapratusi no Margarētas sa­jūsminātās ķiķināšanas, kad tante Ellena pa jokam rūca par viņas nekārtīgo gultas klājumu. No otras puses, Kristlna nebija īsti pārliecināta, ka šis likums attiecas uz visām nebēdnēm. Ar Margarētu bija kaut kas īpašs, tāpēc Kristīnai visdrošākais bija saklāt gultu, kā nākas.

Vienu vienīgu reizi tante Ellena mēģināja iecelt Kris­tīņu klēpī, tāpat kā viņa vienmēr rikojās ar Margarētu, bet, sajutusi, ka Kristlna kļūst pavisam stīva, tūlīt pa­laida meiteni vaļā. Tomēr Ellena projām negāja, viņa mirklīti pakavējās, attaisīja vaļā Kristīnas sprādzi un sasprauda nepaklausīgo šķipsnu, kas vienmēr tika ārā, un, kad tā bija kārtībā, draudzīgi paplikšķināja meitenei pa dibenu. Pēc tās reizes viņa pieskārās Kristīnai, tikai viņu apkopjot: mazgāja seju un rokas, sukāja matus, palīdzēja uzvilkt mēteli, lai gan Kristīna patiesībā bija pietiekami liela, lai tiktu galā pati. Bet Kristīna nepro­testēja, viņa labprāt ļāva sevi pārvērst par ļoti mazu bērnu. Un lejā pagrabā, aukstajā vannasistabā, viņa pat ļāva tantei Ellenai ar rādītājpirkstu pārbraukt pār rētām. Tās bija pilnīgi izārstētas un reti sāpēja. Par visu atgādināja tikai lielie plānas rozā ādas laukumi, Kristlna pati bija gandrīz visu aizmirsusi.

Šķita, ka tante Ellena neliekas ne zinis, ka Kristīna nevar runāt, viņa nekad nepurināja galvu un nesačukstējās ar citām tantēm par šo jautājumu, kā to darīja māsiņas bērnunamā. Viņa pieņēma visu, kā ir: pavērsa pelēkās acis pret Kristīnas muti un skatījās, vai lūpas veido mēmu jā vai nē. Tas bija viss. Un, kad aiz lūpu kustībām sāka rasties arī nelielas skaņas, viņa neko ne­komentēja.

Vasaras saulgriežu vakarā atnāca visi radi, lai uzēstu siļķi un iedzertu šņabi. Kristīnai vajadzēja sagriezt lokus. Viņa to darīja ļoti rūpīgi, izbāzusi mēles galiņu, visiem loku gabaliņiem vajadzēja būt vienā garumā. Māsa Inga stāvēja aiz muguras un viņu vēroja.

"Cik viņa skaisti un smalki griež," viņa beidzot sacīja.

"Paldies," teica Kristlna un pakniksēja.

Māsa Inga apmetās apkārt un blenza tantē Ellenā.

"Vai tu dzirdēji? Viņa runāja! Viņa prot runāt!"

Tante Ellena pat nepacēla galvu, stāvēdama tālāk pie virtuves galda un kārtodama stikla traukā siļķu filejas.

"Skaidrs, ka viņa prot runāt," Ellena sacīja. "Rudenī taču viņa sāks iet skolā…"

"Tā tālā vasara…" Kristlna domā, steigdamās augšup pa slimnīcas kāpnēm. Tā bija visu vasaru vasara. Ne jau tādēļ, ka tā būtu bijusi īpaši skaista. Tieši otrādi: jūnija vidū sāka līt, un tad lija nepārtraukti sešas nedēļas. Bet par to nebija ko bēdāt. Kristīnai patika lietus, tas it kā veidoja sienu starp tantes Ellenas māju un pasauli. Priekšpusdienās virtuvē kļuva pavisam kluss, tante Ellena strādāja ar šuvekli, kamēr meitenes sēdēja pie virtuves galda un zīmēja. Gadījās, ka Kristīna pacēla galvu, lai klausītos šajā mēmajā koncentrācijā, bet viss, ko dzirdēja, bija lietus sišanās pret rūti.

Bet viņām taču vajadzēja paelpot arī svaigu gaisu, lai kāds bija laiks. Katru pēcpusdienu tante Ellena atnesa meiteņu lietusmēteļus un gumijas zābakus un sūtīja viņas ārā dārzā. Sākumā viņas brīdi sēdēja sakņupušas turpat uz kāpnēm, tad metās dārzā un Jāva sevi apskaut lietum. Kādu dienu viņas aiz jāņogu krūmiem ierīkoja gliemežu valstību. Kristīna gāja medīt gliemežus, kamēr Margarēta zīmēja ceļus un mājas slapjajā, mīkstajā zemē. Kādu citu dienu viņas devās izbraukumā uz Vadstenu. Tantes Ellenas soma bija smagi piekrauta ar termosiem viens kafijai un otrs šokolādei ar pienu -, divpadsmit sviestmaizēm, trīs kanēļmaizītēm un sešiem āboliem. Viņas gandrīz visu apēda, sēdēdamas uz slapja sola parkā Veterna ezera krastā, un pēc tam čalodamas gāja uz lielo pili. Bet, kad kāda mūķene pabrauca garām ar divriteni un viņas melnais plīvurs plandījās ap ausīm kā kraukļa spārni, viņas apklusa un tikai skatījās platām acīm. Arī tante Ellena.

Bet Kristīnai Vadstena nekļuva par mūķeņu pilsētu, no paša pirmā acumirkļa tā bija bālo sieviešu pilsēta. Jau pa ceļam no dzelzceļa stacijas līdz Pils ielai viņa to bija ievērojusi, un, kad viņas pēc tam gāja pa Lielo ielu, Kristīna pacēla galvu augstāk un ieskatījās visu pretim­nācēju sejās. Nūja. Tā tas bija. Vadstenā visas sievietes bija bālas. Kristīnai tas patika; viņa iedomājās, ka sie­vietēm ar bālām sejām vajag būt arī čukstošām balsīm. Viņa tūlīt pat izlēma. Kad viņa būs liela, tad dzīvos pil­sētā, kur cilvēki sarunājas čukstus…

Tantei Ellenai ar šo braucienu bija savs nolūks. Viņai vajadzēja nopirkt jaunu mežģīņu rakstu knipelēšanai. Tas bija visai sarežģīts uzdevums. Viņa staigāja no veikala uz veikalu un nopietni pētīja paraugus un papīra strēmeles, ko viņai cēla priekšā. Kad Ellena beidzot izlēma, viņa nopūtās vainas apziņā. Mežģīņu raksti bija dārgi. Pat pārāk dārgi, ņemot vērā to, ka šī lieta patie­sībā nemaz nebija vajadzīga, tā bija tikai izprieca.

Knipelēšana kļuva par Kristlnas pirmo triumfu, par viņas pirmo uzvaru pār Margarētu. Tiklīdz tante Ellena apsēdās pie knipelēšanas spilventiņa, viņai aiz muguras parādījās Kristīna un vērīgi skatījās uz viņas rokām. Sā­kumā viņa nekā nesaprata: izskatījās, it kā spāres nesa­karīgi lidinātos pār spilventiņu, kad tante Ellena cilāja spoles uz priekšu un atpakaļ. Bet drīz vien viņa iemā­cījās ieraudzīt šo rakstu kustībā un vēl pēc kāda laika varēja izstiept savu roku pāri tantes Ellenas plecam un parādīt, kura spole jāpārceļ nākamā. Tad tante Ellena uzkāpa bēniņos, nonesa kādu vecu spilventiņu un palī­dzēja Kristīnai uzsākt pašai savu mežģīni. Tumšajos augusta vakaros viņas pēc tam sēdēja viena otrai pretī pie lielā galda ēdamistabā, audzējot mežģīnes centi­metru pa centimetram. Mamma spāre un viņas lielā meita. Un ārā virtuvē sēdēja mazā māsiņa spāre un pik­tojās, jo nedrīkstēja nest savas ūdenskrāsas uz ēdamis­tabu. Tā viņai vajag.

Lai gan pašlaik Kristīnai nav laika par to domāt, tagad jāsteidzas pa kāpnēm, pa diviem pakāpieniem uz­reiz, lai ātrāk tiktu kabinetā un uzrautu balto virsvalku. Ir pagājušas sešpadsmit minūtes, kopš zvanīja telefons. Kaut nu Folke būtu izturējis…

Čerstina Pirmā sēž pie sava galda kopēju istabā. Katru reizi, redzot šo sievieti, Kristīna pārdzīvo nelielu šoku. Viņa ir tik atbaidoši perfekta, pati pilnība itin visā no per­lamutra baltajiem nagiem līdz zeltainblondajiem matiem.

"Labdien," saka Kristīna pārspīlēti draudzīgi, mēģinā­dama izrādīties laipnāka, nekā bija patiesībā. "Esmu klāt. Vai Folke vēl arvien ir otrajā palātā?"

Čerstina Pirmā pavērš lielās, zilās acis pret Kristīņu un kavējas ar atbildi vienu sekundi par ilgu vienīgi tāpēc, lai izceltu to, ka ir mazliet kritiska. Viņa vienmēr uzsver, ka ir mazliet kritiska pret visiem slimnīcas ār­stiem. Liekas, tas ir viņas princips.

"Jā, pagaidām," viņa saka. "Bet pašlaik mēs atbrīvo­jam citu istabu, kur varēsim viņu ievietot. Šodien tā vēl ir aizņemta, bet tas jau nokārtosies. Vai, pareizāk sakot, es zinu, ka viss nokārtosies. Dažam labam vienkārši būs jāpavirzās tuvāk pie kaimiņa."

Kristīna pamāj un satver žurnālu, ko Čerstina Pirmā pasniedz.

"Jauna antibiotika?" jautā Čerstina Pirmā un paceļ uzacis.

Kristīna nopūšas, viņa ir jau izmēģinājusi trīs prepa­rātus, bet Folke nav uz tiem atsaucies. Ceturtais jau arī nepalīdzēs.

"Laikam gan ne," viņa īsi nosaka un pagriež muguru.

Nāvei ir nepatīkama elpa. Kristīna pazīst skābeno smaku jau gaitenī, un tā viņu pārņem pilnīgi, ieejot Folkes istabā. Viņai tikai jāuzmet Folkem acis, lai saprastu, ka laiks ir klāt. To var redzēt viņa sejā, apakšžoklis ļen­gani nokarājas, un mute kļuvusi par melnu caurumu, āda uz vaigiem ir plāna un pārvilkta pār ilgās slimības tūsku. Nav nekā, ko viņa varētu darīt. Izskata pēc viņa tomēr ieliek ausīs stetoskopu un paklauvē Folkem pa krūtīm. Skan tieši tā, kā viņa domājusi: dobji un klu­sināti. Elpošanas spēja ir samazināta, un kreisajā plaušā dzirdama neliela gārdzoņa. Bet Folkes sīkstā sirds tur iekšā pukst tālāk, protams, vāji un nevienādi, bet ar smagu mērķtiecību aiz katra pukstiena. Viņai nemaz ne­būtu vajadzējis tā steigties. Folkes sirds cīnīsies par neiespējamo vēl daudzas stundas.

Gultas otrā malā stāv sirma sieviete un tur Folkes pietūkušo roku savējā. Vienu acumirkli Kristīna nodreb: vis­sliktākais ir pavēstīt raudošām sievām un asarainiem pieaugušiem bērniem, ka pienācis laiks pārtraukt ārstē­šanu.

"Iziesim gaitenī," viņa klusināti saka. Bet sieviete neatbild, tikai mirkšķina acis, kas pilnas asaru, un tās nemitīgi plūst pār viņas grumbainajiem vaigiem. Kris­tīna sāk svārstīties. Varbūt viņa nedzirdēja.

"Mīļā," viņa atkārto. "Nāciet, iziesim gaitenī."

Bet sieviete tikai purina galvu.

"Es negribu iet no viņa projām…"

"Jā, bet ir dažas lietas, kas man jums jāpaskaidro."

"Nav vajadzīgs. Es zinu."

Kristīna apklust. Nomiršanai ir sava liturģija, un visas rituāla frāzes atrodas viņai uz mēles galiņa mēs vairs neko nevaram darīt, bet vismaz parūpēsimies, lai viņam nebūtu jācieš un, kad abas nevar iziet ārā, viņa kļūst it kā paralizēta. Viņa paliek stāvam pie Folkes gultas malas, skatās uz raudošo sievu un negribot nopūšas: grūta diena gaida šo sievieti. Piecpadsmit vai divdesmit stundas viņa sēdēs ar Folkes roku savējā un redzēs viņu izejam cauri visām miršanas stadijām. Slāpēm. Elpas trūkumam un gārgšanai. Aiziešanai no dzīves vajadzētu būt vieglai, durvīm atvērtām un aicinošām…

Un tomēr viņa jūt ne tikai līdzcietību, bet arī zināmu skaudību par to, ka vecās sievietes bēdas ir tik pašsa­protamas. Viņa pati nekad nav varējusi tā raudāt, pat tad ne, kad tante Ellena beidzot nomira pēc piecpadsmit gadiem hroniski slimo nodaļā. Bet Margarēta varēja. Viņa pārliecās pār Ellenas mirušo ķermeni un to ap­skāva, viņa notraipīja balto slimnīcas kreklu ar savu samirkušo smiņķi, runājot bezjēdzīgus mierinājuma vār­dus mirušajai: "Būs labi, Ellenīt, būs jau labi, beigās viss būs labi…"

Tas padarīja Kristīņu vai traku. Bija tā, it kā Mar­garēta, izplūstot asarās, būtu nozagusi Kristīnas pašas bēdas. Papēžiem klaudzot, viņa izskrēja no istabas, drā­zās uz priekšu pa gaiteni, lejup pa kāpnēm un projām pie lielās kļavas slimnīcas zālājā. Toreiz bija ziema, bet viņa tam nepievērsa uzmanību, viņa cīnījās caur biezo sniegu, kas sniedzās līdz ceļiem, spiedās iekšā viņas lai­viņās un sasaldēja kājas ledū. Un, beidzot nonākusi pie mērķa, viņa metās pie koka, spārdīja to un ar baltajām dūrēm bungoja pa tā mizu.

"Velns parāvis!" viņa kliedza, lamādamās pirmo reizi pēc daudziem gadiem. "Velns un elle, nolādēts!"

Vēlāk, tai pašā naktī, kad tantes Ellenas ķermenis bija aizvests, viņas ar Margarētu šķērsoja stāvvietu un aiz­gāja uz ambulanci, kur apsēdās Kristīnas istabā. Viņas tur sēdēja, aptvērušas ar aukstajām rokām karstās tējas krūzes, un pēc ilgas klusēšanas Kristīna ierunājās:

"Kā tu domā, vai var dzīvot bez mīlestības? Vai var izdzīvot?"

Margarēta nošņaukājās un ar plaukstu noslaucīja pa­deguni.

"Skaidrs, ka var," viņa sacīja. "Cilvēks taču ir spiests."

Tikai tad Kristīna sāka raudāt. Ne jau tāpēc, ka tante Ellena mirusi, bet gan tāpēc, ka Margarēta jau bija tik daudz aizmirsusi.

Beidzot viņa izdabū no sevis dažas ārsta frāzes, do­mātas vecajai sievietei, un iziet ārā gaiteni. Viņai jāpa­runā ar Čerstinu Pirmo par šķidruma līdzsvaru un morfinu. Dažbrīd viņai rodas tāda sajūta, ka šī sieviete skopojas ar sāpju remdēšanu, kad ārsti atrodas ārpus re­dzeslauka. Viņa jau agrāk ir satikusi tādas māsas, tādas sievietes, kuras nāves tuvumā pārņem visvarenība. Kā jauna ārste viņa reiz redzēja kādu reliģiozu vecu virsmāsu noliecamies pie kunkstoša vecīša un šņācam: "Vai tad tu tiešām gribi stāties mūsu Kunga priekšā ar indi ķermenī?" Čerstinas Pirmās motīvi varētu būt citādi, viņa nekad nav likusies sevišķi dievbijīga.

Kristīna atspiežas pret stenderi māsu telpā un nokremšļojas, un Čerstina Pirmā paceļ skatienu no saviem papīriem. Bet neviena no viņām nepaspēj neko pateikt, jo ieskrien palīgmāsa.

"Nāciet ātri," viņa saka. "Lēkme sestajā. Ļaunāka nekā iepriekš!"

"Vai Marija?" jautā Čerstina Pirmā.

"Nē, nē. Ta ir Dezirē."

Čerstina Pirmā lēni pieceļas un pārvelk ar roku pār sēdot sagumzīto balto tuniku. Krunkas pazūd kā uz bur­vju mājienu, un pēc sekundes apģērbs izskatās kā tikko izgludināts. Kristīna vēro viņu ar sajūsmu un tikai tad saprot, ka kaut kas jādara. Viņa nezina, par kādu pa­cienti abas runā, viņa tikko kā sarakstījusi savu slimnī­cas pacientu vārdus un vēl nepazīst visus pēc sejas. Tik un tā viņa saka:

"Vai esmu jums vajadzīga?"

"Nedomāju vis," atbild Čerstina Pirmā.

viegla kafijas smarža kutina Kristīnai nāsis, ieejot ambulancē; ieskatījusies lenča telpā, viņa redz tur sē­žam Hubertsonu un lasām Dagens Nyheter. "Sveiks," viņa saka. "Cik tu šodien agri." Viņš pat nepaceļ acis no laikraksta un atbild: "Es vienmēr esmu agri. Vai tad tu to nezini?" Nē, viņa to nezina. Kāpēc gan tas būtu jāzina? Patie­sībā viņa taču mēģina izvairīties no Hubertsona, cik vien iespējams. Šis lēmums nav pieņemts ar nolūku, tas ir tikai instinkts; un tas attiecas uz visiem, kas redzējuši kādu citu Kristīņu, nevis šo terapeiti Vadstenas ambu­lancē. Hubertsons kā īrnieks ieradās tantes Ellenas mājā jau tad, kad Kristīnai bija četrpadsmit gadu, tātad viņš bija redzējis to ģimnāzijas audzēkni, kāda viņa toreiz bija. Tāpat kā citām skolniecēm, viņai bija rūtaini svārki skotu gaumē un pusmētelis, tomēr viņa nekad nespēja tā pa īstam līdzināties pārējām meitenēm. Viņas pusmē­teļa pogas bija taisītas no koka, nevis no kaula puļķīšiem, un svārkiem bija zilas, nevis sarkanas rūtis, kā tam vaja­dzētu būt. Tante Ellena bija šuvusi gan pusmēteli, gan svārkus, bet Kristlna nevarēja vainot viņu, jo pati bija izvēlējusies gan svārku audumu, gan pogas. Tomēr nebūtu jau nekādas nozīmes, ja viņa būtu izdarījusi īsto izvēli, jo tik un tā būtu jāpaliek savā vietā klases hie­rarhijā: pašā apakšā. Tur viņa atradās kopā ar divām citām meitenēm, kuras ari bija tikpat neinteresantas un ar tikpat plakanām krūtīm, ka citas skolnieces gandrīz nespēja ar viņām runāt. Un, ja tas bija tā, tad šīs trīs arī nerunāja cita ar citu. Pa ceļam mājup no skolas Kristīna parasti klepoja vienā laidā, lai nevarētu pamanīt, ka viņas balss ierūsējusi no nelietošanas. Ne jau vienmēr tas izdevās: kādu pēcpusdienu viņas labdiena iznāca visai ķērcoša, kad, pārnākusi mājās, atrada tanti Ellenu kopā ar jaunu īrnieku lielajā istabā. Viņi bija dzēruši kafiju, un tante Ellena bija uzklājusi galdu ar skais­tākajām tasītēm. Bez tam viņa bija sasvīdusi gluži slapja un vates pikucis nāsī bija tumši sarkans. Viņai vienmēr nervozējot sāka tecēt asinis pa degunu.

"Viņš ir ārsts," tante Ellena čukstēja Kristīnai, kad brīdi vēlāk bija aizvērusi aiz Hubertsona durvis. Kristīna nopietni pamāja. Abas vēl turpat pastāvēja, klausīda­mās, kā viņš dodas augšup pa kāpnēm uz īres dzīvokli, kā atslēdz durvis un ienes iekšā somas. Kristīna vēroja tanti Ellenu. Viņas saspringti uzmanīgā izturēšanās lie­cināja par bijību, kādu Kristīna agrāk nebija piedzīvo­jusi. Tas meiteni pārsteidza. Tante Ellena neļāvās turēt cieņā akadēmisko izglītību, drīzāk jau viņas acīs pazi­bēja viegls nicinājums, kad Kristīna ar godbijību balsī stāstīja par ģimnāzijas skolotājiem un lektoriem. Tante Ellena uzskatīja, ka pārāk liela mācīšanās nav lietderīga. No tās cilvēks var sajukt prātā, un, kā viņa bija dzirdē­jusi, tieši tā bija noticis ar dažiem ģimnāzijas skolotā­jiem. Bet ārstus šis likums neskāra. Viņu zināšanas iedvesa cieņu, nevis izsauca smīnu. Un, lai gan Hubertsons ar laiku kļuva par mājas draugu, tante Ellena vien­mēr ar pūlēm apspieda kniksēšanu, tiklīdz tuvumā parā­dījās Hubertsons.

Toreiz viņš bija tikko izšķīries. Tādēļ viņš bija dabūjis darbu Vadstenā un dzīvokli Mūtalā, tālu no vecās dzīves, kad bijis palīgārsts kādā Gēteborgas slimnīcā. Bet par to tante Ellena neko nesacīja, protams, tā bija Birgita, kas izošņājusi šīs ziņas.

Viņš ir tikpat šķīries arī šodien un nav otrreiz appre­cējies. Žēl, viņam būtu vajadzīga sieva. īpaši jau tagad, kad viņš ir vecs un slims.

"Vai ari man atradīsies tasīte kafijas?" jautā Kristīna.

"Protams," atbild Hubertsons un pāršķir lapu avīzē. "Sēdi tik nost."

Bet Kristīna vispirms pieiet pie ledusskapja un sāk tur rakņāties. Tur ir sviesta kārbiņa un siera gabaliņš, varbūt ieraudzīs arī kādu maizes galiņu. Tomēr ne.

"Vai drīkstu izlūgties kādu kumosu no tavas maizes?"

"Kāpēc ne. Vari ņemt…"

"Tu runā nopietni?"

Viņš iesmejas.

"Tur dziļāk atrodas frančmaizīte. Paņem to."

Hubertsons vēro Kristīņu, kad viņa griež drupataino maizi uz pusēm.

"Bet kā tas nāk, ka tu aizelsusies steidzies uz darbu? Un vēl bez brokastīm?"

"Slimnīcas dēļ," Kristīna īsi atsaka un apsēžas pie galda. "Un vispār es brokastis esmu ēdusi. Tikai tās ne­bija izdevušās."

"Redz, kā," piebilst Hubertsons. "Kāpēc tad ne? Vai piededzināji pārslas?"

"Vainīga Margarēta," saka Kristīna un tūlīt pat iekož sviestmaizē, lai nebūtu jārunā vairāk. Hubertsons pie­liecas tuvāk, viņš ir jūtami ieinteresēts.

"Tava māsa? Vai tad viņa ir šeit?"

Kristīna sakošļā kumosu un norij, pirms atbild.

"Mana audžumāsa."

Hubertsons greizi pasmaida.

"Nūja, kā tad," viņš saka un atkal paņem avīzi. "Tava audžumāsa. Tā jau tas bija."

Kristīna sarauc pieri aizdomās, ka viņš vēlreiz sāks vāvuJot par visu veco. Bet Hubertsons nesaka vairāk neko, vienīgi šķirsta tālāk avīzi. Jautājums tikai tāds, vai viņš var izlasīt kaut ko citu bez virsrakstiem. Viņam jau tagad vajadzētu būt pusaklam, ņemot vērā to, kā viņš gadu gaitā rūpējies ar savu diabētu. Fakts ir tāds, ka Hubertsons ir slimāks nekā vairums viņa pacientu. Bez tam šodien viņš izskatās sliktāk kā parasti. Pavisam pe­lēks. Kristīna pieliecas un pieskaras viņa rokai, viņš pacel ac is -

"Kā tev patiesībā iet?" viņa jautā. "Vai jūties labi?"

Hubertsons pieceļas un šļūcošiem soļiem iet uz durvīm.

"Es jūtos ļoti labi," viņš saka pāri plecam. "Prīmā. Lieliski. Pilnīgi normāli. Vai vēl kas? Vai arī es varu iet un mierīgi izlasīt avīzi?"

Kristīna savelk seju grimasē viņam aiz muguras. Ve­cais īgņa.

Jau priekšpusdienā darbs viņai ir ļāvis aizmirst gan Hubertsonu, gan māsas, un tikai dīvains vājums elkoņos atgādina par garo nomoda nakti. Šodien viņai patīk strā­dāt ne jau tāpēc, ka viņa tagad vairāk nekā agrāk mī­lētu savu profesiju, bet gan tāpēc, ka rutīnas darbā ir zināma drošība, ka vajag vēl un vēl atkārtot vārdus un frāzes, ko viņa agrāk teikusi jau tūkstošiem reižu. Tur­klāt visu rītu ir bijuši vienkārši un kristālskaidri gadī­jumi: neliels gastrīts, pumpains piecgadnieks, kurš ne­kad vairs nedrīkstēs ēst apelsīnus. Te nav nekāda lielāka riska, ka aiz tādiem simptomiem varētu gulēt un snaust kāds audzējs. Kad ienāk nākamais pacients, viņa jūtas vēl mierīgāka. Viņai tikai jāuzmet skatiens pusaudža šķirbiņām acu vietā, lai redzētu, kas te ir. Acu iekaisums.

Tik un tā viņa pacientu kārtīgi izmeklē un izslēdz griestu lampu, kad viņš noguļas uz izmeklēšanas galda, lai asās gaismas dēļ viņam nesāktu sāpēt acis. Viņa izjūt pret zēnu zināmu maigumu, viņš ir tikpat tievs un šauriem pleciem kā Ēriks, un viņa zods ir klāts ar stipri iekaisušām pinnēm. Nekāds krāšņais tips. Itin nemaz nelīdzinās tiem testosterona pilnajiem jaunajiem gailē­niem, kurus Osa un Tūve tīņu vecumā mēdza stiept uz mājām.

"Es izrakstīšu nedaudz ziedes," viņa saka, kad izmek­lēšana ir galā. "Un man šķiet, ka tev vajadzētu pāris dienu palikt mājās no skolas…"

Parastos gadījumos, dodot atpūtu, Kristlna ir skopa, jo zina, ka ierēdņi apdrošināšanas kasē vāc statistikas datus par to, cik bieži katrs ārsts izraksta slimības lapas, un ka tas, kas ir parak devīgs, riskē saņemt aiz­rādījumu. Bet šis zēns ir pārāk jauns, lai nonāktu kaut kādā statistikā. Turklāt viss viņa bēdīgais stāvs liecina par to, ka viņam tiešām nepieciešams pāris dienu atpūsties no pasaules.

Viņš pieslejas sēdus, bet paliek uz izmeklēšanas galda, šūpojot kājas. Kristlna apraujas, viņa jau gatavo­jās celties no krēsla, lai izrakstītu recepti, bet tagad paliek turpat uz sava spožā nerūsējošā sēdekļa.

"Vai bija vēl kas?"

Viņš sākumā neatbild, tikai noliec galvu un nopūšas.

"Klausies," Kristīna uzmanīgi saka. "Vai tu gribēji vēl ko?"

Viņš paceļ skatienu un raugās ārstē ar savām sarka­najām šķirbiņām acu vietā. Skropstas salipušas no stru­tām.

"Kāpēc cilvēkam jādzīvo?" viņš beidzot jautā piesma­kušā balsī.

Kristīnas rokas noslīd uz ceļiem, pilnīgi neapzināti viņa pavērš plaukstas uz augšu. To es nezinu, saka žests. Bet mute klusē.

"Vai tu zini, tu, kas esi daktere? Vai tu zini, kāpēc cil­vēkam jādzīvo?"

Pēkšņi viņai veļas virsū viss nakts nogurums, tāpēc viņa, liekas, pazaudējusi visas profesionālās frāzes.

"Nē," viņa saka un nopūšas. "Es nezinu. Es tikai dzī­voju."

Viņš sēž tajā pašā stāvoklī, arvien vēl šūpodams kājas, vienas baltās zeķes pirkstgalā redzams neliels caurums.

"Bet ja cilvēks negrib dzīvot? Ko viņš dara tad?"

"Vai tad tu negribi dzīvot?"

"Nē."

"Kāpēc?"

"Negribu, un viss."

Un tad viņa dara to, ko patiesībā darīt nedrīkstētu: viņa pastiepj roku un noglauda zēnam matus, viņa tik labprāt vēlētos to mierināt… Bet šīs kustības vidū pēkšņi zvana telefons, un viņa neapdomājusies pieceļas, lai atbildētu. Nākamajā sekundē viņa saprot, ka tā ir kļūda, un, paceļot klausuli, ir nikna.

"Jā, es esmu Kristīna Vulfa. Kas par lietu?"

Balss klausulē ir smalka un bailīga. Māsas palīdze re­ģistratūrā zina, ka ārstiem nedrīkst zvanīt, ja pie viņiem ir pacienti.

"Mīļā Kristīna, atvaino, bet zvana no policijas un tā bāžas virsū, viņi saka, esot kaut kas svarīgs, un es no viņiem netieku vaļā…"

Kristīna pārlaiž skatienu istabai, zēns sēž tajā pašā pozā, bet vairs nešūpo kājas.

"Labi. Nu tad savieno."

Klausulē noknikšķ, un dzirdama cita balss. Tā ir sie­viete.

"Hallo, vai daktere Vulfa?" "Jā."

"Es zvanu no Norčēpingas policijas. Mums te ir viena persona, kas uzdevusi jūsu vārdu…"

Kristlnas balsī jūtama nepacietība. Kurš gan no Vadstenas žūpām ir aizkūlies uz Norčēpingu un nonācis ķurķī? Un kas tiek gaidīts no viņas?

"Viņu sauc Birgita Fredriksone…"

Kristīna viņu pārtrauc:

"Vai viņa cietusi no vardarbības?"

"It nemaz. Drīzāk jau otrādi…"

"Kā tad tā otrādi?"

"Viņa tiek turēta aizdomās par vardarbību. Mēs viņu saņēmām šorīt agri no rīta. Tomēr tagad viņu ilgāk te nevaram paturēt, viņa jālaiž ārā. Bet viņai nav naudas autobusa biļetei uz Mūtalu, un viņa saka, ka jūs par viņu varētu galvot, tā sakot. Ja mēs viņai aizdodam naudu šim braucienam, tad jūs tātad garantētu, ka mēs šo naudu dabūjam atpakaļ. Vai tas iespējams? Vai jūs varētu izpalīdzēt šādā lietā? Jūs taču esat viņas māsa."

Kaut kur fonā dzirdama labi pazīstama balss.

"Nu, sakiet taču, ka viņai, velns parāvis, tas jādara! Sakiet taču, ka tas ir viņas nolādētais pienākums…"

Kristīnas dusmas ir pavisam baltas; acu priekšā virmo balts karstums, balts karstums dedzina viņas rīkli. Nekad mūžā!

"Hallo!" sauc policistes balss. "Hallo, daktere Vulfa! Vai jūs vēl tur esat?"

Kristīna tver pēc elpas, un, kad atkal sāk runāt, viņas balss ir no metāla.

"Jā, es vēl te esmu. Bet diemžēl es te palīdzēt nevaru. Tas ir pilnīgs pārpratums. Man, redziet, nav nekādas māsas."

"Jā, bet viņa tā saka…"

"Viņa melo."

"Viņai ir recepte ar jūsu vārdu."

Viegls nemiers kāpj uz augšu pa Kristīnas mugur­kaulu.

"Vai zāļu recepte?"

"Nē, nē, tikai veidlapa. Uz tās ir diezgan neglīta rīme. Bet uz veidlapas ir zīmogs ar jūsu vārdu. Kristīna Vulfa, Vadstenas ambulance… Tā taču esat jūs?"

Kristīna izvelk roku caur matiem, viņa nojauš, kas tā par rīmi, to neviena no viņām nekad nav varējusi aiz­mirst. Bet viņa neļaus ievilkt sevi šajā spēlē. Nekad.

"Tas nemaz nav tik dīvaini. Ja jūs pārbaudīsiet savus reģistrus, tad redzēsiet, ka pirms dažiem gadiem šī persona nozaga manu recepšu bloku. Viņa par to tika notiesāta."

Policiste šaubās, var pat dzirdēt, ka viņa kasa galvu.

"Ak, tādā veidā… Jā, nu tad es nezinu, ko lai darām."

"Jūs taču varat griezties sociālajās iestādēs."

Klausulē kaut kas nogrāb, policiste tur tālumā Nor­čēpingā pārsteigti iekliedzas, un Kristīnas ausī pēkšņi iespiežas labi pazīstamā balss, turklāt tik dziļi, ka bung­ādiņa sāk vibrēt.

"Klausies, tu pretīgā bāba," rēc Birgita. "Tu savā mūžā nekad neesi darījusi neko citu kā vienīgi man kai­tējusi, bet tagad gan, velns parāvis, tu man palīdzēsi. Neiedomājies, ka būs citādi. Anonīmas vēstules, ko tu neteiksi! Fui, pie velna, es saku. Fui, pie velna, cik tu esi riebīga, cik velnišķīgi tu esi izplānojusi savu ļau­numu…"

Kristīna ar blīkšķi nomet klausuli un paslēpj seju rokās. Visa viņas iekšiene kļuvusi purvaina un atmiek­šķēta, viņa ir izļurkusi kā piepūšama rotaļlieta, kas vairs nekad nespēs nostāvēt uz kājām. Tā viņa paliek sēžam veselu minūti, viņa var dzirdēt pati sava rokaspulksteņa tikšķus, bet tad kāda piesardzīga kustība aizmugurē liek pacelt skatienu. Ak Dievs! Zēns. Viņa taču pavisam aiz­mirsusi zēnu.

Viņa apvirpina krēslu pilnu apgriezienu un dziļi ievelk elpu.

"Piedod man, kaut kam tādam nevajadzēja notikt. Kur mēs palikām?"

Zēns paskatās Kristīnā, iekaisums viņa acis padarījis par melnām svītrām.

"Tev vajadzēja izrakstīt recepti."

"Jā, bet…"

Viņš noslīd no izmeklēšanas galda, un pēkšņi viņa balss skan kā pieaugušam vīrietim.

"Mēs palikām pie acu ziedes," viņš saka. "Nūja, pie acu ziedes…"

» Kad zēns aiziet, Kristīna paliek sēžam pustumsā, viņa nespēj piecelties un iedegt uguni. Lai nākamais pacients pagaida, viņai brīdi vajadzīgs miers un jāļauj visam iek­šienē atgūt līdzsvaru. Viņa pagriežas ar krēslu tā, ka var skatīties ārā pa logu, un pēc brītiņa redz zēnu šķērso­jam stāvvietu. Zēna stāja vieš viņā nemieru: pleci nolai­dušies, rokas ļengani karājas gar sāniem, galva noliekta. Viņam droši vien salst, kad viņš tur iet pa slideno sniega putru, bet viņa jaka ir atpogāta, un viņam nav ne cimdu, ne šalles. Kristīnas atmiņā uzplaiksni viens no medicīnas studiju mūžīgajiem kontroljautājumiem. Vai pastāv pašnāvības risks? Jā. Šeit tas pastāv.

Pēkšņi viņa redz ātri zūdošu viziju, kā šī zēna dzīve saistās ar viņas dzīvi, cik viss ir grūti un sarežģīti, un neiespējami, ja jau fakts, ka viņa kā vardarbībā cietis bērns tikusi ievietota audžuģimenē, var novest pie tā, ka kāds svešs zēns četrdesmit gadus vēlāk aiziet mājās un padara sev galu. Ja Kristīnas dzīvē nebūtu bijusi Birgita, tad telefons uz galda būtu klusējis, kad viņa bija sākusi atvērties, un tas būtu klusējis visu laiku, kamēr viņa būtu izrunājusi visu līdz punktam.

"Ja nebūtu bijis ja," viņas atmiņā mēdās Astrīda.

Astrīda. Nu, kā tad. Tā ir viņas vaina, tieši viņa ir pa­darījusi Kristīnas dzīvi par tādu, kāda tā ir tagad. Un viņas vara ir tik liela, ka vēl ilgi pēc nāves viņa spēj ar netīriem nagiem uzplēst citu cilvēku rētas. Pilnīgi nedo­mājot, Kristīna atvelk rakstāmgalda pēdējo atvilktni un paņem no turienes aploksni. Tā ir brūna un mazliet sa­burzīta, viņas atvilktnes dibenā tā gulējusi daudzus gadus.

Ēriks nezina, ka viņai ir šī aploksne, nezina, ka viņa jau vairāk nekā pirms piecpadsmit gadiem izdarīja to, ko viņš tik bieži bija ieteicis. Kristīna pasūtīja slimnīcas žurnālus no savas bērnības laika. Un ne tikai tos viņa sadabūja arī ugunsdzēsēju izbraukuma ziņojumu, poli­cijas iepriekšējās izmeklēšanas papīrus un ar savu ārsta autoritāti un pāris puspatiesībām arī vairākas daļas no Astrīdas dokumentiem Birgitas slimnīcā Vadstenā.

Viņas slimības vēsture guļ pašā augšā. Viņa paceļ no­dzeltējušo loksni pret rakstāmgalda lampu un sāk lasīt labi pazīstamos vārdus. "Piecgadīga meitene. Atvesta ar ātro palīdzību 22.25. Bezsamaņā. 2.-3. pakāpes apdegumi uz vēdera, krūšukurvja, kr. augšdelma un lab. plaukstas…"

Viņa nevar tam ticēt. Katru reizi, lasot šo žurnālu, viņa vienlīdz stipri šaubās; tas nav iespējams, tas nevar būt iespējams. Un tomēr viņa zina, ka katrs vārds ir pa­reizs, jo, ja nekas cits, tad rētas arvien vēl ir palikušas. Vairākās vietās viņas āda vienmēr būs plānāka un spī­dīgāka nekā citur: uz vēdera, uz krūšukurvja, uz kreisā augšdelma un labās plaukstas.

Bez tam viņai ir arī papīri par iepriekšējo izmeklē­šanu un Petersonu laulātā pāra liecība. Šos kaimiņus viņa gan nevar atcerēties, tikpat maz viņa spēj atcerē­ties dzīvokli, kur abas ar Astrīdu dzīvoja, un māju Sv. Pēra ielā Norčēpingā. Tomēr Kristīnai šķiet, ka, šķirstot nopratināšanas protokolu, viņa dzird Petersona kundzes plato estjētiešu valodu:

"Nūja, mēs jau bij raduš dzirdēt, kā tas bērs raud, lai gan parast jau viš tikai šņukstej vien… Bet toreiz viš tā bļāv, ka bij briesmig klaustes…"

Iepriekšējās izmeklēšanas kopsavilkuma pirmā lapas­puse sniedz pārējās detaļas:

"Laulātie Elsa un Oskars Petersoni liecina, ka ap pusdesmitiem 1955. gada 23. marta vakarā viņi sajuta kodīgu dūmu smaku. Petersona kundze izgāja kāpņu­telpā un konstatēja, ka dūmi nāk no blakusdzīvokļa. Viņa lika vīram zvanīt ugunsdzēsējiem, bet pati gāja pie kaimiņu dzīvokļa durvīm, kuras, kā izrādījās, nebija aiz­slēgtas. Dzīvoklī viņa vispirms skrēja uz virtuvi un pēc tam uz lielo istabu, kur neatrada ne ugunsgrēka perēkli, ne arī dzīvokļa īpašnieci Astrīdu Martinsones jaun­kundzi. Mēģinot tikt iekšā mazākajā istabā, viņa re­dzēja, ka durvis aizslēgtas, bet atslēga atrodas ārpusē. Viņa atslēdza durvis un devās iekšā. Liesmas cēlās no bērna gultiņas. Petersona kundze noslāpēja uguni ar pa­klāju. Kamēr viņa to darīja, parādījās Martinsones jaun­kundze un ar virtuves nazi divreiz iedūra viņai mugurā. Tūlīt pēc tam istabā ienāca Petersona kungs. Izcēlās tracis, kad viņš mēģināja Martinsones jaunkundzi atbru­ņot, turklāt uz grīdas nokrita petrolejas lampa. Uguns iedegās no jauna. Petersona kundze arī šoreiz liesmas nodzēsa ar paklāju, kamēr Petersona kungs pievārēja Martinsones jaunkundzi un turēja viņu ciet…"

Kristīna ieliek papīru atpakaļ aploksnē. Viņai patie­sībā tas nemaz nav jālasa: viņa visu zina no galvas, īpaši jau Astrīdas nopratināšanas protokolu. Sākumā viņa apgalvo: ugunsgrēks esot izcēlies tāpēc, ka meitene apgāzusi petrolejas lampu. Viņa kļūst agresīva, kad viņu iepazīstina ar ātrās palīdzības vīru informāciju, ka mei­tenes rokas un kājas bijušas piesietas pie gultas rede­lēm, tā ka viņi bijuši spiesti bērnu atbrīvot, pārgriežot saites.

Un tad nāk Birgitas slimnīcas diagnozes, kas Astrīdai noteiktas cita pēc citas, visas ar jautājuma zīmi malā. Endogenā psihoze? Paranoidālā šizofrēnija? Maniakālā depresija? Psihopāte ar psihozes uzliesmojumu? Neno­teiktība, šķiet, ietekmējusi arī ārstēšanu. Savu septiņu gadu laikā Birgitas slimnīcā Astrīdai bija jāizmēģina gan piesiešana pie gultas un ilgstoša vannošana, sulfazīns un izofēns, elektriskais šoks un insulīna ievadīšana komas stāvoklī, kamēr beidzot viņai nozīmēja tālaika brīnumlīdzekli hibernālu.

Kristīna visu zina, bet neatceras neko. Un dīvainākais ir tas, ka viņa visu zināja, neko neatceroties, arī kā bērns jau toreiz, kad Astrīda ienāca tantes Ellenas mājā, lai atprasītu meitu.

Tā bija auksta diena janvāra beigās, tāda diena, kad gaiss no sala ir tik ass, ka plaušās rodas skrambas, un gaisma ir tik balta, ka griežas acīs. Bet tantes Ellenas virtuve bija silta un smaržīga, viņa cepa maizītes.

Kristīnai un Margarētai bija Ziemassvētku brīvdienas, visu priekšpusdienu viņas bija pavadījušas ārā un spē­lējušās sniegā, bet tagad visu laiku sēdēja pie virtuves galda, gaidīdamas, kad būs izžuvušas viņu slēpošanas bikses. Kāds nosalis zvirbulis nolaidās uz barotavas pie loga un vienaldzīgi uzknābāja pēdējās sausās maizes drusciņas, pēc tam sabozās un vairs nekustējās.

"Vai drīkstam iedot zvirbulītim bulciņu?" jautāja Margarēta.

Tante Ellena pieliecās, lai izvilktu no cepeškrāsns pannu, viņa saņēma to ar priekšauta malām, nevis ar katla lupatu.

"Nūja," viņa teica. "Bet ne jau tikko izceptu. Maizes burkā ir vēl divas bulciņas no pagājušās nedēļas… Ņe­miet tās."

Abas meitenes piecēlās vienā un tajā pašā acumirklī. Izskatījās, ka Margarēta tiks pirmā pie maizes burkas, viņa ieskrējās ar diviem gariem soļiem, tad šļūca ar kapzeķēm pa linoleja gridu. Bet tante Ellena ar izstieptu roku viņu aizturēja:

"Klausies, nebēdne! Ej kārtīgi, kapzeķes būs cauras, ja tu visu laiku tā šļūksi…"

Tas bija pietiekami, lai Kristīnai dotu to priekšrocību, kas bija nepieciešama. Kad Ellena palaida vaļā Margarētu, Kristīna jau bija paņēmusi no burkas cietās mai­zītes un turēja tās katru savā rokā, uzvaroši smai­dīdama.

"Tante Ellena!" gaudās Margarēta.

Ellenai pat nevajadzēja skatīties, lai zinātu, kas no­tiek, viņa šo tautu pazina. Ar muguru pret meitenēm viņa sacīja:

"Katrai vienu. Un nekādu ķīviņu."

Tajā pašā brīdī klauvēja pie durvīm.

Visu atlikušo mūžu Kristlna zinās, ka laiks ir relatīvs jēdziens, ka acumirklis un mūžība ir viens un tas pats. Viņas smadzenēs uzzibsnīja pēkšņa aina: akmens iekrita tumšā ūdenī, pār ūdens virsmu izplatījās plaši loki. Tāds bija laiks. Akmens bija tagadne, loki bija tas, kas bijis, un tas, kas būs. Viņa zināja visu, kas bija noticis, un visu, kas notiks, un tomēr viņa ir tikpat nespējīga atce­rēties pagātni, cik nākotni. Vienā vienīgā elpas vilcienā viņa paspēja izdomāt tūkstoš domu. Kurš ir tas, kas ne­var piezvanīt pie ārdurvīm? Kā tas varēja būt, ka mēs nedzirdējām aizveramies ārdurvis, pirms klauvēja pie iekšējām durvīm? Kāpēc uz manām rokām saceļas gaisā matiņi?

Tante Ellena un Margarēta izturējās tā, it kā būtu pil­nīgi normāli, ja kāds klauvē pie durvīm. Margarēta sa­kampa vienu no cietajām bulciņām un steidzās uz vir­tuves logu, tante Ellena noslaucīja rokas priekšautā un gāja atvērt.

Balss priekšnamā skanēja pavisam dīvaini, skoniešu izloksne, kas tomēr nebija īsta, atdūrās pret tanti Ellenu un viņu apklusināja, pirms viņa bija paspējusi sasvei­cināties.

"Es viņ savāks," sacīja svešā balss.

Tantes Ellenas balss piepeši skanēja spalgi:

"Ko savāksiet? Ko jūs ar to gribat teikt?"

"Viņa ir manējā. Es viņ ņems līdzi."

Kaut kas noblākšķēja, Kristīna aizvēra acis un zināja, ka bija apgāzies ķeblis zem telefona plauktiņa. Tagad te­cēs asinis pa degunu, viņa nodomāja. Tantei Ellenai atkal tecēs asinis. Un ļoti pareizi, pēc sekundes tante Ellena stāvēja uz virtuves sliekšņa un turēja priekšauta stūri pie labās nāss. Viņa deva Kristīnai strauju mājienu: pazūdi!

Pēc tam viņa iedomājās, ka būtu varējusi paslēpties tīrāmo riku skapi, bet tobrīd tas neienāca prātā. Šis ska­pis pēdējā gada laikā bija zaudējis savu nozīmi, Kristlna gāja ceturtajā klasē un Margarēta trešajā, viņas jau bija pārāk lielas, lai caurām dienām spēlētos tādā bū­cenī. Tagad tīrāmais skapis bija tikai tīrāmais skapis, tur stāvēja putekļsūcējs un spainis ar grīdas lupatu, tur uz āķa blakus pilnajai sienas kabatai karājās putekļu lupata. Kristīna bija palīdzējusi tantei Ellenai izšūt uz tās vārdus, lai būtu skaistāk. Tie skanēja kā rīme vai dziesma: tūtas, auklas, korķi, kvītis. Kaut kas bija noticis ar viņas redzi, šķita, ka skatiens saasina visas kontūras. Tagad viņa redzēja katru detaļu citādi tik neredzamajā ikdienišķībā. Brūno linoleju uz grīdas. Rakstu uz vaska­drānas. Mazo zvirbulīti, kas vel arvien sēdēja pie loga. Es tevi sasaldēšu ar savu skatienu, domāja Kristīna. Tu nevari kustēties bez manas piekrišanas.

Bet viņa pati acimredzot bija pakustējusies bez savas piekrišanas, jo piepeši stāvēja pie virtuves galda. Kā viņa tur bija nonākusi? To viņa nevarēja atcerēties. Viņa nevarēja atcerēties arī to, ka bija pagrūdusi malā tantes Ellenas krēslu un nostājusies aiz tā. Un tomēr viņa tur stāvēja, aiz Ellenas krēsla, piespiedusi muguru pie sienas.

"Kur ta viņ ir?" jautāja balss priekšnamā.

Tante Ellena nolaida priekšauta stūri, mazs asins vai­nags kā puķes ziedlapiņa pletās ap nāsi. Viņa pagriezās pret priekšnamu.

"Tagad gan pietiek," viņa teica savā skarbākajā balsī. "Kungs un Dievs, ko gan jūs iedomājaties, tādā veidā te ielauzdamās?"

Tante Ellena šādu balsi lietoja tikai izņēmuma gadī­jumos, bet, kad viņa to darīja, tad visa pasaule nostājās miera stājā, ne jau tikai meitenes. Kristīna bija pieredzē­jusi to notiekam gan ar koloniālpreču tirgotāju, gan ar īrnieku augšstāvā. Bet šī persona neļāvās traucēties, to viņa zināja. Un tā arī tiešām bija, pastiepās kāda roka un pagrūda tanti Ellenu sānis. Un tad viņa tur stāvēja. Astrīda.

Viņa izskatījās kā īsta ragana. Varbūt tas bija atkarīgs no tā, ka viņa bija tik gara un salīkusi, tik vāja un tik spiču degunu. Ja vien tas nebija viņas dīvaino drēbju dēļ. Melns lietusmētelis un jūrnieku lietuscepure. Jan­vārī? Bez tam cepure bija uzlikta otrādi: garākā ļipa kā nags gulēja uz pieres un aizēnoja acis.

"Kristūīna!"

Viņa, liekas, sūkāja zilbes, it kā nevēlēdamās laist vārdus no sevis projām.

"Manu meitucīīīt!"

Astrīda izstiepa rokas un paspēra divus soļus uz priekšu. Kāds iekliedzās, varbūt tā bija Kristīna pati, tā likās, lai gan viņa nesaprata, kā tik griezīga balss vienā vienīgā tonī varēja tikt ārā no viņas rīkles. "Tu šiem netic," teica Astrīda. "Tas viss ir meli…"

Ar acu kaktiņu Kristīna varēja redzēt, ka Margarēta pavēra muti, stāvēdama galda otrā malā. Viņai vēl ar­vien bija rokā sakaltusi bulciņa. Un tālāk pie virtuves durvīm stāvēja tante Ellena kā pienaglota. Pati par sevi viņa varētu būt fotogrāfija, ja vien pa viņas labo nāsi nesūktos tieva strūkliņa tumšu asiņu. Kristīna atkal atvēra muti un šoreiz juta, kā drebēdams izlaužas grie­zīgs kliedziens.

"Nekliedz," teica Astrīda, tagad viņa runāja ātrāk, gandrīz aizelsusies. "Tev nevajag tā aurēt, jo viņiem nav taisnib. Viņi visu ir izzīduš no pirkst. Mums takš abam kopa bij lāb, Kristīna…"

Viņas acis zibēja lietuscepures ēnā, un šķita, ka Kristlnas āda ir tik slidena, ka viņas skatiens nevar atrast atbalstu. Vēl arvien viņas rokas bija izplestas, tās viegli drebēja, pirksti bija tik balti, ka gandriz izskatījās zili.

Kā medicīnas studente Kristīna vēlāk iemācīsies, ka drebēšana ir hibernāla pirmais blakusefekts. Otrs bija asinsspiediena pazemināšanās. Jutība pret gaismu tre­šais. Groteskas grimases ceturtais. Temperatūras paze­mināšanās piektais. Medicīniski tātad bija viegli izskaidrot to, kas toreiz šķita raganai un burvestībai līdzīgs.

Bet, kad tas notika, tad viss likās kā maģija. Balti mir­dzošs saules stars iespīdēja pa virtuves logu, pieskārās Astrīdai, tad kļuva platāks un izauga tā, ka ietvēra Ellenu, kas tur stāvēja pie durvīm. Viņa samirkšķināja acis, un šī neapzinātā kustība likās viņu pamodinām, viņa dziļi ievilka elpu un ar vienu vienīgu kustību pārslīdēja pār virtuves grīdu, apgāja Astrīdu un nostājās Kristīnai priekšā, aizsargājot izplezdania rokas. Astrīda apmetās apkārt un mēģināja meiteni sagrābt, bet bija jau par vēlu, un viņas zilie pirksti satvēra tukšu gaisu. Viņas seju pāršķēla grimase: virslūpa pacēlās uz augšu, atse­dzot zobus un smaganas, mēle izlīda un gandrīz skāra zodu, labā acs aizvērās un atkal atvērās. Nākamajā mirklī viņa sagrīļojās, ceļi saļima un viņa bezsamaņā no­gāzās uz grīdas.

Vēlāk, kad tante Ellena bija piezvanījusi Stīgām Līdakžoklim un vairāki sanitāri no Birgitas slimnīcas bija savākuši Astrīdu no viņas pirmā brīvsoļa, nekas vairs nebija tā kā agrāk. Šķita, ka Astrīda, ierazdamās tantes Ellenas mājā, bija kaut ko saplēsusi, kādu stikla sienu vai ledus mūri, vai milzīgu ziepju burbuli. Visas skaņas kļuva asākas. Pēkšņi ārā uz ielas mašīnas sāka baurot, ziemas vējš raustīja kārniņus uz jumta, Hubertsona klu­sais priekštecis augšstāvā, ejot pa kāpnēm, sāka dauzīt papēžus. Tāpat bija arī ar gaisu piepeši visā mājā bija auksts un drēgns, Kristīnai sala, un istabā visu laiku vajadzēja staigāt adītā jakā un vilkt divus pārus biezu vilnas kapzeķu. Aukstums padarīja viņas pirkstus stīvus un stingus, tie vairs negribēja klausīt tāpat kā agrāk. Nepacietīgi viņa nometa rokdarbu malā, kad viņas izšu­vums sāka līdzināties Margarētas darbam gāzelīgs un bērnišķīgs. Viņai zem ādas niezēja, viņa vairs nevarēja cauriem vakariem nosēdēt blakus tantei Ellenai un klau­sīties radio, toties bezmērķīgi klīda pa māju, traucēja Margarētu, kura gandrīz vienmēr gulēja gultā tukšajā istabā un lasīja grāmatas, vai arī staigāja no viena loga pie otra, istabas puķēm rāva nost nokaltušās lapas un spoguļojās melni spīdošajos logos. Brīžam viņa vingri­nājās izturībā. Kāda būtu sajūta, ja pie loga stikla pēkšņi piespiestos balta un vāja seja? Kāda būtu sajūta, ja tante Ellena nomirtu? Kāda būtu sajūta, ja viņai pašai kādu dienu nāktos atstāt tantes Ellenas māju?

Melna bedre. Būtu tieši tāda sajūta. Un tāda sajūta ari bija.

Arī tante Ellena pēc Astrīdas apciemojuma kļuva citāda. Viņa arvien biežāk pacēla skatienu no sava rok­darba un ar acīm sekoja Kristīnai, bet nesmaidīja un arī nesacīja neko. Turklāt viņa mainīja paradumus: meite­nes nedrīkstēja atbildēt uz telefona zvaniem, un viņām nebija atļauts skriet ārā pie pastkastītes pēc pasta. To da­rīja Ellena pati. Bez tam viņa apstājās un dažas vēstules atvēra jau dārzā, lai gan vēl arvien bija ziema un auksts. Kristīna to varēja redzēt pa virtuves logu: saraukusi pieri, tante Ellena atplēsa aploksni, ātri pārbrauca ar acīm uzrakstītajam, tad devās tieši uz atkritumu urnu un iemeta tur vēstuli.

Vienīgi Margarēta bija tāda pati kā agrāk. Viņa likās nemanām, ka kaut kas ir mainījies un pēkšņi mājā radušies noslēpumi. Viņa joprojām glaudās pie Ellenas kā izlutināts kaķis, tiklīdz radās izdevība, un joprojām nogurdināja Kristīņu ar sīkiem intrigas pārstāstiem par katru izlasīto grāmatu. Kā likās, viņa neievēroja ari to, ka Stigs LIdakžoklis arvien biežāk nāca ciemos un vien­mēr ieradās tieši tad, kad meitenēm bija jāiet gulēt.

Bet Kristina to manīja. Vakaru pēc vakara viņa ar plaši atvērtām acīm gulēja savā gultā tukšajā istabā un klausījās Stiga vienmuļajā balsi, kas nāca no virtuves. Viņš runāja nepārtraukti, bet tante Ellena neteica gan­drīz neko.

Pierunāšana. Jā, tā tas droši vien ir. Stigs LIdakžoklis mēģināja pierunāt tanti Ellenu darīt kaut ko tādu, ko viņa negribēja. ŠI doma Kristinai uzdzina nelabas dūšas vilni, un viņa jutās spiesta darīt vienalga ko, lai uzzi­nātu, par ko abi runā. Ļoti uzmanīgi viņa nolika kailās kājas uz grīdas, tad piecēlās un klusi ietipināja priekš­namā.

"Mums vajadzīgs ilglaicīgs risinājums," sacīja Stigs LIdakžoklis pēc tam, kad šļurpstinot kaut ko bija iedzē­ris, un tas liecināja, ka tante Ellena viņu cienā ar kafiju. "Un bērnunams nav nekāds ilglaicīgs risinājums. īpaši jau šajā gadījumā."

Kristina tvēra pēc elpas. Vai viņu sūtis atpakaļ? Pie­peši viņa juta, ka gribas čurāt, nē, vēl vairāk. Viņa gan­drīz apčurājās. Lai gan viņa saspieda ceļus, varēja just, ka maza strūkliņa tek lejup pa kreiso cisku. Viņa metās uz tualeti, bet nepaspēja aizvērt aiz sevis durvis.

Tās vēl arvien bija vaļā, kad tante Ellena un Stigs LIdakžoklis pēc mirkļa iznāca priekšnamā, lai redzētu, kas tur staigā. Kristīna aiz kauna aizvēra acis. Viņa ne­gribēja, lai tie viņu redz sēžam uz tualetes poda, kad fla­neļa naktskrekls uzvilkts virs ceļiem, tomēr nespēja pie­celties un aizvilkt ciet durvis. Tad viņa nolaistītu grīdu.

"Ak, tu esi augšā?" tante Ellena izbrīnījusies jautāja.

Un aiz viņas vīdēja Stiga smaidošā seja.

"Klausies, Margarēta," viņš sacīja. "Ko tu teiktu, ja jūs dabūtu vēl vienu māsu?"

"Tā taču ir Kristīna," teica tante Ellena.

jau nākamajā dienā Birgita stāvēja uz tantes Ellenas sliekšņa.

Kristīna nevarēja saprast, vai viņa ir skaista vai ne­glīta, kaut kādā veidā viņa bija gan tāda, gan tāda. Viņas mati bija blondi, gandrīz vai balti, un cirtaini, acis pavisam apaļas un taurītē savilktās lūpas greznoja ļoti izteikts amora loks. Viņa izskatītos kā lelle, ja viņas augums nebūtu tik klumzīgs. Bet tā nu bija. Kājas bija pilnīgi taisnas, bez mazākā izliekuma lielos, vēders bija izgāzts, plaukstas platas un strupas. Adai uz kakla bija cits tonis nekā uz sejas. Pelēkāks. Bez tam zem vienas nāss drebēja maza zaļa šņaukata, un pirkstu gali virs nograuztajiem nagiem bija tik sarkani un pietūkuši, ka pat varēja just, cik tie sāpīgi.

"Es gribu pie savas mammas," teica Birgita. Tas bija bērnišķīgs teiciens, bet viņas tonis nebija kā mazai mei­tenei. Balss bija rupja un dobja, gandrīz vīrišķīga.

"Tā, tā," sacīja tante no bērnu aprūpes, kura bija atnā­kusi kopā ar meiteni. "Tu taču zini, ka mammai jāatpūšas."

"Viņa nevar atpūsties, ja manis tur nav. Es taču par viņu rūpējos…"

Bērnu aprūpes tante vienaldzīgi smaidīja un pieliecās atpogāt viņas jaku.

"Jā, jā, mazulīt, es jau zinu, ka tu tā domā. Bet tagad tavai mammai ir kārtīgi jāatpūšas, un tāpēc viņa mums lūdza tikmēr tevi pieskatīt…"

Birgita uzmeta viņai aizdomu pilnu skatienu, nošņaukājās un novilka ar rādītājpirkstu gar degunu. ŠI kustība pavirzīja nost bērnu aprūpes tantes roku, un nākamajā sekundē Birgita jau bija aizpogājusi to pogu, ko tante bija tikko atpogājusi. Vienu mirkli tantes Ellenas priekš­namā valdīja klusums. Visi skatījās uz pogu Margarēta un Kristlna, bērnu aprūpes tante un Ellena. Birgita ska­tījās uz visiem pēc kārtas, viņas acis slīdēja no vienas sejas uz otru. Kad pārbaude bija galā, viņa aizvēra acis un izelpoja, tas izklausījās kā dziļa nopūta. Pilnīgi ne­gribot Kristīna un Margarēta šo nopūtu atkārtoja: vienu acumirkli šķita, ka caur tantes Ellenas priekšnamu aiz­šalc vējš.

Sekundi vēlāk Birgita acis atvēra. Viņas skatienā kaut kas pazibēja, viņa metās apkārt un skrēja uz durvīm.

Pie Kristīnas durvīm klauvē, tas ir viegls, bailīgs tuktuk-tuk, kas vienu mirkli liek domāt, ka nosalušais zvirbulēns no tantes Ellenas putnu barotavas ir atlidojis cauri laikam un nosēdies ambulances gaitenī. Bet ķer­menis ir saprātīgāks, tas uzreiz nokārto viņai vajadzīgo alibi. Ar vienu strauju kustību viņa pagrūž galda lampu un pagriež krēslu pret datoru, lai izskatītos, ka viņa izdara atzīmes žurnālā.

"Jā," viņa pēc tam saka savā visnoslēgtākajā tonī.

"Atvaino, Kristīna," runā sabijusies balss. Tā ir Helēna, viena no žēlsirdīgajām māsām.

"Tūlīt varēšu pieņemt nākamo pacientu," saka Kris­tīna, vēl arvien skatoties ekrānā.

"Es jau nerunāju par to," saka Helēna. "Tu kavē tikai piecas minūtes…"

Kristīna apgriežas ar krēslu pavisam apkārt un skatās uz durvīm.

"Kas tad noticis?"

"Hubertsons…"

"Kas ir ar viņu?"

"Viņš liekas tik dīvains. Un zvana no invalīdu slim­nīcas, kādam no viņa pacientiem uznākusi neparasti stipra epilepsijas lēkme…"

"Un?"

"Un Hubertsons… Ar viņu it kā nav iespējams kon­taktēties."

Kristīna pagrūž acenes vietā.

"Vai viņš dzēris?"

Helēna saraujas aiz nepatikas, ambulancē viņa ir Hubertsona pirmā advokāte, cāļu māte bez cālēniem, kas gatava izturēt visus Hubertsona niķus un garastāvokļa maiņas tikai tā apmierinājuma dēļ, ka var izplest savus baltos spārnus pār viņu, kad viņš jūtas slikti.

"Nē, nedomāju vis. Ar viņu tikai nevar īsti kontaktē­ties."

Kristīna pieceļas un iebāž rokas baltā uzsvārča kaba­tās. Viņa ir sakaitināta. Nav pirmā reize, kad Helēna uz­skata Hubertsonu par dīvainu, tomēr stūrgalvīgi atsakās pievienoties Kristīnas teorijai, ka šīs dīvainības izskaid­rojamas ar to, ka viņš kaut kur noslēpis viskija pudeli. Ja vien viņam nav spēcīga alerģija pret kakla tabletēm bez cukura: dažreiz, kad Helēna uzskata viņu par stipri dīvainu, viņš ož pēc mentola, kas sajaukts ar alkoholu. Šādos gadījumos Kristīnai bez saviem pašas pacientiem jārūpējas arī par viņējiem.

"Kur viņš ir?"

"Savā kabinetā."

Ejot cauri uzgaidāmajai telpai, Kristīna ātri aprēķina: tur sēž trīs pacienti, viens no tiem noteikti ir viņas pašas un divi pārējie Hubertsona. Tātad šodien viņa netiks pusdienās.

Hubertsona durvis stāv pusvirus. Tieši tā kā nupat Kristina, viņš ir izslēdzis visas lampas un sēž tāpat kā viņa, vērdamies ārā pa logu. Taču viņš neskatās uz auto stāvvietu, bet ir pievērsis skatienu invalīdu slimnīcas dzeltenajai fasādei. Kristīna satver krēsla atzveltni un apgriež apkārt, tad noliecas un ielūkojas viņam acīs.

"Kā tad iet?"

Viņš izskatās vēl pelēkāks nekā pirmīt no rīta, un viņa piere ir mitra. Kristīna pacej balsi.

"Vai tu jūties labi?"

Viņš izdara atvairošu žestu, bet neatbild.

"Vai tu esi dzēris?"

Skatiens noraustās, viņš viegli papurina galvu. ICristīna pieliecas tuvāk un mazliet ievelk degunā viņa izel­poto gaisu. Tas neož nekā: ne pēc viskija, ne mentola, pat ne pēc paģirām.

"Vai tu šodien esi ko ēdis?"

Viņš atbild ar klusu skaņu, kas var nozīmēt jebko. Kristīna uzliek roku viņam uz pieres. Tā nav tikai mitra, tā ir slapja no sviedriem.

"Un kā ar insulīnu? Vai esi to ieņēmis?"

Viņš kaut ko nesaprotamu noburkšķ, acu plaksti nodreb. Uzreiz kļūst skaidrs, kas viņam vainas. Insulīna koma. Kristīna jūtas mazliet pārsteigta. Lai gan viņš pats nedzīvo tā, kā, pēc viņa sprediķiem, vajadzētu dzī­vot diabēta pacientiem, Hubertsons visai prasmīgi tiek galā ar insulīna komu. Viņš nekad neiziet no dzīvokļa, neiebēris bikšu kabatā sauju cukurgraudu.

"Tagad ātri," Kristīna pār plecu saka Helēnai. "Es ņemšu B glukozi. Sagatavo glukozes injekciju…"

Viņa skaidri jūt Helēnas atvieglojumu. Tā tas ir gan­drīz ar visām māsiņām. Nekas viņām neliek justies tik drošām kā tas, ja viņām nav jāpieņem lēmums, tomēr jāsagatavo šļirce. Kristlna pati noņem asinsanalizi, ka­mēr Helēna gatavojas injekcijai. Viņa ieliek Hubertsona lielo roku savējā un iedur, tad piespiež mazo testa strēmelīti viņa pirksta galam. Atbilde parādās uzreiz: cu­kura saturs asinīs ir ārkārtīgi zems.

Tagad viņas strādā klusu un koncentrēti, neskatoties viena uz otru un nesarunājoties. Helēna pieliecas Hubertsonam un daļēji novelk viņam balto virssvārku, uzrota krekla labo piedurkni un sastiprina manšeti virs elkoņa, Kristīna bungo ar pirkstu galiem pa rokas locī­tavu, lai vēna kļūtu labāk redzama. Hubertsons uzelpo, kad jūt, ka adata nonākusi īstajā vietā. Un, kad Kristīna ļoti lēni spiež virzuli šļircē, viņš atver acis un pilnīgi skaidrā balsī saka:

"Dezirē."

"Birgita, Margarēta un Kristlna," teica bērnu aprūpes tante un iesmējās sīku, guldzošu, ciemos lietojamu smiekliņu. "Tagad trūkst vienīgi mazas Dezirē, lai te būtu tāpat kā Hāgas pilī…"

"Dezirē bezdirē," ierunājās Birgita. Viņa bija apsēdu­sies uz virtuves grīdas, tiklīdz bērnu aprūpes tante bija viņu ievilkusi iekšā no āra kāpnēm, un atteicās piecel­ties. Kristīnas vēderā ieplaiksnījās bailes: jaunajai mei­tenei taču jāsaprot, ka viņa ir par lielu, lai sēdētu uz grī­das. Bez tam viņai nevajadzētu spļaut ārā neglītus vārdus kā tādam mazulim, viņai vajadzētu piecelties, apsēsties pie virtuves galda, dzert savu sulu un ēst savu bulciņu tieši tāpat, kā to dara Margarēta un Kristīna.

"Dezirē bezdirē," atkārtoja Birgita. "Kaku un Pirdienjaunkundze, hercogiene Bezdirē fon Sūdčupa…"

Margarēta ieķiķinājās, bet Kristinas skatiens uzspurdza augšup pie tantes Ellenas. Bija vēl ļaunāk, nekā viņa bija gaidījusi: tantes Ellenas seja izskatījās pilnigi balta, redzokļi lieli un melni. Grumbiņas ap acīm, kuras citādi nemaz nebija redzamas, likās kļuvušas dziļākas, it kā tantei Ellenai ap katru aci būtu uzzīmēts melns zir­nekļa tīkls. Viņa sēdēja pilnīgi nekustīga un skatījās uz Birgitu. Kristīna zināja, ka jaunajai meitenei jājūt Elle­nas skatiens, citādi nevar būt, tomēr meitene aizvien vēl bija nodūrusi acis, viņa sēdēja, kur sēdējusi, izple­tuši kājas pār pusi virtuves grīdas. Viņas zeķei celī bija caurums, un viņa bija izaugusi no savas pelēkzilās adī­tās jakas, tāpēc visu laiku raustīja piedurknes, it kā vēlēdamās tās padarīt garākas.

Bērnu aprūpes tante paskatījās uz Ellenu, tad pielika roku sev pie kakla un teica:

"Tagad tu izbeigsi šīs muļķības, Birgita."

"Grāfiene Bezdirē fon Pirdienkaka…"

Atkal Margarēta iesmējās, Birgita pacēla acis no grī­das un veltīja viņai ašu skatienu, mazs smaids uz mirkli ietrīsējās viņas lūpu kaktiņos. Bērnu aprūpes tante piecēlās un apņēmīgi nostājās viņai priekšā.

"Tagad tu celsies augšā, Birgita. Un nāksi un apsēdī­sies pie galda un izdzersi savu sulu tieši tāpat kā pārē­jās meitenes!"

Bet Birgita atkal nodūra galvu un skatījās grīdā.

"Es nedzeru dzeltenu sulu."

Bērnu aprūpes tante paspēra soli atpakaļ, viņas rokas ļengani nošļuka gar sāniem, šķita, ka viņa vairs nezina, ko darīt.

"Kāpēc tad ne?"

"Jo dzeltena sula garšo pēc čurām!"

Viss tālākais notika vienā sekundē. Tante Ellena, kura līdz šim bija sēdējusi nekustīgi, piecēlās, paspēra divus noteiktus soļus pie Birgitas un uzvilka viņu kājās. Birgitai kājas bija pavisam šļauganas, viņa karājās kā lupatu lelle tantes Ellenas rokās.

"Lai tev būtu skaidrs," teica tante Ellena ļoti zemā balsī. "Tie vārdi, ko tu nupat te penterēji, man ļoti ne­patīk. Un šajā mājā noteicēja esmu es. Ņem to vērā."

Viņa pacēla Birgitu un nolika uz tukšā krēsla galda galā, tad ar strauju kustibu pievilka glāzi, kura jau sen gaidīja Birgitu, un piepildīja to ar dzeltenu sulu.

"Dzer!" viņa teica, sakrustojusi rokas uz krūtīm.

Margarēta skaļi iesmējās, likās, viņa, kā parasti, neko nebija sapratusi.

"Tā taču ir apelsinu sula! Tante Ellena pati to sagata­voja no apelsīnu mizām. Mēs tās krājām visu ru­deni…"

Kristīna neteica neko, bet pavērsa pelēkās acis pret Birgitu, vienlaikus pacēla glāzi un ar dažiem gariem malkiem to iztukšoja. Bet Birgita šo kustību neatkārtoja, viņa sēdēja mēma un nekustiga, blenzdama uz dzelteno šķidrumu.

Tante Ellena noliecās pie viņas un tagad runāja ļoti zemā un ļoti skaidrā balsī.

"Dzer," viņa teica. "Beidz muļķoties un dzer…"

Aizmugurē tikšķēja virtuves pulkstenis, tā sarkanais sekunžu rādītājs rāvieniem virzījās pa ciparnīcu. Tajā pašā mirklī, kad tas sasniedza divpadsmit, Birgita pa­stiepa roku un satvēra glāzi, un, kad tas sasniedza seši, viņa gāzi bija iztukšojusi.

Bija sācies jauns laiks.

Hubertsons samirkšķina acis un purina galvu kā sa­miegojies lācis, kad Kristīna un Helēna ved viņu uz paša izmeklēšanas galdu pie sienas.

"Tagad tev britiņu jāatpūšas," saka Kristīna. "Pēc piecpadsmit minūtēm mēs izdarīsim jaunu analīzi un tad redzēsim, vai tevi vajadzēs sūtīt uz Mūtalu…"

Viņš kaut ko murmina, paiet pāris sekunžu, līdz Kris­tīna saprot, ko viņš saka. Invalīdu slimnīca. Nūja, no turie­nes taču bija zvanījuši… Viņa pagriežas pret Helēnu, kura pašlaik klāj Hubertsonam virsū dzeltenu vafeļu segu un ar pārspīlētu maigumu nogludina to viņam ap pleciem.

"Kurš tad zvanīja no turienes?"

"Čerstina Pirmā."

"Labi, tad es viņai piezvanīšu."

Viņa zvana pa Hubertsona telefonu un, kamēr skan signāli, bungo ar skaisti novīlētajiem nagiem pa raks­tāmgalda paliktni. Paiet labs laiciņš, līdz Čerstina Pirmā atbild, un, kad beidzot tas notiek, viņas balss ir skaidra kā stikls. Kristīna gandrīz vai spēj sadzirdēt, kā tā šķind, lai gan Čerstinas Pirmās atbildē nemana ne mazākā sasprindzinājuma.

"Nūja, mēs zvanījām vienīgi tāpēc, ka Hubertsons vienmēr licis to darīt, ja šai pacientei sākas lēkme," viņa saka. "Šoreiz bija veselas divas un viena no tām ne­parasti gara. Vispirms septiņas minūtes, tad pusstundas pārtraukums un pēc tam atkal jauna gandrīz četrdesmit piecas minūtes…"

Kristīna iekož lūpā. Četrdesmit piecu minūšu lēkme ir tieši tā robeža, kad sākas status epilepticus lēkme, kas nekad nebeidzas.

"Vai lēkme beigusies?"

"Mmm. Es ievadīju viņai četras dozas stesolīda, katru pa 10 miligramiem."

Kirstīna ievelk elpu. Kā viņa uzdrīkstas? Tāda doza varētu nobeigt pat zirgu.

"Cik šis pacients sver?"

"Apmēram četrdesmit kilogramu…"

Kristīna savelk plaukstu, it kā viņai būtu krampji. Šī sieviete taču ir traka!

"Vai te ir runa par vīrieti vai sievieti?"

"Par sievieti. Viņa ir Hubertsona favorīte, tu jau zini."

Nē, viņa to nezina.

"Vai tad Hubertsons noteicis tik lielu dozu?"

Čerstina Pirmā izdveš mazu nepacietīgu nopūtu.

"Nē, parastos gadījumos dakteris atnāk šurp pats un pieliek viņu pie sistēmas, ja lēkme ir tik gara, bet šodien es nevarēju viņu sameklēt… Bet tev nav ko uztraukties, viņa ir sīksts tips. Viņa nevar ne kustēties, ne runāt, viņai ir cerebrāli bojājumi, epilepsija un spazmas, bet mirt nost viņa nemirst. Viņai ir vairāk nekā četrdesmit pieci gadi, un visu mūžu viņa ir pavadījusi slimnīcā, bet, kā jau teicu, viņa galus neatdod."

Kristīnai paliek sausa mute.

"Es atnākšu."

Čerstina Pirmā nopūšas.

"Nav nekādas vajadzības, viņai lēkmes ir katru dienu, dažreiz pat vairākas reizes dienā. Mēs tikai piezvanām Hubertsonam, un tad viņa vairākas stundas guļ. Starp citu, gulēt viņai ļoti patīk, tā ka viņa nesūdzas."

Kristīna nokremšļojas.

"Es tomēr atnākšu."

Viņa gandrīz vai dzird, kā Čerstina Pirmā parausta plecus.

"Nu, ja jau tev pieņemšanas laikā nav nekā cita ko darīt, tad lūdzu."

Šoreiz viņa ir sakodusi zobus un sagatavojusies šo­kam, tomēr viņai jātver pēc elpas, kad ierauga Čerstinu Pirmo. Viņa izskatās kā šampūnu reklāma, šķiet, ka viņas garajos, gaišajos matos zvīguļotu tūkstošiem mazu zvaigznīšu, kad viņa ved kādu pacienti pa gaiteni. Viņas bikšu kostīms ir mirdzoši balts, īsās zeķītes liekas pavisam gaisīgas un mīkstas, baltās sandales izskatās kā tikko izņemtas no kurpju kastes. Bet visa šī perfekcija nebūt nav glaimojoša sievietei, kas iet viņai blakus. Tā ir Marija, Kristīnas paciente. Viņas mati nemirdz, tie plāni un bez spīduma klājas pār galvu, viņa tērpusies pagalam noplukušā treniņtērpā un šļūkā uz priekšu tupelēs ar nomītu kapi. Marijai ir Dauna sindroms, smaga epilepsija un tāds smaids, kas izskatās kā lūgums pēc žēlastības.

"Sveika, Marija," saka Kristīna, lai gan iekšienē dreb aiz nepacietības. Viņa zina, ka Marija var bēdāties ne­dēļām ilgi, ja ar viņu nesasveicināsies. "Kā tu šodien jūties?"

"Ne visai labi," atbild Marija un papurina galvu. "Vis­pār jau diezgan slikti…"

Kristīna apstājas: Marija nekad nemēdz žēloties, viņa tikai smaida un apgalvo, ka viss ir ļoti, ļoti labi, līdz pati zaudē samaņu.

"Kas tad noticis?"

"Es nevaru būt kopā ar eņģeļiem," saka Marija, no­kārusi galvu.

"Nu, nu," saka Čerstina Pirmā un paplikšķina viņai pa roku. "Tu taču zini, ka tas ir uz īsu brīdi…"

Kristīna zina, ka Marijas istaba ir svētnīca. Ja pārējā slimnīca ir viesistaba, tad Marijas istaba ir templis. Viņa to ir izgreznojusi ar eņģeļiem: drukni porcelāna ķerubi drūzmējas pie loga rāmja, paštaisīti serafimi šūpojas diedziņos pie griestiem, mirdzoši grāmatzīmju eņģeļi un spilgti nedēļas laikrakstu eņģeļi pārklāj sienas no grīdas līdz griestiem. Marija tos līmē tieši uz sienas, un dažreiz viņa lieto Karlsona līmi. Invalidu slimnīcas priekšniecei, kura ir praktiska sieviete bez jebkādiem sapņiem par paradīzi, skatienā parādās tādas kā bailes, kad tiek pie­minēta Marijas istaba. Runā, ka viņai uzmācoties ļauni murgi, iedomājoties vien, kas notiktu, ja komūnas ierēdņi uzzinātu, kā tur izskatās.

Tomēr viņa nekad nav mēģinājusi Marijai atņemt eņģeļus. Viņa zina, ka šī eņģeļu istaba ir vienīgais, kas dod Marijai gribu dzīvot. Atmostoties no mūžīgajām lēk­mēm, viņa vienmēr paraugās apkārt ar nemierīgu ska­tienu, bet, redzēdama, ka joprojām atrodas starp saviem eņģeļiem, tūlit arī nomierinās.

"Kāpēc Marija nevar dzīvot savā istabā?" jautā Kristīna, gan nevēršot skatienu uz Čerstinu Pirmo, kaut kādas kņudošas bailes liek viņai skatīties uz Mariju.

"Diemžēl. Mums nav izvēles," saka Čerstina Pirmā. "Folkem vajadzīga atsevišķa istaba, un viņu taču mēs nevaram noguldīt starp šiem eņģeļiem, tāpēc bijām spiesti pārvietot Hubertsona mazo favorīti. Un, tā kā viņa pašlaik guļ un viņu nevar modināt, tad mums šķita, ka Marijai labāk dažas stundas uzturēties dzīvojamajā istabā…"

Marija mēģina lūdzoši uzsmaidīt Kristīnai, bet tas lāgā negrib izdoties, jo viņas mutes kaktiņi laižas uz leju. Tādēļ šķiet, ka viņa tūlīt sāks raudāt. Kristīna atglauž matu cirtu no pieres un atkal jūt, ka viņu pār­ņem kaut kas izļurcis un plūstošs. Šī nu gan ir diena! Un pulkstenis vēl nav pat divpadsmit…

"Vai tad to nevar izkārtot kaut kā citādi?" viņa izmi­susi jautā.

"Nē," atbild Čerstina Pirmā. "Tas nav iespējams. Starp citu, šodien mums ir bilžu bingo, un tas taču būs jautri."

Kaut kas pieskaras Kristlnas pakausim, kad viņa sper pirmo soli Marijas istabā. Viņa instinktīvi paceļ roku, lai atvairītu kādu uzbrūkošu putnu, un vienā elpas vilcienā atceras beigto kaiju uz sava dārza celiņa. Tomēr tie nemaz nav putna spārni, kas noglauž viņas matus, bet gan eņģeļu mīkstās dzīparu kājas. Marijas pēdējais vei­dojums karājas diegā no griestiem tieši pie pašām durvīm pusmetru garš eņģelis ar staniola galvu un zeltainas līmlentes cirtām, ievīstīts vecā dvielī ar uz­rakstu LANDSTINGA ĪPAŠUMS. To pašu tekstu var sama­nīt zem retajām spalvām uz papes spārniem. Šķiet, ka Marijas kartona un krāsaino meteņa spalvu krājumi iet mazumā, tātad viņai bija izdevies izdīkt sev visu tā laika materiālu, kad slimnīcu vēl nebija pārņēmusi komūna.

Eņģeļu attēlu simti uz sienām iesūc visu gaismu un padara telpu tumšāku, nekā tai vajadzētu būt. Ārpus šīs istabas pie citiem cilvēkiem ir priekšpusdiena, bet te pie Marijas un eņģeļiem valda mūžīga krēsla. Un istaba izskatās visai dīvaina. Galds, kas parasti stāv gaismā pie loga, ir nogrūsts malā; šķēres, spalvas, līmlentes rullīši un sagriezti nedēļas laikraksti ir sabīdīti nelielā kaudzītē pašā vidū.

Otrās pacientes gulta stāv pie sienas blakus logam. Viņas mantas izskatās nabadzīgas un svešādas starp Marijas pārmērībām: gultas kājgalī atrodas mape un dažas grāmatas, bet galvgalī dators uz tērauda statīva. No datora karājas dzeltena caurulīte ar iemuti, un Kristīna uzreiz atceras, ka dzirdējusi par šo pacienti, nūja, tieši tā ka uz šejieni atvesta sieviete, kas sarunājas ar datora palīdzību. Bet šobrīd uz ekrāna nav nekāda teksta: paciente atrodas ārpus visiem vārdiem un tāpat arī viņas dators. Bet viņas ekrānsaudzētājs labi iederas Marijas istabā. Tur redzams melns izplatījums ar zvaig­žņu tūkstošiem, un, paskatoties uz ekrānu, Kristīna jūt it kā vieglu reiboni, un vienu mirkli šķiet, ka viņa pati ar gaismas ātrumu traucas cauri Visumam. Viņa samirk­šķina acis un nolaiž skatienu uz žurnālu. Dezirē Juhansone, 491231-4082, cerebrālā parēze, spazmas, stipra epilepsija kopš dzimšanas.

Viņa izskatās kā putnēns, kails mazs putnēns bez spalvām. Viņa ir tik viegliņa, ka, liekas, neatstāj uz mat­rača nekādu nospiedumu, un tik vāja, ka zem ādas re­dzams katrs kauliņš un katra dzīsla. Vienas rokas pirksti saliekti un izskatās kā zvēra nagi. Viņa guļ dīvainā stāvoklī: uz muguras, kājas savilktas uz augšu un sa­krustotas kā embrijam. Sejai ir sirds forma, zods ass un smails. Āda uz plakstiem tik plāna, ka var sazīmēt asins­vadus kā zilu deltu.

Ak, tad tā ir Hubertsona favorīte…

Kristīnas rokas mazliet dreb, kad viņa pieliek stetoskopu un noliecas pie pacientes. Viņa vēlreiz iemet ašu skatienu žurnālā: nūja, šai sievietei tātad lēkmes ir katru dienu un acīmredzot pēdējos gados tās palielinā­jušas viņas smadzeņu bojājumus. Bet pašlaik šķiet, ka viņa mierīgi atpūšas: sirds pukst tikpat droši un ritmiski kā pulkstenis tantes Ellenas dzīvojamajā istabā, elpo­šana ir vienmērīga, bez blakusskaņām. Viņa iebāž stetoskopu kabatā un pārbauda roku un kāju tonusu. Šķiet, ka arī te viss ir, kā nākas: viņa nejūt ne vismazākās krampju pazīmes. Beidzot viņa ļoti uzmanīgi paver pa­cientes muti un ar mazo lampiņu apgaismo smaganas. Nē. Liekas, viņa nav iekodusi ne mēlē, ne vaigos. Viss šķiet kārtībā, protams, tādā kārtībā, kāda var būt cilvē­kam šādā stāvokli. Kristlna izslēdz lampiņu un vēro gulošo pacienti. Tāda maza nabadzīte…

Sieviete gultā saraujas un paver plakstus, īsu mirkli Kristlna ieskatās tieši viņas dzidri zilajās acīs, tad tie atkal lēnām aizveras. Kristīna sper soli atpakaļ, viņas sirds dauzās. Bet tūlīt pat tas beidzas. Pēc dažiem elpas vilcieniem jau liekas, ka paciente atkal guļ mierīgi, un Kristīnas sirds no jauna sāk normāli pukstēt, lai arī ne­liels stress palicis.

Viņa savelk sievietei gultā svītroto virspalagu uz augšu un sakārto ap tās augumu, bet šī kustība nogāž uz grīdas vienu grāmatu no kaudzītes kājgalī. Kristīna pieliecas, lai to paceltu. Grāmatas virsraksts liek viņai savilkt uz augšu uzacis: Einšteina sapņi. Viņa apskata arī pārējās grāmatas, kas atrodas gultā. Mareja Gella-Manna Kvarks un jaguārs. Reja Bredberija Saules zeltainais ābols. Karlo Ginzburga Benandantes labie raganu meistari. Brūra Gadēliusa Raganas un raganu procesi. Plus Stīvena Hokinga grāmatas Kosmoss īsa vēsture galīgi nolasīts eksemplārs.

Kristīna parausta plecus. Šī jaunā fizika ir Margarētas lauciņš, Kristlna pati nekad nav īsti spējusi tajā iedzi­ļināties. Viņai tikai sāk sāpēt galva, kad Margarēta metas iztirzāt tekstus par matēriju un antimatēriju, par Big Bang [5] un universa ekspansiju, kvarkiem un stīgām, un tamlīdzīgām lietām. Tas viss viņas acīs līdzinās nar­kotikām, un kaut ko tādu Kristīna nevar ciest.

Viņa saliek grāmatas uz naktsgaldiņa glītā kaudzītē. Ir mazliet aizkustinoši, cik ļoti Stīvena Hokinga grāmata ir nolasīta. Tada sieviete kā šī viņu droši vien piepulcē dieviem. Jautājums ir tikai tāds, ko viņa visvairāk ap­skauž šajā cilvēkā. Viņa smadzenes vai viņa slavu? Vai ari vienīgi viņa mīlas dēkas?

Pēc brīža, iedama pāri stāvvietai, Kristīna apjauš, ka pēkšņi jūtas daudz labāk. Vēsais gaiss viņu uzmundrina, un viņas papēži moži klaudz uz mitrā, spožā asfalta. Pilnīgi neapzināti viņa aizliek roku aiz galvas un mazliet paceļ uz augšu matus, lai svaigais vējš no Veterna ezera noglāstītu skaustu. Viņa apspiež pēkšņu iedomu izplest rokas un griezties apkārt, jo terapeite, kas ir pie pilna prāta, gan nevarētu auto stāvvietā gavilēt tikai par to, ka atklājusi augstas un dzidri zilas debesis, baltu, spožu sauli un zālienā plaukstošu kastaņu, kuras pumpuri pulsē skurbā dzīvīgumā. Tieši šis jaunais gaiss padara viņu tik priecīgu. Rīt ir pavasara saulstāvji.

Mājās pie tantes Ellenas gadalaiku maiņas apņēma daudzi paradumi un rituāli. Valpurģos no bēniņiem tika nonestas vasaras drēbes, piecpadsmitajā septembrī tās atkal tika tur uznestas, neņemot vērā ne temperatūru, ne laika apstākļus. Ja meitenes žēlojās, ka ir par karstu vai par aukstu, tante Ellena atbildēja ar savu mūžīgo pa­runu: pavasarī ir jāsvīst, bet rudeni jāsalst!

Kristīna viegli pasmaida. Dažbrīd tante Ellena bija mazliet jocīga ar saviem veco laiku paradumiem. Viņa, piemēram, nešaubīgi ticēja, ka skolā visām meitenēm arī piecdesmitajos gados vēl ir priekšauti tāpat kā div­desmitajos. Tādēļ Kristīna bija ietērpta rūtotā kokvilnas kleitā un izšūtā priekšautā, kad ieradās skolā pirmajā klasē. No otras puses, tante Ellena arī nevilcinājās pie­mēroties. Ejot ar Kristīņu pie rokas, viņa vēroja pārējās mazās meitenes un, redzēdama to apģērbu, vienkārši noliecās pie Kristīnas, atraisīja viņai priekšautu un iebāza somā. Patiesībā jau žēl. Priekšauts bija skaists, ar krustdūrienos izšūtu Kristīnas monogrammu uz krūtīm un šauru joslu ar putniem gar apakšējo malu. Tagad tas, salocīts plastikāta maisiņā, bija ielikts skapī Kristīnas Postindustriālajā Paradīzē kopā ar citiem rokdarbiem, ko viņai bija laimējies iegūt izsolē pēc tantes Ellenas nāves. Kad viņa kādreiz atver kādu no šiem rūpīgi aizlīmēta­jiem maisiņiem, viņai liekas, ka jūt tantes Ellenas smaržu: stipras ziepes un Christel firmas talka pūderi. Bet smarža ar katru reizi kļūst vājāka, tādēļ viņa reti tos atver.

Bet viņai patīk par šiem rokdarbiem domāt. Zināt, ka tie atrodas pie viņas. Ka tie ir viņas. Tikai viņas.

Kristīna bija tā, kurai vajadzēja visvairāk pierauties sānis, kad Birgita ievācās tukšajā istabā. Margarēta vien­mēr visu bija darījusi gultā tur viņa lasīja un zīmēja, tur viņa spēlējās ar lellēm un gatavoja stundas -, bet Kristīna gultu izmantoja tikai gulēšanai. Zīmējot un gatavojot stundas, viņa sēdēja pie galda, kas atradās pie loga. Bet tagad tur vairs galdam nebija vietas, tur vaja­dzēja stāvēt jaunajai gultai. Tante Ellena aizvāca galdu un nolika to priekšnamā. Bet tur nevarēja mācīties, jo bija pārāk tumšs. Un tagad nevarēja arī sēdēt pie ēdam­istabas galda. Jau trešajā dienā Birgitai izdevās tur saplēst kādu porcelāna figūriņu, un kopš tā brīža ēdam­istaba visām trim meitenēm bija aizliegtā josla. Atlika vienīgi virtuves galds. Bet arī tur vairs nebija tā kā ag­rāk: kad Margarēta un Birgita arī sēdēja pie virtuves galda, nebija iespējams koncentrēties. Viņas nemitīgi pļāpāja, ķiķināja un čukstēja viena otrai dažādus noslē­pumus.

Pēc Birgitas ierašanās mājā vairs nebija īsta miera. Viņa bija kā elektrizēta: ap viņu sprakšķēja strāva, un tas, kas pienāca pārāk tuvu, riskēja saņemt triecienu. Kad zvanīja telefons, viņa paķēra klausuli un kliedza hallo, pirms tante Ellena bija paspējusi apgriezties, un, kad zvanīja pie durvīm, viņa metās lejā pa akmens kāpnēm kā tāda fūrija. Viņa nekad negribēja mierīgi sēdēt un lasīt kā Margarēta vai strādāt rokdarbus kā tante Ellena un Kristina. Viņas rotaļas bija mutuļojošas un trokš­ņainas, un, ja viņa nespēlējās, tad uzsāka ķīviņu. Viņa pat nevairījās nostāties pret tantes Ellenas notei­kumiem: kādu dienu viņa atvēra melnos kaltos vārtiņus un devās projām pa ceļu, ļodzīgi braucot ar tantes Elle­nas divriteni, kādu citu dienu viņa aizbēga no mājas un bija projām vairākas stundas, lidz tante Ellena Birgitu atrada viņas vecajā iela pilsētas vidusdaļā, kādu citu reizi viņa nozaga piecas vienkronas monētas no saim­niecības kases. Un, kad tante Ellena paskaidroja, ka Birgitai šīs zagšanas deļ par sodu būs jāsēž tukšajā istabā veselas divas dienas, viņa izbāza mēli un kliedza:

"Riebīgā vecene! Tu man neesi nekāda mamma! Tu man nepavēlēsi!"

Tajā brīdī Kristīna ar rokām aizspieda ausis un samiedza acis. Bet tante Ellena to uzreiz neievēroja, viņa bija pilnībā aizņemta, grūžot tukšajā istabā Birgitu, kas auroja un pretojās, un pēc tam slēdzot ciet durvis. Kad Ellena atgriezās virtuvē, viņai padegune bija galīgi sar­kana no asinīm. Pa ceļam uz izlietni viņa uzmeta ašu skatienu Kristīnai, kura vēl arvien sēdēja pie virtuves galda kā piesalusi, un nošņācās:

"Ko tu tā sēdi? Nav jau tik traki!"

Bet, kad Kristīna pēc brīža uz ceļiem tupēja pie tua­letes poda un vēma, tante Ellena atkal bija tāda pati kā vienmēr. Viņa ar vienu roku turēja Kristinas pieri un ar otru glaudīja viņai muguru.

"Gan jau atkal viss būs labi," viņa čukstēja. "Drīz viss būs labi…"

Bet šoreiz tantei Ellenai nebija taisnība. Itin nekas vairs nebija tik labi kā agrāk. Pirmajā pavasari Birgita nogurdināja visas katru savā veidā. Ar Margarētu pie­kabē Birgita arās cauri mājai un dārzam, apgūdama kvadrātmetru pēc kvadrātmetra. Margarēta brīžiem smē­jās, brīžiem viņai noreiba galva, caurām dienām viņa šūpojās starp bailēm un sajūsmu. Nekas vairs nebija tas, kas bijis agrāk; tagad vējš bija raganas mājvieta, pa­grabs spoku pilsēta un dārzs bīstami džungļi. Kad pienāca laiks likties gulēt, Margarēta sāka raudāt kā mazulis. Tante Ellena nedrīkstēja izslēgt gaismu. Un nevarēja arī atstāt meitenes vienas pašas tukšajā istabā, viņai bija jāsēž uz Margarētas gultas malas un jātur meitenes roka, līdz mazā iemiga.

Tantei Ellenai visu dienu tecēja asinis pa degunu. Kad meitenes pēcpusdienā pārradās no skolas, viņas arvien biežāk atrada tanti Ellenu dzīvojamajā istabā. Tur viņa ar tumšsarkanu vates kumšķi katrā nāsī sēdēja lielajā klubkrēslā aizvērtām acīm un vaļēju muti. Knipelēšanas spilventiņš nelietots gulēja uz ēdamistabas galda, un kādu dienu viņa pasniedza vakariņās tik nīstamu modes untumu kā kartupeļu biezputru no pulvera. Un tomēr viņa tajā nedēļā nepaspēja tikt galā ar audumu malu zigzagveida apstrādāšanu. Pirms tam, kad no rīta bija gaidāms fabrikas auto, viņa sēdēja pie tās līdz pat diviem naktī.

Tomēr visļaunākais bija tas, ka tante Ellena vairs ne­skatījās uz Kristīņu tāpat kā agrāk. Viņa, protams, smai­dīja un pateicās tieši tāpat kā iepriekš, kad Kristīna piedalījās trauku mazgāšanā, viņa arī atprasīja meitenei uzdoto, kā to bija darījusi visu laiku, un palīdzēja, kad vajadzēja saskaitīt rūtiņas izšuvumā ar krustdūrieniem, tomēr šķita, ka Kristīna kļuvusi neredzama, tiklīdz viņa spēra kaut soli ārpus tantes Ellenas redzeslauka. Tante Ellena vairs nesekoja viņai ar skatienu. Bet, ja viņa būtu sekojusi, tad tur gan būtu bijis šis tas, ko redzēt. Pie­mēram, tas, ka Kristīnas mugura bija iztaisnojusies. Jo tagad Kristīna bija meitene, kurai nepārtraukti vaja­dzēja par sevi pastāvēt.

Viņa nevarēja saprast, kāpēc Birgita tieši viņu bija izvēlējusies par savu ienaidnieci. Bet tā nu tas bija. Jau pirmajā nedēļā Birgitas acis, uzlūkojot Kristīņu, kļuva šauras. Nedēļu vēlāk Kristīna atrada savu lelli bez rokām un kājām, vēl pēc nedēļas bija izplēsta lapa grāmatā, ko viņa bija paņēmusi no bibliotēkas. Drīz vien viņa iegau­mēja, ka sevišķi jāuzmanās, rotaļājoties dārzā. Pēkšņi viņa varēja dabūt grūdienu mugurā, nokrist uz deguna un iemantot caurumu gan zeķē, gan celī. Visļaunāk bija tad, ja saplīsusi bija tikai zeķe, tad tante Ellena sadus­mojās un lasīja niknus sprediķus par to, ka zeķes kokos neaugot. Kristīna nekad neuzdrošinājās stāstīt par grū­dieniem, jo šādos brīžos kaut kur viņas redzeslauka malā vienmēr uzturējās Birgita un viņas acis bija šau­rākas kā jebkad citkārt. Bez tam tantei Ellenai bija savi principi, un viens no tiem viņai nepatika bērni, kas apsūdz otru. Caurums zeķē gandrīz vienmēr bija atka­rīgs no tā, kura bērna kāja tajā atradās. Bija labāk, ja ievainots tika arī celis, tad iztika bez pārmetumiem un cietušais dabūja gan plāksteri, gan smalkmaizīti un dažus mierinājuma vārdus.

Tomēr kļuva mazliet vieglāk, kad Birgita bija iekaro­jusi ķirškoku. Tas bija audzis tantes Ellenas dārza vidū visus šos gadus, vilinādams ar solījumiem par to, kas gaidīja drosminieku, kurš uzdrošinātos uzkāpt līdz vis­augstākajiem zariem. Kristīna un Margarēta bieži bija padevušās kārdinājumam, bet neviena no viņām nekad nebija saņēmušas pietiekamu dūšu, lai uzkāptu augstāk par zemākajiem zariem. Bet Birgita uzdrīkstējās. Stenē­dama un pukstēdama viņa vilka savu smagnējo ķermeni augšup no zara uz zaru, arvien augstāk un augstāk, nebēdādama par garajām, sarkanajām svītrām, ko koka miza ievilka viņas cisku iekšpusē. Margarēta ari mēģi­nāja uzrāpties augstāk, bet tika vienīgi līdz koka vidum, kur apsēdās, apķērusi rokām stumbru. Kristīna pati ne­tika augstāk kā parasti. Viņa apsēdās uz viena no zemā­kajiem zariem un tur arī palika, bet gandrīz izgrieza kaklu, lai paskatītos augšup uz Birgitu un Margarētu.

"Uzmanieties!" viņa sauca.

Bet Birgita neuzmanījās: viņa iesmējās savus aizsma­kušos smieklus, ar abām rokām satvēra kādu zaru sev virs galvas un uzrausās stāvus. Kristīna aizvēra acis. Viņa nezināja, vai cer vai arī baidās, ka Birgita tur neno­turēsies. Nūja, viņa cerēja. Bet, kad viņa acis atkal atvēra, Birgita vēl vienmēr sēdēja uz sava zara. Viņa ne­bija nokritusi.

Ia kā Birgitai bija tāda drosme kāpt kokos, tad beigu beigās tante Ellena viņu pieņēma. Pirmo mēnešu laikā tante Ellena nekad nebija pasmējusies par Birgitas teikto vai darīto, tieši otrādi viņas balss kļuva asa un pavēloša, tiklīdz Birgita nonāca redzeslokā. Bet tajā jūnija vakarā, kad viņa iznāca dārzā un ieraudzīja savas trīs meitenes kā augļus ķirškokā, viņas seja izplūda platā smaidā.

"Ak kungs," viņa iesaucās, skatīdamās pāri briļļu ietvariem. "Nav slikti kāpts, Birgita!"

Viņai rokā bija paplāte, bet tagad viņa to nolika zā­lienā tik strauji, ka sulas glāzes nošķindēja cita pret citu, un sacīja:

"Palieciet tur vēl brītiņu, es paņemšu fotoaparātu."

Viņai izdevās attēlā iedabūt gan koku, gan visas trīs meitenes. Kartīte bija ļoti izdevusies, tik skaista, ka tante Ellena lika to palielināt un ar roku izkrāsot. Bet fotogrāfs krāsojot pārskatījās: Birgita dabūja rozā kleitu un Kristīna zaļu, lai gan patiesībā bija otrādi. Birgita bija ļoti apmierināta ar šo samainīšanu: no tā brīža, kad ierāmētā fotogrāfija tika novietota uz tantes Ellenas ve­ļas skapja, viņa uzskatīja, ka rozā krāsa pieder viņai.

"Kopš šī brīža viss, kas ir rozā, pieder man," viņa pa­sludināja, kad tovakar meitenes jau bija apgūlušās tuk­šajā istabā.

"Un viss, kas ir dzeltens, pieder man," teica Marga­rēta. "Jo uz kartītes man ir dzeltena kleita."

Kristīna grozījās gultā un pagriezās pret sienu. No abu meiteņu elpas vilcieniem viņa varēja dzirdēt, ka tās gaida, lai arī Kristīna kaut ko bilstu. Vairākas minūtes valdīja klusums, līdz Margarēta vairs ilgāk nespēja iztu­rēt sasprindzinājumu.

"Un tev, Kristīna?" viņa čukstēja. "Zaļš vai zils? Vai sarkans?"

Kristīna neatbildēja. Rozā bija vienīgā krāsa, kas viņai jebkad patikusi.

helēna stāv ambulances durvīs un gaida Kristīņu.

"Vienam no Hubertsona pacientiem esmu nozīmējusi citu laiku," viņa saka. "Bet tas otrs tev jāpaņem. Un tu esi pusstundu aizkavējusies pati ar savējiem…"

"Cik pacienti Hubertsonam paredzēti šopēcpusdien?"

"Seši. Bet mēs mēģinām tos apzvanīt un pierakstīt uz citu laiku."

Kristīna ieslīd pārģērbšanās telpā un sāk vilkt nost ziemas zābakus.

"Un kā viņam pašam?"

"Es tikko noņēmu analīzi. Cukurs sāk iet uz augšu. Pašlaik viņš aizmidzis."

"Okei. Tad bridi nogaidīsim."

"Un zvanīja tava māsa."

Kristīna ievelk elpu.

"Mana māsa?"

"Nūja. Pirms aizbraukšanas viņa gribēja atvadīties, bet, kad es paskaidroju, kā tev šodien iet, viņa solīja pie­zvanīt, kad būs Stokholmā."

Kristīna atviegloti uzelpo. Pēdējo stundu laikā viņa bija gandrīz vai aizmirsusi, ka šorīt atstājusi Margarētu Postindustriālajā Paradīzē.

"Un vēl viņa vēlējās, lai pasveicinām Hubertsonu," saka Helēna un smaida. "Jūs esot viņu pazinušas, kad bijāt mazas."

Kristīna mazliet saviebjas un sakārto balto uzsvārci. Margarēta ir par daudz izpļāpājusies. Kā jau parasti.

"Nūja," viņa saka. "Tā jau bija."

"Iedomājies tikai," bilst Helēna. "Par to man nebija ne jausmas."

Patiesībā Kristīna nemaz nav pārsteigta, ka Marga­rēta likusi sveicināt Hubertsonu. Viņa droši vien ir patu­rējusi to gaišā atmiņā. Viņš taču bija Margarētas pirmā mīlestība. Tikko sasniegusi četrpadsmit gadus, viņa vairs netrinās gar tanti Ellenu kā izlutināts kaķēns, toties sāka baudkārē bužināt spalvas, tiklīdz Hubertsons no­nāca viņas tuvumā, tātad katru dienu vakariņu laikā. Jau pēc pusgada tantes Ellenas izīrētajā dzīvokli Hubert­sons bija atmetis visus mēģinājumus saimniekot pats.

"Vēl viena konservu kārba, un būšu iedzīvojies skorbutā," viņš teica un piedāvāja tantei Ellenai mēnesi diezgan pamatīgu summu par viņas gatavotu ēdienu vienreiz dienā. Un, ja viņa vēl uzņemtos rūpes par Hubertsona veļu un dzīvokļa uzkopšanu, šī summa dubul­totos.

Tante Ellena pārdomāja tikai īsu mirkli. Viņai taču laika pietika. Tagad Kristīna un Margarēta gāja ģimnā­zijā un pavadīja skolā ilgas stundas, bet Birgita strādāja Luksorā un atradās ārpus mājas vēl ilgāk. Bez tam nauda bija vajadzīga. Pēdējā laikā mājai bija radušās visādas vainas un audumu malu apstrādāšana vairs ne­bija tik ienesīga kā agrāk. Arī meiteņu uzturēšana kļuva arvien dārgāka. Viņai bija vajadzīgs kases papildinā­jums.

No otras puses, Hubertsona piedāvājums prasīja zināmus ieguldījumus. Nevarēja taču prasīt, lai īsts dok­tors ēstu uz parastas vaskadrānas no Konsuma. Tātad kādu dienu Ellena aizbrauca ar vilcienu uz Linčēpingu iepirkties; Mūtalā jau nebija Violas Grostēnas dizaina vaskadrānu. Bet Viola Grostēna bija nepieciešama, tā domāja ari visas pārējās sievietes Mājamatniecības ap­vienībā, kur tante Ellena bija čakla, lai ari nedaudz attu­rīga biedrene. Linčēpingā viņa izmantoja izdevību no­pirkt burku lakas virtuves krēsliem un drēbi salvetēm un jauniem virtuves aizkariem. Kā arī piecus gludus priedeskoka salvešu gredzenus.

Ar šīm salvetēm bija tīrais posts. Kādu laiku četrdes­mitajos gados pirms viņa kļuva par mājas aprūpes māsu tante Ellena bija mājkalpotāja kādā arhitekta ģimenē, un šis laiks viņai bija šo to iemācījis par salvešu simbolisko vērtību. Arhitekta mājā dzīvoja moderni, tātad Ellenai arī ikdienā bija jāsēž kopā ar viņiem pie galda un, tieši tāpat kā pārējie, arī viņa dabūja tīru lina salveti reizi nedēļā. Starpība starp kungiem un kalpotā­jiem tika iezīmēta ļoti smalki: ģimenes locekļiem katram bija savs salvetes gredzens, turpretī Ellenas salvete tika salocīta četrstūri un novietota tieši uz šķīvja.

Mājās pie tantes Ellenas salvetes ikdienā nelietoja. Tas, kurš notraipījās, devās uz tualeti un pēc ēšanas no­mazgāja šņukuru, citādi bija labi tāpat, kā bija. Ziemas­svētkos un vasaras saulgriežos, kā arī radu saietos tante Ellena nopirka plānas papīra salvetes, bet tās bija vairāk izskata pēc. Bet tagad vajadzīgas izmaiņas, jo Hubertsons droši vien bija pieradis gan pie salvetēm, gan sal­vešu gredzeniem. Un kā nu tas izskatītos, ja viņam vienam būtu jāsēž pie virtuves galda un jāvicina sava salvete?

Kristīna un tante Ellena visu nedējas nogali cīnījās, savezdamas kārtībā virtuvi. Viņas slīpēja un nolakoja virtuves krēslus, apšuva salvetes un piekāra aizkarus. Birgita rauca degunu par viņu pūlēm, tad sacēla zamšādas jakas apkakli un devās savās sestdienas dē­kās. Margarēta stāvēja virtuves durvis un gandrīz par visu izteica savu viedokli, bet vispār no viņas nekādas palīdzības nebija. Beidzot tantei Ellenai tas apnika un viņa lika Margarētai aptīt salvešu gredzenus ar dzīparu galiem katru savā krāsā, lai tos varētu atšķirt. Un krāsas varēja izvēlēties Margarēta pati. Protams, Birgitai viņa izvēlējās rozā un sev pašai dzeltenu, Kristīna dabūja baltu un tante Ellena gaiši zilu. Bet ap Hubertsona sal­vetes gredzenu viņa apvija šauru zīda lentīti vissarka­nākajā krāsā, nobeidzot to ar mazu rozeti.

Viņas vaigi kvēloja tikpat sarkani, kad Hubertsons svētdienas vakarā nonāca lejā no sava dzīvokļa, lai tan­tes Ellenas virtuvē ēstu pirmās vakariņas.

"Tev jāsēž galda galā," droši sacija Margarēta, ar to parādīdama, ka viņa vairs nav maza meitene, kurai jā­kniksē un jāsauc viņš par tēvoci. Hubertsons uzjautrināts viņu vēroja. Viņš jau nebija tāds muļķis, lai nesaprastu, kas Margarētas acu mirdzumam liek sacensties ar tikko nolakotajiem virtuves krēsliem. Bet patiesībā viņu jau nu galīgi neinteresēja tik svaiga jēra gaļa. Viņš gribēja tikai rostbifu ar miltainiem kartupeļiem, zirņiem un burkāniem, skābenu želeju un marinētiem gurķiem. Un pāri visai šai greznībai viņš gribēja uzliet tumšo krējuma mērci, kuras stiprā etiķa, anšovu, lauru lapu un melno piparu smarža jau veselu stundu bija plūdusi iekšā katrā mājas kaktiņā.

Tā viņi visi pieci tur sēdēja ap tantes Ellenas virtuves galdu ar jaunajām salvetēm uz ceļiem un klusēdami ēda. Birgita ar savu balto siena gubas frizūru un melni izkrāsotajām acīm, Margarēta ar zirgasti un pietvīkusi gluži sārta, Kristīna ar jaunajām brillēm, kas bija noslīdējušas uz deguna, Hubertsons ar cirtu uz pieres un satrauktā tante Ellena ar virtuvenes rozēm uz vai­giem. Viņa nomierinājās tikai tad, kad Hubertsons ķērās pie trešās porcijas.

"Atvainojiet," viņš sacīja. "Parasti es tik daudz neēdu. Bet te viss ir tik garšīgs!"

Tad visi sāka smieties. Pat Birgita.

Vispār jau šajos gados Birgita sevišķi daudz nesmē­jās. Laikam gan viņa aizraudāja projām visu savu bēr­nišķīgo stūrgalvību, kad nomira viņas mamma, bet, kad sākotnējās neapvaldītās bēdas bija pāri, viņa tik un tā nekļuva līdzīga pārējām meitenēm. Viņa gan vairs ne­kliedza un nekāvās, bet augšlūpa bija nepārtraukti sa­vilkta galēja nicinājuma izteiksmē.

Kad pavasara semestris septītajā klasē tuvojās nobei­gumam, viņa savā apņēmībā pārvērtās par īstu akmens pīlāru. Cauriem vakariem viņa sēdēja pie tantes Ellenas virtuves galda un atkārtoja vienu un to pašu teikumu: kaut velns par stenderi, bet viņa nebūt nedomājot iet astotajā! Tas taču esot brīvprātīgi, tātad viņa varot attu­rēties, ja vēloties. Turklāt tēvocis Gunnars solījis viņu iekārtot darbā Luksorā, ja viņa gribot. Viņa nosprauslojās, kad tante Ellena mēģināja paskaidrot, ka strādāt fabrikā neesot sevišķi patīkami. Patīkami? Kurš tad, velns parāvis, domā, ka strādāt ir patīkami? Cilvēks taču strādā, lai pelnītu naudu. Un Luksorā pat tādi četrpadsmitgadnieki kā viņa varot labi nopelnīt.

Kristīna jau no paša sākuma brīnījās par to respektu, ko tante Ellena izrādīja pret Birgitas darbu. Tagad sva­rīgāk bija vakaros sagatavot Birgitai pārtikas kārbu nekā pārbaudīt Kristīnas un Margarētas mājas uzdevumus. Jo, lai gan Kristīna bija trīs mēnešus vecāka un Margarēta tikai vienpadsmit mēnešus jaunāka par Birgitu, tomēr

Birgita tagad šķita pieaugusi, kamēr viņas pašas vēl arvien bija tikai meitenes.

Tante Ellena neprotestēja pret Birgitas ģērbšanās veidu. Viņa labprāt ķērās pie šujmašīnas, kad Birgita gri­bēja vēl kādu pāri džinsu vai vēl kādus svārkus. Beidzot vairāki svārki bija tik šauri, ka zem auduma varēja sazī­mēt Venēras pauguru. Tieši tā viņa ari gribēja, to varēja redzēt pēc apmierinātā smaida, kad viņa apskatīja sevi priekšnama lielajā spogulī. Viss bija tieši tā, kā vaja­dzēja: kuplas krūtis, izspiedies dibens un divdomīgs trīsstūris svārku priekšpusē.

Daudz laika viņa veltīja saviem matiem, tos uzkasot un apsmidzinot ar laku, izmēģinot jaunas frizūras un sasukas. Bet, dodoties ārpus mājas, viņa vienmēr izska­tījās vienādi: milziga kaudze cukurvates uz galvas, balti nokrāsotas lūpas un melni ierāmētas acis. Ragaru brūte. Pie tam visīstākā, ne jau šada tāda maza zaķpastala, kas tā īsti neuzdrošinās uzņemt apgriezienus. Kristīnai šķita, ka Birgita ir pretīga. Viss viņā likās derdzīgs gan ļumīgā, baltā miesa, gan mūžīgi puspievērtie plaksti. Nemaz jau nerunājot par skābeno smaržu, kas viņu vienmēr apņēma un kas tagad piepildīja tukšo istabu arī tad, kad Birgitas tur nebija. Kaut gan Kristīnai šķita, ka pašlaik vairums cilvēku ir pretīgi. Hubertsonam bija pretīgi pirksti, Stīgām Līdakžoklim bija pretīga mute. Dažbrīd Kristīnai likās, ka pat tante Ellena ir mazliet pretīga. No rītiem, kad viņa gatavoja brokastis, tērpu­sies tikai naktskreklā un rītakleitā, no viņas ķermeņa nāca viegli skāņa dvaka, kas bija jūtama visā virtuvē. Šī smaka lika Kristīnai mainīt paradumus. Tagad, sēžoties pie brokastgalda, Kristīna bija gan nomazgājusies, gan apģērbusies un sasukājusies, un, kad tantes Ellenas dvaka kļuva par stipru, viņa vienkārši pielika pie deguna savu tikko kā nomazgāto roku un ievilka nāsis zicpju smaržu. Ta kutināja nāsis.

Patiesībā vienīgi Margarēta nebija pretīga. Viņa tāda nekļuva pat tad, kad Birgita mēģināja pārvērst viņu par savu atveidu, jo, lai kā arī Birgita pūlējās ar uzkasīšanas ķemmi vai matu lakas flakonu, ar lūpukrāsu un skropstu tušu, viņai nekad neizdevās Margarētu pārvērst uz ilgāku laiku. Jau pēc pusstundas viņa izskatījās kā pusslīcis jenots: uzkasītie mati saplakuši, lūpukrāsa nolai­zīta un tuša izsmērēta melniem lokiem ap acīm. Tante Ellena smējās par viņu un lika iet mazgāties. Nebēdne!

Dažreiz Margarēta drīkstēja doties Birgitai līdzi viņas dēkās. Tādos sestdienas vakaros abas spiedās pie priekš­nama spoguļa, kamēr tante Ellena stāvēja virtuves dur­vīs un pāri briļļu ietvariem viņas vēroja. Pavisam reti viņa ko sacīja, nekad neizteica pamudinājumus un tik­pat kā nekad kritiku. Šķita, ka viņa atkāpusies no troņa, ka neuzskata sevi par tiesīgu izteikt savu viedokli par to jauno un nesaprotamo, ko sauc par pusaudžu dzīvi.

Itin nekad nebija pat runas par to, ka arī Kristīna va­rētu doties līdzi tajā dzīvē. Un Birgita bez vārdiem bija noteikusi, ka tam tā jābūt. Bet viņas atklātais naidīgums pret Kristīņu tagad bija atdzisis līdz vienaldzībai un nici­nājumam. Gluži vienkārši Birgita izslēdza Kristīņu no savas apziņas, nekad viņu neuzrunāja, izņemot brīžus, kad izteica šādus vai tādus nievājošus komentārus, un reti kad atbildēja, ja Kristīna viņai kaut ko sacīja. Turklāt viņa bija izstrādājusi īpašu skatienu, kas bija domāts vienīgi Kristīnai: viņa ātri uzmeta acis un tikpat ātri tās noblisināja. Pelēkā pele! sacīja šis skatiens. Nedomā, ka es tevi redzu!

Bet Kristīna tik un tā zināja, kā Birgitai iet. Margarēta gluži vienkārši nespēja klusēt: katru rītu pusstundu garajā ceļā uz skolu viņa uzticēja Kristīnai visu, ko viņai savukārt bija uzticējusi Birgita. Sākumā viņa stāstīja smiedamās: viņas acis spīdēja, minot tā zēna vārdu, kurš pirmais bija noņēmis Birgitai krūšturi, un tā zēna palamu, kurš vienlaikus bija iebāzis roku ari viņas bik­sītēs. Bet Margarētas smaids, mēnešiem ejot, kļuva ar­vien saspringtāks. Tas bija galīgi izdzisis, kad viņa kādu ritu atvēra telefonbūdiņas durvis un parādīja rimi, kas bija uzkricelēta uz sienas. Kristlna pabīdīja brilles taisni un pirmo rindiņu lasīja skaļi: "Ak, ja Birgitas drānās es ieģērbties spētu…"

"Klusu!" iesaucās Margarēta un aizšāva roku mutei priekšā.

Kristlna paskatījās viņā plaši ieplestām acīm: bija taču pilnīgi skaidrs, ka viņa apklustu tajā pašā sekundē, kad ieraudzītu, kas uzrakstīts tālāk. Kā gan Margarēta varēja iedomāties, ka Kristlna ņems mutē tādus nejau­kus vārdus?

Ar drebošu roku viņa sāka rakņāties somā pēc penāļa, izzvejoja labāko lodīšu pildspalvu to, kuru citkārt lietoja tikai tīrrakstos, un vilka svītras citu pēc citas pār uzkricelēto uz sienas. Kāds idiots gan bija rakstījis šo rimi, viņam taču bija tik daudz kļūdu!

Margarēta bija sākusi raudāt, viņa atspiedās pret telefonbūdiņas sienu un, izmisīgi gaudodama kā mazs bērns, lēni noslīdēja zemē. Balss drebēja, bet tagad viņa vairs nevarēja rimties un bija spiesta izstāstīt visļaunāko.

"Un skolā runā, ka sestdien viņa gulējusi ar trīs da­žādiem zēniem… Bet, kad es jautāju, viņa atbildēja, ka neatceroties, jo esot bijusi pārāk piedzērusies, lai kaut ko varētu pastāstīt. Un viņa vēl smējās!"

Kristīnai kaut kur vēderā plivinājās panika. Viņa spieda pildspalvu stiprāk pie sienas un vilka vēl vienu svītru pāri uzrakstītajam, lai gan zināja, ka tam nav nozīmes. Šos vārdus nekad nevarēs izdzēst. Itin nekad.

Šī atziņa iegrima viņā kā akmens. Viņa vienmēr bija zinājusi, ka reiz kaut kas tāds notiks. Un tagad tas bija piepildījies.

Katastrofa.

Helēna gaitenī gaida, kad Kristīna izlaiž pa durvīm ceturto pacientu.

"Kā Hubertsonam?" Kristīna klusināti jautā.

"Nav tik traki," Helēna atbild tikpat klusu. "Es tikko aizgāju nopirkt viņam dažas sviestmaizes. Paņēmu tev arī vienu… Nāc!"

Kristīna uzmet skatienu žurnālu plauktiņam pie dur­vīm. Acīmredzot uzgaidāmajā telpā sēž divi pacienti.

"Vai paspēšu?"

"Kā tad. Tev taču jāēd… Nāc vien."

Hubertsons ir apsēdies pie rakstāmgalda, bet krēsls ir pagriezts tā, ka viņš sēž ar muguru pret datoru. Nekad agrāk Kristīna nav ievērojusi viņa ekrānsaudzētāju, bet tagad redz, ka tas attēlo melnu Visumu ar zvaigžņu tūkstošiem. Viņa paceļ uzacis: Hubertsonam taču nav vienalga, kam piešķirt tādu pašu ekrānsaudzētāju, kāds ir viņam pašam. Varbūt Čerstinai Pirmajai bija taisnība, kad viņa to pacienti nosauca par Hubertsona favorīti.

"Es apskatīju Dezirē Juhansoni," viņa uz labu laimi saka. Bet Hubertsons nereaģē; viņš ir pilnībā aizņemts, rakņājoties turzā, ko Helēna viņam pasniegusi. Šķiņķa maize, spriežot pēc visa, ir viņa gaumē, bet, ieraugot minerālūdeni, viņš saviebjas.

"Vai tu labāk nevarēji paņemt vieglo alu," viņš no­saka. Helēna saprotoši smaida, it kā viņš būtu mazs, tie­pīgs puišelis.

"Nu, nē, par alu gan tev kādu laiciņu būs jāaiz­mirst."

"Vai vismaz nevar dabūt kafiju?"

"Tūlīt atnesīšu," saka Helēna un, laimigi smaidīdama, izslīd pa durvīm.

Kristīna iekož sviestmaizē, lai atturētos no grimases. Savas darba dzīves laikā viņa tūkstošiem reižu redzējusi māsiņas luncināmies ap ārstiem un katru reizi izjutusi bezspēcīgas dusmas. Tomēr viņai ir mazāk iemesla nik­noties uz Helēnu nekā uz daudzām citām. Helēna nav no tām māsām, kuras atsakās ārstēm sagādāt žurnālus un analīžu rezultātus, bet noskrienas līkas, izdabājot vīriešu dzimtes ārstiem. Tomēr pret Hubertsonu viņa izturas pavisam smieklīgi.

Šķiet, ka Hubertsonam Helēnas vēlēšanās pakalpot liekas pilnīgi pašsaprotama. Viņš izskatās gluži apmie­rināts, kad, atslējies rakstāmgalda krēslā, iedzer malku minerālūdens.

"Kāda tagad ir sajūta?" jautā Kristīna.

Viņš šķībi pasmaida un noliek pudeli.

"Nav nekādu problēmu. Jūtos kā septiņpadsmitgadnieks."

Kristīna nokremšļojas.

"Kā diezgan nodzinies septiņpadsmitgadnieks tādā gadījumā…"

Viņš nosmīn un maina sarunas tematu.

"Dzirdēju, ka Margarēta zvanījusi un īpaši man no­devusi sveicienu. Cik ilgi viņa te būs?"

Kristīna iedzer malku no savas pudeles, lai uzreiz ne­būtu jāatbild. Pēdējo mēnešu laikā viņš ir bijis pilnīgi neizturams tiklīdz rodas iespēja, viņš novirza sarunu uz Margarētu, Birgitu un tanti Ellenu. To viņš dara ļoti cītīgi un zina, ka tas Kristīnai uzdzen dusmas.

"Viņas te vairs nav," Kristīna īsi atbild. "Viņa pie ma­nis iegriezās caurbraucot. Starp citu, kā jau pirmīt teicu, es šodien biju slimnīcā pie tavas pacientes Dezirē Juhansones. Čerstina Pirmā viņā iestūķējusi četras dozas stesolīda pa 10 miligramiem katru…"

Bet Hubertsons vairs to nedzird, viņš sēž pavisam ne­kustīgi un lūkojas uz logu. Kristīna seko viņa skatienam: uz skārda palodzes sēž putns. Kaija. Tā intensīvi skatās uz Hubertsonu, tad ar graciozu kustību novieto vienu dzelteno kāju otrai priekšā un noliec balto pakausi. Tad ļoti lēni izpleš spārnus, tie ir pelēkbalti un milzīgi un aizsedz gandrīz visu loga apakšdaļu. Izskatās, it kā kaija paklanītos. Tomēr nē, tas vairāk izskatās pēc reve­ransa.

"Nu, bet…" bilst Kristīna.

Šķiet, ka viņas balss izspiežas cauri loga stiklam, putns notrīc un paceļas spārnos. Kristīna tomēr slienas kājās un pieiet pie loga, ar skatienu sekodama kaijai, kas riņķo virs stāvvietas.

"Cik dīvaini," viņa saka. "Un vakar… Vai tad kaijas nav gājputni?"

"Visas jau nav," saka Helēna un noliek uz Hubertsona rakstāmgalda kafijas paplāti. "Daļa te pārziemo. Kāpēc tu tā jautā?"

Kristīna paskatās uz Hubertsonu, viņš vairs nav ne­kustīgs, mazliet pagriezies ar krēslu, viņš sniedzas pēc kafijas tasītes.

"Te sēdēja kāda kaija un dīvaini izturējās. Un vakar mēs dārzā atradām tādu pašu putnu beigtu…"

Hubertsons, celdams tasīti pie lūpām, pēkšņi aprau­jas. "Ak, tā?"

"Mmm. Liekas, bija lauzusi kaklu. Ēriks domāja, ka tā ietriekusies tieši sienā."

Helēna iesmejas:

"Te droši vien izplatās kāda lipīga kaiju trakumkaite. Mums jāceļ kājās lauku biologi."

Viņa neredz, ka Hubertsona seja satingusi neticīgā vaibstā. Bet Kristīna to ievēro. Dīvainākais ir tas, ka viņš līdzinās tantei Ellenai. Tieši tā izskatījās viņas seja, kad Kristīna pēc vairāku dienu šaubīšanās beidzot pastās­tīja, ko zina par Birgitu. Un tieši tikpat pelēka bija Ellenas seja, kad viņa nākamajā dienā gulēja dzīvojamajā istabā uz grīdas un vairs nespēja ne kustēties, ne runāt.

"Meitenes ir nodotas bērnu aprūpes dienestam," Stīgs Līdakžoklis uzrakstīja uz lapiņas un piesprauda to pie Hubertsona durvīm.

Visas trīs bālas un mēmas stāvēja tantes Ellenas priekšnamā. Virtuvē uz plīts vēl arvien atradās kāpostu tīteņi, smaržodami pa visu māju, galds bija uzklāts un sagatavots vakariņām, bet nevienam nebija ienācis prātā to novākt un ielikt tīteņus ledusskapī.

"Vai esat paņēmušas visu, kas vajadzīgs?" Stīgs pavēlnieciski jautāja. "Zobu birstes? Naktskreklus? Skolas grāmatas?"

Neviena neatbildēja, tikai Margarēta mēmi pamāja.

Ārā krita pirmais sniegs, pelēka krēsla pletās pār dārzu un pārvērta to par melnbaltu fotogrāfiju.

"Tagad mēs iesim pie manis uz mājām," sacīja Stīgs un aizslēdza ārdurvis. "Tur būsiet vismaz dažas dienas, kamēr uzzināsim, vai slimošana būs ilga vai ne."

Bite bija viņām saklājusi gultas viesistabā, tā bija maza un tumša telpa jaunuzceltās villas pagrabā. Stīgs bija nolīmējis sienas ar zaļām jūraszāļu tapetēm un Bite izgreznojusi tās ar ziliem piemiņas šķīvjiem no Rērstrandas tie tur karājās garā rindā. Viņa bailīgi paraudzījās uz Birgitu, kura vilka nost jaku ar plašām vēzienveida kustībām, un sacīja:

"Kolekcionāru šķīvji patiesībā ir ļoti dārgi. Ja nu jūs būtu tik laipnas un pie tā piedomātu…"

Pie virtuves galda, ēdot vakariņas, viņi sēdēja ļoti saspiesti. Bites puikas jo tie bija viņas, gandrīz vienīgi viņas ar savām lielajām pusaudžu plaukstām un gara­jām kājām aizņēma plašu vietu. Kristīnai un Margarētai vajadzēja sasēdēt galda vienā galā, bet Birgitai ar Biti bija jāsaspiežas otrā. Runātāji bija tikai Bite un Stigs.

"Vai viņu aizveda uz Linčēpingu?" jautāja Bite un šūpoja galvu, norīdama malku piena. "Tad jau viņai ir diezgan slikti…"

"Tā jau par to nevajag spriest," teica Stīgs, paskatī­damies uz Kristīņu. "Linčēpingā ir vislabākie ārsti. Spe­ciālisti. Viņi Ellenu dabūs uz kājām ātrāk nekā ārsti Mūtalā."

Bite nogrozīja galvu.

"Bet asinsizplūdums smadzenēs…"

Stīgs nolika piena glāzi uz galda ar nelielu blaukšķi.

"Mēs taču nezinām, vai tas tiešām bija asinsizplūdums."

"Bet vai tad Hubertsons neteica…"

"Hubertsons!" Stīgs nicīgi novilka, noslaucīdams muti ar plaukstu.

Kādu svētdienu trīs nedēļas vēlāk viņš atvēra sava jaunā Volvo Amazon durvis un uzsauca meitenēm pa­steigties. Kristīna novietojās aizmugures sēdeklī un ļoti uzmanīgi paņēma uz ceļiem tantes Ellenas Ķinas rozi. Tā bija izrādījusies sausa un lapas gandrīz nobirušas, kad viņa pēc pirmās nedēļas bija aizgājusi uzkopt tantes Ellenas māju un apliet puķes, bet tagad tā bija saņēmu­sies un izlaidusi trīs lielus pumpurus. Viņa gribēja, lai tante Ellena, gulēdama slimnīcas gultā Linčēpingā, re­dzētu tos izplaukstam. Margarēta apsēdās viņai blakus, piespiedusi pie vēdera ierāmēto fotogrāfiju ar trim mei­tenēm ķiršu kokā. Birgita tukšām rokām apsēdās priek­šējā sēdeklī.

Viņas nesarunājās. Pagājušo nedēļu laikā viņas tik tikko bija pārmijušas kādu vārdu. Margarēta klusēja, kad viņas ar Kristīņu no rītiem gāja uz skolu un arī vakaros. Viņa pat vairs nelasīja grāmatas, ko agrāk darīja nepār­traukti. Kad viņa savā apzinīgumā bija izrakstījusi visus svešos vārdiņus un visu uzdoto izrēķinājusi, viņa vies­istabā nogūlās uz sava piepūšamā matrača un stīvi rau­dzījās griestos.

Kristīna bija aktīvāka. Pēc pirmās nedēļas viņa katru dienu brauca uz tantes Ellenas māju, paņēma pastu un to izšķiroja, aplēja puķes un noslaucīja putekļus. Dažreiz viņa pastrādāja arī ar putekļsūcēju ne jau tādēļ, ka tas būtu nepieciešams, bet gan tādēļ, ka šīs skaņas viņu no­mierināja. Viņa nekad neuzkāpa augšā pie Hubertsona, vienīgi nolika viņa pastu uz kāpņu zemākā pakāpiena un pilnīgi bez jebkāda trokšņa aizvēra aiz sevis ārdurvis.

Birgitu viņa gandrīz nemaz neredzēja. Tā devās uz savu fabriku agri no rīta un nekad neatgriezās mājās uz vakariņām. Bet katru nakti, kad Birgita ar savām nodi­lušajām kurpēm rokā lavījās lejup pa kāpnēm uz viesis­tabu, Kristīna pamodās. Varbūt viņa juta, ka Bites dēli kaunas, tāpēc ka Birgita dzīvo pie viņiem. Zēnu lakstīgie smaidi un kārie skatieni apdzisa tajā pašā dienā, kad viens no Celles klasesbiedriem bija nočukstējis zināmo rīmi. Tā tagad lidoja pāri visai Mūtalai. Kā tāds putns pats ar saviem spārniem.

Stīgs viņas savāca kopā, kad visi izkāpa no auto pie lēņa slimnīcas Linčēpingā.

"Esat gatavībā?" viņš militāri jautāja. Margarēta pa­māja, Kristīna nočukstēja jā. Bet Birgita pēkšņi spēra soli atpakaļ.

"Es negribu," viņa teica.

"Kas par muļķībām," sacīja Stigs un aizcirta mašīnas durvis.

Birgita papurināja galvu, tā ka viss uzkasljums no­drebēja.

"Bet es negribu!"

Stigs sagrāba Birgitas augšdelmu, un viņa balss bija satumsusi:

"Izbeidz muldēt!"

Ar vienu vienīgu kustību Birgita izrāvās, šis rāviens bija tik spēcīgs, ka matu sprādze, kas saturēja viņas balto kodaļu, attaisījās un nokrita uz asfalta. Viņa pa­griezās un sāka skriet, cik vien ātri ļāva šaurie svārki un augstie papēži. Aizskrējusi līdz stāvvietas vidum, viņa apgriezās un spalgā balsī nokliedzās:

"Es negribu, un viss! Vai tad tu esi kurls, riebīgais veci!"

Stīgs paraustīja plecus un iebāza mašīnas atslēgas svētdienas žaketes kabatā.

"Lai jau skrien. Merga tāda."

"Tu jau izskaties pēc jūras laupītāja," Margarēta teica un caur asarām iesmējās. Tante Ellena smaidīja savu jauno, greizo smaidu un pielika trīcošo kreiso roku pie melnā apsēja, kas aizsedza viņas labo aci.

"Viņa nevar pamirkšķināt," sacīja sieviete blakusgultā. "Tādēļ viņai vajadzīgs apsējs. Lai acs neizžūtu."

Vienu mirkli Kristīnai šķita, ka tā ir tā pati sieviete, kura pirms desmit gadiem bija staigājusi ap viņas pašas slimības gultu. Kristīna pagrieza galvu un veltīja sievie­tei tik naidīgu skatienu, ka tā uzreiz piecēlās no gultas un sāka šļūkt uz durvīm. Protams, tā nebija tā pati, to Kristīna tagad redzēja, bet tomēr bija jauki, ka šī persona aizgāja. Pietika jau ar četru pārējo palātas sieviešu urdošajiem skatieniem.

Tante Ellena vēl arvien nespēja parunāt, pie viņas lūpām parādījās putainas siekalas, kad viņa to mēģi­nāja. Bet Kristīna un Margarēta tik un tā saprata. Marga­rēta apsēdās uz gultas malas, pacēla tantes Ellenas roku un pielika sev pie vaiga. Kristīna noslīga ceļos pie gultas galvgaļa un nolika savu galvu uz spilvena, cieši pie tan­tes Ellenas sejas.

Neviena no viņām neko nerunāja. Vairāk jau ari ne­bija nekā, ko teikt.

Tovakar viņas visas sanāca Stīga dzīvojamajā istabā. Viņš pats ar uzrotītām krekla piedurknēm stāvēja pie ēdamgalda, kamēr meitenes apsēdās rindā uz jaunā puķotā dīvāna. Kristīna pa kreisi, Birgita pa labi, bet Mar­garēta kā amortizators pa vidu. Stigs neuzdrošinājās uz meitenēm palūkoties, viņš bija nolaidis skatienu uz bērnu aprūpes dienesta papīriem, kas trīs baltās kaudzī­tēs gulēja uz galda, kamēr pats rūpīgi meklēja cigaretes un šķiltavas krūšu kabatā. Pagāja vesela mūžība, līdz viņam izdevās no paciņas izdabūt vienu John Silver un to aizdedzināt.

"Nu, tā," viņš teica, izpūzdams dūmu mākoni. "Jūs jau pašas saprotat. Kad esat viņu redzējušas."

Viņš mirkli apklusa, vēl arvien raudzīdamies galdā.

"Tad nu būs tā," viņš sacīja. "Dienests ir sadabūjis mazu vienistabas dzīvoklīti Birgitai un jaunu audžuģimeni Margarētai. Bet Kristīnai jāpārceļas uz Norčēpingu pie mammas."

pēc dažām stundām, kad baltā ziema, pavasarim tuvo­joties, tikko sāk tīties pēcpusdienas rožainajā zīdā, Kristlna ierauga Hubertsonu. Viņš dodas pāri stāvvietai, tērpies savā vecajā mēteli, ar portfeli rokā. Tātad viņš ir ceļā uz mājām, viņš nekad nevelk virsdrēbes, kad iet pāri uz invalidu slimnīcu. Šķiet, ka Helēna ar savu tark­šķēšanu viņu gandrīz piebeigusi. Tomēr viņš nemaz neiet sava vecā volvo virzienā…

Kristlna uzmet skatienu pulkstenim, pieņemšana vēl ar­vien ir pamatīgi aizkavējusies, lai gan viņa mēģinājusi pa­steigties ar katru pacientu. Nākamais ir dzimis 1958. gadā. Labi. Vīrieši tajā vecumā nemēdz būt sevišķi lēnīgi.

Tieši tajā mirkli, kad viņa gatavojas celties un vērt uzgaidāmās telpas durvis, lai pacientu sauktu iekšā, viņa paskatās pa logu un redz, ka Hubertsons apstājies. Viņš stāv, pagriezies pret ambulanci, un redzams, ka viņš ar kādu sarunājas. Kristlna greizi pavīpsnā. Acīm­redzot Helēna viņu vērojusi pa logu un tagad bar par to, ka viņš nedodas tieši uz mašīnu…

Hubertsonam nepatīk, ja viņam aizrāda, viņš sarauc kuplās uzacis un kaut ko saka, tad nikni apgriežas un sāk iet slimnīcas virzienā. Kristīna dzird, ka māsu telpas logs ar blīkšķi aizveras. To dzird arī Hubertsons. Viņš pamāj noraidošu sveicienu ar portfeli.

Viņa šo žestu ir redzējusi jau agrāk. Vienreiz pirms trīsdesmit gadiem.

Tas bija sestdienas pēcpusdienā, kad apklust visas zviedru pilsētas, kad veikali ir slēgti un cilvēki sagājuši savos mājokļos. Tobrīd pār Norčēpingu pletās mitra krēsla, melnajās namu fasādēs tikko kā bija sākušas spī­dēt dzeltenas logu rūtis un uz ielām laternas ieguvušas savu oreolu.

Kristīna apstājās, kad bija aizvērusi aiz sevis slimnī­cas durvis, un palika brīdi stāvam uz kāpnēm, vilkdama rokās dūraiņus. Viņai nebija kur steigties. Viņa nekad nesteidzās, kad bija laiks doties mājās pēc svinamdienu darba slimnīcā.

Roka starp pusmēteļa piedurkni un dūraini palika neapsegta. Gadu nodzīvojusi Norčēpingā, viņa bija da­žus centimetrus paaugusies, un vairums drēbju bija no­valkātas un par mazu. Visļaunāk bija ar apakšveļu. Kad klase pārģērbās uz vingrošanu, viņa vienmēr mēģināja paslēpties aiz kādam durvīm, lai neviens neredzētu, ka biksītēs lieli caurumi un vienīgais krūšturis aiz vecuma pavisam pelēks.

Viņai nekad nebija ienācis prātā lūgt Astrīdai naudu, ko nopirkt jaunas drēbes, bet katru mēnesi viņa no sa­vas algas atlika divdesmit kronu, divas pelēkas desmitkronu banknotes, kuras ieslidināja aiz matemātikas grā­matas apliekamā papīra. Paies labs laiks, līdz viņa sakrās pietiekami, lai varētu nopirkt jaunu pusmēteli, bet tas jau nekas. Nevarēja taču zināt, kā to uztvertu Astrīda, ja piepeši priekšnamā atrastu jaunu apģērba gabalu. Tātad līdz tam laikam Kristīnai bija jāmēģina pavilkt dūraiņus garākus vai arī iebāzt rokas dziļi pusmēteļa kabatās. Bet krūšturi gan viņa nopirks jau nākamnedēļ. Un dažas jaunas biksītes. To jau nu Astrīda nekad nepamanīs.

Viņa uzcēla kapuci, lai pasargātu matus no smalkā lietus un, nodūrusi galvu, šķērsoja pagalma spožo asfaltu, viņa nepacēla acis, pirms nenonāca uz Dienvidu promenādes. Tur viņa apstājās; pieturai tuvojās tram­vajs, un viņa mirkli apsvēra, vai varbūt nopirkt biļeti un braukt. Tomēr nē. Tas būtu par dārgu, un ceļš paietu pā­rāk ātri. Ejot kājām, viņa ceļā pavadis vēl stundu, pirms nonāks mājās.

Tad ari viņa ieraudzīja Hubertsonu. Pagāja brītiņš, līdz viņa aptvēra, ko ieraudzījusi, un vienu mirkli šķita, ka visa pasaule sašķiebjas sāņus, it kā saņēmusi grū­dienu. Bet tūlīt viņa visa piepildījās gavilēm. Tas taču bija viņš! Tik tiešām viņš, kas tur izkāpa no tramvaja pie Norčēpingas slimnīcas!

"Hubertson!" viņa sauca. "Hubertson!"

Viņa skatiens pārslīdēja Kristīnai pāri, neatrazdams pieturas punktu. Kā varēja saprast, brīdi viņam šķita, ka sadzirdējis nepareizi, tāpēc taisījās doties tālāk. Kristīņu pārņēma panika, un viņa, neko nedomājot, metās uz priekšu un saķēra Hubertsonu aiz piedurknes.

"Vai tad tu mani nepazīsti? Tā taču esmu es. Kristīna!"

Viņš paspēra soli atpakaļ un uzlūkoja meiteni.

"Ak, jā, protams. Tā taču esi tu."

Vārdi klupdami krizdami plūda viņai pār lūpām:

"Kā ir ar tanti Ellenu?"

Hubertsons mazliet saviebās.

"Apmēram tāpat kā agrāk."

"Vai viņa saņēmusi manas vēstules?"

"Jā."

"Vai viņa arī turpmāk būs tavā slimnīcā?"

"Tā jau nav mana slimnīca. Tomēr jā, man tā liekas."

"Vai viņu var apciemot?"

"Skaidrs, ka var. Un kā tad tev pašai?"

Kristīna paraustīja plecus.

"Ak tā," noteica Hubertsons. "Ak tā."

Bridi iestājās klusums, tad viņš nokremšļojās un ne­pacietīgi pagrieza plecus.

"Man tagad jāsteidzas, jāsatiek kāds kolēģis… Ceru, ka tev ies labi."

Kristīna pamāja, visas gaviles bija aizplūdušas, viņa stāvēja pavisam mierīgi mazā vilšanās peļķē. Šķita, ka Hubertsons ar savu vienaldzību būtu sarāvis pēdējo tievo sudraba pavedienu, kas Kristīņu saistīja ar pagātni. Bet varbūt to atkal varēja sasiet. Ja viņa atturētos no apakšveļas pirkšanas. Šī doma lika vēlreiz pacelt balsi un saukt viņam no mugurpuses:

"Hubertson!"

Viņš pagriezās, bet nemaz neapstājās, gāja dažus so­ļus atmuguriski, kamēr Kristīna uzdeva jautājumu.

"Cik maksā vilciena biļete līdz Vadstenai?"

"Trīsdesmit divas kronas!"

Viņš apsviedās apkārt un pamāja sveicienu ar portfeli.

Tas bija viss. It kā viņas nemaz nebūtu.

No otras puses, tas nebija nekas jauns. Kopš viņa bija ieradusies Norčēpingā, šķita, ka viņa būtu kaut kāda stikla figūriņa, ļaudis viņu neredzēja, pirms tieši neuz­skrēja virsū.

Izņemot skolotājus skolā, viņa patiesībā sarunājās tikai ar trim personām. Ar Astrīdu, ar Margarētu un ar māsu Elsiju.

Gandrīz varēja domāt, ka Elsijai viņa patīk. Kafijas pauzes laikā sestdienas priekšpusdienās Elsija vienmēr jautāja, kā gājis pēdējā matemātikas kontroldarbā, un, kad Kristīna varēja pastāstīt vēl par kādu nelielu panā­kumu, apmierināti māja ar galvu, tā ka viņas dubultzods drebēja.

Bet ne jau vienmēr viņa šķita tik apmierināta. Daž­reiz viņa saņēma Kristīņu aiz zoda un pētīja viņas seju. Vai viņa patiešām ēda kārtīgi? Un vai pietiekami ilgi gu­lēja? Veselai pusaudzei vajadzēja būt sārtiem vaigiem, nevis melnām ēnām zem acīm. Protams, Kristina jau bija ļoti liels malacis, ja strādāja un gāja skolā, un droši vien viņa bija arī liels palīgs savai mātei, bet vai viņa to visu spēja paveikt? Vai tad viņai nevajadzētu nedēļas nogalēs atpūsties un uzturēties svaigā gaisā?

Kristīna vienmēr kaunējās, kad māsa Elsija viņu ņēma aiz zoda. Šķita, ka viņas bālā seja melo. Darbs bija viņas vienīgā atpūta. Slimnīcā nevajadzēja visu laiku uz­manīties, te pietika ar to, ka viņa bija pieklājīga un darīja to, ko lika. Bet to, protams, nedrīkstēja stāstīt.

Tikpat maz viņa varēja atklāt to, ka māsa Elsija pati bija daļa no viņas atpūtas, ka viņas sasprindzinātie sprandas muskuļi vienmēr atslābinājās, izdzirdot māsas Elsijas balsi un jūtot ziepju un rožūdens smaržu, kas vir­moja ap viņas mazo un drukno augumu. Māsai Elsijai zem gaišzilā virsvalka bija stingra korsete, viņa bija mīksta, bet kompakta, tieši tāda, kāda vēlējās būt Kris­tīna pati. Tomēr patiesībā ar katru dienu viņa arvien vairāk sāka līdzināties lēni stingstošai ledus skulptūrai: sasalusi un cieta no ārpuses, bet atkususi un plūstoša iekšienē.

Dažreiz viņa iztēlojās, ka māsa Elsija lūdz viņu pār­vākties pie sevis. 1ās dzīvoklim vajadzētu atrasties kādā no tām angļu stila rindu ēkām, kas bija saceltas gar Dienvidu promenādi, un tur Kristīnai būtu sava istaba ar rozā tapetēm. Katru vakaru viņa gatavotu stundas pie maza, brūna 19. gadsimta dāmu rakstāmgalda, ka­mēr māsa Elsija virtuvē rūpētos par vakariņu tēju, un vēlāk abas sēdētu blakus mazajā dzīvojamajā istabā un klausītos radioteātri… Bet saprotams, ka māsa Elsija nekad neko tādu neteica. Kristīna taču dzīvoja pie mam­mas, un tā viņa darīs arī turpmāk, tāpat kā visas citas meitenes ģimnāzijā.

Reiz Kristīna bija redzējusi māsu Elsiju nepatikā sa­viebjamies, kad citas māsas ierunājās par Hāgebiju, un kopš tās dienas Kristīna vienmēr rūpīgi pārbaudīja savu kurpju jēlgumijas zoles, pirms iegāja slimnīcas terito­rijā. Uz tām nedrīkstēja būt nevienas atmaskojošas māla piciņas. Jo Norčēpingas jaunākā dzīvojamā rajona iedzī­votājus varēja pazīt pēc mālainajiem apaviem. Vairāk kā gadu pēc pirmo īrnieku ievākšanās šis rajons vēl jopro­jām bija mālaina celtnieku darbavieta.

Astrīda bija viena no pirmajām īrniecēm. Viņa bija stā­vējusi rindā vairākus gadus, līdz beidzot saņēma savu divistabu dzīvokli betonpelēkas augstceltnes pašā aug­šējā stāvā. Vēl pēc gada viņa katru dienu slavēja jauno dzīvokli un sīki un daiļrunīgi lādēja nojaucamo graustu, ko bija atstājusi. Kristīna ļoti uzmanījās, lai nepateiktu kaut ko tādu, ko varētu iztulkot kā dzīvokļa vai mālainā rajona kritiku, bet, iedama kaut kur ārā no mājas, viņa bija tikpat uzmanīga, lai neatklātu, kur dzīvo. Ne jau tāpēc, ka pastāvētu risks kādam to uzzināt, jo līdz šim neviens vienīgs cilvēks nebija jautājis pēc viņas adreses.

Klasē viņai nebija neviena drauga, un tas bija gluži dabiski. Visi citi bija pazīstami jau daudzus gadus, un Kristīna bija jaunatnācēja. Bez tam viņa kaut kādā veidā bija pārāk nogurusi, lai mēģinātu atrast draugus. Starp­brīžos, ejot uz pagalmu, viņa mēdza ņemt līdzi mācību grāmatu un nostāties kādā nomaļā stūrīti, lai sagatavo­tos nākamajai stundai. Citas bālas meitenes stāvēja citos stūrīšos, bet viņai šķita, ka sarunāties ar tām būtu pāri viņas spēkiem.

Margareta uzradās jau pēc pirmā Ziemassvētku brīv­laika. Skolas pagalmā viņa bija metusies pie Kristīnas tik tiauji, ka meitene nemaz nepaspēja izbrīnīties, kad viņai pāri sāka plūst parastais Margarētas vārdu ūdens­kritums. Vai Kristīna zinot, ka tante Ellena pārvesta uz llubertsona invalīdu slimnīcu Vadstenā? Margarēta tur esot bijusi un apciemojusi viņu nedēļu pirms tam, kad nonākusi pie jaunajiem audžuvecākiem šeit, Norčēpingā. Viņa esot vienīgais bērns. Dzīvojot pati savā istabā, un viņai esot daudz jaunu drēbju. Vai Kristīna nevarot kādu dienu atnākt viņai līdzi uz mājām un apskatīties, kā viņai tur ejot. Atskanēja zvans, pirms Kristīna paspēja atbil­dēt, un, kad viņa nākamajā starpbrīdī ieraudzīja Margarētu, tā jau stāvēja smēķēšanas laukumiņā un flirtēja ar priekšpēdējās klases zēniem. Margarēta nekad vairs neatkārtoja ielūgumu, un tagad abas apmainījās tikai ar dažiem īsiem teikumiem, kad saskrējās gaitenī. Viņām nebija nekā daudz, ko runāt. Varbūt tāpēc, ka Kristīnai bija tik daudz, par ko klusēt, vai varbūt tāpēc, ka Mar­garēta likās tik aizņemta ar pienākumu pārvērsties par īstu mūsdienu padsmitnieci. Bija pagājis tikai mēnesis, un viņa jau izskatījās kā tikko izgriezta no Bild-Journalen. Bija grūti iedomāties, ka tā ir tā pati meitene, kura vēl tikai pirms gada ļāva sevi izkrāsot par ragarskuķi. Tagad viņai bija moderna pāža frizūra un šalle nokarājās gandrīz līdz ceļiem. Viņa bija moderna, īsta modesdāma. Kristīna pati nebija nekas. Ja nu vienīgi kārtīga zubrilka.

Pirmo nedēļu laikā pie Astrīdas Kristīna bija pieņē­musi trīs lēmumus. Pirmais viņa liks gala eksāmenu, lai kļūtu par studenti, lai tas maksā ko maksādams. Otrs viņa nedomās par to, kas bijis agrāk. Trešais viņa neraudās.

Trešais lēmums bija divu pirmo turpinājums. Tādēļ arī tas bija visgrūtākais. Dažbrīd viņai šķita, ka pati kļu­vusi kā tas Pavlova suns, par kuru bija mācījusies skolā. Viņa nejutās sevišķi noskumusi, lielākoties viņa nejuta gluži neko, tik un tā viņas acis pildījās asarām katru pēcpusdienu, liekot atslēgu Astrīdas dzīvokļa slēdzenē. Likās, ka viņas ķermenī atrodas raudāšanas mašīna. Viņas augums sāka raustīties šņukstos, aizverot durvis, no acīm plūda asaras, mute pati no sevis atvērās un iz­deva neartikulētus blējienus. Nelīdzēja ari tas, ka viņa mēģināja sevi apmānīt, kārtīgi uzkarot pusmēteli uz pa­karamā. Šķita, ka viņa atrodas kaut kur ārpus sava ķer­meņa un redz pati savas rokas tik neveikli grābstāmies, ka mētelis nokrīt uz grīdas. Mierigi un disciplinēti viņa noliecās un to pacēla, kamēr mute arvien vēl blēja un kunkstēja, gaudoja un dīca.

"Kāpēc tu runā?" smilkstēja raudāšanas mašīna. "Kāpēc tu nevari klusēt?"

Ko viņa varēja atbildēt? Neko. Kas darīts, tas izda­rīts.

Raudas norima tikpat pēkšņi un nesaprotami kā sā­kušās, mašīna noraustījās un apstājās. Kristīna sēkdama ievilka elpu un paskatījās pulkstenī. Raudāšanas mašīna bija tikpat precīza, cik parasti. Astrīdai jābūt mājās pēc divdesmit minūtēm. Viņa noskaloja seju aukstā ūdenī un sāka mizot kartupeļus. Un, kamēr brūnie kunkuļi cits pēc cita viņas rokās kļuva balti, viņa vēlreiz sev nozvē­rējās raudāšanu izbeigt. Tas bija pilnīgi nepieciešami, tikpat loģiski un nepieciešami kā skaitļi matemātikā. Jo, ja viņa nebeigs raudāt, viņa nepaspēs kārtīgi sagatavot stundas, un, ja nepaspēs kārtīgi sagatavot stundas, pazemināsies atzīmes, un, ja pazemināsies atzīmes,

Astrīda liks viņai iet projām no skolas. Varbūt Astrīdas spaidi ietu vēl tālāk līdz pat tekstilfabrikai.

Lai nu notiek kas notikdams. Tikai ne tas.

Pirmajās Ziemassvētku brīvdienās, tikai mēnesi pēc tam, kad Kristlna bija ieradusies Norčēpingā, Astrīda bija viņu iekārtojusi tekstilfabrikā. Astrīda to bija iztē­lojusi kā labvēlību: pateicoties tam, ka viņu cienīja gan meistars, gan darbabiedri, viņas meita varēja dabūt vienu no visvairāk pieprasītajiem brīvlaika darbiem. Un turklāt vēl austuvē.

Fabrika Astrīdai bija kā pasaules telpa. Katru dienu, pārradusies no darba, viņa smagi apsēdās uz virtuves krēsla un berzēja pietūkušās kājas, visu laiku sīki stāstī­dama, kas noticis fabrikā. Mašīnu regulētāji, šie augst­prātīgie pūšļi, prasot 25 ēres vairāk nekā audējiem. Kāds somu idiots dzijas noliktavā esot iespiedis durvīs kāju, tā šim klumzakam vajadzēja. Birgita drīz kļūšot par vec­māmiņu, lai gan viņai esot tikai trīsdesmit četri gadi. Bet neesot jau ko brīnīties, starp citu, gan viņa, gan viņas meita vienmēr esot bijušas īstas slampas, tā do­mājot arī Mauda un Munkana…

Mauda un Birgita, Munkana un Bārbrū; šie vārdi lidoja garām, bet Kristīna jau nezināja, kam tie pieder. Tomēr viņas smadzenēs no Astrīdas stāstiem drīz vien veidojās fabrikas aina. Tā bija modernākā tekstilfabrika Zviedrijā. Tātad tur viss mirdz tēraudā. Uz visām grīdām ir parkets, jo to prasa mašīnas. Tātad grīdas spīd vien. Aušanas mašīnas ir pilnīgi automātiskas. Tātad milzīga­jās aušanas zālēs palicis ļoti maz ļaužu.

īstenība kļuva par īstu pļauku. Kad meistars atvēra austuves durvis, kur Kristlnai vajadzēja ņemties ar tīrīšanu visu Ziemassvētku brīvlaiku, viņai šķita, ka kāds burtiski iezvēlis pa ausi. Tur iekšā bija tik tumšs! Un viss tik neglīts! Mašīnas bija nokrāsotas bāli zaļā sienāžu krāsā, un parkets bija tik nodeldēts un bedrains, ka izskatījās kā sabumbots. Tomēr tas nebija ļaunākais. Viņasprāt, ļaunākais bija tas, ka dobjā murdoņa, kas glū­nēja kaut kur dibenplānā, kopš viņa ienāca pa fabrikas vārtiem, pārauga īstos dārdos, kad atvērās durvis uz austuvi; šķita, ka šī neaptveramā rēkoņa nāk no kāda radījuma, kas spējīgs vienalga uz ko, no kāda bezprāša, kas metas viņai virsū un krata viņas augumu. Ļaunais milzis Grote, viņa paspēja iedomāties, pirms vispār pār­stāja domāt. Grote rēc pēc gaļas savām dzirnavām…

Tāpēc viņa, tuvojoties vasaras brīvlaikam, ar trīcošu roku uzgrieza slimnīcas personāla daļas numuru. Pēc dažiem īsiem jautājumiem viss bija skaidrs. Viņu gaidīs nākamajā diena pēc skolas beigām. Vai pat tajā pašā dienā, ja viņa vēlas. Slimnīcai trūka sanitāru.

Līdz tam Astrīdas un Kristinas starpā bija valdījis zināms pamiers. Kristīna bija uz turieni pārcēlusies svētdienā, un Astrīda uzņēmusi viņu ar kafiju, smalk­maizītēm un samulsušu smaidu, bet jau pēc pāris stun­dām Astrīdas balss kļuva neiecietīga. Kad bija laiks dzī­vojamajā istabā izvilkt guļamdīvānu, Kristīna steidzās apgalvot, ka tiks ar to galā pati, ka tas nesagādās nekā­das problēmas. Bet uzreiz viņa pie šī darba neķērās kad Astrīda bija istabu atstājusi, viņa vispirms devās pie balkona durvīm un tās plaši atvēra. Brīdi viņa palika tur stāvam un dziļi ieelpoja, izvēdināja plaušas tīras no Astrīdas cigarešu dūmiem. Viņā atdzīvojās maza cerība. Varbūt tiešām nebūs tik ļauni, varbūt Stīgām Līdakžoklim bija taisnība, kad viņš, saraucis pieri par Kristīnas asarainajām bailēm, bija nosaucis viņu par aizspriedu­mainu. Viņš bija noturējis garu un audzinošu runu, pirms meitene atstāja Mūtalu. Vai tad Kristina nezinot, ka psihiski slimie pārāk ilgi bijuši nobīditi sabiedrības ēnas pusē? Bet tagad tie laiki esot pagājuši, tādas sli­mības vairs neesot neārstējamas un apkaunojošas, tās varot ārstēt ar medikamentiem un novērst ar sociālpolitiku. Kristīnas mamma bez tam esot gaišs piemērs tam, kādus panākumus tāds cilvēks varot sasniegt. Tagad viņa esot pavisam vesela, pilnīgi spējīga gan rūpēties par meitu, gan viņu apgādāt. Kristīnai neesot ko uz­traukties. Tas, kas notika tantes Ellenas virtuvē, kad viņai bija vienpadsmit gadu, bija slimības izpausme, bet tā jau sen ir izārstēta. Nekas tāds vairs nenotikšot, to Stīgs Līdakžoklis varot garantēt.

Kristina aizgāja pie dīvāna un to izvilka. Tā bija ne­parasti neglīta mēbele, drūmi brūna un smaga kā tanks. Visas mēbeles šajā istabā bija smagas un brūnas. Tur­klāt šķita, ka Astrīdai nepatīk stūri. Nekur nevarēja redzēt satiekamies sienas, mēbeles stāvēja slīpi un aiz­sedza stūrus, it kā tie būtu apkaunojošs noslēpums. Un uz tīka plauktiņa pie balkona durvīm bija bieza putekļu kārta… Viņa izlaidīs loku ar putekļsūcēju un lupatu, kad rīt pārradīsies no skolas, tad varbūt Astrīdas balss ne­būs tik neiecietīga.

Kad Kristina pleta vaļā palagu, viņa dzirdēja, ka Astrīda iznāk no vannasistabas. Droši vien viņu bija sasniegusi vakara gaisa aukstā vēsma, jo jau pēc sekun­des viņa pēkšņi stāvēja dzīvojamās istabas durvīs, ģēr­busies tikai krūšturī un apakšbiksītēs.

"Nolādēts, ko tu te dar?" viņa jautāja, skatīdamās Kristīnā.

Kristīnas rokas cieši sažņaudza apakšpalagu.

"Klāju gultu."

"Neizliekas par muļķi. Kāpēc balkona durvis vaļā?"

"Es gribēju izvēdināt…"

"Ak izvēdināt? Ir takš ziema, velns parāvis, tā jau tu izsaldēs visu dzīvokli."

Astrīda piegāja pie balkona durvīm un ar troksni tās aizcirta, tad ķērās pie žalūzijām, nolaida tās un aizvēra. Kad viņa apgriezās, plaksti bija pievērti un balss klusi­nāta.

"Vai ta tu ir tād, kas grib izrādīties?"

Kristlna samirkšķināja acis, ceļi gribēja saļimt, bet viņa tos piespieda palikt taisniem. Astrīda nosmīnēja.

"Nu kā tad, tu takš ir tāda. Tu ir tāda, kas pie log grib ģērbties plik un rādīt pupus katram pretīgam vecim, kurš iet garām…"

Kristlna atvēra muti, lai paskaidrotu, ka viņa taču vēl ir pilnīgi apģērbusies, ka gribējusi nolaist žalūzijas, tik­līdz būs uzklājusi gultu, un ka neviens nevar ieskatīties divpadsmitā stāva dzīvokli, bet vārdi nenāca pār lūpām. Viņas ķermenis bija pieņēmis lēmumu. Vārdi te nespēja palīdzēt.

"Nestāv tā un neblenž," noskaldīja Astrīda. "Liekas gulēt. Un ierīvē degunā, ka es te necietīs nekādus mauku gājienus. Ja vienreiz tu dzīvo pie manis, tev jāuz­vedas kā ļaužiem."

Tomēr pirmajos mēnešos Astrīda likās gandrīz pavi­sam normāla, lai ari mazliet neaprēķināma. No rītiem viņa cēlās, kad zvanīja modinātājpulkstenis, uzlika ka­fiju, nomazgājās, iztīrīja zobus, pamodināja Kristīņu un uzklāja brokastis. Vakaros viņa sēdēja dzīvojamajā istabā pie televizora, kamēr Kristīna virtuvē gatavoja stundas. Šad tad viņa izkliedza īsas pavēles: viņa gribēja kafiju vai kāju vannu, vai jaunu paciņu cigarešu, un Kristīna steidzās atnest īpašo televīzijas kafijas kannu, ielaist ūdeni plastmasas bļodā vai noskriet lejā uz kiosku. Bet pēc tam viņa nekad neuzkavējās dzīvojamajā istabā. Tiklidz Astrīdas vēlēšanās bija izpildīta, viņa kaut ko nomurmināja par stundu gatavošanu un kontroldar­biem un atgriezās pie virtuves galda.

Bija mazliet riskanti ar Astrīdu runāt pārāk daudz. Nekad nevarēja zināt, kādi vārdi un sarunu temati iedegs viņas acīs to sīko dzirksti, kas vienmēr nekļūdīgi lika Kristīnai nodurt acis un apklust. Vārds traks vispār nedrīkstēja parādīties, arī tad ne, ja kāds no skolotā­jiem, kurus Astrīda no visas sirds ienīda, bija izdarījis kaut ko patiešām traku. Nedrīkstēja pieminēt tanti Ellenu un Mūtalu vai uzdot jautājumus par Astrīdas dzīvi vai arī par to vīrieti, kurš reiz bija novedis viņu stāvoklī. Turklāt pastāvēja pilnīgs aizliegums ievadīt sa­runas par tādām tēmām kā medicīna, ugunsgrēki un mazi bērni.

Bet klusēt nebija tik grūti, grūtāk nācās uzmanīties, lai Astrīda nejustu nekādu kritiku. Ja Kristīna slaucīja putekļus vai darbināja putekļsūcēju pārāk čakli, vai iztukšoja pārpildītos pelnutraukus tā, ka Astrīda to re­dzēja, viņai varēja uznākt dusmu uzliesmojums. Reiz viņa izgāza izsmēķus un kafijas biezumus uz paklāja dzīvojamajā istabā, kādu citu reizi viņa Kristīnai rīvēja seju ar savām netīrajām apakšbiksītēm, sodot par to, ka meitene tās bija pacēlusi no priekšnama grīdas. Tomēr tie bija izņēmumi. Lielākoties viņa tikai lamājās. Vairāk jau neko nevajadzēja, pilnīgi pietika, ja Astrīda pacēla balsi un tā kļuva mazliet griezīga, tad Kristīna nobālēja un izlaida no rokām putekļu lupatu vai putekļsūcēja šļū­teni. Pamiers tika lauzts, kad Kristīna pēc vairāku ne­dēļu baiļošanās beidzot uzdrošinājās pastāstīt, ka da­būjusi citu brīvlaika darbu, nekā Astrīda bija gribējusi.

Jau ievadlamāšanās vilkās ilgāk kā parasti. Astridai šķita, it kā Kristlna būtu atklājusi savu nicinājumu, ja jau bija izvēlējusies slimnīcu, nevis fabriku, un tad ari Astrīda varēja atdarīt ar to pašu. Viņa staigāja šurp un turp pa dzīvojamo istabu, smēķēja cigaretes citu pēc citas un runāja bez mitas. Strādāt slimnīcā esot pretīgu jaunkundzīšu darbs, un Kristina jau arī esot tāda pretīga jaunkundzīte… Izlutināta kā tāds pirdiens, tā ka smird vien. Bet viena lieta gan mazajai dāmiņai jāņemot vērā, un proti, ka ēdiens un dzīvoklis jaunkundzēm maksājot tikpat daudz, cik parastiem cilvēkiem. Un vai tad viņa varētu būt tik nolādēti laipna un parūpēties par to, lai maksātu par ēdienu un mitekli vasarā tieši tik daudz, cik Ziemassvētku brīvdienās, neskatoties uz to, cik sa­ņems kā naktspodu kučierētāja. Astrīdai neesot līdzekļu, ko maksāt par jaunkundžu izdarībām, viņai jau atšķirībā no šīs Ellenas gan neesot maksāts par to, ka rūpējas par Kristīņu. Un, ja galošas nederot, tad atliekot vienīgi aizvākties: Astrīda esot sevi apgādājusi un dzīvojusi pansijā jau kopš četrpadsmit gadu vecuma. Kristīna mācoties ģimnāzijā, kas esot vairāk, nekā Astrīda jebkad varējusi atļauties, lai gan bijusi labākā klasē, jā, arī labākā visā skolā. Tas studenta eksāmens, starp citu, jau nu gan neiešot cauri, tās esot tikai augstprātīgas iedomas. Droši vien Ellena iepūtusi Kristīnai šādas idejas, tāpat kā dažādus melus par Astrīdu. Vai tad Kristīna esot tik nolādēti dumja, ja domājot, ka Astrīda nekā no tā visa nesaprot? Jā, tieši tāda Kristīna arī esot. Dumja un slinka, kā tad. Jo, velns parāvis, esot jau daudz ērtāk sēdēt un berzēt pakaļu pret skolas solu kā tādai augstmaņu atvasei nekā uzsākt godīgu darbu un rūpēties pašai par sevi…

Vijolīšu zilās debesis aiz dzīvojamās istabas loga krēslā šķita dziļākas. Šķita, ka Kristīna varētu tajās iegrimt, lai gan viņa ar taisnu muguru un saliktām rokām sēdēja Astrīdas dzīvojamajā istabā. Simtgalvains melnu putnu bars slīdēja pret rietu, tad kopīgā kustībā zibenīgi mainīja virzienu. Nākamajā mirklī Kristīna pievērsa skatienu Astrīdai un pirmo reizi nevairīdamās viņu nopētīja. Garais, kaulainais ķermenis nelīdzinājās viņas pašas stāvam, tikpat maz līdzības šim garajam zodam un palīkajam degunam bija ar viņas pašas zodu un degunu. Kāda doma uzplaiksnīja viņas galvā: tā nav mana mamma. Mēs pat neesam radinieces. Tas viss ir tikai smieklīgs pārpratums.

Astrīda sastinga:

"Ko nu blenž? Vai tu vispār dzird, ko es runā?"

Rokas trīcēja, kad viņa tās pacēla un savilka dūres Kristīnai pie sejas. Viņas kreisajā mutes kaktiņā bija sa­krājusies drusciņa siekalu.

"Velns parāvis, vai tu dzirdēj kaut vienu vārdu, ko es sacīj? Es sacīj, ka man vairāk nav lustes tevi uzturēt!"

Kristīna pabīdīja viņu malā un piecēlās, piepeši pa­visam mierīga.

"Cik tu vēlies?"

Astrīdas dūrēs savilktās rokas atvērās un noslīga lejup.

"Ko?"

"Cik naudas tu vēlies?"

"Ko tu tur plurkšķ?"

"Cik tu vēlies, lai es katru mēnesi maksāju?"

Astrīda pavēra muti. Kristīna ātri aprēķināja, viņa vienmēr bija prasmīga galvas rēķinos.

"Tu saņēmi simt divdesmit piecas kronas par Ziemas­svētku brīvlaiku. Tas bija trīs nedēļas. Tātad šajā mājā cena par ēdienu un izmitināšanu ir simt sešdesmit sešas kronas mēnesī. To es varēšu samaksāt arī vasaras brīv­laikā, es saņemšu vēl divdesmit kronu vairāk. Un rudenī tu dabūsi manu studiju pabalstu, tas ir četrsimt div­desmit piecas kronas semestrī. Tātad es tev būšu parādā divsimt trīsdesmit deviņas kronas semestrī vai piecdes­mit deviņas kronas un cik tas būs? septiņdesmit piecas ēres mēnesī. Es parūpēšos, lai tu to visu sa­ņemtu."

Ar taisnu muguru viņa atstāja dzīvojamo istabu un izgāja virtuvē, atvēra krānu un no skapja paņēma glāzi. Kāda sajūta! Viņas smadzenes bija tikpat skaidras un vēsas kā ūdens, kas pašlaik tecēja glāzē. Un viņai tā slāpa, ak Dievs, kā slāpa…

Viņa bija tikko pacēlusi glāzi, lai padzertos, kad Astrīda viņai iespēra. Glāze izkrita no rokas un novēlās uz zaļgansvītrainā plastikāta paklāja, tomēr nesaplīsa, tikai noripoja no paklāja uz linoleja grīdas un tālāk no­nāca zem virtuves galda.

"Lai tev būt skaidrs," teica Astrīda, mēģinādama ar zilganajiem pirkstiem labāk satvert Kristīņu aiz matiem. "Ja man iesper pa pakaļ, tad es sper pretī…"

Kristīna aizvēra acis un iztukšoja sevi no domām. Tam jābūt notikušam jau agrāk. Kāpēc tad citādi mutē jūtama asiņu garša?

Kristīna izslēdz griestu lampu, kad aizvērusi durvis aiz šīsdienas pēdējā pacienta, un noslīgst uz krēsla. Viņai kādu bridi jāatpūtina acis, tās ir tik ļoti nogurušas. Viņa visa ir nogurusi: tagad pār viņu kā nebeidzams vilnis velsies garā nomoda nakts…

Viņa atspiežas pret atzveltni, izstiepj uz priekšu ro­kas un pēta savus plaši izvērstos pirkstus pēcpusdienas gaismā, kas plūst no loga. Tie ir taisni un skaisti, nekas to formā neliecina, ka āda slēpj piecus pašsaaugušus lūzumus, divus kreisās un trīs labās rokas pirkstos. Pa­tiesībā viņa nemaz nezināja, ka staigājusi ar tādiem ne­ārstētiem lūzumiem pirkstos, pirms nonāca Lundā. Kādā lekcijā viņai bija jānoliek savas rokas zem rentgena aparāta, un, kad studentu grupai rādīja attēlus, zālē bija dzirdama ieinteresēta šalkoņa. Viņa nevarēja izvairīties no kaulu cietības pārbaudes, uz ko pastāvēja docents, bet, kad pārbaudē kauli izrādījās pilnīgi normāli, viņai izdevās izvairīties no tā jautājumiem. Viņai neesot ne jausmas, kad un kā šie lūzumi gadījušies. Varbūt ziemā paslīdējusi un atbalstījusies uz rokām. Ak tā, bet varot taču redzēt, ka tie radušies dažādos laikos. Dīvaini. Vai bijušas sāpes? Nē, viņa nevarot atcerēties, ka kādreiz būtu jutusi īpaši stipras sāpes pirkstos…

Viņai sūrst acis, atceroties šīs sāpes. Pirksti vienmēr bija Astrīdas fināls. Nonākusi līdz tam, viņai eiforijā bija asarainas acis un lūpas slapjas no siekalām. Viņa nogrūda Kristīņu uz grīdas, uzspieda celi uz viņas krūšu kurvja un no krampjaini savilktās plaukstas izdabūja ārā vienu pirkstu. Acumirkli, pirms tas notika, dzīvoklī vien­mēr bija pavisam klusu: Astrīda mazliet pacēla galvu un brīdi paostīja gaisu, Kristīna ievilka elpu un mēģināja jau priekšlaikus apspiest kliedzienu…

Tomēr pēdējo reizi tā nebija. Pirms studenta eksā­mena, jo tad viņa skaļi un griezīgi kliedza:

"Dari, ko vien vēlies! Es tik un tā būšu ārste, tas no­tiks, lai ko arī tu iesāktu!"

"Tu nolādēti augstprātīgais skuķi," čukstēja Astrīda. "Tu pretīgā mēslu vabole! Tu nebūs nekāda dakteriene, bet nonāks trakonamā!"

Viņa saspieda Kristlnas zeltnesi vēl ciešāk un lieca to atpakaļ arvien tālāk un tālāk. Sāpes bija kvēlojoši baltas, bet Kristīna tik un tā spēja izspļaut vārdus:

"Runā vien! Tas jau nav iedzimts…"

Tagad tam bija jānotiek. Tūlīt. Nākamajā mirklī. Viņa saknieba lūpas. Ja viņa izdos kaut skaņu, viņā pašā kaut kas vēl vairāk salūzis.

Un Astrīdai nedrīkstēja būt taisnība. Nekad mūžā.

Kristīna nolaiž rokas. Tagad pietiek, viņa vairs negrib neko atcerēties.

"Es ilgojos pēc mājām," viņa pusbalsī saka, tajā pašā laikā uzsmaidot pati sev. Nav jau tik tālu līdz Postindustriālajai Paradīzei, lai vajadzētu ilgoties. Vienīgais, kas jādara, ir jāpieceļas un jāuzliek apmetnis. Viņa var atstāt mašīnu stāvvietā un lēni doties cauri Vadstenai zilajā mijkrēslī, un, kad viņa atnāks mājās, tad iekurs podiņu krāsni, apņems ap pleciem lakatu un apsēdīsies atpūtas krēslā ar tasi tējas un kādu grāmatu. Ap viņu valdīs tāds klusums, ka visa pasaule liksies tukša, un viņa jutīsies tik droša, cik drošs var būt tikai vienīgais cilvēks uz pasaules…

Tā viņa prāto. Taču viņa neceļas kājās, neņem savu apmetni, bet gan paliek turpat sēžam uz rakstāmgalda krēsla.

Un tā viņa sēdēs, līdz iezvanīsies telefons.

Загрузка...