Aprīļa ragana

garīgi traumētais smaids

Mēs esam viens otram

Viens otram Viens otram Viens otram

Mēs esam dubultais kliedziens.

Larss Forsels

es negribu pamosties. negribu zināt.

Lēkmes arvien biežāk atņem man vienu vai pat divas spējas. Epilepsija ir kā rudens vētra, un es esmu vien­tuļš koks. Lēkme mani rausta un purina, tā ka lapa pēc lapas krīt zemē. Drīz vien būs palikuši tikai kaili zari.

Pagājušo nedēļu es vairs nejutu labo kāju. Es negribu zināt, ko esmu zaudējusi šodien.

Turklāt tagad jau nav rudens. Rit ir pavasara saul­stāvji. Pavasara pirmā diena un ziemas pēdējā.

Benandantes to izjūt kā niezi visā ķermeni. Viņi saskrūvējas, sēdēdami savā garlaicīgajā darbā bankās un veikalos, viņi domā par fenheli un durru, nevis par de­betu un kredītu, viņi blisina acis un nedzird, ko viņiem saka. Viņi ilgojas tikt projām, viņi zina, ka jau tagad pulcējas kopā tie, kas miruši priekšlaicīgi šur un tur, un gatavojas nakts procesijai.

Citi cilvēki tādi kā Hubertsons un Kristlna, Margarēta un Birgita par to neko nezina. Vairums ļaužu pat neatceras, ka pienākuši pavasara saulstāvji, un no tiem, kuri to atceras, tikai daži zina, ka agrākos laikos šī diena svinēta. Katru gadu, kopš Tiamats un Marduks bija Mezopotāmijas dievi, ziema un pavasaris viens ar otru cīkstējušies, pie inuitiem[6] ziemā dzimis vīrietis lauzies ar pavasari dzimušu, jaundzimušajā Zviedrijā notikusi (ikstēšanās starp ziemas un vasaras grāfu, Vācijā turpreti vīriešus un dzīvniekus pēruši ar koku zariem, ku­ros raisās pumpuri. Tomēr īstā cīņa notikusi slepenībā. Gadsimtiem ilgi benandantes ir tikušies ar raganām sle­penās nakts cīņās pavasara saulstāvju laikā, sākumā viduslaiku Itālijā, bet vēlāk mazpamazām tie pārcēlušies uz tāliem Ziemeļiem. Dienvidos viņi bruņojušies ar fenheļu spieķiem, ar ko cīnīties pret raganu durras mie­tiem, bet ziemeļos ar koku zariem, kuros brieda pum­puri, pret raganu egļu zariem. Tomēr visur cīņa bija par vienu un to pašu: par topošo ražu. Benandantes sargāja cilvēkus no bada.

Es nesu raganu slepeno zīmi, viņu stigma diaboli es nevaru raudāt. Nekad to neesmu varējusi. Tomēr katros pavasara saulstāvjos es pievienojos benandantēm kā jebkurš dezertieris. Tas jau nekas. Šajās dienās ir maz citu raganu, kas mani apsūdzētu. Un vispār raganu taču trūkst. Tādēļ benandantu svinības ir mainījušas rak­sturu. Tagad viņi pamatā ir priekšdziedātāji mirušo pro­cesijā četras reizes gadā. Un viņi tik tikko ievēro, ka virs galvas slīd melns putns un kliedz par seno laiku badu. Tas nemaz nav tik dīvaini. Benandantes ir cilvēki, kas dzīvo savā laikā un kā visi toreizējie ļaudis ir aizmirsuši badu. Viņi vairs nezina, ka tam ir gari pirksti, ka tas var iestiepties tālu pilnības laikā un skrāpēties.

Bet es zinu. Un tieši tāpēc es kliedzu. Tāpēc es kliegšu arī šonakt.

Tomēr vēl es nespēju pacelties. Čerstina Pirmā ir pie­pumpējusi mani tik pilnu ar stesolidu, ka es guļu smaga kā laukakmens pati savā ķermenī. Sirds pukst lēni, katrs pukstiens dzen trīsas cauri krūšu kurvim. Domas trīsuļo tajā pašā taktī, drīz es vairs tās nevarēšu noturēt…

Šajā stāvoklī māsas varu redzēt vienīgi no attāluma, es vairs nevaru viņas grūstīt šurp un turp. Tomēr tas jau nekas, šajā laikā šis stāsts ir dzenulis sev pašam. Tas plūst uz priekšu bez manas gribas un mana nodoma.

Margarētu tikko kā apsēdusi kāda doma, un tā viņu satrauc, tādēļ viņa klabošiem zobiem stāv pie vannasistabas spoguļa Postindustriālajā Paradīzē un mēģina ievīstīt peldpalagā savu kailo augumu. Tas viņai nekādi neveicas, viņa ir neveikla, un dvielis slīd ārā no rokām, reizi pa reizei viņai jāpieliecas un jāpaceļ tas no grīdas un jāsāk viss no gala. Viņai pārlieku jāsteidzas, kā jau parasti. Ja viņa atlicinātu laiku un pēc dušas noslaucī­tos, viņai tā nesaltu un nāktos vieglāk noturēt peldpalagu. Taču viņa šo laiku neatlicina, bet, saturējusi palagu virs krūtīm, izmetas ārā augšējā vestibilā un ar slapjām kājām skrien pa kāpnēm lejup, nemaz nedomādama par to, ka atstāj aiz sevis pēdas. Kristīna nebūs priecīga, viņai nepatīk slapju kāju nospiedumi uz grīdas. Pro­tams, viņai uzmāksies bailes. Viņa noteikti mēģinās sev iestāstīt, ka tās ir Margarētas pēdas, ka tādas ir loģiskas sekas, ja mājā ir nevīžīga viešņa, tomēr viņai tas neiz­dosies. Vēl vairākas nedēļas viņā skanēs kāda klusa balss, brīdinādama un draudēdama: Uzmanies! Tu var­būt nemaz neesi mājā pavisam viena, kā tu domā, var­būt kāds vai kaut kas, kam patīk spēlēties ar sērkoci­ņiem, paslēpies kaut kur kaktā… Nabaga Kristīna! Viņa vairākas nedēļas naktīs negulēs mierīgi. Viņa, kas vēlas tikai mazliet miera un klusuma.

Birgitu itin nemaz neinteresē miers un klusums. Kopš viņa izlaista no atskurbtuves kameras, viņai jau izdevies novest līdz asarām kādu Policijas augstskolas prakti­kanti, slepeni piezvanīt pa telefonu no kāda tukša darba kabineta, ar viltu iekļūt personāla telpā un izvest no pacietības divus jaunus policistus, sūdzoties par kafiju, ko tur nospērusi un izdzērusi. Tagad ir izdevies dabūt viņu laukā no aresta telpām. Bet viņa atsakās ēku atstāt un ir nonākusi apakšstāva reģistratūrā. Tur viņa stāv, mētādamās ar rokām, un skaļā balsi skaidro noguruša­jiem nozieguma upuriem, kuri gaida savu kārtu, ka Nor­čēpingas policijas iecirknis ir pilnīgi vienā līmeni ar jeb­kuru Gestapo pagrabu un ka viņa domā griezties tiesā vismaz par septiņu policijas ierēdņu patvaļu.

Nūja. Šodien viņa ir formā. Bet varbūt ne tik lieliskā, kā vajadzētu. Viņa gan neaptver, ka ar auditorijas izvēli nav sevišķi veicies. Ļaudis, kuriem tikko izsisti logi, no­zagta stereoaparatūra un aizbrauktas automašīnas, sa­mērā reti spēj simpatizēt skaļām pusmūža dāmām, kuru seja un valoda liecina par to, ka viņas ir diezgan daudz ko piedzīvojušas. Viņa arī neredz, ka no aizmugures tuvojas divi jauni policisti ar ļaunu spīdumu acīs. Tagad viņa jādzen ārā. Šī piedzērusies vecene.

Čerstina Pirmā ar cietu roku papliķē man vaigu un piespiež mani paraudzīties viņai acīs. Tās mirdz kā dārg­akmeņi.

"Nu, tā," viņa saka un novelk plastikāta cimdus. "Tagad mēs apmainīsim palagu, gulta pavisam slapja. Un uzvilksim viņai sausu naktskreklu…"

"Vai tad ne dienas drēbes?" Ulrika uzmanīgi jautā.

"Nē, ne jau tagad, kad viņa saņēmusi tik daudz stesolīda. Viņa gulēs stundām ilgi…"

Vēl es neuzdrošinos pārskaitīt savas dažādās spējas, bet sakustinu lūpas, lai parādītu, ka vēlos kaut ko pa­teikt un gribu savu iemuti. Čerstina Pirmā to redz, bet izliekas neredzam. Varbūt viņai ir aizdomas, ka es vēl­reiz pieprasīšu dušu. Tā vietā viņa man noglauda pieri ar vienu roku, bet ar otru nobīda malā datoru. Tagad iemutis un dzeltenā caurulīte šūpojas man nesasnie­dzamā attālumā. Es nevarēšu runāt, pirms kāds man to neatļaus.

Tikai tagad es ieraugu sienas. Es samirkšķinu acis. Tā nav taisnība. Tā nevar būt taisnība.

"Paskaties," saka Ulrika. "Viņa pamanījusi eņģeļus…"

Čerstina Pirmā sarauc pieri un izlabo:

"Nevar runāt par pacientiem. Jārunā ar viņiem. Dzirde mēdz būt pēdējā, kas saglabājas neskarta."

Mana dzirde ir nevainojama, un to viņa zina. Tik un tā viņa paaugstina balsi un gandrīz vai kliedz man ausī.

"Vai redzi eņģeļus, vecenīt? Tie ir Marijas eņģeļi. Tu esi Marijas istabā. Redzi, cik tā skaista. Un Marija ir tik jauka, jūs noteikti labi satiksiet…"

Viņa paceļ galvu un sauc tajā pašā spalgajā balsī:

"Nāc nu apsveicinies ar Dezirē, Marij…"

Es neredzu, bet dzirdu, ka Marija acīmredzot ir pa­klausīgs cilvēks. Tajā pašā mirklī, kad Čerstina Pirmā izkliedz savu pārģērbto pavēli, Marija palaiž vaļā kādu metāla priekšmetu, ļaujot tam nokrist uz galda, kaut kur tuvumā nočīkstina krēslu un, vilkdama kājas, parā­dās manā redzeslaukā. īsu mirkli man šķiet, ka viņu pazīstu, tomēr tūlīt pat atskārstu, ka esmu kļūdījusies. Šai Marijai ir pelēkas acis, viņai trūkst tās dzeltenās un brūnās svītriņas, kas līdzīgi kaut kādam draudam vīdēja Tīģermarijas acīs.

"Vai sasveicināsies ar Dezirē?" jautā Čerstina Pirmā.

"Sveika, Dezirē," saka Marija ar savu lūdzošo smaidu.

Daudzus gadus es dzīvoju blakus šādam smaidam. Es to labi pazīstu. Tas ir vienīgais vairogs pret pasauli visiem tiem, kam ir attīstības traucējumi: it kā grēku nožēlas, it kā ubaga smaids.

Pirms bija pienākušas beigas, Hģermarija smaidīja katru minūti, kad bija nomodā.

Es pati jau agri vispār atteicos smaidīt. Ja es šādā veidā nesmaidītu, tad, pēc mana uzskata, pasaule nedo­mātu, ka man ir attīstības traucējumi, bet ka es tikai izskatos tāda. Bet tā gan bija veltīga cerība. Jau no paša sākuma virsārsts Redēliuss bija reizi par visām reizēm izlēmis: man esot tik smagi attīstības traucējumi, ka pat neatmaksājas mani uzrunāt. Un toreiz, kad man bija gandrīz divpadsmit gadu, viņš atkārtoja savu diagnozi katru reizi, kad invalīdu iestādē nedēļas apgaitas laikā pienāca kārta mani izmeklēt. Neko nelīdzēja arī tas, ka uz mana naktsgaldiņa gulēja grāmatu kaudze. Es tās vienkārši šķirstot, viņš apgalvoja. Tā esot tīri mehāniska rīcība, vienīgi atdarināšana.

"Grinevalds un citi jau var iedomāties, ka jebkurš idiots var kļūt par profesoru," viņš teica un ieturēja ne­lielu pauzi. "Tomēr dažkārt gan jāraugās uz faktiem. Šāds bērns jābaro trīs reizes dienā un jāmazgā divas reizes, cits nekas te nav darāms."

Virsmāsa viņam pie sāniem māja ar galvu un izlikās kaut ko pierakstām. Viņa tā tēloja vienmēr, tiklīdz viņš kaut ko teica, un, lai gan visi redzēja, ka viņa velk rak­stāmo pāris milimetru virs žurnāla lappuses, šķita, ka Redēliuss pats to nemana. Tieši otrādi, pildspalvas kus­tības, kā likās, viņam glaimoja: šad tad viņš ieturēja mākslīgu pauzi, lai viņa paspētu visu pierakstīt.

"Kā klīnikas šefam," viņš turpināja lēni un skaidri, "man jānes atbildība ne tikai pret pacientiem, bet arī…" Pauze, "…pret tiem, kas mums uztic mūsu uzdevumus, tas nozīmē pret nodokļu maksātājiem." Gara pauze.

"Tomēr jāsaprot, ka labāk visu mūsu nodokļu naudu no­virzīt bērniem un jauniešiem, kuriem ir nākotne,…" Pauze, "…nekā būtnēm, kuras labākajā gadījumā var uztrenēties līdz šimpanzes līmenim…" Jauna pauze. "Kā, piemēram, šai pacientei."

Līdz ar to par mani viss bija skaidrs. Viņš pievērsās blakusgultai, kur piespiedu miera stājā gulēja Tīģermarija. Tolaik viņai bija trīspadsmit gadu un viņa bija sā­kusi šo to saprast par sevi un savu esamību. Tajā dienā viņa bija piesieta pie gultas. Redēliuss pārbaudīja siksnas.

"Vai Marija bijusi nepaklausīga?"

Virsmāsa piespieda žurnālu kaudzīti pie krūtīm.

"Viņa mēģināja aizbēgt."

Redēliuss pakratīja galvu, it kā viņu būtu piemeklē­jušas lielas bēdas:

"Marij, Marij! Ko tu esi izdarījusi?"

Tīģermarija sāka raudāt: tās bija skaļas, kaucošas bērna raudas, kad vienā acumirklī asaras saslapina visu seju un vaigus, piere pārklājas sviedriem un zods ar sie­kalām. Manas spazmas pastiprinājās, es gribēju paskaid­rot, ka Tīģermarija itin nemaz nebija domājusi bēgt pro­jām, bet tikai aizklibot līdz kioskam. Dzimšanas dienā viņai māte aploksnē bija atsūtījusi veselu pieckronu banknoti, un viņa bija nodomājusi mums visām nopirkt saldumus. Viņa bija aizmirsusi, ka nedrīkst iziet ārpus vārtiem, nepalūdzot atļauju saimniecei, bet vai tad aiz­mirst nebija cilvēcīgi? īpaši vēl tad, ja tev ir trīspadsmit gadu, Dauna sindroms un īsa atmiņa, ko ietekmējušas simtiem epilepsijas lēkmju. Turklāt Marija nemūžam ne­spētu aizbēgt, jo gūžas locītavas bojājums neļāva viņai vienā paņēmienā noiet vairāk par simt metriem, vai tad viņi to nezināja? Vai tad viņi to neatcerējās? Bet neviens neko neteica. Šajā stāvokli es vienigi tad varēju kaut cik saprotami kaut ko pateikt, ja pati biju pavisam mieriga un ja klausītājs bija pacietīgs. Bet tobrīd neviens arī neklausījās. Es izdabūju no sevis vienīgi putainas sieka­las un dažas neartikulētas skaņas. Redēliuss nemanīja, ka manas spazmas kļuvušas stiprākas, viņš skatījās uz Tīģermariju un dziļi nopūtās:

"Kad tas notika?"

Virsmāsa nolaida rakstāmo un nopietni viņā pa­skatījās.

"Vakar."

"Un ko izlēmušas māsa un audzinātāja?"

"Trīs dienas gultā. Nekādas rotaļas ārā ceturtajā un piektajā dienā."

Redēliuss pamāja.

"Klausies, Marij. Noteikumi ir tāpēc, lai tos pildītu. Un es ceru, ka tu no šī gadījuma kaut ko būsi iemā­cījusies."

"Jaha!" šņukstēja Tiģermarija un asaru pilnām acīm smaidīja savu ubaga smaidu. "Es mācīhšos, es apsohlu, ka es mācīhšos…"

Es pati aizvēru acis, un pēkšņi mani pārņēma liels niknums pret Tīģermariju.

Istabā mēs bijām četras meitenes: Tīģermarija un es, Elsejerde un Agneta. Mums katrai bija sava gulta, savs naktsgaldiņš un neliels kopējs darbagalds ar diviem krēsliem. Pie mūsu loga auga milzīgs ozols, bet aiz dur­vīm stiepās garš gaitenis ar astoņām brūnām durvīm. Stāvu augstāk bija tāds pats gaitenis un arī stāvu ze­māk. Katra gaiteņa galā bija ierīkota neliela māsu istaba. Tur bērni nedrīkstēja ieiet, ja kāds kaut ko vē­lējās, vajadzēja pieklauvēt un gaidīt, kamēr māsa atver durvis. Tas jau nekas. Vairums no mums tik un tā neva­rētu pārkļūt pāri slieksnim. Mums visiem bija kustibu traucējumi, gan vieglāki, gan smagāki.

Mūsu istabā īpašs bija tas, ka mums visām četrām bez pamatkaites bija vēl epilepsija. Tādēļ cauru dien­nakti mums bija jāvalkā ķivere. Patiesībā tās nebija nekādas īstas ķiveres, bet gan vatētas mices, kuras aiz­pogāja zem zoda. Elsejerdei un Agnetai šīs mices bija kā ienīsta kastas zīme, kamēr mēs ar Tīģermariju to uz­ņēmām aukstasinīgi. Mēs taču visā visumā atradāmies ārpus kastām.

Proti, starp bērniem invalidu namā valdīja stingra hierarhija: visaugstāk stāvēja tie, kam bija mazāk vainu, bet viszemāk tie, kam bija gan kustību traucējumi, gan attīstības problēmas. Tiem, kuri necieta no attīstības traucējumiem, nebija nekā svarīgāka kā stingri norobe­žoties no idiotiem. Tas bija tīrs piesardzības pasākums. Visi zināja, ka ārpus vārtiem mēs visi riskējām ar to, ka tiksim uzskatīti par idiotiem, un tas bija bīstami, jo tam, kuru uzskata par idiotu, beigu beigās parādās ten­dence arī ieiet šajā lomā. Un epilepsija taču nozīmē zināmus attīstības traucējumus. Neviens, kurš nav idiots, gan ik pēc noteikta laika negāzīsies uz grīdas, ne­laidīs putas pa muti un neapčurāsies.

Elsejerde un Agneta būtu stāvējušas šajā hierarhijā visaugstāk, ja viņām nebūtu epilepsijas. Elsejerdei bija greizā pēda, un viņai vajadzēja tikai vienu spieķi, bet Agnetai mugurkaula smadzeņu bruka, un viņai, pro­tams, bija jāsēž ratiņkrēslā, tomēr viņa bija tik jauka, un tas atsvēra visu pārējo. No vatētās ķiveres plūda laukā gaišu cirtu ūdenskritums, un, kad viņas lelles sejiņa atplauka skumjā smaidā, ļaudīm acīs sariesās asaras. Ziemassvētkos viņai vienmēr bija jādzied "Es izkrāsošu visu pasauli, māmiņ", un tad gadījās, ka pat Redēliuss savilka seju nedzirdamās raudās.

Agnetai īstenībā bija mamma. Turklāt ļoti uzticīga mamma. Pat vismazākajā brīvajā brīdī, kad darbā bija tīrīšanas diena, viņa parādījās mūsu iestādē un veda Agnetu pastaigā pa visiem Stokholmas veikaliem. Va­karā viņu iestūma istabā ar tūtām un sainīšiem pilnu klēpi. Vai apskatīsim? Jauna blūze! Un puzle! Ziepes, kas smaržo pēc parfīma! Visās garākajās brīvdienās Agnetu veda mājās uz villu Svartšēlandē vai uz vasarnīcu Singē, it kā viņa būtu īsta internātskolas audzēkne.

Elsejerdei un Tīģermarijai arī bija mammas, bet tās nebija tik labi nodrošinātas. Elsejerdes vecāki bija misio­nāri vismelnākajā Āfrikā un pārradās mājās tikai katru trešo gadu; Tīģermarijas māte bija atraitne un ar četriem bērniem dzīvoja Vilhelmīnā. Viņa nevarēja at­braukt pat tik bieži, cik misionāri. Bet katru nedēļu viņa Tīģermarijai atsūtīja kartīti, ko pusdienlaikā skaļi nola­sīja māsas un ko Tīģermarija vēlāk noglabāja kurpju kastē. Kad citas meitenes gatavoja stundas, Tīģermarija piegrūda krēslu pie manas gultas un izlika visas savas kartītes uz manas segas. Kura, pēc manām domām, bija visskaistākā? Vai ziemas ainava? Vai saules riets Malgomajā? Es allaž balsoju par ziemas ainavām, tomēr lēmumu vienmēr pieņēma Tīģermarija un neizbēgami izvēlējās saules rietu Malgomajā.

Kad stundas bija sagatavotas, sākās mana skola. Elsejerde bija mana skolotāja, Agneta mana pildspalvas turētāja, bet Tīģermarija mana apbrīnotāja. Man viņas visas bija vajadzīgas, it sevišķi jau Tīģermarija.

Tas sākās kā rotaļa, kas patika Elsejerdei, jo viņa jau pirmajā klasē bija izlēmusi, ka kļūs par skolotāju, kad izaugs liela. Galds bija viņas katedra, bet abi krēsli skolēnu soli. Sākumā viņa mēģināja piedabūt ari Agnetu un Tīģermariju kļūt par skolniecēm, bet viņas abas ātri vien nogura; Agneta tādēļ, ka viņa jau prata visu to, ko mācīja Elsejerde, bet Hģermarija tāpēc, ka netika līdzi. Viņas abas ķiķināja un runāja niekus, viņas gribēja citā­das rotaļas. Un tad, kad viņas bija pazudušas no istabas, Elsejerde sāka mācīt mani, jo viņai nebija neviena labāka. Es tā centos, ka sāku slienāties. Neko es nevē­lējos vairāk kā iemācīties iztulkot šīs mazās zīmes grā­matās. Tas droši vien bija tāpat kā klausīties radio ar acīm, un radio klausīšanās bija visjaukākais, ko vien va­rēju iedomāties.

"U," teica Elsejerde, vicinādama lasāmgrāmatu. "U, upe, uguns!"

"Ēēē," es atbildēju.

"Nē, nē," teica Elsejerde. "Mēģini vēlreiz. Tas ir U. U!"

"Ēē!"

"Nu vēlreiz! Tu taču vari to iemācīties! U upe! Uguns!"

"Uuēē!"

"Jā! Labi! Tagad tu dabū zvaigznīti grāmatā. Un tas ir M. Vai vari pateikt M?"

"Eemm!"

"Jā! Pilnīgi pareizi! Tev būs vēl viena zvaigznīte, Dezirē. Nu tad šodien beigsim, bet tagad nodziedāsim psalmu un pielūgsim Dievu!"

"Eemm!"

"Jā gan, mēs to darīsim, tikai sliktas meitenes negrib lūgt Dievu!"

Viņa saņēma kopā manas nepakļāvīgās rokas, sapina manus pirkstus citu aiz cita un steidzās šausmigā tempā murmināt Tēvs Mūsu, kamēr spazmas neatrauj manas rokas vienu no otras.

"Āmen!" viņa aizelsusies nobeidza.

"Eemm!" es teicu un redzēju, ka Elsejerdes mazā, bālā sejiņa atplaukst platā smaidā.

"Ak," viņa izdvesa. "Tagad tu dabūsi vēl vienu zvaig­znīti!"

Tāda bija mana pamatizglītība: tā bija kā ceļš, kaisīts ar Elsejerdes zvaigznītēm. Pēc kāda laika Agneta nosē­dās blakus Elsejerdei un palīdzēja man saturēt pild­spalvu, kad rakstīju, kamēr Tīģermarija apgulās uz vē­dera gultā, pavērusi muti aiz pārsteiguma par maniem panākumiem. Kad bijām izņēmušas cauri lasāmgrāmatu, devāmies uz reizināšanas zemi, tālāk mēs klejojām pa dabaszinību laukiem un nosaucām putnus un kokus, ku­rus es nekad nebiju redzējusi, mēs aizturējām elpu kopā ar Gustavu Vāsu, kad viņš paslēpās siena vezumā, un lidojām kopā pār visiem novadiem kartē. Elsejerde bija spīdoša skolotāja, dažbrīd pat pārāk spīdoša. Viņa tik dzīvi stāstīja par Valdemāru Aterdāgu un Kristiānu Tirānu, ka Tīģermarijai radās šausmīga fobija pret dā­ņiem. Un, kad izrādījās, ka Redēliuss uz veseliem trim mēnešiem studiju nolūkā brauc uz Ameriku un viņa vietā nāk kāds dānis, meiteni sagrāba panika.

Viņu sauca Prebens. Viņš mūs pilnīgi pārsteidza, kad ieradās mūsu palātā pilnīgi viens, bez Redēliusa paras­tajām galma māsām un to palīdzēm, turklāt uzvedās kā viesis. No Elsejerdes gultas viņš devās pie Agnetas un pēc tam pie manējās, viņš sasveicinoties sniedza roku. Bet, nonācis pie Tīģermarijas gultas, viņš izskatījās samulsis. Kur tad ceturtā meitene?

Pārējās tūlīt izveidoja aizsardzību: Elsejerde piekli­boja pie viņa un, vairākas reizes pakniksējusi, neskaid­ros vārdos lūdza Tīģermariju atvainot, Agneta izmantoja savu šarmu un, savām saulainajām acīm mirdzot, pastāstīja, ka Tīģermarija patiesībā pārbijusies guļ pa­gultē.

"Vai tad viņai bail no ārstiem?" jautāja Prebens ar dāņu akcentu.

"Nē," atbildēja Agneta. "Viņai bail no dāņiem…"

Prebens izskatījās apjucis, bet tūlit pat atguvās, no­metās ceļos un skatījās pagultē.

"Sveika," viņš uzmanīgi bilda.

Tīģermarija iegaudojās un aizspieda ar rokām ausis.

"Kāpēc tev bail no dāņiem?" jautāja Prebens.

Tīģermarija kauca vēl skaļāk, Elsejerde sabijās un steidzās aizvērt durvis. Prebens vēl vairāk samulsa.

"Kāpēc tu ver ciet durvis?"

Elsejerde sakautrējās un nepratās atbildēt, bet Agneta, mazliet piešķiebusi galvu, parādīja vismīlīgāko smaidu.

"Viņa ver ciet durvis, lai audzinātāja un māsas ne­dzird, kā Marija kliedz…"

"Ak, tā," atteica Prebens un nosēdās kā skroderis uz grīdas. "Un vai tu vari būt tik laipna un pastāstīt, kāpēc Marijai ir bail no dāņiem."

"Valdemārs Aterdāgs," sacīja Agneta.

"Kristiāns Tirāns," piemetināja Elsejerde.

Prebens nosmīnēja un piecēlās, nopurināja balto uz­svārci un apsēdās uz Tīģermarijas gultas malas.

"Ak, Valdemārs Aterdāgs," viņš teica. "Vai jūs zināt, ko šis vārds nozīmē?"

To mēs visas zinājām, pat Tīģermarija. Bet atbildēja Elsejerde un lēni apsēdās savā gultā.

"Valdemārs Atkal Diena."

"Nūja," teica Prebens. "Tieši tā. Un šo vārdu viņš ieguva, jo atbrīvoja Dāniju no nakts tumsības…"

Mēs pazinām viņa balss toni. Tā runāja tantes radio­pārraidēs, stāstot pasakas.

Turklāt viņš bija pat labāks skolotājs par Elsejerdi. Veselu pusstundu viņš sēdēja uz Tīģermarijas gultas un stāstīja, kā Valdemārs Aterdāgs, veikli apvienojot viltību un ieroču spēku, aizstāvēja Dāniju, kas bija iespiesta starp Zviedrijas karali Magnusu un holšteiniešiem. Pa­lātā kļuva pavisam klusu, un jau pēc maza brīža es re­dzēju Tīģermarijas atvērto plaukstu atdusamies uz grī­das. Viņa vairs neturēja ausis ciet, bet gan klausījās tikpat uzmanīgi kā pārējās. Un, kad Prebens pēc dažām dienām atkal ienāca mūsu palātā parastajā nedēļas ap­gaitā šoreiz viņu pavadija viss Redēliusa galms -, viņa paklausīgi palika gultā, gulēdama stingrā miera stājā, tieši tā, kā bija likusi virsmāsa. Viņš smaidīdams apstā­jās pie Marijas gultas.

"Sveika," viņš sacīja. "Vai tu zini, kas es esmu?"

Marija nolaida skatienu, un viņas sejā parādījās no­žēlas pilnais smaids.

"Tu esi dānis…"

Virsmāsa strauji tvēra pēc elpas un nekavējoties būtu norājusi Tīģermariju, ja Prebens ar rokas kustību nebūtu viņu apturējis.

"Bet vai tu zini, kā mani sauc?"

"Mmmm," atbildēja Marija. "Tevi sauc Valdemārs Aterdāgs…"

Marijai bija taisnība. Prebens bija mūsu Valdemārs Aterdāgs. Viņš nāca pie mums ar gaismu, viņš pirmais lika mums sajust, ka ne jau visam jāpaliek tādam kā agrāk. Viņš parūpējās par to, lai Elsejerde tiktu pie arodizvēles skolotāja, lai Agnetas novājinātajiem kāju mus­kuļiem tiktu nozīmēta veselības vingrošana un lai Tīģermarija dabūtu jaunu svētdienas kleitu. Tā tiešām bija vajadzīga. Gadiem ilgi Tīģermarija bija staigājusi citu meiteņu kleitās, kas bija no mazgāšanas noplukušas, un blūzēs, kuras pārējās vairs nevalkāja. Tagad viņa, staro­joša kā apaļīga maza dāmiņa, slīdēja pa kapelas viduseju uz svētdienas rīta lūgšanu, tērpusies tumšzilā, greznā biezas kokvilnas kleitā, kuras apkakle bija skaisti izšūta ar mašīnu. Bet tomēr es biju tā, kas saņēma vis­lielāko dāvanu. Man piešķīra līdzekļus runas pedagogam Karolinskas slimnīcā.

Tolaik man bija trīspadsmit gadu, un es biju dzīvojusi Stokholmā tik ilgi, cik vien varēju atcerēties, tomēr pil­sētu nekad nebiju redzējusi. Kad citi bērni brauca eks­kursijās un tas notika vismaz reizi gadā tādas mei­tenes kā mani un Tīģermariju neņēma līdzi. Jo tam neesot nekādas nozīmes, mēs taču tikpat nesaprastu neko no redzētā.

Tātad šobrīd es varēju braukt uz Karolinsku. Viena pati. Ar taksometru.

To es nekad neaizmirsīšu. Viena no sanitārēm man uzvilka kleitu, ko septiņu gadu vecumā bija valkājusi Agneta, nonesa mani lejup pa kāpnēm un nosēdināja mašīnas pakaļējā sēdeklī. Kad nonācām pie sarkano ķieģeļu ēkas, taksometra šoferis ienesa mani pie runas pedagoga. Tā bija Nilsona kundze, eleganta neliela au­guma sieviete ar augstiem papēžiem un uzlocītu kreklablūzes apkakli. Viņas lūpas spīdēja no ķiršsarkanas lūpu krāsas, nagus klāja laka tieši tādā pašā tonī, mati bija rūpīgi sasukāti un uzkasīti modernā frizūrā. Tomēr vis­vairāk mani sajūsmināja viņas īpašais smaids: tā vietā, lai pavilktu mutes kaktiņus uz sāniem, viņa ar lūpām izveidoja mazu aplīti, tā ka abās pusēs zem deguna parādījās trīs slīpas svītras. Izskatījās, it kā viņai būtu ūsas kā dzīvniekam, it kā viņa būtu maza, jautra pele bērnu žurnālā. Bet drīz es sapratu, ka viņa nav nekāda parastā pele. Drīzāk gan pārģērbusies lauva, tāda lauva, kuras rūcieni spieda pār manām lūpām neiespējamus vārdus, citu pēc cita. Skaņām jābūt tīrām, nekādas puk­stēšanas vai stenēšanas! Un, kad Redēliuss atgriezās no Amerikas un vēlreiz vēlējās ietaupīt nodokļu maksātāju naudu, tad izrādījās, ka viņa ir stingrāka pret manu priekšniecību nekā pret mani. Vispirms viņa ik pa brī­dim klusu ieņurdējās, bet pēc tam laida vaļā tādu rē­cienu, ka viņš trīcēdams bija spiests padoties. Es varēju arī turpmāk reizi nedēļā braukt uz Karolinsku un tre­nēties runāšanā. Tam, kā šķiet, bija zināms sakars ar to, ka Nilsona kundzes virs bija viens no Karolinskas labā­kajiem neiroķirurgiem: kā visas autoritāras personas Redēliuss savā iekšējā būtībā bija līdzīgs sunim. Viņš nometās zemē uz muguras un atsedza rīkli, tiklīdz saoda varu, kas bija lielāka par viņējo.

Redēliuss saprata, ka arī nekas cits vairs nebija tā kā agrāk. Pirms aizbraukšanas uz Ameriku viņš bija karalis savā valstībā, bet atgriežoties kļuvis par nožēlojamu diktatoru, kura dienas skaitītas. Likās, ka viņa aizvieto­tājs bija izsitis caurumu tajā mūrī, kas apjoza viņa iestādi, un pa to plūda iekšā gaisma, gaiss un jaunas do­mas. Lai gan šis caurums varbūt nebija vienīgi Prebena nopelns. Mūri bija skrāpējuši arī citi. Kāds radio repor­tieris maigā balsī aprakstīja mūsu īstenību, un tad visa nācija sāka apšaubīt, vai tiešām ir tik pašsaprotami, ka mums visvairāk vajag nūjas disciplīnu un dievvārdus. Daži drosmīgi vecāki uzdrīkstējās celt tiešus iebildumus: vai tad bērnus ar kustību traucējumiem var izmācīt vie­nīgi par grozu pinējiem un grāmatsējējiem? Un vai no­teikti viņus vajag turēt slēgtā iestādē, nevis laist skolā? Vai tad nebūtu lētāk un labāk pie skolām ierīkot uz­brauktuves braucamkrēsliem un ļaut šiem ratiņniekiem dzīvot mājās pie vecākiem? Un sociālo lietu ministrs berzēja zodu savā kabinetā, kura sienas klāja valrieksta koka paneļi, un skaļi domāja: vai tik tagad, kad beidzot uzbūvēta visas tautas māja, nav pienācis laiks atvēlēt kādu grasi arī vispēdējiem pabērniem, tiem, kuriem ir attīstības traucējumi?

Tobrīd mēs visas četras bijām paspējušas kļūt par pusaudzēm un ar ļaunu prieku vērojām mākoni, kas ap­tumšoja Redēliusa pieri. Trīs no mums turklāt zināja ari šī mākoņa vārdu: Kārlis Grlnevalds un topošais aprūpes likums. Pat Tiģermarijai un man būs tiesības iet skolā! Tāpat būs aizliegts siet bērnus pie gultas un vilkt Tiģermarijai trako kreklu, kad viņa ilgosies pēc mājām.

Kā mēs izbaudījām šis dienas! Sienas mūsu palātā tika nokrāsotas dzeltenākas par dzeltenām, un māsu istaba tika pārveidota par dienas nodarbību telpu. Vecāku apvienība pieprasīja naudu televizoram, un, kad tas bija mājās, audzinātāja bija spiesta ieviest jaunu gu­lētiešanas laiku. Tagad visi, kam bija vairāk par desmit gadiem, katru vakaru drīkstēja būt augšā līdz pat devi­ņiem! Pirmajā stāvā vismazākajiem tika ierīkota rotaļistaba ar pedagoģiskām rotaļlietām dzeltenā, zilā un zaļā krāsā. Ceturtdienās ieradās traipu tante, un tad septiņgadnieki varēja izģērbties līdz apakšbiksītēm un veselu stundu pavadīt dušas telpā pilnīgā brīvībā ar da­žām lielām krāsas burkām un gleznot ar pirkstiem. Kad stunda bija pagājusi, traipu tante sarindoja visus dušā un noskaloja. Tas nemaz nenākas grūti, viņa skaidroja, kad audzinātāja sāka vaimanāt. Krāsa patiesībā šķīda ūdeni, un bērnus bija viegli nomazgāt. Turklāt braucam­krēsli taču varēja izturēt kādu ūdens šalti!

Mums, vecākajiem, liels jaunums bija grāmatu auto­buss. Bibliotekāri sauca Barbrū, un viņa smējās lieliem, baltiem zobiem, kad pulcināja mūs dienas istabā uz pa­saku stundu. Pēc tam viņa tur palika vēl labu bridi kopā ar dedzīgākajiem lasītājiem un, noslēpumaini smaidī­dama, izdalīja ikvienam nedēļas grāmatu: Pepiju Garzeķi Agnetai, Kullu-Gullu Elsejerdei, bet man viņa piemie­dza aci, parādot, ka zina, kas es esmu par putnu, Arnes kunga naudu un Vedēju.

Bet tolaik bija grūti atrast mierīgu bridi lasīšanai. Pēkšņi visā lielajā mājā radās dzīvība un kustība. Vecāki, brāļi un māsas varēja parādīties jebkurā mirkli visas die­nas garumā. Cilvēki, kuri tikai pirms dažiem gadiem bija kniksējuši un klanījušies, un pievilkuši kāju, tagad tikai nicīgi rauca degunu, kad audzinātāja un māsas žēlojās, ka netiek ievērots viesu laiks. Vai tad mātei nav tiesību tikties ar savu bērnu, kad vien viņa vēlas? Vai varbūt te ir kāds cietums? Vai šajā iestādē tiešām nav neviena, kam būtu kaut elementāras zināšanas par bērnu vaja­dzībām un attīstību?

Gaisma ieplūda mūsu palātās.

Bet neviens nedomāja par to, ka visgaišākajā laikā apkārt klīst vismelnākās ēnas.

Viens elpas vilciens. Tā ari tas sākās.

Pārējās trīs meitenes bija jau tik dziļi iegrimušas miegā, ka viņu elpošana vairs nebija dzirdama. Es viena pati gulēju nomodā un skatījos tumsā. ŠI bija diennakts labākā stunda, vienīgā, kas piederēja tikai man vienai. Tagad manas domas varēja brīvi lidot, neatduroties pret meiteņu pļāpāšanu un māsu parasto rosīšanos.

Es gulēju un domāju par Stefanu. Viņš bija vienu gadu vecāks par mani un dzīvoja palātā virs mums. Jā, tik tiešām viņa gulta atradās tieši virs manējās. To man bija pastāstījusi Agneta. Atšķirībā no manis viņa bija uzkāpusi stāvu augstāk. Es nekad nebiju redzējusi ne viņa istabu, ne viņa gaiteni, bet Stefanu pašu es redzēju katru dienu, kad mūs braucamkrēslā izveda ārā parkā. Viņam bija gaiši mati un sejas krāsa kā pasteļtoņu olī­vām, tāpēc šķita, ka zēns visā augumā bijis iemērcēts zeltā. Mati uz pieres viņam bija gari un dumpīgi, tomēr ne jau tik gari, lai nevarētu pamanīt skaisti veidoto bezdelīgu, kas lidinājās virs pieres viņa uzacis.

Stefans rakstīja dzejoļus. To zināja visi, tāpat arī to, ka svelošs izmisums reiz bija licis viņam iekliegties un laist kruķi pāri darbgaldam grāmatsiešanas darbnīcā, tā ka iespiedloksnes, līme un diegu spolītes vienā jūklī nolidoja uz grīdas. Skolotājs un kustīgākie skolēni metās bēgt, un, kad viņi bija pazuduši, Stefans bija nobloķējis durvju rokturi ar kāda cita skolēna spieķi. Viņa barikāde turējās ilgāk par stundu, un ari tad, kad Redēliuss bei­gās draudēja ar pusaizmirsto trakokreklu un ādas sik­snām, Stefans neņēma nost spieķi no roktura. Sargam vajadzēja kāpt iekšā pa logu un aizstumt viņu projām no durvīm. Tajā brīdī Stefans jau bija mitējies kliegt un paslēpis seju rokās.

Visas iestādes meitenes bija iemīlējušās Stefanā. Bez izņēmuma. Es nebiju tik liela muļķe, lai cerētu, ka viņš kādreiz mani uzrunās, bet man patika, ka pie viņa va­rēju kavēties domās. Dažreiz es atļāvos šādu sapni: divi braucamkrēsli bija novietoti blakus zem lielā ozola, un Stefans tur lasīja savu dzejoli meitenei Dezirē, satvēra viņas roku, bet vējš šalkoja lapotnē virs galvas…

Tieši šādā brīdī tas bija dzirdams pirmoreiz. Svešais elpas vilciens. Es nebiju dzirdējusi atveramies vai aizve­ramies durvis, nebiju saklausījusi arī soļus pa korķa grīdu, tāpat arī nebiju jutusi kluso, čaukstošo skaņu, kad krekla piedurkne noslīd gar krekla audumu. Bija tikai viena vienīga skaņa dziļš elpas vilciens. Gandrīz kā nopūta.

Palātā bija tumšs, bet ne tik tumšs, lai tomēr neva­rētu manīt ēnas un kontūras. Tik un tā pagāja labs brī­dis, pirms ieraudzīju jaunu ēnu kaut kur durvju tuvumā. Tā bija pilnīgi nekustīga, bet nebija nekādu šaubu, ka tās bija kādas dzīvas būtnes kontūras. Turklāt ļoti uzmanīgas dzīvas būtnes.

Šķita, it kā tā spētu just manu skatienu. Tajā pašā mirklī, kad es ēnu ieraudzīju, tā zināja, ka esmu no­modā. Taču tā nekur neslēpās un neatkāpās dziļāk tumsā, bet paspēra soli uz priekšu un ļāva vēlreiz saklausīt savu elpu. Tā bija smaga. Līdzīga elsām.

Tagad izrādījās, ka ne tikai es vien esmu nomodā. Varēja dzirdēt, ka Elsejerde švīkstinās ar palagu un ka no Agnetas gultas nāk it kā apslāpēta paklusa skaņa. Tikai Tīģermarija gulēja tālāk, lai gan ne tik dziļā miegā kā iepriekš. Viņa grozījās, un pēc elpas varēja nojaust, ka viņa drīz modīsies.

Un ēna vēlējās, lai mēs būtu nomodā. Klusiem soļiem tā slīdēja no gultas pie gultas, it kā vēlētos pārliecinā­ties, ka mēs visas esam gatavas redzēt un dzirdēt to, kas tagad notiks pirmo reizi un vēlāk katru nakti daudzus mēnešus pēc kārtas. Vispirms ēna nostājās pie Elsejerdes gultas gala, tad pie Agnetas un pēc tam pie ma­nas. Tā uzlika roku uz gultas gala režģiem un uzmanīgi tos papurināja, tā ka nodrebēja visa gulta. Tas bija kā drauds, kā brīdinājums. Es neuzdrošinājos pakustēties, tomēr mēģināju lūrēt; es samiedzu acis kā šauras spraudziņas un pūlējos saskatīt, cik daudz vien iespējams. To­mēr veltīgi: nekādu seju redzēt nevarēja. Tas, kas stāvēja pie manas gultas, bija tikai ēna.

Bet tad tā pagrieza man muguru un devās pie Tīģermarijas gultas, apstājās pie viņas gultas malas un pa­cēla vienu roku it kā svētījot.

"Ak, Marija," čukstēja kāda balss tumsā. "Mans eņ­ģeli, manu mazo tīģerpuķīt! Manu mauķelīt! Manu mitro šķirbiņ!"

Vēlāk, kad durvis bija aizvērtas un šļūcošie soļi gai­tenī vairs nebija dzirdami, mēs gulējām klusas veselu mūžību un blenzām tumsā. Bija saklausāma tikai viena vienīga skaņa, kas nāca no Agnetas gultas, tā kā klusi vaidi, tomēr asi un kaucoši, kas it kā durstīja manas bungādiņas un kā naglas dzinās manā galvā. Beidzot tas kļuva neizturami. Es mēģināju aizspiest ar rokām ausis, bet spazmas atrāva rokas katru uz savu pusi, un es atkal biju spiesta klausīties. Un pēkšņi es dzirdēju, ka pati šim troksnim pievienojos, jo no manas rīkles plūda tāda pati griezīga skaņa kā no Agnetas.

Beidzot Elsejerde izdarīja kaut ko nedzirdētu, to, kas bija pilnīgi aizliegts. Viņa ieslēdza gaismu, sataustīja savu kruķi un piecēlās no gultas. Kaut kas tāds tika stingri sodīts. Naktīs iestādē neviena nepiederoša ne­bija, un tad joprojām darbojās veco laiku likumi.

Es nekad neaizmirsīšu, kā viņa tur stāvēja, grīļoda­mās un ļodzīdamās uz sava kruķa, un atglauda savus pelēkblondos matus no pieres. Piepeši Elsejerde bija skaista; seja balta, acis melnas un dziļas. Nebilduši nevienu vārdu, viņa piekliboja pie Tiģermarijas gultas, satvēra saburzīto virspalagu, izpleta to un purināja, izgrieza uz āru un atkal atpakaļ, tad gludi pārklāja to pār Tīģermarijas nekustīgo augumu un kārtīgi viņu sasedza.

Es pastiepu kaklu un paskatījos uz Tīģermariju. Viņa gulēja stīvi kā lelle un smaidot skatījās griestos.

Kādu dienu pēc daudziem gadiem, kad biju aizvesta no aprūpes nama un jau ilgāku laiku dzivoju savā dzīvokli, pēkšņi manās durvīs stāvēja sveša sieviete. Mugurā viņai bija kanēļbrūns mētelis, un es atceros, kā šī krāsa mani pārsteidza. Nekad nebūtu varējusi iedo­māties, ka brūna krāsa var būt tik mirdzoša. Bet šis mētelis tā mirdzēja, ka es pat nespēju saskatīt, kas tajā tērpies.

"Sveika, Dezirē," viņa sacīja. "Vai tu mani nepazīsti?"

Es jautājoši blenzu viņā. Elsejerde?

"Tu taču mani atceries," viņa teica un paspēra dažus soļus manā dzīvojamajā istabā. Viņa vēl arvien kliboja, bet ne tik stipri, jo varēja iztikt ar vienu nelielu spieķi.

"Mēs bijām istabas biedrenes Invalīdu namā…"

Es biju pārsteigta. Man nekad nebija ienācis prātā, ka vēl kādreiz redzēšu Elsejerdi vai Agnetu. Kad mēs šķīrā­mies, tas nozīmēja uz visiem laikiem, jo tādām kā mums nebija ļauts pieņemt pašām savus lēmumus. Agneta pa­zuda jau pirms Tīģermarijas nāves, bet Elsejerde drīz pēc tam. Viņa pat nepaspēja piedalīties bērēs. Lai gan patiesībā viņa bija par jaunu, viņai tika atļauts mācīties īstā tautas augstskolā. Pēdējās dienās viņa svaidījās starp raudām un smiekliem; vienu brīdi viņa gavilēja par brīvību, kuru iegūs, bet nākamajā mirklī sabruka bē­dās par Tīģermarijas nāvi.

Bet tagad viņa atradās manā dzīvojamajā istabā un sēdēja gaišajā klubkrēslā, kuru tikko biju nopirkusi, lai viesiem varētu piedāvāt apsēsties. Jau piecus gadus es dzīvoju savā dzīvoklī un vēl arvien izbaudīju vārdu mans. Mans dzīvoklis. Mans klubkrēsls. Mani viesi.

Pogādama vaļā mēteli, Elsejerde skatījās visapkārt. "Ai, cik tev te jauki! Tik gaiši un skaisti!" viņa priecājās.

Bija žilbinoša ziemas diena, tāda diena, kad mirdzoši putekļu graudiņi dejoja saules staros virs parketa un es vēl vairāk nekā parasti varēju baudīt savu puķoto aiz­karu krāsas. Tolaik es bieži priecājos par šiem aizkariem, dažbrīd man pat radās aizdomas, ka kļūstu par aizkaru vergu. Bet arī viss pārējais manā istabā bija skaists: gai­šais bērza galds, sarkanais dīvāns, pārpilnie grāmat­plaukti. Un rokām darinātais lupatu paklājs, protams, tas pats, kuru es biju lēti nopirkusi, pateicoties Hubertsona sakariem Mājamatnieku savienībā.

Es biju tik aizņemta, lepojoties ar savu skaisto istabu, ka sākumā nemaz neredzēju, kas atklājās skatienam, kad Elsejerde novilka mēteli. To ieraudzījusi, es tvēru pēc elpas: viņai bija balta apaļa apkaklīte uz melnas blū­zes. Toreiz spēju ar roku satvert iemuti, ātri ielikusi to mutē, es pūtu:

"Vai tu esi mācītāja?"

Elsejerde nolaida skatienu un ar roku noglauda svār­kus ļoti meitenīgā žestā.

"Mmmm. Mani iesvētīja mācītāja amatā pagājušajā gadā… Un tāpēc arī esmu Vadstenā. Zini, te ir ekumē­niska konference. Lai gan šodien es bastoju. Tevis dēļ."

Es izstiepu roku, cik vien labi varēju, un pieskāros viņējai.

"Esmu tik priecīga, ka tu atnāci."

Viņa ātri paskatījās manā ekrānā un pasmaidīja.

"Es arī. Man ienāca prātā, ka mēs varētu nosvinēt tavu dzimšanas dienu, kaut arī tā jau pagājusi. Esmu nopirkusi Napoleona kūkas…"

Es iesmējos un iepūtu iemutī:

"Ak, tu to atceries? Ka tieši tās es vēlējos katru gadu?"

"Nūja. Agnetas mamma bija tik mīļa un sarīkoja dzimšanas dienu svinības četrreiz gadā…"

"Vai atceries, kā Tīģermarija vēlējās princeses kroni?"

Elsejerdes acis kļuva mitras, un viņa skatijās sāņus.

"Vai man uzlikt kafiju?" viņa jautāja." Vai ari tu pati tiec galā?"

Es iedarbināju braucamkrēsla motoru un aizslīdēju uz virtuvi.

Tikai tad, kad bija pagājušas jau vairākas stundas un iestājusies krēsla, Elsejerde spēja runāt par Tiģermariju.

"Es par viņu domāju katru dienu," Elsejerde sacīja, ar pirkstiem viegli burzīdama svārkus. "Un ka tā bija mana vaina…"

Es ļāvu ekrānam palikt tumšam.

"Es gribēju teikt tu neko nespēji izdarīt, jo nevarēji taču pastāstīt… Un Agneta bija pārāk trausla, no viņas kaut ko tādu nemaz nevarēja prasīt. Bet man vajadzēja darīt vairāk. Es biju vecākā un veselākā, man bija jāsa­prot, ka viņa mirs…"

Es ļāvu pārskriet pār ekrānu dažiem mierinājuma vārdiem:

"Tu taču mēģināji. Es zinu, ka tu runāji ar audzi­nātāju, lai gan mums, pārējām, nekad neko nestāstīji."

Elsejerde saviebās.

"Viņa teica, ka man ir samaitāta fantāzija. Vai vari iedomāties? Viņa redzēja, ka Tīģermarija vispirms pār­stāja runāt un pēc tam ēst, ka viņa staigāja apkārt ar savu tizlo smaidu dienu no dienas… Un viņa vēl apgal­voja, ka tā esmu es, kam samaitāta fantāzija!"

Es nopūtos tik dziļi, ka mani vārdi noslīdēja ekrānam pašā apakšā:

"Tā nu tas ir. Vēl joprojām. Tādas kā mēs nenosakām, kas īstenībā notiek un kas ne…"

Elsejerde nošņaukājās:

"Bet man būtu vajadzējis rīkoties tāpat kā tam Ste­fanam, nobloķēt durvis, lai tā būtne netiktu iekšā. Un man vajadzēja tā kliegt, ka naktsaukle būtu spiesta nākt šurp…"

"Tas neko nebūtu līdzējis. Viņa taču lielākoties bija lejā pie mazajiem bērniem. Pat ja būtu dzirdējusi, viņa bija pārāk tālu. Viņš būtu paspējis aizbēgt, un neviens mums nebūtu ticējis."

Elsejerde pieliecās un tvēra pēc manas rokas.

"Bet tu taču zini, vai ne? Tu atceries viņu un to, ko viņš darīja? Lai gan mēs nekad neuzdrīkstējāmies par to runāt. Lai gan mēs tikai klusējām un klusējām, un klu­sējām."

"Atceros gan."

"Paldies."

Es atvilku roku.

"Kas tad te ir, par ko pateikties?"

Elsejerde neatbildēja, un pēc brītiņa es nodzēsu savus vārdus no ekrāna. Es tomēr zināju, par ko viņa pa­teicās.

Tad mēs ilgi sēdējām klusēdamas un atcerējāmies Tīģermariju.

Viņš ir ceļā. Es dzirdu viņu ejam pa kāpnēm un kaut ko pie sevis murminām. Bet es negribu, ka viņš nāk. Vēl ne. Tikai tad, kad būšu noskaidrojusi, kuras no manām spējām palikušas pāri.

Un tomēr, kad dzirdu viņu grūžam vaļā durvis un šļūcošiem soļiem ienākam istabā, mans nogurums pado­das, tas aizpeld jūrā, it kā būtu bēgums, un atstāj pludmali brīvu. Es atveru acis.

"Kur, pie velna, tu biji? Vai debesu valstībā?"

Hubertsons stāv istabas vidū un novelk roku gar pa­kausi, lai atbrīvotos no kāda eņģeļa baltajām dvieļa drānām.

Es kustinu lūpas, lai parādītu, ka vēlos runāt. Hubert­sons pielāčo pie manas gultas un pievelk klāt datoru, tad iebāž man mutē iemuti un jautā:

"Kā tas iespējams, ka esi nomodā? Tevī sastūķēja čet­ras dozas stesolīda, tev vajadzētu gulēt kā nosistai veselu diennakti…"

Nākas grūti iepūst atbildi:

"Tu pats neizskaties visai možs. Un kā tad ir ar tevi?"

"Man bija maza priekšnojauta. Bet nav jau nekā briesmīga. Es tikai aiziešu paēst kārtīgas pusdienas, tad došos mājās un atpūtīšos."

Sargi sevi, es gribēju sacīt. Uzmanies! Nedzer pus­dienās vīnu un katru stundu mēri cukura līmeni asinīs! Bet es atturos, es atceros pirmo paragrāfu. Nekādas tuvināšanās. Tādēļ īsi iepūšu: nu, labi.

"Es tikai domāju, ka mazliet jāpārbauda, kā tev iet. Pēc tā stesolīda."

"Te bija Kristīna."

Hubertsons pievērš skatienu ekrānam un saka:

"Jā, es zinu. Viņa pati pastāstīja. Lai gan viņai likās, ka esi aizmigusi…"

Es nesaku, ka mani pamodināja viņas doma: Tāda maza nabadzīte. Par to viņa samaksās. Agrāk vai vēlāk.

"Es biju pusmiegā."

Hubertsons nokremšļojas un skatās sāņus:

"Dažreiz tā sanāk… Viņa vakar bija atradusi beigtu kaiju. Savā dārzā."

Es neko neatbildu, tikai skatos viņā. Viņš neuzdroši­nās paskatīties man acīs, bet satver manu delnas locī­tavu, uzmet skatienu pulkstenim un skaita man pulsu.

Tas ir kas neparasts, pulsa mērīšanu viņš mēdz atstāt māsu ziņā. Viņa tvēriens ir viegls kā taurenis, viņa pirkstu gali ir silti.

"Hra," viņš saka un atlaiž tvērienu. "Vai esi nogurusi?"

īss pūtiens. Jā.

"Man būs jārunā ar Č. I. Te nu vienreiz ir pārkāptas visas robežas… Četras dozas stesolīda!"

Es neko neatbildu. Vienkārši nespēju. Ūdens masas atkal ir ceļā uz krastu. Hubertsons paskatās apkārt, meklēdams vietu, kur apsēsties. Bet šajā istabā viņš ne­var sēdēt loga nišā, jo priekšā ir mana gulta. Tādēļ viņš nesaprašanā paliek stāvam pie gultas malas un pār­brauc ar acīm pār eņģeļu tūkstošiem pie sienām. Manas acis seko viņējām, un, kaut arī es no jauna slīgstu nogu­rumā, man šķiet, ka esmu redzējusi tikai daļu no šīm būtnēm, kad pēdējo reizi atvēru acis. Marijas eņģeļi drūzmējas un stumdās pie sienām vairākos slāņos, ziņ­kārīgi ķerubi lūr pār serafimu pleciem, milzīgi, balti vīrišķīgi spārni saduras ar maigi noapaļotiem sieviš­ķīgiem spārniem, bet mazi, kustīgi eņģeļbērniņi plivinās apkārt un mēģina dabūt gaisu zem saviem mazajiem, ar zvīguļiem nobārstītajiem spārniņiem…

"Tas nu ir par traku," saka Hubertsons.

Viņam ir taisnība. Tas ir par traku. Un nākamajā mir­klī es tomēr esmu pateicīga par Marijas neprātību. Jo, ja visas sienas nebūtu noklātas ar viņas grāmatzīmju eņģeļiem, Hubertsons nebūtu pārsteigts. Ja viņš nebūtu pārsteigts, viņš nekad nebūtu pacēlis manu roku, lai atbrīvotu sev vietu sēdēšanai manā gultā. Un, ja viņš vēl joprojām nebūtu pārsteigts, viņš nesēdētu tā, kā to dara pašlaik, arvien vēl turēdams manu roku savējā.

Ola savā ligzdā. Pērle savā apvalkā.

Mana roka viņējā. Tur tai vienmēr būtu jāpaliek.

Tikai ļoti nezinoši ļaudis šobrīd līdzīgi svētajam Augustīnam tic, ka laiks ir upe. Mēs, citi, zinām, ka laiks drīzāk ir delta ka tas zarojas un meklē jaunus ceļus, ka tas savienojas pats ar sevi, pirms atkal meklēs jaunu teci. Daži brīži brāžas kā ūdenskritums, citi paliek uz vietas un kļūst par mazām peļķēm, laika straume plūst tām garām, bet tās uz mūžīgiem laikiem paliek nekus­tīgas…

Šis ir tāds brīdis. Kā peļķe. Es tajā iegrimstu. Šajā ūdenī es vēlētos atrasties vienmēr.

Nekad agrāk viņš nav turējis manu roku.

Tomēr jā. Varbūt vienu reizi. Lai gan es nezinu, vai tas notika īstenībā, vai tās ir atmiņas vai tikai sapnis.

Ja arī tas būtu noticis, tad gan ļoti sen, vēl ilgi, pirms invalīdu slimnīca tika pārbūvēta, un vēl ilgi pirms tam, kad man pašai bija jāpārceļas uz aprūpes namu. Varbūt tā bija diena, kad Hubertsons man bija atklājis viņas vārdu. Es nezinu. Un arī neatceros.

Bet es atceros, ka viņš nesa mani caur netīri dzeltenu gaiteni. Griestu plafoni zibēja garām; tie bija kā bālas zvaigznes, kas atmetušas cerību uzvarēt tumsu. Hubertsona rokās es varēju ar tiem rotaļāties, tāpat kā bērnībā biju rotaļājusies ar gaismu. Es aizvēru acis un ļāvu gaismai sarkani satumst, es mirkšķināju tik ātri, ka visa pasaule sāka mirdzēt, es aizvēru acis tik cieši, ka atmiņa par gaismu zaļi vizēja uz maniem plakstiem…

Tolaik viņš vēl bija vesels. Vesels un stiprs. Šķita, ka viņa rokās es vispār esmu bez svara, viņš gāja ātriem un atsperīgiem soļiem, jā, viņš gandrīz vai skrēja augšup pa šaurajām kāpnēm, kas šķīra manu nodaļu no viņējās. Pa ceļam mēs satikām vienu vienīgu cilvēku, vientuļu kopēju, kura Hubertsonam bailīgi uzsmaidīja. Viņš atbildēja ar steidzīgu galvas mājienu, bet soļus nepalē­nināja un nemaz nemēģināja skaidrot, kāpēc viņš nēsā pacienti starp nodaļām. Kopējas sejas izteiksmes dēļ es biju gatava smieties un vēlāk triumfēt viņas nu gan brīnīsies, viņa un tās citas sievietes, tenkos un prātos visu atlikušo dienu! bet pašlaik es redzēju viņu, ne­maz viņu neredzot.

Pēc veselas mūžības Hubertsons apstājās pie kādām durvīm, teikdams:

"Es zinu, ka viņa dzird. Un man liekas, viņa arī redz. Mēģini izturēties klusu. Neizdod ne skaņas."

Piepeši mani pārņēma bailes. Mana kreisā roka, sa­grābusi viņa baltā uzsvārča atloku, raustīja un plosīja to, un mana galva, nemaz negribot, sitās sānis arvien spēcīgākās spazmās. Patiesībā es nemaz nevēlējos viņu redzēt! Kāda tam būtu nozīme? Viņa bija mani aizme­tuši, kā aizmet saplīsušu glāzi, atdevusi mani Redēliusam un Invalīdu namam, kas savukārt bija mani atde­vuši pētniekiem Neiroloģijas nodaļā. Neko no tā visa nevar padarīt par nebijušu, laiks nav radījis tādas spraugas, pa kurām mums aizbēgt, lai pārveidotu to, kas jau noticis…

To visu es centos Hubertsonam ieskaidrot, bet biju pārāk satraukta, un viņš neprata iztulkot manu urkšķē­šanu.

"Ššš," viņš tikai nošņāca un ar elkoni atvēra durvis.

Es šo istabu pazinu: tā būtu varējusi būt mana. Pe­lēka rīta gaisma un bāli zaļas sienas. Oranži sintētiska auduma aizkari kā nodevas tikko aizgājušai modei. Nodilis mākslīgās ādas klubkrēsls ar šaurām plaisām sē­deklī. Blakus mazs galdiņš. Landstinga piešķirts nakts­galdiņš; tas liekas vienīgais nemainīgais uz šīs planētas. Svītrains palags un dzeltena vafeļu sega.

Es samirkšķināju acis. Nē. Aplūkojot tuvāk, šajā istabā atradās daudz kā tāda, kā nebija manējā. Uz galda stā­vēja resns svečturis, bet logā bija sarindotas fotogrāfi­jas. Viena uzņemta no augšas, un tur redzama balta div­stāvu māja ziedošā jūnija dārzā, divas meitenes zelta rāmīti ar studentu cepurītēm galvā viena nopietna, otra smaidoša un spilgti izkrāsots kādas fotogrāfijas palie­linājums, kas, pēc visa spriežot, bijis sešdesmito gadu sākuma melnbalts attēls. Trīs meitenes sēdēja ķiršu kokā; viņu sejas bija iekrāsotas bāli rozā, viņu kleitas rozā, dzeltenā un zaļā krāsā, bet lapotne ap viņām bija palikusi tikpat pelēka un bezkrāsaina kā sākotnēji.

Hubertsons paspēra vēl dažus soļus dziļāk istabā, es aizvēru acis un pagriezu seju pret viņa krūtīm. Viņa elpa silti plūda pret manu vaigu, kad viņš čukstēja:

"Nav ko baidīties. Viņa guļ."

Vispirms es redzēju viņas rokas. Āda bija par lielu un tik balta, ka šķita gandrīz vai zilgana, nagi bija novīlēti skaistos ovālos un tā nospodrināti, ka spīdēja. Kāds bija pat apgrūtinājis sevi, aizbakstot ienadžus tik tālu, ka bija redzami baltie pusmēneši. Tas mani pārsteidza: mana pieredze ar slimnīcas manikīru aprobežojās ar nagu taisnu nogriešanu. Viņai tātad bija speciāla aprūpe.

Ziņkārība pārmāca bailes, un es pacēlu acis pret viņas seju. Tā bija tikpat bāla kā rokas, āda bija īpatnēji gluda, un uz vaigiem daži satrūkuši asinsvadi iezīmēja tievas violetas līnijas. Uz galvas bija vecas sievietes eņ­ģeļu mati: plāni, balti, cirtaini.

"Asinsizplūdums smadzenēs," čukstēja Hubertsons. "Viņa te gulējusi ar vienas puses paralīzi četrpadsmit gadus. Tagad viņai ir plaušu karsonis…"

Viņa gulēja ar vaļēju muti kā visi tie, kas drīz mirs. Tomēr es nevarēju sadzirdēt viņas elpas vilcienus. Istabā valdīja pilnīgs miers: tikai viņas krūšukurvis lēni cēlās un mierīgi atkal grima atpakaļ.

Vēlāk, kad jau gulēju savā gultā, tikko pamodināta vai arī Hubertsona atnesta, viņš saņēma manu roku un ielika savējā. Otru roku viņš uzlika virsū kā olas čau­malu. Tikai tad uzdrošinājos pajautāt to, ko nekad ne­spēju saņemties vaicāt, par ko es tik tikko uzdrīkstējos domāt. Mana balss bija pavisam saprotama, katrs vārds izripoja no mutes skaidrs kā stikla lodīte:

"Kāpēc viņa mani pameta?"

Hubertsons neatbildēja.

Bet viņš jau nebūtu tas, kas viņš ir, ja būtu atstājis kādu jautājumu neatbildētu. Nākamajā dienā viņš bija gatavs, lai gan tobrid es biju pārdomājusi un teicu, ka nemaz nevēlos to zināt. Es viņam uzšņācu, nosaucu to par nolāpītu muldēšanu un demonstratīvi mēģināju, kaut gan, protams, ar bēdīgu iznākumu, aizsegt ar ro­kām ausis.

Vispirms viņa priekšlasījums bija par laiku. Ellenas laiku.

"Kāpēc, tu jautā. Kāpēc viņa tevi pameta? Nu, tāpēc, ka piecdesmitajos gados tā darīja. Novirzes neviens ne­cieta, sevišķi jau ārsti. Kad es biju paligārsts Gēteborgā, tad vēl arvien bija pietiekami daudz vecu buku, kuri uz­skatīja, ka kroplā ķermenī vienmēr atrodas kropla dvē­sele. Manā klīnikā strādāja virsārsts, kurš vienmēr ieteica vecākiem atstāt un aizmirst kroplu bērnu. Pietika pat ar greizo pēdu…"

Hubertsons apklusa un sarauca pieri:

"Patiesībā es īsti nezinu, ko viņš domāja, vai tiešām ticēja, ka visiem bērniem ar greizo pēdu ir attīstības traucējumi, vai ari tie vienīgi runāja pretī viņa kārtības izjūtai. Viņš stāvēja un krita par kārtību un vienveidību, man šķiet, ka viņam galvenokārt prātā bija tas, ka būs nepatīkami un traucējuši, ja šķībie un greizie sāks va­zāties apkārt pa ielām. Labāk jau iespundēt viņus iestā­dēs. Tolaik viņi parasti nesasniedza tādu vecumu…"

Viņš pagriezās pret mani, un es izmantoju gadījumu, parādot viņam mēli. Gods viņa novērošanas spējai: viņš saprata, ka daru to ar nodomu, lai gan tobrīd manas spazmas bija ļoti stipras.

"Raudi vien," viņš teica. "Bet, ja tu neiemācīsies sa­prast toreizējo laiku, tad arī nekad nesapratīsi Ellenu. Un nemaz nedomā, ka zini, kā tas bija, tu biji pārāk maza, lai redzētu, kā visapkārt klanījās un kniksēja, un ceremonējās uz augšu pa hierarhijas kāpnēm, bet spār­dīja, spļāva un nicināja, skatoties lejup… Un ar slimo aprūpi bija visļaunāk. Dažbrīd es domāju: velns parāvis, slimo aprūpē ir vēl sliktāk nekā armijā."

Viņš pagriezās un nostājās manas gultas galā, izvilka kādu papīru no žurnālu kaudzītes, ko bija nosviedis kāj­galī, bakstīja šo dokumentu ar pirkstu galiem un pacēla balsi.

"Tavu tiesnesi sauca Cimmermanis, viņš bija neiro­logs. Viņš tevi izmeklēja tavas dzīves trešajā nedēļā un tūlīt zināja visu. Tur melns uz balta stāv rakstīts, ka tu esi tik traumēta, ka tev nav palikusi nekāda iespēja kaut ko iemācīties… Tu nekad nevarēsi apgūt pat tik elemen­tāras lietas kā košļāt un fiksēt skatienu. Var pieņemt, ka, pēc viņa uzskatiem, tev arī nekad neattīstīsies ne­kāda jūtu dzīve."

Viņš palaida vaļā papīru, ļaudams tam noplanēt uz gultas, un noklepojās.

"Par to es neesmu ar Ellenu runājis. Viņa nenojauš, ka es zinu par tavu eksistenci. Un tagad jau ir par vēlu, viņa ir pārāk slima. Cik saprotu, viņa nevienam pašam cilvēkam visus šos gadus nav par tevi ieminējusies. Ļau­dis gan zināja, ka viņai un Hugo bija bērns, bet es ne­zinu, ko viņa par to teica vai apgalvoja, ka esi mirusi, vai kaut ko citu… Tolaik par tādām lietām daudz neru­nāja, valdīja uzskats, ka labāk aizmirst un iet tālāk."

Viņa balss kļuva klusāka:

"Tev jāatceras, ka Hugo slimoja ar vēzi un nomira trīs mēnešus pēc tavas dzimšanas. Viņa droši vien būs sēdē­jusi pie vira visu laiku, slimības vēsturē rakstīts, ka viņa piecēlusies jau otrajā dienā un aizlaidusies. Tas bija drosmīgi darīts. Tolaik visam jaunajām mātēm bija jāguļ mierā un jāgaida trombs vismaz nedēļu. Un tevi viņi nosūtīja uz Stokholmu epilepsijas un cerebrālo bojā­jumu dēļ. Tev taču bija nepieciešama aprūpe, par to nu nebija nekādu šaubu. Pirmos divus gadus tu gulēji bērnu slimnīcā, vai tu to zini?"

Viņš uzmeta man skatienu, bet patiesībā neko nere­dzēja. Tam arī nebija nekādas nozīmes. Es nedomāju atklāt, ka tas bija vēl viens puzles gabaliņš, ko viņš man uzspieda.

"Velns viņu zina, vai šis ārsts vispār tevi redzēja. Var­būt caur stikla sienu. Lai gan arī to es, protams, ap­šaubu, viņi tolaik bija ellīgi ātri, kad bija jāslēpj bērni no viņu vecākiem… Sevišķi, ja kaut kas bija nogājis greizi."

Viņš atkal pagriezās pret logu un raudzījās pelēkajās debesis.

"Un, ja tu gribi zināt, kāpēc viņa nekad pie tevis neatnāca, tad atbilde ir Cimmermaņa vēstulēs, ko viņš Ellenai rakstīja. Tavā slimības vēsturē ir kopijas. Vai gribi tās redzēt?"

Es izsprausloju atbildi:

"Nē!"

Viņš mazliet saguma:

"Ak, negribi. Es saprotu. Tur jau nav daudz ko lasīt… Tur ir tikai viena un tā paša valša dažādi varianti: šim bērnam nav nekādu cerību. Nevarēs neko iemācīties. Ne staigāt. Ne runāt. Ne kaut ko saprast."

Caur manām smadzenēm noplīvoja atmiņas par Redēliusu. Šimpanze. Hey boy, we're The Monkeys…*

Hubertsons izskatījās tā, it kā viņš stāvēdams sap­ņotu, viņa rokas, kuras nupat bija žestikulējušas, tagad ļengani karājās gar sāniem. Kādu brīdi viņš stāvēja nekustīgi, tad samirkšķināja acis un turpināja.

"Jā. Katrā gadījumā… Ellenas vēstuļu slimības vēs­turē nav, bet tomēr šķiet, ka viņa Cimmermanim bieži rakstījusi. Viņš atbild, ka tevis kopšana mājās nav iespējama. Un viņš neiesaka apmeklējumus, tas mātei būtu pārāk sāpīgi. Bez tam tev tas būtu pilnīgi bez jeb­kādas nozīmes. Tu taču saņem visu, kas nepieciešams, ēdienu katru ceturto stundu un tīrus autiņus starp ēdienreizēm…"

Viņa tomēr bija atbildīga, es gribēju teikt. Neviens nu gan nebūtu varējis viņu atturēt no apmeklējumiem. Viņai būtu vajadzējis saprast, ka jāpilda pienākums, būtu vajadzējis atcerēties, ka es esmu viņas bērns un ka es esmu cilvēks, neskatoties uz visām kaitēm. Bet es vairāk nespēju runāt un aizvēru acis. Tas bija lūgums, lai Hubertsons klusētu. Tomēr viņš neklusēja: viņš tur­pināja stāstu, ar pirkstu kauliņiem klauvēdams pret marmora palodzi.

" Klau, zēn, mēs esam pērtiķi… (Angļu vai.)

"Nūja, tevi jau labi aprūpēja, kā uzskatīja Cimmermanis. Ellenai un viņas vīram vajadzētu skatīties nākotnē un sagādāt sev jaunu bērnu…"

Viņš iesmējās:

"Šis muļķa velns bija aizmirsis, ka viņa ir atraitne!"

Viņš bridi klusēja, un visa izturēšanās signalizēja, ka viņam drīz būs laiks iet.

"Jā," viņš beidzot noteica. "Ar to droši vien var izskaidrot, kā tas gadījās, ka Margarēta kļuva par audžubērnu…"

Nogurums ir tik dziļš, ka es pat nezinu, vai mana roka vēl arvien guļ Hubertsona plaukstā. Tas nu ir vien­alga. Roka tur ir bijusi.

Bet es pati joprojām esmu kaut kādā ūdeni. Tas ir zaļš un skaidrs kā stikls. Es varu tālu redzēt. Līdz pat manai māsai Margarētai.

Viņa smaida, sēdēdama Klāsa vecajā auto, un klausās pa radio viņa balsī. Nekad Margarēta nav tik apmie­rināta kā tad, kad atrodas ceļā no viena punkta uz otru, kad viņa brauc tik ātri, ka, pēc viņas uzskata, neviens nevar viņai tikt līdzi. Un tieši pašlaik viņa ir īpaši apmierināta; vispirms tāpēc, ka starp viņu un Kristīņu to dumjo dzeguzi aug kilometrs pēc kilometra, un pēc tam tāpēc, ka viņa ir ceļā uz Norčēpingu pie Birgitas. Ta­gad viņa acīmredzot sapratusi, kā visas lietas notiek, un atrodas ceļā uz dienas labo darbu. Viņa ir kā īsts skauts, šī mana jaunākā māsa.

Turpretī Birgitai šobrīd nav nekādu plānu labu darbu veikšanai, izļodzījušās laiviņās viņa iet pa Ziemeļu promenādi Norčēpingā un mēģina izskaitļot, kā nokļūt Mūtalā. Ar autobusu nav iespējams, bet ar vilcienu va­rētu izdoties. Jau agrāk viņa ir slēpusies vilcienu tualetēs daudz garākos maršrutos… Tomēr pirms tam viņa vēlas ievilkt kādu dūmu, bet kabatā tikai pusotras kronas. Kā lai dabū cigaretes bez naudas? Ko? Vai kāds uz šo jautājumu var atbildēt?

Abu loki saskaras, viņas lēni dodas ceļā vienā vir­zienā. Viss notiek tā, kā tam jānotiek. Es varu grimt dzi­ļāk savā ūdenī.

Es slīkstu!

Ūdens piepilda manas aukslējas un manu rīkli, ūdens plūst ārā no manas vaļējās mutes pār kaklu un krūtīm. Es klepoju, bet acis vaļā neveru, viss spēks aiziet tikai tam vienam. Klepošanai, tveršanai pēc gaisa… Palīgā, es slīkstu!

Kāds ceļ augstāk manas gultas galvgali, bet tik ātri, ka galva krīt uz priekšu.

"Ak Dievs!" kāds saka pusbalsī. "Es tikai gribēju iedod viņai mazliet sulas, es nezināju…"

"Tā nav tava vaina," saka Čerstina Pirmā. "Tagad palīdzi, paliec viņu uz priekšu!"

Mana galva šūpojas, es pat nemēģinu to vadīt. Jo tagad es zinu, ko esmu zaudējusi, ko man maksājusi pē­dējā lēkme.

Es nevaru norit. Es to nekad vairs nevarēšu.